ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 30. maijā ( 1 )
Lieta C‑40/12 P
Gascogne Sack Deutschland GmbH (bijusī Sachsa Verpackung GmbH)
pret
Eiropas Komisiju
“Apelācija — Konkurence — Kartelis — Plastikāta rūpniecības maisu nozare — Naudas sodi — Vispārējās tiesas izdarīts pamattiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā pārkāpums”
Priekšvārds
1.
Vispārējā tiesa 2011. gada 16. novembrī pasludināja trīs atsevišķus spriedumus ( 2 ), kuros tā noraidīja atsevišķi iesniegtus pieteikumus, kuros tika lūgts atcelt Komisijas lēmumu lietā COMP/38354 – Rūpnieciskie maisi ( 3 ). Šajā lēmumā Komisija konstatēja, ka ir izdarīti smagi un ilglaicīgi toreizējā EKL 81. panta (tagad – LESD 101. pants) pārkāpumi, un uzlika smagus naudas sodus virknei meitasuzņēmumu un to attiecīgajiem mātesuzņēmumiem. Šī ir viena no apelācijas lietām, kurās pārsūdzēti šie Vispārējās tiesas spriedumi ( 4 ).
2.
Papildus tam, ka šajās apelācijas sūdzībās ir izvirzīti jauni, vēl neapspriesti konkurences tiesību jautājumi, tajās ir ietverti arī iebildumi, ka Vispārējā tiesa tajā iesniegtās prasības neizskatīja saprātīgā termiņā. Šā iemesla dēļ ir skaidrs, ka Tiesai būtu jāmēģina apelācijas sūdzības izskatīt ātri. Lai apmierinātu šo prasību, bet vienlaikus arī ievērotu, ka ir jāatvēl atbilstošs laiks tulkošanai, aplūkotos jautājumus esmu sadalījusi starp trim secinājumiem šādi.
3.
Galvenās tiesību normas, kā arī apraksts par karteli un procesu, kas noslēdzās ar Komisijas lēmumu un uzlikto naudas sodu, ir ietverts šo secinājumu 6.–32. punktā. Tā kā katrā apelācijas sūdzībā ir izvirzīti nedaudz atšķirīgi jautājumi par apstākļiem, kuros mātesuzņēmums ir vai nav atbildīgs par tam pilnībā piederoša meitasuzņēmuma darbībām, šis jautājums ir apspriests visos trīs secinājumos. Mans vērtējums par jautājumiem, kas izriet no apgalvojuma, ka Vispārējā tiesa lietu neizskatīja saprātīgā termiņā (it īpaši par kritērijiem, lai noteiktu, vai ir notikusi pārmērīgi ilga kavēšanās, un šādas kavēšanās gadījumā pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem) ir ietverts manu secinājumu lietā Groupe Gascogne 70.–150. punktā ( 5 ). Pārbaude par detalizētajiem argumentiem, kurus izvirzījusi ikviena apelācijas sūdzības iesniedzēja, piemēram, attiecībā uz Vispārējās tiesas spriedumu argumentācijas adekvātumu, protams, ir skatāma attiecīgajos secinājumos par katru atsevišķo apelācijas lietu ( 6 ).
Ievads
4.
Šajā lietā tiek izvirzīti divi svarīgi jautājumi. Pirmais ir par to, kā būtu jānosaka naudas sodi, ja mātesuzņēmumam pilnībā piederošs meitasuzņēmums pārkāpj konkurences tiesību normas un šāds pārkāpums tiek attiecināts uz mātesuzņēmumu, pamatojoties uz solidāru atbildību.
5.
Otrais jautājums attiecas uz tiesībām uz efektīvu tiesas aizsardzību, kas garantētas Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) ( 7 ) 6. un 13. pantā. Šajā lietā galvenie jautājumi ir – kas būtu “laikus veikta” lietas izskatīšana Hartas 47. panta izpratnē un kas būtu uzskatāms par atbilstošu tiesību aizsardzības līdzekli, ja Vispārējā tiesa lietu neizskata šajā saprātīgajā termiņā.
Tiesību akti
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija
6.
ECPAK 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā. Tās 13. pantā ir noteikts, ka, ja ir noticis jebkādu ECPAK garantēto tiesību pārkāpums, tiek nodrošināta iedarbīga tiesību aizsardzība valsts institūcijās. Ja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “Strasbūras tiesa”) savā tiesvedībā atzīst, ka ir noticis ECPAK pārkāpums, tad saskaņā ar 41. pantu Strasbūras tiesa cietušajai pusei var piešķirt taisnīgu gandarījumu (attiecībā uz šo Tiesu neviena līdzvērtīga norma nepastāv).
Pamattiesības
7.
Hartas 41. pantā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un laikus veiktu lietas izskatīšanu Savienības iestādēs, struktūrās un aģentūrās.
8.
Hartas 47. panta virsraksts ir “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”. Tajā citstarp ir noteikts:
“Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. [..]”
9.
Hartas 48. pantā ir garantēta nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību. Līdzīgas garantijas ir ietvertas ECPAK 6. panta 2. punktā.
10.
Hartas 51. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.”
11.
Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts, ka Hartā garantētās tiesības tiek interpretētas atbilstoši attiecīgajām ECPAK noteiktajām tiesībām.
Līgumu normas
LES
12.
LES 19. panta 1. punktā ir noteikts, ka Tiesa kā viena no Eiropas Savienības Tiesas iestādēm (līdzās Vispārējai tiesai un specializētajām tiesām) “nodrošina, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā”. Tādēļ dalībvalstis “nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”.
LESD
13.
LESD 101. pantā (bijušais EKL 81. pants) ir aizliegti jebkādi uzņēmumu nolīgumi, lēmumi un saskaņotas darbības, kas nepieļauj, ierobežo vai izkropļo konkurenci iekšējā tirgū.
14.
LESD 261. pantā ir noteikts:
“Regulas, ko saskaņā ar Līgumiem pieņem Eiropas Parlaments kopā ar Padomi, kā arī Padome, var piešķirt Eiropas Savienības Tiesai neierobežotu jurisdikciju attiecībā uz šajās regulās paredzētajām sankcijām.”
15.
Vispārīgākā normā – LESD 263. pantā – Eiropas Savienības Tiesai ir piešķirta jurisdikcija izskatīt iestāžu, tostarp Komisijas, pieņemto aktu likumību “sakarā ar kompetences trūkumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem, Līgumu vai jebkuru ar to piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumiem, kā arī sakarā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu”.
Naudas sodi konkurences tiesībās
16.
Regulas Nr. 1/2003 ( 8 ) preambulas 29., 33. un 37. apsvērumā ir teikts:
“29)
Atbilstībai Līguma 81. un 82. pantam un to pienākumu izpildei, kas uzlikti uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām saskaņā ar šo regulu, jābūt nodrošināmai, izmantojot soda naudas [naudas sodus] un periodiskus soda [kavējuma naudas] maksājumus.
[..]
33)
Ievērojot to, ka visi lēmumi, ko saskaņā ar šo regulu pieņēmusi Komisija, ir pakļaujami [..] Tiesas pārskatīšanai saskaņā ar Līgumu, [..] tiesai saskaņā ar tā 229. pantu [tagad – LESD 261. pantu] ir jāpiešķir neierobežota jurisdikcija attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem Komisija piespriež soda naudas [naudas sodus] vai periodiskus soda [kavējuma naudas] maksājumus.
[..]
37)
Šī regula respektē pamattiesības un principus, kas jo īpaši ir atzīti [Hartā]. Atbilstīgi [tam] šī regula jāinterpretē un jāpiemēro, respektējot minētās tiesības un principus.”
17.
Regulas Nr. 1/2003 ( 9 ) 23. panta 2. punktā ir noteikts, ka, ja uzņēmums pārkāpj LESD 101. pantu, tad:
“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām [..]. Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības [komercdarbības] gadā” (turpmāk tekstā – “augšējā robeža 10 % apmērā”).”
18.
ES Tiesas judikatūrā šī norma ir interpretēta ļoti konkrēti. Vārdi “kopējais apgrozījums” 23. panta 2. punkta izpratnē nozīmē koncerna, kas ir uzskatāms par “uzņēmumu” šīs normas izpratnē, t.i., visu tā sastāvdaļu, pasaules mēroga apgrozījumu ( 10 ). Vārdi “iepriekšējais komercdarbības gads” ir interpretējami tā, ka tie nozīmē pēdējo saimniecisko [jeb finanšu] gadu pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas ( 11 ). Atbilstoši tam šāds gads ir uzskatāms par atskaites punktu, aprēķinot augšējo robežu 10 % apmērā.
19.
23. panta 3. punktā ir noteikts, ka, “nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu”.
20.
Regulas Nr. 1/2003 31. pantā ir noteikts, ka “[..] Tiesai ir neierobežota jurisdikcija pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu [naudas sodu] vai periodisk[u] soda [kavējuma] naudu. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto soda naudu [naudas sodu] vai periodisko soda [kavējuma] naudu”.
21.
Izskatāmajai lietai nozīmīgajā laikā piemērojamas bija arī Komisijas 1998. gada Pamatnostādnes ( 12 ). Šo pamatnostādņu preambulā citstarp ir teikts:
“Turpmāk izklāstītie principi nodrošina Komisijas lēmumu pārredzamību [pārskatāmību] un objektivitāti gan no uzņēmumu, gan no Tiesas viedokļa, vienlaicīgi atbalstot [nostiprinot] Komisijai piešķirto diskrecionāro varu [rīcības brīvību], kas noteikta saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem, noteikt sodanaudu [naudas sodu] līdz 10 % apmērā no uzņēmuma apgrozījuma kopējā apjoma. Šī vara [pilnvaras] jāīsteno ar saskaņotas un nediskriminējošas politikas palīdzību, kura atbilst mērķiem, kas izvirzīti, lai sodītu par konkurences noteikumu pārkāpumiem.
Jaunā metodoloģija, ko piemēro sodanaudas apjoma [naudas soda apmēra] noteikšanai, atbilst turpmāk minētajiem noteikumiem, nosakot vispirms pamatapjomu [pamatsummu], ko palielina, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, vai samazināts [samazina], ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus.”
22.
Komisijas 1998. gada Pamatnostādņu 1. punktā ir noteikts, ka šo pamatsummu nosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, kas ir vienīgie kritēriji, kas ir minēti Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā.
Lēmums
Kartelis
23.
Lēmums tika adresēts 25 uzņēmumiem, tostarp Groupe Gascogne un tās meitasuzņēmumam Gascogne Sack Deutschland (lēmuma pieņemšanas laikā pazīstama kā Sachsa Verpackung GmbH; turpmāk tekstā – “GSD” vai “Gascogne Sack Deutschland”), kā arī Kendrion ( 13 ).
24.
Kontrolakciju turētājsabiedrībai Gascogne Deutschland GmbH pieder 90 % no GSD. Atlikušie 10 % pieder Groupe Gascogne, kurai savukārt pieder viss Gascogne Deutschland GmbH pamatkapitāls. GSD ražo papīra maisus (kas nav lēmuma priekšmets) un plastikāta maisus.
25.
Sabiedrība British Polythene Industries PLC (turpmāk tekstā – “BPI”) 2001. gada novembrī informēja Komisiju par karteļa esamību rūpniecības maisu nozarē un pauda vēlmi sadarboties ar Komisiju saskaņā ar 1996. gada Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazinājumu karteļa gadījumos ( 14 ). BPI sniedza Komisijai pierādījumus, kas 2002. gada jūnijā deva tai iespēju veikt pārbaudes.
26.
Kartelis darbojās divos līmeņos. Pasaules mērogā tas darbojās Valveplast paspārnē. Tā bija nozares uzņēmumu organizācija, kurā varēja piedalīties ražotāji, kuru juridiskā adrese un ražotnes atradās iekšējā tirgus teritorijā. Dalībnieki maksāja ikgadēju dalības maksu.
27.
Valveplast ietvaros vai ārpus tās darbojās virkne apakšgrupu, tostarp reģionālas grupas: Beļģijas apakšgrupa, Beniluksa apakšgrupa, Vācijas apakšgrupa, Francijas apakšgrupa un Teppema (jeb Nīderlandes) apakšgrupa.
28.
Lēmuma adresāti piedalījās kopējā un ilgstošā LESD 101. panta pārkāpumā, aptverot Beniluksa, Francijas, Vācijas un Spānijas teritoriju – tie bija vienojušies saskaņot rūpniecības maisu cenas, noteikt kopējus modeļus cenu aprēķināšanai, sadalīt tirgus daļas un kvotas, sadalīt klientus un darījumus, saskaņoti iesniegt piedāvājumus konkursiem un apmainīties ar konfidenciālu informāciju. Komisija konstatēja, ka attiecīgie uzņēmumi bija iesaistīti šajā konkurenci ierobežojošā praksē dažādos laikposmos, kuru ilgums bija no 3 līdz 20 gadiem.
29.
Komisija uzskatīja, ka Groupe Gascogne līdzdalība tās meitasuzņēmumā nebija tikai finanšu ieguldījums. Ieceļot savus darbiniekus GSD padomē (Beirat), Groupe Gascogne nolūks bija īstenot regulāru tās meitasuzņēmuma vadības pārraudzību. Tādēļ Komisija nolēma, ka Groupe Gascogne ir jāatzīst par solidāri atbildīgu par GSD izdarīto pārkāpumu no dienas, kad Groupe Gascogne iegādājās līdzdalību meitasuzņēmumā (1994. gada 1. janvārī), līdz attiecīgās konkurenci ierobežojošās prakses noslēgumam (2002. gada 26. jūnijā).
Naudas sodi
30.
Naudas soda pamatsumma tika noteikta atbilstoši pārkāpuma smagumam un ilgumam ( 15 ).
31.
Komisija pārkāpumu klasificēja kā ļoti smagu ( 16 ).
32.
Komisija uzskatīja par piemērotu, ka attieksme pret kartelī iesaistītajiem uzņēmumiem ir atšķirīga – atbilstoši to salīdzinošajam svarīgumam tirgū 1996. gadā. Atbilstoši tam tā uzņēmumus iedalīja sešās kategorijās. Lielākie ražotāji tika iekļauti pirmajā kategorijā. GSD tika iekļauta sestajā kategorijā. Balstoties uz to, Komisija noteica GSD naudas soda pamatsummu EUR 5,5 miljonu apmērā.
33.
Tad Komisija ņēma vērā arī pārkāpuma ilgumu. GSD gadījumā tas bija 14 gadus un 4 mēnešus ilgs laikposms. Tad Komisija palielināja naudas soda sākotnējo summu (EUR 5,5 miljonus), tai piemērojot procentuālu palielinājumu – 140 %, kas atbilst EUR 7,7 miljoniem. Tie tika pieskaitīti EUR 5,5 miljoniem, līdz ar to nonākot pie naudas soda kopsummas EUR 13,2 miljonu apmērā.
34.
Tādējādi, pamatojoties uz lēmuma 2. panta i) punktu, GSD tika uzlikts naudas sods EUR 13,2 miljonu apmērā. No šīs summas Groupe Gascogne tika noteikta atbildība par EUR 9,9 miljoniem ( 17 ). Šī summa atspoguļoja astoņus gadus un piecus mēnešus ilgo laikposmu, kad GSD bija Groupe Gascogne pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Attiecīgi GSD tika noteikta vienpersoniska atbildība par naudas sodu tikai EUR 3,3 miljonu apmērā.
Pārsūdzētā sprieduma kopsavilkums
35.
Pirmajā instancē GSD ( 18 ) prasījumi Vispārējai tiesai bija šādi:
—
atcelt lēmumu, ciktāl tas bija adresēts tai un Groupe Gascogne un ciktāl tajā bija atzīts, ka GSD ir pārkāpusi EKL 81. pantu un ka Groupe Gascogne ir solidāri atbildīga par naudas sodu, kas uzlikts GSD saskaņā ar šā lēmuma 2. panta i) punktu;
—
pakārtoti – grozīt un samazināt tai ar apstrīdēto lēmumu uzliktā naudas soda apmēru;
—
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36.
Sava prasījuma, kurā lūgts atcelt lēmumu, pamatojumam GSD izvirzīja trīs juridiskus (tiesību) pamatus: i) Komisija esot kļūdījusies, uzskatot, ka GSD aktīvi darbojās kartelī; ii) lēmuma argumentācija esot bijusi nepietiekama, jo Komisija neesot sniegusi adekvātu, uz tiesību normām balstītu pamatojumu, lai pierādītu savu apgalvojumu, ka GSD bija piedalījusies karteļa Vācijas apakšgrupā; un iii) Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 17 15. pantu, jo esot kļūdaini uzskatījusi, ka GSD nebija patstāvīgs uzņēmums, un izlemjot (arī nepareizi), ka Groupe Gascogne kā tās mātesuzņēmums ir atzīstama par solidāri atbildīgu par naudas soda samaksu. Papildus tam GSD apgalvoja, ka Komisija kļūdījās, nosakot naudas soda daļu, kas ir attiecināma uz GSD par laikposmu, kad tā piedalījās pārkāpumā, un kas pārsniedz augšējo 10 % robežu.
37.
Pakārtoti GSD lūdza samazināt naudas soda summu. Tā apgalvoja, ka Komisija nepareizi novērtēja uzliktā naudas soda summu, ka tā esot pārkāpusi samērīguma principu, jo nepareizi interpretējusi pārkāpuma smagumu un ilgumu, un ka tā neesot pienācīgi ņēmusi vērā atbildību mīkstinošus apstākļus un GSD sadarbību saskaņā ar Iecietības paziņojumu ( 19 ).
38.
Lietas izskatīšanā tiesas sēdē pirmajā instancē GSD, atsaucoties uz ECPAK 6. pantu un Hartas 48. pantu, apgalvoja, ka ir tikušas pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, jo tika piemērota izšķirošās ietekmes prezumpcija. Vispārējā tiesa nosprieda, ka GSD apgalvojumi ir uzskatāmi par jaunu juridisku pamatu, jo tie nebija iekļauti sākotnējā prasības pieteikumā. Tādēļ, atsaucoties uz tās Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu kopsakarā ar tā 48. panta 2. punktu, Vispārējā tiesa nosprieda, ka šis pieteikuma pamats ir nepieņemams.
Apelācijas pamati
39.
GSD izvirza četrus apelācijas pamatus.
40.
Pirmkārt, GSD apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību piemērošanā, jo nav atzinusi, ka izmaiņas, kas pēc 2009. gada 1. decembra skāra LES un it īpaši tā 6. pantu, kad Harta ieguva Līgumiem pielīdzināmu statusu, bija tiesību jautājums, kas kļuva zināms procesa gaitā ( 20 ).
41.
Otrkārt, GSD apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav adekvāti norādījusi iemeslu attiecībā uz tās lēmumu par Regulas Nr. 17 15. panta piemērošanu.
42.
Treškārt, GSD apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izmantojusi savas pilnvaras veikt pārbaudi un nav pienācīgi izvērtējusi Komisijas argumentāciju attiecībā uz pārkāpuma ietekmi uz tirgu.
43.
Ceturtkārt – pakārtoti – GSD apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi divus principus – tiesības uz taisnīgu tiesas procesu saprātīgā termiņā, kas nostiprinātas ECPAK 6. pantā, un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tā apgalvo, ka līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ vai, pakārtoti, jāsamazina naudas soda summa, lai tiktu ņemtas vērā finansiālās sekas, ko GSD rada saprātīga termiņa pārsniegšana.
Pirmais apelācijas sūdzības pamats – Hartas statusa pielīdzināšana Līgumu statusam līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos
Apgalvojumu kopsavilkums
44.
GSD apgalvo, ka Hartas juridiskā statusa izmaiņas tieši ietekmēja tiesvedību Vispārējā tiesā. No Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta kopsakarā ar tā 48. panta 2. punktu izriet, ka lietas dalībnieks tiesvedības laikā nevar izvirzīt jaunu juridisku (tiesību) pamatu vai faktisku pamatu, ja vien tas nav balstīts uz tādiem tiesību vai attiecīgi faktiskiem apstākļiem, kas kļūst zināmi iztiesāšanas laikā. GSD2010. gada 20. oktobrī iesniedza lūgumu atsākt rakstveida procesu un tiesas sēdē lūdza atļauju sniegt paskaidrojumus attiecībā uz, pēc GSD domām, notikušo Hartas 48. panta un 52. panta 1. punkta pārkāpumu.
45.
Komisija apgalvo, ka, pirmkārt, šis apelācijas sūdzības pamats ir pārāk vispārīgs un neprecīzs, un, otrkārt, ka Tiesa jau savulaik ir spriedusi, ka izšķirošās ietekmes prezumpcija ir saderīga ar nevainīguma prezumpciju. Atbilstoši tam Komisija apgalvo, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots.
Vērtējums
46.
No Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta kopsakarā ar tā 48. panta 2. punktu izriet, ka GSD lūgums Tiesai Hartas 48. pantu interpretēt ECPAK 6. panta kontekstā varētu būt pieņemams vienīgi tad, ja tas būtu balstīts uz faktiskiem vai tiesību apstākļiem, kas kļuvuši zināmi procesa gaitā.
47.
No GSD lūguma atsākt rakstveida procesu kļūst skaidrs, ka GSD uzskatīja, ka tās iebildums nebija iekļauts tās sākotnējā prasības pieteikumā Vispārējai tiesai.
48.
Šā dokumenta izvērtēšana apstiprina, ka tas tik tiešām bija tā.
49.
Turklāt Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka šis iebildums nav uzskatāms par GSD prasības pieteikumā pausto rakstveida apsvērumu izvērsumu un ka tam nav pietiekamas saistības ar šiem apsvērumiem. Piekrītu abiem vērtējumiem.
50.
No pārsūdzētā sprieduma 85.–95. punkta kļūst skaidrs, ka Vispārējā tiesa tomēr ir izvērtējusi GSD materiāltiesiskos argumentus attiecībā uz izšķirošās ietekmes prezumpciju un Hartas 48. pantā garantētajām tiesībām.
51.
Nekas neliedza GSD 48. pantā garantētās tiesības, kas interpretētas ECPAK 6. panta kontekstā, izmantot rakstveida procesa ietvaros. Pirmkārt, šīs tiesības jau bija daļa no vispārīgajiem Eiropas Savienības tiesību principiem. Otrkārt, lai gan Harta vēl nebija juridiski saistoša, Tiesa, taisot spriedumus, bieži orientējusies pēc tās normām vēl pirms LES 6. panta spēkā stāšanās ( 21 ). Turklāt Tiesa jau ir spriedusi, ka ar Lisabonas līgumu Harta ir tikai tikusi kodificēta ( 22 ).
52.
Pārsūdzētā sprieduma 91.–95. punktā Vispārējā tiesa ir interpretējusi tās Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 48. panta 2. punktu. No 92. punkta kļūst skaidrs, ka tā ir konstatējusi, ka GSD tiesas sēdē izvirzīja jaunus jautājumus. Vispārējā tiesa 93. punktā ir konstatējusi, ka Hartas statusa izmaiņas nav izraisījušas jaunus tiesību jautājumus, jo nevainīguma prezumpcija jau bija garantēta kā vispārīgs ES tiesību princips. Tādēļ Vispārējā tiesa šo GSD pamatu ir noraidījusi.
53.
Jāpiebilst, ka katrā ziņā Tiesa nesen jau ir apsvērusi un noraidījusi apgalvojumus, ka izšķirošās ietekmes prezumpcija būtībā esot vainojamības prezumpcija un tādēļ esot nesaderīga ar Hartas 48. pantu ( 23 ). Piekrītu šim Tiesas lēmumam. Man šķiet, ka izšķirošās ietekmes prezumpcija nav uzskatāma par vainojamības prezumpciju. Tiek prezumēts, ka – uz labu vai ļaunu – mātesuzņēmums tur vadības grožus un tādēļ ir atbildīgs par tam pilnībā piederoša meitasuzņēmuma rīcību.
Otrais apelācijas sūdzības pamats – nepietiekoša argumentācija attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta piemērošanu
54.
Otrais GSD apelācijas sūdzības pamats sastāv no divām daļām.
Nepietiekams pamatojums, noraidot argumentus, ka Groupe Gascogne neīstenoja izšķirošu ietekmi pār GSD
55.
GSD otrā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa būtībā attiecas uz termina “uzņēmums” nozīmi, ciktāl lēmumā Komisija GSD konkurenci ierobežojošo praksi attiecināja uz Groupe Gascogne. GSD apgalvo, ka pārsūdzētais spriedums ietver nepietiekamu argumentāciju par to, kādēļ, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, Groupe Gascogne tika atzīta par solidāri atbildīgu par GSD uzlikto naudas sodu. GSD apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi, vai GSD sekmīgi ir atspēkojusi prezumpciju, ka Groupe Gascogne īstenoja izšķirošu ietekmi pār GSD komercdarbības politiku.
Pārsūdzētā sprieduma attiecīgās sadaļas
56.
GSD atsaucas uz šādiem pārsūdzētā sprieduma punktiem:
“89
Lai to atspēkotu, prasītāja, atbildot uz informācijas pieprasījumu, norādīja, ka tā viena pati bija atbildīga par tās darbībām un ka tā koncerna ietvaros tika vadīta kā peļņas centrs. Tā arī norādīja, ka tās izpilddirektors [managing director] R. k‑gs kopš 1996. gada bija bijis pārdošanas direktors [head of sales], ka pārdošanas nodaļā strādāja astoņi vadītāja vietnieki un ka ikviens no viņiem norādījumus saņēma no pārdošanas direktora. Turklāt tā apgalvoja, ka tā nekad, nevienā darbības posmā nebija saņēmusi nekādus rakstveida norādījumus vai rekomendējošus apkārtrakstus un ka par cenām tika panākta vienošanās ar katru klientu atsevišķi. Visbeidzot, tā norādīja, ka Komisijai būtu jāizmanto savas izmeklēšanas pilnvaras, ja tā vēlas pierādīt, ka prasītāja nebija patstāvīga ekonomiska vienība.
90
Tomēr šie faktori nevar apvērst prezumpciju, ka Groupe Gascogne īstenoja izšķirošu ietekmi pār prasītāju. Prasītāja tikai apgalvoja, ka Group Gascogne neīstenoja faktisku izšķirošo ietekmi pār tās komercdarbības politiku, turklāt nesniedza nekādus attiecīgus pierādījumus.” ( 24 )
Apgalvojumu kopsavilkums
– GSD apelācijas sūdzība
57.
GSD uzskata, ka Vispārējā tiesa nav skaidri un nepārprotami norādījusi sava sprieduma pamatojumu. Vispārējā tiesa esot tikai atzinusi (pārsūdzētā sprieduma 90. punktā), ka faktisko apstākļu elementi, kurus GSD minēja, atbildot uz informācijas pieprasījumu par to, vai tā rīkojās neatkarīgi no Groupe Gascogne, neapvērsa izšķirošās ietekmes prezumpciju. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi jaunos faktus, uz kuriem norādīja GSD. Tā savu vērtējumu esot aprobežojusi ar principa norādīšanu, bet neizklāstot (skaidri un nepārprotami) pamatojumu, kas tai ļauj izdarīt šādu secinājumu.
– Komisijas atbilde
58.
Komisija apgalvo, ka otrā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jānoraida. Tā apgalvo, ka Vispārējai tiesai nav pienākuma detalizēti atbildēt uz ikvienu tajā izvirzīto argumentu, it īpaši, ja tas nav formulēts pietiekami skaidri un precīzi. GSD neesot sniegusi nekādus jaunus pierādījumus, lai atspēkotu izšķirošās ietekmes prezumpciju. Tās apgalvojumi faktiski tika izteikti atšķirīgā kontekstā, proti, iebilstot pret Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta piemērošanu attiecībā uz augšējo robežu 10 % apmērā.
Vērtējums
59.
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz Vispārējās tiesas pienākumu (kas izriet no Tiesas statūtu 36. panta un 53. panta pirmās daļas) norādīt sprieduma pamatojumu tas nenozīmē, ka tai būtu pienākums izsmeļoši un secīgi izklāstīt visus lietas dalībnieku sniegtos argumentus. Tādēļ argumentācija var tikt pausta arī netieši – ar nosacījumu, ka tā ieinteresētajām personām ļauj uzzināt pārsūdzētā sprieduma pamatojumu un Tiesai sniedz pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi apelācijas ietvaros ( 25 ).
60.
Pirmkārt, ir skaidrs ka pārsūdzētā sprieduma 78.–80. punktā Vispārējā tiesa ir izklāstījusi GSD argumentus attiecībā uz termina “uzņēmums” nozīmi LESD 101. panta izpratnē.
61.
Otrkārt, 85.–87. punktā Vispārējā tiesa ir izklāstījusi tiesību principus, uz kuriem tā ir balstījusi savu vērtējumu par to, i) vai GSD un Groupe Gascogne veidoja vienu (vienotu) uzņēmumu, ii) vai bija piemērojama izšķirošās ietekmes prezumpcija un iii) vai GSD bija atspēkojusi prezumpciju, ka Groupe Gascogne faktiski bija īstenojusi izšķirošo ietekmi pār GSD komercdarbības politiku.
62.
Treškārt, no pārsūdzētā sprieduma 88. un 89. punkta izriet, ka savā vērtējumā Vispārējā tiesa i) ir ņēmusi vērā, ka GSD bija Groupe Gascogne pilnībā piederošs meitasuzņēmums, ii) ir apsvērusi, ka GSD nav atspēkojusi izšķirošās ietekmes prezumpciju, jo nav pierādījusi, ka tā faktiski rīkojās patstāvīgi, nosakot savu komercdarbības politiku, un iii) ir noraidījusi GSD apgalvojumu, ka tieši Komisijai esot bijis jāpierāda, ka GSD nebija patstāvīga.
63.
Jāatzīst, ka Vispārējā tiesa nav skaidri norādījusi, ka, lai atspēkotu prezumpciju, pierādīšanas pienākums ir GSD. Tomēr tas noteikti bija pamats, uz kuru tika balstīta pārsūdzētā sprieduma 89. un 90. punkta argumentācija.
64.
Tā kā minētie sprieduma punkti ļauj GSD uzzināt Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumu un Tiesai sniedz pietiekamu informāciju, lai tā varētu izmantot savas pilnvaras veikt savu pārbaudi šīs apelācijas tiesvedības kontekstā, pretēji GSD apgalvotajam, nav tā, ka minētais spriedums būtu atceļams nepietiekama pamatojuma dēļ.
65.
Šādos apstākļos GSD otrā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Naudas soda augšējās robežas neievērošana attiecībā uz laikposmu, kad Groupe Gascogne vēl nebija iegādājusies GSD
66.
Otrā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir izvirzīta pakārtoti. Tajā ir runa par to, kā būtu interpretējams Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts, kurā ir noteikts, ka naudas sods, kas tiek uzlikts ikvienam pārkāpumā iesaistītam uzņēmumam, nedrīkst pārsniegt 10 % no tā kopējā apgrozījuma pēdējā komercdarbības gadā pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas.
Apgalvojumu kopsavilkums
– GSD apelācijas sūdzība
67.
GSD apstrīd pamatu, uz kuru balstoties, Komisija aprēķināja naudas sodu par laikposmu, pirms to bija iegādājusies Groupe Gascogne. Kopējais naudas sods ir EUR 13,2 miljoni, un Groupe Gascogne ir atzīta par solidāri atbildīgu par EUR 9,9 miljoniem no šīs summas. Vispārējā tiesā GSD apgalvoja, ka EUR 3,3 miljoni (starpība starp EUR 13,2 miljoniem un EUR 9,9 miljoniem) atbilst laikposmam no 1988. gada 9. februāra līdz 1993. gada 31. decembrim – pirms to iegādājās Groupe Gascogne. Šī summa pārsniedzot augšējo robežu (10 % no GSD apgrozījuma), kas minēta Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā.
68.
GSD atsaucas uz pieeju, ko Komisija izmantoja savā Lēmumā 2005/349/EK (turpmāk tekstā – “lēmums lietā “Organiskie peroksīdi””) ( 26 ), lai pamatotu savu apgalvojumu, ka, ja laikposms, kurā tika izdarīts pārkāpums, tiek sadalīts i) laikposmā, kurā meitasuzņēmums viens pats ir atbildīgs par pārkāpumu, un ii) laikposmā, kurā meitasuzņēmums un tā mātesuzņēmums ir uzskatāmi par solidāri atbildīgiem, Komisijai, piemērojot augšējo robežu 10 % apmērā, ir jāņem vērā tikai meitasuzņēmuma apgrozījums pirmajā laikposmā. GSD apgalvo, ka no sprieduma lietā Elf Aquitaine/Komisija ( 27 ) izriet, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību piemērošanā, jo tā esot atbalstījusi, ka Komisija varētu mainīt savu praksi un nepiemērot lēmumu lietā “Organiskie peroksīdi”, pat nenorādot šāda lēmuma iemeslu. Komisija, aprēķinot augšējo robežu 10 % apmērā, koncerna pasaules mēroga apgrozījumu varot ņemt vērā vienīgi attiecībā uz otro laikposmu. Taču Komisija šajā lietā šo principu nepiemēroja. Aprēķinātā naudas soda summa – EUR 3,3 miljoni – pārsniedzot 10 % no GSD apgrozījuma (EUR 20 078 400) komercdarbības gadā pirms lēmuma pieņemšanas.
– Komisijas atbilde
69.
Komisija apgalvo, ka otrā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir neefektīva. Tā norāda, ka, pirmkārt, GSD neapgalvoja, ka vai nu tā, vai Vispārējā tiesa būtu kļūdījusies, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Tādēļ Vispārējās tiesas spriedums šajā ziņā esot galīgs. Otrkārt, lēmums lietā “Organiskie peroksīdi” viens pats neliecinot par “Komisijas praksi”, kas būtu piemērota, lai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu noteiktu augšējo robežu 10 % apmērā. Treškārt, lēmumā lietā “Organiskie peroksīdi” izmantotā pieeja tiesību normu piemērošanas ziņā esot bijusi nepareiza. Turklāt izskatāmā lieta esot atšķirīga no lietas Elf Aquitaine ( 28 ).
70.
Vispārējā tiesa lietas “Organiskie peroksīdi” pieeju nav izmantojusi. Pārsūdzētā sprieduma 108. punktā tā ir norādījusi:
“Pretstatā prasītājas apgalvotajam no iepriekš teiktā izriet, ka, ja tiek nošķirts sākotnējais laikposms, attiecībā uz kuru meitasuzņēmums tiek atzīts par vienpersoniski atbildīgu par pārkāpumu, un otrais laikposms, attiecībā uz kuru mātesuzņēmums tiek atzīts par solidāri atbildīgu par tā meitasuzņēmuma pārkāpumu, tad Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā nav prasīts, lai Komisija konstatētu, vai naudas soda daļa, attiecībā uz kuru mātesuzņēmums nav atzīts par solidāri atbildīgu, pārsniedz 10 % no paša meitasuzņēmuma apgrozījuma. Šajā normā minētās augšējās robežas vienīgais nolūks ir novērst, ka tiek uzlikts naudas sods, kas ir pārmērīgi liels, ņemot vērā ekonomiskās vienības kopējo lielumu lēmuma pieņemšanas dienā. Komercsabiedrības, kas vienpersoniski ir atbildīga par pārkāpumu, apgrozījumam uz dienu, kad ticis izdarīts pārkāpums vai ticis uzlikts naudas sods, šajā ziņā ir tikai ierobežotā mērā nozīmīgs.” ( 29 )
Vērtējums
71.
Kā būtu interpretējams Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā minētais termins “uzņēmums”, ja šī ekonomiskā vienība nav nemainīgi palikusi tāda pati visā laikposmā, kad notika pārkāpums? Vai, nosakot augšējo robežu 10 % apmērā par laikposmu, attiecībā uz kuru meitasuzņēmums viens pats tiek atzīts par atbildīgu, būtu jāņem vērā koncerna pasaules mēroga apgrozījums vai tikai meitasuzņēmuma apgrozījums komercdarbības gadā pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas?
72.
Izvērtējot šos jautājumus, ir jāņem vērā, ka nav strīda par pārkāpuma laikposmu, kad GSD bija vienpersoniski atbildīga, un vēlāko laikposmu, kad tā tika atzīta par solidāri atbildīgu kopā ar Groupe Gascogne.
73.
Tā kā par šo jautājumu Tiesas judikatūras nav, GSD atsaucas uz Komisijas lēmumu lietā “Organiskie peroksīdi”. Šajā lēmumā Komisija atbildību par uzlikto naudas sodu sadalīja starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu, ņemot vērā laikposmu, pirms mātesuzņēmums Laporte bija iegādājies meitasuzņēmumu PC, kad PC vienpersoniski bija atbildīgs par pārkāpumu. Atbilstoši tam, nosakot augšējo robežu 10 % apmērā, Komisija balstījās uz PC apgrozījumu pēdējā komercdarbības gadā pirms lēmuma lietā “Organiskie peroksīdi”, nevis uz Laporte pasaules mēroga apgrozījumu.
74.
Ciktāl runa ir par GSD argumentu attiecībā uz Komisijas praksi iepriekšējos lēmumos, spēkā esošās tiesību normas paredz, ka Komisijas prakse iepriekšējos lēmumos nav izmantojama kā naudas sodu noteikšanas tiesiskais ietvars konkurences jomā, jo Komisijai šajā jomā ir plaša rīcības brīvība, un, izmantojot šo rīcības brīvību, tai nav saistoši tās agrākie vērtējumi ( 30 ). Tādēļ Komisijai nebija pienākuma izmantot to pašu pieeju, ko tā bija izmantojusi lēmumā lietā “Organiskie peroksīdi”. Turklāt piekrītu Komisijai, ka šis lēmums vien vēl nav uzskatāms par praksi.
75.
Tomēr no teiktā vēl neizriet, ka Komisijas pieeja izskatāmajā lietā bija saderīga ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu.
76.
Lietas izskatīšanā Tiesā Komisija norāda, ka, ņemot vērā divus Vispārējās tiesas spriedumus – apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija ( 31 ) un lietā YKK u.c./Komisija ( 32 ) –, tā uzskata, ka pieeja, kuru tā izmantoja savā lēmumā lietā “Organiskie peroksīdi”, bija nepareiza un ka vēlamāka ir pieeja, kuru tā izmantoja izskatāmajā lietā.
77.
Manuprāt, apvienotajās lietās Tokai runa bija par atšķirīgu situāciju. Minētajā lietā mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums laikā, kad tika izdarīts pārkāpums, ietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā, bet dienā, kad tika aprēķināta augšējā robeža 10 % apmērā, to savstarpējā saistība bija mainījusies ( 33 ). Tajā posmā mātesuzņēmums vairs nebija atbildīgs par tā bijušo meitasuzņēmumu – tie bija kļuvuši par māsassabiedrībām. Abas sabiedrības tika atzītas par solidāri atbildīgām par pārkāpuma laikposmu, bet lēmums tika adresēts atsevišķi bijušajam meitasuzņēmumam un bijušajam mātesuzņēmumam, un augšējā robeža 10 % apmērā tika piemērota katram adresātam atsevišķi ( 34 ).
78.
Lietā YKK ( 35 ) runa bija par mātesuzņēmumu (turpmāk tekstā – “YKK”) un tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu (turpmāk tekstā – “YKK Stockco”), attiecībā uz kuriem tika atzīts, ka Komisijas lēmuma pieņemšanas dienā tie ietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā. Pamatojoties uz šo lēmumu, YKK tika atzīta par solidāri atbildīgu par pārkāpumu, ko bija izdarījis YKK Stockco. Pārkāpums bija noticis 10 gadus ilgā laikposmā. Tika konstatēts, ka YKK Stockco piedalījās konkurenci ierobežojošā praksē sešus gadus ilgā laikposmā, pirms to iegādājās YKK. Konkurenci ierobežojošā rīcība turpinājās vēl četrus gadus pēc tam, kad meitasuzņēmums bija kļuvis par YKK koncerna sastāvdaļu. Komisija atzina, ka YKK ir solidāri atbildīga par naudas sodu, kas uzlikts YKK Stockco par laikposmu no dienas, kad tas kļuva par meitasuzņēmuma vienīgo dalībnieku.
79.
YKK Stockco apgalvoja, ka, nosakot augšējo robežu 10 % apmērā, Komisijai bija jāņem vērā tikai YKK Stockco apgrozījums (attiecībā uz sešus gadus ilgo pārkāpuma laikposmu), par kuru tas bija atbildīgs vienpersoniski. Tādēļ koncerna pasaules mēroga apgrozījums neesot bijis pamats, uz kuru balstoties, būtu jāaprēķina augšējā robeža 10 % apmērā attiecībā uz šo naudas soda daļu. Vispārējā tiesa to neatbalstīja. Tā sprieda, ka YKK Stockco un YKK ir solidāri atbildīgi par attiecīgo laikposmu, attiecībā uz kuru tiek aprēķināta augšējā robeža 10 % apmērā, un ka tādēļ Komisija, lai aprēķinātu augšējo robežu 10 % apmērā attiecībā uz visu pārkāpuma laiku, pareizi atsaucās uz pasaules mēroga apgrozījumu.
80.
Komisijas nostājas būtība ir tāda, ka Tiesai ir jāņem vērā uzņēmuma finansiālais stāvoklis lēmuma laikā – kā nodrošinājums pret to, ka tiktu uzlikts pārmērīgi liels naudas sods, atsaucoties uz uzņēmuma finansiālo stāvokli laikā, kad notika pārkāpums ( 36 ).
81.
Šķiet, ka lēmumā lietā “Organiskie peroksīdi” izmantotā pieeja ir saderīgāka ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta formulējumu un mērķiem nekā izskatāmajā lietā izmantotā pieeja.
82.
Man nav zināms, ka līdz šim Tiesas judikatūrā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts būtu ticis interpretēts apstākļos, kas ir līdzīgi šīs lietas apstākļiem. Tādēļ šo jautājumu iztirzāšu šādi.
83.
Pirmkārt, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā apakšpunktā ir noteikts, ka “attiecībā uz katru uzņēmumu [..], kas piedalās pārkāpumā, soda nauda nepārsniedz 10 % no [tā] kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā”. Vispārējā tiesa nav konstatējusi pati expressis verbis, bet netieši ir piekritusi Komisijas konstatējumam lēmumā, ka GSD bija pilnā mērā atbildīga par pārkāpumu laikposmā, pirms to iegādājās Groupe Gascogne ( 37 ). Tā kā GSD bija uzņēmums, kas piedalījās pārkāpumā laikposmā no 1988. gada 9. februāra līdz 1994. gada 1. janvārim, šķiet, ka GSD viena pati ir “uzņēmums” Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē attiecībā uz pārkāpumu, kas tika izdarīts šajā laikposmā.
84.
Vēlākajā laikposmā – no 1994. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijam – “uzņēmums”, kas piedalās pārkāpumā, bija Groupe Gascogne (pamatojoties uz izšķirošās ietekmes prezumpciju) kopā ar GSD (pēc konstatētā fakta). Atbilstoši tam abas sabiedrības ir solidāri atbildīgas par šo laikposmu.
85.
Otrkārt, ja likumpārkāpēja identitāte pārkāpuma gaitā mainās, jo vēlāk meitasuzņēmumu pilnā apmērā iegādājas mātesuzņēmums, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā apakšpunktā minētajam vārdam “uzņēmums” ir pietiekami plaša nozīme, lai aptvertu arī šādu “mainīgu ģeometriju”.
86.
Treškārt, lai gan sods attiecas uz meitasuzņēmuma darbībām pagātnē, nosakot augšējo robežu 10 % apmērā, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā ir paredzēts, ka atsauces punkts ir Komisijas lēmuma pieņemšanas laiks. Šajā ziņā meitasuzņēmuma stāvoklis neatšķiras no jebkura cita uzņēmuma, ciktāl augšējā robeža 10 % apmērā tiek noteikta, atsaucoties uz apgrozījumu pēdējā komercdarbības gadā pirms Komisijas lēmuma. Atbilstoši tam ir svarīgi nošķirt meitasuzņēmuma apgrozījumu no tā mātesuzņēmuma apgrozījuma, un augšējā robeža 10 % apmērā, kas tiek piemērota šim meitasuzņēmumam attiecībā uz naudas sodu, kas uzlikts par laikposmu, pirms to iegādājās mātesuzņēmums, ir jānosaka, atsaucoties tikai uz tā vienpersonisko apgrozījumu.
87.
Ceturtkārt, šāda interpretācija šķiet saderīgāka ar 23. panta 2. punkta mērķiem nekā Komisijas pieeja. Augšējās robežas 10 % apmērā nolūks ir novērst, ka tiktu uzlikts naudas sods, kādu uzņēmums tā lielās summas dēļ, visdrīzākais, nespētu samaksāt un kas to komerciālā ziņā varētu pat sagraut ( 38 ). Ja meitasuzņēmums tiek sodīts par pārkāpumu, par kuru tas ir pilnībā atbildīgs, piemērojot augšējo robežu, ko aprēķina, balstoties uz visa koncerna pasaules mēroga apgrozījumu, tas visdrīzāk būs lielāks skaitlis (jo 10 % no koncerna pasaules mēroga apgrozījuma parasti būs vairāk nekā 10 % no viena meitasuzņēmuma apgrozījuma). Tādējādi šīs aprēķina metodes piemērošanas rezultātā uzliktais naudas sods būs lielāks nekā tad, ja augšējā robeža 10 % apmērā tiktu noteikta, balstoties tikai uz meitasuzņēmuma apgrozījumu vien.
88.
Tādēļ, manuprāt, Komisijas pieeja nevar nodrošināt attiecīgo tiesību normu nolūku neuzlikt pārmērīgi lielu naudas sodu.
89.
Visbeidzot, šķiet saprātīgi pieņemt, ka apstākļos, kādi pastāv šajā lietā, Komisija atbildību sadala pa laikposmiem – pirms mātesuzņēmuma iegādes un pēc tās, tādējādi atspoguļojot personiskās atbildības principu ( 39 ). Tas tāpēc, lai attiecībā uz meitasuzņēmuma konkurenci ierobežojošajām darbībām, kas tika izdarītas pirmajā no šiem laikposmiem, kad tas un mātesuzņēmums vēl neietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā, mātesuzņēmums netiktu atzīts par solidāri atbildīgu par šo pārkāpuma laiku. Tomēr pēc analoģijas šķiet, ka ļoti grūti būtu attaisnot, ka, nosakot augšējo robežu 10 % apmērā attiecībā uz naudas sodu, kas meitasuzņēmumam jāmaksā vienam pašam par pārkāpumu, ko mātesuzņēmums nebija pats izdarījis un kas uz to par attiecīgo laikposmu nav attiecināts, tiktu ņemts vērā koncerna pasaules mēroga apgrozījums.
90.
Tādēļ, manuprāt, Vispārējā tiesa ir kļūdījusies Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta interpretācijā, un pārsūdzētais spriedums šajā ziņā ir atceļams. No tā izriet, ka uzskatu, ka naudas sods, kas uzlikts GSD attiecībā uz laikposmu no 1988. gada 9. februāra līdz 1994. gada 1. janvārim ir jāierobežo EUR 2 078 400 apmērā (10 % no tā apgrozījuma pēdējā komercdarbības gadā pirms lēmuma pieņemšanas).
Trešais apelācijas sūdzības pamats – pārkāpuma ietekme uz tirgu
Neadekvāts Vispārējās tiesas pamatojums, atzīstot, ka pārkāpums ir klasificējams kā ļoti smags
91.
Ar savu trešo apelācijas sūdzības pamatu GSD iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa spriedumā ir atzinusi, ka Komisija pārkāpumu pareizi klasificēja kā ļoti smagu.
Apgalvojumu kopsavilkums
– GSD apelācijas sūdzība
92.
GSD apgalvo, ka Vispārējā tiesa, vērtējot lēmumā izmantoto argumentāciju par pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu, nav sniegusi adekvātu un saskanīgu pamatojumu. Tā apgalvo, ka lēmumā nav iespējams konstatēt, vai par karteļa ietekmi uz tirgu liecina Komisijas izvirzītie kritēriji. vai arī Komisijas nostāja ir tāda, ka karteļa ietekme nav izmērāma. Tādēļ GSD apgalvo, ka tai ir bijušas ierobežotas iespējas izvirzīt savus iebildumus, jo jautājumi, uz kuriem tai bija jāatbild, nebija skaidri formulēti. Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, jo tā ir atbalstījusi lēmumā sniegto Komisijas argumentāciju, ciktāl Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka karteļa ietekme uz tirgu nebija izmērāma, un tomēr ir atzinusi, ka pārkāpums tika pareizi klasificēts kā ļoti smags.
– Komisijas atbilde
93.
Komisija uzskata, ka, pirmkārt, GSD apelācijas sūdzības pamats ir nepieļaujams, jo pirmajā instancē tā neapgalvoja, ka tai būtu bijušas grūtības saprast lēmumu; otrkārt, lēmumā izmantotā argumentācija esot pietiekami skaidra; treškārt, pārkāpumam esot bijusi faktiska ietekme uz tirgu, bet neesot bijis iespējams šo ietekmi izmērīt un, ceturtkārt, spēkā esošās tiesību normas paredz, ka, nosakot naudas soda summu, tas, vai ir bijusi faktiska ietekme uz tirgu, esot elements, kas var tikt ņemts vērā, bet tā neesot obligāta prasība.
Vērtējums
94.
Tāpat kā Komisija uzskatu, ka arguments par to, ka lēmums bija neadekvāti pamatots, ir nepieņemams, jo tas netika izvirzīts pirmajā instancē. Tomēr Tiesai varētu būt noderīgs īss mans vērtējums par GSD iebilduma materiāltiesiskajiem elementiem.
95.
Vai Vispārējā tiesa, piekrītot, ka pārkāpums bija ļoti smags LESD 101. panta pārkāpums, un atbalstot Komisijas lēmumu par naudas soda pamatsummas noteikšanu, neizskatot pierādījumus par pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu, pienācīgi ir izvērtējusi lēmumā izmantoto argumentāciju? Un vai pārsūdzētajā spriedumā izmantotā argumentācija šajā ziņā ir saskanīga un adekvāta?
96.
GSD nenorāda konkrētus šā sprieduma punktus, uz kuriem attiecas tās iebildums par nepietiekamu argumentāciju.
97.
Uzskatu, ka Vispārējā tiesa, izmantojot savas pārbaudes pilnvaras, nav kļūdījusies.
98.
Vispārīgi runājot, ir pareizi, ka pārkāpuma faktiskā ietekme uz tirgu ir viena no vairākiem kritērijiem, kas tiek ņemti vērā, nosakot šā pārkāpuma smagumu. Turklāt šis faktors, vērtējot konkurenci ierobežojošas prakses smagumu, nozīmīgs ir vienīgi tad, ja “faktiskā ietekme uz tirgu” ir faktiski izmērāma ( 40 ).
99.
Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, ir jāņem vērā pārkāpuma ilgums un visi faktori, kas var ietekmēt pārkāpuma smaguma vērtējumu, piemēram, katra uzņēmuma rīcība, katra uzņēmuma loma karteļa izveidē, peļņa, ko tie varēja gūt no konkurenci ierobežojošajām darbībām, to lielums, attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi rada attiecībā uz Eiropas Savienības mērķiem ( 41 ).
100.
No tā izriet, ka konkurenci ierobežojošas prakses ietekme uz tirgu pati par sevi nav noteicošais kritērijs, novērtējot naudas soda pamatsummu. Konkrēti, faktori, kas attiecas uz nolūku, var būt nozīmīgāki nekā tie, kas attiecas uz šādām sekām, it īpaši, ja runa ir par būtībā sevišķi smagiem pārkāpumiem ( 42 ).
101.
Vispārējā tiesa jautājumu par pārkāpuma smagumu ir aplūkojusi vairākos posmos, vispirms apsverot tā faktisko ietekmi uz tirgu un tad apsverot, vai Komisija savā naudas sodu noteikšanas metodoloģijā bija piemērojusi atšķirīgu attieksmi pret dažādiem karteļa dalībniekiem. Pēdējais minētais aspekts apelācijas sūdzībā nav iekļauts.
102.
Vispārējā tiesā GSD izvirzīja šādus apgalvojumus par faktisko ietekmi uz tirgu. Pirmkārt, tā apgalvoja, ka, izlemjot, ka nav jāmēra pārkāpuma ietekme uz tirgu, Komisija neesot pareizi piemērojusi savas 1998. gada Pamatnostādnes. Otrkārt, GSD paļāvās uz agrāku lietu – Degussa/Komisija ( 43 ), kurā Vispārējā tiesa sprieda, ka, ja sekas, kādas bija pārkāpuma ietekmei uz tirgu, tiek pierādītas tikai daļēji, Komisijas uzliktais naudas sods ir jāsamazina. Treškārt, GSD apgalvoja, ka Komisijai, apsverot pārkāpuma smagumu, esot bijis jāņem vērā, ka GSD dažās no konkurenci ierobežojošām darbībām nebija iesaistīta.
103.
Vispārējā tiesa ir izvērtējusi visus GSD argumentus. 117. punktā tā ir norādījusi: ( 44 )
“[..] novērtējot pārkāpuma smagumu, pārkāpuma faktiskā ietekme uz tirgu ir jāņem vērā vienīgi tad, ja to ir iespējams izmērīt.”
104.
Tādēļ Vispārējā tiesa 118. punktā nosprieda: “Tādēļ prasītājas arguments, ka būtībā Vispārējai tiesai ir jāsamazina Komisijas uzliktā naudas soda summa, ja pārkāpuma ietekme uz tirgu nevar tikt izmērīta, nevar tikt atbalstīts.”
105.
Vispārējā tiesa pēc tam ir izvērtējusi lietu Degussa un secinājusi, ka tā atšķīrās no izskatāmās lietas: ( 45 )
“Minētajā lietā Vispārējā tiesa samazināja naudas soda summu, atspoguļojot savu konstatējumu, ka Komisija bija ņēmusi vērā virkni faktoru, kas liecina, ka zināmā laikposmā kartelim nebija faktiskas ietekmes. [..] Turklāt minētā sprieduma 241. un 242. punktā tā atzina, ka nav bijis iespējams pierādīt nedz konstatējumu par to, ka šajā laikposmā tika noslēgta vienošanās par cenām, nedz to, ka tika īstenota iepriekš noslēgta vienošanās par cenām.”
106.
Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka pretēji tam: ( 46 )
“Izskatāmajā lietā nedz Komisija ir apgalvojusi, ka tā spētu izmērīt pārkāpuma ietekmi uz tirgu, nedz arī prasītāja ir izvirzījusi jebkādus argumentus vai iesniegusi jebkādus materiālus, kas varētu liecināt par to, ka kartelis faktiski nedarbojās un ka līdz ar to tam nebija nekādas ietekmes uz tirgu.”
107.
Vispārējā tiesa ir izdarījusi vairākus papildu konstatējumus par faktiem attiecībā uz GSD dalību kartelī. Tādējādi tā ir konstatējusi zināmas GSD darbības, piemēram, tās dalību informācijas apmaiņas sistēmā ( 47 ), tirgu sadalē ( 48 ) un cenu saskaņošanā ( 49 ), kas pēc būtības ir smagi konkurences tiesību normu pārkāpumi.
108.
Tas tiesa, ka Vispārējā tiesa nav expressis verbis norādījusi, ka konkurenci ierobežojošas prakses īstenošana pati par sevi nav pārliecinošs kritērijs, lai novērtētu naudas soda pamatsummu. Tomēr no tās vispārīgā vērtējuma par pārkāpuma smagumu izriet, ka tās konstatējumi nebija balstīti tikai uz konkurenci ierobežojošās rīcības vispārīgo ietekmi uz tirgu. Tā ir noraidījusi GSD argumentus, ar kuriem tā lūdza samazināt naudas soda pamatsummu. Turklāt tā ir konstatējusi, ka GSD rīcība bija nozīmīgs faktors, lai novērtētu konkurences tiesību normu pārkāpuma smagumu.
109.
Tādēļ, tā kā Vispārējā tiesa lēmumu ir novērtējusi Tiesas judikatūrā nostiprināto principu kontekstā ( 50 ), tās argumentācija pārsūdzētajā spriedumā bija pietiekama.
110.
No tā izriet, ka trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa nav pamatota.
Kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz pārkāpuma “faktisko ietekmi uz tirgu ”
111.
Ar trešā apelācijas sūdzības pamata, kas ir izvirzīts pakārtoti, otro daļu GSD iebilst pret metodoloģiju, ko Komisijas piemēroja, nosakot naudas soda pamatsummu.
Apgalvojumu kopsavilkums
– GSD apelācijas sūdzība
112.
GSD apgalvo, ka, ja Komisija nolemj ņemt vērā pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu, tai ir jāizvirza konkrēti, ticami un adekvāti kritēriji, kas ļauj novērtēt, kāda var būt bijusi pārkāpuma faktiskā ietekme uz konkurenci konkrētajā tirgū. Šajā lietā Komisija neesot izvirzījusi nekādus šādus kritērijus. Tā vienkārši no tā, ka tika izveidots kartelis, esot secinājusi, ka tam bija faktiska ietekme uz tirgu. GSD apgalvo, ka šāda nostāja nav konsekventi saskaņota ar Tiesas judikatūru un ka Vispārējās tiesas argumentācija šajā jautājumā esot bijusi neadekvāta.
– Komisijas atbilde
113.
Komisija uzskata, ka trešā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa vairāku iemeslu dēļ ir nepieņemama un neefektīva. Pirmkārt, GSD neesot apstrīdējusi, ka pārkāpumam bija ietekme uz tirgu. Otrkārt, GSD neesot identificējusi nevienu konkrētu pārsūdzētā sprieduma punktu, kurā, pēc tās domām, Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Treškārt, šī trešā apelācijas sūdzības pamata daļa esot neefektīva, jo, kā izriet no lēmuma preambulas 765. apsvēruma, naudas soda apmērs netika noteikts, balstoties uz pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu. Ceturtkārt, naudas soda pamatsumma esot tikusi noteikta pēc citiem faktoriem, nevis pēc karteļa ietekmes uz tirgu; tā esot tikusi balstīta uz karteļa saskaņotās rīcības praksi, šīs prakses īstenošanu un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus lielumu.
Vērtējums
114.
Vai, izvērtējot Komisijas lēmumu attiecībā uz naudas soda pamatsummu, Vispārējā tiesa ir sniegusi pietiekamu pamatojumu, lai izlemtu nesamazināt šo summu, ņemot vērā, ka Komisija nebija izmērījusi karteļa ietekmi uz tirgu, jo tā uzskatīja, ka tā nav izmērāma?
115.
Uzskatu, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējās tiesas argumentācija ir izklāstīta pietiekami skaidri, lai ieinteresētajām personām dotu iespēju uzzināt tās sprieduma pamatojumu un Tiesai sniegtu pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi apelācijas tiesvedībā ( 51 ).
116.
Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā, ka Komisija nepaļāvās uz konstatējumu, ka kartelim bija faktiska ietekme uz tirgu ( 52 ). Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā arī citus faktorus, piemēram, GSD dalības pārkāpumā būtību, konkurenci ierobežojošās prakses iezīmes un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus lielumu ( 53 ).
117.
Vispārējā tiesa sava sprieduma 117. punktā ir atsaukusies uz Komisijas 1998. gada Pamatnostādnēm un, to darot, tā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 118. punktā ir atzinusi, ka kritērija “faktiskā ietekme uz tirgu” piemērošana nav obligāta ( 54 ). Tā attiecībā uz naudas soda pamatsummas noteikšanu ir atzinusi, ka šis kritērijs nebija izmērāms. Tā ir nospriedusi, ka šajos apstākļos Komisijai nebija pienākuma izmantot papildu elementus, lai pierādītu, ka pastāvēja faktiska ietekme.
118.
Tādējādi izskatāmajā lietā pārkāpuma smagums ir ticis novērtēts, balstoties uz vairākiem faktoriem, tostarp GSD rīcību un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus lielumu. Tas ir pilnībā saderīgi ar Komisijas 1998. gada Pamatnostādņu 1.A punktu un Tiesas judikatūru ( 55 ).
119.
Tādējādi trešā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir neefektīva.
120.
No tā izriet, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir pilnībā jānoraida.
Nespēja samaksāt uzlikto naudas sodu
121.
Mutvārdu procesā Tiesā GSD apgalvo, ka sava pašreizējā finansiālā stāvokļa dēļ tā nespēj samaksāt lēmumā noteikto naudas sodu. Pirmās instances tiesvedībā šādi apgalvojumi netika izteikti.
122.
Nav arī skaidrs šo apgalvojumu tiesiskais pamats, jo [GSD] nav atsaukusies ne uz vienām Līguma, [Eiropas Savienības] Tiesas statūtu vai Reglamenta normām.
123.
Uzskatu, ka GSD apgalvojumi par tās nespēju samaksāt ir nepieņemami trīs iemeslu dēļ.
124.
Pirmkārt, apelācijas sūdzība Tiesā ir ierobežota; tā var aptvert vienīgi tiesību normu piemērošanas jautājumus. Jebkāds vērtējums par to, vai GSD spēj maksāt sodanaudu, ir saistīts ar faktu jautājumiem, kas nav piekritīgi Tiesai apelācijas kārtībā. Otrkārt, Tiesa, izskatot apelācijas sūdzību, nevar, pamatojoties uz taisnīguma apsvērumiem, ar pašas vērtējumu aizstāt vērtējumu, ko izdarījusi Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju un taisot spriedumu par naudas sodu, kas uzlikts uzņēmumiem par ES tiesību pārkāpumu ( 56 ). Treškārt, iedibinātā judikatūra paredz, ka Komisijai, nosakot naudas soda summu, nav jāņem vērā uzņēmuma finansiālais stāvoklis ( 57 ), jo šāda pienākuma esamības atzīšana nozīmētu sniegt neattaisnotas konkurences priekšrocības uzņēmumiem, kas vissliktāk spēj pielāgoties tirgus apstākļiem ( 58 ).
Lietas neizskatīšana saprātīgā termiņā
Apgalvojumu kopsavilkums
GSD apelācijas sūdzība
125.
GSD norāda, ka tad, kad tā Vispārējā tiesā cēla savu prasību, apstrīdot lēmumu un ar to uzlikto naudas sodu, tā saņēma bankas galvojumu, lai segtu šā naudas soda summu, kā arī jebkādus iespējamos procentus, kas par to varētu tikt uzkrāti, gaidot pirmās instances tiesvedības iznākumu. GSD apgalvo, ka šīs tiesvedības ilgums (5 gadi un 10 mēneši) bija pārmērīgi ilgs ( 59 ).
126.
GSD apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. pantu, jo lietu neesot izskatījusi saprātīgā termiņā. Atbilstoši tam GSD lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu vai, pakārtoti, samazināt uzliktā naudas soda summu, ņemot vērā finansiālo slogu, ko tā ir cietusi tās pamattiesību pārkāpuma dēļ.
Komisijas atbilde
127.
Komisija apgalvo, ka, pirmkārt, GSD iebildums ir nepieņemams, jo tā jautājumu par lietas neizskatīšanu saprātīgā termiņā nebija izvirzījusi tad, kad lieta tika izskatīta tiesas sēdē Vispārējā tiesā. Otrkārt, pārsūdzētais spriedums neesot jāatceļ kopumā, jo GSD neesot iebildusi, ka būtu pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību tādēļ, ka Vispārējā tiesa GSD lietu nav izskatījusi saprātīgā termiņā. Treškārt, pat ja Tiesa atzītu, ka tiesvedība Vispārējā tiesā bija neatbilstoši ilgstoša, GSD šīs tiesvedības pārmērīgā ilguma dēļ neesot cietusi nekādus zaudējumus. Ceturtkārt, šādos apstākļos atbilstošais tiesību aizsardzības līdzeklis būtu tāds, ka GSD iesniegtu atsevišķu prasības pieteikumu par zaudējumu atlīdzināšanu. Piektkārt (pakārtoti), ja Tiesa apelācijas tiesvedībā piespriestu maksāt kompensāciju, jebkādai šādai kompensācijai esot jābūt simboliskai.
Vērtējums
128.
Kā norāda Komisija, tiesvedībā pirmajā instancē GSD neizvirzīja jautājumu par to, ka Vispārējā tiesa nebūtu veikusi tās lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Tas nepārsteidz. Lai gan prasītājs var (kā to izdarīja Kendrion) izlemt šo jautājumu izvirzīt jau lietas izskatīšanā tiesas sēdē Vispārējā tiesā, tiesvedības kopējais ilgums pirmajā instancē nevar būt zināms līdz dienai, kad Vispārējā tiesa pasludina savu spriedumu. Prasītājs, piemēram, var apgalvot, ka Vispārējai tiesai bija vajadzīgs pārāk ilgs laiks pēc lietas izskatīšanas tiesas sēdē, lai taisītu savu spriedumu, un ka līdz ar to šis laikposms ir uzskatāms par papildu elementu, kas ir jāņem vērā ( 60 ).
129.
Atbilstoši tam var būt tā, prasītājs vēlas savu galīgo nostāju formulēt tikai tad, kad tiesvedība pirmajā instancē jau ir noslēgusies. Šķiet, ka GSD šeit izmanto tādu pieeju. Ja prasītāji to nevarētu izdarīt, jo tiem būtu pienākums šo jautājumu izvirzīt pirmajā instancē (lai novērstu, ka tas tiek liegts apelācijas tiesvedībā), varētu būt tā, ka to rīcībā nav visas informācijas, kas vajadzīga, lai pieņemtu šādu lēmumu. Tas varētu ierobežot to tiesības uz aizstāvību. Tādējādi prasītājiem ir jābūt iespējai izvēlēties, vai tie vēlas šādu apgalvojumu izvirzīt jau pirmajā instancē vai arī to pirmoreiz izvirzīt tikai apelācijas tiesvedībā.
130.
Tādēļ uzskatu, ka GSD nav liegts apelācijas tiesvedībā Tiesā pirmoreiz izvirzīt jautājumu, ka Vispārējā tiesa lietu nav izskatījusi saprātīgā termiņā ( 61 ).
131.
Lietā Baustahlgewebe ( 62 ) Tiesa ir norādījusi, ka tas, kas ir uzskatāms par saprātīgu termiņu, ir jāvērtē katrā konkrētā lietā atsevišķi. Tā ir piemērojusi šādus kritērijus, kas ir atvasināti no Strasbūras tiesas judikatūras: i) lietas svarīgums (prasītājam), ii) lietas sarežģītība, iii) paša prasītāja rīcība un iv) kompetento iestāžu rīcība (turpmāk tekstā – “Baustahlgewebe kritēriji”) ( 63 ).
132.
Manos secinājumos lietā Groupe Gascogne, kur šo jautājumu iztirzāju padziļināti, norādīju, ka Baustahlgewebe kritēriji būtu jāprecizē. Konkrētāk, tajos norādīju, ka, lai izlemtu, vai lieta ir tikusi izskatīta saprātīgā termiņā, loģiskāk būtu izvērtēt, vai Vispārējā tiesā pastāvēja neattaisnojamas bezdarbības laikposmi ( 64 ), nevis pievērst uzmanību tiesvedības kopējam ilgumam – no dienas, kad tika iesniegts pieteikums, līdz sprieduma pasludināšanai.
133.
GSD savu prasību atcelt lēmumu cēla 2006. gada 23. februārī. Rakstveida process noslēdzās 2007. gada 23. februārī. 2010. gada 23. septembrī, pēc apmēram trīs gadus un septiņus mēnešus ilga šķietamas bezdarbības posma Vispārējās tiesas kanceleja informēja GSD, ka lieta ir nodota Ceturtajai palātai. 2010. gada 20. oktobrīGSD lūdza atsākt rakstveida procesu ( 65 ). 2010. gada 14. decembrīGSD tika informēta, ka lieta ir tikusi sagatavota izskatīšanai tiesas sēdē. Lieta Vispārējā tiesā tika izskatīta 2011. gada 2. februārī, un spriedums tika pasludināts minētā gada 16. novembrī. Kopējais tiesvedības ilgums pirmajā instancē bija 5 gadi un 10 mēneši, un starp rakstveida procesu noslēgumu un tiesas sēdi bija pagājuši apmēram 4 gadi.
134.
Piemērojot četrus Baustahlgewebe kritērijus, ir skaidrs, ka, tā kā ar lēmumu GSD ir uzlikts ievērojams naudas sods, lieta uzņēmumam ir svarīga. Ir arī skaidrs, ka lieta izvirza sarežģītus jautājumus. Neuzskatu, ka tiesvedības ilgums būtu izskaidrojams ar GSD rīcību. Tas tiesa, ka 2010. gada 20. oktobrīGSD lūdza Vispārējo tiesu atsākt rakstveida procesu, lai izvirzītu argumentus par jauno Hartas statusu pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās (skat. iepriekš 46.–53. punktu). Tomēr no tā, ka GSD2010. gada 14. decembrī tika paziņots, ka tās lieta ir sagatavota lietas izskatīšanai tiesas sēdē, ir skaidrs, ka šim procesuālajam incidentam bija neliela vai pat nekāda ietekme uz kopējo tiesvedības ilgumu. Tiesai nav iesniegta nekāda informācija, kas izskaidrotu vai pamatotu trīs gadus un astoņus mēnešus ilgo bezdarbības posmu starp rakstveida procesa beigām un GSD lūgumu atsākt rakstveida procesu. Tā kā šādu pierādījumu nav, ir skaidrs, ka šī lieta netika izskatīta saprātīgā termiņā. Kā esmu norādījusi manos secinājumos lietā Groupe Gascogne ( 66 ), es uzskatu, ka (vispārīgi runājot) šī tiesvedības stadija varēja ilgt līdz pat diviem gadiem, to neliekot raksturot kā “pārmērīgu” kavēšanos lietas izskatīšanā. No tā izriet, ka – noapaļotu skaitļu izteiksmē – šai lietai pirmajā instancē Vispārējā tiesā tika izlietots laiks, kas ir par apmēram gadu un astoņiem mēnešiem ilgāks, nekā tam būtu bijis jābūt.
135.
Tādēļ uzskatu, ka ir tikušas pārkāptas GSD pamattiesības uz tās lietas izskatīšanu Vispārējā tiesā saprātīgā termiņā.
136.
Manos secinājumos lietā Groupe Gascogne ( 67 ) paudu viedokli, ka, ja tiek konstatēts Hartas 47. panta pārkāpums, šāds konstatējums pats par sevi vēl nenozīmē, ka pārsūdzētais spriedums būtu atceļams.
137.
Turklāt, kā norāda Komisija, GSD nav iebildusi, ka šīs procesuālās nepilnības dēļ būtu pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību.
138.
Tādēļ neuzskatu, ka pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ.
139.
GSD pakārtotais prasījums par naudas soda samazināšanu man šķiet esam pamatots ar Tiesas pieeju lietā Baustahlgewebe ( 68 ), nevis formulēts kā atsevišķs prasījums par zaudējumu un/vai nemateriāla kaitējuma atlīdzināšanu.
140.
Ņemot vērā šo iebildumu, uzskatu, ka, tā kā nav izvirzīts nekāds prasījums par zaudējumiem un/vai nemateriālu kaitējumu, spriedumā ietverta konstatācija, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. pantu, būtu uzskatāma par taisnīgu gandarījumu ( 69 ).
141.
Tādējādi secinu, ka, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tā ir cietusi zaudējumus, jo Vispārējā tiesa tās lietu neizskatīja saprātīgā termiņā, tiesvedība Vispārējā tiesā par zaudējumu atlīdzināšanu ir uzskatāma par atbilstošāku un iedarbīgāku tiesību aizsardzības līdzekli Hartas 47. panta izpratnē, interpretējot to ECPAK 6. panta 1. punkta un 13. panta kontekstā, nekā naudas soda summas samazināšana ( 70 ). Ciktāl tas ir atbilstoši expressis verbis atzīt Vispārējās tiesas pārkāpumu, uzskatu, ka, ja Tiesa to atzītu, tas būtu uzskatāms par taisnīgu gandarījumu. Es tādējādi ierosinu Tiesai atzīt, ka, izskatot GSD prasību Vispārējā tiesā, tika pieļauta pārmērīga kavēšanās, un norādīt, ka GSD pastāv iespēja uzsākt atsevišķu tiesvedību par zaudējumu atlīdzināšanu, ja tā izlemtu to darīt.
Tiesāšanās izdevumi
142.
Ja Tiesa piekristu manam apelācijas sūdzības vērtējumam, tad, saskaņā ar Reglamenta 137., 138., 140. un 184. pantu, tos skatot kopsakarā, GSD kā lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz visiem tā materiāltiesiskajiem apelācijas sūdzības pamatiem, izņemot otrā apelācijas sūdzības pamata otro daļu) ( 71 ), jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt divas trešdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.
Secinājumi
143.
Tādēļ uzskatu, ka Tiesai ir jārīkojas šādi:
—
jānoraida (kā nepamatoti) pirmais un trešais apelācijas sūdzības pamats, kā arī otrā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa;
—
jāatceļ Vispārējās tiesas spriedums lietā T‑79/06 Sachsa Verpackung/Komisija, ciktāl tajā ir noraidīts prasījums, ka nav jāuzliek naudas sods EUR 3,3 miljonu apmērā par laikposmu, pirms Groupe Gascogne iegādājās Gascogne Sack Deutschland, un lūgums to aizstāt ar summu EUR 2 078 400 apmērā;
—
jānospriež, ka Vispārējā tiesa lietu T‑79/06 nav izskatījusi saprātīgā termiņā, un
—
jāpiespriež Gascogne Sack Deutschland segt savus, kā arī atlīdzināt divas trešdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.
( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.
( 2 ) 2011. gada 16. novembra spriedumi lietā T‑54/06 Kendrion/Komisija, lietā T‑72/06 Groupe Gascogne/Komisija un lietā T‑79/06 Sachsa Verpackung/Komisija. Angļu valodā ir publicēti visu trīs pārsūdzēto spriedumu kopsavilkumi. Tiesas interneta vietnē ir pieejams visu trīs lietu pilns teksts franču valodā. Lietā Kendrion ir pieejama arī pilna versija holandiešu valodā.
( 3 ) Komisijas 2005. gada 30. novembra Lēmums C(2005) 4634 par procedūru saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81. pantu (Lieta COMP/38354 – Rūpnieciskie maisi) (turpmāk tekstā – “lēmums”). Kopsavilkums ir publicēts OV 2007, L 282, 41. lpp.
( 4 ) Lieta C‑40/12 P Gascogne Sack Deutschland/Komisija (izskatāmā lieta), lieta C‑50/12 P Kendrion/Komisija un lieta C‑58/12 P Groupe Gascogn/Komisija. Pilnīgam priekšstatam attiecībā uz prasības pieteikumiem, ar kuriem lēmums tiek apstrīdēts Vispārējā tiesā, un apelācijas sūdzībām, kas ir Tiesas izskatīšanā, skat. manu secinājumu lietā Groupe Gascogne 102. punktu.
( 5 ) Minēti iepriekš 4. zemsvītras piezīmē.
( 6 ) Secinājumi visās trīs apelācijas lietās tiek sniegti 2013. gada 30. maijā.
( 7 ) OV 2010, C 83, 2. lpp.
( 8 ) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.). Regulas Nr. 1/2003 preambulas 29. un 33. apsvēruma tekstam līdzvērtīgs formulējums bija ietverts Regulas Nr. 17 - Pirmā Regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV, Speciālizdevums angļu valodā, 1959-1962, 87. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 17”) – preambulas 10. un 12. apsvērumā.
( 9 ) Regula Nr. 17 tika atcelta ar Regulas Nr. 1/2003 43. panta 1. punktu. Lēmuma 6. daļā Komisija abas regulas minēja kā uzlikto naudas sodu tiesisko pamatu. Šai lietai nozīmīgās Regulas Nr. 17 normas ir 15. panta 2. punkts un 17. pants. Tās ir tikušas pārņemtas Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktā un 31. pantā. Šajos secinājumos ar Regulas Nr. 1/2003 normām ir domāts arī Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un 17. pants, jo tās netika būtiski mainītas, ciktāl tas ir nozīmīgi šajā apelācijas sūdzībā izvirzītajiem jautājumiem.
( 10 ) Skat. 2010. gada 17. jūnija spriedumu lietā C-413/08 P Lafarge/Komisija (Krājums, I-5361. lpp., 102. punkts). Arī Komisijas 1998. gada Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Komisijas 1998. gada Pamatnostādnes”), atsaucoties uz 23. panta 2. punktā minēto augšējo robežu 10 % apmērā, tiek minēts pasaules mēroga apgrozījums. Tādēļ šajos secinājumos, runājot par visa koncerna apgrozījumu, lietoju vārdkopu “pasaules mēroga apgrozījums”.
( 11 ) Skat. 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C-291/98 P Sarrió/Komisija (turpmāk tekstā - “Sarrió”; Recueil, I-9991. lpp., 85. punkts).
( 12 ) Minētas iepriekš 10. zemsvītras piezīmē.
( 13 ) Skat. iepriekš 2. un 4. zemsvītras piezīmi par šiem uzņēmumiem, šā lēmuma apstrīdēšanu Vispārējā tiesā un pēc tam pārsūdzēšanu apelācijas kārtībā Tiesā.
( 14 ) OV 1996, C 207, 4. lpp.
( 15 ) Skat. Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu.
( 16 ) Lēmuma preambulas 755.–757. apsvērums.
( 17 ) Skat. lēmuma preambulas 783. apsvērumu.
( 18 ) Spriedums lietā Sachsa Verpackung/Komisija (minēts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).
( 19 ) Komisijas Paziņojums par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Iecietības paziņojums”), kas tiek piemērots kopš 2002. gada 14. februāra. Tas aizstāja Komisijas Paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu karteļu gadījumos (OV 1996, C 207, 4. lpp.).
( 20 ) Reglamenta 48. panta 2. punkts.
( 21 ) Skat., piemēram, 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-402/05 P un C-415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (Krājums, I-6351. lpp., 335. punkts).
( 22 ) Skat. 2012. gada 3. maija spriedumu lietā C‑289/11 P Legris Industries/Komisija (Krājumā vēl nav publicēts, 36. punkts).
( 23 ) Skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑628/10 P un C‑14/11 P Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija (turpmāk tekstā – “Alliance One”; 46., 47., 108. un 113. punkts).
( 24 ) Neoficiāls tulkojums.
( 25 ) Spriedums apvienotajās lietās Alliance One (minēts iepriekš 23. zemsvītras piezīmē, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 26 ) Lieta COMP/E‑2/37.857 - Organiskie peroksīdi (izziņots ar galīgā dokumenta numuru C(2003) 4570 un labojumu C(2004) 4). Kopsavilkums ir publicēts OV 2005, L 110, 44. lpp.
( 27 ) Skat. 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C-521/09 P (Krājums, I-8947. lpp.; turpmāk tekstā – “Elf Aquitaine”).
( 28 ) Skat. iepriekš 27. zemsvītras piezīmi.
( 29 ) Neoficiāls tulkojums.
( 30 ) Skat. 2009. gada 3. septembra spriedumu lietā C-534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija (turpmāk tekstā - “Prym”; Krājums, I-7415. lpp., 98. punkts).
( 31 ) 2005. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 (turpmāk tekstā – “Tokai”). Angļu valodā ir publicēts sprieduma kopsavilkums. Pilna sprieduma versija vācu, angļu un franču valodā ir pieejama Tiesas interneta vietnē.
( 32 ) 2012. gada 27. jūnija spriedums lietā T‑448/07 (turpmāk tekstā – “YKK”).
( 33 ) Skat. iepriekš 18. punktu.
( 34 ) Spriedums apvienotajās lietās Tokai (minēts iepriekš 31. zemsvītras piezīmē, 389.–391. punkts).
( 35 ) YKK spriedumu nesen ir pārsūdzējis (lieta C‑408/12 P), un šis punkts ir viens no Tiesai iesniegtās apelācijas sūdzības pamatiem.
( 36 ) Spriedums lietā Sarrió (minēts iepriekš 11. zemsvītras piezīmē, 85. punkts).
( 37 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma (citēts iepriekš 70. punktā) 108. punkta ievadvārdus.
( 38 ) Skat. 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/280 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija (Krājums, I-5425. lpp., 280. un 281. punkts).
( 39 ) Skaidrojumu par personisko atbildību gadījumā, kad atbildība par meitasuzņēmuma izdarītu pārkāpumu tiek attiecināta uz tā mātesuzņēmumu, skat. spriedumā apvienotajās lietās Alliance One (minēts iepriekš 23. zemsvītras piezīmē, 42. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietā Kendrion (minēti iepriekš 4. zemsvītras piezīmē, 36.–40. punkts).
( 40 ) Skat. spriedumu lietā Prym (minēts iepriekš 30. zemsvītras piezīmē, 96. punkts).
( 41 ) Skat. 2009. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑554/08 P Carbone-Lorraine/Komisija (turpmāk tekstā – “Carbone-Lorraine”; 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 42 ) Spriedums lietā Carbone-Lorraine (minēts iepriekš 41. zemsvītras piezīmē, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 43 ) Skat. 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā T-279/02 (Krājums, II-897. lpp.; turpmāk tekstā – “Degussa”).
( 44 ) Pārsūdzētā sprieduma 117.–120. punkts, neoficiāls tulkojums.
( 45 ) Pārsūdzētā sprieduma 118. punkts.
( 46 ) Pārsūdzētā sprieduma 119. punkts.
( 47 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 144. punktu.
( 48 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 154. punktu.
( 49 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 162. punktu.
( 50 ) Skat. iepriekš 98. un 99. punktu.
( 51 ) Spriedums apvienotajās lietās Alliance One (minēts iepriekš 23. zemsvītras piezīmē, 64. punkts).
( 52 ) Skat. lēmuma preambulas 757. apsvērumu.
( 53 ) Skat. iepriekš 107. punktu.
( 54 ) Spriedums lietā Carbone-Lorraine (minēts iepriekš 41. zemsvītras piezīmē, 44. punkts).
( 55 ) Spriedums lietā Carbone-Lorraine (minēts iepriekš 41. zemsvītras piezīmē, 44. un 45. punkts).
( 56 ) Skat. 2007. gada 10. maija spriedumu lietā C-328/05 P SGL Carbon/Komisija (turpmāk tekstā - “SGL Carbon”; Krājums, I-3921. lpp., 98. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 57 ) Protams, papildus tam, ka tiek piemērota augšējā robeža 10 % apmērā, balstoties uz apgrozījumu iepriekšējā komercdarbības gadā.
( 58 ) Spriedums lietā SGL Carbon (minēts iepriekš 56. zemsvītras piezīmē, 100. punkts).
( 59 ) Prasība atcelt lēmumu tika celta 2006. gada 23. februārī; spriedums tika pasludināts 2011. gada 16. novembrī.
( 60 ) Skat. 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C-185/95 P Baustahlgewebe/Komisija (turpmāk tekstā - “Baustahlgewebe”; Recueil, I-8417. lpp., 45. punkts), kurā Tiesa ņēma vērā, ka starp lietas izskatīšanu pirmās instances tiesas sēdē un sprieduma sniegšanu bija pagājuši 22 mēneši.
( 61 ) Skat. lietu C‑50/12 P Kendrion (minēta iepriekš 4. zemsvītras piezīmē, secinājumu 108.–133. punkts). Minētajā lietā jautājums par lietas neizskatīšanu saprātīgā termiņā tika izvirzīts Vispārējās tiesas sēdē.
( 62 ) Spriedums minēts iepriekš 60. zemsvītras piezīmē, 29. punkts.
( 63 ) Pilns vērtējums par to, kas uzskatāms par lietas neizskatīšanu saprātīgā termiņā, un par piemērojamo tiesību aizsardzības līdzekli ir izklāstīts manu secinājumu lietā C‑58/12 P Groupe Gascogne 70.–150. punktā.
( 64 ) Skat. manu secinājumu lietā Groupe Gascogne 98.–112. punktu.
( 65 ) Skat. iepriekš 44.–54. punktu.
( 66 ) Skat. manu secinājumu minētajā lietā 91.–94. punktu.
( 67 ) Minēti iepriekš 4. zemsvītras piezīmē.
( 68 ) Spriedumā lietā Baustahlgewebe (minēts iepriekš 60. zemsvītras piezīmē) Tiesa tiesvedības ekonomijas apsvērumu dēļ un lai nodrošinātu, ka ir pieejams tūlītējs un iedarbīgs tiesību aizsardzības līdzeklis, atcēla pārsūdzēto spriedumu attiecībā uz noteiktā naudas sodu summu, bet visādā citādā ziņā šo spriedumu atstāja spēkā.
( 69 ) Skat. manu secinājumu lietā Groupe Gascogne 148. punktu.
( 70 ) GSD izvirzītais prasījums par naudas soda samazināšanu, šķiet, ir tieši balstīts uz spriedumu lietā Baustahlgewebe – tas nav ticis pasniegts kā atsevišķs prasījums par zaudējumu un/vai nemateriāla kaitējuma atlīdzināšanu. Turklāt Tiesai šādas prasības izskatīšana nebūtu piekritīga.
( 71 ) Skat. iepriekš 66.–90. punktu.
Full & Egal Universal Law Academy