ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 6. novembrī ( 1 )
Lieta C‑564/13 P
Planet AE Anonymi Etaireia Parochis Symvouleftikon Ypiresion
pret
Eiropas Komisiju
“Apelācija — LESD 272. pants — Šķīrējklauzula — Prasība par fakta konstatēšanu — Interese celt prasību”
I – Ievads
1.
Izskatāmā apelācijas sūdzība ir vērsta pret Vispārējās tiesas rīkojumu ( 2 ) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), un būtībā tā ir par procesuāliem jautājumiem, kuriem ir liela praktiska nozīme.
2.
Centrālais jautājums ir, vai un – ja jā – ar kādiem nosacījumiem Savienības tiesās var tikt celta prasība par fakta konstatēšanu, kad tām atbilstoši šķīrējklauzulai, kā noteikts LESD 272. pantā, ir jāizskata strīds starp Eiropas Komisiju un privātu uzņēmumu.
II – Strīda priekšvēsture un pārsūdzētais rīkojums
3.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja, Grieķijas uzņēmums, no Eiropas Komisijas triju projektu (Ontology enabled E-Gov Service Configuration (ONTOGOV), Fostering self-adaptive e-government service improvement using semantic technologies (FIT) un Risk Assessment for Customs in Western Balkans (RACWeb)) īstenošanas ietvaros saņēma dažādus maksājumus.
4.
Projektu īstenošanas un maksājumu pamatā bija apelācijas sūdzības iesniedzējas un Komisijas starpā noslēgti līgumi. Atbilstoši pušu gribai šiem līgumiem bija piemērojamas Beļģijas tiesības. Saskaņā ar līgumu noteikumiem Komisijai, saņemot atbilstošus pierādījumus, bija jāsedz apelācijas sūdzības iesniedzējai radušās noteiktas papildu izmaksas. Līgumā bija skaidri paredzēta iespēja Komisijai veikt vēlāku pārbaudi attiecībā uz to, vai maksājumi tiešām ir veikti par izdevumiem, kas ir kvalificējami par papildu izdevumiem.
5.
Par strīdiem saistībā ar šo līgumu spēkā esamību, izpildi vai interpretāciju saskaņā ar atbilstošām šķīrējklauzulām ir atbildīgas Savienības tiesas.
6.
Pēc projektu pabeigšanas Komisija, kā līgumos bija paredzēts, 2008. gadā ārējai audita sabiedrībai uzdeva pārbaudīt, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītie izdevumi faktiski bija kvalificējami kā papildu izdevumi un tādējādi Komisijas veiktajiem maksājumiem bija tiesisks pamats. Šī audita gaitā auditoriem radās šaubas, vai visi maksājumi tiešām ir pamatoti. Īpaši tika norādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas vadošie darbinieki (ar ievērojamiem maksājumiem radot vērā ņemamus izdevumus) būtiskos apmēros bija nodarbināti projektu īstenošanā. Arī vairākus gadus – līdz 2012. gada maijam – ilgusī viedokļu apmaiņa starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un Komisijas ārējā audita uzņēmumu nenoveda pie vienprātības attiecībā uz kopējās summas EUR 547 653,42 apmērā (turpmāk tekstā – “strīdīgā summa”) kvalifikāciju par pamatotiem papildu maksājumiem ( 3 ).
7.
Kaut arī Komisija bija norādījusi, ka ir gatava strīdu atrisināt ārpustiesas ceļā ( 4 ), un pret apelācijas sūdzības iesniedzēju vēl nebija izvirzījusi nevienu atmaksāšanas pieprasījumu, pēdējā minētā 2012. gada novembrī Vispārējā tiesā cēla prasību atzīt, ka Komisija, neatzīstot strīdīgo summu, ir pārkāpusi līguma noteikumus, un konstatēt, ka strīdīgā summa ir kvalificējama kā papildu maksājumi un tā nav Komisijai jāatmaksā ( 5 ). Savu prasību apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatoja ar LESD 272. un 340. pantu.
8.
Komisija pret šo prasību izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
9.
Pārsūdzētajā rīkojumā būtībā tika atbalstīta Komisijas nostāja, un apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība tika noraidīta kā nepieņemama. Tā kā Komisija pie apelācijas sūdzības iesniedzējas vēl nebija vērsusies ar atmaksāšanas pieprasījumu, jautājums, vai apelācijas sūdzības iesniedzējai vispār bija radušies zaudējumi, bija tikai hipotētisks. Tādējādi tās prasība neesot bijusi pamatota ar pietiekami konkrētu un pastāvošu interesi celt prasību ( 6 ).
III – Apelācija
10.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja vēršas pret pārsūdzēto rīkojumu un būtībā norāda, ka interese panākt fakta konstatēšanu pastāvot, iekams Komisija ir izdevusi konkrēto atmaksāšanas pieprasījumu. Komisija atkārtoti esot noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus par strīdīgo summu. Tas, vai apelācijas sūdzības iesniedzēja drīkst strīdīgos maksājumus ilgstoši paturēt, vēl neesot noskaidrots. Ar to saistītā nedrošība konkrēti un pašlaik skarot apelācijas sūdzības iesniedzējas materiālās intereses. Līdz ar to tās prasība par līgumiska prasījuma esamību esot pieņemama ( 7 ).
11.
Komisija savukārt pārsūdzēto rīkojumu uzskata par juridiski nekļūdīgu un prasa apelācijas sūdzību noraidīt.
IV – Juridiskais pamatojums
12.
Izskatāmā lieta Tiesu ieved jaunos juridiskos ūdeņos. Jānoskaidro ir divi jautājumi: pirmkārt, vai LESD 272. panta kontekstā prasība konstatēt faktu vispār ir pieņemama un, otrkārt, ja uz pirmo jautājumu atbilde ir apstiprinoša, vai tādos apstākļos, kādi tie ir šajā lietā, var tikt uzskatīts, ka pastāv apelācijas sūdzības iesniedzēja pietiekama interese celt prasību. Pārbaudot šos abus jautājumus, būs nozīme tam, atbilstoši kurām tiesībām ir jāvērtē prasības par fakta konstatēšanu pieļaujamība un pieņemamības nosacījumi.
A – Pirmajā instancē izvirzītā prasījuma kvalificēšana par prasību par fakta konstatēšanu
13.
Vispirms tomēr ir jānoskaidro, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesiski aizsargājamā interese vispār ir kvalificējama kā prasība par fakta konstatēšanu.
14.
Šis jautājums cita starpā rodas tādēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja savā prasības pieteikumā pirmajā instancē lūdza “atzīt, ka [..] maksājumi augstākās vadības personālam [..] ir uzskatāmi par papildu maksājumiem un [..] nav jāatmaksā Komisijai”, atsaucoties ne vien uz LESD 272. pantu, bet arī uz LESD 340. panta 1. daļu ( 8 ), kas prima facie lika tās prasījumu kvalificēt kā prasījumu par zaudējumu atlīdzību un tādējādi prasību uzskatīt par piespriešanas prasību.
15.
Šai ziņā Komisijas nostāja bija tāda, ka prasītājas prasījumi ir vērsti uz to, lai tā varētu paturēt saņemtos maksājumus, un tādējādi uz rezultātu, kurš parasti tiek panāks, ceļot piespriešanas prasību. Tādēļ prasītājas prasījumi esot kvalificējami kā piespriešanas prasība.
16.
Tomēr šis arguments nepārliecina jau tādēļ vien, ka prasītājas prasījumi, lietpratīgi tos interpretējot, kas Savienības tiesām arī ir jādara ( 9 ), nav vērsti uz to, lai Komisijai tiktu piespriests kaut ko darīt, bet gan uz to, lai tiesa konstatētu, ka jau veiktie maksājumi ir juridiski pamatoti. No Komisijas apelācijas sūdzības iesniedzēja nelūdz nedz darbību, nedz bezdarbību, bet gan, kā atzīst pati Komisija, tikai tiesas konstatējumu, ka tā var paturēt Komisijas samaksātās summas. Tādējādi strīda priekšmets ir lietas dalībnieku starpā esošo tiesisko attiecību vērtējums tiesā, ņemot vērā jautājumu, vai no tām izriet Komisijas tiesības pieprasīt atmaksāšanu vai nē. Apelācijas sūdzības iesniedzēja tiktāl ir lūgusi konstatēt, ka šādas tiesības pieprasīt atmaksāšanu nepastāv.
17.
Šāda prasība nav kvalificējama kā piespriešanas prasība, bet gan kā prasība par (negatīva) fakta konstatēšanu, kuras pieļaujamība un pieņemamības nosacījumi turpinājumā ir jāpārbauda atbilstoši LESD 272. pantam.
B – Prasības par fakta konstatēšanu pieļaujamība LESD 272. panta ietvaros
18.
Apelācija var būt sekmīga tikai tad, ja LESD 272. panta ietvaros konstatēšanas prasījums Savienības tiesās vispār ir pieļaujams. Tādēļ vispirms ir jānoskaidro šis jautājums.
1) LESD 272. pants kā sava veida kompetences norma
19.
Nedz LESD 272. pants, nedz arī Savienības tiesu reglamentu normas nesniedz izsmeļošu to pārsūdzību veidu uzskaitījumu, kuras var tikt iesniegtas, pamatojoties uz šķīrējklauzulu. Tomēr tas, ka prasības par fakta konstatēšanu pieļaujamība nav noteikta pozitīvajās tiesību normās, vēl nenozīmē, ka tā būtu izslēdzama.
20.
Pretējā situācija izskatās šādi: ja lietas dalībnieki atbilstoši LESD 272. pantam ar strīdu pēc risinājuma var vērsties Savienības tiesās, tad šo tiesu kompetencē ietilpst arī visi prasījumi, kuri var tikt izvirzīti šo strīdu sakarā. Tostarp arī iespējamas prasības par faktu konstatēšanu ( 10 ). Tas izriet no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa, kas ir nostiprināts Pamattiesību hartas 47. pantā.
21.
Judikatūrā (īpaši Vispārējās tiesas judikatūrā), kaut arī prasību par fakta konstatēšanu tematika nav konkrēti nodalīta, atbilstoši ir atrodami nolēmumi, kuros prasījumi konstatēt faktu, pamatojoties uz šķīrējklauzulu, nav tikuši noraidīti kā nepieņemami, bet gan izlemti pēc būtības attiecīgajā lietā ( 11 ).
22.
Tas, ka Savienības tiesas prasījumus par fakta konstatēšanu ārpus LESD 272. panta piemērošanas jomas ir noraidījušas, jo “tie neatbilst tiem prasību veidiem, kuri jāizskata Tiesai” ( 12 ), nav pretrunā iepriekš teiktajam. Kaut arī LESD ir izsmeļoši regulēti to prasību veidi, kādas var tikt celtas attiecībās starp iestādēm un dalībvalstīm ( 13 ), gluži tas pats nevar tikt attiecināts arī uz šķīrējklauzulu jomu. LESD 272. pants drīzāk ir atklāta norma, kura ļauj piekļūt Savienības tiesām, pamatojoties uz privāti nolīgtu šķīrējklauzulu, kas ietverta saturiski nekonkretizētos “publisko tiesību vai privāttiesību līgumos”. Ņemot vērā šo, atšķirībā no iestāžu līmenī piemērojamām Savienības tiesībām ex ante vispār nav iespējams prognozēt, ar kādām tiesiski aizsargājamām interesēm atbilstoši LESD 272. pantam Savienības tiesās var vērsties. Skaidrs ir viens, ka atbilstoši LESD 272. pantā noteiktajam to “kompetencē ir sniegt spriedumus saskaņā ar visām šķīrējklauzulām” un tādēļ tām lietas dalībniekiem ir jānodrošina efektīva tiesību aizsardzība. Ja konkrētajā gadījumā tas ietver arī prasījumu par fakta konstatēšanu, Savienības tiesām ir jābūt gatavām lemt arī par to un tās LESD 272. panta kontekstā nevar atteikties to izskatīt kompetences neesamības dēļ, norādot uz to, ka pozitīvajās tiesībās prasība par fakta konstatēšanu nav paredzēta (vai norādot uz tās nepieļaujamību citās Savienības tiesību jomās).
23.
Tomēr vēl nav noskaidrots, vai tiktāl pieļaujamās prasības par fakta konstatēšanu pieņemamības nosacījumi ir jāvērtē autonomi atbilstoši Savienības tiesībām vai arī izšķirošās ir līgumā izvēlētās (parasti valsts) tiesības.
2) Mēraukla LESD 272. panta ietvaros celtas prasības par fakta konstatēšanu pieņemamības nosacījumu izpildei
24.
Par autonomu risinājumu atbilstoši Savienības tiesībām liecina trīs iemesli.
a) Lex fori nozīme tiesību aizsardzības veida pieņemamībā ( 14 )
25.
Pirmkārt, jautājums par pieļaujamu prasības veidu un tās pieņemamības nosacījumiem pēc būtības ir procesuālo tiesību neatņemama daļa un tādējādi nav atkarīgs no līgumslēdzēju izvēlētajiem tiesību aktiem, bet gan jāizvērtē atbilstoši kompetentajai tiesai saistošajām (šajā gadījumā – Savienības) tiesību normām. Tādējādi LESD 272. panta gadījumā Savienības tiesības, tāpat kā savā situācijā lex fori, būtu jāņem vērā, atbildot uz jautājumu par prasības par fakta konstatēšanu pieļaujamību un tās pieņemamības nosacījumu izpildi.
26.
Šis pieņēmums – neraugoties uz nepārliecinošiem izņēmumiem ( 15 ) – šķiet atbilstam arī tiesību doktrīnai un valstu tiesu praksei. Tiesību aizsardzības tiesā nepieciešamība lielākoties tiek uzskatīta par tiesību uz tiesību piekļūt tiesai daļu, kas nevar būt atkarīga no piemērojamām tiesībām. Tādēļ tāda tiesību aizsardzības veida kā prasība par fakta konstatēšanu pieņemamība ir jāvērtē pēc lex fori ( 16 ).
27.
Tomēr nošķirti būtu jānoskaidro jautājums, vai pusei konkrētā gadījumā, pamatojoties uz privāttiesisku pactum de non petendo, var tikt liegts iesniegt vispārīgi pieļaujamu tiesību aizsardzības līdzekli un atbilstoši kādām tiesībām ir jāvērtē šādas vienošanās spēkā esamība. Visai pamatoti šādā gadījumā būtu atsaukties nevis uz lex fori, bet gan uz attiecīgā prasījuma lex causae. Tomēr, tā kā šis jautājums nav izskatāmā strīda priekšmets, tas var palikt neatbildēts.
b) Savienības tiesību autonomija un vienota piemērošana
28.
Otrkārt, Savienību tiesību autonomijas un vienotas piemērošanas principi norāda uz risinājumu atbilstoši autonomajām Savienības tiesībām.
29.
Ja šinī strīdā tiktu piemērotas attiecīgās līgumā izvēlētās tiesības, piemērojot tās Savienības tiesās, rastos kas raibam lupatu paklājam līdzīgs: atkarībā no pušu izdarītās tiesību izvēles – kuras rezultātā varētu būt jāpiemēro arī trešās valsts tiesības – prasība par fakta konstatēšanu būtu te pieņemama, te nepieņemama un tiesvedība Savienības tiesās šajā svarīgajā jautājumā būtu atkarīga no pastāvīgi mainīgiem valstu tiesību apsvērumiem. Šāds (galu galā, tieši no līgumslēdzēju gribas atkarīgai tiesību izvēlei piesaistīts) risinājums turklāt būtu grūti savienojams ar pamatdomu, ka tiesvedību Savienības tiesās lietas dalībnieki nevar noteikt ( 17 ).
30.
Turklāt, ja pieņemamības jautājums būtu jārisina saskaņā ar valsts tiesībām, rastos praktiskas dabas problēmas, nosakot un izvērtējot attiecīgā gadījumā piemērojamās tiesību normas ( 18 ), un turklāt, ja šo Vispārējās tiesas vērtējumu kāds apstrīdētu, iesniedzot apelācijas sūdzību, šāda situācija sniegtos līdz pat Tiesas statūtu 58. panta dzīlēm.
31.
Atbilstoši šai normai Tiesai pārbaudes veikšanai var tikt iesniegtas apelācijas tikai par Savienības tiesībām. Ja Tiesai atbilstoši tam būtu liegts veikt visaptverošu pārbaudi par to, vai Vispārējā tiesa pirmajā instancē pareizi ir piemērojusi valsts tiesības par prasības par fakta konstatēšanu pieņemamību ( 19 ), rastos tiesību robs, kurš pareizas tiesvedības ietvaros pastāvēt nedrīkst. Ja Tiesa apsvērtu šajā lietā prasības par fakta konstatēšanu pieņemamības nosacījumu vērtēšanai kā lex causae piemērot valsts tiesības, tai būtu jāņem vērā arī šis aspekts.
32.
Tiesa gan nesen – tieši tiesvedībā saistībā ar šķīrējklauzulu, tomēr konkrēti neskarot valsts tiesību apstrīdamību un nemazinot līdz šim radušos spriedzi saistībā ar lietu Edwin/ITSB ( 20 ) ‑ pretēji Statūtu 58. panta tekstam uzņēmās pārbaudīt oriģinālās, līgumam piemērojamās valsts materiālo tiesību normas ( 21 ). Par to varētu šo to secināt no LESD 272. panta īpašās pozīcijas LESD ietvertajā kompetenču sadalījumā un efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa. Tomēr šī iespēja nedrīkst būt tik plaša, ka puses papildus līgumam piemērojamām tiesībām var noteikt arī Savienības tiesās piemērojamās procesuālās tiesības. To autonomā un Savienībā vienotā struktūra ir absolūti izslēgta no privātās autonomijas zonas.
33.
Ja pušu gribai šķīrējklauzulas ietvaros tiktu ļauta brīva vaļa arī attiecībā uz tiesvedību Savienības tiesās, Pandoras lāde būtu vaļā. Proti, ja tiktu pieļauts, ka prasības pieņemamība ir atkarīga no pušu izvēlētajām tiesībām un tādējādi no pušu gribas, tikai loģiski būtu arī tiesvedībā atbilstoši LESD 272. pantam visos procesuālajos jautājumos rīkoties atbilstoši pušu gribai, piemēram, izveidojot iztiesāšanas sastāvu vai nosakot konkrēto tiesvedības norisi. Ar Savienības tiesu reglamentu normām tas būtu pilnīgā disonansē.
34.
Visbeidzot, pret valstu tiesību piemērošanu liecina arī apstāklis, ka puses atbilstoši LESD 272. pantam drīkst strīdu nepakļaut kādām konkrētām valsts tiesībām, bet gan ķerties pie cita veida regulējumiem. Tomēr zināmos apstākļos uz jautājumu par prasības par fakta konstatēšanu pieņemamības nosacījumiem tie nesniedz vispār nekādu atbildi, ja tie, kā, piemēram, Apvienoto Nāciju Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem vai Unidroit starptautisko komerclīgumu principi, attiecas būtībā tikai uz materiāltiesiskiem aspektiem. Tomēr Tiesai arī šādos gadījumos ir jāvar izvērtēt tajā celtas prasības par fakta konstatēšanu pieņemamība. Ja gadījumi, kad puses kā lex causae ir izvēlējušās valsts tiesības, un gadījumi, kad tās to nav izdarījušas, pieņemamības jautājumā tiek vērtēti pēc vienotas mērauklas, nav citas iespējas kā vien ievērot Savienības tiesības.
c) Savienības tiesībās lietotā intereses celt prasību jēdziena piemērotība prasības par fakta konstatēšanu pieņemamības nosacījumu noteikšanai
35.
Treškārt, nav nemaz vajadzības rast risinājumu, ievērojot attiecīgās lex causae.
36.
Savienības procesuālajās tiesībās ir pilnīgs tādu vispārēji piemērojamu un ar pastāvīgo judikatūru konkretizētu principu instrumentārijs, kuri mutatis mutandis ir piemērojami prasībai par fakta konstatēšanu. Pieņemamības problemātikas centrālais jautājums tādējādi ir jautājums par interesi celt prasību, kuras neesamības sekas ir prasības – neatkarīgi no tās veida – nepieņemamība. Tas arī tieši ir piemērojams prasībai par fakta konstatēšanu.
37.
Vai apelācijas sūdzības iesniedzējas celtajai prasībai par fakta konstatēšanu pamatā ir pietiekama konstatēšanas interese, tiks analizēts turpinājumā.
38.
Tomēr kā starprezultāts jau var tikt atzīmēts, ka prasība par fakta konstatēšanu LESD 272. panta ietvaros, pirmkārt, pamatā ir pieļaujama un, otrkārt, tās pieņemamības nosacījumi ir jāvērtē atbilstoši Savienības tiesību autonomajiem principiem.
C – Apelācijas sūdzības iesniedzējas interese celt prasību
39.
Kā Vispārējā tiesa pareizi norāda, apelācijas sūdzības iesniedzējai interese celt 2012. gada novembra prasību nepastāvētu, ja labvēlīga sprieduma gadījumā tā tai nesniegtu nekādu ievērojamu labumu un tādējādi prasītājai nebūtu pastāvošas un reālas intereses panākt tiesību aizsardzību tiesā ( 22 ). Tiktāl apelācijas sūdzības iesniedzējai ir pienākums norādīt pamatojumu un pierādījumus ( 23 ).
40.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasībā nebija norādījusi savu konkrēto interesi celt prasību. Arī apelācijas sūdzībā tā aprobežojas ar ne visai precīzām norādēm, kuras būtībā ir par apelācijas sūdzības iesniedzējas ekonomiski tiesiskā stāvokļa “nedrošību”, kamēr tai nav skaidrības, vai tā drīkstēs paturēt tai samaksātos līdzekļus ( 24 ). Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda, kāds tieši tai būtu ieguvums, ja tiesiskā situācija būtu skaidra jau prasības celšanas brīdī, nemaz neminot, ka pretējā gadījumā tai draudētu smagas juridiskas vai ekonomiskas sekas un no kā tieši tās varētu rasties. Arī atbildot uz attiecīgu jautājumu tiesas sēdē, apelācijas sūdzības iesniedzēja neko būtisku nepiebilda, un tādējādi šeit atliek vien izskatīt jautājumu, vai šāda argumentācija apelācijas instancē būtu uzskatāma par novēlotu un tādējādi nebūtu ņemama vērā.
41.
Šis ir apelācijas sūdzības iesniedzējas konstatēšanas prasījuma vājais punkts. Kaut arī prasība par fakta konstatēšanu saskaņā ar LESD 272. pantu būtībā ir pieļaujama, atbilstoši Savienības tiesībām vienā gadījumā, kāds tieši ir apelācijas sūdzības iesniedzējas gadījums, ir nepieciešami pamatoti argumenti par to, kādēļ tiesību aizsardzība tiesā tiek lūgta, iekams Komisija ir veikusi jebkādas darbības attiecīgajā lietā. Kamēr piespriešanas prasību gadījumā, kuras ir vērstas uz konkrētu prasījumu izpildi, interese celt prasību bez problēmām ir secināma no prasītāja prasījumu konteksta, abstraktas konstatēšanas prasības par kādu tiesisku attiecību pastāvēšanu vai nepastāvēšanu – proti, par kāda prasījuma esamību vai neesamību – gadījumā prasītāja aizsargājamā interese principā ir īpaši jāpierāda. Tas tādēļ, ka Savienības tiesu uzdevums nav izdot abstraktus juridiskus atzinumus.
42.
Ir iedomājamas konstrukcijas, kurās apelācijas sūdzības iesniedzējai, ņemot vērā efektīvu tiesību aizsardzību, ceļot prasību par fakta konstatēšanu, ir jāļauj tiesas ceļā noskaidrot juridisko situāciju, iekams līgumpartneris ir veicis jebkādas darbības.
43.
Varētu iedomāties, piemēram, situāciju, kad apelācijas sūdzības iesniedzējas uzņēmuma vadība atmaksāšanas prasījuma esamības gadījumā, iekams kreditors izvirza atbilstīgu prasījumu, būtu spiesta iesniegt pieteikumu par maksātnespējas pasludināšanu vai izveidot ievērojamas rezerves gada pārskatos, kas varētu ilgstoši un nelabvēlīgi ietekmēt uzņēmuma kredītreitingu, saimniecisko vērtību vai tā izredzes iegūt publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības.
44.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja tomēr nav paudusi šādus argumentus, bet izlīdzējusies tikai ar vispārīgiem apgalvojumiem. Tomēr šādi izteikumi nav pietiekami, lai izpildītu prasību par pierādījumiem, ka tai tiesību aizsardzība tiesā sola konkrētas priekšrocības.
45.
Vēl jo vairāk tas tā ir tādēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas gadījumā vēršanās tiesā notika ne tikai pirms konkrēta atmaksāšanas pieprasījuma izdošanas, bet pat, iekams Komisija bija galīgi noslēgusi pārbaudes procedūru, kas bija paredzēta līgumā un kuras norises laikā Komisija acīmredzami bija gatava sarunām. Nav saprotams, kādēļ apelācijas sūdzības iesniedzējai šādos apstākļos draudētu pārestība, par kuru būtu vērts celt prasību par fakta konstatēšanu, pat ja zināmos apstākļos – piemēram, nepamatoti ieilgušas Komisijas procedūras gadījumā – prasību par fakta konstatēšanu, atsaucoties uz tiesībām uz labu pārvaldību, ir pietiekami celt vien pirms Komisijas pārbaudes procedūras noslēguma ( 25 ). Šai ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja nav norādījusi neko konkrētu. Tikai subjektīvais šķitums, ka, bez tiesas nolēmuma vēršoties ar saviem argumentiem pie Komisijas, tā nesastaptu dzirdīgas ausis, tomēr nevar pamatot prasību par fakta konstatēšanu. Prasība par fakta konstatēšanu it īpaši nedrīkst būt līdzeklis spiediena izdarīšanai, lai paātrinātu ārpustiesas un līgumiski regulētas procedūras.
46.
Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, Vispārējā tiesa pamatoti ir atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav intereses celt prasību un tās prasība ir jānoraida kā nepieņemama.
47.
Līdz ar to apelācijas sūdzība ir jānoraida.
D – Tiesāšanās izdevumi
48.
Apelācijas sūdzības iesniedzējai nolēmums ir pilnībā nelabvēlīgs, un atbilstoša prasījuma gadījumā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 1. un 2. punktu, lasot tos kopā ar tā 138. panta 1. punktu, tai būtu jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tomēr, tā kā Komisija šādu prasījumu nav izvirzījusi un iepriekš Vispārējā tiesā izvirzītais prasījums atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē nav piemērojams, katrs lietas dalībnieks savus tiesāšanās izdevumus sedz pats.
V – Secinājumi
49.
Tādēļ es piedāvāju Tiesai atbildēt šādi:
1)
apelācijas sūdzību noraidīt;
2)
apelācijas sūdzības iesniedzēja un Eiropas Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
( 1 ) Oriģinālvaloda – vācu.
( 2 ) Rīkojums Planet/Komisija (T‑489/12, EU:T:2013:496).
( 3 ) Pārsūdzētā rīkojuma 7.–22. punkts.
( 4 ) Pārsūdzētais rīkojums, 39. un 40. punkts.
( 5 ) Pārsūdzētais rīkojums, 23.–27. punkts; apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā instancē burtiski prasa “konstatēt, ka Eiropas Komisija, noraidot maksājumus par prasītājas augstākās vadības personāla darba izmaksām, ir pārkāpusi līgumu ONTOGOV, FIT un RACWeb noteikumus un ka maksājumi augstākās vadības personālam EUR 547 653,42 apmērā no līdzekļiem, kurus Komisija bija piešķīrusi šo līgumu īstenošanai, ir kvalificējami kā papildu izdevumi un prasītājai tie nav jāatmaksā Komisijai”.
( 6 ) Pārsūdzētais rīkojums 44.–50. punkts.
( 7 ) Apelācijas sūdzība 14.–16. punkts.
( 8 ) Skat. prasības pieteikuma 1. punktu.
( 9 ) Skat. rīkojumu Verein Deutsche Sprache/Padome (C‑93/11 P, EU:C:2011:429, 18. punkts).
( 10 ) Tātad arī izskatāmā, kura attiecas uz strīdīgo līgumu izpildi un uz kuru savukārt attiecas iepriekš 5. punktā norādītā šķīrējklauzula.
( 11 ) Skat. tostarp spriedumus ELE.SI.A/Komisija (T‑312/10, EU:T:2012:512, 58. punkts) un EMA/Komisija (T‑116/11, EU:T:2013:634, 64. punkts).
( 12 ) Rīkojums Itālija/Komisija (C‑224/03, EU:C:2003:658, 21. punkts), kurš bija par Itālijas Republikas prasību par fakta, ka Komisijas kompetencē neietilpst noteiktu pasākumu veikšana, konstatēšanu; skat. vēl par prasībām par fakta konstatēšanu civildienesta tiesību jomā spriedumu Jaenicke Cendoya/Komisija (108/88, EU:C:1989:325, 8. un 9. punkts).
( 13 ) Rīkojums Itālija/Komisija (C‑224/03, EU:C:2003:658, 21. punkts).
( 14 ) Skat. Dasser, F., “Feststellungsinteresse in internationalen Verhältnissen”, 2009. gada 23. septembraJusletter, 16.–18. punkts; internetā šis raksts ir atrodams adresē .
( 15 ) Par Šveices tiesu atšķirīgo, uz lex causae bāzēto nostāju, tomēr bez atsaucēm uz Savienības tiesībām, skat. Dasser (minēts iepriekš 14. zemsvītras piezīmē) kritisko piezīmi.
( 16 ) Skat., piemēram, Schack, H., Internationales Zivilverfahrensrecht, 6. izdevums, izdevniecība C. H. Beck, Minhene, 2014, 591. punkts un tajā minētās atsauces.
( 17 ) Par prasības iesniegšanas termiņu saistošo spēku skat. rīkojumu Micşa (C‑573/10, EU:C:2011:479, 47. punkts).
( 18 ) Par Vispārējās tiesas pārbaudes pēc savas ierosmes principu attiecībā arī uz valstu tiesībām skat. spriedumu ITSB/National Lottery Commission (C‑530/12 P, EU:C:2014:186, 44. punkts).
( 19 ) Šo aspektu tā rakstura dēļ nav iespējams ietilpināt kompetences neesamības un procesuālo pārkāpumu vidū, kuri saskaņā ar Tiesas statūtu 58. pantu ir neierobežoti pārsūdzami, jo kompetences jautājums izsmeļoši ir atrisināts LESD 272. pantā, lasot to kopā ar šķīrējklauzulu, un jautājums par prasības par fakta konstatēšanu pieņemamības nosacījumiem neskar tiesvedības norisi kā tādu.
( 20 ) Spriedums Edwin/ITSB (C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 48.–53. punkts).
( 21 ) Šis jautājums spriedumā Commune de Millau un SEMEA/Komisija (C‑531/12 P, EU:C:2014:2008) konkrētāk aplūkots netika; skat. manus secinājumus šajā lietā (C‑531/12 P, EU:C:2014:1946).
( 22 ) Skat. par pastāvīgo judikatūru it īpaši spriedumus Cañas/Komisija (C‑269/12 P, EU:C:2013:415, 15. punkts), Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 61. punkts) un Wunenburger/Komisija (C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts).
( 23 ) Skat. šai ziņā ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus lietā Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:30, 51. un 55. punkts).
( 24 ) Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti nedaudz atgādina Francijas tiesību doktrīnā izstrādāto jēdzienu “intérêt de sécurité juridique”, kurš tomēr nav radis skaidru atbalsi judikatūrā (skat. par judikatūru lietā Grayot-Dirx, S., “Une action en justice peut-elle naître indépendamment d’un litige?”, Recueil Dalloz 2011, 2311), nemaz nerunājot par nesen no jauna kodificēto Code de procédure civile. Skat. par minēto jēdzienu Guinchard, S., Chainais, C. un Ferand, F., Procédure civile, 31. izdevums, Dalloz, Parīze, 2012, 134. punkts. Pārējie izteikumi šai ziņā aprobežojas ar to, ka atbilstoši iepriekš minētajam, lai noteiktu fakta konstatēšanas intereses esamību, izšķirošās ir nevis valsts, bet gan Savienības tiesības.
( 25 ) Skat. šai ziņā manus secinājumus lietā Commune de Millau un SEMEA/Komisija (EU:C:2014:1946).
Full & Egal Universal Law Academy