ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 11. jūlijā ( 1 )
Lieta C‑225/12
C. Demir
pret
Staatssecretaris van Justitie
(Raad van State (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“EEK un Turcijas asociācijas nolīgums — Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība — Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā noteiktais pienākums atturēties no jebkādas darbības — Piemērošanas joma — Dalībvalsts tiesību aktos ietverta prasība pirms pirmreizējās ierašanās valstī iegūt pagaidu uzturēšanās atļauju”
1.
Šīs lietas priekšmets ir ar EEK un Turcijas asociācijas nolīgumu ( 2 ) izveidotās Asociācijas padomes ( 3 ) Lēmuma Nr. 1/80 13. panta interpretācija. Šī norma ir tā dēvētā “klauzula par atturēšanos no jebkādas darbības” [standstill clause], ar kuru līgumslēdzējām pusēm pēc 1980. gada 1. decembra ir aizliegts ieviest jaunus ierobežojumus attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
2.
Ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Raad van State (Nīderlandes Valsts padome) vēlas precizēt šīs klauzulas (par atturēšanos no jebkādas darbības) piemērošanas jomas robežas. Konkrētāk, tiek jautāts, kādos apstākļos Turcijas valstspiederīgais ir tiesīgs atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu.
I – Piemērojamās tiesību normas
A – EEK un Turcijas asociācijas nolīgums
3.
Kā teikts Asociācijas nolīguma 2. panta 1. punktā, nolīguma mērķis ir veicināt līgumslēdzēju pušu tirdzniecības un saimniecisko attiecību nepārtrauktu un līdzsvarotu attīstību, pakāpeniski nodrošinot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un atceļot ierobežojumus attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību.
4.
1970. gada 23. novembrī tika parakstīts Asociācijas nolīguma papildprotokols (turpmāk tekstā – “papildprotokols”) ( 4 ), kura 41. pantā ir noteikts:
“1. Līgumslēdzējas Puses atturas savā starpā ieviest jebkādus jaunus ierobežojumus attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību.”
5.
Asociācijas padome 1980. gada 19. septembrī pieņēma Lēmumu Nr. 1/80.
6.
Lēmuma Nr. 1/80 6. pantā ir noteikts:
“1. Ievērojot 7. panta noteikumus par ģimenes locekļu brīvu pieeju darba tirgum, darba ņēmējam – Turcijas pilsonim, kurš ir likumīgi nodarbināts dalībvalsts darba tirgū:
—
pēc viena likumīgi nostrādāta gada ir tiesības šajā dalībvalstī pagarināt darba atļauju pie tā paša darba devēja, ja tam ir brīva darba vieta;
[..].”
7.
Lēmuma 13. pantā ir noteikts:
“Kopienas dalībvalstis un Turcija nedrīkst ieviest jaunus ierobežojumus to darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu piekļuvei nodarbinātībai [iespējai iegūt darba vietu], kas to attiecīgajā teritorijā likumīgi uzturas un strādā.”
8.
Saskaņā ar 16. pantu Lēmuma Nr. 1/80 normas ir piemērojamas no 1980. gada 1. decembra.
B – Valsts tiesības
9.
Datumā, kas noteikts Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā saistībā ar atturēšanos no jebkādas darbības, proti, 1980. gada 1. decembrī, ārzemnieku ieceļošanu un uzturēšanos Nīderlandē reglamentēja Vreemdelingenwet 1965 (Ārzemnieku likums; turpmāk tekstā – “1965. gada Vw”) ( 5 ) un Vreemdelingenbesluit 1966 (Ārzemnieku dekrēts; turpmāk tekstā – “1966. gada Vb”) ( 6 ).
10.
Saskaņā ar 1966. gada Vb 41. panta 1. punkta c) apakšpunktu (redakcijā, kas bija spēkā 1980. gada 1. decembrī) ārzemniekam, kurš ir paredzējis uzturēties Nīderlandē ilgāk par trim mēnešiem, ir vajadzīga derīga pase un pagaidu uzturēšanās atļauja. Tomēr pagaidu uzturēšanās atļaujas trūkums nav uzskatāms par pietiekamu pamatu, lai viņam atteiktu ieceļošanu, ja, pieteikumu izskatot pēc būtības, tiek noskaidrots, ka ir izpildīti pārējie pirmreizējās ieceļošanas nosacījumi.
11.
2001. gada 1. aprīlī stājās spēkā 2000. gada 23. novembraWet tot algehele herziening van de Vreemdelingenwet (Likums par visaptverošiem Ārzemnieku likuma grozījumiem; turpmāk tekstā – “2000. gada Vw”) ( 7 ). Tajā pašā dienā stājās spēkā arī uz 2000. gada Vw pamata pieņemtais Vreemdelingenbesluit 2000 (turpmāk tekstā – “2000. gada Vb”) ( 8 ).
12.
Ar 2000. gada Vw 1. panta h) punktu “pagaidu uzturēšanās atļauja” ir definēta kā vīza uzturēšanās laikam, kas pārsniedz trīs mēnešus, kuru ārzemnieks personīgi ir pieprasījis Nīderlandes diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā savā izcelsmes valstī un kuru šī pārstāvniecība ir izsniegusi uz Nīderlandes ārlietu ministra iepriekšēja pilnvarojuma pamata.
13.
Saskaņā ar 2000. gada Vw 8. panta a) punktu ārzemnieks ir tiesīgs uzturēties Nīderlandē, ja viņam ir derīga termiņuzturēšanās atļauja.
14.
Saskaņā ar 2000. gada Vw 8. panta f) punktu ārzemnieks, kas ir iesniedzis pieteikumu termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai, ir tiesīgs uzturēties Nīderlandē, līdz tiek pieņemts lēmums par viņa pieteikumu, un šajā laikā šo personu nedrīkst izraidīt no valsts teritorijas.
15.
Saskaņā ar 2000. gada Vw 16. panta 1. punkta a) apakšpunktu pieteikums parastas (standarta) termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai var tikt noraidīts, ja ārzemniekam nav derīgas pagaidu uzturēšanās atļaujas, kas saistīta ar to pašu uzturēšanās nolūku, ar kādu ir iesniegts pieteikums termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai.
16.
Saskaņā ar 2000. gada Vb 3.71. panta 1. punktu pieteikums termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai tiek noraidīts, ja attiecīgajam ārzemniekam nav derīgas pagaidu uzturēšanās atļaujas.
17.
Visbeidzot, kā norādīts Vreemdelingencirculaire 2000 (2000. gada Apkārtraksts par ārzemniekiem), pieteikums pagaidu uzturēšanās atļaujas saņemšanai tiek pārbaudīts, lai konstatētu, vai ir izpildīti visi uzturēšanās atļaujas saņemšanas nosacījumi. Saskaņā ar šo apkārtrakstu pienākums iesniegt pieteikumu pagaidu uzturēšanās atļaujas saņemšanai vēl pirms ieceļošanas Nīderlandē ir noteikts tāpēc, lai šīs valsts iestādēm dotu iespēju vienkāršāk konstatēt, vai attiecīgais ārzemnieks atbilst visiem ieceļošanas nosacījumiem.
II – Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
18.
Turcijas pilsonis C. Demir Nīderlandē ieradās 1990. gada 1. oktobrī. Viņš tika aizturēts par nelikumīgu uzturēšanos valstī, bet 1991. gada 11. decembrī – izraidīts no valsts.
19.
C. Demir1993. gada 19. aprīlī iesniedza pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai, lai varētu uzturēties Nīderlandē pie savas sievas, kas ir Nīderlandes valstspiederīgā. Viņam tika izsniegta uzturēšanās atļauja laikposmam no 1993. gada 7. maija līdz 19. septembrim. Uz šīs uzturēšanās atļaujas pamata C. Demir bija atļauts strādāt darbā, kam nebija nepieciešama darba atļauja. Vēlāk uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš tika pagarināts līdz 1995. gada 18. jūlijam. Šajā laikā (vairāk nekā 10 mēnešus) C. Demir strādāja pie vairākiem darba devējiem.
20.
Pēc tam, kad C. Demir laulība bija izirusi, viņš 1995. gada 3. augustā iesniedza pieteikumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai. Ar 1997. gada 8. jūlija lēmumu šis pieteikums tika noraidīts. C. Demir vispirms šo lēmumu apstrīdēja administratīvā kārtībā, taču bez panākumiem. C. Demir pieteikums, ar ko viņš lēmumu pārsūdzēja tiesā, ar 1998. gada 12. marta spriedumu tika atzīts par nepieņemamu.
21.
Laikā no 1998. gada līdz 2007. gadam C. Demir iesniedza papildu pieteikumus uzturēšanās atļaujas saņemšanai, taču valsts kompetentās iestādes visus pieteikumus noraidīja.
22.
Izskatāmā lieta attiecas uz pieteikumu, ko C. Demir iesniedza 2007. gada 13. februārī nolūkā saņemt parasto (standarta) termiņuzturēšanās atļauju, kas viņam ļautu strādāt algotā darbā.
23.
Ar 2007. gada 26. aprīļa lēmumu Staatssecretaris van justitie (tieslietu ministrs; turpmāk tekstā – “ministrs”) C. Demir pieteikumu noraidīja, pamatojoties uz to, ka C. Demir nav derīgas pagaidu uzturēšanās atļaujas, kas būtu izdota ar to pašu nolūku, ar kādu ticis iesniegts pieteikums termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai. C. Demir pieteikumu, kurā viņš šo lēmumu apstrīdēja, ministrs 2007. gada 10. septembrī atzina par nepamatotu.
24.
Savukārt C. Demir ministra lēmumu pārsūdzēja Rechtbank ’s‑Gravenhage (Hāgas Apgabaltiesa), kas ar savu 2008. gada 16. jūnija spriedumu viņa pieteikumu noraidīja. Kā norādīja Rechtbank ’s‑Gravenhage, no Tiesas sprieduma apvienotajās lietās Abatay u.c. ( 9 ) izriet, ka Turcijas valstspiederīgais, kas nav ievērojis uzņēmējas dalībvalsts normas attiecībā uz pirmreizējo ierašanos un uzturēšanos tajā un kas līdz ar to šīs valsts teritorijā uzturas nelikumīgi, nav tiesīgs atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu. Rechtbank ’s‑Gravenhage nosprieda, ka C. Demir nav tiesīgs atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu, jo viņš attiecīgā pieteikuma iesniegšanas dienā, t.i., 2007. gada 13. februārī, Nīderlandē uzturējās nelikumīgi.
25.
C. Demir par šo spriedumu 2008. gada 16. jūlijā iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, kas tagad lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:
“1)
Vai Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šis noteikums ir piemērojams materiāltiesiskam un/vai procesuālam nosacījumam pirmreizējai uzņemšanai [dalībvalsts teritorijā], pat ja šāda nosacījuma (izskatāmajā lietā – pagaidu uzturēšanās atļaujas) mērķis cita starpā ir novērst nelikumīgu ieceļošanu un nelikumīgu uzturēšanos pirms pieteikuma par uzturēšanās atļauju iesniegšanas, un tiktāl tas var tikt uzskatīts par pasākumu, kas var tikt pastiprināts [..] Abatay u.c. 85. punkta izpratnē?
2)
a)
Kāda nozīme šajā kontekstā ir atvēlama nosacījumam par likumīgu uzturēšanos Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē?
b)
Vai šajā ziņā ir būtiski, ka saskaņā ar valsts tiesībām no pieteikuma iesniegšanas pašas par sevi izriet likumīga uzturēšanās, kamēr par pieteikumu vēl nav galīgi izlemts, vai arī nozīme ir vienīgi tam, ka uzturēšanās pirms pieteikuma iesniegšanas saskaņā ar valsts tiesībām tiek uzskatīta par nelikumīgu?”
26.
Savus rakstveida apsvērumus ir iesnieguši C. Demir, kā arī Nīderlandes, Vācijas un Itālijas valdības un Komisija, un tie visi (izņemot Itālijas valdību) 2013. gada 25. aprīļa tiesas sēdē sniedza mutvārdu paskaidrojumus.
III – Juridiskais vērtējums
A – Ievada apsvērumi
27.
Klauzulas par atturēšanos no jebkādas darbības (par kādu ir runa Lēmuma Nr. 1/80 13. panta un papildprotokola 41. panta 1. punkta gadījumā) tiek pieņemtas, lai liegtu padarīt stingrākus konkrētā laikā spēkā esošos nosacījumus ( 10 ). Šīs klauzulas darbojas kā procesuālas normas – tās nosaka tās ratione temporis piemērojamās normas, kas ir piemērojamas, lai novērtētu tāda Turcijas valstspiederīgā tiesisko stāvokli, kurš vēlas īstenot Asociācijas nolīgumā paredzētās tiesības ( 11 ). Citiem vārdiem, lietās, kas līdzinās tai, kura ir izskatīšanā iesniedzējtiesā, klauzula par atturēšanos no jebkādas darbības nosaka, kuras tiesību normas ir piemērojamas.
28.
Izskatāmās lietas būtība ir saistīta ar nepieciešamību savstarpēji saskaņot divas spriedumu ievirzes attiecībā uz Lēmuma Nr. 1/80 13. panta un papildprotokola 41. panta piemērošanas jomu. Konkrētāk, runa ir par to, vai šīs divas klauzulas (par atturēšanos no jebkādas darbības) ir interpretējamas vienādi – neatkarīgi no tā, ka to teksta redakcijās pastāv dažas atšķirības.
29.
Lai labāk saprastu šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izvirzītos problēmjautājumus, uzskatu par lietderīgu īsi ieskicēt pamatidejas, kas izklāstītas Tiesas judikatūrā par izskatāmajām klauzulām par atturēšanos no jebkādas darbības.
30.
Pirmkārt, Tiesa konsekventi ir spriedusi, ka ikviena šāda klauzula (par atturēšanos no jebkādas darbības) ir paredzēta, lai, liedzot valsts iestādēm ieviest jaunus šķēršļus darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai, brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, radītu labvēlīgus apstākļus šo brīvību pakāpeniskai īstenošanai. Tādējādi abu normu pamatā ir likts viens un tas pats mērķis – nodrošināt pakāpenisku un konsekventu šo brīvību sasniegšanu līgumslēdzēju pušu teritorijā ( 12 ).
31.
Tiesa ir arī spriedusi, ka šīs divas normas vienādi aizliedz ieviest jaunus ierobežojumus īstenot brīvību veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvību vai darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Šis aizliegums attiecas uz ierobežojumiem, kas izpaužas kā materiāltiesiski un/vai procesuāli nosacījumi, kuri piemērojami tādu Turcijas valstspiederīgo pirmreizējai ieceļošanai uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, kuri vēlas izmantot Asociācijas nolīgumā nostiprinātās ekonomiskās brīvības ( 13 ).
32.
Otrkārt, kā norāda iesniedzējtiesa, Tiesa savā agrākā spriedumā apvienotajās lietās Abatay u.c. ir spriedusi, ka, lai gan Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērošanas joma – pretstatā šā lēmuma 6. pantam – nav ierobežota (tā, ka tā būtu piemērojama tikai attiecībā uz Turcijas valstspiederīgajiem, kas jau ir integrējušies dalībvalsts darba tirgū), Turcijas valstspiederīgais uz šo klauzulu par atturēšanos no jebkādas darbības var atsaukties “vienīgi tad, ja viņš ir ievērojis uzņēmējas dalībvalsts noteikumus ieceļošanas, uzturēšanās un, attiecīgos apstākļos, nodarbinātības jomā un līdz ar to likumīgi uzturas šīs valsts teritorijā”. Atbilstoši tam kompetentajām valsts iestādēm “arī pēc Lēmuma Nr. 1/80 stāšanās spēkā ir tiesības pastiprināt pasākumus, kas var tikt vērsti pret Turcijas valstspiederīgajiem, kuri nav likumīgā situācijā” ( 14 ).
33.
Tomēr šķiet, ka tas būtu pretrunā Tiesas vēlākajai judikatūrai attiecībā uz papildprotokola 41. panta 1. punktu. Šajā kontekstā Tiesa ir konkrēti norādījusi, ka jautājumam, vai attiecīgais Turcijas valstspiederīgais sava pieteikuma iesniegšanas dienā likumīgi uzturas uzņēmējā dalībvalstī, nav nozīmes, kad tiek piemērota šī klauzula par atturēšanos no jebkādas darbības ( 15 ).
34.
Atbilstoši pirmajam iespaidam šķiet, ka saistība starp iepriekš izklāstītajiem apgalvojumiem ir visai pretrunīga. Kā būtu jāinterpretē Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērošanas joma? Konkrētāk, kāda nozīme ir Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā minētajai frāzei “likumīgi uzturas”, lai varētu konstatēt, kurš ir tiesīgs atsaukties uz šo normu?
35.
Turpmāk vispirms aplūkošu jautājumu, vai Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir piemērojams normām, kas reglamentē tādu uzturēšanās atļauju piešķiršanu, par kādām ir runa šajā lietā. Pēc tam izvērtēšu, kāda nozīme šīs normas piemērošanas kontekstā ir likumīgas uzturēšanās kritērijam. Šajā kontekstā pievērsīšos arī jautājumam, vai (kā uzskata iesniedzējtiesa) Tiesas noslēguma apsvērumiem (obiter dicta) apvienotajās lietās Abatay u.c. ( 16 ) ir nozīme 13. panta interpretācijai attiecībā uz tajā izskatāmo lietu.
B – Jauna ierobežojuma esamība
36.
Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai kāds nosacījums, piemēram, 2000. gada Vw paredzētā pagaidu uzturēšanās atļaujas iegūšana, ir uzskatāms par jaunu ierobežojumu attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas ir kvalificējams kā “materiāl[s] un/vai procesuāl[s] nosacījum[s] [..] Turcijas pilsoņu pirmreizējai uzņemšanai šīs [dalīb]valsts teritorijā” iepriekš minētās Tiesas judikatūras izpratnē ( 17 ).
37.
Uzskatu, ka tas tā ir.
38.
Vispirms jāuzsver, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pants nekādi neietekmē dalībvalstu kompetenci liegt Turcijas valstspiederīgajiem tiesības iebraukt savā teritorijā un strādāt algotā darbā ( 18 ). Taču tas ierobežo veidu, kādā šī kompetence var tikt izmantota. Konkrētāk, pienākums atturēties no jebkādas darbības neietver prasību, lai dalībvalstis atceltu tādus ierobežojumus attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kuri jau pastāvēja, kad stājās spēkā klauzula par atturēšanos no jebkādas darbības. Tieši pretēji – tā rada pienākumu uzturēt status quo un atbilstoši tam atturēties no tādu jaunu tiesību aktu pieņemšanas, kas varētu apgrūtināt pakāpenisku Asociācijas nolīgumā noteikto mērķu sasniegšanu ( 19 ).
39.
Pēc sprieduma apvienotajās lietās Abatay u.c. Tiesa ir apstiprinājusi, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā paredzētais pienākums atturēties no jebkādas darbības – tāpat kā papildprotokola 41. pantā paredzētais pienākums – attiecas arī uz tādu jaunu tiesību aktu pieņemšanu, kuru mērķis vai faktiskā iedarbība ir darba ņēmēju pārvietošanās brīvības izmantošanas pakļaušana ierobežojošākiem nosacījumiem salīdzinājumā ar nosacījumiem, kādi tika piemēroti laikā, kad attiecīgajā dalībvalstī stājās spēkā Lēmums Nr. 1/80 ( 20 ).
40.
Lēmuma Nr. 1/80 13. pants principā ir piemērojams ne tikai tiesību aktiem, kas ir tieši saistīti ar piekļuvi darba tirgum, bet arī normām, kas reglamentē tādu Turcijas valstspiederīgo pirmreizējo ieceļošanu uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, kuri vēlas izmantot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Šajā ziņā Tiesa 13. pantu ir interpretējusi tādējādi, ka tas ir piemērojams normām, kas reglamentē uzturēšanās atļauju piešķiršanu un to derīguma termiņa pagarināšanu ( 21 ). Faktiski, ņemot vērā ciešo saikni starp nepieciešamību iegūt uzturēšanās atļauju, no vienas puses, un iespēju strādāt uzņēmējā dalībvalstī, no otras puses, šāda Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērošanas jomas paplašināšana, lai aptvertu arī tiesību aktus, kas reglamentē pirmreizējo ieceļošanu, šķiet, ir piemērota, lai varētu nodrošināt šīs klauzulas (par atturēšanos no jebkādas darbības) iedarbīgumu.
41.
Attiecībā uz šo lietu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertā informācija skaidri parāda, ka līdz ar 2000. gada Vw stāšanos spēkā darba ņēmēju pārvietošanās brīvības izmantošanas tiesību nosacījumi ir kļuvuši stingrāki.
42.
Nosacījums par pagaidu uzturēšanās atļaujas iegūšanu gan pastāvēja jau 1980. gada 1. decembrī (kā noteikts 1966. gada Vb). Tā bija diena, kad stājās spēkā pienākums atturēties no jebkādas darbības, un arī nozīmīgs atsauces datums, vērtējot šīs klauzulas ietekmi uz iesniedzējtiesā izskatāmo lietu.
43.
Tomēr saskaņā ar iesniedzējtiesas judikatūru šādas atļaujas trūkums netika uzskatīts par pietiekamu pamatu, lai saskaņā ar 1965. gada Vw atteiktu ieceļošanu, ja pieteicējs atbilda pārējiem pirmreizējās ieceļošanas nosacījumiem. Citiem vārdiem, pagaidu uzturēšanās atļaujas trūkums netika minēts kā atteikuma iemesls, ar nosacījumu, ka pieteikuma izskatīšanā pēc būtības tiek konstatēts, ka pieprasītās uzturēšanās atļaujas piešķiršanas nosacījumi citādā ziņā ir izpildīti.
44.
Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka pagaidu uzturēšanās atļaujas trūkums nav uzskatāms par patstāvīgu un pietiekamu pamatu, lai pirms 2000. gada Vw stāšanās spēkā 2001. gada 1. aprīlī atteiktu ieceļošanu ( 22 ).
45.
No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka kopš 2001. gada trešās valsts valstspiederīgajiem – tostarp Turcijas valstspiederīgajiem – ir jāiesniedz pieteikums pagaidu uzturēšanās atļaujas saņemšanai, vēl atrodoties ārpus Nīderlandes teritorijas. Tādējādi pagaidu uzturēšanās atļaujas iegūšana (vēl atrodoties ārpus Nīderlandes teritorijas), šķiet, ir uzskatāma par nepieciešamu priekšnosacījumu, lai saņemtu parasto (standarta) termiņuzturēšanās atļauju.
46.
Citiem vārdiem, pirms 2000. gada Vw stāšanās spēkā ārzemnieki varēja iesniegt pieteikumu parastās (standarta) termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanai Nīderlandē, nepakļaujot sevi riskam, ka pieteikums automātiski tiks noraidīts, ja viņiem vēl nebūs pagaidu uzturēšanās atļaujas. Ņemot vērā, ka tas tā vairs nav un ka nelikumīga ieceļošana un nelikumīga uzturēšanās pirms pieteikuma iesniegšanas tagad ir pietiekams pamats atteikumam, šķiet, ir skaidrs, ka tādi valsts tiesību akti, par kuriem ir runa izskatāmajā lietā, ir uzskatāmi par darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jaunu ierobežojumu Lēmuma Nr. 1/80 13. panta izpratnē. Tas tā ir tāpēc, ka pretstatā situācijai, kāda pastāvēja pirms 2001. gada 1. aprīļa, pirmreizējā ieceļošana valstī ir atkarīga no pagaidu uzturēšanās atļaujas iegūšanas, vēl atrodoties ārpus Nīderlandes teritorijas ( 23 ).
47.
Tādēļ ierosinu uz pirmo jautājumu atbildēt tādējādi, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir piemērojams materiāltiesiskiem un/vai procesuāliem pirmreizējās ieceļošanas nosacījumiem, piemēram, iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā pastāvošajam nosacījumam par pagaidu uzturēšanās atļaujas iegūšanu.
C – Likumīgas uzturēšanās kritērijs
1) Kas ir tiesīgs atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu?
48.
Ar savu otro jautājumu, kuram ir divas daļas, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kāda nozīme šajā kontekstā ir Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā minētajai frāzei “likumīgi uzturas”. Citiem vārdiem, vai 13. pants ir piemērojams vienīgi Turcijas valstspiederīgajiem, kas likumīgi uzturas uzņēmējā dalībvalstī ( 24 ).
49.
Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Turpmāk tekstā izklāstīšu iemeslus, kādēļ neuzskatu, ka “likumīga uzturēšanās” būtu jēgpilns kritērijs, ar kura palīdzību varētu tikt konstatēts, kas ir tiesīgs atsaukties uz 13. pantu.
50.
Šajā ziņā jāuzsver, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērošana nav atkarīga no nosacījuma, ka attiecīgais Turcijas valstspiederīgais ievēro šā lēmuma 6. panta 1. punktā minētās prasības. Līdz ar to klauzulas par atturēšanos no jebkādas darbības piemērošanas joma nav ierobežota (tā, ka tā attiektos tikai uz Turcijas valstspiederīgajiem, kas strādā algotā darbā) ( 25 ). Ja 6. pantā reglamentēti nosacījumi attiecībā uz faktiskām darba tiesiskajām attiecībām, kas veicina attiecīgās personas pakāpenisku integrāciju uzņēmējā dalībvalstī, tad 13. pantā ietverti valsts tiesību akti attiecībā uz piekļuvi darba tirgum ( 26 ). Faktiski uz šo pēdējo normu var atsaukties arī Turcijas valstspiederīgie, kas vēl neatbilst visām prasībām, lai varētu izmantot Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punktā nostiprinātās tiesības ( 27 ). Šajā ziņā 13. pantam ir ievērojami plašāka piemērošanas joma nekā 6. pantam, un tas principā aptver plašu Turcijas valstspiederīgo spektru.
51.
Ņemot vērā atšķirību starp kontekstu, kurā darbojas Lēmuma Nr. 1/80 13. pants, salīdzinājumā ar šā lēmuma 6. pantu, tas, ka Turcijas valstspiederīgais (kā, piemēram, C. Demir) neatbilst priekšnosacījumiem, lai varētu izmantot konkrētās tiesības, kas paredzētas 6. pantā ( 28 ), vēl nenozīmē, ka viņš automātiski nav tiesīgs atsaukties uz 13. pantu.
52.
Tomēr paliek atklāts jautājums, kas ir tiesīgs atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu?
53.
Šajā ziņā Nīderlandes, Vācijas un Itālijas valdības apgalvo, ka uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu nevar atsaukties tādi Turcijas valstspiederīgie (kā, piemēram, C. Demir), kas atrodas nelikumīgā situācijā. Tādējādi uz šo klauzulu par atturēšanos no jebkādas darbības var atsaukties vienīgi Turcijas valstspiederīgie, kas ir ievērojuši valsts tiesību normas attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos valsts teritorijā.
54.
Kā norāda Vācijas valdība, Lēmuma Nr. 1/80 13. pants ir jānošķir no papildprotokola 41. panta 1. punkta, kas stājās spēkā ievērojami agrāk nekā Lēmums Nr. 1/80. Ja 41. panta 1. punktā ir vispārīgi aizliegts ieviest jaunus ierobežojumus uzņēmējdarbības un pakalpojumu sniegšanas jomā, 13. pantā ir ietverta konkrēta atsauce uz darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem, kas likumīgi uzturas attiecīgajā valstī. Vācijas valdība uzskata, ka šo normu teksta redakcijas atšķiras ar konkrētu nolūku – šī atšķirība atspoguļo līgumslēdzēju pušu gribu nepārprotami ierobežot Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērošanas jomu attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību salīdzinājumā ar 41. panta 1. punktā ietvertā pienākuma (atturēties no jebkādas darbības), kas ir piemērojams attiecībā uz uzņēmējdarbības veikšanu un pakalpojumu sniegšanu, piemērošanas jomu.
55.
Tas tiesa, ka saskaņā ar spriedumu ievirzi, kāda tika izvērsta, sākot no apvienotajām lietām Abatay u.c., Turcijas valstspiederīgie uz 13. pantu var atsaukties vienīgi tiktāl, ciktāl viņi ir ievērojuši uzņēmējas dalībvalsts tiesību normas attiecībā uz pirmreizējo ieceļošanu, uzturēšanos un, attiecīgos apstākļos, darba tiesiskajām attiecībām, saskaņā ar ko attiecīgā persona likumīgi uzturas šīs valsts teritorijā ( 29 ).
56.
Turklāt jāatzīst, ka, ja papildprotokola 41. panta 1. punktā nav prasīts, ka attiecīgajiem Turcijas valstspiederīgajiem likumīgi – vai vismaz faktiski ( 30 ) – jāuzturas uzņēmējā dalībvalstī, lai viņi varētu atsaukties uz šajā normā ietverto pienākumu atturēties no jebkādas darbības, 13. pantā tiešā tekstā ir atrunāts šāds kritērijs ( 31 ). Ņemot vērā šo kritēriju un to, ka, lai stātos darba tiesiskajās attiecībās uzņēmējā dalībvalstī, katrā ziņā loģiski ir jāpieņem, ka persona tajā arī atrodas, nepārsteidz, ka Tiesa šajā kontekstā ir konsekventi atsaukusies uz likumīgas uzturēšanās kritēriju un ir spriedusi, ka Turcijas valstspiederīgie ir tiesīgi atsaukties uz šo norma vienīgi tad, ja viņi likumīgi atrodas uzņēmējā dalībvalstī. Vēl nesen Tiesa šos noslēguma apsvērumus ir atkārtojusi savā spriedumā lietā Sahin ( 32 ).
57.
Neatkarīgi no tā esmu pārliecināts, ka ir īpaši jāuzsver šīs pēdējās lietas konkrētie apstākļi. Faktiski laikā, kad stājās spēkā apstrīdētie valsts tiesību akti, pieteicējs jau uzturējās uzņēmējā dalībvalstī. Pieteicējs uzņēmējas dalībvalsts teritorijā bija ieradies likumīgi un bija ievērojis attiecīgās valsts tiesību normas, kas reglamentēja uzturēšanās atļauju piešķiršanu, pirms stājās spēkā apstrīdētie valsts tiesību akti, ar kuriem tika padarīti stingrāki daži ar to saistītie nosacījumi ( 33 ). Šajos apstākļos Tiesai tieši nebija jāpievēršas likumīgas uzturēšanās jautājumam attiecībā uz Turcijas valstspiederīgajiem, kas vēlas ierasties uzņēmējā dalībvalstī pēc šādu tiesību aktu stāšanās spēkā.
58.
Manuprāt, ja tiktu ierobežota Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērošanas joma ratione personae, to attiecinot vienīgi uz Turcijas valstspiederīgajiem, kas likumīgi uzturas uzņēmējā dalībvalstī dienā, kad stājas spēkā apstrīdētie valsts tiesību akti – vai, vēl jo vairāk, dienā, kad tiek iesniegts pieteikums uzturēšanās atļaujas saņemšanai (kā izskatāmajā lietā ierosina Vācijas un Nīderlandes valdības), – faktiski būtiski mazinātos šīs klauzulas (par atturēšanos no jebkādas darbības) iedarbīgums.
59.
Lai to ilustrētu, iedomāsimies, ka dalībvalsts X pieņem jaunu tiesību aktu, kas stājas spēkā 1981. gada 1. februārī un kas salīdzinājumā ar tiesību aktiem, kas bija spēkā 1980. gada 1. decembrī, padara stingrākas normas, kas reglamentē uzturēšanās atļauju piešķiršanas un to termiņa pagarināšanas nosacījumus. Balstoties uz interpretāciju, kādu ierosina valdības, kas izskatāmajā tiesvedībā ir iesniegušas savus apsvērumus, vienīgi Turcijas valstspiederīgie, kas dalībvalstī X likumīgi uzturējās jau 1981. gada 1. februārī, varēja atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu. Atbilstoši tam personām, kas ierodas pēc 1981. gada 1. februāra, lai varētu atsaukties uz šo normu, vispirms būtu jāievēro jaunie nosacījumi.
60.
Turklāt iedomāsimies, ka dalībvalsts X ievieš papildu tiesību aktus, šoreiz 1982. gada 1. jūlijā. Šīs jaunās normas padara vēl stingrākus uzturēšanās atļauju piešķiršanas un to termiņa pagarināšanas nosacījumus, kas bija spēkā 1980. gada 1. decembrī. Arī šoreiz vienīgi tie Turcijas valstspiederīgie, kas 1982. gada 1. jūlijā likumīgi uzturas dalībvalstī X, ir tiesīgi atsaukties uz 13. pantu. Personām, kas ierodas pēc 1982. gada 1. jūlija, attiecībā uz ieceļošanu un uzturēšanos valsts teritorijā vispirms būtu jāievēro stingrākas normas, lai varētu atsaukties uz 13. pantu.
61.
Šis piemērs acīmredzami parāda, ka, ja Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērošanas joma tiktu interpretēta šauri, tad dalībvalstīm praksē būtu iespējams pakāpeniski padarīt stingrākas tās normas, kuras nebūtu padarāmas stingrākas, un līdz ar to izvairīties no pienākuma atturēties no jebkādas darbības. Šīs saistības radītu pienākumu neveikt nekādas darbības attiecībā pret tiem Turcijas valstspiederīgajiem, kas ir tiesīgi atsaukties uz 13. pantu ( 34 ). Tā kā klauzulas par atturēšanos no jebkādas darbības mērķis ir nodrošināt, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvības piemērošanas joma pakāpeniski tiek paplašināta, to attiecinot arī uz Turcijas valstspiederīgajiem, iepriekš izklāstītā situācija ir tieši tāda veida situācija, kādu ir paredzēts novērst ar šīs klauzulas palīdzību.
62.
Tādēļ uzskatu, ka, lai tiktu nodrošināts Lēmuma Nr. 1/80 13. panta iedarbīgums, tas ir vienlīdz jāpiemēro arī attiecībā uz Turcijas valstspiederīgajiem, kas vēlas pirmoreiz ierasties uzņēmējā dalībvalstī pēc tam, kad ir stājušies spēkā apstrīdētie tiesību akti. Jebkāda citāda interpretācija būtu pretrunā klauzulas par atturēšanos no jebkādas darbības raison d’être, t.i., nodrošināt, lai dalībvalstis ievērotu savus pienākumus, kas paredzēti Asociācijas nolīgumā.
2) Likumīgas uzturēšanās kritērijs šādos apstākļos nav piemērojams
63.
Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenā uzmanība ir pievērsta Tiesas noslēguma apsvērumiem apvienotajās lietās Abatay u.c. ( 35 ). Konkrētāk, iesniedzējtiesa šaubās, vai izskatāmajā lietā šim spriedumam ir jebkāda ietekme uz Lēmuma Nr. 1/80 13. panta interpretāciju.
64.
Neuzskatu, ka tas tā būtu.
65.
Iepriekš centos ilustrēt, kādēļ esmu pārliecināts, ka izskatāmā klauzula par atturēšanos no jebkādas darbības būtu jāpiemēro arī attiecībā uz Turcijas valstspiederīgajiem, kas uzņēmējā dalībvalstī pirmoreiz ierodas pēc tam, kad ir stājušies spēkā apstrīdētie valsts tiesību akti. Jāatzīst, ka šāda nostāja vēl nenozīmē, ka automātiski savu iedarbību zaudētu likumīgas uzturēšanās kritērijs, un principā, ņemot vērā, ka apvienotajās lietās Abatay u.c. aplūkotie tiesību akti attiecās uz izņēmumiem no darba atļauju izsniegšanas prasībām, nevis uz normām, kas reglamentē pirmreizējo ieceļošanu, to varētu saskaņot ar spriedumu minētajās apvienotajās lietās. Tomēr tas būtu iedomājams vienīgi tad, ja nosacījumi, kas reglamentē pirmreizējo ieceļošanu, konkrētāk, uzturēšanās atļauju piešķiršanu, neietilptu 13. panta materiālajā piemērošanas jomā.
66.
Tik tiešām, kā minēju iepriekš 31. punktā, Tiesa kopš sprieduma apvienotajās lietās Abatay u.c. ir tiešā tekstā atzinusi Lēmuma Nr. 1/80 13. panta paplašināto piemērošanas jomu. Tagad kā vispāratzīts tiek uzskatīts, ka šī norma aptver ne tikai “nosacījumus piekļuvei darba tirgum” šaurā nozīmē, bet arī – līdzīgi papildprotokola 41. panta 1. punktam – jaunus ierobežojumus saistībā ar materiāltiesiskiem un/vai procesuāliem nosacījumiem, kas reglamentē pirmreizējo ieceļošanu attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Ņemot to vērā, šķiet, ka Vācijas valdības paustos iebildumus pret līgumslēdzēju pušu īstenotu Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērošanas jomas apzinātu ierobežošanu būtu grūti saskaņot ar Tiesas judikatūru.
67.
Šajā ziņā iesniedzējtiesā izskatāmā lieta noderīgi ilustrē, kādēļ, mēģinot konstatēt, kas ir tiesīgs atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu apstākļos, kādi pastāv izskatāmajā lietā, nevar tikt piemērots “likumīgas uzturēšanās” kritērijs.
68.
Iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā ar šo klauzulu par atturēšanos no jebkādas darbības kompetentajām iestādēm tiek uzlikts pienākums atturēties no 2000. gada Vw – un, it īpaši, nosacījuma par pagaidu uzturēšanās atļaujas iegūšanu – piemērošanas attiecībā uz Turcijas valstspiederīgajiem, kas ir tiesīgi atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu. Citiem vārdiem, neatkarīgi no jaunā tiesību akta viņu pieteikumi uzturēšanās atļaujas saņemšanai būtu jāizskata pēc būtības, pamatojoties uz tādiem pašiem noteikumiem, kādi ietverti normās, kas bija spēkā pirms 2001. gada 1. aprīļa.
69.
Tomēr, kā norāda iesniedzējtiesa, tas, ka nav pagaidu uzturēšanās atļaujas, ir padarījis Turcijas valstspiederīgā ieceļošanu un uzturēšanos Nīderlandē nelikumīgu gan pirms, gan pēc 1980. gada 1. decembra, kā arī gan pirms, gan pēc 2001. gada 1. aprīļa. Lai gan nelikumīga ieceļošana Nīderlandes teritorijā nav pietiekams pamats, lai noraidītu pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai, ja pieteicējs atbilst pārējiem šādas atļaujas piešķiršanas nosacījumiem, tas nemaina Turcijas valstspiederīgā nelikumīgo statusu attiecībā uz normām, kas reglamentē pirmreizējo ieceļošanu uzņēmējas dalībvalsts teritorijā.
70.
Lai to noskaidrotu, iedomāsimies, ka Turcijas valstspiederīgais Y ierodas Nīderlandes teritorijā ar nolūku 2013. gadā sākt strādāt. Jau paskaidroju, kādēļ uzskatu, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pants būtu jāpiemēro attiecībā uz Turcijas valstspiederīgajiem, kas ierodas uzņēmējas dalībvalsts teritorijā pēc tādu valsts tiesību aktu stāšanās spēkā, kas ietilpst šīs normas materiālajā piemērošanas jomā. Atbilstoši tam Y būtu jābūt tiesīgam atsaukties uz 13. pantu attiecībā uz pamattiesvedībā izskatāmajām normām. Vienkāršāk sakot, viņa pieteikums uzturēšanās atļaujas saņemšanai ir jāizskata, pamatojoties uz normām, kas bija spēkā 1980. gada 1. decembrī, vai, ja šīs normas pēc minētās dienas ir tikušas padarītas mazāk ierobežojošas, saskaņā ar viņam vislabvēlīgākajām normām, kas ir spēkā pēc šīs dienas ( 36 ) – neatkarīgi no tā, ka nav pagaidu uzturēšanās atļaujas. Tomēr, ja šajā kontekstā likumīgas uzturēšanās kritērijs tiktu atzīts par piemērojamu un ja Y ierastos Nīderlandē bez pagaidu uzturēšanās atļaujas, viņš nevarētu atsaukties uz 13. pantā paredzēto atturēšanos no jebkādas darbības (attiecībā pret 2000. gada Vw). Tas tādēļ, ka viņš (tāpat kā C. Demir) formāli atrastos nelikumīgā stāvoklī – gan saskaņā ar agrākajām normām, gan saskaņā ar jaunajām normām.
71.
Skaidrs, ka, ja šādos apstākļos būtu piemērojams “likumīgas uzturēšanās” kritērijs, tad 13. pantā paredzētais pienākums atturēties no jebkādas darbības zaudētu jēgu. Ciktāl valsts tiesību akti, piemēram, 2000. gada Vw, reglamentē pirmreizējo ieceļošanu un uzturēšanās atļaujas piešķiršanu uzņēmējā dalībvalstī, un līdz ar to ietekmi uz iespēju iegūt uzturēšanās tiesības tajā, nesaprotu, kā “likumīgas uzturēšanās” kritērijs varētu būt noderīgs, lai konstatētu Lēmuma Nr. 1/80 13. panta piemērošanas jomu ( 37 ).
72.
Visbeidzot, uzskatu par piemērotu īsi pievērsties Tiesas noslēguma apsvērumiem sprieduma apvienotajās lietās Abatay u.c. 85. punktā, kur tiešā tekstā ir atzīts, ka attiecībā uz Turcijas valstspiederīgajiem, kuru stāvoklis nav likumīgs, ir pieļaujami stingrāki tiesību akti.
73.
Var tikt konstatēts, ka ar Lēmuma Nr. 1/80 13. pantu Turcijas valstspiederīgajiem netiek piešķirtas pozitīvas tiesības (piemēram, tiesības ieceļot vai uzturēties valsts teritorijā), bet gan ir noteikts piemērojamais tiesību akts ratione temporis, pamatojoties uz ko ir izvērtējams attiecīgās personas tiesiskais stāvoklis. Tik tiešām, kā jau iepriekš 38. punktā tika paskaidrots, 13. pantā nav ierobežotas dalībvalstu pilnvaras atteikt trešās valsts valstspiederīgajiem, tostarp Turcijas valstspiederīgajiem, ieceļošanu savā teritorijā. Tomēr saskaņā ar pienākumu atturēties no jebkādas darbības, kas paredzēts 13. pantā, šāds atteikums attiecībā uz Turcijas valstspiederīgajiem ir jāpamato ar vislabvēlīgākajām normām, kas ir spēkā pēc dienas, kad šī norma stājās spēkā.
74.
Līdz ar to, ja pēc tam, kad, pamatojoties uz šīm normām un atbilstoši ES tiesību aktiem, kas piemērojami attiecīgajā jomā, tiktu pieņemts lēmums par atteikumu, Turcijas valstspiederīgais izvēlētos palikt šīs valsts teritorijā, šī persona uzņēmējā dalībvalstī, neapšaubāmi, atrastos nelikumīgā stāvoklī. Šādos apstākļos dalībvalstis joprojām ir tiesīgas lemt par šādas nelikumīgas uzturēšanās sekām, ar nosacījumu, ka – un tas būtu īpaši jāuzsver – uz normām, kas darbojas pret šādām personām, neattiecas 13. pants.
75.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka uz otrā jautājuma a) punktu būtu jāatbild tādējādi, ka apstākļos, kādi pastāv iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā, Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā minētais likumīgas uzturēšanās kritērijs nav piemērojams, lai konstatētu, vai Turcijas valstspiederīgais ir tiesīgs atsaukties uz šo normu.
76.
Visbeidzot, ja Tiesa uz pirmo jautājumu un otrā jautājuma a) punktu atbildētu tā, kā ierosinu, tad nebūtu vajadzības atbildēt uz otrā jautājuma b) punktu. Tomēr informācijas pilnīguma dēļ un gadījumam, ja Tiesa vēlētos atbildēt uz šo jautājumu, sniegšu papildu apsvērumus.
77.
Kā jau secināju, “likumīgas uzturēšanās” kritērijs nebūtu piemērojams, mēģinot konstatēt, vai Turcijas valstspiederīgais ir tiesīgs atsaukties uz 13. pantā paredzēto atturēšanos no jebkādas darbības. Tas, ka saskaņā ar valsts tiesībām pieteikuma iesniegšana uzturēšanos padara likumīgu uz visu pieteikuma izskatīšanas procedūras laiku, manuprāt, šo secinājumu neietekmē. Lai gan, apveltot šo normu ar nozīmi, noteikti tiktu piešķirta jauna jēga likumīgas uzturēšanās kritērijam, rezultāts tomēr būtu mākslīga konstrukcija.
78.
Balstoties uz Tiesas argumentāciju attiecībā uz Lēmuma Nr. 1/80 6. pantu, nevar tikt uzskatīts, ka Turcijas valstspiederīgie atbilst likumīgas uzturēšanās kritērijam, ja uzturēšanās tiesības viņiem ir tikušas piešķirtas, pamatojoties tikai uz valsts tiesību aktiem, kuros ir atļauta uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī, kamēr tiek gaidīta uzturēšanās atļaujas izsniegšanas procedūras pabeigšana ( 38 ). Kā norāda Nīderlandes valdība, pagaidu uzturēšanās tiesību piešķiršana pieteicējam ir paredzēta, tikai lai nodrošinātu, ka procedūras laikā netiks pārmērīgi nelabvēlīgi ietekmēts attiecīgās personas stāvoklis, un, it īpaši, lai ārzemnieki netiktu izraidīti no valsts teritorijas, pirms tiek pieņemts galīgs lēmums. Papildus izskatāmā pieteikuma iedarbībai (ka tas aptur procesa virzību) šādu valsts tiesību normu piemērošana vēl nerada neapstrīdamas un stabilas uzturēšanās tiesības iepriekš minētās judikatūras izpratnē.
IV – Secinājumi
79.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Nīderlandes Raad van State iesniegtajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1)
Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par Asociācijas attīstību 13. pants ir piemērojams dalībvalsts tiesībās paredzētiem materiāltiesiskiem un/vai procesuāliem pirmreizējās ieceļošanas nosacījumiem, piemēram, iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā pastāvošajam nosacījumam par pagaidu uzturēšanās atļaujas iegūšanu;
2)
apstākļos, kādi pastāv iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā, Lēmuma Nr. 1/80 13. pantā minētais likumīgas uzturēšanās kritērijs nav piemērojams, lai konstatētu, vai Turcijas valstspiederīgais ir tiesīgs atsaukties uz šo normu.
( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.
( 2 ) 1963. gada 12. septembrī tika parakstīts nolīgums par Eiropas Ekonomikas kopienas un Turcijas Republikas asociācijas izveidi. Tas Kopienas vārdā tika noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1973, C 113, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Asociācijas nolīgums”).
( 3 ) Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmums Nr. 1/80 par Asociācijas attīstību (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”).
( 4 ) Minētais papildprotokols tika parakstīts Briselē 1970. gada 23. novembrī; Kopienas vārdā tas tika noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV 1977, L 361, 60. lpp.).
( 5 ) Staatsblad 1965, Nr. 40.
( 6 ) Staatsblad 1966, Nr. 387.
( 7 ) Staatsblad 2000, Nr. 495.
( 8 ) Staatsblad 2000, Nr. 497.
( 9 ) Skat. 2003. gada 21. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-317/01 un C-369/01 (Recueil, I-12301. lpp.).
( 10 ) Skat. 2010. gada 9. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-300/09 un C-301/09 Toprak un Oguz (Krājums, I-12845. lpp., 53. un 54. punkts).
( 11 ) Skat. 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā C-16/05 Tum un Dari (Krājums, I-7415. lpp., 55. punkts).
( 12 ) Skat. spriedumu apvienotajās lietās Toprak un Oguz (minēts iepriekš, 52.–54. punkts un tajos minētā judikatūra).
( 13 ) Par 13. pantu skat. 2009. gada 17. septembra spriedumu lietā C-242/06 Sahin (Krājums, I-8465. lpp., 63.–65. punkts) un 2010. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-92/07 Komisija/Nīderlande (Krājums, I-3683. lpp., 47.–49. punkts). Attiecībā uz 41. panta 1. punktu skat. spriedumu lietā Tum un Dari (minēts iepriekš, 69. punkts) un 2009. gada 19. februāra spriedumu lietā C-228/06 Soysal un Savatli (Krājums, I-1031. lpp., 47. un 49. punkts).
( 14 ) Spriedums apvienotajās lietās Abatay u.c. (minēts iepriekš, 84. un 85. punkts).
( 15 ) Spriedums lietā Tum un Dari (minēts iepriekš, 59. punkts) un 2011. gada 21. jūlija spriedums lietā C-186/10 Oguz (Krājums, I-6957. lpp., 33. punkts).
( 16 ) Skat. iepriekš 32. punktu.
( 17 ) Konkrēti skat. spriedumu lietā Sahin (minēts iepriekš, 64.–66. punkts) un spriedumu lietā Komisija/Nīderlande (minēts iepriekš, 48. un 49. punkts).
( 18 ) Citstarp skat. spriedumu apvienotajās lietās Abatay u.c. (minēts iepriekš, 80. punkts) un 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C-187/10 Unal (Krājums, I-9045. lpp., 41. punkts).
( 19 ) Jāpiebilst, ka 13. pantā ir aizliegts padarīt stingrākas normas, kas ieviestas pēc tam, kad stājās spēkā klauzula par atturēšanos no jebkādas darbības un kas mazāk ierobežoja šajā dienā piemērojamas normas. Skat. spriedumu apvienotajās lietās Toprak un Oguz (minēts iepriekš, 62. punkts).
( 20 ) Spriedums lietā Sahin (minēts iepriekš, 63. punkts). Skat. arī 2011. gada 15. novembra spriedumu lietā C-256/11 Dereci u.c. (Krājums, I-11315. lpp., 94. punkts) un spriedumu apvienotajās lietās Toprak un Oguz (minēts iepriekš, 54. punkts).
( 21 ) Spriedums lietā Sahin (minēts iepriekš, 64. un 65. punkts), spriedums lietā Komisija/Nīderlande (minēts iepriekš, 50. punkts) un spriedums apvienotajās lietās Toprak un Oguz (minēts iepriekš, 44. punkts).
( 22 ) Tiesa ir spriedusi, ka Lēmuma Nr. 1/80 13. pants var tikt piemērots ne tikai attiecībā uz likumu vai noteikumu normām, bet arī attiecībā uz tāda apkārtraksta normām, kurā konkretizēts veids, kādā attiecīgā valdība gatavojas piemērot likumu. Šajā ziņā skat. spriedumu apvienotajās lietās Toprak un Oguz (minēts iepriekš, 31. punkts). Šajā ziņā neredzu iemeslu, kādēļ šī norma, ņemot vērā, ka saskaņā ar normām, kas bija spēkā 1980. gada 1. decembrī, valsts kompetentās iestādes nepiemēroja nekādas konkrētas prasības attiecībā uz pagaidu uzturēšanās atļaujas iegūšanu, nebūtu piemērojama tiesību aktiem, par kuriem ir runa pamattiesvedībā.
( 23 ) Šķiet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka šādu secinājumu nevar ietekmēt 2000. gada Vw mērķis – nelikumīgas uzturēšanās novēršana.
( 24 ) Ir lietderīgi piebilst, ka 13. pantam ir tieša iedarbība. Skat. 1990. gada 20. septembra spriedumu lietā C-192/89 Sevince (Recueil, I-3461. lpp., 26. punkts).
( 25 ) Spriedums lietā Sahin (minēts iepriekš, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 26 ) Turpat, 51. punkts.
( 27 ) Turpat, 51. punkts. Skat. arī spriedumu apvienotajās lietās Toprak un Oguz (minēts iepriekš, 45. punkts).
( 28 ) Skat. iepriekš 19. punktu.
( 29 ) Spriedums apvienotajās lietās Abatay u.c. (minēts iepriekš, 84. punkts).
( 30 ) Skat. spriedumu apvienotajās lietās Abatay u.c. (minēts iepriekš, 105. punkts) un spriedumu lietā Tumi un Dari (minēts iepriekš, 59. punkts).
( 31 ) Šajā kontekstā jāpiebilst, ka EEK un Turcijas asociācijas nolīgums (kā starptautisks nolīgums) un uz tā pamata pieņemtie tiesību akti, piemēram, papildprotokols un Lēmums Nr. 1/80, ir jāinterpretē saskaņā ar Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. pantu, t.i., godprātīgi un saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā priekšmetam un mērķim. Skat. 1999. gada 2. marta spriedumu lietā C-416/96 Eddline El-Yassini (Recueil, I-1209. lpp., 47. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta Krusa Viljalona [Cruz Villalón] 2013. gada 11. aprīļa secinājumus lietā C‑221/11 Demirkan (lieta tiek izskatīta Tiesā, 53. punkts).
( 32 ) Spriedums lietā Sahin (minēts iepriekš, 52. punkts). Šajā ziņā skat. arī spriedumu apvienotajās lietās Toprak un Oguz (minēts iepriekš).
( 33 ) Spriedums lietā Sahin (minēts iepriekš, 54. un 55. punkts). Līdzīgu viedokli skat. arī spriedumā apvienotajās lietās Toprak un Oguz (minēts iepriekš, 15. un 21. punkts) un spriedumā lietā Dereci u.c. (minēts iepriekš, 99. un 100. punkts). Pretstatā tam apvienotajās lietās Abatay u.c. runa bija par kravas automašīnu šoferiem no Turcijas, kas dzīvoja un strādāja Turcijā, bet Vācijā uzturējās tikai īsu laiku.
( 34 ) Spriedums lietā Dereci, 87. punkts.
( 35 ) Skat. šo secinājumu 32. punktu.
( 36 ) Tas tādēļ, ka klauzula par atturēšanos no jebkādas darbības arī aizliedz dalībvalstīm atcelt labvēlīgākas normas, pat ja tās tikušas ieviestas pēc dienas, kas klauzula par atturēšanos no jebkādas darbības stājās spēkā. Tas tā ir pat tad, ja šāda prasību pastiprināšana atbilstošās normas nepadara stingrākas par tām, kas aizstāj normu, kas ir spēkā dienā, kad stājas spēkā klauzula par atturēšanos no jebkādas darbības. Skat. spriedumu apvienotajās lietās Toprak un Oguz (minēts iepriekš, 62. punkts).
( 37 ) Lai gan lietas materiālos nav iekļauti pierādījumi par to, ka izskatāmajā lietā būtu notikusi krāpšana vai ļaunprātīga izmantošana, tomēr ir jāizvērtē, vai principā uz ES tiesībām var atsaukties ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas nolūkā un vai valsts tiesas – vērtējot atsevišķi katru konkrēto lietu – var ņemt vērā attiecīgo personu ļaunprātīgo vai krāpniecisko rīcību, lai, ja nepieciešams, viņām liegtu to ES tiesību normu aizsardzību, uz kurām viņas vēlas atsaukties. Šajā ziņā skat. spriedumu lietā Tum un Dari, 64. punkts.
( 38 ) Skat. 1997. gada 30. septembra spriedumu lietā C-98/96 Ertanir (Recueil, I-5179. lpp., 47.–50. punkts un tajos minētā judikatūra).
Full & Egal Universal Law Academy