7.7.2012
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 200/9
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2012. gada 6. marta rīkojumu lietā T-453/10 Northern Ireland Department of Agriculture and Rural Development/Eiropas Komisija 2012. gada 22. maijā iesniedza Northern Ireland Department of Agriculture and Rural Development
(Lieta C-248/12 P)
2012/C 200/17
Tiesvedības valoda — angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Northern Ireland Department of Agriculture and Rural Development (pārstāvji — K.J. Brown, Departmental Solicitor's office, D. Wyatt, QC, V. Wakefield, Barristers)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
—
atcelt Vispārējās tiesas rīkojumu;
—
atzīt par pieņemamu DARD prasību par tiesību akta atcelšanu un nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā prasību par tiesību akta atcelšanu varētu izskatīt pēc būtības;
—
piespriest Komisijai atlīdzināt DARD tiesāšanās izdevumus, kas radušies šīs tiesvedības laikā, kā arī tos, kas radušies pirmajā instancē, izskatot iebildi par nepieņemamību, un
—
atlikt lēmuma par pārējiem tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
Pamati un galvenie argumenti
Pirmais pamats attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa nav noteikusi un piemērojusi pareizos juridiskos kritērijus, proti, spriedumi lietā Piraiki-Patraiki u.c./Komisija un Dreyfus/Komisija ir vienīgi tāda plašāka tiesību principa piemērs, saskaņā ar kuru Savienības pasākums tieši skar tās personas, kuru tiesisko stāvokli tas ietekmē, ja šī pasākuma sekas ir “nepārprotami saistošas”, vai ja jebkāda cita iespēja ir “tīri teorētiska” vai ir “acīmredzams”, ka noteiktā veidā tiks īstenota diskrecionārā vara. Šis princips ir jāpiemēro katras lietas apstākļiem.
Otrais pamats attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un rīkojusies pretēji tiesiskās drošības principam, ierobežojot spriedumu lietā Piraiki-Patraiki u.c./Komisija un Dreyfus/Komisija piemērojamību (it īpaši ierobežojot pirmā sprieduma piemērojamību, attiecinot to uz gadījumiem, kuros Savienība ir veikusi pasākumu, atbildot uz dalībvalsts lūgumu, un, ierobežojot otrā sprieduma piemērojamību, attiecinot to uz gadījumiem ar “ļoti īpašiem faktiskajiem apstākļiem”).
Trešais pamats attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ierobežojot kritēriju attiecībā uz tiesībām celt prasību LESD 263. panta izpratnē. Tas ir pretrunā pareizai LESD 263. panta, kas grozīts ar Lisabonas līgumu, interpretācijai, it īpaši ņemot vērā tā mērķus un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.
Ceturtais pamats attiecas uz to, ka, ja Vispārējā tiesa būtu piemērojusi pareizos tiesību principus, DARD būtu atzīts par “tieši skartu”. Proti, konstitucionālā nostāja Apvienotajā Karalistē ir tāda, ka reģionālā iestāde — šajā gadījumā DARD — tieši sedz izmaksas saistībā ar finansējuma atteikumu. Cēloņsakarība ir tieša un automātiska. Kompetenču sadale Apvienotajā Karalistē ir stingri noteikta (skat. 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-428/07 Horvath, Krājums, I-6355. lpp.) un jebkurš arguments, saskaņā ar kuru to piemērojamība nav “nepārprotami saistoša” ir jānoraida.
Full & Egal Universal Law Academy