13.6.2016
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 211/11
Tiesas (otrā palāta) 2016. gada 14. aprīļa spriedums (Sąd Najwyższy (Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Polkomtel sp. z o.o./Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej
(Lieta C-397/14) (1)
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Elektronisko komunikāciju tīkli un pakalpojumi - Direktīva 2002/22/EK - 28. pants - Numuri, kas nav piesaistīti noteiktai ģeogrāfiskai atrašanās vietai - Galalietotāju, kas dzīvo operatora dalībvalstī, piekļuve pakalpojumiem, izmantojot numurus, kas nav piesaistīti noteiktai ģeogrāfiskai atrašanās vietai - Direktīva 2002/19/EK - 5., 8. un 13. pants - Valsts regulatīvo iestāžu tiesības un pienākumi saistībā ar piekļuvi un savstarpēju savienojumu - Pienākumu noteikšana, grozīšana vai izbeigšana - Pienākumu noteikšana uzņēmumiem, kas kontrolē galalietotāju piekļuvi - Cenu kontrole - Uzņēmums, kuram nav būtiskas ietekmes tirgū - Direktīva 2002/21/EK - Strīdu starp uzņēmumiem izšķiršana - Valsts reglamentējošās iestādes lēmums, kurā ir noteikti uzņēmumu sadarbības nosacījumi un savstarpējo pakalpojumu tarifikācijas noteikumi)
(2016/C 211/12)
Tiesvedības valoda – poļu
Iesniedzējtiesa
Sąd Najwyższy
Pamatlietas puses
Prasītājs: Polkomtel sp. z o.o.
Atbildētājs: Prezes Urzędu Komunikacji Elektronicznej
Piedaloties: Orange Polska S. A., sākotnēji Telekomunikacja Polska S. A.
Rezolutīvā daļa:
1)
Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) 28. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts var paredzēt, ka elektronisko komunikāciju publiskā tīkla operatoram ir jānodrošina, ka piekļuve numuriem, kas nav piesaistīti noteiktai ģeogrāfiskai atrašanās vietai, tiek nodrošināta visiem tā tīkla galalietotājiem šajā valstī, nevis tikai citu dalībvalstu galalietotājiem;
2)
Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) 5. panta 1. punkts un 8. panta 3. punkts, skatīti kopā ar Direktīvas 2002/22 28. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj valsts regulatīvajai iestādei, risinot strīdu starp diviem operatoriem, noteikt vienam no tiem pienākumu nodrošināt galalietotājiem piekļuvi pakalpojumiem, izmantojot numurus, kas nav piesaistīti noteiktai ģeogrāfiskai atrašanās vietai, kuri tiek sniegti otra operatora tīklā, un noteikt, pamatojoties uz Direktīvas 2002/19 13. pantu, tādus tarifikācijas nosacījumus starp šiem operatoriem par šo piekļuvi, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, ciktāl šie pienākumi ir objektīvi, pārskatāmi, samērīgi, nediskriminējoši, balstīti uz konstatētās problēmas raksturu un attaisnoti, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) 8. pantā noteiktos mērķus, ja šīs pēdējās minētās direktīvas 6. un 7. pantā paredzētās procedūras vajadzības gadījumā ir ievērotas, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.
(1) OV C 431, 1.12.2014.
Full & Egal Universal Law Academy