22.9.2012
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 287/19
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2012. gada 27. jūnijā iesniedza Arbeitsgericht Nienburg (Vācija) — Heinz Kassner/Mittelweser-Tiefbau GmbH & Co. KG
(Lieta C-311/12)
2012/C 287/36
Tiesvedības valoda — vācu
Iesniedzējtiesa
Arbeitsgericht Nienburg
Lietas dalībnieki pamata procesā
Prasītājs: Heinz Kassner
Atbildētāja: Mittelweser-Tiefbau GmbH & Co. KG
Prejudiciālie jautājumi
1)
Vai ES Pamattiesību hartas 31. pants un Direktīvas 2003/88/EK (1) 7. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram atsevišķās nozarēs koplīgumā var saīsināt minimālo četras nedēļas ilgo ikgadējo atvaļinājumu?
2)
Vai ES Pamattiesību hartas 31. pants un Direktīvas 2003/88/EK 7. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram koplīgumos var noteikt, ka darba algas samazinājumu, kas izpeļņas aprēķinam izmantojamā laikposmā radies saīsināta darba laika, dīkstāves vai piespiedu darba kavējuma dēļ, var ietekmēt atlīdzības par neizmantoto atvaļinājumu aprēķinu, kā rezultātā darba ņēmējs par ikgadējo minimālo četras nedēļas ilgo atvaļinājumu nesaņem nekādu atvaļinājuma naudu, vai, attiecīgi, pēc darba attiecību izbeigšanas nesaņem atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu?
3)
Ja uz otro jautājumu tiktu atbildēts apstiprinoši: Vai ES Pamattiesību hartas 31. pants un Direktīvas 2003/88/EK 7. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram koplīgumos var noteikt, ka darba algas samazinājumu, kas izpeļņas aprēķinam izmantojamā laikposmā radies saīsināta darba laika, dīkstāves vai piespiedu darba kavējuma dēļ, var ietekmēt atlīdzības par neizmantoto atvaļinājumu aprēķinu, kā rezultātā darba ņēmējs par ikgadējo minimālo četras nedēļas ilgo atvaļinājumu saņem mazāku atvaļinājuma naudu, vai, attiecīgi, pēc darba attiecību izbeigšanas mazāku atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu, kā viņš būtu saņēmis, ja atlīdzības par neizmantoto atvaļinājumu pamatā būtu vidējā izpeļņa, kuru darba ņēmējs būtu saņēmis aprēķina laikposmā, kad nav šādu darba algas samazinājumu? Ja jā: cik procentus maksimāli no darba ņēmēja nesamazinātas vidējās izpeļņas var paredzēt valsts tiesību aktos kā atlīdzības par neizmantoto atvaļinājumu samazinājumu atbilstoši koplīgumam aprēķina laikposmā konstatēta saīsināta darba laika, dīkstāves vai piespiedu darba kavējuma dēļ, lai šo valsts tiesisko regulējumu varētu uzskatīt par atbilstošu Savienības tiesībām?
4)
Vai ES Pamattiesību hartas 31. pants un Direktīvas 2003/88/EK 7. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums par koplīgumiem, atbilstoši kuram nav tiesību uz atvaļinājumu tādos laikposmos gada laikā, kad saslimušais darbnespējīgais darba ņēmējs nav saņēmis nedz darba samaksu, nedz slimības pabalstu, nedz arodslimības pabalstu, ciktāl tā sekas ir tādas, ka darba ņēmējam ir tiesības uz mazāk kā četrām nedēļām ikgadējā atvaļinājuma?
5)
Vai ES Pamattiesību hartas 31. pants un Direktīvas 2003/88/EK 7. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums par koplīgumiem, atbilstoši kuram tiesības uz atvaļinājuma naudu, vai, attiecīgi, pēc darba attiecību izbeigšanas nesaņem — atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu — nav tādos gados, kad dīkstāves vai piespiedu darba kavējuma dēļ, īpaši slimības dēļ, faktiski nav saņemta bruto alga?
6)
Vai ES Pamattiesību hartas 31. pants un Direktīvas 2003/88/EK 7. panta 1. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums par koplīgumiem, atbilstoši kuram tiesības uz atvaļinājumu un atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu izbeidzas, beidzoties kalendārajam gadam, kurš seko gadam, kad tiesības uz atvaļinājumu ir radušās, kā rezultātā tiek ierobežotas tāda darba ņēmēja iespējas uzkrāt tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kurš bijis vairākus aprēķina laikposmus pēc kārtas? Ja jā: Vai Savienības tiesības valsts tiesību aktos tiktu īstenotas labāk un efektīvāk, ja šādu koplīguma normu atstātu pilnībā nepiemērotu un, vai ja šo normu atbilstoši Savienības tiesībām attīstītu tādējādi, ka gada termiņš tiktu aizstāts ar kādu ilgāku laikposmu?
7)
Ja uz vienu vai vairākiem 1.-5. jautājumiem tiktu atbildēts apstiprinoši: Vai Savienības tiesību vispārīgie tiesiskās drošības un atpakaļejoša spēka aizlieguma principi sniedz iespēju atsaukties uz interpretāciju, kādu Tiesa šajā prejudiciālā nolēmuma procedūrā piešķirs ES Pamattiesību hartas 31. pantam un Direktīvas 2003/88/EK 7. panta 1. punktam, to attiecībā uz visām iesaistītajām personām ierobežojot laikā, jo valsts augstākās instances tiesas judikatūrā iepriekš ir ticis atzīts, ka attiecīgās valsts tiesību aktu un koplīgumu normas nav interpretējamas atbilstoši Savienības tiesībām? Ja Tiesa uz šo atbildētu noliedzoši: Vai ar Savienības tiesībām ir saderīgi, ka valsts tiesas, pamatojoties uz valsts tiesībām, nodrošinātu darba devēju, kuri ir paļāvušies uz valsts augstākās instances tiesas judikatūras ilgtspēju, tiesiskās paļāvības aizsardzību, jeb tiesiskās paļāvības aizsardzība ietilpst vienīgi Eiropas Savienības Tiesas kompetencē?
(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy