30.11.2013
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 352/9
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2013. gada 11. jūlija spriedumu lietā T-469/07 Philips Lighting Poland S.A. un Philips Lighting BV/Eiropas Savienības Padome 2013. gada 23. septembrī iesniedza Philips Lighting Poland S.A., Philips Lighting BV
(Lieta C-511/13 P)
2013/C 352/16
Tiesvedības valoda — angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Philips Lighting Poland S.A. un Philips Lighting BV (pārstāvji — M.L. Catrain González, abogada, E.A. Wright, H. Zhu, Barristers)
Pārējāš lietas dalībnieces: Eiropas Savienības Padome, Hangzhou Duralamp Electronics Co., Ltd, GE Hungary Ipari és Kereskedelmi Zrt (GE Hungary Zrt), Eiropas Komisija un Osram GmbH
Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:
—
atcelt spriedumu, kā arī apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējiem;
—
piespriest Padomei atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus, kas tiem radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā, kā arī šajā tiesvedībā.
Pamati un galvenie argumenti
Ar šo apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēji prasa atcelt spriedumu un apstrīdēto regulu, balstoties uz šādiem pamatiem:
1)
Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi Padomes 1995. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 384/96 (1) (turpmāk tekstā — “pamatregula”) 9. panta 1. punktu (turpmāk tekstā — “9. panta 1. punkts”), secinot, ka Padome ir tiesīga piemērot a fortiori 9. panta 1. punktu situācijām, kas neietilpst šīs normas piemērošanas jomā (proti, gadījumos, kad sūdzība nav tikusi atsaukta, bet vienkārši ir samazinājies atbalsts sūdzībai). Vispārējās tiesas īstenoto 9. panta 1. punkta plašo interpretāciju neatbalsta ne pamatregulas normu formulējums, ne to mērķi. Tā ir pretrunā arī praksei, kādu iestādes ievēroja pēdējos 25 gadus, kuru laikā attiecīgā izmeklēšana vienmēr tika izbeigta, ka pēc sūdzības atsaukšanas tika izdarīta atsauce uz 9. panta 1. punktu;
2)
Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kļūdaini interpretējot un tāpēc kļūdaini piemērojot pamatregulas 4. panta 1. punktu un 5. panta 4. punktu (turpmāk tekstā — 4. panta 1. punkts un 5. panta 4. punkts), kad tā definēja “Kopienas ražošanas nozari”. Tā rezultātā radās kļūdains secinājums, ka kopējā saražotā apjoma Kopienā “lielākā daļa” ir jānosaka, piemērojot tikai vienu no divām 5. panta 4. punktā prasītajām robežvērtībām, proti, 25 % robežvērtību. “Kopienas ražošanas nozares” kļūdainās definīcijas dēļ nav spēkā arī iestādem nodarīto zaudējumu analīze, kura, tā vietā, lai šos zaudējumus noteiktu, pamatojoties uz importa par dempinga cenām ietekmi uz “Kopienas ražošanas nozari” saskaņā ar pamatregulas 3. panta 1. punktā ietvertajiem nosacījumiem un 5. panta 4. punktā ietverto definīciju, tika veikta, pamatojoties uz “atbalstošās sabiedrības” vai “lielākā ražotāja” situāciju. Neviens no šiem jēdzieniem netiek izmantots pamatregulā, nosakot “zaudējumus”.
(1) Padomes 1995. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis, OV L 56, 1. lpp..
Full & Egal Universal Law Academy