ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 19. jūnijā ( 1 )
Lieta C‑321/12
F. van der Helder ,
D. Farrington
pret
College voor zorgverzekeringen (CVZ)
(Centrale Raad van Beroep (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Sociālais nodrošinājums — Veselības apdrošināšana — Regula (EEK) Nr. 1408/71 — III sadaļas 1. nodaļa — 28. panta 2. punkta b) apakšpunkts — Pensionārs, kuram ir tiesības saņemt pabalstus natūrā saskaņā ar divu vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem — Tiesību akti, kuriem pensionārs ir bijis pakļauts visilgāk — Jēdziens “pensijas””
1.
Personu brīva pārvietošanās Eiropas Savienības teritorijā, kā tas ir noteikts Padomes Regulas (EEK) Nr. 1408/71 ( 2 ) preambulā, ir viens no Eiropas Savienības stūrakmeņiem. Šī iemesla dēļ Eiropas Savienības (ES) likumdevējs ir pieņēmis detalizētu un plaša mēroga normu kopumu jau 1971. gadā, lai koordinētu valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, ar mērķi garantēt, ka “darba ņēmēji, kas pārvietojas [Eiropas Savienības teritorijā], un viņu apgādībā esošās personas, un viņus kā apgādniekus zaudējušie saglabātu tās tiesības un priekšrocības, kas iegūtas un kas atrodas iegūšanas stadijā” ( 3 ).
2.
Izskatāmajā lietā ir radies jautājums, kas ir nozīmīgs pensionāriem, kuri dzīvo dalībvalstī, kurā tiem nav tiesību saņemt pabalstus, un kuri saņem pensijas no divām vai vairākām citām dalībvalstīm.
3.
Vērsdamās ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Centrale Raad van Beroep [Pēdējās instances administratīvo lietu tiesa] (Nīderlande) vēlas noskaidrot, kura sociālā nodrošinājuma joma ir noteicošā tādā gadījumā kā iepriekš aprakstītais, lai noteiktu, kura dalībvalsts ir atbildīga par izmaksu segšanu un attiecīgi par veicamo iemaksu par pabalstiem natūrā, kuri jānodrošina valstij, kurā dzīvo pensionārs, atskaitīšanu. Lai to izdarītu, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto jēdzienu “tiesību akti, kuri tikuši piemēroti pensionāram visilgāk” (turpmāk tekstā – “aplūkojamais jēdziens”).
4.
Pirms juridiskā vērtējuma uzsākšanas tomēr varētu būt lietderīgi norādīt, ka, sākot no 2010. gada 1. maija, Regula ir tikusi atcelta un aizstāta ar Regulu (EK) Nr. 883/2004 ( 4 ). Tas tomēr neietekmē Centrale Raad van Beroep izvirzītā jautājuma nozīmīgumu, jo būtībā noteikumi, uz kuriem attiecas šī tiesvedība, jaunajā regulējumā ir palikuši tādi paši.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – ES tiesības
5.
Regulas preambulas astotajā apsvērumā ir noteikts:
“[..] uz darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kas pārvietojas Kopienā, būtu jāattiecas tikai vienas vienīgas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, lai novērstu piemērojamo valstu tiesību aktu pārklāšanos un no tā izrietošos iespējamos sarežģījumus.”
6.
Regulā lietotās definīcijas ir ietvertas 1. pantā, kurā tostarp ir noteikts, ka:
“j)
“tiesību akti” attiecībā uz katru dalībvalsti nozīmē likumus un citus normatīvos aktus, kā arī visus pārējos pastāvošas vai turpmākas ieviešanas pasākumus, kas attiecas uz tām sociālā nodrošinājuma jomām un sistēmām, ko aptver 4. panta 1. un 2. punkts, vai tiem īpašajiem uz iemaksām nebalstītajiem pabalstiem, ko aptver 4. panta 2.a punkts.
[..]”
7.
Regulas 28. pantā ar nosaukumu “Saskaņā ar vienas vai vairāku valstu tiesību aktiem maksājamas pensijas gadījumā, kad nepastāv tiesības uz pabalstiem dzīvesvietas valstī” ir noteikts:
“1. Pensionārs, kuram ir tiesības saņemt pensiju vai pensijas saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem un kuram nav tiesību uz pabalstiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā viņš dzīvo, tomēr saņem šādus viņam un viņa ģimenes locekļiem paredzētus pabalstus, ciktāl [..] viņam būtu uz to tiesības saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem vai vismaz vienas no to dalībvalstu tiesību aktiem, kas ir kompetentas attiecībā uz pensijām, ja viņš dzīvotu tādā valstī. Pabalstus piešķir ar šādiem nosacījumiem:
a)
pabalstus natūrā šā panta 2. punktā minētās institūcijas vārdā nodrošina dzīvesvietas institūcija tā, it kā attiecīgā persona būtu pensionārs saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā viņš dzīvo, un viņam būtu tiesības uz šādiem pabalstiem; [..]
[..]
2. Gadījumos, uz kuriem attiecas šā panta 1. punkts, pabalstu natūrā izmaksas sedz institūcija, ko nosaka saskaņā ar šādiem noteikumiem:
[..]
b)
ja pensionāram ir tiesības uz minētajiem pabalstiem saskaņā ar divu vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, to izmaksas sedz tās dalībvalsts kompetentā institūcija, kuras tiesību aktiem pensionārs ir bijis pakļauts visilgāk; ja, piemērojot šo noteikumu, vairākas institūcijas kļūst atbildīgas par pabalstu izmaksām, izmaksas sedz tā institūcija, kura piemēro tiesību aktus, kuriem šis pensionārs bija pakļauts visvēlāk.”
8.
Regulas 33. panta 1. punktā ar nosaukumu “Iemaksas, kas jāveic pensionāriem” ir noteikts:
“1. Institūcijai, kas ir atbildīga par pensiju maksāšanu un pieder pie dalībvalsts, kuras tiesību akti paredz atskaitījumus no pensijas attiecībā uz [pensijas saņēmēja veicamajām] iemaksām slimības un maternitātes gadījumam, ir tiesības veikt šādus atskaitījumus no šīs institūcijas izmaksājamām pensijām, ko aprēķina saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem tādā apmērā, kādā pabalstu izmaksas saskaņā ar 27., 28., 28.a, 29., 31. un 32. pantu ir jāsedz minētās dalībvalsts institūcijai.”
B – Valsts tiesības
9.
Līdz 2006. gada 1. janvārim Ziekenfondswet (Likums par slimokasēm, turpmāk tekstā – “ZFW”) bija noteikts, ka ar likumu noteiktās obligātās veselības apdrošināšanas sistēmā ir iekļauti vienīgi tie darba ņēmēji, kuru ienākumi ir zem noteikta līmeņa. Personām, kuras nav iekļautas šajā sistēmā veselības apdrošināšanas riska segšanai ir jānoslēdz privāts apdrošināšanas līgums.
10.
Turklāt jau pirms 2006. gada Algemene Wet Bijzondere Ziektekosten (Vispārējais likums par īpašiem medicīnas izdevumiem, turpmāk tekstā – “AWBZ”), kurš ir spēkā arī šobrīd, visiem iedzīvotājiem bija paredzēts nodrošinājums pret īpašu medicīnas izdevumu [rašanās] risku. Tas it īpaši attiecas uz riskiem, kurus nesedz ZFW vai privātā apdrošināšana.
11.
Kopš 2006. gada 1. janvāra ar Zorgverzekeringswet (Veselības aprūpes apdrošināšanas likums, turpmāk tekstā – “ZVW”) ir izveidota ar likumu noteiktās veselības apdrošināšanas sistēma attiecībā uz visām personām, kuras vai nu dzīvo, vai strādā Nīderlandē.
12.
ZVW 69. pantā ir noteikts:
“1. Personām, kuras dzīvo ārvalstīs un kurām saskaņā ar Eiropas Kopienu Padomes regulu [..] vajadzības gadījumā ir tiesības uz veselības aprūpi vai tās izmaksu atlīdzināšanu saskaņā ar veselības apdrošināšanas tiesisko regulējumu valstī, kurā tās dzīvo, ir jāvēršas College voor zorgverzekeringen (Veselības aprūpes apdrošināšanas padome, turpmāk tekstā – “CVZ”), ja vien tās saskaņā ar šo likumu nav pakļautas obligātajai apdrošināšanai.
2. Personām 1. punkta izpratnē ir jāmaksā iemaksas, kuru summu nosaka ar ministrijas rīkojumu, no kuras ar šo ministrijas rīkojumu noteikta daļa atbilstoši Wet op de zorgtoeslag (Likums par veselības aprūpes pabalstiem) ir uzskatāma par veselības apdrošināšanas prēmiju.
[..]
4. [CVZ] ir atbildīga par 1. punktā un tajā minētajās starptautiskajās normās paredzēto pārvaldīšanu un par 2. punktā minēto iemaksu uzlikšanas un iekasēšanas lēmumiem.
[..]”
II – Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums
13.
F. van der Helder ir Nīderlandes pilsonis, kurš pirms tam ir dzīvojis un strādājis vairākās dalībvalstīs, bet kopš 1991. gada dzīvo Francijā. Kopš 1997. gada augusta viņš saskaņā ar Algemene Ouderdomswet (Likums par vecuma pensiju vispārējo sistēmu, turpmāk tekstā – “AOW”) saņem pensiju no Nīderlandes. Šīs pensijas pamatā ir pilni 43 apdrošināšanas gadi (pamatā daļēji ir dzīvesvieta valsts teritorijā un daļēji – brīvprātīgā apdrošināšana). Papildus šai pensijai viņš saņem arī vecuma pensiju no Somijas un vecuma pensiju no Apvienotās Karalistes.
14.
D. Farrington, Apvienotās Karalistes pilsonis, kopš 2004. gada maija dzīvo Spānijā. No 2006. gada aprīļa viņš saņem vecuma pensiju no Nīderlandes. Šīs pensijas pamatā ir Nīderlandē veiktas apdrošināšanas iemaksas par pilniem 35 gadiem. Papildus šai pensijai D. Farrington saņem vecuma pensiju no Apvienotās Karalistes.
15.
F. van der Helder un D. Farrington (turpmāk tekstā kopā – “prasītāji pamatlietā”) Nīderlandē nebija obligāti apdrošināmie saskaņā ar ZFW. Tomēr viņi tur bija noslēguši privātās veselības apdrošināšanas līgumus un, kamēr viņi dzīvoja Nīderlandē, bija apdrošināti arī saskaņā ar AWBZ. Tas ir iemesls, kura dēļ tajā laikā Regulas piemērošanas joma neattiecās uz prasītājiem pamatlietā. Runājot par medicīnas izdevumiem, Regula bija piemērojama tikai personām, kurām bija piemērojams Nīderlandes ar likumu noteiktās veselības apdrošināšanas kopums saskaņā ar AWBZ un ZFW ( 5 ).
16.
Kopš 2006. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā ZVW, ar likumu noteiktās veselības apdrošināšanas sistēma kļuva piemērojama visā tās kopumā attiecībā uz visām personām, kuras dzīvo un strādā Nīderlandē, ieskaitot tās, kuras iepriekš bija apdrošinātas privāti. Tā rezultātā Regula kļuva piemērojama tostarp arī attiecībā uz personām, kuras ir tiesīgas saņemt Nīderlandes vecuma pensiju un darbnespējas naudas pabalstu, kurām iepriekš bija privātā veselības apdrošināšana un kuru dzīvesvieta ir citā dalībvalstī ( 6 ).
17.
Ņemot vērā iepriekš minēto, CVZ uzskata, ka, sākot no 2006. gada 1. janvāra, pieteicēji pamatlietā ir uzskatāmi par sociāli apdrošinātām personām Regulas izpratnē. Tādējādi viņiem ir tiesības uz veselības aprūpi viņu attiecīgajās dzīvesvietas valstīs. Tā kā viņi nesaņem nekādas pensijas no viņu attiecīgajām dzīvesvietas valstīm un tā kā no valstīm, no kurām viņi saņem likumā noteiktās pensijas, visilgāko laika posmu viņiem ir bijusi piemērojama sociālā nodrošinājuma apdrošināšana Nīderlandē, CVZ uzskata, ka saistītās izmaksas ir jāsedz Nīderlandei. Šī iemesla dēļ CVZ nolēma veikt ZVW 69. pantā noteikto iemaksu atskaitīšanu no pensijām, kas maksājamas pieteicējiem pamatlietā.
18.
Prasītāji pamatlietā cēla prasību Rechtbank te Amsterdam (Amsterdamas iecirkņa tiesa), lai apstrīdētu CVZ lēmumu par atskaitījumu veikšanu no viņu vecuma pensijām. Neapstrīdot, ka viņu visilgāk strādātais laika posms ir Nīderlandē un ka visilgāk viņi ir bijuši pakļauti Nīderlandes sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, viņi apgalvo, ka Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunkts attiecas uz tiesību aktiem par slimības un maternitātes pabalstiem. Viņi uzskata, ka, ņemot vērā, ka uz viņiem nekad nav attiekusies Nīderlandes ar likumu noteiktā apdrošināšana pret medicīnas izdevumiem (saskaņā ar ZFW), vai tā kā jebkura šāda apdrošināšana katrā ziņā ir ilgusi īsāku laika posmu nekā veselības apdrošināšana, kura viņiem bija citās dalībvalstīs, Nīderlandei nebūtu jābūt tai valstij, kas sedz izdevumus par pabalstiem natūrā, kurus nodrošina viņu attiecīgās dzīvesvietas valstis. Viņu ieskatā šīs izmaksas esot jāsedz Somijai F. van der Helder gadījumā un Apvienotajai Karalistei D. Farrington gadījumā.
19.
Ar 2010. gada 23. februāra nolēmumu attiecībā uz F. van der Helder un 2009. gada 31. augusta un 2011. gada 10. maija nolēmumiem attiecībā uz D. Farrington Rechtbank te Amsterdam atzina F. van der Helder celto prasību par pamatotu, tomēr vienlaikus atstāja spēkā atceltā nolēmuma juridiskās sekas un atzina par nepamatotām D. Farrington prasības.
20.
Prasītāji pamatlietā par Rechtbank te Amsterdam nolēmumiem iesniedza apelācijas sūdzības Centrale Raad van Beroep. Šaubīdamās par pareizu Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretāciju, šī tiesa nolēma apturēt tiesvedību un lūgt prejudiciālu nolēmumu par šādu jautājumu:
“Vai ar “tiesību aktiem, [kuriem] pensionārs ir bijis pakļauts visilgāk” [Regulas] 28. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir domāti tiesību akti par slimības un maternitātes pabalstiem, tiesību akti par naudas pabalstiem, kas saistīti ar vecumu, vai arī visi tiesību akti par [Regulas] 4. pantā minētajām sociālā nodrošinājuma jomām, kas bija piemērojami, pamatojoties uz Regulas II sadaļu?”
21.
Pēc iesniedzējtiesas lūguma lieta, ņemot vērā tās īpašos apstākļus, tika izskatīta prioritāri, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 53. panta 3. punktu.
22.
D. Farrington, F. van der Helder un CVZ, kā arī Igaunijas, Nīderlandes, Somijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdības un Komisija izskatāmajā lietā iesniedza rakstveida apsvērumus. 2013. gada 18. aprīļa tiesas sēdē F. van der Helder, Nīderlandes, Somijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus.
III – Iesniedzējtiesas un pārējo personu, kas iestājušās lietā, apsvērumi
23.
Pēc Centrale Raad van Beroep domām, ir iespējams apdomāt trīs dažādas Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētā jēdziena –“tiesību akti, [kuriem] pensionārs ir bijis pakļauts visilgāk” – interpretācijas. Tās ir šādas.
24.
Prasītāju pamatlietā skatījumā attiecīgais jēdziens attiecas vienīgi uz tiesību aktiem par slimības un maternitātes pabalstiem. Šāda interpretācija galvenokārt tiek pamatota ar faktu, ka Regulas 28. pants atrodas tās III sadaļas I nodaļā ar nosaukumu “Slimība un maternitāte”. Prasītāji pamatlietā uzskata, ka šis nosaukums skaidri norāda, uz kuru no sociālā nodrošinājuma sistēmas jomām šis noteikums ir attiecināms. Turpinājumā viņi norāda, ka viņu interpretācijas pamatojums ir ietverts Zviedrijas Augstākās administratīvās tiesas 2011. gada 14. decembra nolēmumā.
25.
Saskaņā ar otro interpretāciju, kuru aizstāv CVZ un arī Nīderlandes un Zviedrijas valdības, aplūkojamais jēdziens ir attiecināms uz tiesību aktiem par sociālo nodrošinājumu kopumā. Šīs interpretācijas pamatojums esot atrodams Regulas 1. panta j) punktā, kurā ir definēts jēdziens “tiesību akti” ar atsauci uz 4. pantu, kurā savukārt ir uzskaitītas visas jomas, kurās piemērojama Regula, un tādējādi šis jēdziens definēts visplašākajā iespējamajā nozīmē.
26.
Visbeidzot, atbilstoši Rechtbank te Amsterdam pieņemtajai interpretācijai, kuru atbalsta arī iesniedzējtiesa, aplūkojamais jēdziens attiecas uz tiesību aktiem par apdrošināšanu, saskaņā ar kuriem attiecīgās personas saņem pensiju. Šo tiesu ieskatā šī interpretācija būtu atbilstoša Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunkta mērķim un nolūkam, kā to norādījusi Rundgren tiesa ( 7 ). Noteikt atbildību par slimības pabalstu natūrā nodrošināšanu valstij, kura maksā pensiju, turklāt būtu atbilstīgi tam, ka veselības apdrošināšanas sistēmas tiek finansētas no iemaksām, kuru pamatā ir attiecīgās personas ienākumi. Šo interpretāciju atbalsta arī Igaunijas, Somijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija.
IV – Analīze
27.
Šajā analīzē es paskaidrošu, kāpēc Rechtbank te Amsterdam un Centrale Raad van Beroep piedāvātā Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretācija, manuprāt, ir pareiza.
28.
Tiesa jau ir atzinusi, ka Regulas mērķis, kā tas ir noteikts tās preambulas otrajā un ceturtajā apsvērumā, “ir nodrošināt darba ņēmēju un pašnodarbināto personu brīvu pārvietošanos Eiropas [Savienībā], ievērojot valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu īpatnības. Šajā nolūkā [..] [Regula] ietver vienlīdzīgas attieksmes principu pret darba ņēmējiem dažādos valstu tiesību aktos un tās mērķis ir garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem darba ņēmējiem, kas strādā dalībvalstī, cik vien efektīvi tas ir iespējams, kā arī nenostādīt nelabvēlīgākā stāvoklī tos, kuri izmanto viņu tiesības uz brīvu pārvietošanos” ( 8 ).
29.
Šis mērķis atbalstīt pārvietošanos Eiropas Savienībā tomēr nav un nevar tikt virzīts, vienlaicīgi apdraudot trauslo finansiālo līdzsvaru starp saņemtajām iemaksām un sniegtajiem pabalstiem, uz kuru parasti ir balstītas dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas.
30.
Šī iemesla dēļ tiesa ir skaidri noteikusi, ka atšķirības katras dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmās kā pēc būtības, tā no procedūras viedokļa un tādējādi atšķirības tur apdrošināto personu tiesībās šī regula neietekmē. Katra dalībvalsts saglabā tiesības, ievērojot ES tiesības, savos tiesību aktos paredzēt nosacījumus pabalstu piešķiršanai saskaņā ar sociālā nodrošinājuma sistēmu. Šādos apstākļos ar ES noteikumiem apdrošinātajai personai nevar tikt garantēts, ka pārvietošanās uz citu dalībvalsti būs neitrāla sociālā nodrošinājuma kontekstā, it īpaši attiecībā uz slimības pabalstiem. Ņemot vērā starp dalībvalstu sistēmām un tiesību aktiem pastāvošās atšķirības šajā jomā, šāda pārvietošanās atkarībā no konkrētā gadījuma attiecīgajai personai varētu būt vairāk vai mazāk izdevīga vai neizdevīga sociālās aizsardzības ziņā ( 9 ).
31.
Tādēļ ir svarīgi, ka Tiesa jau ir precizējusi, ka Regula veido “kolīziju normu sistēmu, kura tās pilnīguma dēļ liedz valsts likumdevējiem tiesības noteikt valsts tiesību aktu piemērošanas apjomu un nosacījumus attiecībā uz personām, kas tiem pakļautas, un teritoriju, kurā šo valsts tiesību aktu normas ir piemērojamas un uz kuru tās ir attiecināmas” ( 10 ). Dalībvalstīm tādējādi nav rīcības brīvības noteikt, ciktāl ir piemērojami šīs vai citas dalībvalsts tiesību akti, jo tām ir jāievēro spēkā esošās ES tiesību normas ( 11 ). Ar Regulu noteiktās kolīziju normu sistēmas pielietošana ir atkarīga vienīgi no objektīvās situācijas, kādā ir attiecīgais darba ņēmējs ( 12 ).
32.
Šo normu sistēmas izšķirošais princips ir paredzēts 13. panta 1. punktā, ar kuru sākas Regulas II sadaļa. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka, izņemot speciāli paredzētus izņēmumus, “uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Minētos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu”.
33.
Tomēr Regulas II sadaļā paredzētie vispārīgie noteikumi ir piemērojami, tikai “neesot tādām normām, kas ir pretrunā [..] speciālajām normām, k[ur]as attiecas uz dažādiem pabalstu veidiem, kas paredzēti šīs pašas Regulas III sadaļā” ( 13 ).
34.
Šis ir tieši prasītāju pamatlietā gadījums, jo lietas dalībnieki neapstrīd, ka viņi ietilpst Regulas 28. panta piemērošanas jomā: viņi ir pensionāri, kuriem ir tiesības uz pabalstiem natūrā saskaņā ar vismaz divu dalībvalstu tiesību aktiem un nav tiesību uz minētajiem pabalstiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā viņi dzīvo.
35.
Šādā gadījumā Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka pabalstu natūrā izmaksas principā sedz “tās dalībvalsts kompetentā institūcija, kuras tiesību aktiem pensionārs ir bijis pakļauts visilgāk”.
36.
Tiesai jau ir bijusi iespēja izskaidrot jautājumu par 28. panta piemērošanas jomu un nozīmi, tostarp Rundgren lietā. Galvenais jautājums minētajā lietā bija par to, vai Zviedrijas pilsonim, kurš dzīvo Somijā un patiesībā saņem pensijas pabalstus tikai no Zviedrijas, ir pienākums veikt iemaksas Somijai tikai viņa rezidenta statusa dēļ.
37.
Tiesas spriedums minētajā lietā, manuprāt, piedāvā būtisku izpratni par aplūkojamo jautājumu. Es tādējādi atstāstīšu šī sprieduma daļas, kuras, pēc manām domām, ir nozīmīgas šajā tiesvedībā.
38.
Atbildot uz vienu no valsts tiesas iesniegtajiem jautājumiem Rundgren lietā, Tiesa vispirms norādīja uz to, ka 27., 28. un 28.a panta mērķis ir “dažādās tajos aprakstītajās situācijās identificēt, pirmkārt, institūciju, kas ir atbildīga par slimības un maternitātes pabalstu nodrošināšanu personām, kurām uz tiem ir tiesības, un, otrkārt, institūciju, kas ir atbildīga par izmaksu segšanu”. Tad tā uzsvēra, ka ar Regulas 28.a pantu, kas bija piemērojamā tiesību norma šajā lietā, “principā izmaksu segšana tiek noteikta tai dalībvalstu institūcijai, kura ir kompetenta attiecībā uz pensijām, ar mērķi nodrošināt, ka to izmaksas nav jāsedz dalībvalstij, kurā dzīvo attiecīgā persona, tikai pateicoties faktam, ka viņa ir tās iedzīvotāja”. Šīs normas mērķis Tiesai bija diezgan skaidrs: “nodrošināt, lai dalībvalstis, kuru tiesību aktos ir piešķirtas tiesības saņemt pabalstus natūrā, tikai pateicoties dzīvesvietai to teritorijā, netiktu nostādītas neizdevīgā situācijā” ( 14 ).
39.
Tiesa arī papildināja – un tas īpaši ir attiecināms uz šo tiesvedību –, ka Regulas 28.a pantā “ir noteikts, ka izmaksas par pabalstiem natūrā sedzošā institūcija ir jānosaka saskaņā ar normām, kas ir identiskas ar tām, kuras ir piemērojamas saskaņā ar Regulas 28. pantu. Kā Tiesa ir norādījusi, tad “saskaņā ar šīm normām dzīves vietas institūcija pensionāriem nodrošina pabalstus natūrā attiecīgās par pensijām kompetentās dalībvalsts institūcijas, kura sedz izmaksas, vārdā” ( 15 ).
40.
Pamatojoties uz iepriekš minēto, Tiesa secināja, ka “saskaņā ar šādi – ar Regulas 27., 28. un 28.a pantu – noteikto sistēmu institūcija, kurai ir jāsedz izmaksas par pabalstiem natūrā, vienmēr būs par pensijām kompetentās dalībvalsts institūcija, jo pensionāram būtu bijušas tiesības uz šiem pabalstiem saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem, ja viņš būtu tās iedzīvotājs. Ja attiecībā uz pensijām kompetentas ir divas vai vairākas dalībvalstis, tad pabalstu natūrā izmaksas ir piekritīgas vienai no tām, pamatojoties uz īpašiem kritērijiem, tādiem kā attiecīgās personas dzīves vieta vai, ja neviena no šīm dalībvalstīm nav attiecīgās personas dzīvesvieta, laika posms, kura laikā šī persona ir bijusi pakļauta katras no šīm dalībvalstīm tiesību aktiem”. Šajā kontekstā Tiesa arī uzsvēra, ka “šādi saskaņā ar šo sistēmu izveidotā saistība starp kompetenci nodrošināt pensijas un pienākumu segt pabalstu natūrā izmaksas noved pie secinājuma, ka šis pienākums izriet no pastāvošās kompetences attiecībā uz pensijām” ( 16 ).
41.
Nesenākajā van Delft u.c. lietā Tiesa ir apstiprinājusi šos principus, norādot, ka “dalībvalsts, kura ir atbildīga par pensijas samaksas veikšanu, kas maksāta pensionāram rezidentam citā dalībvalstī, sedz galveno risku, kas saistīts ar slimības pabalstu natūrā nodrošināšanu dalībvalstī, kurā šī persona dzīvo” ( 17 ).
42.
Manuprāt, no Tiesas judikatūras ir skaidri saprotams, ka vajadzīgā saikne starp pensiju un pabalstiem natūrā ir rodama tieši Regulas 28. pantā. Šajā gadījumā dalībvalsts, kurai ir jānodrošina pensija, vienmēr būs tā, kurai ir jāsedz arī pabalstu natūrā izmaksas.
43.
Šo 28. panta interpretāciju papildus pamato šādi trīs tālāk izklāstīti apsvērumi.
44.
Pirmām kārtām, kā vairāki lietas dalībnieki, kuri ir iesnieguši apsvērumus šajā tiesvedībā, ir norādījuši, 28. panta pamatā ir premisa, ka jebkuras sociālā nodrošinājuma sistēmas finansēšana neizbēgami ir atkarīga no iemaksām, kuras veic iedzīvotāji, kuri ir kaut kādā veidā ekonomiski aktīvi ( 18 ). Tādējādi tas ir loģiski un taisnīgi, ka izmaksas par pabalstiem natūrā, kuri ir jānodrošina, aizejot pensijā, sedz dalībvalsts, kurā pensionārs ir bijis ekonomiski aktīvs visilgāko laika posmu ( 19 ). Iespējams, ka tā ir valsts, kurā pensionārs ir veicis lielāko daļu iemaksu.
45.
Atbilstoši prasītāju pamatlietā izvirzītajai interpretācijai aprēķinā būtu iekļaujami arī laika posmi, kuros attiecīgais pensionārs, visticamāk, nav veicis nekādas iemaksas vai veicis tikai ierobežota apjoma iemaksas. Dažos gadījumos tas tomēr nozīmētu, ka garāki laika posmi, kuros nav tikušas veiktas iemaksas, būtu noteicošie salīdzinājumā ar īsākiem laika posmiem, kuros iemaksas tikušas patiešām veiktas. Patiešām, vairākas dalībvalstis piešķir veselības aprūpes pabalstus natūrā, vienkārši pamatojoties uz dzīvesvietu to teritorijā.
46.
Darbā “De Legibus” (“Par likumiem”) latīņu orators Marks Tullijs Cicerons [Marcus Tullius Cicero] rakstīja: “salus populi suprema lex esto” (“lai tautas labklājība ir augstākais likums”) ( 20 ) [neoficiāls tulkojums]. Patiešām, arī es ticu, ka vienam no jebkuras valsts iekārtas galvenajiem mērķiem būtu jābūt rūpēm par tās pilsoņu labklājību. Lai to sasniegtu, valstij ir svarīgi nodrošināt plaši pieejamus veselības aprūpes pakalpojumus visiem pilsoņiem neatkarīgi no iespējamām viņu savstarpējām ienākumu un labklājības līmeņu atšķirībām. Tas, ka vispārēja pieeja plaša apmēra sabiedrības veselības un medicīnas pakalpojumiem ir noteikta ar likumu, faktiski ir kopīgs attīstītākajām sabiedrībām ( 21 ). Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ir noteikts, ka “katram cilvēkam kā sabiedrības loceklim ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu” (22. pants) un “katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai, un tiesības uz nodrošinājumu sakarā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestāšanos vai citos eksistences līdzekļu zaudējumu gadījumos, kas radušies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ” (25. panta 1. punkts). Līdzīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. pantā ar nosaukumu “Veselības aizsardzība” ir noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz profilaktisko veselības aprūpi un ārstniecību saskaņā ar nosacījumiem, kuri paredzēti valstu tiesību aktos un praksē”.
47.
Tomēr sistēmas, kas nodrošina plašu pieeju veselības aprūpes pabalstiem visiem iedzīvotājiem, neizbēgami sabiedrībai rada lielākas izmaksas. Veselības aprūpes, kas tiek nodrošināta atsevišķām personu kategorijām, tādām kā bezdarbnieki, studenti, bērni, vai grūtnieces, izmaksas parasti jāsedz no iemaksām, kuras veic aktīvie iedzīvotāji, vai, vispārīgi runājot, no “nodokļu maksātāju” naudas.
48.
Pēc manām domām, Regulas 28. pantā iekļautās normas mērķis ir nodrošināt, lai tās dalībvalstis, kurām ir dāsnāka politika, tādēļ nebūtu spiestas segt izmaksas par pabalstiem natūrā, kas tiek nodrošināti pensionāriem, kuri nav veikuši iemaksas to sociālā nodrošinājuma sistēmā vai arī veikuši iemaksas tikai ļoti nelielā mērā.
49.
Šādas sistēmas objektīvo netaisnīgumu – kurš riskē iesaistīt dalībvalstis “sacīkstē par viszemāko līmeni” attiecībā uz veselības pakalpojumu pieejamību – var ilustrēt, ņemot par piemēru D. Farrington situāciju.
50.
D. Farrington norāda, ka Apvienotajai Karalistei būtu jābūt dalībvalstij, kas saskaņā ar Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir atbildīga par pabalstu natūrā, kurus viņam nodrošina Spānija, izmaksām, jo viņš ir dzīvojis Apvienotajā Karalistē no 1948. gada, kad viņš bija septiņus gadus vecs, līdz 1972. gadam, kad viņš pēc 14 gadu ilgas nodarbinātības emigrēja uz Nīderlandi. Tas nozīmē, ka D. Farrington nozīmīgu daļu no viņa dzīves Apvienotajā Karalistē bija pieeja Valsts veselības aprūpes dienestam tikai tādēļ, ka valstī bija viņa dzīvesvieta. Turpretim D. Farrington veselus 32 gadus, kad viņš dzīvoja Nīderlandē (1972–2004), tur strādāja. No tā var secināt, ka D. Farrington ir veicis daudz vairāk iemaksu Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā nekā Apvienotajā Karalistē, vai vismaz lielākā daļa cilvēku šādā situācijā tā nodomātu. Tādēļ es neredzu nevienu iemeslu, kādēļ tai būtu jābūt Apvienotajai Karalistei, nevis Nīderlandei, kam ir jāsedz izmaksas par pabalstiem natūrā, kurus, būdams pensijā, ir tiesīgs saņemt D. Farrington savā jaunajā dzīvesvietas valstī.
51.
Šis piemērs liecina par to, ka 28. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretācija, kuru aizstāv pieteicēji pamatlietā, nevar būt pareiza. It īpaši, interpretējot aplūkojamo jautājumu kā sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, kas saistīti vienīgi ar maternitāti un slimību, kļūst neiespējama saikne starp valsts saņemtajām iemaksām un tās nodrošinātajiem pabalstiem, kas ir visu sociālā nodrošinājuma sistēmu pamats. Tas, kā to pareizi norāda Komisija, varētu novest pie nevienlīdzīgas finansiālā sloga sadales starp vairākām dalībvalstīm un, es piebilstu, iespējams, arī apdraudētu dažu sociālā nodrošinājuma sistēmu stabilitāti.
52.
Kā norāda prasītāji pamatlietā, viņu aplūkojamā jēdziena interpretācija balstās uz Zviedrijas Augstākās administratīvās tiesas 2011. gada 14. decembra nolēmumu ( 22 ), kurā aplūkotie apstākļi ir salīdzināmi ar apstākļiem izskatāmajā lietā. Šajā lietā Augstākā administratīvā tiesa uzskatīja, ka Regulas 28. pants, kurš ir atrodams III sadaļas I nodaļā “Slimība un maternitāte”, ir atkāpe no vispārējiem noteikumiem par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, kas ir izklāstīti Regulas II sadaļas 13. pantā, un secināja, ka jēdziens “tiesību akti” ir jāinterpretē, ar to saprotot maternitātes un slimības sociālā nodrošinājuma tiesību aktus.
53.
Taisnība, ka 28. pants atrodas Regulas III sadaļas I nodaļā “Slimība un maternitāte”. Tas tomēr nenozīmē, ka aplūkojamais jēdziens ir sašaurināti attiecināms uz tiesību aktiem par slimību un maternitāti. Kā to ir novērojusi Zviedrijas valdība, nodaļas nosaukums norāda vienīgi pabalstu, kuri tiek regulēti ar šajā nodaļā paredzētajiem noteikumiem, veidus, atkāpjoties no vispārējām normām, kas izklāstītas II sadaļā ( 23 ).
54.
Prasītāju pamatlietā argumentācijas – balstīšanās uz I nodaļas nosaukumu – nepietiekamība kļūst redzama tad, kad šis nosaukums tiek interpretēts saistībā ar vispārējās III sadaļas nosaukumu (“Īpašie noteikumi attiecībā uz dažādajām pabalstu kategorijām”), kā arī turpmāko nodaļu nosaukumiem šajā sadaļā, ar katru norādot attiecīgo pabalstu kategoriju ( 24 ).
55.
Otrām kārtām, tāda aplūkojamā jēdziena interpretācija, kādu es ierosinu, veido kolīziju normu, kura – kā to pareizi norāda Apvienotā Karaliste – ir relatīvi vienkārši piemērojama un rada konkrētas tiesiskas sekas ( 25 ). Laika posmi, kuros pensionārs ir uzkrājis pensiju katrā dalībvalstī, ir reģistrējamas ziņas un, neapšaubāmi, ir zināmi katras dalībvalsts kompetentajai institūcijai.
56.
Savukārt iepriekš 24. punktā minētā Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretācija, kuru aizstāv CVZ un Nīderlandes un Zviedrijas valdības, šķiet, ir pamats ne tik nepārprotamām sekām. Tā kā atsevišķas sociālā nodrošinājuma jomas bieži ir piemērojamas jebkuram dalībvalsts iedzīvotājam, galvenais Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas kritērijs parasti būtu personas uzturēšanās ilgums valstī. Tomēr, kā dažām valdībām nācās atzīt tiesas sēdes laikā, šī informācija ne vienmēr varētu būt viegli noskaidrojama un pilnīgi droša. Lai arī laika posmi, kuros pilsonis ir veicis iemaksas par pensijām, tiek rūpīgi reģistrēti un ir viegli pārbaudāmi, to pašu nevarētu teikt par laika posmiem, kuros pilsonim ir bijušas piemērojamas citas sociālā nodrošinājuma jomas.
57.
Tāpat Nīderlandes un Zviedrijas valdības papildus norāda, ka ar 28. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir domāts nodrošināt, lai izmaksas par pabalstiem natūrā būtu jāsedz valstij, kurā pensionārs ir strādājis visilgāk, un līdz ar to tai valstij, kurā viņš droši vien ir veicis lielāko daļu no viņa iemaksām. Tomēr nešķiet, ka šo valdību ierosinātā šīs tiesību normas interpretācija garantē, ka šis mērķis vienmēr tiks sasniegts. Šī interpretācija pat paredz, ka viss laika posms, kurā pilsonis ir bijis pakļauts tiesību aktiem vienā no sociālā nodrošinājuma jomām, arī būtu jāņem vērā, piemērojot Regulas 28. pantu. Tas būtu pilnīgi neatbilstoši vai nu attiecībā uz konkrētu laika posmu, kurā pilsonis, piemēram, bija tikai bērns, kam ir tiesības uz vispārējo veselības aprūpi, kuru nodrošina dalībvalsts, vai arī darba ņēmējs, kurš veic visas iemaksas, kuras tam ir jāveic. Laika faktors patiešām ir vienīgais parametrs, kuram būtu nozīme Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunkta kontekstā.
58.
Tāda, manuprāt, nevar būt pareiza 28. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretācija. Šāda interpretācija atkal draudētu radīt nepamatotu slogu dalībvalstīm, kuras saviem iedzīvotājiem nodrošina jebkāda veida sociālā nodrošinājuma palīdzību neatkarīgi no tā, vai šie iedzīvotāji ir ekonomiski aktīvi un vai tie veic, vai neveic iemaksas vietējā spēkā esošajā sociālā nodrošinājuma sistēmā.
59.
Kā iepriekš ir izskaidrots 50. un 51. punktā, šādas sekas man šķistu ne tikai netaisnīgas vis‑à‑vis dalībvalstīm, kuras ir dāsnākas saistībā ar savām sociālā nodrošinājuma sistēmām, bet tās arī būtu iespējams drauds šo sistēmu finansiālajai stabilitātei.
60.
Jāatzīst, ka saskaņā ar 1. panta, kurā ietvertas šīs regulas definīcijas, j) punktu jēdziens “tiesību akts” ir definēts šādi – “attiecībā uz katru dalībvalsti nozīmē likumus un citus normatīvos aktus, kā arī visus pārējos pastāvošas vai turpmākas ieviešanas pasākumus, kas attiecas uz tām sociālā nodrošinājuma jomām un sistēmām, ko aptver 4. panta 1. un 2. punkts, vai tiem īpašajiem uz iemaksām nebalstītajiem pabalstiem, ko aptver 4. panta 2.a punkts”. Tas, šķiet, vedina uz plašu aplūkojamā jēdziena interpretāciju.
61.
Tomēr mani šis arguments nepārliecina. Manuprāt, 1. pantā iekļautajai definīcijai noteikti ir jābūt visaptverošai, ar tādu nozīmi, ka šī definīcija ir piemērojama attiecībā uz visu Regulu. Plaša jēdziena “tiesību akti” definīcija ir savienojama ar ES likumdevēja mērķi nodrošināt vienveidīgu Regulas piemērošanu visās dalībvalstīs, neraugoties uz tajās pastāvošo sociālā nodrošinājuma sistēmu daudzveidību. Vienlaikus 1. panta definīcija ir paredzēta, lai atspoguļotu to, kas nav uzskatāms par sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem (piemēram, koplīgumi vai īpašas sistēmas pašnodarbinātām personām, kuru izveidošana ir atstāta personu, uz kurām tas attiecas, iniciatīvas ziņā).
62.
Tas nenozīmē, ka katrā gadījumā, kad šis jēdziens parādās Regulā, tas vienmēr būtu jāsaprot saskaņā ar 1. pantā ietverto definīciju ( 26 ). Daži tālāk minētie Regulas noteikumi varētu raksturot jēdzienu “tiesību akti” un tādējādi attiekties tikai uz noteiktu jomu tiesību aktiem.
63.
Tieši tā ir Regulas 28. panta gadījumā. Manuprāt, jēdziens “tiesību akti” 28. panta 2. punkta b) apakšpunktā nebūtu aplūkojams pilnīgi izolēti no paša noteikuma. Zīmīgi, ka 28. panta 1. punkts attiecas uz: “pensionāru, kuram ir tiesības saņemt pensiju vai pensijas saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem”. Tad 2. punkta sākumā, atsaucoties uz 1. punktu, ir norādīts, ka tas ir piemērojams vienīgi attiecībā uz gadījumiem, kuri regulēti šajā punktā ( 27 ).
64.
Interpretējot 28. pantu paplašināti, kļūst skaidrs, ka būtiski ir tie ir tiesību akti, saskaņā ar kuriem personai ir tiesības uz pensiju, nevis tiesību akti, kuri ir saistīti ar visām sociālā nodrošinājuma jomām.
65.
Trešo un pēdējo manis piedāvāto aplūkojamā jēdziena interpretāciju, šķiet, pamato divas citas tiesību normas.
66.
Pirmkārt, Regulas 33. panta 1. punktā ir noteikts, ka “institūcijai, kas ir atbildīga par pensijas maksāšanu un pieder pie dalībvalsts, kuras tiesību akti paredz atskaitījumus no pensijas attiecībā uz iemaksām slimības un maternitātes gadījumam, ir tiesības veikt šādus atskaitījumus no šīs institūcijas izmaksājamām pensijām [..] tādā apmērā, kādā pabalstu izmaksas [..] ir jāsedz minētās dalībvalsts institūcijai”.
67.
Šis noteikums pamato domu, ka par pensiju maksāšanu atbildīgā dalībvalsts ir tā dalībvalsts, kurai ir jāsedz arī pensionāra dzīvesvietas valstī nodrošināto pabalstu natūrā izmaksas. Ar to izskaidrojams, kāpēc šai dalībvalstij ir tiesības veikt atskaitījumus no pensijas, kas izmaksājama pensionāram. Īpaši Rundgren lietā Tiesa izskaidroja, ka jēdziens “izmaksājamām” 33. pantā nozīmē, ka pensija patiešām ir jāizmaksā pensionāram un ka hipotētiska kompetence maksāt pensiju nebūtu pietiekama, lai atļautu kompetentajai institūcijai veikt jebkādus atskaitījumus ( 28 ).
68.
Otrkārt, Padomes 1972. gada 21. marta Regulas (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 ( 29 ), 95. pants ar nosaukumu “Tādu pabalstu natūrā atlīdzināšana, kas saskaņā ar veselības un maternitātes apdrošināšanu piešķirti pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem, kuru dzīvesvieta nav dalībvalstī, saskaņā ar kuras tiesību aktiem viņi saņem pensiju un ir tiesīgi uz pabalstiem” arī šķiet būtisks. Spriedumā lietā van der Duin Tiesa saistībā ar šo noteikumu atzina, ka “summas par pabalstiem, kas nodrošināti saskaņā ar [..] 28. pantu, principā dzīvesvietas institūcijai atmaksā par pensijas izmaksāšanu atbildīgās valsts kompetentā institūcija [..]” ( 30 ).
69.
Ja tiktu piemērota prasītāju pamatlietā izvirzītā Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretācija vai arī interpretācija, kuru aizstāv CVZ, šiem abi noteikumiem zustu raison d’être: nevarētu izslēgt, ka atsevišķos gadījumos pabalstu natūrā izmaksas būtu jāsedz dalībvalstij, kura nemaksā pensionāram nekādu pensiju. Šādos gadījumos, bez šaubām, nevarētu tikt veikti atskaitījumi no pensijām vai ieturējumi no institūcijas, kura ir atbildīga par pensijas maksāšanu.
70.
Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka aplūkojamais jēdziens attiecas uz tiesību aktiem saistībā ar pensijām.
71.
Nonākot pie šāda secinājuma, ir jāpievēršas nākošajam jautājumam. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Centrale Raad van Beroep patiesībā vaicā, kāda veida pensiju apdrošināšana ir jāņem vērā, piemērojot Regulas 28. pantu tādā gadījumā kā izskatāmajā lietā.
72.
Es uzskatu, ka attiecībā uz to Regulas 28. panta formulējums būtu jāinterpretē, pirmkārt, plaši un, otrkārt, saskaņā ar atbilstošajiem valsts tiesību aktiem.
73.
Par pirmo aspektu es konstatēju, ka Regulā nav nevienas norādes, kurā būtu ieteikts šo noteikumu interpretēt šauri. Savukārt formulējums “kuras tiesību aktiem pensionārs ir bijis pakļauts” liekas esam ar nolūku formulēts visplašākajā iespējamajā nozīmē.
74.
Faktiski Rundgren lietā Tiesa ir noteikusi, ka “vārds “pensija” Regulas Nr. 1408/71 28.a pantā attiecas uz abām pensijām – pensiju, kurai par pamatu ir dzīves vieta un kuru it īpaši veido invaliditātes un vecuma pabalsti [..], kā arī pensiju, kuras pamatā ir algots darbs [..]” ( 31 ). Es uzskatu, ka šis jēdziens tāpat ir jāinterpretē Regulas 28. panta ietvaros.
75.
Turklāt, ja angļu valodas versijā Regulas 28. panta nosaukumā ir runa par “maksājamām pensijām”, tad citu valodu versijās šī tiesību akta redakcija ir citāda. Piemēram, 28. panta dāņu valodas versijā ir “ret til pension eller rente”, holandiešu valodas versijā – “Pensioenen of renten”, franču valodas versijā – “pensions ou rentes dues”, itāļu valodas versijā – “pensioni o rendite dovute”, portugāļu valodas versijā – “pensões ou rendas devidas”, un spāņu valodas versijā – “pensiones o rentas debidas” ( 32 ). Šis salīdzinājums norāda uz to, ka ir atbilstoši 28. panta piemērošanas jomu interpretēt plaši.
76.
Īsumā, nekas nenorāda uz to, ka ES likumdevējs būtu iecerējis ierobežot 28. panta piemērošanas jomu, to attiecinot uz kādiem īpašiem pensiju veidiem vai īpašiem pensiju apdrošināšanas laika posmiem, piemēram, tādiem kā vecuma pensijas vai pensijas, kas uzkrātas laika posmā, kurā persona ir bijusi darba ņēmējs. Tāpat es neredzu iemeslu neņemt vērā laika posmus, kuros persona ir veikusi iemaksas dalībvalstij uz brīvprātīgās apdrošināšanas sistēmas pamata, ja tas ir bijis noteikts saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
77.
Nošķirot dažādu veidu pensijas vai dažādus pensiju apdrošināšanu laika posmus, Regulas 28. panta 2. punkta b) apakšpunkts tiek padarīts sarežģīts un nenoteikts.
78.
Runājot par otro aspektu, es atgādinu, ka Tiesa jau ir konstatējusi, ka principā atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 1. panta r) punktam nosacījumi, kurus ievērojot tiek noteikti apdrošināšanas laikposmi, ir izvirzāmi vienīgi saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā attiecīgie [apdrošināšanas] laika posmi ir sasniegti ( 33 ).
79.
Fakts, ka būtībā atbilstoši 28. pantam šis jautājums tiek novirzīts uz attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, man šķiet arī saderīgs ar apstākli, ka Regulas pamatā ir šobrīd spēkā esošais LESD 48. pants (iepriekš – EEK līguma 51. pants). Saistībā ar minēto Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka, “tā kā LESD 48. pantā ir paredzēta dalībvalstu tiesību aktu koordinēšana, nevis to saskaņošana, atšķirības katras dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmās pēc būtības un no procedūras viedokļa un tādējādi arī atšķirības šajās sistēmās apdrošināto personu tiesībās šis noteikums neskar” ( 34 ).
80.
Tādēļ es secinu, ka jēdziens “pensijas” ir jāsaprot plaši un atbilstoši attiecīgajiem valsts tiesību aktiem tā, lai tas attiecīgajā gadījumā aptvertu pensijas, kuras dalībvalstīm jāmaksā uz brīvprātīgo iemaksu pamata.
V – Secinājumi
81.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz Centrale Raad van Beroep (Nīderlande) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Jēdziens “tiesību akti, kuriem pensionārs ir bijis pakļauts visilgāk” Regulas (EEK) Nr. 1408/71 28. panta 2. punkta b) apakšpunktā attiecas uz tiesību aktiem par pensijām. Jēdziens “pensijas” ir jāsaprot plaši un atbilstoši attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, lai tas attiecīgā gadījumā aptvertu pensijas, kuras dalībvalstīm jāmaksā uz brīvprātīgo iemaksu pamata.
( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.
( 2 ) Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 149, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula”).
( 3 ) Regulas preambulas sestais apsvērums.
( 4 ) Regula, sākot no 2010. gada 1. maija, tikusi atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.), kad to tika sākts piemērot, jo spēkā stājās Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regula (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 284, 1. lpp.).
( 5 ) Līdz 2006. gada 1. janvārim Regulas VI pielikuma Q daļas 1. punkta a) apakšpunktā bija noteikts: “Īstenojot III sadaļas 1. nodaļu, attiecībā uz tiesībām uz pabalstiem natūrā saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem personas, kas ir tiesīgas uz pabalstiem natūrā, nozīmē tādas personas, kas ir apdrošinātas vai kopapdrošinātas saskaņā ar apdrošināšanas sistēmu, uz kuru attiecas Nīderlandes likums par veselības apdrošināšanas fondu”.
( 6 ) Attiecīgajā laika posmā Regulas VI pielikuma R daļas 1. punkta a) apakšpunkta redakcija bija šāda: “Attiecībā uz pabalstu natūrā atbilstīgi Nīderlandes tiesību aktiem, personas, kam uz tiem ir tiesības, šīs regulas III daļas 1. un 4. nodaļas vajadzībām ir: i) personas, kurām atbilstoši [ZVW] 2. pantam ir jāapdrošinās pie veselības aprūpes apdrošinātāja, un ii) ja tie jau nav iekļauti i) punktā, [..] personas, kuras ir citas dalībvalsts iedzīvotāji un kurām atbilstīgi regulai ir tiesības uz veselības aprūpi savā dzīvesvietas valstī, par ko izmaksas sedz Nīderlande”.
( 7 ) 2001. gada 10. maija spriedums lietā C-389/99 Sulo Rundgren (Recueil, I-3731. lpp.).
( 8 ) Skat. 2006. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-50/05 Nikula (Krājums, I-7029. lpp., 20. punkts) un 2011. gada 3. marta spriedumu lietā C-440/09 Tomaszewska (Krājums, I-1033. lpp., 28. punkts).
( 9 ) 2010. gada 14. oktobra spriedums lietā C-345/09 van Delft u.c. (Krājums, I-9879. lpp., 99. un 100. punkts) un 2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C-208/07 von Chamier-Glisczinski (Krājums, I-6095. lpp., 84. un 85. punkts).
( 10 ) 1986. gada 10. jūlija spriedums lietā 60/85 Lujten (Recueil, 2365. lpp. 14. punkts) un 1989. gada 14. decembra spriedums lietā C-3/87 Agegate (Recueil, I-4459. lpp., 27. punkts).
( 11 ) 1986. gada 12. jūnija spriedums lietā 302/84 Ten Holder (Recueil, 1821. lpp., 21. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 12 ) Šajā ziņā skat. 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C-60/93 Aldewereld (Recueil, I-2991. lpp., 16.–20. punkts) un spriedumu lietā van Delft u.c. (minēts iepriekš, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 13 ) 1982. gada 27. maija spriedums lietā 227/81 Aubin (Recueil, 1991. lpp, 11. punkts).
( 14 ) Spriedums lietā Rundgren (minēts iepriekš, 44. un 45. punkts).
( 15 ) Turpat.
( 16 ) Spriedums lietā Rundgren (minēts iepriekš, 46. un 47. punkts).
( 17 ) Spriedums lietā van Delft u.c. (minēts iepriekš, 79. punkts).
( 18 ) Šis princips, kā norādīts tās 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kurā ir noteikts: “persona, kas ir nodarbināta vienā dalībvalstī, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja tā dzīvo citā dalībvalstī vai ja citā dalībvalstī atrodas tā uzņēmuma vai indivīda juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kurš nodarbina šo personu”, ir pamatā visai Regulai.
( 19 ) Šajā ziņā ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro] savu secinājumu lietā Nikula (spriedums minēts iepriekš) 11. punktā ir konstatējis: “iespēju robežās [nodrošināt, ka] pabalstu nodrošināšanas izmaksas [ir jāsedz] valstij, kurā ieinteresētā persona ir veikusi darbu, par ko tai ir tiesības saņemt pensiju”.
( 20 ) III grāmata, III nodaļa, VIII daļa.
( 21 ) Nesen Amerikas Savienotās Valstis (turpmāk tekstā – “ASV”) pieņēma federālos statūtus, kuru mērķis ir palielināt ASV pilsoņu veselības apdrošināšanas likmi. Skat. Pacientu aizsardzības un pieejamas veselības aprūpes aktu [Protection and Affordable Care Act] (turpmāk tekstā – “PPACA”), ikdienā presē saukts par “Obamas veselības aprūpes reformu”; prezidents B. Obama 2010. gada 23. martā to parakstīja kā likumu. 2012. gada 28. jūnijā lietā 567 U. S._(2012) National Federation of Independent Business pret Sebelius ASV Augstākā tiesa lielāko daļu statūtu atzina par konstitūcijai atbilstošiem.
( 22 ) Lieta 4381–10 Wehmeyer.
( 23 ) Patiesi, ģenerāladvokāts Z. Albērs [S. Alber] savu secinājumu lietā Rundgren 48. punktā ierosina, ka Regulas 28. un 28.a panta konteksts norāda, ka tie attiecas uz pensijām.
( 24 ) 2. nodaļa “Invaliditāte”, 3. nodaļa “Vecuma pensijas un pēcnāves pensijas”, 4. nodaļa “Nelaimes gadījumi darbā un arodslimības”, 5. nodaļa “Apbedīšanas pabalsti”, 6. nodaļa “Bezdarbnieka pabalsti”, 7. nodaļa “Ģimenes pabalsti”, 8. nodaļa “Pabalsti pensionāru apgādībā esošiem bērniem un bāreņiem”.
( 25 ) Tiesa jau ir uzsvērusi, ka sistēmai, kas tiek piemērota saskaņā ar Regulu, ir jābūt paredzamai, lai tā būtu atbilstoša tiesiskās drošības principam. Skat. 2000. gada 30. marta spriedumu lietā C-178/97 Banks u.c. (Recueil, I-2005. lpp., 41. punkts) un ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] 2005. gada 24. februārī sniegtos secinājumus lietā C-227/03 van Pommeren-Bourgondiën (2005. gada 7. jūlija spriedums, Krājums, I-6101. lpp., 45. punkts).
( 26 ) Kā jau esmu norādījis savos 2013. gada 29. maija secinājumos lietā C‑140/12 Brey, kas patlaban ir Tiesā izskatīšanā, vispār vienmēr ir vēlams vienus un tos pašus ES tiesību jēdzienus interpretēt vienveidīgi, jo, tā darot, tiek nodrošināta lielāka tiesiskā noteiktība. Tomēr vienveidīga interpretācija praksē ne vienmēr ir iespējama (34. punkts).
( 27 ) Regulas 28. panta 2. punktā ir noteikts: “Gadījumos, uz kuriem attiecas šā panta 1. punkts [..]”.
( 28 ) Spriedums lietā Rundgren (minēts iepriekš, 47.–50. punkts).
( 29 ) OV L 74, 27.3.1972., 1. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 5. nodaļa, 1. sējums, 83. lpp.
( 30 ) 2003. gada 3. jūlija spriedums lietā C-156/01 van der Duin (Recueil, I-7045. lpp., 44. punkts).
( 31 ) Spriedums lietā Rundgren (minēts iepriekš, 39. punkts).
( 32 ) Savukārt citu valodu versijas ir līdzīgākas angļu tekstam: igauņu valodas versijā ir minēts “makstavad pensionid”, somu valodas versijā – “maksettavat eläkkeet”, vācu valodas versijā – “Rentenanspruch” un zviedru valodas versijā – “Rätt till pensioner”.
( 33 ) It īpaši skat. spriedumu lietā Tomaszewska (minēts iepriekš, 26. punkts) un 2013. gada 18. aprīļa spriedumu lietā C‑548/11 Mulders (37. punkts).
( 34 ) Skat. tostarp 2013. gada 11. aprīļa spriedumu lietā C‑443/11 Jeltes u.c. (43. punkts). Skat. arī spriedumu lietā von Chamier‑Glisczinski (minēts iepriekš, 84. punkts) un 1986. gada 15. janvāra spriedumu lietā 41/84 Pinna (Recueil, 1. lpp., 20. punkts).
Full & Egal Universal Law Academy