ĢENERĀLADVOKĀTA
PEDRO KRUSA VILJALONA [PEDRO CRUZ VILLALÓN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 16. maijā ( 1 )
Lieta C‑113/12
Donal Brady
pret
Environmental Protection Agency
(Supreme Court (Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Vide — Direktīva 75/442/EEK un Direktīva 91/156/EEK — “Atkritumu” jēdziens — Cūku fermā ražota cūku virca — Tās uzglabāšana līdz tās izmantošanai par mēslojumu — Tās kvalificēšana par atkritumiem — Tās kvalificēšana par blakusproduktu — Pierādīšanas pienākums — Ražotāja personiskā atbildība par trešo personu, kas izmanto cūku vircu savu lauku apstrādei, izdarīto Savienības tiesību pārkāpumu atkritumu kontroles jomā — Direktīvas 91/676/EEK netransponēšana — Savienības tiesību vispārējie principi — Pamattiesības — Samērīgums”
1.
Tiesvedības ietvaros, kurā tiek apstrīdēti cūkaudzētājam noteikti nosacījumi, lai ļautu viņam pārdot kā mēslojumu viņa cūku fermā saražoto cūku vircu, Supreme Court uzdod Tiesai virkni jautājumu, kuri attiecas uz Direktīvā 75/442 ( 2 ) ietverto jēdzienu “atkritumi”. Neaprobežojoties ar šo jautājumu, it īpaši tā aspektu, kas ļauj Tiesai noslīpēt savu judikatūru attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem “atkritumi” var kļūt par “blakusproduktu”, šī tiesvedība arī izvirza problēmu, kas, pārsniedzot Direktīvas 75/442 šauro jomu, skar arī, kā to turpinājumā redzēsim, Savienības tiesību vispārējos principus, it īpaši pamattiesību garantēšanu.
2.
Faktiski pamatlietā izvirzītā problēma galu galā ir saistīta ar atbildību, kas jānosaka cūku vircas pārdevējam par tās eventuāli neatbilstošu izmantošanu, ko īsteno tās pircēji. Tas ir jautājums, kam pievienojas vēl viens – noteikt, cik lielā mērā dalībvalstu brīvība attiecībā uz atkritumu tirdzniecības regulēšanu ļauj tām paredzēt noteikumus, kuri var būt līdzvērtīgi šādas tirdzniecības aizliegumam vai var to pakļaut nesamērīgiem vai patvaļīgiem nosacījumiem. Iepriekš minētais ir jāizvērtē, ņemot vērā, ka Direktīvas 91/676 ( 3 ) netransponēšana ir liegusi piemērot noteikumus, kuri pieļautu cūku vircas izmantošanu par mēslojumu.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Direktīva 75/442 par atkritumiem
3.
Direktīvas 75/442 redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās brīdī ( 4 ), 1. panta a) punktā ir noteikts šādi:
“Šajā direktīvā
“a)
atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts I pielikumā noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties.”
4.
Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu tās darbības jomā neiekļauj, ja “uz tiem jau attiecas citi normatīvie akti”:
[..]
“iii)
dzīvnieku līķus un šādus lauksaimniecības atkritumus: kūtsmēslus un citas zemkopībā izmantojamas dabīgas, nekaitīgas vielas [..]”.
5.
Atbilstoši minētās direktīvas 8. pantam:
“Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka atkritumu īpašnieki:
—
nodrošina, ka atkritumus pārņem privāts vai valsts atkritumu savācējs vai uzņēmums, kurš veic II A vai II B pielikumā minētās darbības, vai
—
saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem paši veic reģenerāciju vai apglabā atkritumus.”
6.
Direktīvas 9. un 10. pantā bija noteikts, ka uzņēmumiem, kas nodarbojas ar atkritumu apglabāšanu un reģenerāciju, kas ir darbības, uz kurām respektīvi attiecas šīs direktīvas II A un II B pielikums, ir jāsaņem atļauja.
7.
Direktīvas 75/442 15. pantā ir noteikts:
“Saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu atkritumu apglabāšanas izmaksas sedz:
—
īpašnieks, kura atkritumus savāc atkritumu savācējs vai 9. pantā minētais uzņēmums, un/vai
—
iepriekšējie īpašnieki vai to produktu ražotāji, no kuriem radušies atkritumi.”
2) Padomes Direktīva 91/676 attiecībā uz nitrātiem
8.
Saskaņā ar Direktīvas 91/676 1. pantu tās mērķis ir “samazināt ūdens piesārņojumu, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti”, un “novērst turpmāku šādu piesārņojumu”.
9.
Direktīvas 91/676 3. panta pirmajos divos punktos ir noteikts:
“1. Ūdeņus, ko ietekmē piesārņojums, un ūdeņus, ko varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek paredzēta darbība saskaņā ar 5. pantu, dalībvalstis identificē saskaņā ar I pielikumā izklāstītajiem kritērijiem.
2. Divu gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas dalībvalstis par īpaši jūtīgām zonām nosaka visas pašu teritorijā zināmās zemes platības, kur nonāk saskaņā ar 1. punktu identificēti ūdeņi un kas sekmē piesārņojumu. Sešu mēnešu laikā tās paziņo Komisijai par šo sākotnēji pieņemto sarakstu.”
10.
Šīs pašas direktīvas 4. pantā ir noteikts:
“1. Nolūkā nodrošināt vispārēju līmeni visu ūdeņu aizsardzībā pret piesārņojumu, [divu] gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas dalībvalstis:
a)
izveido labas lauksaimniecības prakses kodeksu vai kodeksus, ko lauksaimnieki īsteno brīvprātīgi un kur jābūt noteikumiem, kas aptver vismaz II A pielikumā minētos punktus; ( 5 )
b)
vajadzības gadījumā izveido programmu, kur paredzēts, ka lauksaimniekiem tiek nodrošinātas mācības un informācija, kas veicina labas lauksaimniecības prakses kodeksa(‑u) piemērošanu.
2. Dalībvalstis iesniedz Komisijai sīkus datus par saviem labas lauksaimniecības prakses kodeksiem, un Komisija informāciju par minētajiem kodeksiem iekļauj 11. pantā minētajā ziņojumā. Ņemot vērā saņemto informāciju, Komisija, ja tā uzskata to par vajadzīgu, var iesniegt attiecīgus priekšlikumus Padomei.”
11.
Šīs pašas direktīvas 5. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums izveidot rīcības programmas attiecībā uz noteiktajām īpaši jūtīgajām zonām. Šīs rīcības programmas veido tādi obligāti pasākumi kā tie, ko dalībvalstis ir noteikušas labas lauksaimniecības prakses kodeksā(‑os), kā arī šīs direktīvas III pielikumā uzskaitītie, un kuri attiecas uz laikposmiem, kad dažu veidu mēslojuma iestrādāšana zemē ir aizliegta, uz kūtsmēslu glabātuvju ietilpību, uz mēslojuma iestrādāšanas veidiem un maksimālo iestrādāto kūtsmēslu daudzumu, ņemot vērā tos saturošo slāpekli.
3) Direktīva 96/61 par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli ( 6 )
12.
Direktīva 96/61 ir kodificēta un atcelta ar Direktīvu 2008/1 ( 7 ), kura savukārt ir atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2010/75 ( 8 ). Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu tās mērķis ir “panākt tāda piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli, ko rada I pielikumā minētās darbības. Tā nosaka pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu vai – gadījumos, kad novēršana nav iespējama – samazinātu tās emisijas gaisā, ūdenī un zemē, kuras rodas no iepriekš minētajām darbībām, tostarp arī pasākumus, kas attiecas uz atkritumiem, lai sasniegtu augstu vides aizsardzības līmeni kopumā, neierobežojot Direktīvas 85/337/EEK noteikumus un citus attiecīgus Kopienas noteikumus”.
13.
Direktīvas 96/61 I pielikuma 6.6. punkts īpaši attiecas uz iekārtām intensīvai cūku audzēšanai ar vairāk nekā 750 vietām sivēnmātēm.
14.
Saskaņā ar Direktīvas 96/61 3. panta c) apakšpunktu “dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai noteiktu, ka kompetentās iestādes nodrošina, lai iekārtas tiek ekspluatētas tā, ka: [..] c) saskaņā ar Padomes Direktīvu 75/442/EEK [..] nerodas atkritumi; gadījumos, kad atkritumi rodas, tie tiek pārstrādāti vai – gadījumos, kad pārstrāde ir tehniski un ekonomiski neiespējama – apglabāti tā, lai tiktu novērsta vai samazināta jebkāda ietekme uz vidi”.
15.
Atbilstoši direktīvas 9. panta 3. punktam “vajadzības gadījumā atļaujā iekļauj atbilstošas prasības, kuras nodrošina augsnes un gruntsūdeņu aizsardzību un pasākumus iekārtā radušos atkritumu apsaimniekošanai”.
4) Regula Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam ( 9 )
16.
Tās mērķis bija nodrošināt, ka dalībvalstis izveido sistēmas, kuras garantētu, ka noteiktu kategoriju dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti nonāk tikai noteiktās atļautās aprites ķēdēs, līdz tie tiek likvidēti vai izmantoti, un jo īpaši nodrošināt, ka pārtikas apritē nonāk tikai tādi dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti, kuri nerada apdraudējumu dzīvnieku vai cilvēku veselībai. Minēto regulu atcēla un aizstāja ar Regulu Nr. 1069/2009 ( 10 ).
B – Valsts tiesību normas
17.
Environmental Protection Act 1992 (1992. gada Vides aizsardzības likums, turpmāk tekstā – “1992. gada likums”), ar kuru tika nodibināta Environmental Protection Agency (Vides aizsardzības aģentūra, turpmāk tekstā – “EPA”), kuras funkcijās ietilpst “darbības licencēšana, regulēšana un kontrole vides aizsardzības nolūkos” (52. panta 1. punkta a) apakšpunkts).
18.
Waste Management Act 1996 (1996. gada Atkritumu apsaimniekošanas likums, turpmāk tekstā – “1996. gada likums”) tostarp pieņemts, lai transponētu Padomes Direktīvu 75/442, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/156. Likuma 4. pantā ir noteikts šādi:
“1.
Šā likuma izpratnē “atkritumi” nozīmē jebkuru vielu vai priekšmetu, kas pieder atkritumu kategorijai, kas norādīta pirmajā tabulā vai patlaban ir iekļauta Eiropas atkritumu sarakstā un no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties; turklāt ikviena lieta, no kuras persona atbrīvojas vai citādi rīkojas ar to, it kā tā būtu atkritumi, ir jāuzskata par atkritumiem, kamēr nav pierādīts pretējais [..].
3.
Šā likuma izpratnē “likvidēšana” attiecībā uz atkritumiem ietver jebkuru darbību, kas ietverta trešajā tabulā, un attiecīgi ir jāsaprot “atkritumu likvidēšanas darbība”.
4.
Šā likuma izpratnē “pārstrāde” attiecībā uz atkritumiem nozīmē jebkuru darbību, kas ir vērsta uz atkritumu reģenerāciju, pārstrādāšanu vai atkārtotu izmantošanu pilnībā vai daļēji, un jebkuru darbību attiecībā uz šādu reģenerāciju, pārstrādāšanu vai atkārtotu izmantošanu, ieskaitot jebkuras ceturtajā tabulā ietvertās darbības, un attiecīgi ir jāsaprot “atkritumu pārstrādes darbība.”
19.
Saskaņā ar 1996. gada likuma 51. panta 2. punkta a) apakšpunktu:
“Ievērojot b) apakšpunktu, atkritumu apsaimniekošanas licence [..] nav nepieciešama, lai pārstrādātu lopu vai mājputnu izcelsmes kūtsmēslus mēslu vai vircas veidā [..].”
20.
Ar 1992. gada likumu tika izveidota piesārņojuma integrētas kontroles licencēšanas shēma, kas būtībā ir pielīdzināma tai shēmai, kas ir paredzēta Padomes Direktīvā 96/61. Īrija transponēja Direktīvu 96/61 valsts tiesībās ar Protection of the Environment Act 2003 (2003. gada Vides aizsardzības likums, turpmāk tekstā – “2003. gada likums”). Tāpēc licence šajā gadījumā netika piešķirta atbilstoši valsts tiesību noteikumiem, kas ir pieņemti Direktīvas 96/61 piemērošanai.
II – Fakti
21.
Prasītājs pamatlietā ir cūku fermas īpašnieks Īrijā. Viņa galvenā saimnieciskā darbība ir cūku audzēšana, taču fermas blakusprodukts ir cūku virca, kuru prasītājs var pārdot citiem lauksaimniekiem, kuri to izmanto kā mēslojumu.
22.
Tā kā lauku apstrāde ar vircu, to izmantojot kā mēslojumu, ir sezonāla darbība, virca ir jāuzglabā prasītāja fermā līdz tās piegādei lauksaimniekiem. 1999. gadā EPA izdeva prasītājam licenci fermas paplašināšanai un vircas pārdošanai. Atbilstoši licences noteikumiem prasītajam it īpaši ir jānodrošina, ka lauksaimnieki, kuri iegādājas cūku vircu, to izmanto, stingri ievērojot noteiktas prasības.
23.
Minētajos noteikumos arī ir ietverts noteikums ar nosaukumu “Atkritumu apsaimniekošana”. Ar to, ciktāl tam ir nozīme šajā lietā, prasītājam tiek uzlikti šādi pienākumi:
“a)
pirms jebkura mēslojuma pārdošanas apzināt visas platības, kas nav viņa valdījumā, īpašumā vai kontrolē, uz kurām ir jālieto mēslojums [..];
c)
nodrošināt, ka mēslojuma pircējs neiestrādā to platībās, kas nav pircēja valdījumā, īpašumā vai kontrolē [..];
f)
pārraudzīt, kā mēslojumu izmanto personas, kas pērk to, lai izmantotu uz savām platībām, un norādīt veidu, kādā tas ir jālieto;
g)
pārraudzīt virszemes ūdeņus, kas sadala daļās platības, uz kurām ir izmantots mēslojums, t.i., platības, kas neatrodas prasītāja kontrolē;
h)
pārraudzīt akas, kas atrodas platībās, uz kurām ir iestrādāts mēslojums, t.i., platībās, kas neatrodas prasītāja kontrolē;
i)
nepārtraukti uzturēt mēslojuma izmantošanas reģistru EPA pārbaudēm”.
24.
Prasītājs apstrīdēja EPA izdoto licenci High Court [Augstajā tiesā], bet pēc tam, kad tā pieņēma prasītājam nelabvēlīgu lēmumu, viņš vērsās Supreme Court [Augstākajā tiesā], kura iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.
25.
Pamatojoties uz Supreme Court izvērtējumu, strīda starp pamatlietas dalībniekiem aspekti ir šādi:
a)
vai cūku virca: i) kā tāda ir atkritumi vai arī ii) tā ir atkritumi tikai konkrētos apstākļos, un iii) kādi kritēriji ir piemērojami šādu apstākļu izvērtēšanā;
b)
vai prasītāja licences nosacījumi var ietvert prasību viņam kontrolēt to lauksaimnieku darbību, kuriem viņš piegādā cūku vircu kā mēslojumu?
III – Prejudiciālais jautājums
26.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izteikts šādā redakcijā:
“Tā kā nav jēdziena “atkritumi” galīgas interpretācijas Savienības tiesību izpratnē, vai dalībvalstij ir ļauts atbilstoši valsts tiesībām noteikt cūku vircas ražotājam pienākumu pierādīt, ka tā nav atkritumi, vai tas, ka tā ir atkritumi, ir jānosaka atbilstoši tāda veida objektīvajiem kritērijiem, kādi ir noteikti Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā:
1)
Ja jēdziens “atkritumi” ir jānosaka, ņemot vērā tāda veida objektīvus kritērijus, kādi ir noteikti Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā, kāds noteiktības līmenis ir nepieciešams cūku vircas, kuru licences turētājs vāc un uzglabā vai var uzglabāt laikposmā līdz 12 mēnešiem līdz tās nodošanas brīdim lietotājiem, atkārtotai izmantošanai?
2)
Ja cūku virca ir atkritumi vai ja ir noteikts, ka tie ir atkritumi, piemērojot atbilstošos kritērijus, vai dalībvalstij ir atļauts noteikt tās ražotājam – kurš to neizmanto uz savas zemes, bet nodod trešām personām lauksaimniekiem izmantošanai par mēslojumu uz šo trešo personu zemes – personisku atbildību par to, ka šie lietotāji ievēros Savienības tiesību aktus par atkritumu un/vai mēslojuma kontroli, lai nodrošinātu, ka šīs cūku vircas izmantošana, ko veic trešās personas, iestrādājot to zemē, neizraisīs nopietna vides piesārņojuma draudus?
3)
Vai minētā cūku virca, pamatojoties uz “atkritumu” definīciju, kas paredzēta Direktīvas 75/442/EEK, kura grozīta ar Direktīvu 91/156/[EEK], 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) ievilkumā, nav kvalificējama kā atkritumi tāpēc, ka uz to “jau attiecas citi normatīvie akti”, it īpaši Direktīva 91/676/EEK, ja licences piešķiršanas brīdī Īrija nebija transponējusi Direktīvu 91/676/EEK, nebija pieņemti citi valsts tiesību akti, kas kontrolētu cūku vircas kā mēslojuma izmantošanu, un vēl nebija pieņemta Regula (EK) Nr. 1774/2002?”
27.
Supreme Court uzskata, ka Tiesas judikatūrā noteiktie kritēriji attiecībā uz atkritumu jēdzienu ir piemērojami cūku vircai stadijā, kurā tā rodas un tiek uzglabāta, nevis vēlāk, kad, kā tas ir šajā gadījumā, to var atkārtoti izmantot trešās personas lauksaimnieki.
28.
Iesniedzējtiesai nešķiet, ka pieeja, kas paredz, ka cūku virca ir uzskatāma par atkritumiem visos gadījumos, nepārprotami atbilst Tiesas judikatūras principiem. Taču iesniedzējtiesai nav pārliecības arī ar par to, ka Tiesas konstatējumi spriedumos lietās Komisija/Spānija ( 11 ) var tikt interpretēti tik plaši, kā to ir izdarījis prasītājs.
29.
Saskaņā ar Supreme Court viedokli, ja cūku virca ir atkritumi vai pret to ir jāattiecas, no tās ir jāatsakās vai citādi jāatbrīvojas kā no atkritumiem, rodas jautājums, vai atkritumi vispārējā piesārņotāju kontroles sistēmā, šajā gadījumā – cūku virca, kuru ir paredzēts bez pārstrādes darbībām izmantot uz trešo personu platībām, ir jākontrolē lietotājam, proti, šo platību īpašniekam, vai arī tā uz šā lietotāja platībām ir jākontrolē sākotnējam ražotājam.
IV – Tiesvedība Tiesā
30.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2012. gada 1. martā.
31.
Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs pamata lietā, Francijas valdība un Komisija.
32.
2013. gada 27. februārī rīkotajā tiesas sēdē piedalījās un savus mutvārdu apsvērumus sniedza lietas dalībnieki un Komisija.
V – Argumenti
33.
Saistībā ar prejudiciālo jautājumu Komisija uzskata, ka, ņemot vērā, ka Īrijas tiesību aktos nav paredzēti noteikumi attiecībā uz cūku vircu, ja tā netiek definēta kā “atkritumi” atbilstīgi 1996. gada likumam, kurā ietvertā [atkritumu] definīcija sakrīt ar Direktīvā 75/442 noteikto, ir jānosaka, a) vai cūku virca ir “atkritumi”, b) vai saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu virca nav izslēdzama no tās piemērošanas jomas un c) vai var tikt noteikti apstrīdētie nosacījumi.
34.
No otras puses, prasītājs, Francijas valdība un pati Komisija uzskata, ka, ja direktīvu nesaista ar valsts tiesību aktiem, var runāt par autonomu un vienveidīgu “atkritumu” definīciju, kuru apstiprina Direktīvas 2008/98 5. pantā noteiktie kritēriji, kuri valsts iestādēm ir jāpiemēro obligāti. Savukārt EPA apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, no vienas puses, attiecas uz to kritēriju būtību, saskaņā ar kuriem kāda viela tiek kvalificēta kā “atkritumi” (kas, saskaņā ar tās viedokli, ir joma, kurā nav sistemātiskas konsekvences atvasinātajās tiesībās izmantotajā terminoloģijā), un, no otras puses, uz pierādīšanas pienākumu (ko dalībvalstis varētu likumīgi noteikt vircas ražotājiem).
35.
Saistībā ar pirmo jautājumu Brady k‑gs norāda, ka šajā gadījumā un saskaņā ar judikatūru noteiktības kritērijs ir izpildīts un nav nozīmes, vai cūku vircu izmanto trešās personas vai tās to iestrādā zemē neatbilstošā veidā. Savukārt Francijas valdība uzskata, ka virca nav uzskatāma par “atkritumiem”, ja tās izmantošana par mēslojumu notiek likumīgi un tās uzglabāšana aprobežojas ar nepieciešamību nodrošināt minēto izmantošanu, kas ir jāizvērtē valsts tiesai.
36.
Komisija apšauba tādas judikatūras pareizību, saskaņā ar kuru tas, ka virca tiek izmantota ne tikai lauksaimniecības vajadzībām, neliedz to kvalificēt kā blakusproduktu, jo šāds apgalvojums nebūtu saderīgs ar nepieciešamību interpretēt jēdzienu “atkritumi” atbilstīgi LESD 191. pantam. Noteiktības nosacījums tiktu izpildīts tikai tad, ja vircas uzglabāšanas stadijā varētu pierādīt, ka ražotājs to var iestrādāt pats savā zemē, turklāt tādā daudzumā, kas nepārsniedz reālās lauksaimniecības vajadzības viņa saimniecībā un/vai ja vircai ir ražotāja apstiprināta pozitīva ekonomiska vērtība, un viņš, pamatojoties uz līgumu vai piedāvājumu, to pārdod iestrādāšanai citu lauksaimnieku laukos tādā daudzumā, kas nepārsniedz šo lauku apstrādei nepieciešamo [vircas] daudzumu. EPA norāda, ka nebūtu pareizi definēt tās kompetenci, atsaucoties uz jēdzienu “atkritumi” Direktīvas 75/442 nozīmē, tādējādi līdz nullei reducējot piesārņojuma integrētas samazināšanas mērķi, ko vēlas panākt ar 1992. gada likumu. EPA uzskata, ka nepieciešamais noteiktības līmenis ir tāds, kas izslēdz jebkuras kompetentās iestādes šaubas par to, ka ražotājs neatbrīvosies no cūku vircas un tā, pamatojoties uz atbilstošajiem noteikumiem, patiešām tiks izmantota kā mēslojums, ko var apliecināt tikai pats ražotājs, kuram tas ir jāpierāda; pretējā gadījumā prevalē pieņēmums, ka virca ir “atkritumi”, no kuriem ražotājs saskaņā ar valsts tiesību aktiem varētu būt spiests atbrīvoties atbilstīgi shēmai, kas Īrijas gadījumā ir paredzēta 1992. gada likumā, pat ja tajā kā “atkritumi” ir kvalificētas vielas, kas par tādām nav uzskatāmas Direktīvas 75/442 izpratnē.
37.
Runājot par otro prejudiciālo jautājumu, prasītājs uzskata, ka uz to ir jāatbild noliedzoši, jo, pat kvalificējot to par “atkritumiem”, cūku virca, saskaņā ar Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iii) ievilkumu, nav iekļauta šīs direktīvas darbības jomā, jo uz šo vielu jau attiecas Direktīva 91/676. Turklāt apstrīdētie nosacījumi neatbilstu tiesiskās drošības un samērīguma principiem.
38.
Komisija uzskata, ka, ja cūku virca ir “atkritumi” un tā nav izslēgta no Direktīvas 75/442 piemērošanas jomas, tad tās izmantošana saskaņā ar minētās direktīvas 8. un 15. pantu ir uzskatāma par “reģenerāciju” vai “apglabāšanu” un atbilstoši dalībvalstu ar LESD 288. pantu piešķirtajai rīcības brīvībai tās var noteikt cūku audzētājam prasības, lai nodrošinātu, ka vircas izmantošana nerada apdraudējumu videi. Ja uz cūku vircu neattiecas Direktīva 75/442, tad, pamatojoties uz LESD 4. panta 2. punktu un 193. pantu, nekas neliegtu dalībvalstīm paredzēt noteikumus, kas garantētu videi draudzīgu vircas izmantošanu. Francijas valdība norāda, ka Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka gadījumā, ja dalībvalstis nosaka, ka cūku virca ir “atkritumi”, tās ražotājs var tikt uzskatīts par atbildīgu par to, kā to izmanto citi ražotāji. Šādu nostāju aizstāv arī EPA, norādot, ka tā nekad nav apgalvojusi, ka ražotājs ir tieši atbildīgs par to lauksaimnieku darbībām, kuri izmanto vircu kā mēslojumu, bet tas drīzāk ir veids, kā pieprasīt licences īpašniekam rūpēties par to, lai trešās personas rīkotos ar vircu pareizi, pretējā gadījumā viņām to vairs nepiegādājot.
39.
Visbeidzot, attiecībā uz trešo prejudiciālo jautājumu prasītājs uzskata, ka uz to ir jāatbild apstiprinoši, jo Īrija nevarētu atsaukties uz savu pienākumu neizpildi, lai nepiemērotu spēkā esošos Savienības tiesību noteikumus, tādējādi piešķirot personai tiesības iebilst EPA nostājai par cūku vircas neiekļaušanu Direktīvas 75/442 piemērošanas jomā. EPA uzskata, ka, tā kā Direktīva 91/676 nebija transponēta, tā nevarēja radīt tiesiskas sekas; un, ja tā būtu transponēta, tā attiektos tikai uz vircas izmantošanu par mēslojumu, nevis uz darbībām, ko ar to veic ražotājs, jo atkritumu veidošanās novēršanas un reģenerācijas mērķi ir ietverti Direktīvā 91/61. Savukārt Komisija uzskata, ka nevar pieņemt, ka uz kādu vielu attiecas citi tiesību akti, ja dalībvalsts nav tos pieņēmusi, tādējādi nespējot nodrošināt tādu aizsardzības līmeni, kādu cenšas panākt ar Direktīvu 75/442; pat ja Direktīva 91/676 būtu tikusi transponēta, nevarētu droši apgalvot, ka tā nodrošina tādu pat aizsardzības līmeni, jo, iespējams, ne visa dalībvalsts teritorija sastāv no jūtīgajām zonām, uz kurām attiecas šīs direktīvas noteikumi.
VI – Vērtējums
A – Prejudiciālie jautājumi
40.
Supreme Court uzdod trīs jautājumus, kuru sākumā ir sava veida ievada jautājums, kurā vispārīgi tiek izklāstīta problēma, ko ir mēģināts konkretizēt minētajos jautājumos.
41.
Runājot par šo ievada jautājumu, manuprāt, ir nepieciešams precizējums. Formulējot šo jautājumu, iesniedzējtiesa balstās uz premisu, ka “nav jēdziena “atkritumi” galīgas interpretācijas Savienības tiesību izpratnē”, kas tai liek izvirzīt šādus alternatīvus jautājumus: A) vai dalībvalstij ir ļauts noteikt cūku vircas ražotājam pienākumu pierādīt, ka tā nav atkritumi; B) vai tas, ka tie ir atkritumi, ir jānosaka atbilstoši tāda veida objektīviem kritērijiem, kādi ir noteikti Tiesas judikatūrā?
42.
Pirmkārt, ir jāņem vērā, ka premisa, uz kuras balstās Supreme Court, nenozīmē, ka tiek apšaubīts fakts, ka jēdziens “atkritumi” ir autonoms jēdziens Savienības tiesībās. Kā norāda EPA, tā drīzāk ir norāde uz šķietamajām grūtībām savstarpēji saskaņot dažus Tiesas spriedumus šajā jomā ( 12 ).
43.
Tādējādi šo secinājumu pirmais uzdevums būs precizēt Savienības tiesībās noteikto jēdzienu “atkritumi”. Šajā nolūkā, kā redzēsim, būs nepieciešams izvērtēt noteiktības kritēriju, kas ir noteikts saistībā ar vēlmi saimnieciski izmantot vielas, kuras principā varētu uzskatīt par “atkritumiem”, jo šī iespējamā izmantošana ir noteicošā attiecīgās vielas galīgai kvalificēšanai. Tāpēc atbildei uz ievada jautājumu ir jāsasaucas ar atbildi uz Supreme Court pirmo jautājumu, proti, to, kurā tiek jautāts, “kāds noteiktības līmenis ir nepieciešams cūku vircas, kuru licences turētājs vāc un uzglabā vai var uzglabāt laikposmā līdz 12 mēnešiem līdz tās nodošanas brīdim lietotājiem, atkārtotai izmantošanai”?
44.
Kad būs rasta atbilde uz šo pirmo jautājumu daļu, būs jāizvērtē Supreme Court formulētā alternatīva attiecībā uz to, kas, jau iepriekš varu sacīt, manuprāt, ir kļūdains pieņēmums. Fakts, ka dalībvalsts var – vai nevar – noteikt ražotājam pienākumu pierādīt, ka cūku virca nav “atkritumi”, neizslēdz, ka vircas kvalificēšana par “atkritumiem” ir jāveic saskaņā ar objektīvajiem kritērijiem, kuri ir noteikti Tiesas judikatūrā. Tieši pretēji, kā to norāda arī EPA, jautājumam ir jēga tikai tad, ja pieņem, ka tas ir uzdots, lai noteiktu, kuram ir pienākums pierādīt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem cūku virca ir “atkritumi”.
45.
Komisija un EPA uzskata, ka, atbildot uz “ievada” un “pirmo” jautājumu, pēc tam būtu jāatbild uz iesniedzējtiesas “trešo” uzdoto jautājumu. Viņuprāt, ņemot vērā, ka šis jautājums ir par to, vai ir “citi normatīvie akti”, pamatojoties uz kuriem nebūtu piemērojama Direktīva 75/442, uz to ir jāatbild, pirms sniegt atbildi uz “otro” jautājumu par to, vai ir tiesisks tāds atbildības režīms kā Īrijā, kas attiecas uz Savienības tiesību aktu ievērošanu atkritumu un/vai mēslojumu jomā.
46.
Mana nostāja ir tāda pati kā Komisijai un EPA, jo, pirms izvērtēt apstrīdēto atbildības režīmu, ir jānosaka, tieši kādi Savienības tiesību akti faktu rašanās brīdī attiecās uz darbībām ar cūku vircu un kuru neievērošana attiecīgi varētu izraisīt ražotāja atbildību saskaņā ar Īrijas likumdošanu.
B – Par ievada un pirmo jautājumu
47.
Ar šā prejudiciālā nolēmuma lūgumu saistītā procesa priekšmets ir nosacījumi, kas noteikti EPA1999. gada 22. oktobrī izdotajā licencē, saskaņā ar kuru tiek piešķirta atļauja pārdot cūku vircu par mēslojumu.
48.
Tobrīd Īrija jau bija transponējusi Direktīvu 75/442 ar 1996. gada likumu, kura 4. pantā ir ietverta “atkritumu” definīcija, kas ir tāda pati kā direktīvā noteiktā. Tas nozīmē, ka Tiesas atbilde Supreme Court būs noderīga tikai tad, ja tiks ņemts vērā šis normatīvais konteksts un līdz ar to atbildes uz iesniedzējtiesas jautājumiem tiks sniegtas atbilstīgi Direktīvai 75/442, tās redakcijā, kas ir spēkā saskaņā ar Direktīvu 91/156.
49.
Tādējādi šajā tiesvedībā nav jābalstās uz tiesību normām, kas stājās spēkā pēc minētā datuma. It īpaši uz tām, ar kurām, kā ar Direktīvu 2008/98 ( 13 ), tiek grozīts vai būtiski papildināts Direktīvas 75/442 saturs. Tomēr tas nenozīmē, ka jebkura atsauce uz šiem vēlāk pieņemtajiem normatīvajiem aktiem būtu nevietā, jo to saturs lielā mērā atspoguļo likumdevēja vēlmi formalizēt dažus no Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem saistībā ar Direktīvu 75/442. Tas, piemēram, sakāms par Direktīvas 2008/98 5. pantu, kas, paredzot nosacījumus, kuri jāievēro, lai viela vai priekšmets varētu tikt kvalificēti kā “blakusprodukts”, nevis kā “atkritumi”, pamatojas uz Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem attiecībā uz Direktīvā 75/442 ietverto “atkritumu” definīciju. Tas nozīmē, ka runa katrā ziņā ir par nosacījumiem, kas ir pilnībā piemērojami, nosakot, vai saskaņā ar Īrijā 1999. gadā piemērojamajām Savienības tiesībām prasītāja cūku fermā ražotā virca, ņemot vērā viņa vēlmi to pārdot un tādējādi padarot to par “blakusproduktu”, bija vai nebija kvalificējama par “atkritumiem”.
50.
Izvirzot uzdevumu noteikt, vai virca ir “atkritumi” Direktīvas 75/442 izpratnē, sākšu ar to, ka es nepiekrītu Supreme Court argumentam par to, ka “nav jēdziena “atkritumi” galīgas interpretācijas Savienības tiesību izpratnē”. Tāpat arī es nedomāju, ka Tiesas judikatūra šajā jomā būtu pretrunīga vai varētu izrādīties zināmā mērā maldinoša. Problēma drīzāk ir saistīta ar to, ka Direktīvā 75/442 definētais jēdziens “atkritumi” pats par sevi ir atvērts vai, ja vēlaties, “funkcionāls” vai “kondicionāls”, jo tas galvenokārt veidojas saistībā ar nolūku, ko vēlas piešķirt priekšmetiem, vielām vai produktiem, kuri, būdami principā nederīgi, kaitējoši vai aizliegti, ir jāiznīcina, turklāt tā, lai šī iznīcināšana nekaitētu videi.
51.
Līdz ar to jēdzienam “atkritumi” ir objektīvā dimensija, kura nerada jautājumus un kura ir materializējusies produktu, priekšmetu un vielu sarakstā, kuri saskaņā ar Direktīvas 75/442 I pielikumu ir “atkritumu kategorijas”, un dimensija, kuru sākotnēji varētu kvalificēt kā “nodoma” un kuras būtība slēpjas vēlmē izmantot šos produktus, priekšmetus vai vielas, saskaņā ar zināmiem nosacījumiem laižot tos tirdzniecībā un līdz ar to atbrīvojot tos no iznīcināšanas pienākuma, kas citā gadījumā uz tiem noteikti attiektos.
52.
Jēdziena objektīvā dimensija pati par sevi aprobežojas ar to, ka kvalificē par “atkritumiem” jebkuru priekšmetu, vielu vai produktu, kas ir iekļauts Direktīvas 75/442 I pielikumā. Taču “nodoms” – kuru apstiprina virkne faktisko un tiesisko apstākļu – izmantot tos tirdzniecībā nozīmē, ka tie vairs nav kvalificējami par “atkritumiem”. Šā jēdziena nodoma dimensija galu galā ir noteicošā, lai tie [priekšmeti, vielas, produkti] iegūtu “blakusprodukta” dimensiju. Citiem vārdiem sakot, cūku vircas – kas objektīvi ir “atkritumi” – funkcionalitāte, ievērojot zināmus nosacījumus, var to funkcionāli un juridiski padarīt par “blakusproduktu”, kas kā tāds nav iekļauts direktīvas piemērošanas jomā.
53.
Tiesas spriedumu kazuistiskais raksturs šajā jomā izskaidro atšķirības, kas ir novērojamas, no vienas puses, iepriekš minētajos spriedumos lietās Komisija/Spānija un, no otras puses, spriedumos lietās Komisija/Itālija. Tajos visos ir norādīts, ka jēdziens “atkritumi” ir atkarīgs no vārda “atbrīvoties” nozīmes ( 14 ) un no tā, vai pastāv nodoms pārdot vai izmantot lietas, materiālus un izejvielas, ko principā varētu kvalificēt kā “atkritumus” ( 15 ). Minētajos spriedumos arī ir secināts, ka šādam nodomam ir jāpastāv nešaubīgi ( 16 ). Atšķirības [spriedumos] ir saistītas ar to, ka, piemērojot šos kritērijus katrā konkrētajā gadījumā, Tiesas secinājums attiecībā uz nepieciešamo noteiktību bija atšķirīgs.
54.
Šo atšķirību iemesls ir meklējams tajā, ka katrs no šiem spriedumiem attiecās uz ļoti dažādiem priekšmetiem. Lietā Komisija/Spānija [Tiesai] faktiski bija jālemj par konkrētā cūku audzēšanas saimniecībā radīto vircu, bet lietā Komisija/Itālija Tiesas uzdevums bija izvērtēt valsts regulējumu vides jomā.
55.
Tas nozīmē, ka pirmajā spriedumā [Tiesa] varēja konstatēt, ka “no lietas materiāliem izriet, ka [šo vircu] izmanto kā lauksaimniecības mēslojumu, [..] šim nolūkam [to] izlej skaidri noteiktās zemēs [un] pirms mēslošanas darbību veikšanas to uzkrāj bedrē” ( 17 ), līdz ar to “persona, kura vada attiecīgo saimniecību, nemēģina no tās atbrīvoties, tādējādi šī virca nav atkritumi Direktīvas 75/442 izpratnē” ( 18 ). Runa nepārprotami ir par tādas konkrētas situācijas vērtējumu, ko apstiprina lietas materiāli un attiecībā uz kuru Tiesa varēja tieši piemērot savā judikatūrā noteiktos kritērijus saistībā ar nosacījumiem, kas nepieciešami, lai cūku vircu varētu uzskatīt par blakusproduktu, nevis atkritumiem.
56.
Pretēji tam lietā Komisija/Itālija Tiesai bija jāsniedz abstrakts vērtējums par vispārēja rakstura normām, saistībā ar kurām Tiesa lēma, ka tās rada nepieļaujamu pieņēmumu – ka zināmos apstākļos izrakta zeme un akmens šķembas, ņemot vērā to iespējamo saimniecisko izdevīgumu, nav atkritumi, bet blakusprodukts.
57.
Manuprāt, starp šiem spriedumiem nav nekādu pretrunu. Abos spriedumos Tiesa pamatojās uz savu judikatūru attiecībā uz nepieciešamo noteiktību saistībā ar nodomu saimnieciski un ievērojot zināmus nosacījumus izmantot materiālus, no kuriem to īpašnieks citā gadījumā varētu vai būtu spiests atbrīvoties; nodomu, kas, ticis apstiprināts, padara šos materiālus par blakusproduktu. Atšķirība ir tā, ka lietā Komisija/Spānija bija iespējams pierādīt, ka konkrētajā gadījumā nebija nodoma “atbrīvoties” no cūku vircas, bet gan izmantot to kā mēslojumu, turpretim spriedumā lietā Komisija/Itālija Tiesa secināja, ka attiecīgie valsts noteikumi rada vispārīgu pieņēmumu, kas tieši liedz konkrēti pierādīt reālo nodomu kā blakusproduktu pārdot materiālus, kuri principā būtu uzskatāmi par atkritumiem.
58.
Līdz ar to, kad ir kliedētas iespējamās šaubas par Tiesas judikatūras vienotību un konsekvenci šajā jomā, tā ir jāpiemēro attiecībā uz aplūkojamo gadījumu.
59.
Šajā gadījumā var izvairīties no jebkurām grūtībām, kas saistītas ar jautājumu par to, vai cūku virca, objektīvi skatoties, “ir” vai nav atkritumi, jo tāda tā neapšaubāmi ir. Direktīvas 75/442 1. panta a) apakšpunkts definē jēdzienu “atkritumi” šādi: “[tā] ir jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts I pielikumā noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties”. Tomēr attiecībā tieši uz cūku vircu nav jāpārbauda, vai tā ir iekļauta minētajā pielikumā, jo pašā Direktīvā 75/442 tai ir skaidri noteikts “atkritumu” statuss, ņemot vērā, ka saskaņā ar direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu tās darbības jomā neiekļauj, ja “uz tiem jau attiecas citi normatīvie akti”, iii) [..] šādus lauksaimniecības atkritumus: kūtsmēslus [..]”. Acīmredzot, ja likumdevējs ir uzskatījis par vajadzīgu konkrēti neiekļaut Direktīvas 75/442 darbības jomā kūtsmēslus, tad tas ir tāpēc, ka pretējā gadījumā, ņemot vērā pašas direktīvas saturu un sistēmu, to iekļaušana tās darbības jomā būtu neizbēgama, jo tā ir viela, kas pati par sevi ir “atkritumi”.
60.
Šādi raugoties, daži no Supreme Court uzdotā ievada jautājuma aspektiem zaudē savu nozīmi, jo nav nepieciešams izvērtēt, vai cūku virca ir atkritumi “atbilstoši tāda veida objektīvajiem kritērijiem, kādi ir noteikti Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā” (ievada jautājums). Cūku virca objektīvi ir atkritumi, jo tā to nosaka Direktīva 75/442.
61.
Tādējādi jautājums ir nevis par to, vai cūku virca ir “atkritumi”, bet par to, vai, kādā veidā un saskaņā ar kādiem nosacījumiem tā funkcionāli var vairs nebūt atkritumi. Citiem vārdiem sakot, izvirzītais jautājums ir, vai cūku virca var funkcionāli kļūt par “blakusproduktu”.
62.
Lai tas kļūtu iespējams, saskaņā ar Tiesas judikatūru ir nepieciešams pierādīt, ka to ir paredzēts “izmantot un laist tirdzniecībā – tostarp attiecīgā gadījumā tādu uzņēmēju vajadzībām, kas nav tā[s] ražotāji, – [turētājam] izdevīgos apstākļos vēlākā procesā, tas ir, tikai ar nosacījumu, ka šī atkārtotā izmantošana ir noteikta, tai nav nepieciešama iepriekšēja pārstrāde un tā ietilpst turpinātā ražošanas vai izmantošanas procesā” ( 19 ).
63.
Ja noteicošais kritērijs, lai viela tiktu kvalificēta kā “atkritumi”, ir, kā to iepriekš redzējām, nodoms vai nepieciešamība no tās “atbrīvoties”, tad galvenais kritērijs, lai “atkritumi” kļūtu par “blakusproduktu”, ir nodoms tos “atkārtoti izmantot”, laižot tos tirdzniecībā vai izmantojot savām vajadzībām.
64.
Ir skaidrs, ka šim otrajam nodomam, kas ir būtisks saistībā ar šo lietu, ir jāattiecas uz pareizu un atbilstošu izmantošanu, proti, uz tādu, kas atbilst nosacījumiem, kuri ir ietverti attiecībā uz preču, kas var būt tirdzniecības priekšmets, izmantošanu piemērojamajos normatīvajos aktos. Un, kā norādīts iepriekš minētajā sprieduma lietā Komisija/Itālija fragmentā, šai izmantošanai it īpaši ir jābūt noteiktai.
65.
Līdz ar to mēs esam nonākuši pie pirmā jautājuma centrālā aspekta – kuram un ar kādu noteiktības pakāpi ir jāpierāda nodoms atkārtoti izmantot atkritumus, lai tie varētu tikt kvalificēti kā blakusprodukts?
66.
Manuprāt, nodoms ir jāpierāda atkritumu turētājam, un noteiktības pakāpei ir jābūt pietiekamai, lai tiktu izslēgtas jebkādas pamatotas šaubas par iespējamu atkritumu neatbilstošu vai nelikumīgu apstrādi.
67.
Runājot par pirmo [nosacījumu], man šķiet skaidrs, ka tikai atkritumu turētājs var pierādīt, ka viņš ir paredzējis tos atkārtoti izmantot. Izskaidrojums tam ir acīmredzams – runa ir par tāda nodoma pierādīšanu, kas var būt tikai paša [atkritumu] turētāja nodoms. Tomēr šā nolūka pierādīšana nevar pamatoties tikai uz minētā nodoma izvērtējumu. Cūku vircas turētājs būs pierādījis, ka viņa nolūks ir nevis atbrīvoties no atkritumiem, bet gan pārdot blakusproduktu, ja viņš būs izpildījis valsts paredzētos nosacījumus, saskaņā ar kuriem cūku virca var tikt izmantota par mēslojumu.
68.
Tādējādi dalībvalstij ir jāparedz nosacījumi atkritumu pareizai izmantošanai par blakusproduktu. No otras puses, tai arī ir jānosaka nepieciešamie pierādīšanas līdzekļi, lai attiecīgā persona varētu pierādīt savu nodomu. Šajā ziņā ir pilnībā piemērojama Tiesas judikatūra saistībā ar gribas atbrīvoties no atkritumiem pierādīšanu. Jo, tāpat kā “Direktīva [75/442] nepiedāvā nevienu noteicošu kritēriju, pēc kura būtu iespējams pārliecināties par turētāja gribu atbrīvoties no kādas konkrētas vielas vai priekšmeta” ( 20 ), tā arī nepiedāvā kritērijus attiecībā uz nodomu atkārtoti izmantot atkritumus, tāpēc arī šajā ziņā ir jānorāda, ka, “tā kā Kopienas noteikumu nav, dalībvalstis var brīvi izvēlēties pierādīšanas līdzekļus attiecībā uz dažādajiem elementiem, kas definēti direktīvās, ko tās transponē, ja vien tas neietekmē Kopienu tiesību efektivitāti” ( 21 ). Šis risinājums cita starpā ir ietverts arī Direktīvas 2008/98 6. panta 4. punktā, kas attiecas uz gadījumiem, kad Kopienas mērogā nav izveidoti kritēriji, lai izlemtu, vai konkrētie atkritumi vairs nav atkritumi ( 22 ).
69.
Attiecībā uz nodoma nepieciešamo noteiktības pakāpi es uzskatu, ka mērķis, kā jau minēju, ir izslēgt jebkādas pamatotas šaubas par to, ka neatbilstošas apstrādes dēļ viela, kuru ir paredzēts izmantot kā blakusproduktu, beigās tiek apstrādāta kā atkritumi, no kuriem to turētājs atbrīvojas nepareizā veidā.
70.
Nodoma noteiktības pierādījums obligāti pieprasa garantēt, lai atkritumu turētājs strikti ievērotu nosacījumus, kas noteikti saistībā ar atkritumu izmantošanu par blakusproduktu. Citiem vārdiem sakot, turētāja nodoms izmantot atkritumus komerciālā nolūkā būs pietiekami apstiprināts, ja viņš pierādīs, ka var to izdarīt saskaņā ar attiecīgajām tiesību normām.
71.
Minētajiem nosacījumiem būtu jābūt tādiem, lai, apstiprinoties to ievērošanai, varētu izslēgt jebkādas pamatotas šaubas par turētāja spēju apsaimniekot atkritumus, ievērojot nepieciešamo drošību, pat ja netiek īstenots nodoms izmantot tos komerciālā nolūkā (proti, ja tie joprojām paliek atkritumi), un par to pienākumu izpildi, kas saistīti ar šo izmantošanu.
72.
Konkrētāk, attiecīgie nosacījumi ir tie, kuri, kā jau to minēju, formalizējot Tiesas judikatūru šajā jomā, vēlāk ir konkretizēti Direktīvas 2008/98 5. pantā, nosakot, ka ir jābūt skaidram, ka “vielu vai priekšmetu turpmāk noteikti lietos; [..] [ka tos] var tieši izmantot bez turpmākas apstrādes, izņemot parastu rūpniecisko praksi; [ka tie] ir rad[uš]ies kā ražošanas procesa neatņemama daļa; un [ka] turpmāka lietošana ir likumīga, proti, [tie] atbilst visām attiecīgajām produkta, vides un veselības aizsardzības prasībām konkrētajam lietojumam un neatstāj nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un cilvēku veselību”.
73.
Izdarot pirmo starpposma secinājumu, es uzskatu, ka cūku vircas ražotājam, kurš grib, lai tā vairs nebūtu virca direktīvas izpratnē, ir jāpierāda savs “nodoms” pārdot to kā mēslojumu, turklāt jādara tas ar pietiekamu noteiktību, lai izslēgtu jebkādas pamatotas šaubas par tās neatbilstošas izmantošanas risku. Šo “nodomu” ar nepieciešamo noteiktību it īpaši apstiprina to nosacījumu izpilde, kuri ir ietverti regulējošajos noteikumos par vircas izmantošanu par mēslojumu; valsts tiesai ir jāizvērtē, vai šie nosacījumi ir pietiekami, lai, izslēdzot jebkādas pamatotas šaubas, nodrošinātu, ka runa ir tieši par mēslojuma izmantošanu, proti, ka tā nav pielīdzināma atkritumu likvidēšanas darbībai.
74.
Tas mūs noved pie otrā Supreme Court uzdotā jautājuma izvērtējuma, tas ir, pie problēmas par īpašajiem noteiktajiem nosacījumiem un, it īpaši, par atbildību saistībā ar tiesību aktu, kuri attiecas uz atkritumu apstrādi un kontroli, neizpildi, proti, to tiesību aktu, no kuru ievērošanas galu galā ir atkarīgs, ka cūku virca vairs nav atkritumi, bet kļūst par blakusproduktu.
75.
Tomēr, kā jau to esmu norādījis šo secinājumu 46. punktā, vispirms ir jāprecizē, tieši kādu tiesību aktu neizpilde ir pamatā iesniedzējtiesas apšaubītajam atbildības režīmam.
C – Par trešo prejudiciālo jautājumu
76.
Trešais jautājums, manuprāt, nesagādā lielas grūtības.
77.
Saskaņā ar Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu no tās darbības jomas vienlaikus ar citiem materiāliem un vielām izslēdz kūtsmēslus, “ja uz tiem jau attiecas citi normatīvie akti”.
78.
Tādējādi uzdevums ir noteikt, vai šajā gadījumā pastāv šie “citi normatīvie akti”. 1999. gadā Īrijā nebija transponēti Savienības tiesību akti, kuri, iespējams, būtu varējuši izpildīt šo uzdevumu, proti, Direktīva 91/676 par nitrātiem, kura paredz īpašu atkritumu apstrādes shēmu, un vēl nebija pieņemta arī Regula Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem. Savukārt, kā apgalvo Supreme Court, nebija valsts tiesību aktu, kuri varēja darboties kā “citi normatīvie akti”.
79.
Tādējādi pamatlieta ir jāatrisina, pamatojoties uz Direktīvu 75/442.
80.
Patiešām, kā to apgalvo prasītājs, tas, ka Īrija nav transponējusi Direktīvu 91/676, nedod šai dalībvalstij tiesības atsaukties uz sava pienākuma to transponēt neizpildi, lai attaisnotu tās nepiemērošanu par labu privātpersonām. Ja šis apgalvojums ir patiess, tikpat patiesi ir arī tas, ka Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecas uz materiāliem, “uz [kuriem] jau attiecas citi normatīvie akti”, ar to saprotot, ka šo aktu “darbības jomai” ir jābūt tādai pašai kā minētās direktīvas darbības jomai gan attiecībā uz to apjomu un piemērojamību, gan saistībā ar garantēto aizsardzības līmeni. Direktīva 91/676, manuprāt, nav līdzvērtīga Direktīvai 75/442 piemērošanas jomas apjoma ziņā, jo, kā ir norādījusi Komisija, ja pēdējā ir piemērojama visā dalībvalstu teritorijā, tad pirmā attiecas tikai uz noteiktām “jūtīgajām zonām”, kurās atrodas vai kurās ieplūst noteikti ūdeņi. Iepriekš teiktais neierobežo to, kas tiks sacīts turpinājumā, atbildot uz otro Supreme Court jautājumu.
81.
Līdz ar to, izdarot starpposma secinājumu, es uzskatu, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, cūku virca, pretēji prasītāja pamatlietā viedoklim, ab initio nav izslēgta no Direktīvas 75/442 darbības jomas, jo uz to neattiecas citi normatīvie akti.
D – Par otro prejudiciālo jautājumu
82.
Iesniedzējtiesa jautā, vai dalībvalstīm ir atļauts noteikt cūku vircas ražotājam atbildību par to, kā šo vircu izmantos trešās personas, kurām tas to ir pārdevis izmantošanai par mēslojumu. Šis faktiski ir šīs tiesvedības un arī pamatlietas galvenais jautājums.
83.
Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka dalībvalstis var paredzēt sistēmas, kuras garantētu cūku vircas apstrādi atbilstoši vides aizsardzības prasībām, taču jautājums ir par to, vai tās var to izdarīt, pamatojoties uz Īrijas likumdošanā paredzētajiem nosacījumiem. EPA mēģina relativizēt šos nosacījumus, apgalvojot, ka runa ir nevis par to, lai noteiktu ražotājam atbildību par trešo personu rīcību, bet drīzāk par to, lai liktu viņam rūpēties par vircas pareizu izmantošanu, un to, lai viņš to vairs nepārdotu personām, kuras to izmanto neatbilstoši.
84.
Ja atbildība tiek traktēta kā pienākums atturēties no cūku vircas kā mēslojuma piegādes tiem, kuri nepilda objektīvos nosacījumus, par kuru ievērošanu ir jārūpējas tās ražotājam, tad šā ražotāja atbildība attiektos uz tā paša rīcību, līdz ar to vairs nebūtu iebildumu, kas saistīti ar prasību noteikt objektīvu atbildību par citu personu rīcību.
85.
Izklāsta skaidrības dēļ ir vēlreiz jāatgādina, kādas ir pamatlietā apstrīdētās EPA noteiktās prasības:
“a)
pirms jebkura mēslojuma pārdošanas apzināt visas platības, kas nav viņa valdījumā, īpašumā vai kontrolē, uz kurām ir jālieto mēslojums [..];
c)
nodrošināt, ka mēslojuma pircējs neiestrādā to platībās, kas nav pircēja valdījumā, īpašumā vai kontrolē [..];
f)
pārraudzīt, kā mēslojumu izmanto personas, kas pērk to, lai izmantotu uz savām platībām, un norādīt veidu, kādā tas ir jālieto;
g)
pārraudzīt virszemes ūdeņus, kas sadala divās daļās platības, uz kurām ir izmantots mēslojums, t.i., platības, kas neatrodas prasītāja kontrolē;
h)
pārraudzīt akas, kas atrodas platībās, uz kurām ir iestrādāts mēslojums, t.i., platībās, kas neatrodas prasītāja kontrolē;
i)
nepārtraukti uzturēt mēslojuma izmantošanas reģistru EPA pārbaudēm”.
86.
Manuprāt, šie nosacījumi ir vairāk nekā tikai pienākums nepārdot cūku vircu personām, kuras nevar nodrošināt tās izmantošanu par mēslojumu. Daži no šiem nosacījumiem, piemēram, c) un f) apakšpunkts, uzliek ražotājam pienākumu pārraudzīt trešās personas rīcību, tostarp citi – g) un h) apakšpunkts – pieprasa pārraudzīt platību, kurās tiek iestrādāta cūku virca, fiziskos apstākļus, ko ir grūti nosaukt par pamatotu prasību.
87.
Manuprāt, cūku vircas ražotājam faktiski ir piemēroti noteikt, ka viņš var pārdot vircu tikai personām, kuras atbilst noteiktām objektīvām prasībām, kas garantē, ka virca tiks atbilstoši izmantota, bet ir jānodrošina, lai iespējamais pircējs, pamatojoties uz kompetentās iestādes šajā nolūkā izdotu atļauju, varētu apliecināt šo prasību, lai cik sarežģītas tās būtu, izpildi. Pretējā gadījumā pieprasīt ražotājam pārbaudīt datus un darbības, kas ir ārpus viņa kontroles, faktiski padara neiespējamu cūku vircas pārdošanu par mēslojumu vai, attiecīgā gadījumā, pieļauj to, tikai nosakot pārdevējam atbildību (nav lielas nozīmes, civilatbildību, administratīvo vai kriminālatbildību) par trešās personas rīcību nākotnē.
88.
Pirmā [alternatīva] īsti neatbilstu Direktīvas 75/442 garam, no kuras tiesu prakses interpretācijas izriet, ka, tā vietā, lai pilnībā aizliegtu cūku vircas tirdzniecību, tās mērķis ir panākt, lai šī tirdzniecība tiktu organizēta tā, lai garantētu (saprātīgā un samērīgā veidā) vides aizsardzību. Otrs risinājums neapšaubāmi būtu pretrunā Savienības pamatprincipiem un nozīmētu dažu tās garantēto tiesību pārkāpumu.
89.
Divi no šiem pamatprincipiem ir tiesisku valsti, kāda ir Eiropas Savienība (LES 2. pants), raksturojošie tiesiskās drošības princips un publiskās varas patvaļīguma aizlieguma princips, jo galu galā atļaujas, kas nepieciešama kāda produkta pārdošanai, piešķiršana ir pakļauta nosacījumiem, kuri, būdami pārmērīgi, kļūst līdzvērtīgi aizliegumam, un tādējādi tiek ignorēta prasība par minimālo nepieciešamo skaidrību, nodalot aizlieguma darbības jomu no regulētās jomas.
90.
Runājot par tiesībām, pirmkārt, tās ir visas tiesības, uz kurām pamatojas noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principi, kas ietverti ESPH 49. pantā, jo to pamatā ir tiesības uzņemties atbildību tikai par savu vai to personu rīcību, par kuru persona ir likumiski atbildīga, bet tās nepieļauj, kā tas ir šajā gadījumā, noteikt prasības, kuru īstenošana ir iespējama, tikai riskējot ar to, ka iestāsies atbildība par trešās personas rīcību, ar kuru personu saista tikai komerciāla rakstura attiecības. Judikatūra gan pieļauj iespēju, ka var tikt noteikta atbildība par trešo personu rīcību, ja runa ir par darba devēju un pārkāpumu ir izdarījuši viņa darbinieki vai padotie ( 23 ), tomēr šajā lietā tieši nepastāv šīs atkarības attiecības, kas ir pamatā minētajai judikatūrai, jo cūku vircas ražotāju ar tās pircēju, kurš to iegādājās, lai izmantotu kā mēslojumu, saista tikai pircēja–pārdevēja attiecības.
91.
Tāpat jāmin arī īpašumtiesības, jo Īrijas normatīvie akti, paredzot nosacījumus cūku vircas pārdošanai, nostāda tās ražotāju nepieņemamas izvēles priekšā: vai nu likvidēt vircu, uzņemoties ar to saistītos izdevumus, vai arī pārdot to, uzņemoties būtisku risku, ka viņam tiks noteikta atbildība par citu personu rīcību, kas, iespējams, ir paredzēta apdrošināšanas līgumā, tādējādi atkal radot izdevumus, kuri, domājams, nebūtu mazi. Abos gadījumos ir acīmredzams, ka tiek pārkāptas ražotāja īpašumtiesības, uzliekot viņam maksājumu slogu, kas kaitē viņa mantiskajam stāvoklim, tādējādi veidojot “pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos”, kas pārkāpj pamattiesības ( 24 ), līdz ar to, paredzot ne tik striktus nosacījumus, ražotājam būtu bijusi dota iespēja rast cūku vircai saimniecisku pielietojumu, izmantojot to tā, lai tas neradītu izdevumus, bet zināmos apstākļos pat nestu peļņu.
92.
Tādējādi Īrijas tiesību aktos cūku vircas ražotājam ir noteikti pārlieku strikti nosacījumi, lai šo vircu varētu atkārtoti izmantot kā mēslojumu. Ir nesamērīgi, ka viņam tiek prasīts pārbaudīt noteiktus datus saistībā ar citu personu rīcību, ko faktiski var izdarīt tikai valsts iestādes, un ka, neīstenojot minēto pārbaudi, pastāv iespēja, ka viņam būs jāuzņemas personiska atbildība par minēto personu rīcību.
93.
Šajā ziņā es nevaru neatsaukties uz EPA argumentu par to, ka ar šeit aplūkotajiem valsts normatīvajiem aktiem vēlas nevis noteikt ražotājam tiešu atbildību par trešās personas rīcību, bet drīzāk norādīt, ka viņš drīkst pārdot cūku vircu tikai personām, kuras to izmanto atbilstoši, kā mēslojumu. Neskatoties uz to, ka – kā var secināt no High Court apsvērumiem tās apelācijas sprieduma 38.–43. punktā – tāds, piemērojot tos praksē, varētu būt minēto normatīvo aktu gars, nevar noliegt, ka to formulējums pilnībā padara iespējamu to citādu piemērošanu, kas faktiski vairāk atbilst nolūkam noteikt personisku atbildību par citu personu rīcību. Tā kā Tiesai pirmām kārtām ir jāņem vērā valsts tiesību normas teksts, nevis tās iespējamā piemērošana, es uzskatu, ka ir jābalstās uz interpretāciju, kas uzreiz [neanalizējot] izriet no tās formulējuma, jo vairāk tāpēc, ka šajā gadījumā no apstrīdēto tiesību normu jēgas uzreiz izriet doma par stingru personisko atbildību par trešo personu rīcību.
94.
Protams, nevar noliegt, ka šādā veidā tiek objektīvi un absolūtā nozīmē garantēta vides aizsardzība. Tomēr šāds rezultāts nedrīkst pamatoties uz tiesību normām, ar kurām formāli nevēlas panākt, lai cūku vircas tirdzniecība būtu nevis aizliegta, bet tikai regulēta darbība.
95.
No otras puses, Savienības tiesībās ne tikai nav noteikts aizliegums cūku vircas izmantošanai par mēslojumu, bet gluži pretēji – kā izriet no Direktīvas 91/676 – vircas izmantošana ir paredzēta kā regulēta darbība. Kā minēts [šo secinājumu] 80. punktā, atšķirībā no Direktīvas 75/442, Direktīva 91/676 nav piemērojama visā dalībvalstu teritorijā, bet attiecas tikai uz noteiktām “jūtīgajām zonām”. Katrā ziņā nevar izslēgt, ka prasītāja ferma atrodas kādā no šīm “jūtīgajām zonām”, tādējādi uz to attiektos Direktīva 91/676 un tajā ietvertie noteikumi par mēslojuma izmantošanu. Līdz ar to pamatlietas faktu rašanās brīdī spēkā esošais tiesiskais regulējums Īrijā bija sekas tam, ka nebija transponēta direktīva, kuras savlaicīga transponēšana būtu varējusi iekļaut [tās darbības jomā] prasītāja īstenoto darbību, pakļaujot to samērīgākiem un saprātīgākiem nosacījumiem nekā valsts tiesību aktos paredzētajiem.
96.
Katrā ziņā, pat ja Direktīva 91/676 nebūtu tieši piemērojama attiecībā uz Brady k‑ga gadījumu, tās transponēšana Īrijas tiesībās būtu ļāvusi valsts tiesām pamatoties uz tiesību aktiem attiecībā uz mēslojumu, kurus, interpretējot plaši, varētu piemērot situācijās, kas ir faktiski pielīdzināmas minētajā direktīvā aplūkotajām.
97.
Tādējādi, izdarot pēdējo starpposma secinājumu, es uzskatu, ka Savienības tiesības liedz dalībvalstij noteikt ražotājam, kurš pārdod cūku vircu par mēslojumu trešām personām, personisku atbildību par to, ka šīs personas ievēros Savienības tiesību aktus par atkritumu un/vai mēslojuma kontroli.
VII – Secinājumi
98.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1)
Cūku vircas ražotājam ar pietiekamu noteiktību ir jāpierāda savs nodoms izmantot vircu par mēslojumu, izslēdzot jebkādas pamatotas šaubas par tās neatbilstošas izmantošanas risku. Šo nodomu apstiprina to nosacījumu izpilde, kuri ir ietverti valsts regulējošajos noteikumos par vircas izmantošanu par mēslojumu; valsts tiesai ir jāizvērtē, vai šie nosacījumi ir pietiekami, lai, izslēdzot jebkādas pamatotas šaubas, nodrošinātu, ka mēslojuma izmantošana nav pielīdzināma atbrīvošanās no atkritumiem;
2)
ņemot vērā lietas apstākļus, cūku virca nav izslēgta no Direktīvas 75/442 darbības jomas, jo uz to neattiecas citi normatīvie akti;
3)
Savienības tiesības liedz dalībvalstij noteikt cūku vircas ražotājam atbildību par to, ka vircas pircējs ievēros nosacījumus, kuri garantē cūku vircas izmantošanu par videi nekaitīgu mēslojumu, ar nosacījumu, ka cūku virca funkcionāli zaudē “atkritumu” statusu, kļūstot par “blakusproduktu”.
( 1 ) Oriģinālvaloda – spāņu.
( 2 ) Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīva 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.).
( 3 ) Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīva 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV L 375, 1. lpp.).
( 4 ) Padomes 1991. gada 18. marta Direktīva 91/156/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 78, 32. lpp.).
( 5 ) II A pielikums attiecas uz laikposmiem, kad mēslojuma iestrādāšana zemē ir nepiemērota, nosacījumiem mēslojuma iestrādāšanai zemē noteikta veida reljefā, kūtsmēslu glabātuvju ietilpību un konstrukciju, pasākumiem, kas paredzēti tam, lai novērstu ūdens piesārņojumu, kas rodas, ja šķidrumi, kas satur kūtsmēslus, un notekūdeņi no tādiem augu izcelsmes materiāliem kā, piemēram, skābbarība izplūst un iesūcas gruntsūdeņos un virszemes ūdeņos, kā arī metodēm ķīmisko mēslošanas līdzekļu un kūtsmēslu iestrādāšanai zemē, jo īpaši tās līmenim un viendabīgumam, kas ļauj uzturēt barības vielu novadīšanu ūdenī pieņemamā līmenī.
( 6 ) Padomes 1996. gada 24. septembra Direktīva 96/61/EK (OV L 257, 26. lpp.).
( 7 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Direktīva 2008/1/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (OV L 24, 8. lpp.).
( 8 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīva 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (OV L 334, 17. lpp.).
( 9 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 3. oktobra Regula (EK) Nr. 1774/2002 (OV L 273, 1. lpp.).
( 10 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regula (EK) Nr. 1069/2009, [ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam] (OV L 300, 1. lpp.).
( 11 ) Spriedumi, kas ir minēti tālāk 12. zemsvītras piezīmē.
( 12 ) No vienas puses, 2005. gada 8. septembra spriedumos lietā C-416/02 Komisija/Spānija (Krājums, I-7487. lpp.) un lietā C-121/03 Komisija/Spānija (Krājums, I-7569. lpp.) iedibinātā judikatūra un, no otras puses, judikatūra, kas izriet no 2007. gada 18. decembra spriedumiem lietā C-194/05 Komisija/Itālija (Krājums, I-11661. lpp.) un lietā C-195/05 (Krājums, I-11699. lpp.).
( 13 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV L 312, 3. lpp.).
( 14 ) Spriedumi lietā C‑416/02 Komisija/Spānija (86. punkts) un lietā C‑194/05 Komisija/Itālija (32. punkts), kuros abos ir atsauce uz 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā C-129/96 Inter-Environnement Wallonie (Recueil, I-7411. lpp., 26. punkts).
( 15 ) Spriedumi lietā C‑416/02 Komisija/Spānija (87. punkts) un lietā C‑194/05 Komisija/Itālija (38. punkts), kuros abos ir atsauce citu starpā uz 2002. gada 18. aprīļa spriedumu lietā C-9/00 Palin Granit un Vehmassalon kansanterveystyön kuntayhtymän hallitus (Recueil, I-3533. lpp., 34.–36. punkts).
( 16 ) Spriedumi lietā C‑416/02 Komisija/Spānija (90. punkts) un lietā C‑194/05 Komisija/Itālija (46. punkts).
( 17 ) Spriedums lietā C‑416/02 Komisija/Spānija (94. punkts).
( 18 ) Spriedums lietā C‑416/02 Komisija/Spānija (94. punkts).
( 19 ) Spriedums lietā C‑194/05 Komisija/Itālija (minēts iepriekš, 38. punkts).
( 20 ) Spriedums lietā C‑194/05 Komisija/Itālija (minēts iepriekš, 44. punkts).
( 21 ) Spriedums lietā C‑194/05 Komisija/Itālija (minēts iepriekš, 44. punkts), kurā ir iekļauta atsauce uz 2000. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-418/97 un C-419/97 ARCO Chemie Nederland u.c. (Recueil, I-4475. lpp., 41. punkts) un 2004. gada 11. novembra spriedumu lietā C-457/02 Niselli (Krājums, I-10853. lpp., 34. punkts).
( 22 ) Šajā ziņā skat. 2013. gada 7. marta spriedumu lietā C‑358/11 Lapin Luonnonsuojelupiiri (55. un 56. punkts).
( 23 ) Saistībā ar visu minēto skat. 1990. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-326/88 Hansen (Recueil, I-2911. lpp., 16.–20. punkts), uz kuru nesen ir tikusi izdarīta atsauce 2012. gada 9. februāra spriedumā lietā C‑210/10 Márton Urbán (47. punkts).
( 24 ) Izmantojot 2003. gada 10. jūlija sprieduma apvienotajās lietās C-20/00 un C-64/00 Booker Aquaculture un Hydro Seafood (Recueil, I-7411. lpp.) 68. punkta formulējumu.
Full & Egal Universal Law Academy