8.12.2012
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 379/18
Prasība, kas celta 2012. gada 12. oktobrī — Eiropas Komisija/Ungārija
(Lieta C-462/12)
2012/C 379/30
Tiesvedības valoda — ungāru
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji — G. Braun un K. Talabér-Ritz)
Atbildētāja: Ungārija
Prasītājas prasījumi:
—
atzīt, ka Ungārija,
—
ar 2010. gada Likumu Nr. XCIV par noteiktu darbības nozaru aplikšanu ar īpašu nodokli (az egyes ágazatokat terhelő különadóról szóló 2010. évi XCIV. törvény) noteikdama pienākumu uzņēmumiem, kuri vispārējas atļaujas kārtībā sniedz telekomunikāciju pakalpojumus, maksāt īpašu nodokli, un
—
pienācīgi nepaziņodama ieinteresētajām personām par nolūku grozīt vispārējās atļaujas, (izmantošanas vai uzstādīšanas) tiesības un nosacījumus un neatvēlēdama ieinteresētajām personām pietiekamu laikposmu, lai tās varētu izteikt savu viedokli par ierosinātajiem grozījumiem,
nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) 12. un 14. pantā noteiktos pienākumus;
—
piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
2010. gada Likumā Nr. XCIV par noteiktu darbības nozaru aplikšanu ar īpašu nodokli (az egyes ágazatokat terhelő különadóról szóló 2010. évi XCIV. törvény) ir noteikts jauns par īpašu nodokli saukts nodoklis trīs Ungārijas tautsaimniecības pamatnozarēm — mazumtirdzniecības darbībai, telekomunikāciju darbībai un energoapgādes komercdarbību kopumam —, kurš attiecīgajiem subjektiem ir jāmaksā trīs turpmākos gadus atbilstoši to apgrozījumam pirms nodokļu atskaitīšanas.
Sava prasījuma atzīt pienākumu neizpildi pamatošanai Komisija izklāsta šādus pamatus un argumentus:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/20/EK ir noteikts, ka tās mērķis ir atļauju izsniegšanas kārtības saskaņošanas un vienkāršošanas ceļā izveidot elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu iekšējo tirgu. Tālab direktīvā ir uzsvērta likumdevēja apņemšanās nodrošināt, lai vispārējo atļauju piešķiršanas sistēmas nekropļotu konkurenci un neradītu šķēršļus ienākšanai tirgos.
Direktīvā ir izklāstīti noteikumi par atļauju izsniegšanas procedūrām un atļauju saturu, kā arī par minētajām procedūrām iekasējamo maksājumu veidu un apmēru. Atbilstoši 12. pantam ar administratīvajiem maksājumiem, kas prasāmi no elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, drīkst segt tikai administratīvās izmaksas, kas rodas vispārēju atļauju izsniegšanas kārtības, izmantošanas tiesību un noteiktu īpašu pienākumu pārvaldē, kontrolē un ieviešanā, kā arī ar atvasināto tiesību aktu un administratīvo lēmumu sagatavošanu un ieviešanu saistītā reglamentējošajā darbā.
Savukārt ar šo īpašo nodokli elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji maksā ne tikai administratīvos maksājumus un maksas par kontroli, bet arī kādu citu maksājumu, ar kuru pretēji direktīvas 12. pantā noteiktajam ir paredzēts nevis finansēt ar vispārējo atļauju kārtību saistītās administratīvās izmaksas, bet gan segt Ungārijas valsts vispārējā budžeta izdevumus.
Komisija uzskata, ka šādi iekasētais īpašais nodoklis pēc savas iedabas ir maksājums, ar kuru tiek aplikti vispārējas atļaujas kārtībā sniegtie elektronisko komunikāciju pakalpojumi, ievērojami palielināts šā pakalpojuma sniedzēju finansiālais slogs, radīti šķēršļi telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanas brīvībai un paredzēts finansēt direktīvā neatļautas izmaksas, un tādēļ tas kā tāds ir nesaderīgs ar tās 12. pantu.
Visbeidzot Komisija uzskata, ka Ungārija nav pienācīgi darījusi zināmu ieinteresētajām personām savu nolūku grozīt vispārējās atļaujas, (izmantošanas vai uzstādīšanas) tiesības un nosacījumus, nedz atvēlējusi ieinteresētajām personām pietiekamu laikposmu, lai tās varētu izteikt savu viedokli par ierosinātajiem grozījumiem. Rīkodamās šādi, Ungārija nav izpildījusi tai direktīvas 14. pantā paredzētos pienākumus.
Full & Egal Universal Law Academy