25.6.2011
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 186/31
Apelācijas sūdzība, ko par Civildienesta tiesas 2011. gada 15. februāra spriedumu lietā F-81/09 Marcuccio/Komisija 2011. gada 4. maijā iesniedza Luigi Marcuccio
(Lieta T-238/11 P)
2011/C 186/57
Tiesvedības valoda — itāļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Luigi Marcuccio (Tricase, Itālija) (pārstāvis — G. Cipressa, advokāts)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl pirmās instances tiesa: a) ir noraidījusi prasītāja celto prasību; b) ir noteikusi, ka trīs ceturtdaļas tiesāšanās izdevumu, kas prasītājam radušies tiesvedībā pirmajā instancē, sedz pats prasītājs; un turklāt
—
pamatā:
(B.1.1.)
apmierināt visus prasījumus, ko prasītājs izvirzījis tiesvedībā pirmajā instancē, izņemot prasījumus, kuri saistīti ar tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu;
(B.2.2.)
piespriest atbildētājai atlīdzināt prasītājam trīs ceturtdaļas tiesāšanās izdevumu, ko pirmās instances tiesa ir piespriedusi segt pašam prasītājam;
—
vai pakārtoti:
(B.2.)
nosūtīt lietu atpakaļ Civildienesta tiesai citā iztiesāšanas sastāvā, lai tā no jauna lemtu pēc būtības par katru no iepriekšējos punktos (B.1.1.) un (B.2.2.) norādītajiem prasījumiem.
Pamati un galvenie argumenti
Šī apelācijas sūdzība ir iesniegta par Civildienesta tiesas 2011. gada 15. februāra spriedumu lietā F-81/09. Ar šo spriedumu ir noraidīta prasība, pirmkārt, atcelt Eiropas Kopienu Komisijas lēmumu, ar ko daļēji ir noraidīts prasītāja lūgums samaksāt viņam nokavējuma procentus par invaliditātes pabalsta, ko viņam izmaksāja minētā iestāde, izmaksas nokavējumu, un, otrkārt, piespriest Komisijai samaksāt viņam summu, kas atbilst starpībai starp nokavējuma procentiem, kuri aprēķināti atbilstoši kritērijiem, kas, viņaprāt, bija jāpiemēro, un viņam faktiski izmaksāto summu.
1)
Pirmais pamats attiecas uz pamatojuma nenorādīšanu pārsūdzētā sprieduma 32. punktā minētajā lēmumā, kā arī uz pienākuma norādīt pamatojumu, kas ir noteikts ikvienai Eiropas Savienības iestādei, neizpildi (pārsūdzētā sprieduma 41.–47. punkts).
2)
Otrais pamats attiecas uz kļūdainu, nepareizu un nesaprātīgu pārsūdzētā sprieduma 53. punktā minētā 2003. gada 8. maija paziņojuma satura interpretāciju un piemērošanu.
3)
Trešais pamats attiecas uz kļūdainu, nepareizu un nesaprātīgu jēdziena “tiesību normas piemērošana pēc analoģijas” un saistīto tiesību normu un judikatūras interpretāciju un piemērošanu (pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punkts).
4)
Ceturtais pamats attiecas uz tiesību principa patere legem quam ipse feristi pārkāpumu, kas nenovēršami esot pieļauts apstrīdētajā lēmumā, un absolūtu pamatojuma nenorādīšanu attiecībā uz argumenta, kas saistīts ar principa patere legem quam ipse fecisti pārkāpumu, noraidīšanu (it īpaši pārsūdzētā sprieduma 59. punkts).
5)
Piektais pamats attiecas uz “prasības piespriest samaksāt atlīdzību” noraidījuma prettiesiskumu (pārsūdzētā sprieduma 69. un 70. punkts), jo netika lemts par prasītāja lūgumu attiecībā uz kompensācijas procentiem.
6)
Sestais pamats attiecas uz prasības atlīdzināt zaudējumus noraidījuma prettiesiskumu (pārsūdzētā sprieduma 73. un 76. punkts).
7)
Septītais pamats attiecas uz prasītājam noteiktā pienākuma segt trīs ceturtdaļas no tiesāšanās izdevumiem prettiesiskumu.
Full & Egal Universal Law Academy