8.2.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 39/8
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2013. gada 16. septembra spriedumu lietā T-258/10 Orange/Komisija 2013. gada 28. novembrī iesniedza Orange, agrāk — France Télécom
(Lieta C-621/13 P)
2014/C 39/15
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Orange, agrāk — France Télécom (pārstāvji — H. Viaene un D. Gillet, advokāti)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Francijas Republika, Département des Hauts-de-Seine, Sequalum SAS
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2013. gada 16. septembra spriedumu lietā T-258/10 Orange/Eiropas Komisija un, ja Tiesa uzskata, ka tai ir visa informācija, kas vajadzīga, lai tā pati varētu taisīt galīgu spriedumu lietā pēc būtības, atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra lēmumu C(2009) 7426, galīgā redakcija, par sabiedriskā pakalpojuma izmaksu kompensāciju par ļoti augstas caurlaidības elektronisko sakaru tīkla izveidošanu un uzturēšanu Hauts-de-Seine departamentā (Valsts atbalsts N 331/2008 — Francija);
—
pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai tiesvedības atkārtotai uzsākšanai;
—
piespriest Komisijai, Hauts-de-Seine departamentam un Sequalum pilnībā atlīdzināt šīs instances tiesāšanās izdevumus, izņemot Francijas Republikai radušos tiesāšanās izdevumus;
—
atzīt, ka Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzēja savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza četrus pamatus.
Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi Tiesas Statūtu 36. pantā un 53. panta pirmajā daļā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā esot nepietiekami un pretrunīgi spriedusi par pamatu, kas attiecas uz tirgus nepilnības neesamību. Apelācijas sūdzības iesniedzēja konkrētāk pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot noraidījusi tās argumentu par to, ka projekts THD 92 nevarēja tikt kvalificēts kā pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, jo nepastāvēja tirgus nepilnība, kas izrietētu no konkurējošu uzņēmēju, kas piedāvā analoģiskus pakalpojumus, esamības.
Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, veicot vērtējumu par brīdi, kad šādas tirgus nepilnības pastāvēšana ir jāizvērtē. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šī nepilnība būtu jāizvērtē brīdī, kad tiek veikts pasākums, kas vērsts uz to, lai novērstu tirgus nepilnību.
Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Pamatnostādņu (1) 78. punktu, jo uzskatīja, ka “padziļinātais novērtējums”, kas jāveic par jebkuru valsts atbalstu, kas plānots tradicionālajā melnajā zonā, nenozīmē, ka ir jāuzsāk oficiāla izmeklēšanas procedūra atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam.
Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējās tiesas konstatējums, ka uz zonām, kuru iekšējā atdeve ir no 9 līdz 10,63 %, neattiecas kompensācija, ir acīmredzami nepareizs. Tādēļ arī tiesiskās sekas, pie kurām Vispārējā tiesa nonāk, pamatojoties uz šo konstatējumu, proti, pārmērīgas kompensācijas neesamība un tātad attiecīgā projekta atbilstība Altmark judikatūras trešajam kritērijam, esot kļūdainas.
(1) Komisijas Paziņojums — Kopienas pamatnostādnes valsts atbalsta noteikumu piemērošanai attiecībā uz platjoslas tīklu ātru izvēršanu (OV 2009, C 235, 7. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy