28.5.2011
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 160/24
Prasība, kas celta 2011. gada 4. aprīlī — Si.mobil/Komisija
(Lieta T-201/11)
2011/C 160/39
Tiesvedības valoda — angļu
Lietas dalībnieki
Prasītājs: Si.mobil telekomunikacijske storitve d.d. (Ļubļana, Slovēnijas Republika) pārstāvji — P. Alexiadis un E. Sependa, Solicitors)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
atcelt Komisijas 2011. gada 24. janvāra Lēmumu Nr. C(2011) 355, galīgā redakcija, lietā COMP/39.707 — Si.mobil/Mobitel un
—
piespriest atbildētajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Savā prasībā prasītājs lūdz, piemērojot LESD 263. pantu, atcelt Komisijas 2011. gada 24. janvāra Lēmumu Nr. C(2011) 355, galīgā redakcija, lietā COMP/39.707 — Si.mobil/Mobitel, ar kuru noraidīta sūdzība, ko prasītājs iesniedzis saskaņā ar LESD 102. pantu 2009. gada 14. augustā saistībā ar iespējamo Mobitel ļaunprātīgu rīcību vairākos mobilās telefonijas tirgos vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības līmenī.
Savas prasības pamatošanai prasītājs izvirza divus pamatus.
1)
Pirmais pamats attiecas uz acīmredzamu Komisijas kļūdu kompetences noteikšanas noteikumu, kas paredzēti Padomes Regulā (EK) Nr. 1/2003 (1) un Komisijas Paziņojumā par sadarbību konkurences iestāžu tīklā (OV C 101, 43. lpp.), piemērošanā, jo:
—
Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nav nodrošinājusi Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, tādējādi neievērojot galvenos sabiedriskās kārtības priekšrakstus, kas paredzēti Regulā (EK) Nr. 1/2003, kā arī neievērojot noteikumus, ko tā sev paredzējusi paziņojumā par sadarbību konkurences iestāžu tīklā, un attiecīgo judikatūru;
—
Komisija nav izpildījusi prasības, kas tai paredzētas Paziņojumā par sadarbību konkurences iestāžu tīklā, tā kā tā neiejaucās, kad “valsts konkurences iestāde neatbilstīgi pagarina lietas izmeklēšanu”, kas tā ir šajā gadījumā, jo Slovēnijas likumā paredzētais divu gadu termiņš bija beidzies, kad valsts konkurences iestāde vēl pat nebija iesniegusi paziņojumu par iebildumiem. Turklāt Komisija nav ņēmusi vērā pierādījumus, no kuriem nepārprotami izriet, ka tā ir “vispiemērotākā” iestāde šādu strīdu izskatīšanai. Šādos apstākļos ir gandrīz neiespējami, ka Slovēnijas konkurences iestāde būtu “spējīga izbeigt pārkāpumu” saprātīgā un īsā laikā. Turpretī šajā gadījumā ir skaidrs, ka “Kopienu noteikumus [vislabāk var] piemērot Komisija”.
2)
Otrais pamats attiecas uz acīmredzamu Komisijas kļūdu piemērojot līdzsavarošanas noteikumu, kas paredzēts Automec judikatūrā (2), jo:
—
prasītājs apgalvo, ka rīcības brīvība, kas spriedumā lietā Automec ir noteikta Komisijai saistībā ar to, vai atzīt savu kompetenci, nav absolūta. Šajā ziņā prasītājs ir iesniedzis nopietnu pierādījumu kopumu, kas pierāda, ka saistībā ar Komisijas kompetences īstenošanu attiecībā uz Si.mobil prasībām pastāv “Kopienu interese”, ko Komisija nepamati nav ņēmusi vērā. Turklāt Komisija nav ievērojusi pati savus norādījumus par Komisijas prioritātēm izpildes jomā, piemērojot EK līguma 82. pantu dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai (OV 2009 C 45, 7. lpp.), tiktāl, ciktāl saskaņā ar šo dokumentu abi konkurences noteikumu pārkāpumu veidi (nepietiekama konkurentu cenu starpība un plēsonīgas cenas), kuros apsūdzēts prasītājs, ir Komisijas izpildes prioritāte, kā arī ņemot vērā pastāvošo interesi noskaidrot, kādā veidā Komisija piemēro šīs doktrīnas, it īpaši, mobilās telefonijas jomā, kurā pagaidām vēl nav izveidojusies pastāvīgā judikatūra.
(1) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003 L 1, 1. lpp.)
(2) Pirmās instances tiesas 1992. gada 18. septembra spriedums lietā T-24/90 Automec/Komisija (Recueil, II-2223. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy