31.8.2013
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 252/18
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2013. gada 14. marta spriedumu lietā T-587/08 Fresh Del Monte Produce, Inc./Eiropas Komisija 2013. gada 27. maijā iesniedza Fresh Del Monte Produce, Inc.
(Lieta C-293/13 P)
2013/C 252/27
Tiesvedības valoda — angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Fresh Del Monte Produce, Inc. (pārstāvji — B. Meyring, Rechtsanwalt, L. Suhr, advokāts, O. Van Ermengem, avocat)
Pārējās lietas dalībnieces: Internationale Fruchtimport Gesellschaft Weichert GmbH & Co. KG un Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt Vispārējās tiesas 2013. gada 14. marta spriedumu lietā T-587/08;
—
atcelt Komisijas 2008. gada 15. oktobra Lēmumu C(2008) 5955, galīgā redakcija (Lieta COMP/39.188 — Banāni), ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, un
—
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas instancē.
Pamati un galvenie argumenti
Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, atzīstot Del Monte par atbildīgu par pārkāpumu, Komisija un Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojušas EKL 81. panta 1. punktu (tagad — LESD 101. pants) un Regulas Nr. 1/2003 (1) 23. panta 2. punktu. Mātesuzņēmuma atbildības kritēriju pārbaude prasa, lai meitasuzņēmums nebūtu spējīgs pieņemt patstāvīgus lēmumus par savu rīcību tirgū. Tas nozīmē, ka mātesuzņēmuma atbildība var tikt konstatēta tikai tad, ja meitasuzņēmums ievēro mātesuzņēmuma norādījumus visos būtiskajos aspektos. Komisija un Vispārējā tiesa ir noteikušas, ka Del Monte ir atbildīga par Weichert rīcību, lai gan tās ir atzinušas, ka “Weichert ne vienmēr bija ievērojis Del Monte norādījumus” un ka “Weichert lēmumi par cenām, iespējams, neatbilda Del Monte cerībām”. Turklāt ne lēmumā, ne spriedumā nav parādīts, ka Weichert būtu faktiski ievērojis kādus Del Monte norādījumus. Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka Vispārējās tiesas veiktais vērtējums ir ierobežots ar vairākiem faktoriem, kas — kā apgalvots — piešķīra Del Monte zināmu ietekmi, bet tā nav piemērojusi judikatūrā paredzēto pārbaudi, lai izvērtētu, kādēļ šī ietekme būtu jāuzskata par “izšķirošu”.
Pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi dažus pierādījumus, it īpaši attiecībā uz tās vērtējumu par Weichert partnerības vienošanos un citu importētāju paziņojumiem.
Papildus apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka, noraidot atsevišķus elementus tikai tādēļ, ka ar šādiem liecinājumiem nav pierādīta izšķirošās ietekmes neesamība, Vispārējā tiesa faktiski ir pieļāvusi pierādīšanas pienākuma pāreju. Tas ir uzskatāms par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta (nevainīguma prezumpcija), Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 2. punkta un dubio pro reo principa pārkāpumu.
Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka, atzīstot Dole, Chiquita un Weichert par vienota un turpināta pārkāpuma dalībniekiem, lai gan Weichert nezināja par saziņu starp Chiquita un Dole, Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi EKL 81. panta 1. punktu.
(1) Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy