4.8.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 253/14
Tiesas (trešā palāta) 2014. gada 5. jūnija spriedums (Administrativen sad Sofia-grad (Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – tiesvedībā, kas attiecas uz Bashir Mohamed Ali Mahdi
(Lieta C-146/14 PPU) (1)
(Vīzu politika, patvēruma politika, imigrācijas politika un cita politika, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos - Direktīva 2008/115/EK - To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi - 15. pants - Aizturēšana - Aizturēšanas pagarināšana - Administratīvās vai tiesu iestādes pienākumi - Pārbaude tiesā - Trešās valsts valstspiederīgā personu apliecinošu dokumentu neesamība - Šķēršļi lēmuma par izraidīšanu izpildei - Attiecīgās trešās valsts vēstniecības atteikums izsniegt personu apliecinošu dokumentu, kas ļautu šīs valsts valstspiederīgā atgriešanos - Bēgšanas iespējamība - Pamatots iemesls izraidīšanai - Nesadarbošanās - Attiecīgās dalībvalsts iespējamais pienākums izsniegt pagaidu dokumentu par personas statusu)
2014/C 253/18
Tiesvedības valoda – bulgāru
Iesniedzējtiesa
Administrativen sad Sofia-grad
Pamatlietas dalībnieks
Bashir Mohamed Ali Mahdi
Priekšmets
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Administrativen sad Sofia-grad – Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 98. lpp.), 15. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta, 3., 4. un 6. punkta, kā arī ES Pamattiesību hartas 6. un 47. panta interpretācija – Trešās valsts valstspiederīgā, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izraidīšana – Administratīva aizturēšana – Šādas aizturēšanas pagarināšana – Aizturēšanas maksimālā ilguma pārsniegšanas varbūtēja pieļaujamība, pamatojoties uz personu apliecinošu dokumentu neesamību – Lēmuma par izraidīšanu izpildes šķēršļi – Pamatots iemesls izraidīšanai – Ieinteresētās personas izcelsmes valsts vēstniecības atteikums izsniegt atpakaļbraucienam nepieciešamo dokumentu – Varbūtējs attiecīgās dalībvalsts pienākums izsniegt personas statusu apliecinošu pagaidu dokumentu
Rezolutīvā daļa:
1)
Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 15. panta 3. un 6. punkts, lasot tos kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka katram lēmumam, kuru kompetentā iestāde pieņem par aizturēšanas turpināšanu, beidzoties trešās valsts valstspiederīgā sākotnējās aizturēšanas maksimālajam laikposmam, ir jābūt rakstveida akta formā un tajā ir jāietver faktiskie un tiesiskie iemesli šī lēmuma pamatojumam;
2)
Direktīvas 2008/115 15. panta 3. un 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pārbaudei, kas jāveic tiesu iestādei, kas izskata pieteikumu par trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanas pagarināšanu, ir jāļauj šai iestādei katrā atsevišķā gadījumā pēc būtības lemt par attiecīgā valstspiederīgā aizturēšanas pagarināšanu, par iespēju aizstāt aizturēšanu ar vājāku piespiedu pasākumu vai šī valstspiederīgā atbrīvošanu, turklāt minētajai iestādei ir pilnvaras pamatoties uz administratīvās iestādes, kas tajā vērsusies, sniegtajiem faktiem un pierādījumiem, kā arī uz faktiem, pierādījumiem un apsvērumiem, kas tai, iespējams, tiktu iesniegti šīs procedūras laikā;
3)
Direktīvas 2008/115 15. panta 1. un 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamatlietā, saskaņā ar kuru sākotnējo sešu mēnešu aizturēšanas laikposmu var pagarināt, pamatojoties tikai uz to, ka attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nav personu apliecinošu dokumentu un ka tādējādi pastāv minētā valstspiederīgā bēgšanas iespējamība. Iesniedzējtiesai pašai ir katrā atsevišķā gadījumā jāizvērtē izskatāmās lietas faktiskie apstākļi, lai noteiktu, vai šim valstspiederīgajam var efektīvi piemērot vājāku piespiedu pasākumu un vai pastāv pēdējā minētā bēgšanas iespējamība;
4)
Direktīvas 2008/115 15. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka var uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš tādos apstākļos, kādi aplūkoti pamatlietā, nav saņēmis personu apliecinošu dokumentu, kas ļautu viņu izraidīt no attiecīgās dalībvalsts, pierāda “atsacīšanos sadarboties” šīs tiesību normas izpratnē tikai tad, ja, izvērtējot minētā valstspiederīgā uzvedību aizturēšanas periodā, izriet, ka viņš nav sadarbojies, lai īstenotu izraidīšanas procedūru, un ka ir iespējams, ka šīs uzvedības dēļ šī procedūra ieilgst, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;
1)
Direktīva 2008/115 ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij nevar noteikt pienākumu izsniegt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, ar kuru trešās valsts valstspiederīgajam, kuram nav personu apliecinošu dokumentu un kurš šādus dokumentus nav ieguvis savā izcelsmes valstī, tiek piešķirtas uzturēšanās tiesības, pēc tam, kad valsts tiesa šo valstspiederīgo ir atbrīvojusi, pamatojoties uz to, ka vairs nav pamatotu iemeslu izraidīšanai šīs direktīvas 15. panta 4. punkta izpratnē. Tomēr šai dalībvalstij šādā gadījumā minētajam valstspiederīgajam ir jāizsniedz rakstisks apstiprinājums par viņa situāciju.
(1) OV C 159, 26.5.2014.
Full & Egal Universal Law Academy