3.11.2015
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 363/9
Tiesas (otrā palāta) 2015. gada 9. septembra spriedums (Gerechtshof te 's-Hertogenbosch, Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – X/Inspecteur van Rijksbelastingdienst (C-72/14) un T. A. van Dijk/Staatssecretaris van Financiën (C-197/14)
(Apvienotās lietas C-72/14 un C-197/14) (1)
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Migrējoši darba ņēmēji - Sociālais nodrošinājums - Piemērojamie tiesību akti - Reinas kuģinieki - Apliecība E 101 - Pierādījuma spēks - Vēršanās Tiesā - Pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu)
(2015/C 363/11)
Tiesvedības valoda – holandiešu
Iesniedzējtiesa
Gerechtshof te 's-Hertogenbosch, Hoge Raad der Nederlanden
Pamatlietas puses
Prasītāji: X (C-72/14), T. A. van Dijk (C-197/14)
Atbildētāji: Inspecteur van Rijksbelastingdienst (C-72/14), Staatssecretaris van Financiën (C-197/14)
Rezolutīvā daļa:
1)
7. panta 2. punkta a) apakšpunkts Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā Nr. (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kā arī 10.c–11.a, 12.a un 12.b pants Padomes 1972. gada 21. marta Regulā (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71, to redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kas grozītas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 13. aprīļa Regulu (EK) Nr. 647/2005, ir jāinterpretē tādējādi, ka apliecība, ko dalībvalsts kompetentā iestāde izsniegusi apliecības E 101 veidā, lai apliecinātu, ka darba ņēmējs ir pakļauts šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, lai gan uz šo darba ņēmēju attiecas Nolīgums par Reinas kuģinieku sociālo nodrošinājumu, kas tika pieņemts Starpvaldību konferencē, kura atbildīga par 1961. gada 13. februāra Nolīguma par Reinas kuģinieku sociālo nodrošinājumu pārskatīšanu, un kas tika parakstīts Ženēvā 1979. gada 30. novembrī, nav saistoša citu dalībvalstu iestādēm. Apstāklim, ka izdevējiestāde nebija paredzējusi izsniegt tieši apliecību E 101, bet ka tā administratīvu iemeslu dēļ izmantoja šīs apliecības standarta veidlapu, šajā ziņā nav nozīmes;
2)
LESD 267. panta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tādai valsts tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami tiesā, kā iesniedzējtiesai nav pienākuma vērsties Tiesā tikai tādēļ, ka zemākas instances valsts tiesa līdzīgā lietā, kādu izskata iesniedzējtiesa un kas attiecas uz tieši tādiem pašiem problēmjautājumiem, ir uzdevusi prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības Tiesai, ne arī pienākuma sagaidīt atbildi uz uzdoto jautājumu.
(1) OV C 142, 12.5.2014.
OV C 223, 14.7.2014.
Full & Egal Universal Law Academy