16.6.2012
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 174/17
Prasība, kas celta 2012. gada 29. martā — Eiropas Komisija/Bulgārijas Republika
(Lieta C-152/12)
2012/C 174/26
Tiesvedības valoda — bulgāru
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — R. Vasileva un H. Støvlbæk)
Atbildētāja: Bulgārijas Republika
Prasītājas prasījumi:
—
atzīt, ka Bulgārijas Republika nav ievērojusi tai Direktīvas 2001/14/EK (1) 7. panta 3. punktā un 8. panta 1. punktā paredzētos pienākumus;
—
piespriest Bulgārijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
2012. gada 16. marta prasībā Eiropas Komisija (turpmāk tekstā — “Komisija”) lūdz atzīt, ka, atbilstoši Direktīvas 2001/14/EK 7. panta 3. punktā paredzētajam nebalstot Bulgārijas infrastruktūras pārvaldītāju maksas iekasēšanas sistēmu uz izmaksām, kas tieši radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus, Bulgārijas Republika nav izpildījusi tai Direktīvas 2001/14/EK 7. panta 3. punktā un 8. panta 1. punktā paredzētos pienākumus. Turklāt Bulgārija neesot paziņojusi, ka tā saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punktu ir uzlikusi maksājumu, pamatojoties uz sistēmu, kas paredz maksājumu pilnīgu segšanu. Tādēļ Bulgārijai katrā ziņā esot bijis jāizpilda minētajā pantā paredzētie nosacījumi.
Komisija pamatojas uz šādiem būtiskiem argumentiem:
1)
Ar jēdzienu “izmaksas, kas tieši radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus”, esot jāsaprot robežizmaksas, kas tieši rodas, faktiski izmantojot dzelzceļa infrastruktūru, proti, “tiešās izmaksas”, kas rodas, konkrēti sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus. Tātad šīs izmaksas esot mainīgas un atkarīgas no tā, vai dzelzceļa infrastruktūra tiek vai netiek izmantota. Sekojot šādai domu gaitai, ar faktisku dzelzceļa infrastruktūras lietošanu nesaistītas izmaksas nevarot uzskatīt par tiešajām izmaksām, pat ja tās attiecas uz darbībām vai precēm, kas vajadzīgas, lai veicinātu vilcienu satiksmi pa noteiktām līnijām. Šīs izmaksas esot fiksētās izmaksas tādā ziņā, ka tās rodas pat tad, ja dzelzceļa infrastruktūra netiek lietota.
2)
Šādu interpretāciju pamatojot 7. panta 3. punkta teksts, kas attiecas uz izmaksām, “.. kas tieši radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus”. Fiksētas izmaksas, kas ir saistītas ar visu dzelzceļa infrastruktūru, nerodoties “tieši”, konkrēti sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus. Vārdu savienojums “tieši radušās” tātad attiecoties uz papildu izmaksām, kas rodas, īpaši sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus. Piedāvāto skaidrojumu pamatojot arī 7. panta 3. punkta sistēmiskā interpretācija. 7. pantā esot reglamentēti maksas iekasēšanas principi, bet 8. pantā — iespējamie izņēmumi no šiem principiem. 8. panta 1. punktā runa esot par to, lai “.. pilnībā segtu infrastruktūras pārvaldītājam radušās izmaksas”, kas nozīmējot, ka izmaksas, uz kurām attiecas 7. panta 3. punkts, esot nevis infrastruktūras pārvaldītāju galīgās izmaksas, bet gan tiešās izmaksas, kas radušās, konkrēti sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus, proti, par galīgajām izmaksām mazākas izmaksas. Šo interpretāciju pamatojot Direktīvas 2001/14/EK preambulas septītais apsvērums, kurā rosināta optimāla dzelzceļa infrastruktūras lietošana pēc iespējas vairākiem pārvadājumu uzņēmumiem, kas paredz zemākas maksas.
3)
Komisija uzskata, ka dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājiem infrastruktūra ir jānodod pārvadātāju rīcībā, pašiem sedzot izmaksas, un ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem ir jāsamaksā maksa, kas atbilst tiešajām izmaksām. Tas izrietot arī no vajadzības panākt, lai dzelzceļa infrastruktūru lietotu pēc iespējas vairāk dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu, un optimizēt tās lietošanu ar katra atsevišķa uzņēmuma palīdzību. Direktīvas 2001/14/EK 8. panta 1. punktu varot piemērot tikai tad, ja ir izpildīti šajā pantā minētie nosacījumi: visām tirgus daļām, par kurām infrastruktūras pārvaldītājs vēlas iekasēt uzcenojumu, tam vispirms ir jāpārbauda, vai tas spēj segt šādu uzcenojumu. Šī interpretācija izrietot no 8. panta 1. punkta pirmās daļas teksta, proti, no formulējuma “.. ja tirgus situācija to pieļauj.”, kā arī no 8. panta 1. punkta otrās daļas teksta, kurā paredzēts: “Maksas līmenis tomēr nedrīkst liegt lietot infrastruktūru tādām tirgus daļām, kas spēj segt vismaz tās izmaksas, kas tieši radušās dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas dēļ [..], ko pieļauj tirgus situācija”.
4)
Bulgārijas infrastruktūras pārvaldītāju 2005.–2008. gada izmaksu un ieņēmumu pilna analīze liecinot, ka 60 % līdz 70 % no Bulgārijā aprēķinātajām tiešajām ekspluatācijas izmaksām ir balstītas uz fiksētiem elementiem, it īpaši darba samaksu un sociālās apdrošināšanas maksājumiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka šīs izmaksas nav uzskatāmas par tiešajām izmaksām 7. panta 3. punkta izpratnē, jo tās nemaina vilcienu satiksmes pakalpojumu sniegšana. Tātad ieņēmumi no maksas par infrastruktūru esot daudz augstāki par kopējām tiešajām ekspluatācijas izmaksām. Līdz ar to Komisija secina, ka maksa Bulgārijā ir veidota, pamatojoties ne tikai uz izmaksām, kas tieši rodas, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.
5)
Pamatojoties uz saņemto informāciju, Komisija atzīst, ka metodēm, ko Bulgārija piemēro attiecībā uz maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu, nav skaidras saistības ar tiešo izmaksu jēdzienu Direktīvas 2001/14/EK 7. panta 3. punkta izpratnē.
(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīva 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu un drošības sertifikāciju (OV L 75, 1. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy