EUR-Lex -  62013CC0320 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTA MELKIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]

SECINĀJUMI,

sniegti 2014. gada 11. decembrī (1)

Lieta C‑320/13

Eiropas Komisija

pret

Polijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – LESD 258. pants – Atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana – Direktīva 2009/28/EK – LESD 260. panta 3. punkts – Netransponēšana un/vai transponēšanas pasākumu nepaziņošana – Kavējuma nauda

1.        Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Komisija lūdz Tiesu kontatēt, ka, “nepieņemot tādus normatīvus vai administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK prasības (2), un katrā ziņā nepaziņojot tos Komisijai, Polijas Republika nav izpildījusi šīs direktīvas 27. panta 1. punktā paredzētos pienākumus”.

2.        Turklāt, pamatojoties uz LESD 260. panta 3. punktu, Komisija lūdz Tiesu piespriest Polijas Republikai samaksāt kavējuma naudu par katru nokavēto dienu, skaitot no tās sprieduma pasludināšanas dienas šajā lietā, sakarā ar to, ka tā nav izpildījusi pienākumu paziņot Direktīvas 2009/28 transponēšanas pasākumus. Sākotnēji noteikts EUR 133 228,80 apmērā, procesa gaitā prasītais apmērs ir samazināts līdz EUR 61 380.

3.        Tātad šī lieta dod Tiesai iespēju pirmo reizi interpretēt šo jauno, ar Lisabonas līgumu ieviesto mehānismu, kas ļauj Tiesai noteikt dalībvalstij finansiālu sankciju no brīža, kad tā sākotnēji sodīta par pienākuma paziņot direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar kādu likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumus neizpildi (3).

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

4.        Direktīva 2009/28 kopā ar Direktīvu 2009/29/EK (4) un Direktīvu 2009/30/EK (5) veido daļu no “elektroenerģijas‑klimata paketes”, kas tika pieņemta 2009. gada aprīlī. Šīs paketes mērķis bija izveidot tiesisko regulējumu, kas līdz 2020. gadam ļautu Eiropas Savienībai sasniegt konkrētus mērķus klimata un elektroenerģijas jomā, proti, par 20 % samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, par 20 % palielināt no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas daudzumu kopējā elektroenerģijas bruto gala patēriņā un par 20 % uzlabot energoefektivitāti Savienībā.

5.        Direktīvas 2009/28 1. pantā ir noteikts direktīvas priekšmets un darbības joma. Tajā ir definētā kopēja sistēma tam, kā veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Tajā ir formulēti valstīm saistošie mērķi saistībā ar to elektroenerģijas daļu, kas ir ražota no atjaunojamajiem energoresursiem, gan elektroenerģijas bruto gala patēriņā, gan transportā. Tajā turklāt ir izklāstīti noteikumi par statistisko pārskaitīšanu dalībvalstu starpā, par to kopīgiem projektiem ar trešām valstīm, izcelsmes apliecinājumiem, administratīvajām procedūrām, informāciju, mācībām un piekļuvi elektroenerģijas tīkliem elektroenerģijai, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem. Visbeidzot, tajā ir definēti ilgtspējības kritēriji biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem.

6.        Direktīvas 2009/28 2. panta a) līdz o) punktos ir ietverts konkrēts skaits definīciju.

7.        Direktīvas 2009/28 5. pantā ir ietverta no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas īpatsvara aprēķināšanas kārtība.

8.        Direktīvas 2009/28 13. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums gādāt par to, lai dažādās administratīvās procedūrās, noteikumos un kodeksos tiktu ņemta vērā virkne garantiju, informācijas vai atvieglojumu.

9.        Direktīvas 2009/28 14. pantā ar nosaukumu “Informācija un apmācība” ir paredzēta virkne pienākumu, lai nodrošinātu informācijas, kas attiecas uz atjaunojamajiem energoresursiem un to izmantošanu, pieejamību un izplatīšanu.

10.      Direktīvas 2009/28 16. pantā ir paredzēts atbalstīt un nodrošināt piekļuvi no atjaunojamajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas pārvades un sadales tīkliem.

11.      Direktīvas 2009/28 17. pantā ir definēti ilgtspējības kritēriji, kas jāievēro attiecībā uz biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem, lai tos ņemtu vērā pie atbilstības izvērtējuma šīs direktīvas prasībām, ciktāl tas attiecas uz valstu mērķiem un pienākumiem atjaunojamo energoresursu jomā, kā arī, lai izvērtētu atbilstību finanšu atbalstam par biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo patēriņu. 18. pantā ir noteikti principi, kurus piemērojot iespējams pārbaudīt šo ilgtspējības kritēriju ievērošanu. 19. pantā ir ietverti nosacījumi, kas regulē biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo siltumnīcefekta gāzu ietekmes aprēķināšanu.

12.      Savukārt Direktīvas 2009/28 21. pantā ir ietverti vairāki īpaši noteikumi attiecībā uz enektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem, transporta nozarē.

13.      Visbeidzot, šīs direktīvas 27. pantā ir precizēts:

“1. Neskarot 4. panta 1., 2. un 3. punktu, dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai vēlākais līdz 2010. gada 5. decembri[m] nodrošinātu atbilstību šai direktīvai.

Pieņemot pasākumus, dalībvalstis tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai attiecīgu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāmas šīs atsauces.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.”

B –    Polijas tiesiskais regulējums

14.      Saskaņā ar prasības pieteikumu un atbildes rakstu Polijas Republika esot transponējusi Direktīvu 2009/28 tostarp ar:

–        2005. gada 4. marta likumu par grozījumiem Enerģētikas likumā un Vides aizsardzības likumā (Ustawa o zmianie ustawy – Prawo energetyczne oraz ustawy – Prawo ochrony środowiska, Dziennik Ustaw Nr. 552) redakcijā ar grozījumiem;

–        2006. gada 25. augusta Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumu (Ustawa o biokomponentach i biopaliwach ciekłych, Dziennik Ustaw Nr. 169, 119. nodalījums) redakcijā ar grozījumiem;

–        2007. gada 12. janvāra likumu par grozījumiem Enerģētikas likumā, Vides aizsardzības likumā un Atbilstības sistēmas likumā (Ustawa o zmianie ustawy – Prawo energetyczne, ustawy – Prawo ochrony środowiska oraz ustawy o systemie oceny zgodności, Dziennik Ustaw Nr. 21, 124. nodalījums);

–        2007. gada 11. maija likumu par grozījumiem Akcīzes nodokļa likumā un vairākos citos likumos (Ustawa o zmianie ustawy o podatku akcyzowym oraz o zmianie niektórych innych ustaw, Dziennik Ustaw Nr. 99, 666. nodalījums);

–        2008. gada 4. septembra likumu par grozījumiem Finanšu instrumentu aprites likumā un vairākos citos likumos (Ustawa o zmianie ustawy o obrocie instrumentami finansowymi oraz niektórych innych ustaw, 2009. gada Dziennik Ustaw Nr. 165, 1316. nodalījums);

–        2009. gada 20. novembra likumu par grozījumiem Vides aizsardzības likumā un vairākos citos likumos (Ustawa o zmianie ustawy – Prawo ochrony środowiska oraz niektórych innych ustaw, Dziennik Ustaw Nr. 215, 1664. nodalījums);

–        2010. gada 8. janvāra likumu par grozījumiem Enerģētikas likumā un vairākos citos likumos (Ustawa o zmianie ustawy – Prawo energetyczne oraz o zmianie niektórych innych ustaw, Dziennik Ustaw Nr. 21, 104. nodalījums);

–        2011. gada 27. maija likumu par grozījumiem Degvielas kvalitātes uzraudzības un kontroles sistēmas likumā un vairākos citos likumos (Ustawa o zmianie ustawy o systemie monitorowania i kontrolowania jakości paliw oraz niektórych innych ustaw, Dziennik Ustaw Nr. 153, 902. nodalījums).

15.      Lietā nav strīda par to, ka šajos tiesību aktos nav ietvertas atsauces uz Direktīvu 2009/28 un ka šāda atsauce arī nav pievienota to oficiālajām publikācijām.

16.      Tomēr šāda piezīme ir pievienota 2013. gada 26. jūlijā pieņemtā likuma “Par grozījumiem Enerģētikas likumā un vairākos citos likumos” oficiālajai publikācijai (Dziennik Ustaw, 984. nodalījums). Šā likuma teksts tika publicēts 2013. gada 27. augustā un tas tika paziņots Komisijai 2013. gada 29. augustā.

17.      Tāpat ir noticis saistībā ar 2014. gada 21. martā pieņemto likumu par grozījumiem Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumā (2014. gada 8. aprīļa Dziennik Ustaw, 457. nodalījums), uz kuru Komisija ir atsaukusies 2014. gada 7. oktobra tiesas sēdē.

II – Pirmstiesas procedūra

18.      Saskaņā ar Direktīvas 2009/28 27. pantu dalībvalstīm tā bija jātransponē valsts tiesībās vēlākais līdz 2010. gada 5. decembrim.

19.      Tā kā Komisijai nebija paziņoti nekādi valsts veikti Direktīvas 2009/28 transponēšanas pasākumi, 2011. gada 27. janvārī tā nosūtīja Polijas valdībai brīdinājuma vēstuli.

20.      2011. gada 18. martā Polijas iestādes informēja Komisiju, ka Direktīvas 2009/28 normas tikšot transponētas ar likumu par elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem, un likumu par grozījumiem Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumā, kuru spēkā stāšanās bija paredzēta 2011. gada nogalē.

21.      2011. gada 17. jūnijā Komisija nosūtīja Polijas valdībai vēl vienu brīdinājuma vēstuli. Tajā Komisija uzsvēra, ka saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju Polijas Republikas 2011. gada 18. marta vēstulē paziņotie pasākumi vēl nav pieņemti, jo tai šajā sakarā nav iesniegti nekādi paziņojumi.

22.      Komisija arī precizēja, ka netransponēšana un atbilstošo valsts pasākumu nepaziņošana ir uzskatāma par Direktīvas 2009/28 27. panta 1. Punkta, kā arī LES 4. panta 3. punkta pārkāpumu.

23.      Visbeidzot, Komisija piebilda, ka šo pienākumu neizpilde var būt par pamatu finansiālu sankciju noteikšanai atbilstoši LESD 260. panta 3. punktam.

24.      2011. gada 2. augustā Direktīvas 2009/28 transponēšanas sakarā Polijas kompetentās iestādes paziņoja Komisijai 2011. gada 27. maija likumu par grozījumiem Degvielas kvalitātes uzraudzības un kontroles sistēmas likumā un vairākos citos likumos. 2011. gada 16. augustā tās pašas iestādes Direktīvas 2009/28 transponēšanas sakarā tai paziņoja šādus citus valsts tiesību aktus:

–        2008. gada 4. septembra likumu par grozījumiem Finanšu instrumentu aprites likumā un vairākos citos likumos;

–        2005. gada 4. marta likumu par grozījumiem Enerģētikas likumā un Vides aizsardzības likumā;

–        2007. gada 12. janvāra likumu par grozījumiem Enerģētikas likumā, Vides aizsardzības likumā un Atbilstības sistēmas likumā;

–        2009. gada 20. novembra likumu par grozījumiem Vides aizsardzības likumā un vairākos citos likumos;

–        2010. gada 8. janvāra likumu par grozījumiem Enerģētikas likumā un vairākos citos likumos;

–        2006. gada 25. augusta Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumu;

–        2007. gada 11. maija likumu par grozījumiem Akcīzes nodokļa likumā un vairākos citos likumos;

–        Polijas Republikas parlamenta apakšpalātas [Sejm] priekšsēdētāja 2006. gada 16. maija paziņojumu par konsolidētā Enerģētikas likuma izsludināšanu.

25.      2011. gada 17. augustā Polijas valsts iestādes informēja Komisiju, ka tās uzskata, ka Direktīvas 2009/28 normas ir atbilstoši transponētas Polijas tiesībās, pirmkārt, ar 1997. gada 10. aprīļa Enerģētikas likumu un, otrkārt, ar 2006. gada 25. augusta Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumu. Turklāt tās apstiprināja ar 2010. gada 8. janvāra likumu par grozījumiem Enerģētikas likumā un vairākos citos likumos veiktās izmaiņas. Šīs iestādes arī darīja Komisijai zināmu, ka ir uzsākts darbs pie diviem likumprojektiem – pie viena par atjaunojamajiem energoresursiem un pie otra par grozījumiem Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumā un Vides aizsardzības likumā.

26.      Uzskatot, ka tai paziņotie tiesību akti nav uzskatāmi par Direktīvas 2009/28 transponēšanu tās 27. panta 1. punkta izpratnē, 2012. gada 26. martā Komisija izsniedza Polijas Republikai argumentētu atzinumu, aicinot to veikt nepieciešamos atbilstošos pasākumus, lai to izpildītu divu mēnešu laikā, skaitot no atzinuma saņemšanas. Atzinumā tā arī precizēja, ka konkrētā pienākumu neizpilde var būt par pamatu finansiālām sankcijām atbilstoši LESD 260. panta 3. punktam.

27.      Uz šo argumentēto atzinumu Polijas Republika atbildēja ar 2012. gada 25. maija vēstuli, uzsverot, ka Direktīvas 2009/28 4. panta 1. punktā paredzētais valsts rīcības plāns nav uzskatāms tikai par administratīvu pasākumu šīs direktīvas 27. panta 1. punkta izpratnē, ka valsts atbalsta elektroenerģijai, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem, tiesiskā regulējuma piemērošana kopš 2005. gada 1. oktobra ir pietiekama, lai šo direktīvu varētu uzskatīt par transponētu Polijā, ka tiesību normas par minimālajiem 10 % elektroenerģijas, kas saražota no atjaunojamajiem energoresursiem, transporta nozarē un ilgtspējības kritēriji ir tikuši transponēti ar Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumu, ko groza ar 2011. gada 27. maija likumu, un ka ilgtspējīgas attīstības kritēriju transponēšana esot pabeigta 2012. gada nogalē. Visbeidzot, Polijas iestādes nosūtīja darbu kalendāru attiecībā uz Atjaunojamo energoresursu likumu, ar kuru bija paredzēts transponēt Direktīvas 2009/28 jau īstenotās normas vai tās normas, kuru transponēšana, kā tās noteikts pašā direktīvā, ir paredzētā vēlāk.

28.      Uzskatot, ka no šīs atbildes un Polijas Republikas paziņotajiem tiesību aktiem izriet, ka Polijas Republika joprojām nav izpildījusi tai no Direktīvas 2009/28 27. panta 1. punkta izrietošos pienākumus, 2013. gada 21. martā Komisija nolēma celt šo prasību.

29.      Saskaņā ar Komisijas 2013. gada 11. jūnija prasības pieteikumu, kas saņemts Tiesas kancelejā 2013. gada 12. jūnijā, Komisija pārmet Polijas Republikai, pirmkārt, ka tā nav pieņēmusi nepieciešamās tiesību normas, lai izpildītu Direktīvas 2009/28 prasības, un, otrkārt, ka tā katrā ziņā par šādām normām to nav informējusi, proti, ka tā Komisijai nav paziņojusi eventuālos lietderīgos tiesību instrumentus.

III – Tiesvedības rakstveida un mutvārdu daļas

30.      Saskaņā ar Komisijas repliku tā ir uzskatījusi, ka Polijas Republika, neskatoties uz 2013. gada 26. jūlija likuma pieņemšanu, joprojām nebija transponējusi pienākumus, kas noteikti Direktīvas 2009/28 2. panta b), c), d), g), m), n) un o) punktā, 5. pantā (un II, III un VII pielikumā), 13. pantā, 14. panta 1., 2., 5. un 6. punktā, 16. panta 2., 3., 4., 6., 7., 8. un 9. punktā, 17., 18., 19. pantā (un V pielikumā) un 21. pantā.

31.      Tomēr ar 2014. gada 1. oktobra vēstuli Komisija informēja Tiesu, ka pēc Polijas Republikas atbildes uz repliku un konkrētu tās Komisijai paziņoto informāciju, kuru Polijas Republika bija tai nosūtījusi pēdējo reizi 2014. gada 12. septembrī, tā sašaurina savas prasības priekšmetu.

32.      Kopš tā brīža prasības priekšmets ir sašaurināts līdz Direktīvas 2009/28 13. panta 2., 4., 5. un 6. punkta, 14. panta 2., 5. un 6. punkta, 17. panta 3.–5. punkta un 18. panta 1. punkta netransponēšanai un prasītā kavējuma nauda samazināta līdz EUR 61 380 par katru nokavēto dienu pārkāpto tiesību normu izpildē.

33.      Šajā kontekstā 2014. gada 7. oktobrī notika Tiesas sēde. Tās laikā Polijas valdība un Nīderlandes valdība (kura iepriekš bija iestājusies lietā), kā arī Komisija sniedza savus mutvārdu apsvērumus.

IV – Par Polijas Republikai pārmesto pienākumu neizpildi

A –    Piemērojamie principi

34.      Tiesas judikatūra par valsts veikto direktīvas transponēšanas pasākumu nepaziņošanu un direktīvas netransponēšanu stricto sensu ir plaša. No tās var tikt izsecinātas galvenās pamatnostādnes.

35.      Pirmkārt, ir vērts atgādināt, ka attiecībā uz dalībvalstīm, kurām direktīva ir adresēta, tās normām ir saistošs spēks un ka šāds spēks it jo īpaši piemīt normām par paredzēto pasākumu īstenošanas termiņiem (6).

36.      Otrkārt, lai gan direktīvas transponēšana valsts tiesībās noteikti neprasa, lai tās normas tiktu formāli un tekstuāli pārņemtas tiešā un specifiskā tiesību normā, tai atkarībā no direktīvas satura var būt pietiekami ar vispārīgu kontekstu. Tātad attiecīgajai normai ir efektīvi jānodrošina pilnīga direktīvas piemērošana, turklāt tam jānotiek pietiekami skaidri un precīzi, lai privātpersonas, ja direktīva tām paredz kādas tiesības, varētu to pilnībā zināt un attiecīgā gadījumā atsaukties uz to valsts tiesās (7).

37.      Turklāt gadījumos, kad direktīvā tieši ir paredzēts, ka šīs direktīvas transponēšanas tiesību normās ir jāietver atsauce uz to vai ka šāda atsauce ir jāpievieno to oficiālajām publikācijām, katrā ziņā ir nepieciešams pieņemt pozitīvu transponēšanas tiesību aktu (8).

38.      Treškārt, lai arī procedūrā, kas tiek uzsākta uz LESD 258. panta pamata, Komisijai ir pienākums pierādīt apgalvotās pienākumu neizpildes esamību un iesniegt Tiesai nepieciešamos pierādījumus, lai pārliecinātos par šādas neizpildes esamību, dalībvalstīm saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu ir jāatvieglo Komisijas uzdevuma veikšana, kas atbilstoši LES 17. panta 1. punktam cita starpā ietver nodrošināt to, lai Savienības tiesību normas tiek piemērotas (9).

39.      Šajā nolūkā dalībvalstīm ir jāsniedz Komisijai skaidra un precīza informācija. Tām ir viennozīmīgi jānorāda, kādi ir likumdošanas, normatīvie un administratīvie pasākumi, ar kuru palīdzību, pēc dalībvalsts ieskata, tā ir izpildījusi dažādos ar direktīvu uzliktos pienākumus.

40.      Ja šādas informācijas nav, Komisija nevar pārliecināties, vai dalībvalsts tiešām un pilnībā ir īstenojusi direktīvu. Ja dalībvalsts neizpilda šo pienākumu, proti, vai nu nesniedz attiecīgo informāciju vispār, vai ja iesniegtā informācija nav pietiekami skaidra un precīza, tas vien var būt pamats, lai uzsāktu LESD 258. pantā noteikto procedūru par šādas pienākumu neizpildes konstatēšanu (10). Šādos apstākļos dalībvalsts nevar pārmest Komisijai, ka tā savā prasības pieteikumā ir tikai konstatējusi, ka direktīva noteiktajā termiņā vispār nav tikusi transponēta, necenšoties pierādīt, kādā veidā tās spēkā esošās tiesības neatbilst šīs direktīvas noteikumiem, ja apgalvotā prasības pieteikuma neprecizitāte ir radusies no pašas šīs dalībvalsts rīcības pirmstiesas procedūras laikā (11).

41.      Ceturtkārt, apgalvotās pienākumu neizpildes esamība ir jāvērtē atkarībā no situācijas dalībvalstī, kāda tā bija argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, un pēc tam notikušās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (12).

42.      Šo kopsavilkumu es pabeigšu, norādot, ka šie dažādie principi ir tieši atgādināti vai piemēroti Polijas Republikai vismaz četros nesenos spriedumos (spriedums Komisija/Polija, C‑551/08, EU:C:2009:683, spriedums Komisija/Polija, C‑326/09, EU:C:2011:155, spriedums Komisija/Polija, C‑362/10, EU:C:2011:703 un spriedums Komisija/Polija, C‑281/11, EU:C:2013:855).

B –    Par pienākumu neizpildes esamību argumentētajā atzinumā norādītā termiņa beigās

43.      Galvenā pienākumu neizpilde, ko Komisija pārmet Polijas Republikai, ir tā, ka kopš pirmās 2011. gada 27. janvāra brīdinājuma vēstules līdz prasības celšanai tā nav veikusi nepieciešamos pasākumus Direktīvas 2009/28 transponēšanai. Turklāt Komisija tai pārmet arī to, ka tai nav paziņoti pasākumi, ko valsts šajā nolūkā esot pieņēmusi.

44.      Atbildot uz šiem apgalvojumiem, 2011. gada 18. marta vēstulē Polijas Republika vispirms ir norādījusi, ka Direktīvas 2009/28 normas tikšot transponētas ar likumu par elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem un ar likumu par grozījumiem Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumā, kuru spēkā stāšanās bija paredzēta 2011. gada beigās.

45.      2011. gada 2. Augustā, transponējot Direktīvu 2009/28, kompetentās Polijas iestādes paziņoja Komisijai 2011. gada 27. maija likumu par grozījumiem Degvielas kvalitātes uzraudzības un kontroles sistēmas likumā un vairākos citos likumos. Turklāt 2011. gada 16. augustā tās ir nosūtījušas virkni citu likumu.

46.      Tomēr 2011. gada 17. augustā Polijas iestādes informēja Komisiju, ka pēc padziļinātas valsts tiesību analīzes tās galu galā uzskata, ka Direktīvas 2009/28 normas ir pienācīgi transponētas Polijas tiesībās, pirmkārt, ar 1997. gada 10. aprīļa Enerģētikas likumu un, otrkārt, ar 2006. gada 25. augusta Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumu. Tās arī ir apstiprinājušas izmaiņas, kas tika ieviestas ar 2010. gada 8. janvāra likumu par grozījumiem Enerģētikas likumā un vairākos citos likumos. Vienlaikus šīs iestādes darīja zināmu Komisijai, ka ir uzsākts darbs pie diviem likumprojektiem – pie viena par atjaunojamajiem energoresursiem un pie cita par grozījumiem Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumā un Vides aizsardzības likumā.

47.      Visbeidzot, atbildot uz tai adresēto argumentēto atzinumu, Polijas Republika cita starpā atbildēja, pirmkārt, ka ilgtspējīgas attīstības kritēriju transponēšana esot noslēgusies 2012. gada nogalē un, otrkārt, ka Atjaunojamo energoresursu likuma, ar kuru bija paredzēts transponēt Direktīvas 2009/28 atsevišķas normas, spēkā stāšanās ir paredzēta 2013. gada 1. janvārī.

48.      Šos faktiskos apstākļus, kas figurē Komisijas prasības pieteikumā, Polijas Republika ir tieši atzinusi iebildumu rakstā, ko tā iesniedza izskatāmās lietas rakstveida procesa stadijā.

49.      Neatkarīgi no šādas atzīšanas es nevaru nepieminēt faktu, ka 2013. gada 26. jūlijā Polijas likumdevējs pieņēma jaunu likumu par grozījumiem Enerģētikas likuma un vairākos citos likumos, un ka šis likums tika nosūtīts Komisijai 2013. gada 29. augustā, transponējot Direktīvu 2009/28. Savā atbildē uz repliku pati Polijas valdība ir precizējusi, ka šis likums ir “Direktīvas 2009/28 transponēšanu nodrošinošais pamata tiesību akts”.

50.      Tādējādi no šīs hronoloģijas viennozīmīgi izriet, ka Direktīva 2009/28 nebija pilnībā transponēta Polijas tiesībās ne vien tās 27. pantā norādītajā termiņā (2010. gada 5. decembrī), bet arī, iestājoties argumentētajā atzinumā norādītajam termiņam.

51.      Proti, norādot, ka 2013. gada 26. jūlijā, tas ir, daudz vēlāk par argumentētajā atzinumā norādīto termiņu, pieņemtais likums ir “Direktīvas 2009/28 transponēšanu nodrošinošais pamata tiesību akts”, Polijas Republika ir netieši atzinusi, ka ar līdz tam pastāvošo valsts tiesisko regulējumu šī direktīva nebija pilnībā transponēta (13).

52.      Šo secinājumu Polijas Republika apstiprināja 2014. gada 7. oktobra tiesas sēdē, šoreiz tieši atzīstot, ka 2012. gada maijā Direktīva 2009/28, izņemot atsevišķas tās normas, vēl nebija transponēta valsts tiesībās.

53.      Turklāt jānorāda, ka pirms atbilstības tabulas iesniegšanas 2014. gada 12. septembrī Polijas Republika nevienā brīdī nebija precizējusi, kuras no daudzajām Komisijai nosūtītajām normām Direktīvas 2009/28 transponēšanas ietvaros nodrošina tā vai cita šīs direktīvas panta integrēšanu Polijas valsts tiesībās.

54.      Tāpat kā lietā Komisija/Polija (C‑551/08, EU:C:2009:683) Polijas Republika “nav sniegusi nekādas precīzas un materiālas norādes par to valsts tiesību normu saturu, kuras, pēc [tās] ieskata, transponē direktīvu” (14). Taču, kā es atgādināju iepriekš, dalībvalstīm ir pienākums atvieglot Komisijas uzdevumu veikšanu, sniedzot “pietiekami precīzas norādes par to valsts normu saturu, ar kurām [..] direktīva tiek transponēta” (15).

55.      Es uzskatu, ka šāda lojālas sadarbības pienākuma neizpilde ne vien pati par sevi var būt pamats LESD 258. pantā paredzētās procedūras uzsākšanai par pienākumu neizpildes konstatēšanu (16), bet uz tās pamata konkrēto dalībvalsti iespējams arī sodīt, a fortiori tad, ja šāda rīcība atkārtojas (17).

56.      Jāpiebilst, ka šajos apstākļos Polijas Republikas atbildē uz repliku norādītais arguments par nepieņemamību, saskaņā ar kuru Komisija esot paplašinājusi prasības priekšmetu, tikai savā replikā precizējot, kurus Direktīvas 2009/28. pantus tā uzskata par joprojām netransponētiem, nevar tikt atbalstīts (18).

57.      Turklāt šāds apgalvojums lielā mērā ir kļūdains. Proti, Polijas Republikas norādītos Direktīvas 2009/28. pantus, izņemot vienīgi 5. un 21. pantu, Komisija jau ir konkrēti uzskaitījusi prasības pieteikuma 34. punktā. Tomēr no Komisijas 2014. gada 1. oktobra vēstules izriet, ka abi šie panti vairs nav daļa no izskatāmās prasības priekšmeta.

58.      Visbeidzot, pēc Polijas Republikas ieskata, pienākums valsts tiesību aktā ietvert atsauci uz direktīvu ir jānodala no transponēšanas pienākuma, kas attiecoties tikai uz transponējošiem tiesību aktiem, kurus dalībvalsts pieņem pēc direktīvas spēkā stāšanās (19).

59.      Šī interpretācija neatbilst Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru “gadījumā, ja direktīvā tieši ir paredzēts, ka šīs direktīvas transponēšanas normām ir jāsatur atsauce uz to vai ka šāda atsauce jāpievieno to oficiālajai publikācijai, katrā ziņā ir jāpieņem pozitīvs transponēšanas akts” (20).

60.      Taču tādu tiesību aktu Polijas Republika joprojām nebija pieņēmusi Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā.

61.      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās Polijas Republika joprojām nebija ne veikusi visus nepieciešamos pasākumus Direktīvas 2009/28 transponēšanai, nedz arī paziņojusi lietderīgos tiesību instrumentus.

C –    Par pienākumu neizpildes esamību faktu izvērtēšanas brīdī

62.      Prasības atbilstoši LESD 258. pantam ietvaros jautājums par pienākumu neizpildes turpināšanos faktu izvērtēšanas brīdī pēc būtības ir lieks.

63.      Tomēr šājā prasībā Komisija lūdz Tiesu arī piespriest Polijas Republikai maksāt kavējuma naudu pamatojoties uz LESD 260. panta 3. punktu. Taču, pārfrāzējot Tiesas pastāvīgo judikatūru par LESD 260. panta 2. punktu, “kavējuma naudas noteikšana principā ir attaisnojama tikai ar nosacījumu, ka apgalvotā pienākumu neizpilde [konkrētajā gadījumā – direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumu nepaziņošana] līdz Tiesas veicamajai faktu izvērtēšanai nav izbeigusies” (21).

64.      Kā es jau norādīju, ar 2014. gada 1. oktobra vēstuli Komisija informēja Tiesu, ka tā daļēji atsauc savu prasību pēc Polijas Republikas atbildes uz repliku un konkrētas informācijas, ko tā nosūtījusi Komisijai pēdējo reizi 2014. gada 12. septembrī. Tātad kopš tā brīža prasības priekšmets, ciktāl tas attiecas uz Direktīvas 2009/28 netransponēšanu, ir sašaurināts līdz tās 13. panta 2., 4., 5. un 6. punkta, 14. panta 2., 5. un 6. punkta, 17. panta 3.–5. punkta un 18. panta 1. punkta netransponēšanai.

65.      Pamatojoties uz Tiesai paziņoto informāciju, arī es uzskatu, ka šie Direktīvas 2009/28. panti faktiski nevar tikt uzskatīti par atbilstoši transponētiem Polijas tiesībās.

1)      Par Direktīvas 2009/28 13. panta 2., 4., 5. un 6. punkta transponēšanu

66.      Direktīvas 2009/28 13. pantā ir noteikts dalībvalstu pienākums gādāt par to, lai virkne garantiju, informācijas vai atvieglojumu tiktu ņemta vērā dažādās administratīvās procedūrās, noteikumos un dažādos kodeksos kā, piemēram, atļauju izsniegšanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūrās attiecībā uz direktīvā regulētajām jomām (13. panta 1. punkts), tehniskajās specifikācijās, kuras jāievēro, lai varētu saņemt konkrētas atbalsta shēmas (13. panta 2. punkts) vai konkrēta aprīkojuma izmantošanas veicināšanā privātajās vai publiskajās ēkās (13. panta 3.–6. punkts).

67.      Kaut arī Komisija ir atsaukusi iebildumus attiecībā uz Direktīvas 2009/28 13. panta 1. un 3. punktu, tā vēl arvien uzskata, ka 13. panta 2., 4., 5. un 6. punkts joprojām nav tikuši ne atbilstoši transponēti, ne arī par to transponēšanas pasākumiem ir pienācīgi paziņots.

68.      Ir tiesa, ka Polijas Republika nav sniegusi nekādas ziņas par šo punktu transponēšanu ne savos procesuālajos rakstos, ne 2014. gada 7. oktobra tiesas sēdē.

69.      Taču saskaņā ar Direktīvas 2009/28 13. panta 2. punktā noteikto pienākumu dalībvalstis “skaidri nosaka visas tehniskās specifikācijas, kuras jāievēro attiecībā uz atjaunojamās enerģijas [atjaunojamo energoresursu] aprīkojumu un sistēmām, lai varētu gūt labumu no atbalsta shēmām” (22).

70.      Šī tiesību norma, tāpat kā dažādās 13. panta 4., 5. un 6. punktā paredzētās garantijas, nav īstenota ar neapstrīdamu saistošo spēku un prasīto detalizētību, precizitāti un skaidrību, lai būtu izpildītas tiesiskās noteiktības prasības.

71.      Līdz ar to es uzskatu, ka Komisija ir pietiekami pierādījusi pienākumu neizpildi attiecībā uz 13. panta 2., 4., 5. un 6. punkta netransponēšanu un ka šī neizpilde joprojām turpinās faktu izvērtēšanas brīdī.

2)      Par Direktīvas 2009/28 14. panta 2., 5. un 6. punkta transponēšanu

72.      Direktīvas 2009/28 14. panta 2., 5. un 6. punktā dalībvalstīm ir noteikti precīzi informēšanas pienākumi attiecībā pret speciālistiem, jo īpaši plānotājiem vai arhitektiem (5. punkts), vai, vispārīgā veidā, pilsoņiem (6. punkts).

73.      Saskaņā ar Polijas Republikas sniegtajiem paskaidrojumiem atbildē uz repliku šie dažādie pienākumi esot izpildīti ar administratīvu praksi, kas tiek vispārēji piemērota un atbilstoši kurai konkrēta informācija tiek publicēta tādās publiskās interneta vietnēs kā Ekonomikas ministrijas Enerģētikas tiesiskā regulējuma biroja vietne vai citu nenosauktu kompetento iestāžu vietnes.

74.      Kā es jau vairākkārt atgādināju, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka direktīvas normas ir jāīsteno ar neapstrīdamu saistošo spēku, nepieciešamo detalizētību, precizitāti un skaidrību, lai tiktu ievērota tiesiskās noteiktības prasība.

75.      No šīs prasības izriet, ka “vienkāršu administratīvo praksi, kuru administrācija pēc savas gribas var grozīt un kura nav pietiekami zināma, nevar uzskatīt par tādu, kas atbilst juridiski korektai direktīvas transponēšanas pienākumu izpildei (skat. 2007. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑507/04 Komisija/Austrija, [EU:C:2007:427], 162. punkts un tajā minētā judikatūra)” (23).

76.      Šo noteikumu, kuru Tiesa ir atgādinājusi mazāk kā pirms gada spriedumā, kas attiecās uz Polijas Republiku (spriedums Komisija/Polija, C‑281/11, EU:C:2013:855), var attiecināt arī uz izskatāmo lietu: Polijas Republikas norādītā vispārēji piekoptā administratīvā prakse Komisijai nevarēja tikt “paziņota” kā transponēšanas pasākums. Tā arī nav uzskatāma par adekvātu Direktīvas 2009/28 14. panta 2., 5. un 6. punkta transponēšanu.

3)      Par Direktīvas 2009/28 17. panta 3., 4. un 5. punkta un 18. panta 1. punkta transponēšanu

77.      Ar Direktīvas 2009/28 17. un 18. pantu ir paredzēts izveidot biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo iekšējo tirgu.

78.      Šīm biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem ir jāatbilst 17. panta 2. – 5. punktā definetajiem ilgtspējīgas attīstības kritērijiem, pirmkārt, lai tos varētu atzīt par tādiem, uz kuriem attiecas direktīvas prasības, un, otrkārt, lai tie varētu pretendēt uz finanšu atbalstu.

79.      2014. gada 7. oktobra tiesas sēdē Komisija norādīja, ka 2014. gada 21. marta likumā par grozījumiem Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumā (2014. gada Dziennik Ustaw, 457. nodalījums) Polijas likumdevējs ir izvēlējies ietvert vienkāršu norādi uz direktīvas 17. panta normām un vienīgi attiecībā uz biodegvielām. Šo formālo izpratni Polijas Republika nav apstrīdējusi. Tā vienkārši piebilda, ka šāda metode – norāde uz direktīvu – nodrošinot atbilstošu transponēšanu.

80.      Iepriekš minētā likuma 1. panta 18. punkts apstiprina, ka Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumā ir ietverta jauna 4 a. nodaļa un ka jaunajā 28 a.1. panta 1. punktā un vienīgi attiecībā uz biodegvielām ir tik vien kā ietverta norāde uz Direktīvas 2009/28 17. panta 3.–6. punktā paredzētajiem ilgtspējīgas attīstības kritērijiem.

81.      Es uzskatu, ka šajās tiesību normās noteiktie ilgtspējīgas attīstības kritēriji nevar tikt uzskatīti par tikai tehniskiem. Gluži pretēji, to īstenošanai ir nepieciešama Polijas likumdevēja rīcība un tā nevar aprobežoties ar vienkāršu norādi uz direktīvas tekstu (24).

82.      Jo īpaši tas tā ir Direktīvas 2009/28 17. panta 3. punkta b) apakšpunkta gadījumā, kurā ir paredzēts, ka “biodegvielas un bioloģiskie šķidrie kurināmie, ko ņem vērā [..], nedrīkst būt ražoti no izejvielām, kuras iegūtas zemes platībās ar augstu bioloģisko daudzveidību, tas ir, zemē, kurai bija piešķirts viens no turpmāk minētajiem statusiem 2008. gada janvārī vai pēc tam, neatkarīgi no tā, vai zeme joprojām ir šādi klasificēta: [..] b) platības: kas ar likumu paredzētas dabas aizsardzībai vai par aizsargājamām tās noteikusi attiecīgā kompetentā iestāde; [..]”.

83.      Vienkārša norāde uz direktīvas normu, kurā pašā ir paredzēts, ka likumā vai ar konkrēti nenosauktas kompetentas iestādes mērķtiecīgu lēmumu ir jādefinē jēdziens tās piemērošanai (“daudzveidīgas zemes platības”), neļauj panākt pilnīgu transponēšanu, jo tāds stāvoklis rada neskaidrību par Direktīvas 2009/28 regulējuma jomas apmēru (25). Tādēļ Polijas Republikai ir jāpieņem šo normu transponēšanai nepieciešamie valsts tiesību akti.

84.      Turklāt pretēji tam, kas ir paredzēts Direktīvas 2009/28 18. panta 1. punktā, 2014. gada 21. marta likuma par grozījumiem Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumā nav ietverta neviena tiesību norma, kas, pirmkārt, liktu saimnieciskās darbības veicējiem “pierādīt, ka ir izpildīti 17. panta 2. līdz 5. punktā minētie ilgtspējīgas attīstības kritēriji” un, otrkārt, no viņiem prasītu, lai viņi šim nolūkam izmanto direktīvas 18. pantā aprakstīto masu bilances sistēmu.

85.      Vispusības labad vēl jāprecizē, ka savos procesuālajos rakstos Polijas Republika apgalvoja, ka Direktīvas 17.–19. un 21. pants ir transponēti ar 2010. gada 7. decembrī pieņemto valsts rīcības plānu atjaunojamo energoresursu jomā, kas Komisijai paziņots 2010. gada 15. decembrī.

86.      Šajā sakarā es tomēr atbalstu Komisijas aizstāvēto nostāju. Direktīvas 2009/28 4. pantā paredzētajos valstu rīcības plānos tiek fiksēti valstu mērķi no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvaram, ko patērē transporta, elektroenerģijas, apsildes [apkures] un dzesēšanas jomā, 2020. gadā, ņemot vērā citu ar energoefektivitāti saistīto pasākumu ietekmi uz enerģijas gala patēriņu (26). Šie plāni ir paredzēti tam, lai informētu Komisiju par dalībvalstu veiktajiem pasākumiem šo mērķu sasniegšanai, tos aprakstot tāpat kā tos, kas jāsasniedz, lai izpildītu Direktīvas 2009/28 13.–19. panta normas.

87.      Tātad runa ir vienīgi par informatīvu un plānošanas dokumentu. Ar to vien nevar izpildīt nepieciešamās pozitīvās saistības, lai ievērotu Direktīvas 2009/28 17. panta 3.–5. punktā un 18. panta 1. punktā noteikto.

D –    Secinājumi par pienākumu neizpildi

88.      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka:

–        pirmkārt, Polijas Republikai adresētajā Komisijas 2012. gada 26. marta argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās tā nebija Komisijai ne paziņojusi, ne pieņēmusi nepieciešamos normatīvos un administratīvos aktus, lai izpildītu Direktīvas 2009/28 prasības, un ka,

–        otrkārt, faktu izvērtēšanas dienā Polijas Republika joprojām nebija transponējusi valsts tiesībās Direktīvas 2009/28 13. panta 2., 4., 5. un 6. punktu, 14. panta 2., 5. un 6. punktu, 17. panta 3., 4. un 5. punktu, kā arī 18. panta 1. punktu, nedz paziņojusi Komisijai pietiekamus transponēšanas pasākumus.

V –    Par LESD 260. panta 3. punkta piemērojamību

89.      Es secinu, ka faktu izvērtēšanas dienā Polijas Republika joprojām nebija transponējusi valsts tiesībās Direktīvas 2009/28 13. panta 2., 4., 5. un 6. punktu, 14. panta 2., 5. un 6. punktu, 17. panta 3.,4. un 5. punktu, kā arī 18. panta 1. punktu, nedz paziņojusi Komisijai atbilstošus transponēšanas pasākumus.

90.      Ja Tiesa, tāpat kā es, nonāk pie šāda secinājuma, tālāk ir jāizvērtē Komisijas formulētais lūgums piespriest kavējuma naudu, pamatojoties uz LESD 260. panta 3. punktu.

91.      Kavējuma nauda pati par sevi ir piemērots finansiāls līdzeklis, lai pamudinātu dalībvalsti īstenot nepieciešamos pasākumus, lai izbeigtu konstatēto pienākumu neizpildi un nodrošinātu direktīvas pilnīgu transponēšanu (27).

92.      Tomēr, lai arī ar Lisabonas līgumu ir ieviesta iespēja – kas ir piemērojama jau piecus gadus – finansiāli sodīt dalībvalsti kopš pirmās prasības sakarā ar pienākumu neizpildi, Tiesai līdz šim vēl nav bijusi iespēja ne to piemērot, ne kaut vai interpretēt.

93.      Saskaņā ar LESD 260. panta 3. punkta pirmo daļu, “ja Komisija saskaņā ar 258. pantu ierosina lietu Tiesā par to, ka attiecīga dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem, tā var, ja uzskata par vajadzīgu, noteikt tās sodanaudas [naudas soda] vai kavējuma naudas apjomu, kas attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā un ko tā uzskata par piemērotu šādos apstākļos”. Otrajā daļā ir precizēts, ka, “ja Tiesa konstatē, ka noticis pārkāpums, tā attiecīgai valstij var uzlikt sodanaudu [naudas sodu] vai kavējuma naudu, nepārsniedzot Komisijas noteikto summu. Pienākums veikt maksājumu stājas spēkā tajā dienā, kas noteikta Tiesas spriedumā”.

94.      LESD 260. panta 3. punktā ir vismaz četri interpretācijas jautājumi, kurus es izvērtēšu secīgi:

–        pirmkārt, vai LESD 260. panta 3. punkts var tikt piemērots attiecībā uz direktīvu, kas pieņemta pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās (ratione temporis piemērošanas joma)?

–        otrkārt, vai Komisijai kā sevišķi jāpamato savs lēmums lūgt piespriest naudas sodu un/vai kavējuma naudu, pamatojoties uz LESD 260. panta 3. punktu?

–        treškārt, kādai jābūt rīcībai, kas varētu būt pamats LESD 260. panta 3. punkta piemērošanai (ratione materiae piemērošanas joma)?

–        ceturtkārt, vai pirmā pārkāpuma gadījumā Komisija var piemērot aprēķināšanas metodi, ko tā izmanto LESD 260. panta 2. punkta ietvaros.

A –    LESD 260. panta 3. punkta piemērojamība ratione temporis

95.      Polijas Republika un Nīderlandes Karaliste uzskata, ka LESD 260. panta 3. punkts nav piemērojams attiecībā uz direktīvām, kas pieņemtas pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās. Tā kā šajā pantā ir precizēts, kas tas ir piemērojams gadījumos, kad dalībvalsts nav izpildījusi “pienākumu paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem”, un tā kā šī procedūra ir ieviesta tikai ar Lisabonas līgumu, tā nevarot tikt piemērota attiecībā uz direktīvām, kas pieņemtas pirms 2009. gada 1. decembra. Tā tas esot aplūkojamajā gadījumā, jo Direktīva 2009/28 ir pieņemta 2009. gada 23. aprīlī saskaņā ar EKL 251. panta 3. punktā paredzēto koplēmuma procedūru.

96.      Es nepiekrītu šo abu dalībvalstu atbalstītajai interpretācijai.

97.      Pirmkārt, kaut arī Lisabonas līgumā ir lietota specifiska terminoloģija, lai LESD 289. panta 1. punktā raksturotu Savienības tiesību aktu pieņemšanas procedūru (un līdz ar to arī uz šā pamata izdoto tiesību aktu), ir nepareizi tajā saskatīt atšķirīgu procedūru no iepriekš piemērojamās koplēmuma procedūras.

98.      Gan Savienības likumdevējs (28), gan Tiesa (29) un tiesību doktrīna (30) LESD 289. panta 1. punktā un 294. pantā aprakstītajā parastajā likumdošanas procedūrā saskata agrākās koplēmuma procedūras pēctecīgu reprodukciju. Doktrīna, kurā konkrētāk runāts par LESD 260. panta 3. punktu, atbalsta šajā tiesību normā paredzētā mehānisma attiecināšanu arī uz direktīvām, kas pieņemtas saskaņā ar koplēmuma procedūru (31).

99.      Otrkārt, LESD 260. panta 3. punkts ir procesuāla norma, kura tātad ir uzreiz piemērojama, ja vien nav sevišķu pārejas noteikumu. Taču Protokolā Nr. 36 par pārejas noteikumiem nav ietverta neviena norma, kas attiektos uz LESD 260. panta 3. punktu (32).

100. Turklāt Direktīvas 2009/28 27. panta 1. punktā noteiktais termiņš, kurā jāievieš normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu minēto direktīvu, beidzās 2010. gada 5. decembrī. Līdz ar to nevarētu būt runa par LESD 260. panta 3. punkta piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, jo Polijas Republikai pārmestā rīcība viennozīmīgi ir norisinājusies jau pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās.

101. Turklāt, tā kā iespēja piespriest dalībvalstij kavējuma naudas vai naudas soda samaksu Līgumā ir ieviesta kā sankcija par pirmā sprieduma sakarā ar pienākumu neizpildi nepildīšanu, Tiesa secināja, ka, lai šo jauno tiesību normu būtu pamats piemērot, ir pietiekami “konstatēt, ka pēc Līguma par Eiropas Savienību spēkā stāšanās [ir] norisinājušies visi pirmstiesas procedūras posmi” (33). Es uzskatu, ka šo judikatūru mutatis mutandis var piemērot attiecībā uz LESD 260. panta 3. punktu.

102. Visbeidzot, LESD 260. panta 3. punkta tūlītēja piemērojamība nevar radīt dalībvalstu tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, jo savā 2010. gada 11. novembra paziņojumā par LESD 260. panta 3. punkta īstenošanu (34) (turpmāk tekstā – “paziņojums”) Komisija ir brīdinājusi, ka tā piemēros “jauno instrumentu, kas paredzēts [LESD] 260. panta 3. punktā, kā arī tā īstenošanas principus un kritērijus, kas noteikti šajā paziņojumā, Komisija saskaņā ar 258. pantu piemēros lietām, kas uzsāktas pēc šā paziņojuma publicēšanas, kā arī lietām, kas uzsāktas pirms tā publicēšanas, izņemot lietas, kas jau iesniegtas Tiesā” (35). Turklāt šajā paziņojumā Komisija ir apņēmusies neņemt vērā laika posmu pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās, nosakot, pirmkārt, sankciju apmēru un, otrkārt, pārkāpuma ilgumu.

103. Ņemot vērā iepriekš norādītos apsvērumus, es tātad uzskatu, ka LESD 260. panta 3. punkts ir piemērojams, ja nav paziņoti transponēšanas pasākumi tādai direktīvai kā Direktīva 2009/28, kura ir pieņemta saskaņā ar koplēmuma procedūru pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās un kuras transponēšanas termiņš ir iestājies pēc šā datuma.

B –    Lēmums lūgt kavējuma naudas vai naudas soda samaksu, pamatojoties uz LESD 260. panta 3. punktu

104. LESD 260. panta 3. punktā ir precizēts, ka gadījumā, ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu paziņot direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumus, tā var noteikt tā naudas soda vai kavējuma naudas apjomu, kas attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā un kādu tā uzskata par vajadzīgu.

105. Pēc Komisijas ieskata, “šī formula nozīmē, ka [tai] ir [..] plaša diskrecionārā vara, kas atbilst rīcības brīvībai izlemt par pārkāpuma procedūras uzsākšanu [LESD] 258. panta nozīmē un kas Komisijai ir piešķirta saskaņā ar iedibināto judikatūru” (36). Komisija piebilst, ka tā uzskata “par piemērotu 260. panta 3. punktā noteikto instrumentu izmantot [par principe] visās pienākumu neizpildes lietās, uz kurām attiecas šis mehānisms [..]” (37).

106. Tomēr daži ir uzdevuši jautājumu, vai šis līguma precizējums, ar kuru tiek izsecināta brīvība, kas LESD 260. panta 2. punktā nefigurē, nenozīmē, ka Komisijai ir jāsniedz detalizēts pamatojums, kad tā izvēlas izmantot šo iespēju.

107. Es tā neuzskatu.

108. Proti, iespēja lūgt piespriest dalībvalstij kavējuma naudas vai naudas soda samaksu par to, ka nav izpildīts pienākums paziņot direktīvas transponēšanas pasākumus, viennozīmīgi ietilpst LESD 258. pantā paredzētajā procedūrā. Tā, ir tiesa, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Komisijai nav pienākuma uzsākt procedūru uz šā pamata un ka tai šajā sakarā ir pilnīga diskrecionāra vara (38). Ar LESD 260. panta 3. punktu šī brīvība faktiski tiek vienīgi uzsvērta un apstiprināta attiecībā uz specifiskas procedūras īpašu elementu, proti, lūgumu finansiāli sodīt dalībvalsti, ja ir bijusi celta prasība sakarā ar pienākumu neizpildi tādēļ, ka nav paziņoti direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumi.

109. Tātad šī iespēja iekļaujas Komisijas lēmumā uzsākt procedūru saskaņā ar LESD 258. pantu, kas nav pakļauta Tiesas kontrolei (39), bet lēmums piemērot kavējuma naudu vai naudas sodu ir vienīgi Tiesas kompetencē. Kā Tiesa jau nolēma attiecībā uz EKL 228. pantu (pašlaik – LESD 260. pants), “no EKL 228. panta teksta, kā arī no tā [..] mērķa neizriet, ka piespriešanai maksāt naudas sodu ir jābūt automātiskai, kā to ierosina Komisija savā 2005. gada paziņojumā. Šī minētā tiesību norma, kurā noteikts, ka Tiesa “var” piespriest pienākumus neizpildošai dalībvalstij samaksāt kavējuma naudu vai naudas sodu, piešķir Tiesai plašu rīcības [novērtējuma] brīvību, izlemjot, vai ir uzliekamas šādas sankcijas” (40). Pēc mana ieskata, šo interpretāciju var piemērot attiecībā uz LESD 260. panta 3. punktu un uz Komisijas pieņemto principiālo lēmumu tās paziņojuma 17. punktā. Proti, arī LESD 260. panta 3. punktā ir lietots darbības vārds “var”, precizējot, ka Tiesa “attiecīgai valstij var uzlikt sodanaudu [naudas sodu] vai kavējuma naudu” (41), ja tā konstatē pienākumu neizpildi.

110. Turklāt tiesiskā noteiktība tiek nodrošināta arī tāpēc, ka Komisijas lēmums izmantot šo mehānismu “par principe” ir ierakstīts tās paziņojumā. Protams, atruna, saskaņā ar kuru Komisija neizslēdz, ka var būt īpaši gadījumi, kuros lūgums sodīt saskaņā ar 260. panta 3. punktu tai varētu šķist nepiemērots, attiecīgā gadījumā var radīt atšķirīgu attieksmi pret dalībvalstīm. Tomēr tā ir raksturīga LESD 258. pantā paredzētajai procedūrai un novērtējuma brīvībai, kas atstāta, pirmkārt, Komisijai attiecībā uz procedūras uzsākšanu un, otrkārt, Tiesai attiecībā uz finansiālo sodīšanu un tās apmēru.

111. Šajā sakarā nešaubīgi ir lietderīgi atgādināt, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka, ņemot vērā Komisijas novērtējuma brīvību, tā pat bija tiesīga uzsākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi “pret dažām dalībvalstīm, kuras atrodas līdzīgā stāvoklī Kopienu tiesību ievērošanas ziņā” (42). Tādējādi man šķiet, ka šī novērtējuma brīvība a fortiori ir jāatzīst gadījumā, kad ir runa par šādas prasības niansi (43).

112. Visbeidzot, lai gan savā paziņojumā Komisija uzskata, ka LESD 260. panta 3. punkta instrumentu var pamatoti izmantot par principe visās šāja normā minētajās lietās sakarā ar pienākumu neizpildi, šīs izvēles atbilstība katrā ziņā būs jāpamato katrā konkrētā gadījumā un jo īpaši attiecībā uz kavējuma naudas apmēra noteikšanu (44). Šajā noteikšanā izmantoto kritēriju pamatojums valstij noteikti dod iespēju saprast un arī apstrīdēt Tiesā Komisijas pieņemtā lēmuma atbilstību.

113. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es tātad uzskatu, ka Komisijai nekā īpaši nav jāpamato savs lēmums izmantot tai LESD 260. panta 3. punktā paredzēto iespēju lūgt piespriest dalībvalstij kavējuma naudu vai naudas sodu par to, ka tā nav paziņojusi par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem.

C –    LESD 260. panta 3. punkta piemērojamība ratione materiae

114. Visdelikātakais jautājums ir noskaidrot LESD 260. panta 3. punkta materiālo piemērošanas jomu. Vai būtu jāpieturas pie LESD 260. panta 3. punkta formālās redakcijas, kura it kā ir nepārprotama, paredzot dalībvalstij vienīgi pienākumu “paziņot par direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem” (45), vai arī šī tiesību norma ir jāinterpretē kā aptveroša arī netransponēšanu?

115. Manuprāt, Polijas Republikas un Nīderlandes Karalistes aizstāvētā pirmā interpretācija nav atbalstāma, jo tādā gadījumā mehānisms zaudētu jebkādu efektivitāti vai pat lietderību.

1)      Vienkārša paziņošana vai prasība transponēt

116. LESD 260. panta 3. punkta mērķis ir efektīvāk un ātrāk cīnīties pret direktīvas transponēšanas kavēšanu (46). Kā pārliecinoši norādīts doktrīnā, “būtu pretrunīgi kavēt Komisiju vērsties pret dalībvalsti uz LESD 260. panta 3. punkta pamata, pamatojoties uz to, ka tā ir paziņojusi Komisijai transponēšanas pasākumus; tādā gadījumā nekas nekavētu šo dalībvalsti paziņot vienalga kādus transponēšanas pasākumus, tajā skaitā tādus, kuriem nav nekāda sakara ar konkrēto direktīvu. [..] Tātad šāda šaura interpretācija nav atbalstāma” (47).

117. Turklāt ir grūti iztēloties, ka dalībvalsts, kura nav paziņojusi Komisijai direktīvas transponēšanas pasākumus – neatkarīgi no tā, vai šī dalībvalsts faktiski ir vai nav to transponējusi, vai kura tikai nav paziņojusi direktīvas, kuru tai faktiski tomēr vajadzēja īstenot, transponēšanas pasākumus – un pret kuru būtu iesākusies procedūras sakarā pienākumu neizpildi pirmstiesas stadija, atturētos jebko paziņot pirms argumentētā atzinuma termiņa beigām.

118. Tā kā šādos apstākļos dalībvalstij pietiktu vien nosūtīt Komisijai jebkādu dokumentu, to pasniedzot kā “transponēšanas pasākumu”, lai izpildītu LESD 260. panta 3. punktā paredzēto pienākumu, ir skaidrs, ka šis pants nekad nevarētu tikt piemērots.

119. A contrario, ietverot netransponēšanu, ne tikai materiālu “nepaziņošanu”, LESD 260. panta 3. punkta otrajā interpretācijā jaunajam, ar Lisabonas līgumu izveidotajam mehānismam, tiek piešķirta lietderīga iedarbība, ļaujot īstenot reālu spiedienu uz dalībvalsti, lai nodrošinātu direktīvas ātru transponēšanu.

120. Tomēr šī LESD 260. panta 3. punkta interpretācija neizbēgami rada citu jautājumu: vai šādā gadījumā ir jāpārliecinās par transponēšanas esamību, lai kāda tā arī nebūtu, vai par pareizu transponēšanu?

2)      Pilnīga vai daļēja, pareiza vai nepareiza transponēšana

121. Līguma grozījumi nolūkā atļaut sodīšanu ar kavējuma naudas vai naudas soda samaksu jau no pirmās prasības sakarā ar pienākumu neizpildi tika plānoti diskusijās par Līguma par Konstitūciju Eiropai projektu.

122. Apskatot šā projekta sagatavošanas darbus, no Konventa prezidija (Eiropas Konventa sekretariāts, CONV 734/03) 2003. gada 12. maija pavadvēstules izriet, ka “praksē šie “nepaziņošanas” gadījumi (kad dalībvalsts nav īstenojusi nekādus transponēšanas pasākumus) tiek nošķirti no nepareizas transponēšanas gadījumiem (kad dalībvalsts veiktie transponēšanas pasākumi, pēc Komisijas uzskata, neatbilst direktīvai (vai ietvarlikumam)). Piedāvātā tiesību norma neattiektos uz otro gadījumu” (48).

123. Savā paziņojumā Komisija precizē, ko tā uzskata par “nepareizu” transponēšanu. Pēc tās ieskata, “260. panta 3. punktā paredzētais 260. panta 3. punktā paredzētais neizpildes pārkāpums attiecas gan uz gadījumiem, kad netiek paziņots par direktīvas transponēšanas pasākumiem, gan uz gadījumiem, kad transponēšanas pasākumi tiek paziņoti tikai daļēji. Tas var notikt, ja paziņotie transponēšanas pasākumi neattiecas uz visu dalībvalsts teritoriju vai ja šāds paziņojums nav pilnīgs, jo transponēšanas pasākumi atbilst tikai vienai direktīvas daļai. Ja dalībvalsts būs iesniegusi visus nepieciešamos paskaidrojumus, kāpēc tā uzskata, ka ir pilnībā transponējusi direktīvu, Komisija uzskatīs, ka šī dalībvalsts ir izpildījusi savu pienākumu paziņot par transponēšanas pasākumiem, un tādējādi 260. panta 3. punkts nebūs piemērojams. Iespējams strīds par paziņoto transponēšanas pasākumu vai valsts tiesību aktos noteikto tiesību atbilstību tiks izskatīts saskaņā ar parasto procedūru attiecībā uz direktīvu pareizu transponēšanu un atbilstīgi [LESD] 258. panta noteikumiem” (49).

124. Tātad šķiet, ka pati Komisija nevēlas veikt pārbaudi “pēc būtības” pirmās prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros, ko tā turklāt ir apstiprinājusi savos iesniegtajos rakstveida apsvērumos izskatāmajā lietā un tiesas sēdē 2014. gada 7. oktobrī.

125. Tomēr es interesējos par iespēju pārbaudīt transponēšanas pilnīgumu, nepārbaudot transponēšanas sakarā paziņotās normas saturu un tātad būtību.

126. Proti, atšķirt direktīvas transponēšanu no tās piemērošanas ir viegli: transponēšana var būt notikusi pareizi, bet pēc tam slikti tikusi piemērota faktiski. Šo divu situāciju izvērtējumu bez lielām grūtībām var veikt neatkarīgi, jo otrais gadījums neietilpst LESD 260. panta 3. punkta piemērošanas jomā.

127. Turpretim noteikt skaidru robežu starp pilnīgas transponēšanas un pareizas transponēšanas pārbaudi (50) man šķiet daudz riskantāk. Noskaidrot tādu kritēriju kā acīmredzama kļūda vai būtiska kļūda, kas ļautu iedarbināt kompetenci sniegt priekšlikumu finansiālām sankcijām, pamatojoties uz LESD 260. panta 3. punktu, man šķiet iluzori un tas rada apjukumu.

128. Šīs grūtības man šķiet vēl jo lielākas, ievērojot dalībvalstīm ar LESD 288. panta trešo daļu atstāto novērtējuma brīvību.

129. Proti, dalībvalstu brīvību Tiesas vienmēr ir atzinusi judikatūrā. “Lai arī ir svarīgi, ka juridiskā situācija, kas rodas no valsts transpozīcijas [transponēšanas] pasākumiem, ir pietiekami precīza un skaidra, lai attiecīgās privātpersonas zinātu savu tiesību un pienākumu apjomu, tik un tā saskaņā ar [LESD 288]. panta trešo daļu dalībvalstīm ir iespēja izvēlēties to direktīvu ieviešanas formu un veidu, kas labāk ļauj nodrošināt rezultātu, kādā direktīvas ir vērstas, un no šī noteikuma izriet, ka direktīvas transpozīcija [transponēšana] valsts tiesībās obligāti neprasa likumdošanas darbību katrā dalībvalstī. Kā Tiesa atkārtoti ir lēmusi, formāls direktīvas noteikumu atkārtojums skaidrā un specifiskā tiesību normā vienmēr nav nepieciešams, ja direktīvas ieviešanai saskaņā ar tās saturu varētu pietikt ar vispārēju juridisko kontekstu (51).”

130. Citiem vārdiem, kā es atgādināju Polijas Republikai pārmesto pienākumu neizpildes izvērtējuma sadaļā, direktīvas transponēšanai ne vienmēr ir nepieciešams direktīvas noteikumu atkārtot skaidrā un specifiskā tiesību normā (52). Gluži pretēji, ir vajadzīgs, ka direktīvas noteikumi, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, tiek īstenoti ar neapstrīdamu saistošu spēku un ar prasīto detalizētību, precizitāti un skaidrību (53).

131. Līdz ar to iepriekšējos punktos aprakstītajā ierobežotās brīvības kontekstā man šķiet grūti ar vienkāršu virspusēju un formālu pastāvošā normatīvā regulējuma pārbaudi izvērtēt, vai ir izpildīti visi neapstrīdamības, detalizētības, precizitātes un skaidrības kritēriji.

132. Komisijas attieksme abās lietās, kurās tiesas sēdes bija nozīmētas 2014. gada 7. oktobrī, parāda šīs grūtības. Lai gan izskatāmajā lietā Komisija apgalvo, ka tā nevēlas pārbaudīt, vai ar valsts pasākumiem direktīvas noteikumi ir transponēti “atbilstoši” (54), lietā Komisija/Rumānija (55) (C‑405/13) tā paskaidroja, ka tās veiktā kontrole saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu nebija tikai vienkārša konstatācija par pasākumu, ar kuriem direktīva transponēta valsts tiesībās, nepaziņošanu, bet ka tai tieši pretēji bija jāanalizē to valsts pasākumu saturs, kurus dalībvalsts tai bija paziņojusi kā direktīvu transponējošus, lai varētu konstatēt (pilnīgu vai daļēju) Savienības likumdevēja noteikto pienākumu netransponēšanu valsts tiesībās. (56).

133. Arī konkrētās izskatāmās lietas attīstība parāda Komisijas izvēlētā varianta praktiskās grūtības.

134. Proti, tiesas sēdē 2014. gada 7. oktobrī Komisija apstiprināja, ka tā uztur savu prasību (kas celta, pamatojoties uz LESD 258. pantu) un savu lūgumu piespriest kavējuma naudu (kas pamatots ar LESD 260. panta 3. punktu) sakarā ar direktīvas nepilnīgu transponēšanu.

135. Taču, par piemēru ņemot Direktīvas 2009/28 17. panta 3.–5. punktu, iepriekš bija redzams, ka ar 2014. gada 21. martā Polijas Republikas pieņemto likumu par grozījumiem Biodegvielu un bioloģisko šķidro kurināmo likumā šīs normas tika īstenotas ar vienkāršu norādi uz direktīvas tekstu.

136. Kaut gan Komisija apgalvo, ka šī norāde nenodrošina Direktīvas 2009/28 “pilnīgu” transponēšanu, es tomēr nevaru nepiekrist Polijas Republikai, kura šādā attieksmē saskata pretrunu ar Komisijas paziņojuma 19. punktu.

137. Faktiski runa ir par uzskatāmu gadījumu, kad rodas “iespējams strīds par paziņoto transponēšanas pasākumu [..] atbilstību [pietiekamību]” (57). Taču saskaņā ar minētā paziņojuma 19. punktu tāds strīds “tiks izskatīts saskaņā ar parasto procedūru attiecībā uz direktīvu pareizu transponēšanu”.

138. Pēc mana ieskata, šādai noškiršanai starp direktīvas transponēšanas (ne)pilnīgumu vai (ne)pareizību nav pamata.

139. Proti, es uzskatu, ka Tiesa nevar piemērot LESD 260. panta 3. punktu, neizvērtējot transponēšanas pasākumu pietiekamību, jo pretējā gadījumā šīs tiesību normas mērķis var tikt pārāk viegli apiets. No šā skatpunkta Komisijai pirms procedūras noteikti ir jāvar veikt tādu pašu uzdevumu.

140. Turklāt šī LESD 260. panta 3. punkta interpretācija nekādā veidā nav pretrunā ar dažādo procedūrā iesaistīto institūciju lomu un kompetenču sadalījumu. Ja Komisija ierosina Tiesai sodīt konkrēto dalībvalsti ar kavējuma naudas vai naudas soda samaksu, vienīgi Tiesa izlemj, vai šo lūgumu apmierināt vai neapmierināt un kādā mērā (nepārsniedzot Komisijas ieteikto apmēru). Turklāt gadījumā, ja atšķiras vērtējumi par to, vai transponēšana ir notikusi pareizi vai nepareizi, konkrētajai dalībvalstij no savas puses ir iespēja pierādīt Komisijai pirmstiesas stadijā un pēc tam Tiesai iespējamā tiesas procesā, ka tā pilnībā ir izpildījusi savus pienākumus.

141. Acīmredzami vai ļoti sliktai transponēšanai vai transponēšanas nepilnīgumam attiecīgā gadījumā var būt ietekme tikai šīs procedūras pēdējā posmā, kad Tiesai ir plaša novērtējuma brīvība finansiālo sankciju noteikšanā (58),

142. Līdzīgi tam, kā Tiesa jau ir lēmusi, ka direktīvas panta slikta transponēšana ne vienmēr nozīmē tik būtisku pārkāpumu, lai tas būtu pamats atlīdzināt zaudējumus, kas radušies valsts likumdevēja kļūdainas izvēles dēļ (59), savā nolēmumā par dalībvalsts sodīšanu ar kavējuma naudas vai naudas soda samaksu Tiesa varētu izvēlēties ņemt vērā faktu, ka šī dalībvalsts ir paziņojusi tikai tos pasākumus, kuri ir acīmredzama vai ļoti slikta transponēšana.

143. Piekrītot LESD 260. panta 3. punkta gramatiskajai un šaurajai interpretācijai (tas ir, nepaziņošana stricto sensu) vai vidusceļa interpretācijai (tas ir, ierobežot šā panta piemērošanu tikai gadījumiem, kad transponēšana ir veikta nepilnīgi, neveicot izvērtējumu pēc būtības, vai tikai gadījumiem, kad transponēšana veikta acīmredzami slikti), vienīgais iznākums būtu tāds, ka pārkāpējas dalībvalstis iegūtu vairāk laika.

144. Proti, šajos gadījumos, pēc tam kad Komisija Tiesā būtu panākusi direktīvas, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumu nepaziņošanas fakta konstatēšanu, tai būtu jāceļ otra prasība, pamatojoties uz LESD 258. pantu, lai šoreiz konstatētu “nepareizu” transponēšanu, un, vajadzības gadījumā, trešā prasība, pamatojoties uz LESD 260. panta 2. punktu, sakarā ar šā “otrā” sprieduma neizpildi. Šāds procedūru pagarinājums būtu pilnīgā pretrunā ar nodomam, kas ir bijis pamatā LESD 260. panta 3. punkta iekļaušanai līgumā.

145. Noslēgumā, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu interpretēt LESD 260. panta 3. punktu tādējādi, ka tas atļauj Komisijai lūgt Tiesu piespriest kavējuma naudu vai naudas sodu dalībvalstij, kura direktīvā noteiktajā termiņā nav paziņojusi nekādus transponēšanas pasākumus vai kas ir paziņojusi tikai tādus pasākumus, kuri ir uzskatāmi par šīs direktīvas nepilnīgu vai nepareizu transponēšanu.

D –    Kavējuma naudas vai naudas soda apmēra noteikšana

146. Atbilstoši Komisijas nostājai tās paziņojuma par LESD 260. panta 3. punkta īstenošanu 23. un 28. punktā kavējuma nauda un, attiecīgā gadījumā, naudas sods, kurus Komisija ierosina saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, tiek aprēķināti saskaņā ar metodi, kas tiek izmantota, vēršoties Tiesā atbilstoši šā panta 2. punktam, un kas aprakstīta 2005. gada 13. decembra paziņojuma [SEC(2005) 1658] (turpmāk tekstā – “2005. gada paziņojums”) 14.–18. punktā.

147. Šī Komisijas izvēle man šķiet atbilstoša trīs iemeslu dēļ.

148. Pirmkārt, tā kā LESD 260. panta 3. punktā paredzētie instrumenti ir identiski tiem, kas paredzēti šā panta 2. punktā, es neredzu iemeslu neļaut Komisijai izmantot to pašu aprēķina metodi, jo no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai gan tādas pamatnostādnes kā Komisijas paziņojumos ietvertās Tiesai nav saistošas, tās palīdz nodrošināt šīs iestādes rīcības pārskatāmību, paredzamību un tiesisko noteiktību (60).

149. Otrkārt, LESD 260. panta 2. un 3. punkta mērķi abos gadījumos ir līdzīgi.

150. Tāpat kā LESD 260. panta 2. punktā paredzētajai procedūrai, kuras mērķis ir mudināt pienākumus neizpildošo dalībvalsti izpildīt spriedumu sakarā ar pienākumu neizpildi un līdz ar to nodrošināt efektīvu Savienības tiesību piemērošanu (61), LESD 260. panta 3. punkta mērķis ir “ir dot dalībvalstīm spēcīgāku stimulu transponēt direktīvas likumdevēja noteiktajos termiņos un tādējādi nodrošināt Savienības tiesību aktu patiesu efektivitāti” (62).

151. Turklāt šī metodoloģija nerada kaitējumu dalībvalstīm, jo saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas attīstīta saistībā ar LESD 260. panta 2. punkta piemērošanu un kas jau atgādināta iepriekš, Tiesai in fine ir plaša novērtējuma brīvība finansiālo sankciju noteikšanā. Līdz ar to, kā es jau norādīju iepriekš, tādas pamatnostādnes kā Komisijas paziņojumā ietvertās nav saistošas Tiesai, bet tās palīdz nodrošināt šīs iestādes rīcības pārskatāmību, paredzamību un tiesisko noteiktību (63).

152. Šajā kontekstā Komisijas priekšlikumi ir uzskatāmi par vienkāršām norādēm (64) vai pat par noderīgas atsauces bāzi (65).

153. Izņemot to, ka saskaņā ar 260. panta 3. punkta otrās daļas formulējumu Komisijas norādītais apmērs saskaņā ar šo pantu ir robeža, kuru Tiesa nevar pārsniegt – atšķirībā no LESD 260. panta 2. punkta gadījuma – pēc mana ieskata, šo judikatūru ir iespējams piemērot abos gadījumos, jo abos divos punktos līguma formulējums ir identisks.

154. Proti, pirmkārt, LESD 260. panta 2. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka, “ja Tiesa konstatē, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi tās spriedumu, tā var šai valstij uzlikt sodanaudu [naudas sodu] vai kavējuma naudu” (66), un, otrkārt, LESD 260. panta 3. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka, “ja Tiesa konstatē, ka noticis pārkāpums, tā attiecīgai valstij var uzlikt sodanaudu [naudas sodu] vai kavējuma naudu, nepārsniedzot Komisijas noteikto summu” (67).

155. Turklāt, manuprāt, šis ierobežojums attiecas ne tikai uz Komisijas izvēlētā pasākuma apmēru, bet arī uz paša instrumenta izvēli. Citiem vārdiem, man šķiet, ka gadījumā, ja Komisija izvēlas lūgt Tiesu piespriest dalībvalstij tikai kavējuma naudas samaksu, Tiesa nevar izlemt tai uzlikt naudas sodu.

156. Treškārt un visbeidzot, Komisijas izvēlētie kritēriji kavējuma naudas noteikšanai ne vien ir vienādi, pirmkārt, tās paziņojumā par LESD 260. panta 2. punkta piemērošanu un, otrkārt, paziņojumā par LESD 260. panta 3. punkta piemērošanu, bet tie arī atbilst Tiesas izvēlētajiem kritērijiem tās pastāvīgajā judikatūrā.

157. Šie vērtējuma elementi principā ir pārkāpuma smagums, tā ilgums un nepieciešamība nodrošināt soda preventīvu iedarbību (68), tas ir, “piespiedu iedarbību” (69) saskaņā ar Tiesas formulējumu. Pārkāpuma smagums ir atkarīgs no pārkāpto Savienības noteikumu nozīmīguma un pārkāpuma ietekmes uz vispārējām un konkrētām interesēm (70).

158. Ja Tiesa savukārt uzskata, ka par pamatu naudas soda vai kavējuma naudas piespriešanai uz LESD 260. panta 3. punkta pamata var būt vienīgi transponēšanas pasākumu nepaziņošana, tad loģiski [pārkāpuma] smaguma koeficientam katrā šāda veida pienākumu neizpildē būtu jābūt vienādam, jo tas nekādā gadījumā nevar būt saistīts ar direktīvas saturu.

159. Arī neatliekamība, ar kādu konkrēto dalībvalsti ir jāpiespiež izpildīt savus pienākumus, ir izšķirošs faktors, tāpat kā konkrētās dalībvalsts maksātspēja (71).

160. Noslēgumā es secinu, ka tas, ka LESD 260. panta 2. un 3. punkta piemērošanas ietvaros Komisija lieto vienādu metodoloģiju, atbilst saskaņotai tai ar līgumu nodoto līdzekļu izmantošanai, lai nodrošinātu Savienības tiesību efektīvu piemērošanu. Turklāt šī izvēle veicina lielāku paredzamību dalībvalstīm un līdz ar to arī tiesisko noteiktību.

VI – Par kavējuma naudas noteikšanu konkrētajā gadījumā

A –    Komisijas priekšlikums

161. Šajā lietā savā prasības pieteikumā Komisija bija norādījusi [pārkāpuma] smaguma koeficientu 10 (skalā no 1 līdz 20) un ilguma koeficientu 2,7 (no maksimālā koeficienta 3 un kas tika aprēķināts, piemērojot reizinātāju 0,10 par katru nokavēto mēnesi laika posmā no 2010. gada 6. decembra – nākamās dienas pēc Direktīvas 2009/28 27. pantā noteiktā transponēšanas termiņa beigām – līdz datumam, kurā Komisija izlēma vērsties Tiesā, tas ir, 2013. gada 21. martam). Saskaņā ar Komisijas izmantoto paziņojuma redakciju par datu aktualizēšanu (72) koeficients “n” Polijas Republikai bija 7,71 un vienotā pamatsumma EUR 640 dienā. Atbilstoši šiem kritērijiem Komisija piedāvāja apmēru 640 x 10 x 2,7 x 7,71 = EUR 133 228,80.

162. Pēc Komisijas 2014. gada 1. oktobra lēmuma sašaurināt savas prasības priekšmetu, tā arī atbilstoši mainīja prasītās kavējuma naudas apmēru. Tā, pirmkārt, aktualizēja vienotās pamatsummas apmēru un koeficientu “n” atbilstoši savam pēdējam paziņojumam (73) un, otrkārt, atbilstoši mainīja ilguma reizinātāju un samazināja [pārkāpuma] smaguma koeficientu. Saskaņā ar šiem jaunajiem kritērijiem Komisija lūdz piespriest kavējuma naudu 660 x 4 x 3 x 7,75 = EUR 61 380 par katru nokavēto dienu pārkāpto tiesību normu izpildē.

B –    Vērtējums

163. Tiesai nav pienākuma atspoguļot tās veiktā aprēķina detaļas (74). Tā arī var izvēlēties piespriest apmēru, novērtējot lietas apstākļus ex aequo et bono (75). Katrā ziņā, ievērojot specifisko LESD 260. panta 3. punkta formulējumu, tai apmērs būs jānosaka, “nepārsniedzot Komisijas noteikto summu” (260. panta 3. punkta otrās daļas pirmā teikuma pēdējā daļa).

164. Neapšaubot Tiesas novērtējuma brīvību kavējuma naudas vai naudas soda noteikšanā, iepriekš norādīto paredzamības, saskaņotības un tiesiskās noteiktības iemeslu dēļ es atbalstu konkrētajā gadījumā maksājamās kavējuma naudas apmēra noteikšanu, vadoties pēc Komisijas aprēķina. Tas, izmantojot ģenerāladvokātes Kokotes apzīmējumu, ir “labs pamats” (76). Arī doktrīna, šķiet, ir labvēlīgi noskaņota pret šādu pieeju, kas garantē pārskatāmību (77).

1)      Pienākumu neizpildes smaguma vērtējums

165. Smaguma koeficientu 10 Komisija pamatoja ar Direktīvas 2009/28 nozīmi “enerģētikas‑klimata” paketē. Pēc Komisijas uzskata šīs direktīvas netransponēšana no Polijas Republikas puses kavēs no atjaunojamajiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas patēriņa veicināšanu elektroenerģijas, apsildes, dzesēšanas un transporta nozarēs. Turklāt Polijas Republikas sākotnēji atbalstītās un vērā ņemtās biodegvielas un bioloģiskie šķidrie kurināmie noteikti neatbildīšot Direktīvā 2009/28 paredzētajiem ilgtspējīgas attīstības kritērijiem. Šāda situācija veicināšot masveidīgu no konvencionālajiem energoresursiem ražotās enerģijas attīstību, kas būšot pretrunā ar Eiropas Savienības politiku klimata un enerģētikas jomā un apdraudēšot patērētāju, investoru un šajā nozarē strādājošo saimnieciskās darbības veicēju intereses.

166. Vides aizsardzība ir Direktīvas 2009/28 pamatā. Proti, “Eiropas enerģijas patēriņa kontrole un samazināšana un jautājums par intensīvāku atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kā arī enerģijas taupīšana un lielāka energoefektivitāte ieņem būtisku vietu to pasākumu kopumā, kuri jāveic, lai samazinātu [siltumnīcas efekta izraisošo] gāzu emisijas un izpildītu Kioto protokola prasības, kas pievienots Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām” (78). Energoefektivitātes uzlabošana ir būtisks Savienības mērķis (79).

167. To apstiprina Direktīvas 2009/28 juridiskais pamats. Šī direktīva, kas ir pieņemta, pamatojoties uz EKL 175. pantu (pašlaik – LESD 192. pants), noteikti ir uzskatāma par rīcību, kas veikta, lai īstenotu LESD 191. pantā paredzētos mērķus, tas ir, saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, aizsargāt cilvēku veselību un arī apdomīgi un racionāli izmantot dabas resursus.

168. Tā, Tiesai jau ir bijusi iespēja uzsvērt to, ka gadījumā, ja pienākumu neizpilde var nodarīt kaitējumu videi, tā uzskatāma par sevišķi smagu (80).

169. Pēc prasības priekšmeta sašaurināšanas Komisija ir samazinājusi smaguma koeficientu no 10 līdz 4. 2014. gada 7. oktobra Tiesas sēdē tā šo samazinājumu pamatoja ar ievērojamu to Direktīvas 2009/28. pantu skaita samazinājumu, kuri vēl nav transponēti.

170. Patiešām, lai gan faktu izvērtēšanas brīdī Polijas Republikas pienākumu neizpildes apmērs ir ievērojami mazāks, tomēr es uzskatu, ka šāds smaguma koeficienta samazinājums ir slikts signāls, jo atšķirībā no naudas soda mērķa sodīt kavējuma nauda ir paredzēta tam, lai pilnībā un cik vien ātri iespējams īstenotu Savienības tiesības.

171. Turklāt, vai vēl ir vajadzīgs atgādināt vides aizsardzības fundamentālo nozīmi un absolūto nepieciešamību ātri ieviest praktiskus risinājumus, lai nodrošinātu ilgtspējīgu enerģijas ražošanu?

172. Šādos apstākļos, tā kā saskaņā ar LESD 260. panta 3. punkta noteikumiem šajā gadījumā Tiesai visādā ziņā ir jāievēro Komisijas piedāvātā apmēra robežas, es uzskatu, ka Komisijas izvēlētais koeficients noteikti un nemaz nav pārspīlēts.

173. Visbeidzot, jāatzīmē, ka, lai gan jau kopš pirmstiesas stadijas sākuma Polijas Republika ir labi apzinājusies, ka tā riskē ar to, ka tai piespriesdīs kavējuma naudu, tā nav uzskatījusi par vajadzīgu nedz lietderīgi sadarboties ar Komisiju, nedz arī paātrināt Direktīvas 2009/28 transponēšanas procesu pirms 2013. gada jūlija.

174. Šajos apstākļos pārkāpuma smagums, pirmkārt, un nepieciešamība nodrošināt naudas soda piespiedu raksturu, otrkārt, kā minimums pamato Komisijas piedāvāto smaguma reizinātāju.

2)      Pārkāpuma ilguma vērtējums

175. Saskaņā ar Komisijas paziņojuma 27. punktu un tās 2005. gada paziņojumu Komisija sākotnēji noteica [pākāpuma] ilguma koeficientu 2,7.

176. Šis koeficients tika aprēķināts, piemērojot reizinātāju 0,10 par katru nokavēto mēnesi laika posmā no 2010. gada 6. decembra – nākamās dienas pēc Direktīvas 2009/28 27. pantā noteiktā transponēšanas termiņa beigām – līdz datumam, kurā Komisija izlēma vērsties Tiesā, tas ir, 2013. gada 21. martam.

177. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākumu neizpildes ilgumu nosaka Tiesa, ņemot vērā brīdi, kurā tā izvērtē faktus, un nevis brīdi, kad Komisija vērsusies Tiesā (81).

178. Konkrētajā gadījumā līdz tiesas sēdei ir pagājuši 46 mēneši. Tātad Komisijas galu galā piedāvātais koeficients 3 tās 2014. gada 1. oktobra vēstulē ir pamatots.

3)      Vienotā pamatsumma un norāde par maksātspēju

179. Smaguma un ilguma koeficienti ir zināmi. Ievērojot principus, ir jāpiemēro aktualizētie dati, kas norādīti pēdējā Komisijas paziņojumā ar nosaukumu “Par datu aktualizēšanu, ko izmanto, lai aprēķinātu sodanaudas [naudas sodus] un kavējuma naudas, ko Komisija ierosina Tiesai piemērot pārkāpumu procedūrās” (82).

180. Proti, šī aktualizēšana optimāli ļauj ņemt vērā konkrētās dalībvalsts maksātspēju, vadoties pēc pēdējiem pieejamajiem ekonomiskajiem datiem (83).

181. Tātad faktiski vienotā pamatsumma EUR 660 un maksātspējas reizinātājs “n” 7,75 ir jāapstiprina.

4)      Secinājums par kavējuma naudas apmēru

182. Kā es jau norādīju iepriekš, Komisijas priekšlikums LESD 260. panta 3. punkta ietvaros ir maksimālā robeža Tiesas vērtējumam par piespriežamās kavējuma naudas apmēru.

183. Taču manis veiktais izvērtējums man neļauj ieteikt Tiesai mazāku kavējuma naudu par Komisijas piedāvāto. Tātad es ierosinu Tiesai piespriest Polijas Republikai ikdienas kavējuma naudu EUR 61 380 par katru nokavēto dienu līdz brīdim, kad tā Komisijai paziņos pasākumus, kas nodrošina Direktīvas 2009/28 transponēšanu.

C –    Dienas, kurā stājas spēkā pienākums veikt maksājumus, noteikšana

184. Saskaņā ar LESD 260. panta 3. punkta otro daļu Tiesai savā spriedumā vēl ir tieši jānorāda, no kuras dienas pienākums veikt maksājumus stāsies spēkā.

185. Šajā sakarā es ierosinu ievērot Tiesas pēdējā laikā izvēlēto pieeju, kas paredz noteikt maksāt kavējuma naudu no tās sprieduma pasludināšanas brīža, ar nosacījumu, ka pienākumu neizpilde “turpinās sprieduma pasludināšanas dienā” (84).

VII – Par tiesāšanās izdevumiem

186. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

187. Izskatāmajā lietā Komisija ir lūgusi piespriest Polijas Republiku, kurai spriedums pēc būtības ir nelabvēlīgs, [atlīdzināt tiesāšanās izdevumus]. Tātad tai ir jāpiespriež atlīdzināt visi tiesāšanās izdevumi.

188. Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu Nīderlandes Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

VIII – Secinājumi

189. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai lemt šādi:

1)         Eiropas Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā nepaziņojot tai un nepieņemot normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK, prasības, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti Direktīvā 2009/28 27. panta 1. punktā;.

2)         faktu izvērtēšanas dienā joprojām netransponējot valsts tiesībās Direktīvas 2009/28 13. panta 2., 4., 5. un 6. punktu, 14. panta 2., 5. un 6. punktu, 17. panta 3., 4. un 5. punktu un 18. panta 1. punktu un nepaziņojot Komisijai atbilstošos transponēšanas pasākumus, Polijas Republika turpina savu pienākumu neizpildi un līdz ar to tai tiek piespriests maksāt Komisijai kontā “Eiropas Savienības pašas resursi” ikdienas kavējuma naudu EUR 61 380 no sprieduma pieņemšanas brīža, ar nosacījumu, ka pienākumu neizpilde turpinās tā pasludināšanas dienā, un līdz brīdim, kad tā Komisijai paziņos pasākumus, kas nodrošina Direktīvas 2009/28 transponēšanu;

3)         Polijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

4)         Nīderlandes Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – OV L 140, 16. lpp.

3 – Šajā sakarā jāatzīmē dalībvalstu intereses trūkums par šo jautājumu. Proti, šajā lietā ir iestājusies vienīgi Nīderlandes Karaliste. Tāpat, izņemot Igaunijas Republiku, neviena cita valsts nebija iestājusies lietā Komisija/Rumānija (C‑405/13), kurā tiesas sēde bija nozīmēta uz 2014. gada 7. oktobri un kurā bija tāda pati interpretācijas problēma. 2014. gada 2. oktobrī Komisija atsauca savu prasību, uzskatot, ka Rumānija tai ir paziņojusi konkrētās direktīvas transponēšanas pasākumus.

4 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/29/EK, ar ko Direktīvu 2003/87/EK groza, lai uzlabotu un paplašinātu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu tirdzniecības sistēmu (OV L 140, 63. lpp.).

5 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/30/EK, ar ko groza Direktīvu 98/70/EK attiecībā uz benzīna, dīzeļdegvielas un gāzeļļas specifikācijām un ievieš mehānismu autotransporta līdzekļos lietojamās degvielas radītās siltumnīcefekta [siltumnīcas efektu izraisošo] gāzu emisijas kontrolei un samazināšanai, groza Padomes Direktīvu 1999/32/EK attiecībā uz tās degvielas specifikācijām, kuru lieto iekšējo ūdensceļu kuģos, un atceļ Direktīvu 93/12/EEK (OV L 140, 88. lpp.).

6 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Itālija (79/72, EU:C:1973:70, 7. punkts).

7 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Vācija (C‑59/89, EU:C:1991:225, 18. punkts), spriedumu Komisija/Itālija (C‑456/03, EU:C:2005:388, 51. punkts), spriedumu Komisija/Polija (C‑551/08, EU:C:2009:683, 21. punkts), un spriedumu Komisija/Portugāle (C‑277/13, EU:C:2014:2208, 43. punkts).

8 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Vācija (C‑137/96, EU:C:1997:566, 8. punkts) un spriedumu Komisija/Polija (C‑362/10, EU:C:2011:703, 58. punkts).

9 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Itālija (C‑456/03, EU:C:2005:388, 26. punkts).

10 – Turpat, 27. punkts.

11 – Turpat, 29. punkts.

12 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Īrija (C‑282/02, EU:C:2005:334, 40. punkts) un spriedumu Komisija/Vācija (C‑152/05, EU:C:2008:17, 15. punkts).

13 – Šajā ziņā skat. identisku Polijas Republikas rīcību, par kuru Tiesa to sodīja, skat. spriedumu Komisija/Polija (C‑551/08, EU:C:2009:683, 25. un 26. punkts).

14 – 19. punkts.

15 – Spriedums Komisija/Polija (C‑326/09, EU:C:2011:155, 20. punkts). Skat. arī šā sprieduma 18. punktu principu atgādinājumam un spriedumu Komisija/Polija (C‑551/08, EU:C:2009:683, 15. punkts).

16 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Itālija (C‑456/03, EU:C:2005:388, 27. punkts).

17 – “Neatbildēšana saprātīgā termiņā uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem ir apgrūtinājusi tai piekrītošā uzdevuma veikšanu un tādējādi tā ir atzīstama par [LES 4. panta 3. punktā] noteiktā sadarbošanās pienākuma pārkāpumu” (spriedums Komisija/Grieķija, C‑137/91, EU:C:1992:272, 6. punkts).

18 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Luksemburga (C‑32/05, EU:C:2006:749, 52.–56. punkts).

19 – Polijas Republikas iebildumu raksta 43. un 44. punkts.

20 – Spriedumi Komisija/Polija (C‑326/09, EU:C:2011:155, 22. punkts) un Komisija/Polija (C‑551/08, EU:C:2009:683, 23. punkts), kā arī šo secinājumu 8. zemsvītras piezīmē norādītās atsauces. Skat. arī spriedumu Gavieiro un Iglesias Torres (C‑444/09 un C‑456/09, EU:C:2010:819), kurā Tiesa prejudiciālā nolēmuma ietvaros vispirms atgādinājusi dalībvalstu pienākumu pieņemt pozitīvu transponēšanas aktu, ja direktīvā tieši ir paredzēts, ka šīs direktīvas transponēšanas tiesību normās ir jāietver atsauce uz to, vai ka tām šāda atsauce ir jāpievieno to oficiālajai publikācijai, nosprieda, ka, “protams, ir taisnība, ka dalībvalstīm saskaņā ar LESD 258. pantu ierosinātās prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi prasības ietvaros var noteikt sodu par to pienākumu neizpildi, kas izriet no panta [, kurā šāds atsaukšanās pienākums uz direktīvu ir paredzēts]” (63. punkts). Tomēr Tiesa arī piebilde, ka “no tā obligāti neizriet [..], ka valsts pasākums, kura pamatojuma izklāstā nav sniegta atsauce uz attiecīgo direktīvu, nevar tikt uzskatīts par derīgu tās transponēšanas pasākumu” (63. punkts).

21 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Īrija (C‑374/11, EU:C:2012:827, 33. punkts), kurā pienākumu neizpildi veidoja “agrāka sprieduma neizpilde”.

22 – Mans izcēlums.

23 – Spriedums Komisija/Polija (C‑281/11, EU:C:2013:855, 105. punkts).

24 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Vācija (C‑96/95, EU:C:1997:165, 36. un 37. punkts).

25 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Polija (C‑311/10, EU:C:2011:702, 49. un 50. punkts).

26 – Direktīvas 2009/28 4. panta 1. punkts.

27 – Šajā ziņā attiecībā uz kavējuma naudas piemērotību tam, lai nodrošinātu pilnīgu pirmā sprieduma, ar kuru konstatēta dalībvalsts pienākumu neizpilde, izpildi, skat., jo īpaši, spriedumu Komisija/Spānija (C‑610/10, EU:C:2012:781, 114. punkts) un spriedumu Komisija/Luksemburga (C‑576/11, EU:C:2013:773, 45. punkts).

28 – Saskaņā ar Eiropas Parlamenta Likumdošanas observatoriju Direktīva 2009/28 ir pieņemta “parastajā likumdošanas procedūrā (bij. koplēmuma procedūra)” pieejama interneta vietnē  2008/0016(COD)&l=FRtab-0). Arī Padomes datu bāzē šī direktīva norādīta to direktīvu skaitā, kas pieņemta saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (pieejama interneta vietnē  2008/0016&keywords=&president=&dgc=&coreper=-1).

29 – Šajā ziņā skat. spriedumu Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 61. punkts). Šajā spriedumā Tiesa, atzīstot par pareizu Vispārējās tiesas analīzi, kas no LESD 263. panta ceturtās daļas beigām izslēdza leģislatīvos aktus, netieši apstiprina to, ka šajā lietā aplūkojamā regula, kas pieņemta uz EKL 251. panta pamata, ir leģislatīvs akts Lisabonas līguma izpratnē (Vispārējās tiesas rīkojuma 61. punkts). Proti, pārsūdzētā rīkojuma 61. punktā Vispārējā tiesa bija secinājusi, ka LESD 294. pantā regulētajā procedūrā ar nosaukumu “parastā likumdošanas procedūra” pēc būtības ir pārņemta EKL 251. pantā paredzētā procedūra. No tā Vispārējā tiesa izsecināja, ka strīdīgā regula, kura bija pieņemta saskaņā ar šajā pēdējā pantā paredzēto procedūru, atbilstoši LES paredzētajām tiesību aktu kategorijām ir jākvalificē kā leģislatīvs akts.

30 – Lenaerts, K., van Nuffel, P. “The ordinary legislative procedure replaces the former ‘co‑decision procedure’ set out in Art. 251 EC”. No: European Union Law. 3. izdevums. Sweet & Maxwell, 2011, 663. lpp., van Raepenbusch, S. “Finalement, après l’entrée en vigueur du traité de Lisbonne, la procédure de codécision est devenue ‘la procédure législative ordinaire’ (art. 289, par. 1, TFUE) [..]”. Droit institutionnel de l’Union européenne. Brisele: Larcier, 2011, 288. lpp.).

31 – Šajā ziņā skat. Materne, T., La procédure en manquement d’État, guide à la lumière de la jurisprudence de la Cour de justice de l’Union européenne, Brisele, Larcier, 2012, 41. lpp., kā arī Blanc, D., “Les procédures du recours en manquement, le traité, le juge et le gardien: entre unité et diversité en vue d’un renforcement de l’Union de droit”, no: Mahieu, S., (red.), Contentieux de l’Union européenne, questions choisies, Brisele, Larcier, 2014, 429.–461. lpp., īpaši 447. lpp.

32 – Protokola Nr. 36 par pārejas noteikumiem 10. pantā ir precizēts, ka LESD 258. pants nevar tikt piemērots attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti trešā pīlāra ietvaros pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās.

33 – Spriedums Komisija/Grieķija (C‑387/97, EU:C:2000:356, 42. punkts). Skat. arī spriedumu Komisija/Francija (C‑304/02, EU:C:2005:444), kurā Tiesa piesprieda Francijas Republikai kavējuma naudas un naudas soda samaksu par 1991. gada 11. jūnija sprieduma Komisija/Francija (C‑64/88, EU:C:1991:240) neizpildi. Izskatāmajā lietā pirmstiesas procedūra tika uzsākta 2011. gada 27. janvārī, tas ir, pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās.

34 – SEC(2010) 1371, galīgā redakcija (OV 2011 C 12, 5. lpp.).

35 – Paziņojuma 31. punkts, mans izcēlums.

36 – Paziņojuma 16. punkts.

37 – Paziņojuma 17. punkts, mans izcēlums.

38 – Skat., piemēram, šādas varas apstiprinājumu, kas noveda pie prasības sakarā ar bezdarbību nepieņemamības, skat. spriedumu Star Fruit/Komisija (247/87, EU:C:1989:58, 11. punkts) un pie prasības atcelt tiesību aktu nepieņenamības skat. spriedumu Lütticke u.c./Komisija (48/65, EU:C:1966:8).

39 – Šajā ziņā skat. van der Jeught, S., “L’action en manquement ‘renforcée’: sanctions pécuniaires en cas de non-transposition des directives européennes”, no: Journal de droit européen, 2011, 68.–70. lpp., īpaši 70. lpp.

40 – Spriedums Komisija/Francija (C‑121/07, EU:C:2008:695, 63. punkts). Šā principa nesenu atgādinājumu skat. spriedumā Komisija/Beļģija (C‑533/11, EU:C:2013:659, 51. punkts).

41 – Mans izcēlums.

42 – Spriedums Komisija/Itālija (C‑531/06, EU:C:2009:315, 24. punkts); mans izcēlums. Tomēr pašlaik no Komisijas tiek sagaidīts, lai prasībā pret dalībvalsti sakarā ar pienākumu neizpildi tā aprakstītu (un lai pirms tās celšanas tā būtu izpētījusi situāciju ar) konkrētās Savienības tiesību normas piemērošanu vai pārkāpumiem citās dalībvalstīs. Atbildot uz šajā sakarā uzdoto jautājumu 2014. gada 7. oktobra tiesas sēdē, Komisija norādīja, ka saistībā ar Direktīvu 2009/28 bez šī tiesas procesa ir uzsākti tiesas procesi vēl tikai pret divām dalībvalstīm (lieta C‑663/13 Komisija/Austrija un lieta C‑236/14 Komisija/Īrija), kamēr vienlaikus turpinās pirmstiesas procedūra pret divām citām dalībvalstīm – Nīderlandi un Čehijas Republiku.

43 – Citā atsevišķā lietā, kurā tika izvirzīts visnotaļ līdzīgs iebildums (ka kavējuma naudas un naudas soda kumulatīva noteikšana esot vienlīdzīgas attieksmes pārkāpums, jo tāda iepriekš nebija paredzēta), Tiesa arī nosprieda, ka tai, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, ir jāizvērtē piespriežamās finansiālās sankcijas un nolēma, ka “šādos apstākļos tas vien, ka iepriekš izspriestās lietās netika piemēroti kumulatīva rakstura pasākumi, nevar kavēt piespriest šāda veida kumulatīvus pasākumus vēlāk izskatītā lietā, ja tie ir atzīstami kā piemēroti attiecībā uz konstatētā pienākuma neizpildes raksturu, smagumu un turpināšanos” (spriedums Komisija/Francija, C‑304/02, EU:C:2005:444, 86. punkts).

44 – Skat. tālāk (D. Kavējuma naudas vai naudas soda apmēra noteikšana).

45 – Mans izcēlums.

46 – Šajā ziņā skat. Materne, T., La procédure en manquement d’État, guide à la lumière de la jurisprudence de la Cour de justice de l’Union européenne, Brisele: Larcier, 2012, 42. lpp.

47 – Šajā ziņā skat. Materne, T. (minēts iepriekš), 42. lpp. Pats autors atsaucas uz Joris, T., van der Jeught, S., “Tien jaar financiële sancties in de Europese inbreukprocedure ex artikel 260 lid 2 VWEU”, no: Tijdschrift voor Europees en economisch rect (SEW), 2010. gada novembris, 435. lpp. Šajā ziņā skat. arī van der Jeught, S., “L’action en manquement ‘renforcée’: sanctions pécuniaires en cas de non-transposition des directives européennes”, no: Journal de droit européen, 2011, 68.–70. lpp., īpaši 69. lpp., kā arī Blanc, D., “Les procédures du recours en manquement, le traité, le juge et le gardien: entre unité et diversité en vue d’un renforcement de l’Union de droit”, no: Mahieu, S., (red.) (minēts iepriekš), 429.–461. lpp., īpaši 446. lpp. Es emu atradis tikai vienu autoru, kas apgalvo pretējo (Everling, U., ‟Rechtsschutz in der Europäischen Union nach dem Vertrag von Lissabon“, no: Europarecht, 2009, Beiheft 1, 71.– 86. lpp.. it īpaši 82. lpp.).

48 – 1. zemsvītras piezīme, 16. lpp. Šajā ziņā skat. arī Eiropas Konventa sekretariāta 2003. gada 25. marta Galīgo ziņojumu par diskusiju par Tiesas darbību, CONV 636/03, 11. lpp. un 2. zemsvītras piezīmi.

49 – Paziņojuma 19. punkts. Mans izcēlums.

50 – Izsakoties par šo Komisijas izvēli Wenneras, P. arī norāda, ka “drawing a line between notification of incomplete transposition measures and notification of incorrect transposition measures does not appear straightforward in practice, however” (Wenneras, P. “Sanctions against Member States under Article 260 TFEU: Alive, but not kicking?”, no: Common Market Law Review, 2012, vol. 49, 145.–176. lpp., īpaši 167. lpp.).

51 – Spriedums Komisija/Itālija (C‑456/03, EU:C:2005:388, 51. punkts un minētā judikatūra).

52 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Vācija (C‑59/89, EU:C:1991:225, 18. punkts).

53 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Vācija (C‑59/89, EU:C:1991:225, 24. punkts), spriedumu Komisija/Itālija (C‑456/03, EU:C:2005:388, 51. punkts), spriedumu Komisija/Polija (C‑551/08, EU:C:2009:683, 21. punkts), kā arī spriedumu Komisija/Portugāle (C‑277/13, EU:C:2014:2208, 43. punkts).

54 – Tās replikas 70. punkts.

55 – Kā es norādīju iepriekš, Komisija atsauca šo prasību 2014. gada 2. oktobrī, uzskatot, ka Rumānija tai ir paziņojusi transponēšanas pasākumus, kas ir uzskatāmi par konkrētās direktīvas pilnīgu transponēšanu.

56 – Komisijas iesniegtās replikas lietā Komisija/Rumānija (C‑405/13) 29. punkts.

57 – Paziņojuma 19. punkts. Mans izcēlums.

58 – Nesenam atgādinājumam skat. attiecībā uz naudas sodu spriedumu Komisija/Portugāle (C‑76/13, EU:C:2014:2029, 49. punkts) un vispārējam atgādinājumam attiecībā gan uz naudas sodu, gan arī uz kavējuma naudu skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Komisija/Itālija (C‑196/13, EU:C:2014:2162, 104. punkts).

59 – Kā piemērošanas piemēru skat. spriedumu British Telecommunications (C‑392/93, EU:C:1996:131, 43.–46. punkts).

60 – Šajā ziņā īpaši skat. spriedumu Komisija/Portugāle (C‑76/13, EU:C:2014:2029, 50. punkts), kā arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Komisija/Itālija (C‑196/13, EU:C:2014:2162, 104. punkts).

61 – Spriedums Komisija/Francija (C‑304/02, EU:C:2005:444, 80. punkts).

62 – Paziņojuma 7. punkts. Mans izcēlums. Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju 2014. gada 7. oktobra tiesas sēdē efektīvs šķiet esam jau pats piedraudējums piemērot kavējuma naudu kopš brīdinājuma vēstules. No 1 575 procedūrām, kas uzsāktas kopš šā paziņojuma publicēšanas, tikai 41 ir bijusi jānodod Tiesai, tas ir, tikai 2,6 %.

63 – Skat. šo secinājumu 60. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

64 – Spriedums Komisija/Portugāle (C‑76/13, EU:C:2014:2029, 50. punkts).

65 – Spriedums Komisija/Grieķija (C‑387/97, EU:C:2000:356, 89. punkts).

66 – Mans izcēlums.

67 – Mans izcēlums.

68 – 2005. gada paziņojuma 6. punkts un paziņojuma 13. punkts. Smaguma un ilguma kritēriju ņemšana vērā tālāk ir izvērsta 2005. gada paziņojuma 16. un 17. punktā. Savukārt paziņojuma 23. punktā kavējuma naudas noteikšanas nolūkā vispārīgi ir norādīts uz 2005. gada paziņojuma 14.–18. punktu. To, kā šos kritērijus pārņem Tiesa, skat. spriedumā Komisija/Grieķija (C‑387/97, EU:C:2000:356, 92. punkts), spriedumā Komisija/Francija (C‑304/02, EU:C:2005:444, 104. punkts) un spriedumā Komisija/Portugāle (C‑76/13, EU:C:2014:2029, 73. punkts).

69 – Īpaši skat. spriedumu Komisija/Grieķija (C‑387/97, EU:C:2000:356, 92. punkts), spriedumu Komisija/Francija (C‑304/02, EU:C:2005:444, 104. punkts) un spriedumu Komisija/Portugāle (C‑76/13, EU:C:2014:2029, 73. punkts).

70 – 2005. gada paziņojuma 16. punkts.

71 – 2005. gada paziņojuma 18. punkts. Šajā ziņā skat. šo secinājumu 69. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru, kā arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Komisija/Itālija (C‑196/13, EU:C:2014:2162, 148. punkts).

72 – Komisijas 2012. gada 31. augusta paziņojums [C(2012) 6106].

73 – Komisijas 2014. gada 27. septembra paziņojums (2014/C 338/02), OV C 338, 18. lpp.

74 – Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumus lietā Komisija/Čehijas Republika (C‑241/11, EU:C:2013:181, 43. punkts).

75 – Lai noteiktu kavējuma naudas apmēru LESD 260. panta 2. punkta ietvaros Tiesa ir piemērojusi divus risinājumus. Komisijas aprēķina metodes piemērošanu skat. spriedumā Komisija/Beļģija (C‑533/11, EU:C:2013:659, sal. 2. un 72. punktu), bet vērtējumu ex aequo et bono skat. spriedumā Komisija/Portugāle (C‑76/13, EU:C:2014:2029, 75. un 76. punkts). Šķiet, ka naudas sodu noteikšanā Tiesa atsakās pamatot savu lēmumu ar matemātisko Komisijas metodi, tās vietā dodot priekšroku par atbilstošiem atzīto kritēriju vispārīgam vērtējumam ex aequo et bono.

76 – 150. punktā viņas secinājumos lietā Komisija/Itālija (C‑196/13, EU:C:2014:2162).

77 – Šajā ziņā attiecībā uz spriedumu Komisija/Čehijas Republika (C‑241/11, EU:C:2013:423), kurā Tiesa piesprieda Čehijas Republikai naudas soda samaksu, skat. Rigaux, A., “Sanctions pécuniaires du manquement”, Europe, 2013. gada augusts, Nr. 8, 334. komentārs.

78 – Direktīvas 2009/28 preambulas 1. apsvērums.

79 – Direktīvas 2009/28 preambulas 17. apsvērums.

80 – Šajā ziņā īpaši skat. spriedumu Komisija/Beļģija (C‑533/11, EU:C:2013:659, 56. punkts), kā arī 158. punktu ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumos lietā Komisija/Itālija (C‑196/13, EU:C:2014:2162).

81 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Francija (C‑177/04, EU:C:2006:173, 71. punkts), spriedumu Komisija/Portugāle (C‑70/06, EU:C:2008:3, 45. punkts), un spriedumu Komisija/Spānija (C‑610/10, EU:C:2012:781, 120. punkts).

82 – Šajā ziņā skat. 151. punktu ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumos lietā Komisija/Itālija (C‑196/13, EU:C:2014:2162).

83 – Šajā ziņā īpaši skat. spriedumu Komisija/Īrija (C‑279/11, EU:C:2012:834, 78. punkts).

84 – Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Beļģija (C‑533/11, EU:C:2013:659, rezolutīvās daļas 3. punkts); Komisija/Luksemburga (C‑576/11, EU:C:2013:773, rezolutīvās daļas 3. punkts) un Komisija/Grieķija (C-378/13, EU:C:2014:2405, rezolutīvās daļas 2. punkts).

Full & Egal Universal Law Academy