6.8.2011
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 232/32
Prasība, kas celta 2011. gada 27. maijā — TF1/Komisija
(Lieta T-275/11)
2011/C 232/58
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Télévision française 1 (TF1) (Boulogne Billancourt, Francija) (pārstāvji — J.-P. Hordies un C. Smits, avocats)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
atzīt tās prasību par pieņemamu un pamatotu;
—
veicot procesa organizatoriskus pasākumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 64. panta 3. punkta d) apakšpunktu, likt iesniegt dokumentus, ko Komisija ir izmantojusi, lai secinātu, ka valsts finansējums ir samērīgs un pārskatāms, proti, ziņojumus par Dekrēta par 2007. un 2008. saimniecisko gadu 2. un 3. panta izpildi un ziņojuma projektu, kas paredzēts 2. pantā attiecībā uz 2009. gadu, kā arī apstrīdētā lēmuma konfidenciālo versiju;
—
piespriest Komisijas atlīdzināt visus šīs instances tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Šī prasība ir vērsta uz to, lai atceltu Komisijas 2010. gada 20. jūlija Lēmumu 2011/140/ES, ar kuru par saderīgu ar iekšējo tirgu atzīts valsts atbalsts ikgadējas budžeta dotācijas formā, ko Francijas iestādes plāno sniegt France Télévisions.
Prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus.
1)
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir nepareizi tikusi interpretēta ar izlietojumu saistītā saikne starp jauniem nodokļiem, kas paredzēti valsts audiovizuālajā reformā, un France Télévisions finansējumu. Prasītāja atsaucas uz norādēm, kas ļauj secināt, ka pastāv obligāta ar izlietojumu saistīta saikne starp nodokli par reklāmas sludinājumiem un nodokli par elektroniskiem sakariem, no vienas puses, un budžeta subsīdijām France Télévisions, no otras puses, gan no juridiskā viedokļa, ņemot vērā visus atbilstošos valsts tiesību aktus, gan no ekonomiskā viedokļa, ņemot vērā atbalsta summas noteikšanas mehānismu, nodokļa likmi un tā faktisko izlietojumu.
2)
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka pastāv pārmērīgas kompensācijas risks, kas ir saistīts ar France Télévisions finansēšanas mehānismu. Prasītāja pārmet Komisijai, pirmkārt, ka, tā kā tai nebija piekļuves vairākiem administratīviem dokumentiem, tā nav varējusi lietderīgi izmantot savas pārsūdzības tiesības un, otrkārt, ka Komisija esot kļūdaini interpretējusi LESD 106. panta 2. punktu, neņemdama vērā ekonomiskās efektivitātes nosacījumu publisko pakalpojumu sniegšanā, veikdama strīdīgā pasākuma tiesiskuma analīzi.
3)
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka nav tikuši ņemti vērā citi LESD un atvasināto tiesību noteikumi. Prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka nodoklis par elektroniskiem sakariem ir pretrunā LESD 110. pantam, otrkārt, ka strīdīgie nodokļi ir pakalpojumu sniegšanas brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, jo īpašo nodokļu apvienošana apraides un telekomunikāciju nozarē būtiski ierobežo apraides un telekomunikāciju uzņēmēju iespēju veikt saimniecisko darbību Francijā un, treškārt, ka strīdīgais pasākums ir pretrunā [Eiropas Parlamenta un Padomes] 2002. gada 7. marta Direktīvai 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu tiktāl, ciktāl ar to tiek uzlikts nodoklis telekomunikāciju uzņēmējiem, kuri neievēro direktīvā paredzētos nosacījumus.
Full & Egal Universal Law Academy