23.11.2013
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 344/42
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2013. gada 30. maija spriedumu lietā T-454/10 Associazione Nazionale degli Industriali delle Conserve Alimentari Vegetali (Anicav), Agrupación Española de Fabricantes de Conservas Vegetales (Agrucon)/Eiropas Komisija 2013. gada 12. augustā iesniedza Eiropas Komisija
(Lieta C-457/13 P)
2013/C 344/73
Tiesvedības valoda — angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — A. Marcoulli, K. Skelly)
Pārējie lietas dalībnieki: Associazione Nazionale degli Industriali delle Conserve Alimentari Vegetali (Anicav), Agrupación Española de Fabricantes de Conservas Vegetales (Agrucon), Associazione Italiana Industrie Prodotti Alimentari (AIIPA), Confederazione Cooperative Italiane
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
pilnībā atcelt Vispārējās tiesas spriedumu;
—
taisīt galīgu spriedumu lietā, atzīstot prasības lietās T-454/10 un T-482/11 par nepieņemamām un/vai nepamatotām;
—
piespriest prasītājiem pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē, kā arī šajā apelācijas tiesvedībā;
Ja Tiesa nospriestu, ka Vispārējās tiesas spriedums ir jāapstiprina, Komisijas attiecīgie prasījumi Tiesai ir šādi:
—
saglabāt kā galīgas Regulas Nr. 1580/2007 (1) 52. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrās daļas un Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 (2) 50. panta 3. punkta sekas, kā arī pēdējās minētās regulas 60. panta 7. punkta sekas, ciktāl maksājumi ražotāju organizācijām, kas veikti saskaņā ar šīm tiesību normām līdz tā gada 15. oktobrim, kad tiks pasludināts Tiesas spriedums, vai līdz tādam datumam nākotnē, kas atbilstoši Tiesas uzskatam attiecas uz maksājumiem darbības programmām, kas apstiprinātas pirms 2013. gada 30. maija.
Pamati un galvenie argumenti
Komisija šajā lietā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto Vispārējās tiesas spriedumu un taisīt galīgu spriedumu lietā, atzīstot prasības lietās T-454/10 un T-482/11 par nepieņemamām un/vai nepamatotām, un piespriest prasītājiem pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē, kā arī šajā apelācijas tiesvedībā.
Šīs apelācijas pamatā ir tiesvedība, ko uzsākuši prasītāji pirmajā instancē, lūdzot atcelt (i) Regulas Nr. 1580/2007 52. panta 2. punkta a) apakšpunktu un VIII pielikumu un (ii) Īstenošanas regulas Nr. 543/2011 50. panta 3. punktu un 60. panta 7. punktu.
Prasītāji pirmajā instancē ir augļu un dārzeņu pārstrādātāji, kas apgalvoja, ka no iepriekš minētajām tiesību normām netieši izriet Savienībai finansējuma tiesības noteiktām pārstrādes darbībām, ko veic ražotāju organizācijas.
Vispārējā tiesa atzina, ka prasības ir pieņemamas. Vispārējā tiesa nosprieda, ka, ja ražotāju organizācijām, kuras tobrīd vai nu pašas pārstrādāja savu produktu, vai to pārstrādāja trešā persona, piešķirtu atbalstu, to varētu uzskatīt par atbalstu pārstrādes darbībām, kas neietilpst Vienotās TKO regulas (3) piemērošanas jomā. Turklāt Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija nebija tiesīga piešķirt atbalstu, kas bija diskriminējošs attiecībā uz pārstrādātajiem, kuri nav ražošanas organizācijas biedri, un labvēlīgs ražošanas organizācijām, ciktāl tās veic pārstrādes darbības.
Komisija apgalvo, ka, izdarot šos secinājumus, Vispārējā tiesa pieļāva trīs kļūdas.
Vispirms Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu, atzīstot, ka prasītāju pirmajā instancē prasības ir pieņemamas. Komisija uzskata, ka attiecīgie pasākumi ir vispārpiemērojami regulējoši pasākumi, kuriem, lai tiem būtu tiesiskas sekas, ir vajadzīgi īstenošanas pasākumi no dalībvalstu puses. Turklāt Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu, atzīstot, ka attiecīgie pasākumi prasītājus skar tieši. Nonākot pie šī secinājuma, Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasītāju stāvoklis tirgū bija tāds pats kā valsts atbalsta saņēmēja konkurentiem. Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdījās, nonākot pie šī secinājuma.
Pēc būtības Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pareizi interpretējusi Vienotās TKO regulas noteikumus un it īpaši nav atbilstoši ņēmusi vērā Komisijas rīcības brīvību, ko tai piešķīrusi Padome attiecībā uz Vienotās TKO regulas īstenošanas noteikumu pieņemšanu.
Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi nediskriminācijas principu tā, it kā tas būtu piemērojams finansiālā atbalsta sniegšanas shēmām atbilstoši Vienotajai TKO regulai.
Ja Tiesa nospriestu noraidīt apelācijas sūdzību, Komisija lūdz Tiesu īstenot savu rīcības brīvību atbilstoši LESD 264. pantam, lai apturētu sprieduma iedarbību līdz tās sprieduma pasludināšanas gada 15. oktobrim. Komisija lūdz izdot šādu rīkojumu, lai nodrošinātu, ka sprieduma sekas vienādi attieksies uz visām ražošanas organizācijām un neuzliks tām pārmērīgu slogu.
(1) Komisijas 2007. gada 21. decembra Regula (EK) Nr. 1580/2007, ar ko nosaka Regulu (EK) Nr. 2200/96, (EK) Nr. 2201/96 un (EK) Nr. 1182/2007 īstenošanas noteikumus augļu un dārzeņu nozarē (OV L 350 1. lpp.).
(2) Komisijas 2011. gada 7. jūnija īstenošanas regula (ES) Nr. 543/2011, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari (OV L 157, 1. lpp.).
(3) Padomes 2007. gada 22. oktobra Regula (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (Vienotā TKO regula), OV L 299, 1. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy