2.3.2013
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 63/11
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2012. gada 27. septembra spriedumu lietā T-257/10 Itālija/Komisija 2012. gada 13. decembrī iesniedza Itālijas Republika
(Lieta C-587/12 P)
2013/C 63/18
Tiesvedības valoda — itāļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Itālijas Republika (pārstāvji — G. Palmieri un P. Gentili, avvocati dello Stato)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt Vispārējās tiesas 2012. gada 27. septembra spriedumu, kas paziņots 2012. gada 3. oktobrī, lietā T-257/10 Itālijas Republika/Komisija par prasību atcelt saskaņā ar LESD 264. pantu Komisijas 2010. gada 24. marta Lēmumu C(2010) 1711, galīgā redakcija, par valsts atbalstu C 4/2003 (ex NN 102/2002), kas paziņots ar 2010. gada 25. marta vēstuli SG Greffe (2010) D/4224, un tādējādi atcelt arī šo lēmumu;
—
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības atbalstam Itālijas Republika izvirza četrus pamatus.
Pirmkārt, minētā valsts apstrīd LESD 108. panta 2. un 3. punkta un Regulas (EK) Nr. 659/99 (1) 4., 6., 7., 10., 13. un 20. panta pārkāpumu. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, apgalvojot, ka Komisija šajā lietā varēja pieņemt jaunu lēmumu, neuzsākot jaunu, uz sacīkstes principu balstītu izmeklēšanas procedūru ar Itālijas Republikas un pārējo ieinteresēto lietas dalībnieku piedalīšanos.
Otrkārt, Itālijas Republika atsaucas uz LESD 296. panta otrās daļas un res judicata spēka principa pārkāpumu. Vispārējai tiesai esot bijis jāatceļ jaunais Komisijas lēmums, jo tajā tika atkārtota tā pati analīze, kurā tika konstatēti trūkumi un kura bija pirmā lēmuma pamatā.
Treškārt, prasītāja apgalvo, ka ir noticis LESD 107. panta 1. punkta un Regulas (EK) Nr. 1998/2006 (2) 1. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 2. panta pārkāpums. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, nospriežot, ka apstrīdētie pasākumi nav pasākumi, kuri saskaņā ar šo regulu nav uzskatāmi par valsts atbalsta pasākumiem.
Ceturtkārt, ar pārsūdzēto spriedumu tiekot pārkāpts Regulas (EK) Nr. 659/99 14. pants un samērīguma princips. Vispārējā tiesa nav norādījusi, ka ar Komisijas lēmumu ir uzdots atgūt priekšrocību, kuru uzņēmums faktiski nekad nav saņēmis.
(1) Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).
(2) Komisijas 2006. gada 15. decembra Regula (EK) Nr. 1998/2006 par Līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam (OV L 379, 5. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy