20.7.2013
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 207/4
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 22. janvāra rīkojumu lietā T-262/00 La Vigile San Marco SpA /Eiropas Komisija 2013. gada 9. aprīlī iesniedza Axitea SpA, iepriekš — La Vigile San Marco SpA
(Lieta C-174/13 P)
2013/C 207/05
Tiesvedības valoda — itāļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Axitea SpA, iepriekš — La Vigile San Marco SpA (pārstāvji — A. Vianello, A. Bortoluzzi un A. Veronese, advokāti)
Pārējie lietas dalībnieki: Itālijas Republika un Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
—
atcelt un/vai pārformulēt lietā T-262/00 izdoto Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) rīkojumu, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji ir norādījuši uz kļūdām tiesību piemērošanā, piemērojot principus, ko Tiesa ir noteikusi spriedumā lietā Comitato “Venezia vuole vivere”, pirmkārt, saistībā ar pienākumu pamatot valsts atbalsta jomā pieņemtos Komisijas lēmumus un, otrkārt, saistībā ar pierādīšanas pienākuma sadalījumu, ņemot vērā LESD 107. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus.
Rīkojumā, kas ir šīs apelācijas sūdzības priekšmets, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Tiesas 2011. gada 9. jūnija spriedumā lietā Comitato “Venezia vuole vivere” nospriesto, kurā ir noteikts, ka jau pašā Komisijas lēmumā “ir jābūt visiem būtiskajiem elementiem, lai valsts iestādes to varētu izpildīt”. Kaut arī attiecīgajā lēmumā nebija ietverti visi būtiskie elementi, lai valsts iestādes varētu to izpildīt, Vispārējā tiesa neesot konstatējusi nekādus pārkāpumus saistībā ar metodi, kuru Komisija bija izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, kas ir uzskatāms par kļūdu tiesību piemērošanā.
Ņemot vērā Tiesas spriedumā lietā Comitato “Venezia vuole vivere” noteiktos principus, veicot atgūšanu, dalībvalstij — un nevis konkrētajam atbalsta saņēmējam — katrā konkrētajā gadījumā ir jāpierāda LESD 107. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu izpilde. Tomēr šajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā nav precizējusi šādas pārbaudes “kārtību”; līdz ar to, tā kā tās rīcībā nebija būtisko elementu, lai saistībā ar atgūšanu pierādītu, ka piešķirtās priekšrocības attiecībā uz atbalsta saņēmējiem ir uzskatāmas par valsts atbalstu, Itālijas Republika — ar 2012. gada 24. decembra Likumu Nr. 228 (1. panta 351. un nākamie punkti) — esot nolēmusi pārnest pierādīšanas pienākumu, kas ir pretrunā Kopienu judikatūrā noteiktajam. Kā norādījis Itālijas likumdevējs, nevis valstij, bet gan katram uzņēmumam, kurš ir saņēmis atbrīvojuma no sociālā nodrošinājuma maksājumiem veidā piešķirto atbalstu, ir jāpierāda, ka attiecīgās priekšrocības nav izkropļojušas konkurenci, nedz arī ir ietekmējušas tirdzniecību starp dalībvalstīm; pretējā gadījumā tiek pieņemts, ka piešķirtā priekšrocība var izkropļot konkurenci un ietekmēt Kopienu iekšējo tirdzniecību. Viss iepriekš minētais acīmredzami esot pretrunā Tiesas spriedumā lietā Comitato “Venezia vuole vivere” noteiktajiem principiem.
Full & Egal Universal Law Academy