ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]
SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 4. septembrī ( 1 )
Apvienotās lietas C‑464/13 un C‑465/13
Europäische Schule München
pret
Silvana Oberto (C‑464/13),
Barbara O’Leary (C‑465/13)
(Bundesarbeitsgericht (Vācija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Eiropas skolu statūti — Eiropas skolu Apelācijas padomes vai skolu mītnes vietas tiesu kompetence lemt par līgumu, ko uz noteiktu laiku ir noslēgusi Eiropas skola ar pedagogu, ko nav nosūtījusi vai norīkojusi dalībvalsts”
I – Ievads
1.
Vai izskatīt strīdus, kas attiecas uz darba līgumiem uz noteiktu laiku, kuri atkārtoti vairākus gadus ir noslēgti starp kādas Eiropas skolas direktoru un tās nepilnas slodzes pedagogiem, ir šīs skolas mītnes valsts tiesu kompetencē vai arī Eiropas skolu Apelācijas padomes kompetencē saskaņā ar Konvencijas, ar kuru nosaka Eiropas skolu statūtus, kas noslēgta 1994. gada 21. jūnijā ( 2 ) starp dalībvalstīm un Eiropas Kopienām (turpmāk tekstā – “1994. gada konvencija”), 27. panta 2. punktu?
2.
Šāds būtībā ir priekšmets Bundesarbeitsgericht (Federālās Darba lietu tiesas) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem divās tiesvedībās starp Minhenes Eiropas skolu un divām nepilnas slodzes pedagoģēm, S. Oberto un B. O’Leary, kuras šajā darbā strādāja attiecīgi kopš 1998. un 2003. gada, pamatojoties uz līgumiem, kas noslēgti uz noteiktu laiku – uz gadu – un ko šīs skolas direktors periodiski pagarināja, piemērojot Eiropas skolu no 1994. gada 1. septembra līdz 2011. gada 31. augustam nodarbināto nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumus, ko ir apstiprinājusi Eiropas skolu padome (turpmāk tekstā – “Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumi”) ( 3 ).
3.
Ar divām prasībām, ko Arbeitsgericht München (Minhenes Darba lietu tiesa) ir cēlušas S. Oberto un B. O’Leary, viņas apstrīd savu darba līgumu, no kuriem pēdējie beidzās 2011. gada augustā, viena gada termiņu. Tās apgalvo Arbeitsgericht, ka Vācijas tiesu kompetencē ir lemt par darba tiesisko attiecību, kas tās saista ar Minhenes Eiropas skolu, termiņa noteikšanas spēkā esamību. Savukārt šī skola apgalvo, ka tā nav pakļauta Vācijas tiesu sistēmai un pamatlieta ir Apelācijas padomes ekskluzīvā kompetencē.
4.
Arbeitsgericht München ar starpspriedumu atzina prasību par pieņemamu, un tas tika apstiprināts apelācijas tiesā. Minhenes Eiropas skola iesniedza kasācijas sūdzību (Revision) Bundesarbeitsgericht, kas savukārt uzdod jautājumus par 1994. gada konvencijas 27. panta 2. punkta pirmā teikuma interpretāciju.
5.
Šajos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai [1994. gada] konvencijas [..] 27. panta 2. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas skolas nodarbināts nepilnas slodzes pedagogs, kurš nav kādas dalībvalsts norīkots, ietilpst konvencijā minēto personu kategorijā, nevis to personu kategorijā, kurām kā administratīvajam un apkalpojošajam personālam šis regulējums nav piemērojams?
2)
Ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbild apstiprinoši:
Vai [1994. gada] konvencijas 27. panta 2. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka šis regulējums attiecas arī uz tāda lēmuma likumību, kuru skolas direktors pieņēmis attiecībā uz nepilnas slodzes pedagogiem, īstenojot savas pilnvaras atbilstoši minētajai konvencijai, un kurš viņiem ir nelabvēlīgs?
3)
Ja Tiesa uz otro jautājumu atbild apstiprinoši:
Vai [1994. gada] konvencijas 27. panta 2. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka arī līgumiskas vienošanās noslēgšana starp Eiropas skolas direktoru un nepilnas slodzes pedagogu par darba tiesisko attiecību termiņa noteikšanu ir nepilnas slodzes pedagogam nelabvēlīgs direktora lēmums?
4)
Ja Tiesa uz otro vai trešo jautājumu atbild noraidoši:
Vai [1994. gada] konvencijas 27. panta 2. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka pēc visu administratīvo līdzekļu izsmelšanas pirmā un pēdējā instance ir tikai tajā minētā Apelācijas padome, kuras kompetencē ir izskatīt strīdu par darba līguma termiņa noteikšanu, par ko skolas direktors ir vienojies ar nepilnas slodzes pedagogu, ja šī vienošanās galvenokārt ir balstīta uz norādēm padomes [..] Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 1.3. pantā, kurā paredzēti darba līgumi uz gadu?”
6.
Par šiem jautājumiem rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki, kā arī Eiropas Komisija. Šīs ieinteresētās puses tika arī uzklausītas tiesas sēdē 2014. gada 15. maijā.
II – Analīze
A – Par Tiesas kompetenci atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem
7.
Saistībā ar to, ka 1994. gada konvencija ir starptautiska, savos rakstveida apsvērumos Minhenes Eiropas skola apšaubīja Tiesas kompetenci atbildēt uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem. Lai gan Minhenes Eiropas skola tiesas sēdē pamatoti atteicās no šiem iebildumiem, pie šī jautājuma tomēr ir jāpakavējas, jo tas ir ar sabiedrisko kārtību saistīts jautājums.
8.
Ir taisnība, ka to dibināšanas laikā Eiropas skolas, kuru mērķis ir Savienības iestāžu darbinieku bērnu kopēja izglītošana no pirmsskolas posma līdz vidusskolas posmam ( 4 ), reglamentēja konvencija par Eiropas skolas statūtiem, kas parakstīta 1957. gada 12. aprīlī ( 5 ), un protokols par Eiropas skolu dibināšanu, kas parakstīts 1962. gada 13. aprīlī ( 6 ), – dokumenti, kas noslēgti starp sešām dalībvalstīm, kuras izveidoja Eiropas Kopienas, savukārt pēdējās minētās pašas nav vienojušās par šiem dokumentiem.
9.
No tā, ka 1957. gada konvencijai ir starpvaldību raksturs, Tiesa ir secinājusi, ka tās kompetencē nav interpretēt šīs konvencijas noteikumus ne lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros, ne EKL 226. pantā paredzētās procedūras ietvaros, kuras mērķis ir konstatēt dalībvalsts pienākumu, kas tai noteikti saskaņā ar EK līgumu, neizpildi ( 7 ). Faktiski, tā kā šo konvenciju ir noslēgušas vienīgi dalībvalstis, tā nav Kopienu tiesību neatņemama sastāvdaļa ( 8 ).
10.
1957. gada konvencija un protokols par Eiropas skolu dibināšanu pa to laiku ir tikuši atcelti un aizstāti ar 1994. gada konvenciju saskaņā ar tās 34. pantu.
11.
Taču 1994. gada konvenciju noslēdza ne tikai dalībvalstis, bet arī Eiropas Kopienas un to dalība ir priekšmets Padomes 1994. gada 17. jūnija Lēmumam 94/557/EK, Euratom, ar ko pilnvaro Eiropas Kopienu un Eiropas Atomenerģijas kopienu apstiprināt ar parakstu un noslēgt Konvenciju, ar kuru nosaka Eiropas skolu statūtus ( 9 ).
12.
Līdz ar to šī konvencija ir uzskatāma par nolīgumu, kuru ir noslēgusi Padome, un tas – pašlaik attiecībā uz Savienību – nozīmē, ka kopš minētā nolīguma spēkā stāšanās brīža, proti, 2002. gada 1. oktobra, tas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa. No tā izriet, ka Tiesa ir kompetenta prejudiciālā kārtā lemt par 1994. gada konvencijas noteikumu interpretāciju ( 10 ).
13.
Šis vērtējums nav ticis atcelts spriedumā lietā Miles u.c. ( 11 ), kas attiecās nevis uz 1994. gada konvencijas veidu saistībā ar Savienības tiesību sistēmu, bet gan uz Eiropas skolu Apelācijas padomes kvalificēšanu par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē.
14.
Jāpiebilst, ka Tiesas kompetence prejudiciālā kārtā atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem par 1994. gada konvencijas noteikumu interpretāciju, manuprāt, attiecas arī uz tiesību aktiem, kas ir pieņemti, pamatojoties uz šiem noteikumiem, un uz kuriem šajos noteikumos ir atsauce, it īpaši lai aptvertu to piemērojamību. Faktiski šie akti ļauj interpretēt minēto noteikumu piemērojamību. Tie noteikti ir vienots veselums, un tāpēc Tiesa nedrīkst tos neņemt vērā.
15.
Kā no atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem iztirzājuma tālāk redzēsim, starp šiem aktiem šajā gadījumā figurē Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumi, kas ir vispārpiemērojams akts, kuru ir pieņēmusi Eiropas skolu padome, kura ir minēto skolu kopīga galvenā lēmējiestāde un kurā darbojas dalībvalstu un Eiropas Komisijas pārstāvji ( 12 ). Līdz ar to iesniedzējtiesa labi apzinās, ka ir nepieciešama šāda pieeja, jo 1994. gada konvencijas 27. panta 2. punkta interpretēšanas nolūkā ceturtajā prejudiciālajā jautājumā tā skaidri atsaucas uz Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumiem.
16.
Tā kā, manuprāt, Tiesas kompetence atbildēt uz iesniedzējtiesas jautājumiem nav apšaubāma, ir jāizskata jautājumi, kuros visos būtībā ir prasīts noteikt, vai 1994. gada konvencijas 27. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ir izslēgts, ka iesniedzējtiesas kā Minhenes Eiropas skolas mītnes valsts tiesas kompetencē būtu izskatīt prasības, kuras tajā ir cēlušas S. Oberto un B. O’Leary, pamatojot ar to, ka, piemērojot minēto pantu, tās bija jāceļ Eiropas skolu Apelācijas padomē.
B – Par 1994. gada konvencijas 27. panta 2. punktu un Eiropas skolu Apelācijas padomes kompetences piemērojamību
17.
1957. gada konvencijā nebija paredzēts nekāds īpašs strīdu izšķiršanas mehānisms strīdos starp personām, uz kurām tā attiecas, un Eiropas skolām, savukārt ar 1994. gada konvenciju tika izveidota Apelācijas padome ar “stingri ierobežotu kompetenci”, lai “pedagogiem un citām personām, uz kurām [..] attiecas” šo skolu statūti, “nodrošin[ātu] pietiekamu tiesisko aizsardzību pret [minēto skolu] padomes vai administratīvo valžu darbību” ( 13 ).
18.
Pirmā prejudiciālā jautājuma formulējumā ir minētas divas Eiropas skolu nodarbinātā personāla kategorijas, proti, pirmkārt, pedagogi un, otrkārt, administratīvais un apkalpojošais personāls.
19.
Attiecībā uz Apelācijas padomes kompetenci – no 1994. gada konvencijas 27. panta 2. punkta pirmās daļas izriet, ka “jebkuru tādu strīdu gadījumā, kas attiecas uz [minētās] konvencijas piemērošanu, visām personām, uz kurām tā attiecas, izņemot administratīvo un apkalpojošo personālu, pirmā un pēdējā instance ir tikai Apelācijas padome, ja visas administratīvās iespējas ir [izsmeltas], un attiecībā uz jebkura tāda akta likumību, kas pamatojas uz [1994. gada] konvenciju vai noteikumiem, kuri izstrādāti saskaņā ar to un kuri nelabvēlīgi ietekmē šādas personas, padomei vai administratīvajai valdei realizējot savas pilnvaras, kas [tām] noteiktas [..]”.
20.
No šī noteikuma izriet, ka Apelācijas padomes kompetencē ratione personae ir izskatīt strīdus, kuros ir iesaistītas 1994. gada konvencijā minētās personas, bet neietilpst tie, kuri ir saistīti ar administratīvo un apkalpojošo personālu.
21.
No tā izriet, ka uz strīdiem starp administratīvo un apkalpojošo personālu un Eiropas skolām attiecas minēto skolu mītnes valsts tiesu kompetence.
22.
Vispirms šādu interpretāciju apstiprina 1994. gada konvencijas 27. panta 7. punkts, saskaņā ar kuru “citi strīdi, kuros [Eiropas] skolas ir lietas dalībnieki”, proti, tie, kuri nav vienīgi Apelācijas padomes stingri ierobežotā kompetencē, “ir dalībvalstu tiesu kompetencē”.
23.
Pēc tam šo interpretāciju apstiprina Eiropas skolu norīkotā administratīvā un apkalpojošā personāla nodarbināšanas noteikumu, ko padome ir apstiprinājusi 2007. gada 17. un 18. aprīlī Lisabonā, 36. pants, saskaņā ar kuru vienīgi šo tiesu kompetencē ir pieņemt tiesas nolēmumu strīdos starp administratīvo un apkalpojošo personālu un kādu Eiropas skolu par tāda lēmuma likumību, kas attiecas uz personāla nodarbināšanas noteikumu piemērošanu un ir tam nelabvēlīgs ( 14 ).
24.
Savukārt saskaņā ar 1994. gada konvencijas 27. panta 2. punkta pirmo daļu uz strīdiem starp pedagogiem un Eiropas skolām attiecas ekskluzīva Apelācijas padomes kompetence.
25.
Tomēr ar šo konstatējumu nepietiek, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumiem tajā izskatāmajos strīdos starp Eiropas skolu un tās nepilnas slodzes pedagogiem.
26.
Pirmkārt, no 1994. gada konvencijas noteikumiem izriet, ka konvencijā minētajā kategorijā “pedagogi”stricto sensu neietilpst nepilnas slodzes pedagogi.
27.
Faktiski no 1994. gada konvencijas 3. panta 2. punkta izriet, ka mācības nodrošina pedagogi, ko nosūta vai norīko dalībvalstis, proti, tādi pedagogi, kas pieder savas attiecīgās dalībvalsts izglītības sistēmai un saskaņā ar šīs pašas konvencijas 12. panta 4. punkta a) apakšpunktu, kamēr viņi ir nosūtīti vai norīkoti darbam Eiropas skolās, bez nosacījumiem saglabā profesionālās izaugsmes un pensionēšanās tiesības, kas garantētas viņu valsts tiesību aktos ( 15 ).
28.
Turklāt 1994. gada konvencijas 27. panta 2. punkta otrajā daļā ir nošķirti “Pedagogu nodarbināšanas noteikumi”, ko saskaņā ar minētās konvencijas 12. panta 1. punktu ir pieņēmusi padome ( 16 ), un “Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas kārtība”.
29.
Tātad saskaņā ar 1994. gada konvencijas noteikumiem nepilnas slodzes pedagogi neietilpst ne skolu “administratīvā un apkalpojošā personāla”, ne “pedagogu” kategorijā.
30.
Tie ietilpst – un tas, manuprāt, ir pareizāk – citu “personu, uz kurām attiecas” minētā konvencija, kategorijā, un strīdi starp viņiem un Eiropas skolām saskaņā ar 1994. gada konvencijas 27. panta 2. punkta pirmo daļu principā ir jāpāradresē Apelācijas padomei.
31.
Tomēr, otrkārt, ir jāatgādina, ka 1994. gada konvencijas 27. panta 2. punkta otrajā daļā ir norādīts, ka tieši “Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas kārtībā” ir jāparedz “nosacījum[i] un sīki izstrādāt[i] noteikum[i], kas attiecas uz” procedūru Apelācijas padomē.
32.
Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas kārtība ir pārņemta padomes pieņemtajos Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumos, kas reglamentē arī B. O’Leary un S. Oberto un Minhenes Eiropas skolas darba attiecības pamatlietās.
33.
No šiem nodarbināšanas noteikumiem izriet, ka nepilnas slodzes pedagogi ir pieņemti darbā, lai izlīdzētu dažās situācijās un nodrošinātu pakalpojumus, kas atbilst pagaidu vajadzībām, un ka viņu darba līgumi tiek noslēgti uz gadu ( 17 ).
34.
Turklāt Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 3.2. pantā ir noteikts, ka vairākas Eiropas skolu norīkotā personāla nodarbināšanas noteikumu normas, tostarp 80. pants par procesu Apelācijas padomē, “tiek piemērotas pedagogiem, kurus pieņēmis darbā direktors”, savukārt Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 3.4. pantā “Skolas mītnes valsts tiesību akti” ir noteikts, ka “nepilnas slodzes pedagogu darbā pieņemšanas un atlaišanas nosacījumus [..] reglamentē skolas mītnes valsts tiesību akti darba tiesisko attiecību, sociālā nodrošinājuma un nodokļu jomā, neskarot iepriekšējos noteikumus. Skolas mītnes valsts tiesām ir kompetence izskatīt iespējamos strīdus”.
35.
Piemērojot 1994. gada konvencijas 27. panta 2. punkta otrās daļas atsauci uz nosacījumiem un kārtību, kas noteikta Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas kārtībā, Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 3.4. pantā ir reglamentētas Apelāciju padomes kompetences robežas un tajā piemērojamā procedūra tajā izskatāmajos strīdos starp šiem pedagogiem un Eiropas skolām, ciktāl tā ir nosakāma.
36.
Savos rakstveida apsvērumos atsaukdamās uz Apelācijas padomes 2012. gada 21. augusta lēmumu lietā 12/12, Minhenes Eiropas skola faktiski uzskata, ka Apelācijas padomes kompetence, piemērojot Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 3.2. pantu, attiecas uz visiem strīdiem nodarbinātības jomā starp nepilnas slodzes pedagogu un kādu Eiropas skolu.
37.
Lai arī ir acīmredzams, ka Apelācijas padomes vērtējumi nevar būt Tiesai saistoši, Minhenes Eiropas skolas no lēmuma lietā 12/12 izdarītie secinājumi, manuprāt, tik un tā ir krietni jāniansē divu iemeslu dēļ.
38.
Pirmkārt, ir jāprecizē, ka minētajā lietā Apelācijas padomei bija jālemj par Minhenes Eiropas skolas direktora lēmuma likumību, atsakoties vienam no nepilnas slodzes pedagogiem maksāt par uzraudzīšanas pakalpojumiem kā virsstundām. Apelācijas padome noraidīja prasību kā nepieņemamu, kā galveno pamatu minot, ka pirms prasības nav bijusi izpildīta obligātā pirmstiesas procedūra ( 18 ). Bet, kā var secināt no strīda priekšmeta un pakārtotā pamatojuma saistībā ar lēmuma pamatotību, prasība bija saistīta ar nepilnas slodzes pedagogu atalgojuma nosacījumiem, nevis viņu “pieņemšanas darbā un atlaišanas nosacījumiem” Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 3.4. panta izpratnē.
39.
Otrkārt, patiešām ir tā, ka pirms prasības atzīšanas par nepieņemamu Apelācijas padomei vismaz ir jānorāda, ka tās kompetencē ir izskatīt šo prasību, ņemot vērā Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 3.2. pantā ietverto atsauci uz Norīkotā personāla nodarbināšanas noteikumu 80. pantu, – 3.2. pantā, kas ir “prioritārs attiecībā pret [Nepilnas slodzes pedagogu] nodarbināšanas noteikumu 3.4. [pantu], kurā paredzēta mītnes valsts tiesas kompetence, izskatāmajā lietā – Minhenes darba tiesas kompetence, bet “neskarot iepriekšējos noteikumus”, tātad pakārtoti” ( 19 ). Tomēr, lai kā tas nepatiktu Apelācijas padomei, no Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 3.4. panta, kurš ir citēts šo secinājumu 34. punktā, skaidri izriet, ka frāze “neskarot iepriekšējos noteikumus” šī panta pirmā teikuma beigās nekādi neattiecas uz tā paša panta otro teikumu, kas skar mītnes valsts tiesu kompetenci “izskatīt iespējamos strīdus”.
40.
Galu galā frāze “neskarot iepriekšējos noteikumus”, kas minēta Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 3.4. panta pirmajā teikumā, ir saistīta tikai un vienīgi ar “nepilnas slodzes pedagogu pieņemšanas darbā un atlaišanas nosacījumiem”, un tātad tā nevar tikt saprasta kā tāda, kurā ir atsauce uz materiāltiesiskajiem, nevis procesuālajiem nosacījumiem, kas paredzēti citos Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu pantos.
41.
Šī pieeja, manuprāt, saskan ar jau 1994. gada konvencijā uzsvērto mērķi, proti, stingri ierobežot Apelācijas padomes kompetenci, pārāk neaizskarot pārējos skolu mītnes valsts tiesu piekritības jautājumus, kas izriet no šīs konvencijas 27. panta 7. punkta.
42.
Šajā sakarā, lai kliedētu visas šaubas, ir skaidrs, ka visu šo izvērtēto apstākļu kopsakarā tāpat nevar tikt pieņemts Minhenes Eiropas skolas izvirzītais vispārīgais arguments par imunitāti pret pārbaudi tiesā, kas Eiropas skolām kā starptautiskai organizācijai esot valstu tiesās ( 20 ).
43.
Faktiski 1994. gada konvencija un tās piemērošanas nolūkos pieņemtie tiesību akti pietiekami pierāda līgumslēdzēju pušu vēlēšanos nodrošināt līdzsvarotu kompetenču sadalījumu starp Apelācijas padomi un Eiropas skolu mītnes valstu tiesām, nevis ļaut šīm skolām īstenot pilnu imunitāti valstu tiesās, tostarp nodarbinātības jomā, turklāt gan attiecībā uz personālu, kas Eiropas skolās veic būtiskas funkcijas, proti, pedagogiem, gan arī tiem, kas piedalās, veicot palīgfunkcijas, vai netieši.
44.
Manā skatījumā no tā izriet, ka Apelācijas padomes kompetence attiecas uz nepilnas slodzes pedagogu un kādas Eiropas skolas strīdiem tikai, pirmkārt, attiecībā uz šī personāla pieņemšanas darbā un atlaišanas nosacījumiem, kopīgi piemērojot 1994. gada konvencijas 27. panta 2. punkta otrās daļas un Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 3.4. panta normas, un, otrkārt, attiecībā uz citiem strīdiem, kuros Eiropas skolas ir lietas dalībnieces, īpaši saistībā ar civiltiesisko un krimināltiesisko atbildību 1994. gada konvencijas 27. panta 7. punkta izpratnē.
45.
Šajā gadījumā – tā kā pamatlietas attiecas uz secīgiem uz gadu noslēgtiem līgumiem ( 21 ) un līdz ar to uz nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas būtisku nosacījumu, – tad, piemērojot Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 3.4. pantu, to izskatīt ir kompetentas Minhenes Eiropas skolas mītnes vietas tiesas.
46.
Atzīt šādu kompetenci Eiropas skolu mītnes vietas tiesām man šķiet jo pareizāk un pamatotāk tāpēc, ka materiāltiesisko tiesību izpratnē tā ļauj pietiekami aizsargāt nepilnas slodzes pedagogu tiesības attiecībā uz viņu pieņemšanu darbā un atlaišanu, jo šādu aizsardzību neatkarīgi no nepilnas slodzes pedagogu kā darba ņēmēju statusa nešaubīgi negarantē prasību pārsūdzēšanas sistēma, kas ir ieviesta ar 1994. gada konvenciju.
47.
Atgādināšu, ka saskaņā ar judikatūru dalībvalsts pilsonis, kurš strādā citā dalībvalstī starptautiskā organizācijā, nezaudē darba ņēmēja statusu LESD 45. panta izpratnē ( 22 ). Šī statusa atzīšana un saglabāšana ir vēl jo svarīgākas, ja uz konkrētajām personām – tāpat kā lielā mērā uz Eiropas skolu nodarbinātiem nepilnas slodzes pedagogiem – attiecas attiecīgās starptautiskās organizācijas mītnes vietas dalībvalsts tiesību aktu normas par nodarbinātību un darba tiesisko regulējumu, kā arī par sociālo nodrošinājumu un nodokļiem par ienākumiem no darba.
48.
Vēl ir jāuzsver, ka attiecīgi ar savām prasībām, kas celtas Minhenes Eiropas skolas mītnes valsts tiesās, S. Oberto un B. O’Leary faktiski cenšas panākt Vācijas tiesību aktu aizsardzību, kuros ir transponēta Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīva 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku ( 23 ), it īpaši minētā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts.
49.
Minētās klauzulas uzdevums ir īstenot vienu no šī pamatnolīguma mērķiem, proti, reglamentēt secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošanu, kas ir uzskatāma par iespējamu ļaunprātīgas izmantošanas līdzekli pret darba ņēmējiem, paredzot noteiktu skaitu minimālo aizsardzības noteikumu, lai novērstu, ka darbinieku situācija tiek padarīta nedroša ( 24 ).
50.
Tādējādi Direktīvā 1999/70 ar mērķi novērst ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot secīgus uz noteiktu laiku noslēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstīm ir uzlikts pienākums faktiski un saistoši noteikt vismaz vienu no trijiem pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta a)–c) apakšpunktā uzskaitītajiem pasākumiem, kas attiecīgi skar objektīvus iemeslus, kuri attaisno šādu darba līgumu vai attiecību atjaunošanu, šo secīgo darba līgumu vai darba attiecību maksimālo ilgumu un to atjaunojumu skaitu ( 25 ).
51.
Direktīvas 1999/70 2. panta pirmajā daļā tieši šādā nolūkā ir prasīts, lai dalībvalstis “vienmēr” garantētu iznākumu, kas paredzēts šajā direktīvā.
52.
Turklāt Savienības tiesa arī ir atzinusi, ka ar Direktīvu 1999/70 ieviestā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts ir ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principa, kas ir vispārējs tiesību princips, konkrēta izpausme tādējādi, ka attiecībās starp Savienības iestādēm un uz noteiktu laiku pieņemtajiem darbiniekiem šiem darbiniekiem piemērojamie noteikumi pēc iespējas ir jāinterpretē saderīgi ar pamatnolīguma mērķiem un minimālajām prasībām un, visbeidzot, ar ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principu ( 26 ).
53.
Līdz ar to darbiniekiem, kurus uz nepilnu laiku ir pieņēmis darbā vai nu kādas dalībvalsts darba devējs, vai arī Savienības iestādes, jābūt iespējai izmantot kopīgu minimālo prasību pamatu, kas radīts ar pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu, kurš ieviests ar Direktīvu 1999/70, vai arī ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principu, kura konkrēta izpausme ir rodama minētajā klauzulā.
54.
Nevar tikt pieņemts, ka dalībvalstis un Savienība, kas – atgādināšu – ir vienīgās 1994. gada konvencijas līgumslēdzējas puses, būtu gribējušas atteikties Savienības darba ņēmējiem nodrošināt šī vienotā pamata piemērošanu, savā starpā noslēdzot 1994. gada konvenciju, lai gan uz minēto darba ņēmēju [nodarbināšanas] kārtību, tāpat kā Eiropas skolu nepilnas slodzes pedagogu gadījumā, lielā mērā attiecas šo skolu mītnes dalībvalsts tiesību akti.
55.
Starp citu, tiesas sēdē Komisija nevis noliedza, ka ar Direktīvu 1999/70 ieviestā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta minimālās prasības var tikt piemērotas Eiropas skolu un to nepilnas slodzes pedagogu darba attiecībām, bet gan tikai apstiprināja, ka Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumi, kas pieņemti, piemērojot 1994. gada konvenciju, nav tikuši pielāgoti tiesību attīstībai, kas izriet no minētā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta kā konkrēta ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principa izpausme.
56.
Kā Savienības tiesību akts 1994. gada konvencija ir jāinterpretē, ņemot vērā ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma vispārējo principu, kas attiecībā uz darba tiesiskajām attiecībām Savienībā ir precizēts ar Direktīvu 1999/70 ieviestā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā, kurā ir uzskaitīti minimālie pasākumi, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības.
57.
Tomēr ir jāatzīst, ka 1994. gada konvencijas prasības nenodrošina, ka uz šādu no Savienības tiesībām izrietošu minimālo prasību kopīgu pamatu varētu nešaubīgi un efektīvi atsaukties tās dibinātā tiesā, neraugoties uz Eiropas skolu nepilnas slodzes pedagogu darba ņēmēju statusu LESD 45. panta izpratnē.
58.
Faktiski, kā pamatu izvirzot ar 1994. gada konvenciju ieviestās sadarbības sistēmas “sui generis” raksturu un starptautiskas iestādes struktūras raksturu ( 27 ), Apelācijas padome jau ir nolēmusi, ka Eiropas skolas nevar juridiski atsaukties uz starptautiskiem tiesību instrumentiem, tostarp Savienības tiesībām, kuros tā nav līgumslēdzēja puse ( 28 ).
59.
Protams, Apelācijas padome apgalvo, ka tā atzīst, ka uz pamatprincipiem, proti, vispārējiem principiem, uz kuriem ir atsauce šajos [tiesību] instrumentos un kuri ir vispārīgi atzīti gan Savienības, gan dalībvalstu tiesību sistēmā, “var” atsaukties Eiropas skolu iestāžu darbības pamatošanai papildus atbilstošām tiesību normām ( 29 ).
60.
Nav mazāk svarīgi, ka novērtējuma brīvība, kas tādējādi ir Apelācijas padomei, nosakot it īpaši no Savienības tiesībām izrietošos noteikumus un principus, uz kuriem vienkārši var atsaukties, pārbaudot Eiropas skolu darbības un aktu likumību, attiecībā uz darba ņēmējiem, uz kuru nodarbināšanas kārtību tāpat kā nepilnas slodzes pedagogu gadījumā lielā mērā attiecas Eiropas skolu mītnes dalībvalsts tiesību akti nodarbinātības, sociālā nodrošinājuma un nodokļu jomā, neļauj nodrošināt vispārējā principa par ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizliegumu ievērošanu, kura konkrēta izpausme saistībā ar darba tiesiskajām attiecībām Savienībā rodama kopīgā pamatā, ko veido ar Direktīvu 1999/70 ieviestā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta minimālās prasības un kas minētajai dalībvalstij ir “vienmēr” jāgarantē.
61.
Šāda novērtējuma brīvība vēl jo vairāk rada bažas tāpēc, ka Apelācijas padome lemj kā pirmā un pēdējā instance un saskaņā ar LESD 267. pantu pēc sprieduma lietā Miles u.c. tai nav tiesību vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 30 ).
62.
Ar to, ka ar 1994. gada konvenciju izveidotā Apelācijas padome ļauj nodrošināt noteiktu tiesiskās aizsardzības līmeni personām, uz kurām attiecas minētā konvencija, nevar tikt skaidri garantēts, ka no materiālo tiesību viedokļa šīs personas patiešām var nešaubīgi atsaukties uz pamatnolīguma, kas ieviests ar Direktīvu 1999/70, 5. klauzulas minimālajām prasībām kā vispārēja tiesību principa konkrētu izpausmi, kas saista visas 1994. gada konvencijas līgumslēdzējas puses un ko, manuprāt, ar minēto konvenciju izveidotās iestādes nevar neņemt vērā.
63.
Manuprāt, nepietiek tikai ar to, ka tiek paredzēts šāds procesuāls līdzeklis ( 31 ). Šim līdzeklim papildus ir jānodrošina, lai uz tiesībām, kas ir piešķirtas 1994. gada konvencijā minētajām personām, šajā gadījumā – tiesībām, kas izriet no Savienības tiesībām saistībā ar aizliegumu izmantot tiesības ļaunprātīgi, kas var notikt, secīgi slēdzot darba līgumus uz noteiktu laiku, varētu efektīvi atsaukties ar šo konvenciju izveidotajā tiesas instancē ( 32 ).
64.
Tā kā atsaukšanās uz šīm tiesībām šajā iestādē, kā nupat tika pierādīts, nav nešaubīgi garantēta, es uzskatu, ka, iekams 1994. gada konvencijā paredzētā tiesu sistēma netiks grozīta tā, lai Apelācijas padome būtu tiesīga iesniegt Tiesā jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju ( 33 ), tas šajā gadījumā ir pamats tam, ka pārbaudi par nepilnas slodzes pedagogu tiesību ievērošanu attiecībā uz pieņemšanas darbā un atlaišanas nosacījumiem Eiropas skolās nodrošina minēto skolu mītnes dalībvalsts tiesas.
65.
Pretēju secinājumu gadījumā valsts tiesu kompetencē nebūtu strīdi, kas – kaut vai daļēji – objektīvi attiecas uz Savienības tiesību piemērošanu un interpretāciju, kaut arī ar 1994. gada konvenciju izveidotā tiesu iestāde pašlaik neietilpst Savienības tiesu sistēmā. Pēc analoģijas ar pamatojuma daļu Tiesas atzinumā par nolīguma projektu, ar kuru izveido vienotu sistēmu strīdu izskatīšanai patentu jomā ( 34 ), šāds risinājums man šķiet nesaderīgs ar Savienības primārajām tiesībām.
66.
Tāpēc es uzskatu, ka 1994. gada konvencijas 27. pants gan burtiskā nozīmē, lasot to kopsakarā ar Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumiem, gan pēc būtības, kādā šie tiesību instrumenti ir jāinterpretē, runā par labu tam, ka nepilnas slodzes pedagogu darbā pieņemšanas un atlaišanas nosacījumi ir Eiropas skolas mītnes dalībvalsts tiesu kompetencē.
67.
Pretēji tam, ko Minhenes Eiropas skola apgalvoja tiesas sēdē Tiesā, šādas kompetences atzīšana par labu Eiropas skolu mītnes dalībvalsts tiesām nekādā ziņā nenozīmē, ka nepilnas slodzes pedagogi tiktu pakļauti atšķirīgai nodarbināšanas kārtībai. Faktiski papildus tam – kā tiesas sēdē atzina gan minētā skola, gan Komisija – dažas Eiropas skolas vairs neierobežo nepilnas slodzes pedagogiem darba līgumus uz gadu un līdz ar to šis personāls netiek pakļauts pilnīgi vienādiem darbā pieņemšanas noteikumiem, un ar Direktīvu 1999/70 ieviestā pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta minimālās prasības, kas ir ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principa konkrēta izpausme, kura ievērošana ir jānodrošina valstu tiesām, ir uzskatāmas par kopīgu pamatu visām dalībvalstīm, it īpaši tām, kuru teritorijā saskaņā ar 1994. gada konvenciju atrodas Eiropas skolas.
68.
Visbeidzot, es atkārtošu, ka nostāja, kuru es aicinu Tiesu ieņemt izskatāmajās lietās, nav jāinterpretē kā starptautisko organizāciju imunitātes pret pārbaudi tiesā, kura tām ir saistībā ar dibināšanas instrumentiem, apšaubīšana.
69.
Gluži pretēji – tā balstās gan uz attiecībām, kas, kā vairākkārt atgādināts, ir īpaši ciešas un funkcionālas un ko Eiropas skolas uztur ar dalībvalstīm un Savienības iestādēm, gan uz 1994. gada konvencijas noteikumu un tās piemērošanai pieņemto aktu sākotnējo virzību, kas atzīst papildu kompetenci dalībvalstu tiesām izskatīt strīdus, kuri ir radušies starp šajā konvencijā minētajām personām un Eiropas skolām, izņemot strīdus, kas ir stingri nodoti izskatīšanai Apelācijas padomē.
III – Secinājums
70.
Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz abiem Bundesarbeitsgericht prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Konvencijas, ar ko nosaka Eiropas skolu statūtus, kas noslēgta Luksemburgā 1994. gada 21. jūnijā starp dalībvalstīm un Eiropas Kopienām, 27. panta 2. un 7. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos Eiropas skolu mītnes valsts tiesām ir piešķirta kompetence izskatīt strīdu starp minētajām skolām un tajās nodarbinātajiem nepilnas slodzes pedagogiem saistībā ar viņu darbā pieņemšanas un atlaišanas nosacījumiem saskaņā ar Eiropas skolu no 1994. gada 1. septembra līdz 2011. gada 31. augustam nodarbināto nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumiem, ko ir apstiprinājusi šo skolu padome.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) OV L 212, 3. lpp. Konvencija stājās spēkā 2002. gada 1. oktobrī.
( 3 ) Atsauce: 2011‑06‑D‑24‑fr‑1.
( 4 ) Skat. 1994. gada konvencijas 1. un 3. pantu. Pašlaik Eiropas skolas, kurām ir piemērojami šie statūti, ir četrpadsmit, tajās ir gandrīz 23000 skolēnu un tās izsniedz diplomu par Eiropas vispārējo vidējo izglītību. Piecas no šīm skolām atrodas Beļģijā, trīs Vācijā (tostarp Minhenes Eiropas skola), divas Luksemburgā, viena Spānijā, viena Itālijā, viena Nīderlandē un viena Apvienotajā Karalistē. Kopš 2005. gada, lai izpildītu Savienības aģentūru vai citu līdzīgu iestāžu klātbūtnes citās dalībvalstīs vajadzības, Eiropas skolu padome nolēma dibināt noteiktu skaitu akreditētu Eiropas skolu, sauktas par II veida skolām, kurās sniedz izglītību, kas ir vienlīdzīga 14 Eiropas skolām, un kuras ir pilnvarotas izsniegt diplomu par Eiropas vispārējo vidējo izglītību. Šīs akreditētās Eiropas skolas, kas pašlaik ir deviņas (divas Francijā, viena Vācijā, viena Somijā, viena Grieķijā, viena Īrijā, viena Itālijā, viena Nīderlandē un viena Apvienotajā Karalistē), tomēr nav uzskaitītas 1994. gada konvencijas I pielikumā.
( 5 ) Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 443. sēj., 129. lpp.
( 6 ) Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 752. sēj., 267. lpp.
( 7 ) Attiecīgi skat. spriedumus Hurd (44/84, EU:C:1986:2, 20.–22. punkts) un Komisija/Beļģija (C‑132/09, EU:C:2010:562, 45. punkts).
( 8 ) Skat. it īpaši spriedumu Komisija/Beļģija (EU:C:2010:562, 44. punkts). Turklāt ir jāpiebilst, ka Eiropas Kopienas nekādi nav uzņēmušās dalībvalstu pienākumus ar 1957. gada konvenciju izveidotajās iestādēs un konvencijā nav paredzēti nekādi Tiesas piekritības atzīšanas noteikumi.
( 9 ) OV L 212, 1. lpp.
( 10 ) Skat. it īpaši pēc analoģijas spriedumu Bogiatzi (C‑301/08, EU:C:2009:649, 23. punkts) un spriedumu Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864, 73. punkts). Attiecībā uz 1994. gada konvenciju skat. manus secinājumus lietā Komisija/Beļģija (C‑132/09, EU:C:2010:342, 46. zemsvītras piezīme).
( 11 ) Spriedums Miles u.c. (C‑196/09, EU:C:2011:388).
( 12 ) Skat. 1994. gada konvencijas 8. un 10. pantu.
( 13 ) Skat. 1994. gada konvencijas preambulas ceturto apsvērumu.
( 14 ) Atsauce: 2007‑D‑153‑fr‑6, 18. lpp.
( 15 ) Šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Apvienotā Karaliste (C‑545/09, EU:C:2012:52, 41. un 48. punkts). Iepriekš Eiropas skolu Apelācijas padome secīgus uz gadu noslēgtus līgumus starp nepilnas slodzes pedagoģi un Eiropas skolu II Briselē kvalificēja par darba tiesiskajām attiecībām “atbilstoši privāttiesību sistēmai, kas skaidri atšķiras no kārtības, ko attiecina uz Eiropas skolu norīkoto personālu”, iepriekš pieņemot, ka šis pēdējais minētais personāls ir saņēmis valsts iestāžu norīkojumu: skat. Apelācijas padomes 2001. gada 22. jūnija lēmumu, apelācija 01/001, 7. lpp. Šis lēmums, tāpat kā pārējie Apelācijas padomes pieņemtie lēmumi, ir pieejams šīs padomes mājaslapā:
( 16 ) Skat. Eiropas skolu norīkotā personāla nodarbināšanas noteikumus ar padomes pēdējiem grozījumiem 2013. gada 5. decembrī, atsauce: 2011‑04‑D‑14‑fr‑3.
( 17 ) Skat. attiecīgi Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 1.2. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 1.3. pantu. Savos rakstveida apsvērumos Minhenes Eiropas skola tomēr precizēja, ka gandrīz 40 % no visa šīs skolas personāla ir nepilnas slodzes pedagogi. Turklāt saskaņā ar Eiropas skolu ģenerālsekretāra dokumentu par šo skolu sistēmas reformu, ko 2009. gada 23. aprīlī ir apstiprinājusi šo skolu padome (atsauce: 2009‑D‑353‑fr‑4, 5. lpp.), nepilnas slodzes pedagogu skaitu, kas ir apmēram 25 % no visiem pedagogiem, nav iespējams samazināt.
( 18 ) 2012. gada 21. augusta lēmuma 9. punkta b) apakšpunkts. Pakārtoti Apelācijas padome uzskatīja, ka apelācijas sūdzība katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatota, galvenokārt pamatojot ar to, ka uzraudzīšanas laiks ir jāuzskata par “citu darbību” papildus pedagoģiskajai darbībai un par to nav paredzēts papildu atalgojums.
( 19 ) Iepriekš minētā lēmuma 9. punkta a) apakšpunkts.
( 20 ) Skat. nesen saistībā ar šo tēmu it īpaši Orzan, M. F., “Le immunità ed i privilegi delle organizzazioni internazionali”, Del Vecchio A. (a cura di), Diritto delle Organizzazioni Internazionali, Edizioni Scientifiche Italiane, 2012, 243. lpp.
( 21 ) Vajadzības gadījumā atgādinu, ka Nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas noteikumu 1.3. pantā ir paredzēts, ka “darba līgumi tiek noslēgti uz gadu”.
( 22 ) Skat. it īpaši spriedumu Gardella (C‑233/12, EU:C:2013:449, 25. un 26. punkts) par Eiropas Patentu biroja darbinieku.
( 23 ) OV L 175, 3. lpp.
( 24 ) Skat. it īpaši spriedumu Márquez Samohano (C‑190/13, EU:C:2014:146, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 25 ) Šajā ziņā skat. spriedumu Márquez Samohano (EU:C:2014:146, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 26 ) Skat. it īpaši spriedumu Adjemian u.c./Komisija (T‑325/09 P, EU:T:2011:506, 57. un 62. punkts), kā arī rīkojumu Christoph u.c./Komisija (F‑63/08, EU:F:2013:36, 75. punkts). Atgādināšu, ka 2007. gada 5. jūlija spriedumā Kofoed (C‑321/05, EU:C:2007:408, 38. punkts) Tiesa skaidri norādīja, ka aizliegums ļaunprātīgi izmantot tiesības ir Savienības tiesību vispārējs princips.
( 27 ) Šajā ziņā skat. spriedumu Miles u.c. (EU:C:2011:388, 39. un 42. punkts).
( 28 ) Skat. it īpaši Apelācijas padomes 2007. gada 30. jūlija lēmumu, apelācija 07/14, 18. punkts; Apelācijas padomes 2009. gada 15. oktobra lēmumu, apelācija 09/35, 12. punkts.
( 29 ) Skat. Apelācijas padomes 2012. gada 28. augusta lēmumu, apelācija 12/35, 11. punkts.
( 30 ) Spriedums Miles u.c. (EU:C:2011:388, 46. punkts). Šajā ziņā ir jānorāda, ka darbības pārskatā par 2013. gadu (atsauce: 2014‑02‑D‑16‑fr‑2, 2014. gada 11.–12. marta dokuments, 11. lpp.) Eiropas skolu Apelācijas padomes priekšsēdētājs atgādina un atbalsta Tiesas “ieteikumu” spriedumā lietā Miles u.c. (EU:C:2011:388, 45. punkts), kurā teikts, ka līgumslēdzējām pusēm ir jāpanāk ar 1994. gada konvenciju ieviestās tiesību aizsardzības sistēmas attīstība, un uzskata, ka šāda attīstība ļautu “nodrošināt konvencijā minēto personu tiesību efektīvu aizsardzību” ar mērķi “nodrošināt attiecīgajām personām tādu tiesību aizsardzību, kāda ir ikvienam Eiropas Savienības pilsonim”.
( 31 ) Ņemot vērā civiltiesības un procesuālās tiesības, kas ir garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) ietvaros, tas, iespējams, varētu būt pietiekami, ja runa ir vispārīgi par iekšējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, ko ieviesušas starptautiskas organizācijas, kurām nav tikpat ciešas saiknes ar dalībvalstīm un Savienības iestādēm kā Eiropas skolām: šajā ziņā it īpaši skat. ECT 1999. gada 19. februāra spriedumu Waite un Kennedy pret Vāciju, Nr. 26083/94, CEDH 1999‑I, 67.–73. punkts, un 2013. gada 5. marta lēmumu Chapman pret Beļģiju, Nr. 39619/06, 48.–54. punkts.
( 32 ) Jānorāda, ka pat attiecībā uz tiesībām uz lietas izskatīšanu tiesā ECPAK 6. panta izpratnē dažas dalībvalstu tiesas pārbauda, vai starptautisko organizāciju ieviestais strīdu par darba tiesiskajām attiecībām noregulēšanas mehānisms patiešām ir efektīvs; ja tas tā nav, šīs dalībvalstu tiesas atzīst savu kompetenci izskatīt šīs lietas, kurām tās tiek piesaistītas: šajā ziņā skat. piemērus, kas minēti Orzan, M. F., minēts iepriekš 20. zemsvītras piezīmē, 260. un 265. lpp.
( 33 ) Darbības pārskata par 2013. gadu 30. zemsvītras piezīmē Eiropas skolu Apelācijas padomes priekšsēdētājs norāda, ka pašlaik viņš vada darba grupu, kas ir atbildīga par to, lai Eiropas skolu padomes ģenerālsekretāram iesniegtu priekšlikumu par “veidu, kā palielināt tiesisko aizsardzību Eiropas skolu sistēmā”. Vispārīgi runājot, Tiesa ir atzinusi, ka ar starptautisku nolīgumu, kas ir noslēgts ar trešajām valstīm, tai var tikt piešķirtas jaunas kompetences, ja vien šīs piešķiršanas rezultātā netiek grozītas tai ar LES un LESD piešķirtās funkcijas: skat. it īpaši atzinumu 1/09 (EU:C:2011:123, 75. punkts). Šāda iespēja vēl jo vairāk ir jāatzīst tāda starptautiska nolīguma gadījumā, kuru noslēgušas tikai dalībvalstis un Savienība.
( 34 ) Atzinums 1/09 (EU:C:2011:123, 80.–82. punkts).
Full & Egal Universal Law Academy