ĢENERĀLADVOKĀTA N. VĀLA [N. WAHL] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 26. septembrī ( 1 )
Lieta C‑361/12
Carmela Carratù
pret
Poste Italiane SpA
(Tribunale di Napoli (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Sociālā politika — Direktīva 1999/70/EK — UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku — 4. klauzula — Darba nosacījumi — Kompensācija par prettiesisku klauzulas par noteiktu laiku iekļaušanu darba līgumā — Vienlīdzīga attieksme — Valsts veidojuma jēdziens”
1.
Ar septiņiem dažādiem jautājumiem Tribunale di Napoli (Neapoles tiesa) (Itālija) jautā Tiesai, vai Itālijas tiesības atbilst virknei tādu vispārēju Eiropas Savienības (turpmāk tekstā – “ES”) tiesību principu kā pušu vienlīdzības tiesas procesā princips un tādām īpašajām normām, kas tiek piemērotas darba līgumiem uz noteiktu laiku, kā diskriminācijas aizliegums, kurš šādiem līgumiem raksturīgos terminos atspoguļo vispārējo ES nediskriminācijas principu.
2.
Šī nav pirmā reize – ne arī būs pēdējā –, kad tiesvedība, kurā ir iesaistīts gan Poste Italiane SpA (turpmāk tekstā – “Poste Italiane”), gan Direktīva 1999/70/EK ( 2 ), tiek aplūkota Tiesā ( 3 ). Tiesās ir iesniegts liels skaits prasību pret Poste Italiane ( 4 ). Līdzīgas lietas ir uzsāktas arī pret Itālijas valdības ministrijām un vietējām iestādēm, tostarp par Direktīvas 1999/70 interpretāciju ( 5 ).
3.
Pamattiesvedībā iesniedzējtiesa jau ir konstatējusi, ka Poste Italiane prettiesiski nodarbinājusi C. Carratù atbilstīgi līgumam, kas noslēgts uz noteiktu laiku. Šī tiesa šobrīd lūdz vadlīnijas attiecībā uz maksājamās kompensācijas summu. Šajā ziņā tā jautā, vai nediskriminācijas princips, kāds tas ir noteikts Direktīvā 1999/70, prasa, lai šāda kompensācija būtu aprēķināma līdz dienai, kurā iesniedzējtiesa pieņem savu galīgo nolēmumu ( 6 ).
4.
Tālāk norādīto iemeslu dēļ es neuzskatu, ka šajos apstākļos līguma uz noteiktu laiku prettiesiska noslēgšana ir pielīdzināma prettiesiskai atlaišanai atbilstīgi līgumam, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku. Tādējādi pamatlietā izskatāmā situācija nevar tikt veidota kā diskriminācijas lieta.
I – Atbilstošais tiesiskais regulējums
A – ES tiesiskais regulējums
5.
Ar Direktīvu 1999/70 ES tiesībās tiek iekļauts UNICE, CEEP un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”) ( 7 ). Pamatnolīgums ir atrodams Direktīvas 1999/70 pielikumā.
6.
Pamatnolīguma 4. klauzulā noteiktais nediskriminācijas princips paredz:
“1.
Darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem [pilna darba laika] darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata.
2.
Vajadzības gadījumā piemēro pro rata temporis principu.
3.
Šīs klauzulas piemērošanas kārtību pēc apspriedes ar darba devējiem un darba ņēmējiem nosaka dalībvalstis un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ņemot vērā Kopienu tiesību aktus un valsts tiesību aktus, kolektīvos līgumus un praksi.”
B – Itālijas tiesiskais regulējums
1) Likums Nr. 604/1966
7.
1966. gada 15. jūlija likums Nr. 604 ( 8 ) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 604/1966”) nosaka vispārējās normas, kas regulē nekolektīvās atlaišanas gadījumus. Šī likuma 8. pantā būtībā ir noteikts, ka, ja darbinieks ir ticis atlaists prettiesiski, darba devējam ir jāatjauno darbinieks darbā 3 dienu laikā, pretējā gadījumā darba devējam ir jāmaksā kompensācija, kuras summu aprēķina atbilstīgi darbinieku skaitam, uzņēmumam lielumam un darbinieka darba stāžam, kas atbilst no 2,5 līdz 6 mēnešu samaksai. Šīs kompensācijas augstākais līmenis var tikt paaugstināts līdz 10 mēnešu algai, ja darbinieka nostrādātais laiks pārsniedz 10 gadus, un līdz 14 mēnešu algai, ja darbinieka nostrādātais laiks pārsniedz 20 gadus, un uzņēmums nodarbina vairāk nekā 15 darbiniekus.
2) Likums Nr. 300/1970
8.
1970. gada 20. maija likums Nr. 300 ( 9 ) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 300/1970”) nosaka noteiktas normas par darba ņēmēju brīvību un cieņu, apvienošanās brīvību un dalību arodbiedrībā darbavietā, kā arī nodarbināšanas noteikumiem.
9.
Likuma Nr. 300/1970 18. pantā, kuras agrākais nosaukums bija “Atjaušana amatā”, ir noteikti īpaši noteikumi, kas piemērojami prettiesiskas atlaišanas gadījumā, kā arī normas, kas regulē jebkuras kompensācijas aprēķinu šajā sakarā. Faktisko apstākļu laikā Likumā Nr. 300/1970 bija noteikts, ka, ja darba vietā ir nodarbinātas vairāk nekā 15 personas (vai 5 personas lauksaimniecības uzņēmuma gadījumā), darba devējam ir jāatjauno darbā atlaists darbinieks, ja tika konstatēts, ka atlaišana ir bijusi prettiesiska atbilstīgi Likumam Nr. 604/1966. Atjaunojot darbā, darbiniekam izmaksājamajai kompensācijai bija jāatbilst pilnai darba samaksai (ieskaitot sociālā nodrošinājuma iemaksas) no atlaišanas dienas līdz faktiskajai atjaunošanai darbā, bet vismaz tādai, kas atbilst pilnai piecu mēnešu darba samaksai. Visbeidzot, neaizskarot tiesības uz kompensāciju pārejas laikposmā, darbiniekam bija tiesības atteikties no tiesībām tikt atjaunotiem darbā, pretī saņemot papildu kompensāciju pilnas 15 mēnešu darba samaksas apmērā.
3) Likumdošanas dekrēts Nr. 368/2001
10.
Ar 2001. gada 6. septembra likumdošanas dekrētu Nr. 368 ( 10 ) (turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 368/2001”) Itālijā tika ieviesta Direktīva 1999/70.
11.
Atbilstīgi Likumdošanas dekrēta Nr. 368/2001 1. panta 1. punktam darba līgumā var tikt noteikts datums, kad tas beidzas tehnisku, ražošanas vai organizatorisku iemeslu dēļ vai noteikta darbinieka aizstāšanas iemeslu dēļ. Tomēr atbilstīgi 1. panta 2. punktam jebkura šāda klauzula par noteiktu termiņu nebūs spēkā, ja vien tā netiks tieši vai netieši atspoguļota rakstveida dokumentā, norādot iemeslus šādā konkrētā gadījumā, kam ir jāatbilst 1. panta 1. punktā noteiktajām kategorijām. Visbeidzot, 1. panta 3. punkts nosaka, ka darba devējam ir jānosūta darbiniekam rakstveida dokumenta kopija piecu darba dienu laikā no datuma, kad tika uzsākts darbs.
4) Likums Nr. 183/2010
12.
Ar 2010. gada 4. novembra likumu Nr. 183 (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 183/2010”) ( 11 ) tiek deleģētas noteiktas pilnvaras Itālijas valdībai darba tiesību jomā un aizstāti vairāki pirms tam piemērojami noteikumi. Šā likuma 32. pants attiecas uz tiesību aktos noteiktiem termiņiem un normām saistībā ar darba attiecībām uz noteiktu laiku.
13.
Likuma Nr. 183/2010 32. panta 1. punkts, ar kuru tika aizstāti Likuma Nr. 604/1966 6. panta 1. un 2. punkts, nosaka, ka atlaišanas gadījumā pārsūdzība ir jāiesniedz – pretējā gadījumā tai iestājas noilgums – 60 dienu laikā pēc rakstveida paziņojuma par atlaišanu (vai rakstveida paziņojuma par atlaišanas iemesliem, ja to saņem vēlāk) saņemšanas. Turklāt šādai pārsūdzībai, kas var būt jebkādā rakstveida formā, ar ko spēj darīt zināmu darbinieka nodomu, ir jāseko prasības pieteikumam, kas ir iesniegts 270 dienu laikā tiesu iestādes, kas veic darba tiesas funkcijas, kancelejā.
14.
Likuma Nr. 183/2010 32. panta 2. punkts paplašina 32. panta 1. punkta piemērojamību, lai ietvertu visus prettiesiskas atlaišanas gadījumus. Turklāt atbilstīgi šā likuma 32. panta 3. punktam 32. panta 1. punkts ir piemērojams tostarp prasībām, lai atzītu, ka darba līgumā ietvertā klauzula par noteiktu termiņu nav spēkā atbilstīgi Likumdošanas dekrēta Nr. 368/2001 1. pantam. Turklāt ir noteikts, ka 270 dienu termiņš sākas, beidzoties līgumam.
15.
Laikā, kad tika izdots rīkojums lūgt prejudiciālu nolēmumu, likuma Nr. 183/2010 32. panta 5. punkts īpaši noteica, ka, ja darba līgums uz noteiktu laiku tiek pārveidots par līgumu uz nenoteiktu laiku, darba devējam ir jāmaksā darbiniekam kompensācija, pamatojoties uz Likuma Nr. 604/1966 8. pantā noteiktajiem kritērijiem, apmērā, kas atbilst no 2,5 līdz 12 mēnešalgām. Turklāt atbilstīgi Likuma Nr. 183/2010 32. panta 7. punktam šis noteikums attiecas uz jebkuru tiesvedību, tajā skaitā tām, kuras tiek izskatītas šī likuma stāšanās spēkā datumā. Attiecībā uz pēdējo, ja tas ir nepieciešams, tiesa tomēr var ļaut pusēm grozīt savus rakstveida apsvērumus noteiktā laikposmā.
II – Fakti, tiesvedība un uzdotie jautājumi
16.
C. Carratù tika pieņemta darbā Poste Italiane, lai strādātu Campania Postal Mechanisation Centre Neapolē. Atbilstīgi darba līgumam viņai bija jābūt nodarbinātai no 2004. gada 4. jūnija līdz 15. septembrim. C. Carratù saņēma abu pušu parakstītu līguma eksemplāru tikai 2004. gada 15. jūnijā.
17.
Atsaucoties uz Likumdošanas dekrēta Nr. 368/2001 1. pantu, līgumā bija norādīts, ka tā noteiktais termiņš ir pamatots ar personāla aizstāšanas iemesliem, un it īpaši ar nepieciešamību aizstāt personāla locekli Campania Centre no 2004. gada 1. jūnija līdz 2004. gada 15. septembrim. Turklāt līgumā bija norādīts, ka ir saprotams, ka darba attiecības izbeigsies pat pirms 2004. gada 15. septembra, ja personāla loceklis atsāks strādāt, tādējādi zūdot nepieciešamībai aizstāt.
18.
2004. gada 21. septembrīC. Carratù nosūtīja Poste Italiane ierakstītu vēstuli, norādot, ka viņa ir pieejama darbam. Poste Italiane šo vēstuli saņēma 2004. gada 11. oktobrī.
19.
Tiesai nosūtītajos lietas materiālos ir redzams, ka C. Carratù uzsāka tiesvedību pret Poste Italiane iesniedzējtiesā 2008. gada 23. septembrī. Savā prasības pieteikumā viņa apgalvo, ka nebija likumīgu iemeslu laika ierobežojuma noteikšanai viņas nodarbinātībai. Tādēļ viņa norāda, ka: i) klauzulu par laika ierobežojumu būtu jāatzīst par prettiesisku; ii) darba attiecības starp Poste Italiane un viņu būtu jāatzīst par darba attiecībām uz nenoteiktu laiku un iii) viņa būtu jāatjauno darbā un Poste Italiane būtu jānosaka samaksāt atalgojumu, kas ir uzkrājies starplaikā (turpmāk tekstā – “kompensācija, par kuru ir strīds”).
20.
Ar 2012. gada 25. janvāra spriedumu par [prasības] daļu iesniedzējtiesa konstatēja, ka noteiktā termiņa klauzula ir prettiesiska un nosprieda, ka 2004. gada 4. jūnijā bija sākušās darba attiecības uz nenoteiktu laiku ( 12 ).
21.
Tiesvedībā iesniedzējtiesā neatrisinātais jautājums ir kompensācijas apmērs, kas pienākas C. Carratù. Ņemot vērā Likuma Nr. 183/2010 stāšanos spēkā un paliekošās šaubas par dažādu valsts tiesību noteikumu saderīgumu ar pamatnolīguma 4. klauzulu, kā arī virkni vispārējo ES tiesību principu, Tribunale di Napoli [Neapoles tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un ar 2012. gada 13. jūnija rīkojumu uzdot Tiesai šādus septiņus jautājumus:
“1.
Vai līdzvērtības principam pretrunā ir tāda valsts tiesību norma, kura, piemērojot [Direktīvu 1999/70], gadījumā, ja tiek nelikumīgi pārtraukta tāda darba līguma izpilde, kurā ir spēkā neesoša termiņa noteikšanas klauzula, paredz ekonomiskas sekas, kas ir atšķirīgas un ievērojami niecīgākas salīdzinājumā ar gadījumu, kad tiek nelikumīgi pārtraukta kāda parasta civiltiesību līguma, kurā ir spēkā neesoša termiņa noteikšanas klauzula, izpilde?
2.
Vai [ES] regulējumam atbilst tas, ka piemērošanas jomā kādas sankcijas efektivitāte rada priekšrocības darba devējam, kurš rīkojas ļaunprātīgi, par sliktu darba ņēmējam, kuram tas nāk par ļaunu, tā, ka tiesvedības procesa fiziskais un saturiskais ilgums rada tiešu kaitējumu darba ņēmējam par labu darba devējam, un ka taisnības atjaunošanas efektivitāte proporcionāli samazinās līdz ar procesa paildzināšanos, līdz tā gandrīz izzūd?
3.
Vai, piemērojot [ES] regulējumu saskaņā ar [Eiropas Savienības Pamattiesību hartas] 51. pantu, Hartas 47. pantam un [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas] 6. pantam atbilst tas, ka tiesvedības procesa fiziskais un saturiskais ilgums rada tiešu kaitējumu darba ņēmējam par labu darba devējam, un ka taisnības atjaunošanas efektivitāte proporcionāli samazinās līdz ar procesa paildzināšanos, līdz tā gandrīz izzūd?
4.
Vai, ņemot vērā Direktīvas 2000/78/EK [ ( 13 ) ] 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta un Direktīvas 2006/54/EK [ ( 14 ) ] 14. panta 1. punkta c) apakšpunkta izklāstu, jēdzienā [“]darba nosacījumi[”], kas minēts [Direktīvas 1999/70] 4. klauzulā, ir ietvertas arī sekas, kas rodas no darba attiecību nelikumīgas pārtraukšanas?
5.
Ja atbilde uz [4. jautājumu] ir apstiprinoša, vai atšķirība starp sekām, kas parasti paredzētas valsts iekšējās tiesībās nenoteikta laika un noteikta laika darba attiecību nelikumīgas pārtraukšanas gadījumā, ir attaisnojama saskaņā ar [Direktīvas 1999/70] 4. klauzulu?
6.
Vai tādi spēkā esošie [ES] tiesību vispārējie principi kā tiesiskās drošības princips, tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips un tiesības uz lietas izskatīšanu neatkarīgā tiesā un vispārīgāk – tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, kas ir paredzēti [LES] (kā tas tika grozīts ar Lisabonas līguma 1. panta 8. punktu un uz kuru ir norādīta atsauce [LES] 46. pantā) 6. panta 2. punktā, lasot to kopā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas [..] 6. pantu un [..] Hartas [..] 46. un 47. pantu un 52. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tie liedz Itālijas valstij pēc samērā ilga laika posma (9 gadi) pieņemt tādu īpašu tiesību normu kā Likuma Nr. 183/10 32. panta 7. punkts, kas groza procesā esošu tiesvedību sekas, nodarot tiešu kaitējumu darba ņēmējam par labu darba devējam, un ka taisnības atjaunošanas efektivitāte proporcionāli samazinās līdz ar procesa paildzināšanos, līdz tā gandrīz izzūd?
7.
Ja Tiesa neatzīst, ka izklāstītajiem principiem ir [ES] tiesiskā regulējuma pamatprincipu vērtība to horizontālas un vispārīgas piemērošanas nolūkā, un tātad tikai to, ka viena norma – proti, Likuma Nr. 183/10 32. panta 5.–7. punkts – ir pretrunā [Direktīvā 1999/70] un [Pamattiesību hartā] paredzētajiem pienākumiem, vai tāda sabiedrība, kāda ir atbildētāja, kurai ir [šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu] minētās īpašības, ir uzskatāma par valsts organizāciju nolūkā tieši vertikāli augšupēji piemērot Eiropas tiesības, it īpaši [Direktīvas 1999/70] 4. klauzulu un [Pamattiesību hartu]?”
22.
Rakstveida apsvērumus iesniedza Poste Italiane, Itālijas un Polijas valdības un Komisija. 2013. gada 5. jūnija tiesas sēdē mutvārdus apsvērumus sniedza C. Carratù, Poste Italiane, Itālijas valdība un Komisija.
III – Vērtējums
A – Ievada apsvērumi
23.
Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa uzdod septiņus jautājumus, kuri skar ļoti plašu jautājumu loku. Īsumā ar 1. jautājumu, šķiet, tiek norādīta problēma par valsts tiesībās noteikto normu par atlīdzinājumu par, pirmkārt, noteikta laika klauzulām, kuras ir prettiesiskas atbilstīgi Direktīvai 1999/70, un, otrkārt, klauzulām, kuras ir prettiesiskas atbilstīgi vispārējām līgumtiesībām, saderīgumu ar līdzvērtības principu. 2. un 3. jautājums, lai gan ir formulēti atšķirīgi, abi, šķiet, attiecas uz aplūkoto valsts normu saderīgumu ar efektivitātes principu, ņemot vērā, ka tiesvedības ilgums var ietekmēt darba ņēmējam piešķirto kompensāciju. 4. un 5. jautājums attiecas uz pamatnolīguma 4. klauzulas interpretāciju. 6. jautājums būtībā ir par valsts likumdevēja pieņemto normu, kurām ir ietekme uz notiekošajām tiesvedībām par labu tam tiesvedības dalībniekam, kurš ir no valsts sektora, saderīgumu ar virkni ES tiesību pamatprincipu. Visbeidzot, 7. jautājums skar Direktīvas 1999/70 tiešo piemērojamību tādam veidojumam kā Poste Italiane.
24.
Manuprāt, lielākajai daļai jautājumu trūkst skaidrības un saskaņotības. Tādēļ koncentrēšos uz tiem diviem jautājumiem, ar kuriem, manuprāt, iespējams, tiek norādīti jauni tiesību jautājumi, kuri ir pietiekami skaidri, proti, 4. un 5. jautājumu. Tā kā atbildes uz šiem jautājumiem palīdzēs atbildēt uz pārējiem jautājumiem, uzskatu par piemērotu sākt sava vērtējuma būtisko daļu ar šiem diviem jautājumiem.
25.
Uzreiz man būtu arī jāuzsver, ka iesniedzējtiesas rīkojumā nav skaidri atspoguļots valsts tiesiskais regulējums. Papildus daudzām atsaucēm uz virkni dažādu valsts tiesību noteikumu, skaidri nenorādot to attiecīgo nozīmi vai savstarpējo saistību, rīkojumā ir arī apjomīgas atsauces uz augstākas instances valsts tiesu judikatūru, ar kuru, šķiet, iesniedzējtiesa nav vienisprātis, tādējādi vāji aplūkojot ES tiesību jautājumus, par kuriem tā vēlas, lai Tiesa lemj. Šādā ziņā šis iesniedzējtiesas rīkojums varētu būt labāk sagatavots.
26.
Turklāt aprakstu par noteikta laika darba ņēmēju regulējumu Itālijā, ko var gūt no iesniedzējtiesas rīkojuma, būtiski apstrīd Poste Italiane un Itālijas valdība. Diemžēl, tiesas sēde neviesa lielu skaidrību strīda jautājumos, proti, par piemērojamajām normām pirms un pēc Likuma Nr. 183/2010 pieņemšanas ( 15 ).
27.
Tomēr Tiesas uzdevums prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā nav atrisināt strīdus par valsts tiesību pienācīgo interpretāciju; ne arī Tiesai piekrīt saskaņot dažādus virzienus valsts judikatūrā. Problēma, uz kuru Tiesai attiecīgi būtu jākoncentrējas pamattiesvedības nolūkiem ir atbilde uz 4. un 5. jautājumu.
28.
Turpmāk, pēc tam, kad tiks aplūkots Poste Italiane celtais iebildums par jautājumu pieņemamību, sašaurināšu sava vērtējuma tvērumu, lai koncentrētos uz jautājumu, kas ir visas lietas pamatā: vai Itālijas tiesības rada nepamatotu diskrimināciju attiecībā uz tādiem noteikta laika darba ņēmējiem kā C. Carratù.
B – Pieņemamība
29.
Poste Italiane norāda, ka visi uzdotie jautājumi ir nepieņemami. Tas klāsta, ka Likums Nr. 183/2010 netika pieņemts, lai ieviestu Direktīvu 1999/70, un turklāt šiem tiesību instrumentiem ir atšķirīgi mērķi un nolūki. Tas apgalvo, ka tādēļ aplūkojamais jautājums ir ārpus ES tiesību tvēruma.
30.
Šeit īsi aplūkošu šo argumentu, toties īpašus nepieņemamības jautājumus aplūkošu tad, kad tie radīsies manas individuālo jautājumu analīzes gaitā.
31.
Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībās tiek pieņemts, ka uzdotie jautājumi ir būtiski. Tiesu sadarbības gara, kas ir pamatā LESD 267. pantam, dēļ Tiesa atsakās atbildēt uz šādiem jautājumiem tikai konkrētās īpašās situācijās ( 16 ).
32.
Izskatāmā lieta ir pamatnolīguma interpretāciju juridiskā konflikta starp C. Carratù, kura tika pieņemta darbā atbilstīgi prettiesiskam līgumam uz noteiktu laiku, un viņas darba devēju, Poste Italiane, kontekstā. Tomēr nav acīmredzami, ka prasītā ES tiesību interpretācija neattiecas uz pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ne arī attiecīgais strīds šķiet hipotētisks ( 17 ).
33.
Ja valsts tiesa lūdz interpretēt ES tiesību noteikumus, kā tas ir 4. un 5. jautājumā, šāds lūgums principā ir pieņemams ( 18 ). Apgalvotā ES tiesību noteikuma – tāda kā pamatnolīguma 4. klauzula – nepiemērojamība lietai, ko izskata iesniedzējtiesa, nav pieņemamības, bet satura jautājums ( 19 ). Turklāt tam, vai Likums Nr. 183/2010 tika paredzēts Direktīvas 1999/70 ieviešanai vai nē, nav nozīmes pieņemamības jautājumā.
34.
Uz šāda pamata aplūkošu uzdotos jautājumus.
C – 4. jautājums – “Darba nosacījumu” jēdziens
35.
Ar 4. jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai “darba nosacījumu” jēdziens pamatnolīguma 4. klauzulā attiecas uz sekām, kas “rodas no darba attiecību nelikumīgas pārtraukšanas”. Es saprotu šo jautājumu tādējādi, ka tas attiecas uz to, vai tāda kompensācija kā aplūkotā ietilpst “darba nosacījumu” jēdzienā pamatnolīguma 4. klauzulā.
36.
Manuprāt, atbildei būtu jābūt “jā”.
37.
Direktīva 1999/70 nedefinē vārdus “darba nosacījumi”, kā tie ir izmantoti pamatnolīguma 4. klauzulā. Tomēr Tiesai jau ir bijusi iespēja interpretēt šo jēdzienu.
38.
Lietā Del Cerro Alonso ( 20 ) Tiesai tika jautāts, vai piemaksas par darba stāžu (konkrēti piemaksas ik pēc trim gadiem) ir uzskatāmas par tādām, uz kurām attiecas šis jēdziens. Tiesa atbildēja apstiprinoši, nospriežot, ka “atalgojuma elements” ietilpst jēdzienā “darba nosacījumi” pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā ( 21 ).
39.
Lietā Impact ( 22 ), kura bija par jautājumu, vai atalgojums un pensija ietilpst jēdzienā “darba nosacījumi” pamatnolīguma 4. klauzulā, Tiesa to apstiprināja un izteicās plašāk par šo uzskatu. Attiecībā uz atalgojumu tā norādīja, ka, gan nosakot darba samaksu veidojošos elementus, gan šo elementu līmeni, kompetentajām valsts iestādēm ir noteikta laika darba ņēmējiem jāpiemēro diskriminācijas aizlieguma princips, kas paredzēts Pamatnolīguma 4. klauzulā ( 23 ). Attiecībā uz pensijām, atsaucoties uz LESD 157. pantu, Tiesa turpināja, nospriežot, ka jēdziens “darba nosacījumi” [p]amatnolīguma 4. klauzulas 1. punkta izpratnē ietver pensijas, kas ir pamatotas ar attiecībām starp darba ņēmēju un darba devēju, izslēdzot valsts sociālās apdrošināšanas pensijas, ko vairāk nosaka sociālās politikas apsvērumi, nevis šādas attiecības ( 24 )”.
40.
Tiesa ir arī interpretējusi gandrīz identiski izteikto pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu, kas ir Direktīvas 97/81/EK ( 25 ) pielikumā, 4. klauzulu. Apvienotajās lietās Bruno u.c. ( 26 ) aplūkojamais jautājums bija par to, vai vecuma pensijas tiesības ir daļa no nepilna darba laika darba ņēmēju “darba nosacījumiem” atbilstīgi 4. klauzulai par nediskrimināciju šajā pamatnolīgumā. Izvēršot plašāk par pensiju jautājumu, Tiesa atsaucās uz judikatūru par LESD 157. pantu un, vairākkārt atkārtojot piemērojamos nosacījumus, lai pensijas aplūkotu kā “darba samaksu” šī noteikuma nolūkiem, tā piemēroja šos nosacījumus pēc analoģijas pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulai. Kā uzskatīja Tiesa, izšķirošais kritērijs ir tas, “vai vecuma pensija tiek maksāta darba ņēmējam darba attiecību dēļ starp viņu un viņa bijušo darba devēju, proti, darba kritērijs” ( 27 ).
41.
Manuprāt, šī argumentu virkne ir spēkā arī attiecībā uz 4. klauzulu pamatnolīgumā par darbu uz noteiktu laiku, kas ir ļoti līdzīgs pamatnolīgumam par nepilna darba laika darbu. Patiesi, papildus tam, ka abos spriedumos iedvesmojās no tā paša avota – proti, Tiesas judikatūras par LESD 157. pantu –, tieši abu pamatnolīgumu līdzība bija tā, kas lika Tiesai apvienotajās lietās Bruno u.c. pēc analoģijas atsaukties uz lietu Impact ( 28 ).
42.
Šeit būtu jāpiebilst, ka tas, ka piemaksa ir noteikta likumā, var padarīt to par tādu, kas neveido “darba nosacījumus”. Patiesi, iepriekš minētajā judikatūrā ir ļoti skaidri pausts, ka pensijas, kas tiek maksātas atbilstīgi sociālā nodrošinājuma režīmiem, kuras nav pamatotas ar darba attiecību esamību, bet drīzāk ar sociālās politikas apsvērumiem, neietilpst jēdzienā “darba nosacījumi”. Neredzu iemeslu, kādēļ šis pamatojums nevarētu attiekties uz visu veidu likumā noteiktām piemaksām. Tomēr, ja likumā noteikta piemaksa attiektos tikai uz noteiktu darba ņēmēju kategoriju, ja tā būtu tieši saistīta ar nostrādāto stāžu un ja tās summas tiktu aprēķinātas, atsaucoties uz pēdējo algu, tad tā vienmēr būtu “darba nosacījums”, jo drīzāk dominējošās būtu darba attiecības, nevis attiecīgā tiesiskā regulējuma sociālais raksturs ( 29 ).
43.
Kopsavelkot jāteic – izšķirošais tests tam, kad pasākums atbilst “darba nosacījumu” tvērumam pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas mērķiem, ir darba attiecības. Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka darba samaksu veidojošās daļas, šo veidojošo daļu līmenis un pensijas – viss – ietilpst šajā jēdzienā.
44.
Izskatāmajā lietā aplūkotā kompensācija atbilstīgi Itālijas tiesībām tiek piešķirta sakarā ar darba attiecībām starp noteikta laika darba ņēmēju un bijušo darba devēju. Tās nolūks ir it īpaši dot darba ņēmējam to, ko viņš būtu nopelnījis, ja prettiesiski netiktu iekļauta klauzula par noteikto laiku. Tādēļ tā ir kā darba samaksa nākotnē, kas atbilst iepriekšējā punktā minētajam darba kritērijam un tādējādi ir “darba nosacījums”.
45.
Vēlētos norādīt, ka judikatūra par “darba samaksu” atbilstīgi LESD 157. pantam apstiprina šo viedokli. Atbilstīgi šai judikatūrai kompensācija, ko darba devējs ir piešķīris darbiniekam, beidzoties viņa darba attiecībām, ir “darba samaksas” nākotnē formā, uz kuru darba ņēmējam ir tiesības tā darba attiecību dēļ, bet kas tiek viņam izmaksāta, beidzoties darba attiecībām, lai viņš varētu pielāgoties jauniem apstākļiem, kuri rodas no šādas izbeigšanās ( 30 ). Turklāt darbiniekam piešķirtā kompensācija par netaisnu atlaišanu, kas ietver pamatatlīdzību un kompensējošu atlīdzību, ir paredzēta, lai it īpaši dotu darbiniekam to, ko viņš būtu saņēmis, ja darba devējs nebūtu prettiesiski izbeidzis darba attiecības ( 31 ). Šī ir būtiska judikatūra, jo viens no pamatlīguma mērķiem ir veicināt iespēju vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem atbilstīgi faktam, ka vairāk nekā 50 % uz noteiktu laiku nodarbināto ES ir sievietes ( 32 ).
46.
Uz šāda pamata “darba nosacījumu” jēdziens pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā ietver kompensāciju sakarā ar prettiesisku darba līguma izbeigšanu, tajā skaitā aplūkojamo kompensāciju.
D – 5. jautājums – Nepamatotas atšķirīgas attieksmes esamība
1) Vispārējie apsvērumi
47.
Ar 5. jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai “atšķirība starp sekām, kas parasti paredzētas valsts iekšējās tiesībās, no vienas puses, nenoteikta laika un, no otras puses, noteikta laika darba attiecību nelikumīgas pārtraukšanas gadījumā, ir attaisnojama saskaņā ar 4. klauzulu” pamatnolīgumā.
48.
Ar 5. jautājuma formulējumu tādējādi tiek iepriekš pieņemts, ka pastāv “atšķirība” un ka šī atšķirība visādā ziņā ir diskriminācija atbilstīgi pamatnolīguma 4. klauzulai. Patiesi, iesniedzējtiesa tikai jautā, vai šāda atšķirīga attieksme var tikt pamatota ar 4. klauzulu.
49.
Jādomā, ka atšķirīga attieksme rodas tiktāl, ciktāl ar Likuma Nr. 183/2010 32. panta 7. punktu pret noteikta laika darba ņēmējiem uzņēmumos, kuros tiek nodarbināti vairāk nekā 15 darbinieki, nav tāda pati attieksme kā pret pilna darba laika darba ņēmējiem atbilstīgi Likuma Nr. 300/1970. Tiesa, atbilstīgi Likuma Nr. 183/2010 32. panta 5. punktam C. Carratù labākajā gadījumā ir izredzes saņemt 12 mēnešu darba samaksu un, iespējams, tikai 2,5 mēnešu darba samaksu. Tomēr, kā uzskata iesniedzējtiesa, atbilstīgi Likumam Nr. 300/1970 viņa būtu varējusi pieprasīt kompensāciju, sākot ar dienu, kad apstrīdēja noteikta laika klauzulas spēkā esamību, proti, viņai būtu tiesības uz vairāk nekā astoņu gadu darba samaksu ( 33 ).
50.
Pieņēmums, uz kuru, šķiet, savus jautājumus balsta iesniedzējtiesa, nevar tikt uzskatīts par pamatotu. Vispirms ir jāizvērtē, vai prettiesiska atlaišana var tiešām tikt pielīdzināta noteikta laika klauzulas prettiesiskai iekļaušanai darba līgumā. Kā norādīts iepriekš, neuzskatu, ka tas ir iespējams.
51.
Tālāk, pirms atgriezties pie jautājuma par apgalvoto diskrimināciju, izteikšu dažus vispārējus apsvērumus par nediskriminācijas noteikumu pamatnolīguma 4. klauzulā.
52.
Saskaņā ar diskriminācijas aizlieguma principu pret līdzīgām situācijām nedrīkst izturēties atšķirīgi un pret atšķirīgām situācijām nedrīkst izturēties vienādi. Šādu attieksmi varētu pamatot tikai tad, ja tā būtu balstīta uz objektīviem apsvērumiem, kas nav saistīti ar attiecīgo personu pilsonību un ir samērīgi ar likumīgu mērķi ( 34 ).
53.
Tomēr nediskriminācijas jēdziens, kādu to izmanto pamatnolīguma 4. klauzulā, ir zināmā mērā ierobežojošāks. Pirmkārt, tā piemērojamība ir aprobežota ar “darba nosacījumiem”. Otrkārt, tas nosaka, ka attiecībā uz noteikta laika darba ņēmējiem noteikumi nevar būt “mazāk izdevīgi”. Visbeidzot, vārdu “tāpēc vien” izmantošana, papildus kauzalitātei, šķietami norāda, ka apgalvotai diskriminējošai attieksmei nevar pastāvēt citi ticami iemesli.
54.
Frāze “mazāk izdevīgi” skaidri nepasaka, vai attieksmei, kopumā ņemot, nav jābūt mazāk izdevīgai vai arī šis noteikums ir pārkāpts vienīgi tad, ja attieksme ir mazāk izdevīga konkrētā gadījumā. Poste Italiane un Itālijas valdība apgalvo, ka noteikta laika darba ņēmēju stāvoklis Itālijā ir būtiski uzlabojies ar Likumu Nr. 183/2010. Tomēr, kā tiesas sēdē norādīja Komisija, jautājums par to, vai noteikta laika darba ņēmējiem piešķirtā tiesiskā aizsardzība ir vispārīgi palielinājusies vai samazinājusies, šķiet, ir drīzāk pamatnolīguma 8. klauzulas 3. punkta jautājums (“nepazemināšanās klauzula”) ( 35 ). Tādēļ es atbalstīšu īpašu pieeju ( 36 ).
55.
Turklāt ir nepieciešams atrast “salīdzināmu pilna darba laika darba ņēmēju” pārbaudei. Atbilstīgi pamatnolīguma 3. klauzulas 2. punktā izklāstītajām definīcijām jēdziens “salīdzināmais pilna darba laika darba ņēmējs” nozīmē, ja iespējams, “pilnu darba laiku nodarbināto darba ņēmēju tajā pašā iestādē, kas noslēdzis tā paša veida darba līgumu vai darba attiecības, kurš dara to pašu vai līdzīgu darbu, pienācīgi ņemot vērā citus apsvērumus, piemēram, darba stāžu un kvalifikāciju/iemaņas”. Pēdējā šīs definīcijas daļa, šķiet, dod būtisku rīcības brīvību.
56.
Tādēļ diskriminācijas jēdziens Direktīvā 1999/70 ir pakārtots virknei kvalificējošu apstākļu. Šāds tests reizēm var izrādīties ne pārāk vienkāršs.
57.
Praksē tomēr Tiesa ir saglabājusi šo testu relatīvi vienkāršu. Lai izvērtētu, vai attiecīgās personas veic identisku vai līdzīgu darbu pamatnolīguma izpratnē, atbilstīgi tā 3. klauzulas 2. punktam un 4. klauzulas 1. punktam ir jāizpēta, vai, ņemot vērā visus faktorus, piemēram, darba būtību, apmācības nosacījumus un darba nosacījumus, var uzskatīt, ka šīs personas atrodas salīdzināmā situācijā ( 37 ).
58.
Pamatojoties uz šīm iezīmēm, tagad aplūkošu to, vai izskatāmajā lietā ir diskriminācijas gadījums.
2) Vai izskatāmajā lietā ir piemērojams nediskriminācijas princips?
a) Ievada apsvērumi
59.
Ir derīgi sākt, atsaucot atmiņā pamatojumu, kuru iesniedzējtiesa, šķiet, izmanto, lai konstatētu, kāds būtu vislabvēlīgākais iznākums kompensācijas ziņā C. Carratù. Tiešām, šķiet, pamatojoties uz iesniedzējtiesas rīkojumā sniegto informāciju par piemērojamām valsts tiesībām, ka, lai nonāktu pie vislabvēlīgākā iznākuma, ir:
—
jāatzīst noteikta laika klauzula par spēkā neesošu atbilstīgi Likumdošanas dekrēta Nr. 368/2001 1. panta 2. punktam un tādējādi jāatzīst, ka līgumam tagad ir nenoteikts termiņš;
—
jāsalīdzina C. Carratù situācija atbilstīgi pamatnolīguma 4. klauzulai ar prettiesiski atlaista pilna darba laika darba ņēmēja situāciju darbavietā ar vairāk nekā 15 darbiniekiem atbilstīgi Likuma Nr. 300/1970 18. pantam un
—
jākonstatē pamatnolīguma 4. klauzulas pārkāpums un tādējādi jāatzīst tiesības uz atjaunošanu darbā un darba samaksu pilnā apmērā no atlaišanas dienas līdz faktiskai atjaunošanai amatā atbilstīgi Likuma Nr. 300/1970 18. pantam.
60.
Tādējādi šķiet, ka iesniedzējtiesa apvieno vairākus atsevišķus atlīdzinājumus, kas rodas no noteikta laika klauzulas iekļaušanas darba līgumā, proti, i) tiesības un kompensāciju (naudā) par prettiesisko noteikta laika klauzulu, ii) tiesības pārvērst uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu darba līgumā uz nenoteiktu laiku un iii) tiesības uz atjaunošanu darbā prettiesiskas atlaišanas gadījumā, kas ietver arī pilnu darba samaksu starplaikā, ja konkrētajā darbavietā ir vairāk nekā 15 darbinieku.
61.
Ievadā atgādināšu, ka pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka pamatnolīgums nenosaka vispārēju pienākumu dalībvalstīm paredzēt darba līgumu, kas noslēgti uz noteiktu laiku, pārvēršanu līgumos uz nenoteiktu laiku ( 38 ). Tā ir a fortiori arī ar tiesībām atbilstīgi Likuma Nr. 300/1970 18. pantam tikt atjaunotam darbā un starplaikā saņemt samaksu. Šādas tiesības neizriet no pamatnolīguma, bet drīzāk no valsts tiesībām, un Tiesai atbilstīgi LESD 267. pantam nav kompetences interpretēt valsts tiesības vai izklāstīt valsts tiesībās radušās sekas. Šādā ziņā 4. klauzula pieprasa tikai vienlīdzīgu attieksmi, nevis “visizdevīgāko” attieksmi.
b) Aplūkoto līgumattiecību un nelikumību salīdzinājums
62.
Piezemētāk, šajā lietā rodas jautājums par pamatnolīguma 4. klauzulas ierobežojumiem. Daži no lietas dalībniekiem Tiesā rosina šo jautājumu, lai gan netieši.
63.
Savos rakstveida apsvērumos Komisija jautā, vai tādā gadījumā, kādu izskata iesniedzējtiesa, objektīvs pamatojums nav tajā, ka salīdzināmi pilna laika darba ņēmēji, kuri ir atlaisti prettiesiski, var – salīdzinājumā ar darba ņēmējiem, kuri tiek nodarbināti atbilstīgi prettiesiskiem līgumiem uz noteiktu laiku, – leģitīmi vairāk paļauties uz savu darba attiecību stabilitāti un tādējādi uz iespēju saņemt darba samaksu pēc līguma darbības beigām ( 39 ). Poste Italiane būtībā izvirza šādu pašu argumentu.
64.
Itālijas valdībai ir līdzīga nostāja – tā apgalvo, ka atšķirībā no pilna darba laika darba ņēmējiem noteikta laika darba ņēmēji nevar sagaidīt, ka to līgums tiks pagarināts. Līdzīgi Polijas valdība norāda, ka attiecībā uz darba līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku, puses nevēlas izveidot ilgstošas nenoteikta rakstura juridiskās attiecības.
65.
C. Carratù pārstāvis neizklāstīja viedokli šajā sakarā.
66.
Es piekristu Poste Italiane, Itālijas valdības un Komisijas paustajai pamatdomai. Kas attiecas uz kompensācijas apmēru par prettiesisku darba attiecību izbeigšanu, noteikta laika darba ņēmējiem, vispārīgi ņemot, nav tādas pašas paļāvības kā līdzīgiem pilna darba laika darba ņēmējiem.
67.
Man jāatzīstas tomēr par fundamentālākām bažām par to, lai atzītu, ka šajā lietā ir “diskriminācija”, kurai tādējādi ir jābūt “objektīvi pamatotai”, pretējā gadījumā tā ir prettiesiska atbilstīgi pamatnolīguma 4. klauzulai. Patiesi, izsakoties plašāk par maniem komentāriem iepriekš 61. punktā, neuzskatu par salīdzināmu prettiesisku atlaišanu ar noteikta laika klauzulas prettiesisku iekļaušanu [līgumā].
68.
Protams, abi līgumi tiek izbeigti ar prettiesisku rīcību. Tomēr, ja prettiesiskumu izņem no vienādojuma, līguma neizpildes gadījumā tikai viens līgums turpinātos. Turklāt aplūkotajām prettiesiskajām darbībām ir visai atšķirīgas formas. Prettiesiska atlaišana ir tad, kad darba devējs nelikumīgi vienpusēji izbeidz citādi spēkā esošas un ilgstošas darba attiecības. Turpretī prettiesiska noteikta laika klauzula attiecas uz līguma noslēgšanu pašu, kurš automātiski beigtos abām pusēm vēlamā brīdī, un atkarībā no attiecīgajām valsts tiesībām (kurās var tikt noteiktas formālistiskas normas, kā to parāda šī lieta) arī prettiesiskums rodas vai nu ab initio vai pēc tam, kad ir panākta vienošanās par līgumu. Atšķirībā no prettiesiskas atlaišanas tādējādi šķiet, ka abas puses var būt atbildīgas par prettiesiskumu. Vienīgās patiesi salīdzināmās situācijas būtu, no vienas puses, atbilstīgi uz nenoteiktu laiku noslēgtam līgumam nodarbināta darba ņēmēja prettiesiska atlaišana un, no otras puses, noteikta laika darba ņēmēja, kurš tiek nodarbināts uz ļoti ilga līguma uz noteiktu laiku pamata, priekšlaicīga prettiesiska atlaišana ( 40 ).
69.
Kas attiecas uz līgumu būtiskām īpašībām, līgums uz noteiktu laiku nav tāds pats kā līgums uz nenoteiktu laiku. Tiesa, šķiet, arī atzīst šīs atšķirības. Kad beidzas līgums uz noteiktu laiku, tā neatjaunošana principā ir atzīta par nesalīdzināmu ar atlaišanu ( 41 ). Nediskriminācijas klauzulas piemērošana nevar “atlīdzināt” starpību starp neatjaunošanu un atlaišanu, pilnībā nenojaucot būtiskās atšķirības starp šiem diviem līguma veidiem. Manuprāt, šādas atšķirības nekādi neietilpst pamatnolīguma 4. klauzulā noteiktajā aizsardzībā pret diskrimināciju. Tālāk es parādīšu, kāpēc.
70.
Noteikta laika darba ņēmēji pretstatā nepilna laika darba ņēmējiem var pilnībā strādāt atbilstīgi tam pašam pilnajam nedēļas vai mēneša grafikam, kuram salīdzināmi pilna laika darba ņēmēji. Tomēr atšķirībā no nepilna laika līgumiem noteikta laika līgumam ir jābeidzas noteiktā brīdī, kas atspoguļo abu pušu gribu. Šāds instruments ļauj gan darba devējam, gan darba ņēmējam plānot uz priekšu atbilstīgi plānotajām darba attiecību beigām.
71.
Acīmredzami ar savstarpēju vienošanos noteikta laika līgums var ilgt vairākus gadus un tādēļ nebūt nav īsāks. Tomēr ir kas vērtīgs argumentā, ka ilgtermiņā noteikta laika darba ņēmēji nevar tikt vispārēji uzskatīti par tādiem, kas strādājuši pie tā paša darba devēja tādā pašā apjomā kā salīdzināmi pilna darba laika darba ņēmēji.
72.
Šāds ir loģiskais pamats pro rata temporis normai pamatnolīguma 4. klauzulas 2. punktā. Šī norma var tikt piemērota tikai līgumiem par dalītu izpildi (tajā skaitā tostarp maksājumiem, tādiem kā algas, piemaksas pie algas un atsevišķas prēmijas) ( 42 ) tādā nozīmē, ka tiek pienācīgi samazināta darba izpilde ( 43 ). Tādēļ pašā pamatnolīguma sistēmā ir ietverts, ka pēc laika noteikta laika darba ņēmēji var strādāt mazāk nekā salīdzināmi pilna darba laika darba ņēmēji.
73.
Turklāt, kas attiecas uz darba tiesībām kā tādām, vispārīgi runājot, visai izplatīta ir darbinieku aizsardzības pakāpeniska palielināšanās atbilstīgi viņu dienesta ilgumam (stāžam) ( 44 ). Kā varētu būt, jo ilgāks dienests, jo vairāk iepriekš darba devējam jāizsniedz paziņojums atlaišanas gadījumā un jo lielāka ir (naudas) kompensācija prettiesiskas atlaišanas gadījumā. Tā rezultātā ne visas atšķirības, kuras rodas no darba attiecību ilguma, rada diskrimināciju ( 45 ).
74.
Atbilstīgi noteikta laika līgumam darba devējs un darba ņēmējs ir vienojušies nenoslēgt pilna laika darba attiecības. Tādējādi noteikta laika darba ņēmējam darba samaksa beigsies kādā iepriekš noteiktā laika brīdī. No tā izriet, ka noteikta laika darba ņēmējs nevar tiesiski paļauties, ka kompensācija par noteikta laika klauzulas iekļaušanu būs tāda pati kā tā, kas tiks izmaksāta pilna darba laika darbinieka prettiesiskas atlaišanas gadījumā.
75.
Pret šo nostāju var, protams, argumentēt, ka darba ņēmējs ir vājākā puse darba attiecībās ( 46 ). Tā kā uz nenoteiktu laiku slēgtie darba līgumi ir nodarbinātības attiecību vispārējā forma un sekmē iesaistīto darba ņēmēju dzīves kvalitāti, kā arī uzlabo darba izpildi ( 47 ). Turklāt pamatnolīguma mērķis ir uzlabot noteikta laika darba kvalitāti, nodrošinot nediskriminācijas principa piemērošanu ( 48 ).
76.
Ir loģiski tomēr, ka uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana pati par sevi nav prettiesiska. Šādi līgumi patiešām var piešķirt lokanību dažādu dalībvalstu darba tirgiem ( 49 ). Atkarībā no situācijas noteikta laika līgums var būt pat līdzeklis ceļā uz līgumu uz nenoteiktu laiku ( 50 ). Tomēr pamatnolīguma 4. klauzulas mērķis var nebūt jaunu darba vietu radīšana ( 51 ). Tiešām, tikai nepamatotas atšķirības attieksmē pret noteikta laika darba ņēmējiem attiecībā uz darba nosacījumiem (skat. 4. klauzulu) vai ļaunprātīga secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana (skat. 5. klauzulu) ir tās, kas nesaskan ar pamatnolīguma mērķi.
77.
Šo iemeslu dēļ uz noteiktu laiku noslēgta līguma izbeigšanās nav diskriminācija, jo tā ir uz noteiktu laiku noslēgta līguma būtība ( 52 ). Tas ir tiesa arī attiecībā uz aplūkoto kompensāciju, kura, lai arī ir tieši saistīta ar līguma izbeigšanos, ir maksājama, jo konkrētajos apstākļos noteikta laika klauzula bija prettiesiska. Citiem vārdiem sakot, šādas klauzulas vienmēr būtu jāuzskata par spēkā neesošām.
78.
Tādējādi es nedomāju, ka pamatnolīguma 4. klauzula nepieļauj valsts normas, saskaņā ar kurām kompensācija, kas maksājama noteikta laika klauzulas prettiesiskas iekļaušanas darba līgumā rezultātā, ir ierobežota apmērā no 2,5 līdz 12 mēnešalgām, jo šāda norma neietilpst šī noteikuma tvērumā.
c) Attiecīgi noteikta laika darba ņēmējiem un pilna darba laika darba ņēmējiem piemērojamo režīmu salīdzināšana
79.
Tomēr, ja Tiesa principā konstatētu citādi, liekot vienlīdzības zīmi starp spēkā neesošu noteikta laika klauzulu un prettiesisku atlaišanu, paskaidrošu, kāpēc katrā ziņā dažādie aplūkotie nodarbināšanas režīmi nevar tikt jēgpilni salīdzināti pamatnolīguma 4. klauzulas nolūkiem.
80.
Atšķirīga attieksme šķietami ir atkarīga no atbildes uz šādu jautājumu: Vai C. Carratù, nostrādājusi līdzīgi ilgi un veikusi līdzīgus uzdevumus, tikai sava noteikta laika [darba ņēmēja] statusa dēļ var saņemt mazāku kompensāciju nekā tā, uz kuru būtu tiesības prettiesiski atlaistam pilna darba laika darba ņēmējam ar līdzīgām kvalifikācijām/prasmēm?
81.
Sniegt atbildi uz šo jautājumu nav vienkārši.
82.
Tā kā izskatāmajā lietā runa ir par “lielāku” uzņēmumu, aprobežošu savas piezīmes ar darba vietām, kurās ir vairāk nekā 15 darbinieku, proti, tām, kurām ir piemērojams Likuma Nr. 300/1970 18. pants.
83.
Gadījumā ar darba ņēmējiem, kuriem piemēro prettiesisku noteikta laika klauzulu, šāds līgums pēc definīcijas – noteikta laika klauzulas neefektivitātes atbilstīgi likumdošanas dekrēta Nr. 368/2001 1. panta 2. punktam dēļ – kļūtu par līgumu uz nenoteiktu laiku, tādējādi ietverot augstāku aizsardzības līmeni nākotnē.
84.
Kas attiecas uz pienākošos kompensāciju, tas, šķiet, ir skaidri regulēts Likuma Nr. 183/2010 32. panta 5. punktā. Šī kompensācija var mainīties atkarībā no darbinieku skaita, uzņēmuma lieluma un darbinieka stāža. Atbilstīgi šim noteikumam C. Carratù saņemtu vismaz no 2,5 mēnešalgām līdz pat 12 mēnešalgām.
85.
Ja tā vietā C. Carratù būtu tikusi prettiesiski atlaista atbilstīgi darba līgumam, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku, viņai būtu tiesības tikt atjaunotai darbā atbilstīgi Likuma Nr. 300/1970 18. pantam. Tomēr kompensācijas apmērs nebūtu skaidrs. Atbilstīgi Likuma Nr. 300/1970 18. pantam darba ņēmējam šādā situācijā būtu tiesības uz vismaz piecu mēnešu darba samaksu. Tomēr šādam darba ņēmējam būtu arī tiesības tikt kompensētam starplaikā un summa palielinātos nezināmā lielumā līdz reālai atjaunošanai darbā. Kad tiek konstatēts prettiesiskums, darba ņēmējam turklāt būtu tiesības uz iepriekšēju atjaunošanu un saņemt 15 mēnešu darba samaksu papildus starplaika kompensācijai.
86.
Lai gan 5 mēnešu darba samaksa ir zemākais limits atbilstīgi Likuma Nr. 300/1970 18. pantam, šķiet, ka nav augstākā limita. Tiešām, atjaunošanas darbā gadījumā šis noteikums nenosaka maksimālo kompensācijas apmēru. Šī summa tādējādi var atspoguļot tādus patvaļīgus mainīgos lielumus kā tiesvedības ātrums, darba devēja atteikšanās atzīt atlaišanas prettiesiskumu vai brīdis, kurā darbinieks varētu izlemt uzsākt tiesvedību. Šāda neskaidrība neļauj noteikt visaptverošu kompensācijas augšējo līmeni.
87.
Salīdzinot tuvāk abus režīmus, varētu apgalvot, ka prettiesiski atlaistam pilna darba laika darba ņēmējam šīs normas vispārēji paredz tādu kompensācijas līmeni, kas ir augstāks un tādējādi labvēlīgāks nekā kompensācijas līmenis, ko ar Likuma Nr. 183/2010 32. panta 5. punktu paredz noteikta laika darba ņēmējam. Tomēr šāds arguments būtu neauglīgs, jo tas nebūtu pareizs visos gadījumos. Protams, ja prettiesiski atlaistais darba ņēmējs būtu jāatjauno darbā tikai pēc dažiem mēnešiem, viņam izmaksājamā kompensācija, ļoti pat iespējams, varētu būt mazāka par kompensāciju par prettiesisku noteikta laika klauzulu ( 53 ).
88.
Turklāt, kā tika apstiprināts tiesas sēdē un ar Corte Costituzionale (Konstitucionālā tiesa) (Itālija) judikatūru ( 54 ), starplaikā darba ņēmējam piešķirtā kompensācija atbilstīgi Likuma Nr. 300/1970 18. pantam principā ir atskaitāma citas atlīdzības gadījumā. Pastāv risks, ka jebkurš labums starplaikā tādējādi var tikt atskaitīts. Turpretī atbilstīgi šai pašai Corte Costituzionale judikatūrai kompensācijai atbilstīgi Likuma Nr. 183/2010 32. panta 5. punktam ir skaidri redzams soda raksturs. Tā ir maksājama visās situācijās, pat ja nav kaitējuma, jo darba ņēmējs ir ātri atradis citu darbu. Šādai kompensācijai tādējādi ir mazāk no kaitējuma novēršanas par faktiski nodarītu kaitējumu rakstura un tā vairāk līdzinās vienotas likmes kompensējošam maksājumam. Atšķirībā no kompensācijas par prettiesisku atlaišanu kompensācijas līmenis par prettiesisku noteikta laika klauzulu, kurš ir noteikts likumā, rada tiesisko noteiktību, kā arī procesuālo ātrumu šādu lietu izskatīšanā. Tiesas sēdē tika arī minēts, ka noteikta laika darba ņēmējam vēl arvien paliek iespēja celt prasību pret savu darba devēju par zaudējumiem, kas pārsniedz Likumā Nr. 183/2010 paredzēto likumā noteikto kompensācijas apmēru, atbilstīgi Itālijas Civilprocesa kodeksam.
89.
Turklāt man šķiet problemātiski balstīt dažādo režīmu salīdzinājumu uz pieņēmumu, ka prettiesiski atlaists pilna darba laika darba ņēmējs nemainīgi atteiktos no tiesībām uz atjaunošanu darbā par labu 15 mēnešu darba samaksai – “lai paņemtu naudu un bēgtu”, tā teikt. Ir iespējams, ka šāds darba ņēmējs dotu priekšroku palikšanai šajā darba vietā (it īpaši recesijas laikā), tādējādi atsakoties no apgalvotās priekšrocības pār darba ņēmēju, kurš strādā atbilstīgi līgumam ar prettiesisku noteikta laika klauzulu.
90.
Atbilstīgi dažādajiem iepriekš minētajiem mainīgajiem lielumiem, manuprāt, nav iespējams in abstracto salīdzināt dažādos kompensācijas režīmus, kuri tiek piemēroti, no vienas puses, prettiesiski atlaistiem pilna darba laika darbiniekiem un, no otras puses, darba ņēmējiem ar prettiesisku noteikta laika līgumu, vēl jo vairāk, lai noteiktu, kurš režīms ir labvēlīgāks. Tomēr tieši šo iesniedzējtiesa lūdz Tiesu darīt.
91.
Būtībā iesniedzējtiesa vēlētos, lai šī Tiesa pārskata tā fakta taisnīgumu, ka laiks, kas ir pavadīts, risinot prettiesisku līguma izbeigšanu, nozīmē, ka kopumā prettiesiski atlaistiem pilna darba laika darba ņēmējiem ir priekšrocība pār darba ņēmējiem, kuri tiek nodarbināti atbilstīgi prettiesiskam noteikta laika līgumam, jo viņi starplaikā saņem kompensāciju. Es turpretī gribētu norādīt, pirmkārt, ka ir jāņem vērā rīcības brīvība, ko Direktīva 1999/70 piešķir dalībvalstīm ( 55 ); it īpaši attiecībā uz nepieciešamību saglabāt fleksibilitāti to darba tirgos. Otrkārt, es apgalvošu, ka salīdzināmība tādos apstākļos, kādi ir izskatāmajā lietā – kurā ir runa par privātpersonas situāciju, nevis pārkāpuma tiesvedību atbilstīgi LESD 258. pantam saistībā ar dalībvalsts tiesiska regulējuma atbilstību pamatnolīguma 4. klauzulai ( 56 ) –, prasa nevis vispārēju un abstraktu vērtējumu, bet īpašu un konkrētu atbilstīgi attiecīgajam ieguvumam, kā parādīts no 79. līdz 89. punktam ( 57 ).
92.
Visu iepriekšējos punktos minēto iemeslu dēļ nesaskatu nekādu citu secinājumu kā vien, ka apstākļi izskatāmajā lietā nav diskriminācija pamatnolīguma 4. klauzulas nolūkiem.
93.
Tādējādi piedāvāju uz 5. jautājumu atbildēt, ka pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir interpretējams kā tāds, kas neaizliedz tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, valsts normas, saskaņā ar kurām kompensācija, kas maksājama par prettiesisku noteikta laika klauzulas iekļaušanu darba līgumā, ir ierobežota ar no 2,5 līdz 12 mēnešalgām.
3) 1. jautājuma implikācijas
94.
Kā ir labi redzams un norādīts iepriekš 23. punktā, iesniedzējtiesa, šķiet, lūdz Tiesu lemt par valsts tiesībās attiecībā uz atlīdzinājumu noteikto normu, no vienas puses, par noteikta laika klauzulām, kuras ir prettiesiskas atbilstīgi Direktīvai 1999/70, un, no otras puses, par klauzulām, kuras ir prettiesiskas atbilstīgi vispārējām līgumtiesībām, saderīgumu ar līdzvērtības principu.
95.
Tomēr šķiet, ka iesniedzējtiesa patiesībā vēlas, lai Tiesa vēlreiz lemtu – bet šoreiz atbilstīgi līdzvērtības principam – par tāda fakta taisnīgumu, ka kopumā laiks, kas paiet, atlīdzinot par līguma prettiesisku izbeigšanu, darba ņēmējus, kuri tiek nodarbināti atbilstīgi noteikta laika līgumam, nostāda nelabvēlīgā situācijā. Tas kļūst skaidrs, atceroties, ka Likuma Nr. 183/2010 32. panta 3. punkts izmanto norādi uz 32. panta 1. punktu un ka tādējādi procesuālās normas, kas ir piemērojamas prasībām atzīt, ka darba līgumā noteiktais beigu termiņš nav spēkā, ir tās pašas, kas prasībām, ar kurām apstrīd atlaišanu.
96.
Šādā skatījumā, ņemot vērā manis piedāvāto atbildi uz 5. jautājumu, uz šo jautājumu nav jāatbild.
4) 2., 3. un 6. jautājuma implikācijas
97.
Kā gadījumā ar 1. jautājumu, šie jautājumi tādā vai citā veidā, šķiet, skar tiesvedības ilguma taisnīgumu attiecībā pret noteikta laika darba ņēmējiem. Tādējādi piekritīšu Komisijai, ka, ņemot vērā atbildi uz 5. jautājumu, Tiesai uz šiem jautājumiem nav jāatbild ( 58 ).
E – 7. jautājums – “valsts veidojuma ” jēdziens
98.
Ar 7. jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai uz Direktīvu 1999/70 var atsaukties tieši attiecībā pret Poste Italiane kā “valsts veidojumu”. Poste Italiane sparīgi apstrīd šādu iespēju ( 59 ).
99.
Man jāatzīstas, ka es zināmā mērā nesaprotu, kāpēc šis jautājums ir uzdots Tiesai.
100.
Protams, neviens no lietas dalībniekiem neapstrīd faktu, ka Likumdošanas dekrēts Nr. 368/2001 ievieš Direktīvu 1999/70 Itālijas tiesībās. Ja neskaita apgalvojumu, ka Likums Nr. 183/2010 ir nesaderīgs ar pamatnolīguma 4. klauzulu, nekad nav ticis apgalvots, ka Direktīva 1999/70 nav pareizi ieviesta Itālijas tiesībās. Ne jautājumu formulējums, ne iesniedzējtiesas rīkojuma formulējums nenorāda uz šo problēmu un, ņemot vērā manis piedāvāto atbildi uz 5. jautājumu, neuzskatu, ka šis likums neļautu uzskatīt, ka Itālija ir ieviesusi šo direktīvu. Turklāt Itālijas valdība norāda atbildē uz šo jautājumu, ka tas ir nebūtisks, ņemot vērā tiesiskā regulējuma vispārējo piemērojamību, kas skar gan valsts, gan privāto sektoru.
101.
Tādējādi šaubos par 7. jautājuma pieņemamību, jo, šķiet, ka atbilde uz šo jautājumu nav nepieciešama pamatā esošā strīda atrisināšanai ( 60 ). Tomēr izdarīšu īsas piezīmes, gadījumā, ja Tiesa vēlētos sniegt atbildi.
102.
Tiesa jau ir nospriedusi, ka pamatnolīguma 4. klauzulai ir tieša iedarbība ( 61 ) vismaz “vertikālā” ziņā.
103.
Ir arī jāatgādina, ka šī nav pirmā lieta Tiesā par Poste Italiane pienākumiem atbilstīgi Direktīvai 1999/70 ( 62 ). Patiesi Poste Italiane ir iepriekš apstrīdējusi ideju, ka uz direktīvu var atsaukties tieši attiecībā pret to ( 63 ).
104.
Atbilde uz 7. jautājumu ir atkarīga no Tiesas dictum lietā Foster ( 64 ) piemērošanas [šīs lietas] apstākļiem. Lietā Foster Tiesa pauda šos slavenos vārdus, ka veidojums, lai kāda tā juridiskā forma, kam ir piešķirta atbildība atbilstīgi valsts noteiktam pasākumam sniegt sabiedrisku pakalpojumu valsts kontrolē un kuram šim nolūkam ir īpašas pilnvaras ārpus tām, kuras izriet no parastajām normām, kas piemērojamas attiecībās starp indivīdiem, katrā ziņā ietilpst starp tiem veidojumiem, attiecībās ar kuriem var atsaukties uz direktīvas, kurai var būt tieša iedarbība, noteikumiem ( 65 ). Kā parāda izteikums “katrā ziņā ietilpst”, Foster neierobežo judikatūru attiecībā uz to, kad veidojums ir jāuzskata par “valsts veidojumu”. Drīzāk šis jēdziens ir plašs, jo – kā Tiesa norāda – “no Kopienu direktīvām izrietošie pienākumi tostarp ir uzlikti arī struktūrām vai veidojumiem, kas ir publiskās varas vai valsts pārraudzībā vai kontrolē” ( 66 ).
105.
Varbūt ir zināma taisnība Poste Italiane norādītajā argumentā, ka “valsts” jēdziens ir fleksibls, tādā ziņā, ka nav ūdensnecaurlaidīgu robežu starp privāto un publisko sfēru, kas turklāt ir atkarīga no attiecīgās ES tiesību jomas ( 67 ). Tomēr kritēriji, kas ir jāpiemēro, lai noteiktu, vai struktūra ir noteikti jāuzskata par “valsts veidojumu”, attiecībā pret kuru uz direktīvu var atsaukties tieši, tika noteikti lietā Foster ( 68 ). Kas attiecas uz nošķīrumu Itālijas tiesībās starp publisko un privāto tiesību organizācijām, šim nošķīrumam izskatāmajā lietā nav nozīmes, lai ko apgalvotu Poste Italiane.
106.
Iesniedzējtiesas rīkojumā ir teikts, ka Poste Italiane caur tās daļu turētāju Ekonomikas un finanšu ministriju pilnībā pieder valstij. Turklāt to uzrauga valsts un Corte dei Conti (Revīzijas palāta), kuras loceklis ir tās valdē. Rīkojumā ir arī teikts, ka vairākās nozarēs ministrs, kam ir vispārējas pārraudzības un grāmatvedības pilnvaras, ir uzticējis Poste Italiane sabiedriskā pakalpojuma pienākumu, tajā skaitā pasta nozarē. Turklāt Poste Italiane budžets ir saistīts ar valsts budžetu, no kura tas saņem līdzekļus šī sabiedriskā pakalpojuma izdevumu segšanai.
107.
Ņemot vērā šos apsvērumus, iesniedzējtiesai piekrīt konstatēt, vai, ņemot vērā visus atbilstīgos faktus, Poste Italiane ietilpst Foster doktrīnā, proti, vai tam ir uzticētas pilnvaras, kas ir ārpus parastajām normām ( 69 ).
108.
Savukārt Poste Italiane galvenokārt atsaucas uz Direktīvu 2004/17/EK ( 70 ) un diviem Komisijas lēmumiem ( 71 ), apgalvojot, ka tā ir atbrīvota no atsevišķu šīs direktīvas aspektu izpildes. Tomēr šāds viedoklis ir maldīgs.
109.
Pirmkārt, konkrētas direktīvas tvērums nav tāds pats kā jautājums, vai atbilstīgi LESD 288. pantam valsts, īstenojot savu juridisko autonomiju apvienību vai organizāciju formā, kuras formāli neregulē publiskās tiesības, var izvairīties no direktīvas pildīšanas. Dalībvalstis nevar vienkārši pārstrukturēt savu organizāciju, lai izvairītos no atbildības ES tiesībās ( 72 ).
110.
Otrkārt, tādi lēmumi, kas ir pieņemti atbilstīgi Direktīvas 2004/17 30. panta 4. punktam un uz kuriem atsaucas Poste Italiane, attiecas uz to, vai noteikta nozares darbība ir tieši pakļauta konkurencei tirgos, piekļuve kuriem ir ierobežota, un nevis, vai konkrēts veidojums ietilpst šīs direktīvas ratione personae.
111.
Treškārt, Poste Italiane ir īpaši uzskaitīta Direktīvas 2004/17 VI pielikumā kā līgumslēdzēja, kas darbojas pasta pakalpojumu nozarē. Tādējādi atbilstīgi šīs direktīvas 2. panta 2. punktam Poste Italiane ir jābūt: i) līgumslēdzējai iestādei atbilstīgi definīcijai 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā vai ii) publiskam uzņēmumam atbilstīgi definīcijai 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā, vai iii) uzņēmumam ar īpašām vai ekskluzīvām tiesībām atbilstīgi definīcijai 2. panta 3. punktā. Tādējādi, lai gan neviena no šīm situācijām pati par sevi nav pilnīga ( 73 ), uzskatu, ka Direktīva 2004/17 drīzāk vedina domāt, ka Poste Italiane ir “valsts veidojums” atbilstīgi Foster doktrīnai.
112.
Visu kopsavelkot, uz 7. jautājumu nav jāatbild. Taču, ja tomēr Tiesa nolemtu, ka ir noderīgi aplūkot šo jautājumu, iesniedzējtiesai būtu jākonstatē, vai Foster doktrīna var tikt piemērota Poste Italiane, atbilstīgi visiem būtiskajiem faktiem.
IV – Secinājumi
113.
Nobeigumā piedāvāju Tiesai atbildēt uz Tribunale di Napoli (Itālija) uzdoto 4. un 5. jautājumu šādi:
—
jēdziens “darba nosacījumi”, kā norādīts Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku pielikuma 4. klauzulas 1. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver kompensāciju sakarā ar prettiesisku darba līguma izbeigšanu, tajā skaitā sakarā ar prettiesiska noteikta laika klauzulas iekļaušanu;
—
pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts ir interpretējams kā tāds, kas neaizliedz tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, valsts normas, saskaņā ar kurām kompensācija par prettiesisku noteikta laika klauzulas iekļaušanu darba līgumā ir ierobežota ar no 2,5 līdz 12 mēnešalgām.
( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.
( 2 ) Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīva par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.).
( 3 ) Es atsaucos tostarp uz šādām lietām: 2010. gada 24. jūnija spriedums lietā C-98/09 Sorge (Krājums, I-5837. lpp.), 2010. gada 11. novembra rīkojums lietā C-20/10 Vino (Krājums, I-148. lpp.) un 2013. gada 11. aprīļa spriedums lietā C‑290/12 Della Rocca. Pēc lēmuma par prejudiciālo lūgumu izskatāmajā lietā saņemšanas Tribunale di Napoli ir lūgusi Tiesu, ņemot vērā izmaiņas Itālijas tiesību aktos, lemt par 8 jautājumu virkni, no kuriem 7 pirmie ir gandrīz identiski šeit uzdotajiem un ir uzdoti lietā ar 18 prasītājiem; skat. C‑89/13 D’Aniello u.c. (šobrīd tiek izskatīta Tiesā).
( 4 ) 2009. gada 1. jūlijā izskatīšanā bija apmēram 15000 lietu starp Poste Italiane un tā darbiniekiem; skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumu 17. punktu lietā Sorge. Turklāt lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu Poste Italiane norāda, ka laikposmā no 2004. gada 1. jūnija līdz 2004. gada 15. septembrim tā Campania centrā tika nodarbināti vēl 40 citi darbinieki. C. Carratù aizstāvis tiesas sēdē arī norādīja, ka netiekot apstrīdēts, ka apmēram 95 % [darba] līgumu, kas noslēgti uz noteiktu laiku, Itālijā attiecas uz Poste Italiane.
( 5 ) Skat. 2012. gada 15. marta spriedumu lietā C‑157/11 Sibilio. Skat. arī lietu C‑22/13 Mascolo, lietu C‑61/13 Forni, lietu C‑62/13 Racca un lietu C‑63/13 Russo, kuras visas tiek šobrīd izskatītas Tiesā un kuras [izskatīšanai] nodevusi Tribunale di Napoli. Turklāt skat. lietu C‑50/13 Papalia un lietu C‑221/13 Mascellani, kas arī šobrīd tiek izskatītas Tiesā.
( 6 ) Aplūkojamajā lietā tika sākotnēji paredzēts, ka prettiesiskais līgums beigsies 2004. gada 15. septembrī. Kā norāda valsts tiesa, lietā ir runa par sagaidāmo kompensāciju vairāk nekā astoņu gadu darba algas apmērā.
( 7 ) Direktīvas 1999/70 juridiskais pamats ir EKL 139. panta 2. punkts (tagad – LESD 155. panta 2. punkts); skat. arī direktīvas preambulas pirmo apsvērumu.
( 8 ) 1966. gada 6. augustaGURI Nr. 195.
( 9 ) 1970. gada 27. maijaGURI Nr. 131.
( 10 ) Likumdošanas dekrēts Nr. 368/2001 par Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku ieviešanu (2001. gada 9. oktobraGURI Nr. 235, 4. lpp.).
( 11 ) 2010. gada 9. novembraGURI Kārtējais pielikums Nr. 243.
( 12 ) Tiesas sēdē Poste Italiane norādīja, ka par spriedumu par prasības daļu ir iesniegta apelācijas sūdzība un ka nolēmums vēl nav pieņemts.
( 13 ) Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.).
( 14 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīva par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija) (OV L 204, 23. lpp.).
( 15 ) Patiesi, lai gan Poste Italiane tiesas sēdē norādīja, ka Likuma Nr. 300/1970 18. pants nav un nebija piemērojams noteikta laika darba ņēmējiem, paliek neskaidrs, vai tāpat ir ar darba ņēmējiem, kuru statuss ir ticis grozīts no noteikta laika uz pilna darba laika.
( 16 ) It īpaši skat. 2012. gada 28. februāra spriedumu lietā C‑41/11 Inter-Environnement Wallonie un Terre wallonne (35. punkts).
( 17 ) Lai gan prasība iesniedzējtiesā sākotnēji tika celta 2008. gada 23. septembrī, tiesas sēdē tika gūts apstiprinājums, ka nav strīda par to, ka lietai ir noilgums.
( 18 ) Skat. 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C-222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c. (Krājums, I-289. lpp., 67. un 68. punkts).
( 19 ) Šajā ziņā skat. 2006. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C-295/04 līdz C-298/04 Manfredi u.c. (Krājums, I-6619. lpp., 30. punkts). Šeit es piekrītu Komisijai, ka šī pamatlīguma 4. klauzula var būtu piemērojama pat vienam līgumam uz noteiktu laiku; skat. 2009. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C-378/07 līdz C-380/07 Angelidaki u.c. (Krājums, I-3071. lpp., 116. un 117. punkts).
( 20 ) 2007. gada 13. septembra spriedums lietā C-307/05 (Krājums, I-7109. lpp.).
( 21 ) Skat. minētā sprieduma 47. punktu, kas tika apstiprināts apvienotajās lietās C-444/09 un C-456/09 Gavieiro Gavieiro un Iglesias Torres (Krājums, I-14031. lpp., 58. punkts) un 2011. gada 18. marta rīkojumu lietā C‑273/10 Montoya Medina (32. punkts).
( 22 ) 2008. gada 15. aprīļa spriedums lietā C-268/06 (Krājums, I-2483. lpp.).
( 23 ) Turpat (130. punkts).
( 24 ) Turpat (131. un 132. punkts).
( 25 ) Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (OV 1998, L 14, 9. lpp.).
( 26 ) 2010. gada 10. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-395/08 un C-396/08 Bruno u.c. (Krājums, I-5119. lpp.) un apstiprināts ar 2012. gada 1. marta spriedumu lietā C‑393/10 O’Brien.
( 27 ) Bruno u.c. (46. punkts), skat. arī 47. un 48. punktu.
( 28 ) Turpat (28., 32., 37. un 42. punkts). Turklāt skat. atsauces pēc analoģijas uz judikatūru par pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku lietā O’Brien 36., 37. un 64. punktā, kā arī uz 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C-486/08 Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols (Krājums, I-3527. lpp., 25. punkts).
( 29 ) Skat. Bruno u.c. (47. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 30 ) Skat. 1990. gada 17. maija spriedumu lietā C-262/88 Barber (Recueil, I-1889. lpp., 13. punkts) un 1990. gada 27. jūnija spriedumu lietā C-33/89 Kowalska (Recueil, I-2591. lpp., 10. punkts).
( 31 ) Skat. 1999. gada 9. februāra spriedumu lietā C-167/97 Seymour-Smith un Perez (Recueil, I-623. lpp., 26. punkts).
( 32 ) Skat. 9. punktu pamatnolīguma vispārīgajos apsvērumos, kā arī tā 8. klauzulas 2. punktu.
( 33 ) Aprēķinot, ka tas sākas ar dienu, kad Poste Italiane saņēma C. Carratù vēstuli, nododot sevi uzņēmuma rīcībā (2004. gada 11. oktobris), un līdz dienai, kad iesniedzējtiesa pasludinās savu galīgo spriedumu. Šis laika garums nekādi nav skaidrs (attiecībā uz procesuālo kavēšanos Itālijas tiesu sistēmā skat. ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumus lietā C‑500/10 Belvedere Costruzioni, 2012. gada 29. marta spriedums, 27. zemsvītras piezīme). Tiesas sēdē C. Carratù pārstāvis norādīja, ka viņa ir atjaunota savā amatā 2012. gadā.
( 34 ) Skat. tostarp 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-148/02 Garcia Avello (Recueil, I-11613. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 35 ) Šajā ziņā skat. Sorge (42. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 36 ) Patiesi, citos apstākļos Tiesa ir nospriedusi, pirmkārt, ka situācijai nav jābūt identiskai, bet tikai salīdzināmai un, otrkārt, ka salīdzināmības vērtējums ir jāveic nevis vispārēji un abstrakti, bet īpaši un konkrēti atbilstīgi attiecīgajai priekšrocībai (tostarp skat. 2011. gada 10. maija spriedumu lietā C-147/08 Römer, Krājums, I-3591. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 37 ) Skat. 2011. gada 8. septembra spriedumu lietā C-177/10 Rosado Santana (Krājums, I-7907. lpp., 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 38 ) Skat. 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-212/04 Adeneler u.c. (Krājums, I-6057. lpp., 91. punkts). Turklāt pamatnolīguma 5. klauzula kā tāda neliedz dalībvalstij ierobežot privātā sektora darbiniekiem tiesības uz pārveidošanu secīgas nodarbinātības uz noteiktu laiku gadījumā: skat. 2008. gada 12. jūnija rīkojumu lietā C‑364/07 Vassilakis u.c. (122. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 39 ) Turklāt tiesas sēdes beigās Komisija paskaidroja, ka pamatnolīguma 4. klauzula par nediskrimināciju ir lasāma kopsakarā ar 5. klauzulu par secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu ļaunprātīgu izmantošanu.
( 40 ) Tiešām, Poste Italiane norādīja, ka darba devējs var atlaist noteikta laika darba ņēmēju, lai gan tas varētu būt grūtāk nekā atlaist pilna laika darba ņēmēju. Tas, ka viena situācija neizslēdz citu, pasvītro abu atšķirības.
( 41 ) Šajā ziņā skat. 2001. gada 4. oktobra spriedumu lietā C-438/99 Jiménez Melgar (Recueil, I-6915. lpp., 45. punkts) un 2013. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑614/11 Kuso (35. punkts).
( 42 ) Impact (116. punkts) un 161. punkts ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumos.
( 43 ) Piemēram, ikgadējā atvaļinājuma samazināšana salīdzinājumā ar laikposmu, kas tiek piešķirts par pilna laika darba attiecībām, ir pamatota ar objektīviem iemesliem; skat. attiecībā uz pamatnolīguma par nepilna laika darbu 4. klauzulu 2013. gada 13. jūnija rīkojumu lietā C‑415/12 Brandes (31. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 44 ) Piemēram, skat. Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta e) punktu.
( 45 ) Šajā ziņā skat. Eiropas Parlamenta rezolūciju par Komisijas priekšlikumu Padomes direktīvai par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (COM(99) 0203 – C4‑0220/99) (OV 1999, C 279, 430. lpp.); skat. rezolūcijas preambulas M apsvērumu.
( 46 ) Šajā ziņā skat. 2010. gada 25. novembra spriedumu lietā C-429/09 Fuß (Krājums, I-12167. lpp., 80. punkts un tajā minēta judikatūra) un 25. punktu manos secinājumos lietā C‑64/12 Schlecker (2013. gada 12. septembra spriedums).
( 47 ) Skat. pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6. punktu.
( 48 ) Skat. pamatnolīguma 1. klauzulas a) punktu.
( 49 ) Pirms Direktīvas 1999/70 pieņemšanas Komisija attiecībā uz jaunām nodarbinātības formām norādīja savā paziņojumā “European Social Policy – A way forward for the Union”, COM(94) 333, galīgā redakcija, 22. lpp., 8. punkts, ka attīstība ir novedusi pie “elastīgākām darba līguma formām (noteikta laika, pagaidu un nepilna laika). Tas ir ne tikai tādēļ, ka vadība vēlas palielināt fleksibilitāti, bet arī tādēļ, ka iesaistītie darba ņēmēji visai bieži dod priekšroku alternatīviem darba modeļiem.” Komisija kopš tā laika ir paziņojusi, ka “noteikta laika darbs veicina darba tirgu fleksibilitāti. Tas nodrošina buferi cikliskām pieprasījuma izmaiņām, ļaujot sabiedrībām pielāgot nodarbinātības līmeni bez augstu darbā pieņemšanas izmaksu radīšanas. Noteikta laika darbs arī ļauj sabiedrībām gūt labumu no tirgus iespējām, iesaistoties īstermiņa projektos bez nesamērīgām personāla izmaksām. Tas jo īpaši ir būtiski tajos darba tirgos, kuros pilna darba laika nodarbinātība tiek aizsargāta ar stingriem noteikumiem un fleksibilizācija ir ieviesta minimāli. Darba ņēmējiem noteikta laika darbs var būt tilts uz nodarbinātību un iespēja gūt pieredzi un iemaņas”; skat. Komisijas dienestu ziņojumu par Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku ieviešanu (ES-15), SEC(2006) 1074, 2. lpp.
( 50 ) Atbilstīgi pamatnolīguma 6. klauzulas mērķim.
( 51 ) Skat. Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols (46. punkts).
( 52 ) Skat. Barnard, C., EU Employment Law, Oxford University Press, Oxford: 2012 (4. izd.), 440. lpp.
( 53 ) Piebildīšu, ka attiecībā uz uzņēmumiem ar 15 vai mazāk darbiniekiem kompensācija par prettiesisku atlaišanu atbilstīgi Likuma Nr. 604/1966 8. pantam, kas kā likums ir robežās starp 2,5 un 6 mēnešalgām, šķiet kopumā mazāk labvēlīga nekā Likuma Nr. 183/2010 32. panta 5. punktā paredzētā.
( 54 ) Skat. Corte Costituzionale2011. gada 9. novembra spriedumu lietā Nr. 303/2011.
( 55 ) Skat. pamatnolīguma 4. klauzulas 3. punktu; lasiet kopsakarā ar vispārīgo apsvērumu 10. punktu; skat. arī Direktīvas 1999/70 preambulas septiņpadsmito apsvērumu.
( 56 ) Piebildīšu, ka uz jautājumu, vai darba nosacījumiem, kas tiek novērtēti kopā, ir mazāk labvēlīga attieksme, Komisija ir norādījusi, ka “ir jāattaisno tas, ka valsts tiesas veic novērtējumu, pamatojoties uz katras lietas apstākļiem. Komisijas dienesti sekos līdzi attīstībai dalībvalstīs, it īpaši tajās, kurās salīdzinājums starp noteikta laika un pilna darba laika darbiniekiem var tikt veikts, tikai pamatojoties uz visiem darba nosacījumiem, tos kopā ņemot”, skat. SEC(2006) 1074, 38. un 39. lpp. (izcēlums mans).
( 57 ) Šajā ziņā skat. iepriekš 54. punktu.
( 58 ) 2011. gada 6. septembra spriedums lietā C-108/10 Scattolon (Krājums, I7491. lpp., 84. punkts) Tiesa nosprieda, ka, ņemot vērā pārējās tās atbildes šajā lietā, vairs nav jāatbild uz ceturto šajā lietā uzdoto jautājumu, kurš ir izteikts līdzīgi izskatāmajā lietā uzdotajam sestajam jautājumam.
( 59 ) Tiešām, 38 no visiem 122 punktiem tās apsvērumos ir veltīti šim jautājumam.
( 60 ) Tādā ziņā iesniedzējtiesā izskatāmās lietas apstākļi atšķiras no veltīgi norādītajiem argumentiem apvienotajās lietās Gavieiro Gavieiro un Iglesias Torres (84. un 85. punkts) par to, vai nebija iemesla piemērot Direktīvu 1999/70 tieši.
( 61 ) Skat. Impact (68. punkts).
( 62 ) Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmi.
( 63 ) Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena secinājumus lietā Sorge (64. punkts).
( 64 ) 1990. gada 12. jūlija spriedums lietā C-188/89 Foster u.c. (Recueil, I-3313. lpp., 20. punkts).
( 65 ) Skat. arī 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C-157/02 Rieser Internationale Transporte (Recueil, I-1477. lpp., 24. punkts) un 2012. gada 24. janvāra spriedumu lietā C‑282/10 Dominguez (39. punkts).
( 66 ) Skat. 2007. gada 14. jūnija spriedumu lietā C-6/05 Medipac-Kazantzidis (Krājums, I-4557. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 67 ) Attiecībā uz privātas organizācijas noteiktu pasākumu piedēvējamību valstij LESD 30. panta nolūkiem skat. 2002. gada 5. novembra spriedumu lietā C-325/00 Komisija/Vācija (Recueil, I-9977. lpp., 17., 19. un 20. punkts) un atbilstīgi LESD 107. pantam 2002. gada 16. maija spriedumu lietā C-482/99 Francija/Komisija (Recueil, I-4397. lpp., 55. un 56. punkts).
( 68 ) Ir jānorāda, ka šie kritēriji var tikt precizēti paslaikā Tiesā izskatāmā lietā; skat. lietu C‑279/12 Fish Legal un Shirley.
( 69 ) Skat. 2000. gada 14. septembra spriedumu lietā C-343/98 Collino un Chiappero (Recueil, I-6659. lpp., 24. punkts) un lietu Dominguez (40. punkts). Turklāt atsaukšos uz saviem secinājumiem lietā C‑425/12 Portgás (šobrīd tiek izskatīta Tiesā, 41. un 45. punkts).
( 70 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (OV L 134, 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 7. sēj., 19. lpp.), ar grozījumiem.
( 71 ) Komisijas 2008. gada 30. aprīļa Lēmums 2008/383/EK, ar kuru eksprespasta un kurjerpasta pakalpojumiem Itālijā piemēro atbrīvojumu no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (OV L 132, 18. lpp.) un Komisijas 2010. gada 5. janvāra Lēmums 2010/12/ES, ar kuru dažiem finanšu pakalpojumiem pasta nozarē Itālijā piemēro atbrīvojumu no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (OV L 6, 8. lpp.).
( 72 ) Šajā ziņā skat. lietu Komisija pret Īriju (Recueil, 4005. lpp., 15. punkts) un ģenerāladvokāta Z. Albēra [S. Alber] secinājumus lietā Collino un Chiappero (23. punkts). Turklāt skat. manus secinājumus lietā Portgás (41. punkts).
( 73 ) Detalizētāk skat. manus secinājumus lietā Portgás (37.–39., 42. un 43. punkts).
Full & Egal Universal Law Academy