8.2.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 39/9
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2013. gada 16. septembra spriedumu lietā T-325/10 Iliad u.c./Komisija 2013. gada 2. decembrī iesniedza Iliad SA, Free infrastructure, Free SAS
(Lieta C-624/13 P)
2014/C 39/16
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Iliad, Free infrastructure, Free SAS (pārstāvji — T. Cabot, advokāts)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Francijas Republika, Polijas Republika, Département des Hauts-de-Seine
Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:
—
pilnībā atcelt Vispārējās tiesas 2013. gada 16. septembra spriedumu lietā T-325/10 Illiad, Free infrastructure un Free/Eiropas Komisija;
—
apmierināt pirmajā instancē izvirzītos uzņēmumu Iliad, Free infrastructure un Free prasījumus, atceļot Komisijas 2009. gada 30. septembra lēmumu C(2009) 7426, galīgā redakcija, par sabiedriskā pakalpojuma izmaksu kompensāciju par ļoti augstas caurlaidības elektronisko sakaru tīkla izveidošanu un uzturēšanu Hauts-de-Seine departamentā (valsts atbalsts N 331/2008 — Francija), ja Tiesa uzskata, ka tā var taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā;
—
nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, ja Tiesa uzskata, ka tā nevar taisīt galīgo spriedumu lietā;
—
piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus gadījumā, ja Tiesa taisa spriedumu lietā;
—
lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt, ja Tiesa nodod lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.
Pamati un galvenie argumenti
Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza sešus pamatus.
Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā neesot izvērtējusi pamata par to, ka Komisija neesot ievērojusi savu pienākumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru, daļu, kas attiecas uz norādi, kas izriet no saistībām, ko uzņēmušās Francijas iestādes, kas liecinot par Komisijas nopietnām grūtībām un pamatojoties uz kuru, Komisijai esot bijis jāuzsāk šāda oficiālā izmeklēšanas procedūra.
Otrkārt, tie pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, aprēķinot Komisijas veiktās iepriekšējas izmeklēšanas procedūras ilgumu. Pirmām kārtām, tie uzskata, ka Francijas paziņojums nav uzskatāms par pabeigtu noteiktajā termiņā un tādēļ neesot bijis jāņem vērā. Otrām kārtām, tie uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kvalificējot Komisijas lūgumu Francijas iestādēm iesniegt “iespējamus” apsvērumus kā papildu informācijas pieprasījumu Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1) izpratnē.
Treškārt, tie izvirza absolūtu pamatu par Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot pēc savas ierosmes norādījusi, ka Komisija nevarēja strīdīgo atbalstu atzīt par saderīgu ar Līgumu, jo, piemērojot Regulas (EK) Nr. 659/1999 5. pantu, paziņojums par šo atbalstu esot bijis jāuzskata par atsauktu. Proti, tā kā Francijas iestādes nebija termiņā atbildējušas uz papildu informācijas pieprasījumiem, strīdīgais paziņojums esot bijis jāatsauc atbilstoši minētās regulas 5. panta 3. punktam. Līdz ar to Komisijas kompetencē neesot ietilpusi lēmuma pieņemšana par paziņoto pasākumu, kas Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes esot bijis jānorāda pārsūdzētajā spriedumā.
Ceturtkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izvērtējot tirgus nepilnību. Šī kļūda izrietot no fakta, ka Vispārējā tiesa esot piemērojusi universālā pakalpojuma testu, nevis tirgus nepilnības testu, kas izriet no Olsen judikatūras un atbilstoši kuram ir jāpārbauda, vai konkurenti sniedza analoģisku pakalpojumu, nevis universālu pakalpojumu.
Piektkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar Eiropas Savienības tiesību normu piemērošanu laikā, lai izvērtētu tirgus nepilnību. Kļūda tiesību piemērošanā esot pieļauta tādēļ, ka, pirmkārt, tirgus nepilnības tika izvērtētas, izmantojot tikai datus par 2004. un 2005. gadu, un, otrkārt, netika veikta tirgus prognozes analīze, lai pārbaudītu, vai nav konstatējama tirgus nepilnība visā pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi piemērošanas laikā.
Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Vispārējai tiesai, ka tās pamatojums esot pretrunīgs.
(1) Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy