EUR-Lex -  62012CN0531 - LV

2.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 32/6

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2012. gada 19. septembra spriedumu apvienotajās lietās T-168/10 un T-572/10 Eiropas Komisija/SEMEA un Commune de Millau2012. gada 23. novembrī iesniedza Commune de Millau un Société d'économie mixte d'équipement de l'Aveyron (SEMEA)

(Lieta C-531/12 P)

2013/C 32/08

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Commune de Millau, Société d'économie mixte d'équipement de l'Aveyron (SEMEA) (pārstāvis — F. Bleykasten, avocat)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

—

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2012. gada 19. septembra spriedumu.

Lemjot no jauna:

—

atzīt, ka Vispārējai tiesai nav kompetences izskatīt prasības pieteikumu, kuru Komisija iesniegusi pret Commune de Millau lietā T-572/10;

—

norādīt Komisijai, ka apelācijas sūdzība iesniedzama kompetentajās Francijas tiesās;

—

atzīt par nepieņemamu Komisijas prasības pieteikumu pret SEMEA lietā T-168/10.

Pēc būtības:

—

konstatēt, ka pienākumam, kas ir Komisijas sūdzības pamatā, ir iestājies noilgums saskaņā ar Francijas tiesībām;

—

noraidīt Komisijas vērstās prasības pret Commune de Millau un SEMEA.

Pakārtoti:

—

nospriest, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu un labas pārvaldības principu;

—

atzīt, ka tādējādi ir iestājusies Savienības ārpuslīgumiskā atbildība pret Commune de Millau un SEMEA;

—

piespriest Komisijai samaksāt Commune de Millau un SEMEA summu, kas atbilst EUR 41 012 kā pamatsummu, papildinot ar procentiem un papildizdevumiem, kas aprēķināti saskaņā ar Francijas tiesībām un kam beidzas termiņš gaidāmā sprieduma datumā.

Katrā ziņā:

—

atzīt un nospriest, ka tiesāšanās izdevumi jāsedz Komisijai.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājas par Vispārējās tiesas spriedumu formulē četrus pamatus.

Pirmkārt, Commune de Millau apgalvo, ka Vispārējai tiesai nav kompetences izskatīt pret prasītāju vērsto prasības pieteikumu. Kā uzskata prasītāja, vienošanās par šķīrējtiesas klauzulu, izmantojot līguma noteikumu trešajām personām, ir neiespējama juridiskai personai, kura ir izveidota saskaņā ar Francijas publiskajām tiesībām. Prasītāja uzskata, ka nepastāv vienošanās, saskaņā ar kuru Commune de Millau būtu vienojusies par šķīrējtiesas klauzulu Komisijas labā.

Otrkārt, SEMEA apgalvo, ka, nododot savus aktīvus un pasīvus savai partnerei publisko tiesību maksātspējīgai juridiskai personai (Commune de Millau), kad tā pati bija maksātnespējīga, tā ir likumīgi nokārtojusi savas tiesības un pienākumus saskaņā ar sabiedrību tiesībām.

Treškārt, prasītājas norāda uz Vispārējās tiesas kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot ievērojusi noilguma jautājumā piemērojamo tiesisko pienākumu. Apstrīdētais prasījums esot radies sakarā ar komercdarījumiem starp SEMEA un Komisiju; kā uzskata prasītāja, neraugoties uz to, ka līgums, kas noslēgts starp SEMEA un Komisiju, ir administratīvs līgums, lietā piemērojamā noilguma norma ir Francijas Komerckodeksa [Code de commerce français] 189.a pants, kas tagad ir 110-4. pants. Tādējādi prasītājas uzskata, ka Komisijas prasījumam ir iestājies noilgums.

Visbeidzot, prasītājas pārmet Vispārējai tiesai Komisijas atbildības neatzīšanu, lai gan tās bezdarbība 12 gadus, lai atgūtu savu prasījumu, esot nolaidība un pārkāpjot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 3. punktu. Komisijas prasīto procentu lielums arī esot saistīts ar tās atturēšanos atgūt prasījumu, tādēļ pastāvot cēloņsakarība starp apgalvoto kaitējumu un Komisijas rīcību. Prasītājas visbeidzot apgalvo, ka kaitējums esot saistīts ar to nespēju laicīgi veikt pasākumus, lai atbildētu uz Komisijas sūdzību.

Full & Egal Universal Law Academy