3.3.2012
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 65/10
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2011. gada 13. decembra rīkojumu lietā T-510/11 Gino Trevisanato/Eiropas Komisija 2012. gada 17. janvārī iesniedza Gino Trevisanato
(Lieta C-25/12 P)
2012/C 65/20
Tiesvedības valoda — itāļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Gino Trevisanato (pārstāvis — L. Sulfaro, advokāts)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
—
atcelt Vispārējās tiesas septītās palātas 2011. gada 13. decembra rīkojumu lietā T-510/11, ar kuru ir atzīts, ka Vispārējā tiesa var un tās kompetencē ir izskatīt prasījumus, kuri izvirzīti prasībā sakarā ar bezdarbību, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējs 2011. gada 29. septembrī cēla pret Eiropas Komisiju saskaņā ar LESD 265. panta 3. punktu;
—
tādējādi apmierināt iepriekš minētos prasījumus, galvenokārt, pēc būtības izskatīt prasību un piespriest, lai tiesāšanās izdevumi tiktu atlīdzināti lietas dalībniekam, kuram spriedums ir labvēlīgs, vai, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai atbilstoša nolēmuma pieņemšanai.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza trīs pamatus.
Apelācijas sūdzības iesniedzējs vispirms uzskata, ka rīkojumā ir pieļauta kļūda faktos, nepareizi interpretējot apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību. Viņš Vispārējo tiesu nav lūdzis par prettiesisku atzīt Komisijas atteikumu ieņemt nostāju, pieņemot argumentētu atzinumu LESD 258. panta izpratnē par Direktīvas 98/59/EK (1) par kolektīvo atlaišanu nepareizu transponēšanu Itālijas tiesību sistēmā, kā ir atzīts rīkojumā. Tieši pretēji, viņš esot lūdzis Vispārējo tiesu nolemt, ka Komisija prettiesiski nav rīkojusies, nepieņemot un apelācijas sūdzības iesniedzējam nepaziņojot juridiski saistošu nostāju par pieprasījumu, kas četrus gadus pēc sūdzības tika vēlreiz izteikts ar 2011. gada 11. jūlija pieprasījumu jautājumā, vai darba ņēmējiem Itālijā ir tiesības uz Direktīvā 98/59/EK par kolektīvo atlaišanu paredzēto aizsardzību, jo Itālijas tiesas šīs tiesības nav atzinušas attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, kuru šādi ir atlaidusi IBM Itālijā.
Vispārējā tiesa ir arī pieļāvusi kļūdu, atzīstot, ka tai nav kompetences, pamatojoties uz Tiesas 1995. gada 26. oktobra rīkojumu apvienotajās lietās C-199/04 P un C-200/94 P Pevasa un Inpesca. Šī judikatūra nav izmantojama šajā lietā, kuras fakti būtiski atšķiras no faktiem, attiecībā uz kuriem tika izdots iepriekš minētais rīkojums.
Visbeidzot, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tās Reglamentu un Pamattiesību hartas 47. pantu, par prasību nepaziņojot pretējai pusei, Oficiālajā Vēstnesī nepublicējot prasības kopsavilkumu, kā arī nenododot lietu ģenerāladvokātam.
(1) OV L 225, 16. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy