EUR-Lex -  62014CC0033 - LV

ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,

sniegti 2015. gada 18. jūnijā ( 1 )

Lieta C‑33/14 P

Mory SA, likvidācijas procesā,

Mory Team, likvidācijas procesā,

Superga Invest

pret

Eiropas Komisiju

“Apelācija — Valsts atbalsts — Prasība atcelt tiesību aktu — Prettiesisks un nesaderīgs atbalsts — Atgūšanas pienākums — Saimnieciskā pēctecība — “Sui generis” lēmums — Pieņemamība — Interese celt prasību — Prasība valsts tiesās — Tiesības celt prasību”

1. 

Šajā apelācijā Mory SA, Mory Team un Superga Invest (turpmāk tekstā kopā sauktas “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas rīkojumu lietā Mory u.c./Komisija ( 2 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”), ar ko šī tiesa intereses celt prasību neesamības dēļ kā nepieņemamu ir noraidījusi to prasību atcelt Eiropas Komisijas 2012. gada 4. aprīļa lēmumu attiecībā uz grupas Sernam aktīvu pārņemšanu tās sanācijas procesā ( 3 ) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2. 

Šī lieta ietilpst mēģinājumā pārstrukturēt grupu Sernam, kura darbojas sūtījumu un kravas paliktņu kurjerpasta pārvadājumu tirgū, un par to ir pieņemti vairāki Komisijas lēmumi saistībā ar šai grupai piešķirto valsts atbalstu. Strīdīgais lēmums ir ceturtais un pēdējais no šiem lēmumiem. Šajā lēmumā, ko Komisija kvalificējusi kā “sui generis” lēmumu, šī iestāde pēc Francijas valdības lūguma ir konstatējusi saimnieciskās pēctecības neesamību starp grupu Sernam un tās aktīvu pārņēmējiem un ir informējusi minēto valdību, ka no šiem pārņēmējiem nebija jāatgūst prettiesiskais un nesaderīgais atbalsts, kas piešķirts grupai Sernam. Apelācijas sūdzības iesniedzējas, kas pašas uzskata, ka ir bijušas šīs grupas tiešas konkurentes, ir apstrīdējušas šo lēmumu Vispārējā tiesā. Tomēr pa šo laiku tām, tāpat kā grupai Sernam, ir sākts likvidācijas process; tas rada jautājumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību Vispārējā tiesā.

3. 

Īsi sakot, šī lieta rada vairākus svarīgus jautājumus, pirmkārt, par interesi celt prasību un it īpaši šīs intereses attiecībām ar tiesībām celt prasību un nosacījumiem, kas nepieciešami, lai šāda interese būtu, jo pastāv prasības, kas ierosinātas valsts tiesās, un, otrkārt, par pieņemamības nosacījumiem, apstrīdot lēmumus, ko Komisija pieņēmusi attiecībā uz saimniecisko pēctecību starp atbalsta saņēmēju un atsevišķu tā aktīvu pārņēmēju.

I – Tiesvedības priekšvēsture

4.

Ar lēmumu, kas pieņemts 2001. gada 23. maijā ( 4 ) (turpmāk tekstā – “lēmums Sernam 1”), Komisija ar atsevišķiem nosacījumiem atļāva [piešķirt] atbalstu grupas Sernam pārstrukturēšanai par kopējo summu EUR 503 miljonu apmērā.

5.

Ar otro lēmumu, kas pieņemts 2004. gadā ( 5 ) (turpmāk tekstā – “lēmums Sernam 2”), Komisija konstatēja, ka atsevišķi ar lēmumu Sernam 1 izvirzītie nosacījumi nav ievēroti, tāpēc atļautais atbalsts ir izmantots ļaunprātīgi. Šajā saistībā, pirmkārt, tā paziņoja, ka tad, ja tiks izpildīti jaunie nosacījumi, atbalsts EUR 503 miljonu apmērā, kas atzīts ar lēmumu Sernam 1, būs saderīgs ar iekšējo tirgu, un, otrkārt, tā norādīja, ka pastāv papildu atbalsts EUR 41 miljona apmērā, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu un kas Francijas iestādēm tādēļ ir jāatgūst.

6.

Pēc sūdzībām, ko iesniedza konkurenti, to vidū grupas Mory sabiedrība, kura norādīja, ka lēmums Sernam 2 ir ticis piemērots ļaunprātīgi, Komisija 2008. gada 16. jūlija vēstulē ( 6 ) informēja Francijas Republiku par savu lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru par to, kā Francijas Republika ir piemērojusi lēmumu Sernam 2.

7.

2011. gada 27. jūnijāTribunal de commerce de Bobigny [Bobiņī Komerctiesa] sāka Mory SA un Mory Team (turpmāk tekstā – “sabiedrības Mory”) sanācijas procesu. 2012. gada janvārī un februārī tika sākts arī sabiedrību, kas veidoja grupu Sernam, sanācijas process.

8.

2012. gada 9. martā Komisija pieņēma trešo lēmumu ( 7 ) (turpmāk tekstā – “lēmums Sernam 3”). Šajā lēmumā Komisija konstatēja, ka valsts atbalsts EUR 503 miljonu apmērā, kas atļauts ar lēmumu Sernam 2, ir ticis īstenots ļaunprātīgi, ka grupa Sernam ir saņēmusi šo atbalstu, kā arī valsts atbalstu EUR 41 miljona apmērā un citu valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu. Atbilstoši šī lēmuma rezolutīvās daļas 2. pantam Francijas Republikai bija pienākums atgūt visu šo atbalstu no grupas Sernam.

9.

Tajā pašā dienā grupas Sernam maksātnespējas administratoram tika nosūtīti divi pārņemšanas piedāvājumi, no kuriem vienu iesniegusi Geodis Calberson (turpmāk tekstā – “Calberson”) – grupas Geodis (turpmāk tekstā – “Geodis”) meitasuzņēmums, kas darbojas pasta nozarē, otru – BMV. Calberson [iesniegtajā] pārņemšanas piedāvājumā bija izvirzīts nosacījums, ka “nekāds pienākums pilnībā vai daļēji atmaksāt prettiesisko atbalstu, kas izmaksāts Sernam, nevar tikt nodots kopā ar pārņemtajiem aktīviem vai ar pārņemšanas faktu, vai arī tikt uzlikts pārņēmējam”. BMV iesniegtajā piedāvājumā šāds nosacījums nebija iekļauts, bet tajā bija norādīts, ka tas nav nodalāms no Calberson iesniegtā piedāvājuma, un tas zaudēs spēku, ja Calberson piedāvājums tiks noraidīts.

10.

2012. gada 23. martā Francijas iestādes lūdza Komisijai apstiprināt, ka pienākums atmaksāt valsts atbalstu, kas grupai Sernam uzlikts ar lēmumu Sernam 3, netiks attiecināts uz Geodis un uz BMV gadījumā, ja tās pārņems daļu grupas Sernam aktīvu šīs grupas sanācijas procesā.

11.

2012. gada 4. aprīlī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu. Komisija to kvalificēja kā sui generis lēmumu saskaņā ar kompetenci, kāda Komisijai piešķirta attiecībā uz valsts atbalsta kontroli, kas paredzēta LESD 108. pantā, kā arī pienākumu lojāli sadarboties ar dalībvalstīm, kas paredzēts LES 4. panta 3. punktā ( 8 ). Komisija ir precizējusi, ka šis lēmums attiecas vienīgi uz saņemtā paziņojuma priekšmetu, nevis uz to, cik saprātīgi ir vai nav ieguldījumi attiecībā uz atsevišķu grupas Sernam aktīvu pārņemšanu, un ka tajā nav [nekas] iepriekš izlemts par šo ieguldījumu vērtējumu saistībā ar LESD 107. pantu ( 9 ). Pēc dažādu faktoru analīzes Komisija ir konstatējusi, ka nav saimnieciskās pēctecības starp grupu Sernam un tās aktīvu daļas pārņēmējiem – Geodis un BMV. Tādējādi tā ir informējusi Francijas Republiku, ka, ņemot vērā minēto analīzi un ievērojot tās saistības, no Geodis un no BMV nav jāatgūst valsts atbalsts, kurš lēmumā Sernam 3 atzīts par prettiesisku un nesaderīgu un kuru bija saņēmusi grupa Sernam ( 10 ).

12.

2012. gada 13. aprīlīTribunal de commerce de Nanterre [Nantēras Komerctiesa] apstiprināja pārņemšanas piedāvājumus, kurus bija iesniegušas Calberson, kā arī BMV, un izdeva rīkojumu nodot tām atsevišķus grupas Sernam aktīvus, tiem nonākot lietošanā 2012. gada 7. maijā.

13.

2012. gada 10. jūlijāTribunal de commerce de Bobigny sāka sabiedrību Mory likvidācijas procesu.

II – Tiesvedība Vispārējā tiesā un apstrīdētais rīkojums

14.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 17. decembrī, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību, lūdzot atcelt strīdīgo lēmumu.

15.

Ar apstrīdēto rīkojumu Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā nepieņemamu apelācijas sūdzības iesniedzēju intereses celt prasību neesamības dēļ.

16.

Atgādinājusi, ka saskaņā ar judikatūru tieši prasītājam ir jāsniedz pierādījumi par savu interesi celt prasību, Vispārējā tiesa ir paudusi uzskatu, ka ne ar vienu no četriem apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem argumentiem nevar pierādīt, ka tām būtu interese celt prasību ( 11 ). Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, saskaņā ar kuru ieinteresētās personas statuss, kāds vienai no tām bija administratīvā procesa gaitā, kura rezultātā tika pieņemts lēmums Sernam 3, un tās personiska piedalīšanās šajā procesā pamatojot to interesi celt prasību attiecībā uz strīdīgo lēmumu ( 12 ). Otrām kārtām, Vispārējā tiesa ir noraidījusi argumentu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēju interese celt prasību esot pamatota attiecībā uz divām prasībām, ko tās bija cēlušas Francijas tiesās, – vienu par grupai Sernam piešķirtā valsts atbalsta atgūšanu un otru – par zaudējumu atlīdzību ( 13 ). Trešām kārtām, Vispārējā tiesa ir noraidījusi argumentu, kas balstīts uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju interese celt prasību esot pamatota ar apstākli, ka Superga Invest kā Mory galvenā akcionāre tieši cieta no [Mory] radušās konkurences problēmu sekām ( 14 ). Visbeidzot, ceturtām kārtām, Vispārējā tiesa ir noraidījusi argumentu, kas balstīts uz to, ka ar strīdīgo lēmumu Komisija esot netieši noraidījusi iespējamību sākt formālo izmeklēšanas procedūru, tādējādi liedzot apelācijas sūdzības iesniedzējām izmantot procesuālās tiesības iestāties lietā, lai darītu zināmus savus apsvērumus ( 15 ).

17.

Tādējādi Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pamatojušas savu interesi celt prasību par strīdīgo lēmumu, to prasība ir jāatzīst par nepieņemamu.

III – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

18.

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu:

—

atcelt apstrīdēto rīkojumu;

—

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izskatīšanai pēc būtības un

—

atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

19.

Komisija lūdz apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20.

Ar aktu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 19. maijā, Calberson SAS, pamatojoties uz Tiesas statūtu 40. panta otro daļu, lūdza iespēju iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2015. gada 27. februāra rīkojumu šis lūgums tika noraidīts.

IV – Analīze

21.

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza divus pamatus: pirmais ir balstīts uz to, ka Vispārējā tiesa, vērtēdama apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību atcelt strīdīgo lēmumu, esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā; otrais ir balstīts uz to, ka esot pārkāpta LESD 263. panta ceturtā daļa, jo Vispārējā tiesa neesot konstatējusi, ka šis lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējas skar tieši un individuāli.

A – Ievada apsvērumi: attiecības starp tiesībām celt prasību un interesi celt prasību

22.

Pirms aplūkoju abus apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos pamatus, ir jāanalizē to iepriekš izvirzītie argumenti, saskaņā ar kuriem neesot robežšķirtnes starp, pirmkārt, intereses celt prasību jēdzienu un, otrkārt, tiešas un individuālas ietekmes jēdzienu (proti, tiesībām celt prasību), šie jēdzieni pat pilnībā sakrītot. Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju viedokli, uzskatīdama, ka šie jēdzieni ir atšķirīgi, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 263. panta ceturto daļu. Pierādījums, ka persona ir tieši un individuāli skarta, viens pats esot pietiekams, lai pierādītu tās celtās prasības pieņemamību.

23.

Šiem argumentiem nevar piekrist. Tie ir acīmredzamā pretrunā gan ar šo jēdzienu mērķi, gan ar pastāvīgo judikatūru, no kuras skaidri izriet, ka tiesības celt prasību un interese celt prasību ir divi nošķirti pieņemamības nosacījumi, par kuriem Savienības tiesas veic atsevišķu analīzi ( 16 ).

24.

Tātad tiesības celt prasību ir pieņemamības nosacījums, kas ļauj no visām fiziskajām vai juridiskajām personām identificēt tās personas, kuras ir tiesīgas celt prasību atcelt tiesību aktu attiecībā pret Savienības aktu. Iespēja tiesā vērsties pret Savienības aktu nav bez izšķirības pieejama jebkurai personai. Tā ir pieejama vienīgi tiem, kuri var norādīt, ka atrodas īpašā situācijā saistībā ar to Savienības aktu, kuras tiesiskumu tie vēlas apstrīdēt. Tieši šī īpašā situācija sniedz tiem tiesības vērsties Savienības tiesā, lai saņemtu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā attiecībā uz šo aktu.

25.

LESD 263. panta ceturtajā daļā ir precizēts, ar kādiem nosacījumiem fiziska vai juridiska persona var pieņemami celt prasību atcelt tiesību aktu attiecībā pret Savienības aktu. Tā atbilstoši šai tiesību normai īpašā situācijā, kas dod tām tiesības celt šādu prasību, ir: pirmkārt, fiziskās vai juridiskās personas, kurām attiecīgais akts ir adresēts; otrkārt, personas, ko šis akts skar tieši un individuāli; treškārt, personas, ko tieši skar reglamentējošs akts, kurš nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem ( 17 ).

26.

Savukārt interese celt prasību, lai gan arī tā ir pieņemamības nosacījums, kas saistīta ar prasītāju, attiecas uz kādu atšķirīgu prasību.

27.

Pretēji tam, ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, pat ja personai, kura apstrīd Savienības akta tiesiskumu Savienības tiesās, ir tiesības celt prasību, šis apstāklis ne vienmēr ir pietiekams, lai garantētu šīs personas prasības pieņemamību. Lai prasītājs varētu vērsties Savienības tiesās ar prasību atcelt tiesību aktu, tam ir nepieciešama arī interese celt prasību, proti, ieinteresētība tajā, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts.

28.

Saskaņā ar judikatūru šāda interese nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un ka prasības rezultātā lietas dalībnieks, kurš to cēlis, var gūt labumu ( 18 ). No tā izriet, ka, lai prasītāja prasību varētu uzskatīt par pieņemamu, prasītājam ne tikai ir jābūt īpašā situācijā attiecībā uz aktu, kura tiesiskumu tas vēlas apstrīdēt, bet šī akta atcelšanai arī ir jāizraisa pozitīva ietekme uz viņa tiesisko stāvokli. Interesei, kādai prasītājam ir jābūt, nav noteikti jāizpaužas kā ekonomiskai ieinteresētībai vai ekonomiskam labumam. Tā var būt saistīta arī ar vajadzību vai nepieciešamību pēc tiesiskās aizsardzības ( 19 ). Tieši šī vajadzība vai nepieciešamība pamato iespējamību vērsties Savienības tiesā. Ja prasītājs nevar gūt nekādu labumu no tā, ka viņa prasība, iespējams, tiks apmierināta, tad vēršanās tiesā nevar būt pamatota. Tātad, tieši lai garantētu pareizu tiesvedību, novēršot to, ka Savienības tiesai tiktu uzdoti tīri teorētiski jautājumi, kuru atrisināšana nevar izraisīt tiesiskas sekas vai sniegt labumu prasītājam, ikvienai personai, kura ceļ prasību tiesā, neatkarīgi no izraudzītā tiesību aizsardzības līdzekļa ir jābūt interesei celt prasību ( 20 ).

29.

Interesei celt prasību, kas judikatūrā kvalificēta kā jebkuras prasības galvenais un pirmais nosacījums ( 21 ), ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas stadijā, citādi prasība nav pieņemama ( 22 ), un ir nepieciešams, lai minētajā dienā šī interese būtu radusies un tā būtu pastāvoša ( 23 ). No tā izriet, ka šo interesi nevar vērtēt, ņemot vērā nākotnes notikumu, kas ir hipotētisks ( 24 ). Turklāt interesei ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, citādi tiesvedība tiek izbeigta pirms sprieduma taisīšanas ( 25 ). Visbeidzot, kā Vispārējā tiesa pareizi norādījusi apstrīdētā rīkojuma 27. punktā, tieši prasītājam ir jāsniedz pierādījumi par savu interesi celt prasību.

30.

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, pretēji tam, ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, tiesības celt prasību un interese celt prasību Savienības tiesībās ir divi nošķirti pieņemamības nosacījumi ( 26 ). Šo konstatējumu turklāt apstiprina apstāklis, ka atsevišķās lietās Savienības tiesa ir atzinusi, ka prasītājam ir tiesības celt prasību, bet ir noliegusi, ka pastāvētu interese celt prasību ( 27 ).

B – Par pirmo pamatu par kļūdām, izvērtējot apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību

31.

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi kļūdas, nekonstatēdama, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām ir interese celt prasību par strīdīgo lēmumu. Šis pamats ir iedalīts četrās daļās, no kurām katra attiecas uz kādu no četriem argumentiem – kas minēti šo secinājumu 16. punktā ‐, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas Vispārējā tiesā, pamatojot to, ka tām ir interese celt prasību, un kurus Vispārējā tiesa ir noraidījusi apstrīdētajā rīkojumā.

32.

Ja saistībā ar pirmo un ceturto daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas jauc argumentus par tiesībām celt prasību un par interesi celt prasību un ja trešajai daļai ir pakārtots raksturs attiecībā pret pārējām daļām, tad savukārt saistībā ar otro daļu par intereses celt prasību iespējamo pamatojumu ar divām prasībām, ko tās ierosinājušas valsts tiesās, apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti attiecas tīri uz apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību. Tādēļ uzskatu, ka ir lietderīgi vispirms analizēt pirmā pamata otro daļu.

1) Par pirmā pamata otro daļu: interese celt prasību un valsts tiesās celtās prasības

33.

Ar pirmā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas aplūko apstrīdētā rīkojuma 36.–51. punktu un norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un kļūdas vērtējumā, nospriezdama, ka abas prasības, kas pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju ierosmes celtas Francijas tiesās, neļauj pierādīt to interesi celt prasību. Pirmo no šīm prasībām apelācijas sūdzības iesniedzējas ir ierosinājušas Tribunal administratif de Paris [Parīzes Administratīvā tiesa] 2007. gada 25. aprīlī, un tās mērķis ir piespiest Francijas valsti atgūt grupai Sernam piešķirto atbalstu. Otrā prasība ir celta Tribunal de commerce de Paris [Parīzes Komerctiesa] 2013. gada 7. maijā, proti, pēc tam, kad bija celta prasība atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā attiecībā pret strīdīgo lēmumu, un tās mērķis ir panākt, ka grupa Sernam un Geodis atlīdzina zaudējumus, ko šīs sabiedrības apelācijas sūdzības iesniedzējām esot nodarījušas konkurences priekšrocību dēļ, ko tās guvušas tādēļ, ka tām piešķirts prettiesiskais atbalsts. Ir atsevišķi jāanalizē apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumi attiecībā uz katru no šīm abām prasībām.

a) Par prasību atgūt valsts atbalstu, kas celta Tribunal administratif de Paris

i) Apstrīdētais rīkojums

34.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd apstrīdētā rīkojuma 39.–41. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir izslēgusi, ka to interese celt prasību varētu pamatoties uz prasību, ko tās 2007. gadā cēlušas Tribunal administratif de Paris, lai piespiestu Francijas valsti atgūt grupai Sernam piešķirto atbalstu. Lai nonāktu pie šī secinājuma, Vispārējā tiesa ir norādījusi, pirmkārt, ka šī prasība ir vērsta nevis uz nodarīto zaudējumu atlīdzību, bet gan uz grupai Sernam piešķirtā atbalsta atgūšanu un, otrkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas daudzus gadus nav darījušas neko, lai panāktu, ka tiek atlīdzināti iespējamie zaudējumi, kas izriet no konkurences izkropļojuma, ko izraisījis minētais atbalsts.

ii) Lietas dalībnieku argumenti

35.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, noraidīdama iespēju tām pamatot savu interesi celt prasību ar to Tribunal administratif de Paris ierosināto prasību atlīdzināt valsts atbalstu. Pretēji tam, ko likusi saprast Vispārējā tiesa, ne no viena dokumenta neizrietot, ka interese celt prasību attiecībā pret Savienības aktu varētu tikt pamatota vienīgi ar to, ka valsts tiesās ir celta prasība atlīdzināt zaudējumus. Citas valsts tiesā juridiski korekti ierosinātas prasības, tādas kā prasība, ko tās cēlušas Tribunal administratif de Paris, varētu pilnībā pamatot šādu interesi. Šīs prasības mērķis esot panākt, ka Francijas valsts atgūst nesaderīgo atbalstu no visiem šī atbalsta turpmākajiem saņēmējiem, to skaitā Geodis. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas esot skaidri vērsušās pret Geodis šajā prasībā – tas izrietot no atsevišķiem dokumentiem, kas iesniegti Tiesā. Tribunal administratif [de Paris] nolēmums attiecībā uz šo prasību atlīdzināt zaudējumus esot atkarīgs no strīdīgā lēmuma iespējamās atcelšanas, jo šāda atcelšana ļautu apelācijas sūdzības iesniedzējām savu pieteikumu atlīdzināt valsts atbalstu attiecināt uz Geodis. Šajos apstākļos Vispārējai tiesai esot vajadzējis atzīt, ka strīdīgā lēmuma iespējamā atcelšana radītu tiesiskas sekas attiecībā uz prasību atlīdzināt zaudējumus un ka tādējādi tā sniegtu labumu apelācijas sūdzības iesniedzējām, kas pamatojot apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī norāda, ka Tribunal administratif de Paris nolēmums, kurā Francijas valstij tiktu piespriests atgūt no Geodis prettiesisko atbalstu, palielinātu iespējamību, ka tiks apmierināta prasība atlīdzināt zaudējumus, kura ierosināta Tribunal de commerce de Paris.

36.

Komisija savukārt norāda, ka sabiedrības Mory pastāv tikai to likvidācijas nolūkos. Tātad ir izslēgts, ka tās varētu rast interesi celt prasību tajā, ka tiek atjaunots to konkurences stāvoklis, pateicoties prettiesiskā un nesaderīgā atbalsta, kas piešķirts Sernam, atgūšanai. Savā prasības pieteikumā Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzējas turklāt esot minējušas vienīgi iespēju ierosināt prasību atlīdzināt zaudējumus, mēģinādamas pamatot interesi celt prasību. Turklāt arguments par pieteikuma atlīdzināt atbalstu attiecināšanu uz Geodis esot nepieņemams, jo šī attiecināšana esot notikusi pēc apstrīdētā rīkojuma un tādējādi to nevarot ņemt vērā, izvērtējot apstrīdētā rīkojuma tiesiskumu. Starp citu, pieteikumā par lietas ierosināšanu Vispārējā tiesā šis arguments neesot minēts, jo tobrīd Geodis vēl nebija ieguvusi Sernam aktīvus. Tādējādi prasība nekādi neesot tikusi attiecināta uz Geodis automātiski. Pakārtoti Komisija norāda – katrā ziņā nekādi nav pierādīts tas, ka minētajam argumentam būtu jebkāds pamats, tāpat arī nav ne mazākās iespējas, ka tas būtu sekmīgs valsts tiesībās.

37.

Turklāt, pēc Komisijas uzskatiem, šķiet, ka Tribunal administratif de Paris ir nodomājusi izdot rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas. Tiklīdz Komisija pieņem lēmumu, kurā atzīst attiecīgo atbalstu par nesaderīgu un uzdod to atgūt, kā tas ir šajā lietā, prasībai, kas pirms tam sākta valsts tiesā, zūdot priekšmets. Visbeidzot, arguments, saskaņā ar kuru Tribunal administratif de Paris nolēmums, kas būtu labvēlīgs apelācijas sūdzības iesniedzējām, palielinot iespējamību, ka tiks apmierināta prasība atlīdzināt zaudējumus, esot jauns arguments, kurš tādēļ esot nepieņemams un katrā ziņā nepamatots.

iii) Analīze

38.

Vispirms jānorāda, ka, lasot pieteikumu par lietas ierosināšanu, kā arī apsvērumus par iebildi par nepieņemamību, ko Vispārējā tiesā iesniegušas apelācijas sūdzības iesniedzējas, var nešaubīgi redzēt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir vairākkārt atsaukušās uz prasību atlīdzināt zaudējumus, ko tās ierosinājušas Tribunal administratif de Paris, un ir balstījušās uz šo prasību, pierādot savu interesi celt prasību. No tā izriet, ka arguments, kas balstīts uz šo prasību, pats par sevi nav jauns elements saistībā ar apelāciju un tādējādi tas ir jāuzskata par pieņemamu.

39.

Kad tas ir pieminēts, arguments, ko Vispārējā tiesa izmantojusi apstrīdētā rīkojuma 40. punktā, lai noliegtu to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām ir interese celt prasību, kas pamatota ar prasību atlīdzināt zaudējumus, kura ierosināta Tribunal administratif de Paris – proti, ka šī prasība neattiecās uz to iespējamo zaudējumu atlīdzību ‐, kā arī ar to saistītie apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti rada vispārēju jautājumu par to, kāda veida prasība, ko prasītājs cēlis valsts tiesā, var pamatot interesi celt prasību Savienības tiesās. Vai šādu interesi var pamatot tikai prasība atlīdzināt zaudējumus, kā izriet no Vispārējās tiesas argumentācijas, vai arī, kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, šādu interesi var pamatot jebkura prasība, kuras mērķis ir novērst konkurences traucējumus, ko izraisījis nesaderīgs atbalsts?

40.

Atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, ir rodama intereses celt prasību definīcijā, kas ir izklāstīta judikatūrā ( 28 ), atbilstoši kurai interese celt prasību paredz, ka apstrīdētā akta atcelšana var sniegt labumu prasītājam. Ņemot vērā šo definīciju, ir jāuzskata, ka interese celt prasību Savienības tiesā var tikt pamatota ar jebkuru prasību, ko prasītājs cēlis valsts tiesā, saistībā ar kuru apstrīdētā akta iespējamā atcelšana Savienības tiesā var sniegt prasītājam priekšrocību konkrēti attiecībā uz šo prasību. Šo intereses celt prasību interpretāciju apstiprina apstāklis, ka Tiesa ir atzinusi, ka interese celt prasību pastāv, jo tiesā ir celtas citas prasības, nevis prasība par zaudējumu atlīdzību ( 29 ).

41.

Manuprāt, no tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdētā rīkojuma 40. punktā pauzdama uzskatu, ka ar prasību, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ierosinājušas Tribunal administratif de Paris, nevar tikt pamatota to interese celt prasību Vispārējā tiesā tikai tādēļ vien, ka minētā prasība nebija vērsta uz to, lai tiktu atlīdzināti zaudējumi, kuri, iespējams, nodarīti apelācijas sūdzības iesniedzējām. Vispārējai tiesai būtu vajadzējis pārbaudīt, vai saistībā ar prasību, ko tās ierosinājušas minētajā valsts tiesā, apelācijas sūdzības iesniedzējas būtu varējušas gūt labumu no strīdīgā lēmuma atcelšanas.

42.

Tātad rodas jautājums, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas būtu varējušas faktiski gūt priekšrocību no strīdīgā lēmuma atcelšanas saistībā ar savu prasību Tribunal administratif de Paris.

43.

Šajā ziņā vispirms ir jānoraida Komisijas arguments, saskaņā ar kuru šai prasībai pēc lēmuma Sernam 3 esot zudis priekšmets. Lai gan vēstulē, ko Tribunal administratif [de Paris] nosūtījusi apelācijas sūdzības iesniedzējām un ko tās iesniegušas Tiesai, var saskatīt, ka Tribunal administratif ir bijušas šaubas par apelācijas sūdzības iesniedzēju gribu atstāt savu prasību spēkā ( 30 ), tomēr ir jākonstatē, ka neviens pierādījums lietas materiālos nepamato šo Komisijas argumentu, un katrā ziņā Savienības tiesām apelācijā nav jāatzīst, ka valsts tiesā ierosinātai prasībai būtu zudis priekšmets.

44.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā norāda, ka tās būtu varējušas gūt divu veidu priekšrocības saistībā ar prasību, ko tās ierosinājušas Tribunal administratif de Paris, kas pamatojot to interesi celt prasību. Pirmkārt, strīdīgā lēmuma atcelšana tām ļautu šajā prasībā pieteikumu atlīdzināt valsts atbalstu attiecināt uz Geodis. Otrkārt, Tribunal administratif de Paris labvēlīgs nolēmums palielinot iespējamību, ka tiks apmierināta to prasība atlīdzināt zaudējumus, kas ierosināta Tribunal de commerce [de Paris].

45.

Attiecībā uz, pirmām kārtām, iespējamo Geodis iekļaušanu to personu lokā, no kurām valstij vajadzētu atgūt nesaderīgo atbalstu, Komisija apgalvo, ka šis arguments esot nepieņemams tāpēc, ka tas nav minēts pieteikumā par lietas ierosināšanu, un tāpēc, ka pieteikuma atlīdzināt valsts atbalstu attiecināšana uz Geodis esot apstāklis, kas radies pēc apstrīdētā rīkojuma; tādējādi to nevarot ņemt vērā, izvērtējot apstrīdētā rīkojuma tiesiskumu. Neesot strīda, ka brīdī, kad Vispārējā tiesa izdeva apstrīdēto rīkojumu, nebija prasības, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas būtu pret Geodis juridiski korekti ierosinājušas Tribunal administratif de Paris.

46.

Tomēr šajā ziņā ir jākonstatē – kā jau esmu minējis šo secinājumu 38. punktā –, ka savā prasības pieteikumā pirmajā instancē un savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību, kas iesniegta Vispārējā tiesā, apelācijas sūdzības iesniedzējas tiešām ir izklāstījušas to, ka ir cēlušas prasību atlīdzināt valsts atbalstu Tribunal administratif de Paris. Šajā saistībā tās ir izklāstījušas, pirmkārt, ka šīs prasības mērķis bija piespiest Francijas Ekonomikas ministriju [Ministère de l’Économie] atgūt prettiesisko atbalstu no ikviena šī atbalsta saņēmēja un iespējamā turētāja – Komisija to atzīst; un, otrkārt, ka pastāv tieša saikne starp šo prasību un tiesvedību Vispārējā tiesā, jo, ja tiktu uzskatīts, ka Geodis ir ticis nodots prettiesiskais atbalsts, kas pirms tam bija piešķirts grupai Sernam, tad šai sabiedrībai būtu vajadzējis to atmaksāt valstij.

47.

Šajos apstākļos Komisija nevar apgalvot, ka attiecīgais arguments būtu jauns un tātad nepieņemams. Otrs jautājums, pie kura tūlīt atgriezīšos, ir jautājums par to, vai apstāklis, ka brīdī, kad Vispārējā tiesa izdeva apstrīdēto rīkojumu, prasība atlīdzināt zaudējumus vēl nebija attiecināta uz Geodis, ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēju iespējamās intereses celt prasību radušās un pastāvošas intereses raksturu.

48.

Kad atzīta šī argumenta pieņemamība, ir jāpārbauda tā pamatojums. Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina – kā esmu izklāstījis šo secinājumu 11. punktā –, ka ar strīdīgo lēmumu Komisija ir konstatējusi, ka nav saimnieciskās pēctecības starp, pirmkārt, grupu Sernam un, otrkārt, Geodis un BMV un ka šī iemesla dēļ Francijas iestādēm valsts atbalsta, kas piešķirts grupai Sernam, atgūšana nav jāattiecina uz abām pēdējām minētajām sabiedrībām. Tā kā prasība, kas ir izskatīšanā Tribunal administratif de Paris, attiecas uz šī paša atbalsta atgūšanu no visiem saņēmējiem, tad tiešas saiknes esamību starp strīdīgo lēmumu un valsts tiesvedību, manuprāt, ir grūti noliegt. Tā kā tajā ir izslēgts pienākums attiecīgo atbalstu atgūt no Geodis un no BMV, strīdīgais lēmums var ietekmēt tiesvedību, kas norisinās Tribunal administratif de Paris, jo minētā tiesa nevarēs attiecīgā gadījumā uzdot atgūt valsts atbalstu no šīm personām. No tā izriet, ka principā, nojaucot šķērsli tam, ka personu loks, no kurām atbalstu var atgūt, iespējams, tiek paplašināts, strīdīgā lēmuma atcelšana var sniegt labumu apelācijas sūdzības iesniedzējām saistībā ar prasību, kas ir izskatīšanā minētajā valsts tiesā. Taču šajā ziņā man šķiet, ka ir nozīme trim apsvērumiem.

49.

Pirmkārt, patiesa labuma esamība apelācijas sūdzības iesniedzējām saistībā ar izskatīšanā Tribunal administratif de Paris esošo prasību strīdīgā lēmuma atcelšanas gadījumā: šis labums, kas pamatotu interesi celt prasību, ir atkarīgs no ietekmes, kāda minētajam lēmumam ir prasībai valsts [tiesā]. Citiem vārdiem sakot, ir jāpārbauda, vai valsts tiesai ir saistošs strīdīgais lēmums.

50.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar LESD 288. panta ceturto daļu lēmumi ir saistoši tajos norādītajiem adresātiem visos aspektos. Tādējādi dalībvalstij, kurai adresēts Komisijas lēmums attiecībā uz prettiesiska un ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta atgūšanu, atbilstoši šim pantam ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu minētā lēmuma izpildi. Šis saistošais raksturs attiecas uz visām adresātes valsts struktūrām, tostarp tās tiesām ( 31 ).

51.

Šajā lietā strīdīgajam lēmumam atbilstoši LESD 288. panta ceturtajai daļai ir tāda lēmuma forma, kurš adresēts Francijas Republikai. Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto judikatūru, tā saturs ir saistošs dalībvalstij, kurai tas adresēts, tostarp tās tiesām. No tā, manuprāt, izriet, ka Tribunal administratif de Paris šāds lēmums ir saistošs un ka, ja vien tas netiks atcelts, [minētā tiesa] nevarēs pretrunā ar to izdot rīkojumu valsts atbalstu, kas piešķirts grupai Sernam, atgūt no Geodis un BMV ( 32 ).

52.

Otrkārt, ir jāpārbauda, vai apstāklis, ka brīdī, kad Vispārējā tiesa izdeva apstrīdēto rīkojumu, prasība atlīdzināt zaudējumus vēl nebija attiecināta uz Geodis, liedz atzīt apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību par radušos un pastāvošu. Šajā ziņā, kā izriet no lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem, konkrēta prasības atlīdzināt zaudējumus attiecināšana uz Geodis ir notikusi dienā, kas ir pēc apstrīdētā rīkojuma [izdošanas dienas]. Tomēr ir jākonstatē, ka tad, kad tika celta prasība Vispārējā tiesā, minētā prasība jau bija ierosināta un brīdī, kad tika izdots apstrīdētais rīkojums, tā vēl tika izskatīta. Šī prasība attiecās uz visiem attiecīgā valsts atbalsta saņēmējiem un iespējamiem turētājiem, tostarp tātad uz Geodis, gadījumā, ja, pretēji tam, kas atzīts strīdīgajā lēmumā, Geodis būtu tikusi atzīta par šī atbalsta nākamo saņēmēju. Turklāt savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību, kas iesniegta Vispārējā tiesā, apelācijas sūdzības iesniedzējas bija uzsvērušas savu interesi attiecināt valsts atbalsta atgūšanu uz Geodis un tiešo saikni starp strīdīgo lēmumu un valsts tiesā notiekošās tiesvedības iznākumu. Šajos apstākļos nedomāju, ka prasības atlīdzināt zaudējumus attiecināšanu uz Geodis varētu uzskatīt tīri hipotētisku notikumu, kas nevarētu pamatot radušos un pastāvošu interesi celt prasību Vispārējā tiesā.

53.

Treškārt, ir jāanalizē Komisijas arguments, saskaņā ar kuru, tā kā sabiedrības Mory ir likvidācijas procesā un tātad vairs nedarbojas tirgū, tās neesot ieinteresētas tajā, ka tiek atjaunots to konkurences stāvoklis, atgūstot valsts atbalstu, un tādējādi tām neesot intereses celt prasību attiecībā pret strīdīgo lēmumu.

54.

Tomēr šajā argumentā Komisija, manuprāt, jauc interesi celt prasību tiesvedībā valsts tiesā ar interesi celt prasību, kas nepieciešama Savienības tiesās. Kā esmu vairākkārt atgādinājis, saskaņā ar Savienības tiesu judikatūru interese celt prasību nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšana var sniegt labumu prasītājam. Esmu norādījis, ka strīdīgā lēmuma iespējamā atcelšana nojauktu šķērsli, kas liedz attiecināt prasību atlīdzināt zaudējumus, kura ir izskatīšanā valsts tiesā, uz citiem potenciālajiem valsts atbalsta, kas atzīts par nesaderīgu, saņēmējiem. Tieši tas ir apelācijas sūdzības iesniedzēju labums, kas pamato to interesi celt prasību attiecībā pret strīdīgo lēmumu.

55.

Savukārt tieši Tribunal administratif de Paris, nevis Savienības tiesās tiek lūgts atgūt valsts atbalstu. Apgalvot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas vairs nav ieinteresētas minētā valsts atbalsta atgūšanā, līdzinātos paziņojumam, ka tās vairs nav ieinteresētas turpināt valsts tiesvedību; Savienības tiesai šāds paziņojums nav jāsniedz. No tā izriet, ka, pretēji tās apgalvojumiem tiesas sēdē, tieši Komisija pati ar savu argumentu tiesvedībā Savienības tiesās riskē iekļaut pieņemamības nosacījumu attiecībā uz valsts tiesā ierosinātu prasību. Tāpēc šis arguments ir jānoraida.

56.

Attiecībā uz, otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, saskaņā ar kuru to interese celt prasību esot pamatota ar faktu, ka Tribunal administratif de Paris labvēlīgs nolēmums palielinot iespējamību, ka tiks apmierināta to prasība atlīdzināt zaudējumus, kas ierosināta Tribunal de commerce [de Paris], vēlos norādīt, ka neatkarīgi no jautājuma par šīs prasības pieņemamību apelācijas sūdzības iesniedzējas nepaskaidro, kāda ir saikne starp abām prasībām, kura pamatotu to, ka varbūt palielinās iespējamība, ka tiks apmierināta to prasība atlīdzināt zaudējumus. Šajos apstākļos minētajam argumentam nevar piekrist.

57.

Tiktāl, ciktāl šis arguments ir jāsaprot tādā nozīmē, ka, ja Tribunal administratif de Paris būtu jāatzīst pienākums atgūt atbalstu no Geodis kā no atbalsta saņēmējas, tad Geodis, iespējams, varētu tikt atzīta par atbildīgu par sabiedrībām Mory nodarītajiem zaudējumiem, šis arguments sakrīt ar argumentiem par prasību atlīdzināt zaudējumus un tiks analizēts daļā, kas attiecas uz minēto prasību.

58.

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka, nekonstatēdama, ka saistībā ar prasību, ko tās ierosinājušas Tribunal administratif de Paris, apelācijas sūdzības iesniedzējas būtu varējušas gūt labumu no apstrīdētā lēmuma atcelšanas, Vispārējā tiesa, manuprāt, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tādējādi ierosinu atcelt apstrīdēto rīkojumu.

b) Par prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celta Tribunal de commerce de Paris

i) Apstrīdētais rīkojums

59.

Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd apstrīdētā rīkojuma 42.–50. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka tās nav pierādījušas, ka strīdīgā lēmuma atcelšana vienkāršotu prasību par zaudējumu atlīdzību, ko tās cēlušas Tribunal de commerce de Paris ar mērķi piespriest grupai Sernam un Geodis solidāri atlīdzināt zaudējumus, ko šīs sabiedrības tām esot nodarījušas, saņemdamas prettiesisko valsts atbalstu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, pirmkārt, ka strīdīgā lēmuma atcelšana nedotu nekādu labumu apelācijas sūdzības iesniedzējām, jo prasība attiecas uz grupu Sernam, tāpēc, ka lēmumā Sernam 2 jau bija norādīts, ka atbalsts, ko saņēmusi grupa Sernam, ir prettiesisks un nesaderīgs. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas esot varējušas celt prasību par zaudējumu atlīdzību pēc šī lēmuma pieņemšanas.

60.

Otrkārt, attiecībā uz Geodis Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka, tā kā Geodis ir pārņēmusi grupas Sernam darbību dienā, kas ir pēc strīdīgā lēmuma datuma, Geodis nevar būt atbildīga par apelācijas sūdzības iesniedzēju slikto finansiālo stāvokli. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī neesot pierādījušas, ka Geodis saskaņā ar valsts tiesībām varētu tikt saukta pie atbildības par iespējamiem zaudējumiem, ko izraisījusi grupa Sernam, tādēļ vien, ka Geodis ir pārņēmusi atsevišķus šīs grupas aktīvus. Turklāt Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka, tā kā sabiedrības Mory kopš savas likvidācijas ir izbeigušas jebkādu saimniecisko darbību, tām nevar būt nodarīti nekādi vēlāki zaudējumi, ko izraisījusi Geodis veiktā grupas Sernam aktīvu pārņemšana.

ii) Lietas dalībnieku argumenti

61.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepamatoti uzskatījusi, ka prasība atlīdzināt zaudējumus, kas celta Tribunal de commerce de Paris, nevar pamatot to interesi celt prasību. Vispirms, šī prasība neesot novēlota. To celt esot kļuvis iespējams tikai pēc tam, kad esot pieņemts lēmums Sernam 3, ar ko atbalsts atzīts par nesaderīgu, jo lēmums Sernam 1 un lēmums Sernam 2 esot lēmumi, kuros atbalsts atļauts ar nosacījumiem. Tāpat fakts, ka prasība atlīdzināt zaudējumus vēl nebija celta, kad Vispārējā tiesā tika iesniegta prasība atcelt tiesību aktu, neļaujot secināt, ka nepastāv interese celt prasību. Pirmkārt, šī prasība esot skaidri minēta prasības pieteikumā Vispārējā tiesā, un, otrkārt, tā esot ierosināta pirms apstrīdētā rīkojuma izdošanas. Bez tam Vispārējā tiesa nevarot – lai noteiktu, vai pastāv interese tajā celt prasību – aizstāt valsts tiesas vērtējumu ar savu vērtējumu par pret Geodis vērstās prasības atlīdzināt zaudējumus pamatotību un uzskatīt, ka šī prasība ir lemta neveiksmei. Prasība pret Geodis katrā ziņā esot leģitīma, jo Geodis, pirmkārt, esot bijusi atbildīga par lēmuma Sernam 1 nepiemērošanu un, otrkārt, Geodis esot jāuzskata par faktisko nesaderīgā atbalsta saņēmēju un tādējādi par parādnieci attiecībā uz pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti sabiedrībām Mory, solidāri ar minētā atbalsta turpmākajiem saņēmējiem un tā piešķīrēju. Visbeidzot, ja strīdīgais lēmums tiktu atcelts, apelācijas sūdzības iesniedzējas varētu atsaukties pret Geodis uz teoriju par nepamatotu iedzīvošanos. Attiecībā uz argumentu, kas sniegts, lai pamatotu vispārīgāko pamatu, kas jau izvirzīts Vispārējā tiesā, šis arguments apelācijā esot pieņemams.

62.

Saskaņā ar Komisijas viedokli, lai pamatotu interesi celt prasību, nepietiek atsaukties uz jebkādu turpmāku vai esošu prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celta valsts tiesā, neatkarīgi no iespējamības lietā uzvarēt. Saskaņā ar judikatūru prasītājam vajadzētu pierādīt reālu un būtisku interesi tajā, ka (kaut vai varbūtējā) prasībā par atbildību atbilstoši prasītajam valsts tiesās tiek atcelts [tiesību akts]; šī interese tomēr nedrīkst būt tīri hipotētiska. Pārējos gadījumos, ja ir izpildīti nosacījumi, prasītāja tiesības tiekot izmantotas, izvirzot iebildi par prettiesiskumu valsts tiesās, kas ļaujot novērst nelietderīgu prasību celšanu Savienības tiesās. Šajā lietā pierādījuma par reālu ieinteresētību prasītajā [tiesību akta] atcelšanā pirmajā instancē acīmredzami trūkst. Apelācijas sūdzības iesniedzējas esot iesniegušas savu prasību par atbildību tikai tāpēc, lai atbildētu uz Komisijas iebildi par nepieņemamību, un tas noticis vairāk nekā gadu pēc lēmuma Sernam 3 [pieņemšanas]. Arguments, saskaņā ar kuru Geodis varot tikt uzskatīta par atbildīgu par lēmuma Sernam 1 nepiemērošanu, esot jauns arguments, kas nav pieņemams apelācijā. Turklāt tas esot acīmredzami nepamatots, jo ar šo lēmumu pienākums esot paredzēts nevis Geodis, bet gan Francijas valstij. Visbeidzot, arī arguments, kas pamatots ar nepamatotu iedzīvošanos, esot acīmredzami nepieņemams, jo tas pirmo reizi esot izvirzīts apelācijā. Katrā ziņā šīs teorijas pamatojumam neesot sniegts neviens nopietns arguments.

iii) Analīze

63.

Vai tam, lai prasītājam varētu būt radusies un pastāvoša interese celt prasību Savienības tiesā, kas, konkrēti, pamatota ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celta valsts tiesā, ir nepieciešams, ka prasītājs šo prasību jau ir cēlis brīdī, kad tas ceļ prasību Savienības tiesā? Vai šim prasītājam ir jāpierāda – un, ja tā, tad kāds ir pierādījumu standarts –, ka prasība, ko tas cēlis valsts tiesā, var tikt apmierināta? Un kādā mērā Savienības tiesai ir jāizvērtē – un pat vai tā var izvērtēt – iespējamība, ka valsts tiesā celtā prasība tiks apmierināta, lai secinātu, ka [šī iespējamība] var pamatot radušos un pastāvošu interesi celt prasību Savienības tiesā?

64.

Tādi ir daži no jautājumiem, ko šajā apelācijas daļā izvirzījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas.

65.

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, manuprāt, ir, pirmkārt, jāatgādina, ka judikatūrā interese celt prasību ir raksturota kā radusies un pastāvoša interese, kas nevar tikt izvērtēta saistībā ar notikumu nākotnē, kurš ir hipotētisks ( 33 ). Otrkārt, es uzskatu, ka ir lietderīgi izanalizēt judikatūru un, konkrēti, lietas, kurās interese celt prasību Savienības tiesā ir tikusi izskatīta attiecībā uz saiknēm starp prasību atcelt tiesību aktu un citu prasību tiesā. Šāda analīze sniedz derīgas norādes.

– Judikatūras analīze: interese celt prasību un prasības tiesā

66.

Analizējot atbilstošo judikatūru, var identificēt trīs veidu lietas.

67.

Pirmā lietu kategorija attiecas uz gadījumiem, kuros intereses celt prasību esamība ir izskatīta saistībā ar prasības par zaudējumu atlīdzību celšanu pret Savienību Savienības tiesās. Šī veida lietās saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasītājam ir interese lūgt atcelt aktu, kas prasītāju skar tieši, lai panāktu, ka Savienības tiesa konstatē, ka attiecībā pret prasītāju ir pieļauta prettiesiska rīcība, un tādējādi šāds konstatējums var būt pamats iespējamai prasībai par zaudējumu atlīdzību, kuras mērķis ir panākt atbilstošu atlīdzinājumu par zaudējumiem, ko izraisījis apstrīdētais akts ( 34 ). Šajā saistībā Tiesa ir precizējusi, ka prasītāja intereses celt prasību saglabāšanās (un tātad, a fortiori, esamība) ir jāizvērtē in concreto, ņemot vērā tostarp iespējamā pārkāpuma sekas un iespējamā kaitējuma būtību ( 35 ).

68.

Tādējādi ir jākonstatē, ka saskaņā ar judikatūru šajā pirmajā lietu kategorijā ar vienkāršu iespējamību, ka tiks celta prasība par zaudējumu atlīdzību, pietiek, lai pamatotu radušos un pastāvošu interesi celt prasību. Savukārt šajā nolūkā nekādi nav nepieciešams, lai prasība par zaudējumu atlīdzību jau būtu celta brīdī, kad tiek celta prasība atcelt tiesību aktu.

69.

Šajā ziņā vēl ir jānorāda, pirmkārt, ka šādā gadījumā konstatējums par Savienības [rīcības] prettiesiskumu noteikti ir priekšnoteikums prasībai par zaudējumu atlīdzību pret pašu Savienību, un, otrkārt, ka saskaņā ar judikatūru, kas minēta šo secinājumu 29. un 65. punktā, šādas prasības par zaudējumu atlīdzību celšana katrā ziņā nedrīkst būt tīri hipotētiska. Tādējādi lietā Socratec/Komisija ( 36 ) Vispārējā tiesa, pamatojoties uz virkni pierādījumu, ir konstatējusi, ka prasība par zaudējumu atlīdzību pret Savienību, uz kuru prasītāja šajā lietā norādījusi, lai pamatotu savu interesi celt prasību, bija tīri hipotētiska. Tādējādi Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka prasītājai nav intereses celt prasību un ka līdz ar to prasītājas prasība nav pieņemama ( 37 ).

70.

Otra lietu kategorija, no kurām visas lietas ir izskatījusi Vispārējā tiesa un kuru vidū ir lietas Sniace/Komisija ( 38 ) un Salvat père & fils u.c./Komisija ( 39 ), uz ko Komisija ir atsaukusies savos procesuālajos rakstos, attiecas uz atšķirīgu situāciju ( 40 ). Šajās lietās prasītāji bija domājuši pamatot savu interesi celt prasību ar risku, ka trešās personas varētu pret tiem celt prasības valsts tiesās. Vispārējā tiesa ir izvēlējusies pieeju, saskaņā ar kuru interese celt prasību var tikt secināta vai nu no tā, ka ir pierādīts risks, ka prasītāju tiesisko stāvokli ietekmē prasības tiesā, vai arī no tā, ka ir radies un pastāvošs risks, ka tiesā tiks celtas prasības ( 41 ).

71.

Ja lietās Sniace/Komisija un Salvat père & fils u.c./Komisija, kuras minējusi Komisija, Vispārējā tiesa bija secinājusi, ka nav pierādīta riska, tad lietā TV2/Danmark u.c./Komisija tā savukārt ir secinājusi, ka šāds risks pastāv. Lai to secinātu, Vispārējā tiesa it īpaši ir ņēmusi vērā faktu, ka pēc prasības atcelt tiesību aktu iesniegšanas Vispārējā tiesā trešā persona faktiski bija ierosinājusi prasību par zaudējumu atlīdzību pret prasītāju, lai saņemtu atlīdzību par iespējamiem zaudējumiem, ko izraisījusi attiecīgā prettiesiskā valsts atbalsta izmantošana. Pēc Vispārējās tiesas uzskatiem, šīs prasības ierosināšana bija materializējusi to, ka pastāv pierādīts risks, ka šī prasība tiks ierosināta ( 42 ).

72.

Tātad ir jākonstatē, ka arī šajā otrajā lietu kategorijā, tāpat kā pirmajā, saskaņā ar judikatūru tas, ka dienā, kad Savienības tiesā tiek celta prasība atcelt tiesību aktu, pastāv risks, ka tiesā tiks celtas prasības, kas var ietekmēt prasītāja tiesisko stāvokli saistībā ar apstrīdēto aktu, ja [šis risks] ir pierādīts, ir pietiekami, lai pierādītu interesi celt prasību; nav nepieciešams, lai prasība jau būtu celta.

73.

Trešajā lietu kategorijā Savienības tiesa ir analizējusi prasītāja interesi celt prasību saistībā ar iespējamām prasībām, ko pats prasītājs var celt valsts tiesās. Tā lietā Lech‑Stahlwerke/Komisija ( 43 ) Tiesa ir atzinusi, ka prasītājai ir interese celt prasību, kura ir pamatota ar prasību, ko tā, iespējams, būtu varējusi celt valsts tiesā ( 44 ). Rīkojumā First Data u.c./Komisija ( 45 ), kas attiecās uz LESD 101. pantu, Vispārējā tiesa savukārt ir noliegusi, ka prasītājām būtu interese celt prasību, uzskatīdama, ka strīdīgā lēmuma atcelšana nav nepieciešama, lai pamatotu prasītāju iespējamo prasību par zaudējumu atlīdzību pret labuma guvēju no negatīva apstiprinājuma lēmuma ( 46 ).

74.

Judikatūras analīze, ko nupat veicu, manuprāt, ļauj gūt dažas mācības par iespējamību norādīt uz citām prasībām tiesā, pamatojot intereses celt prasību esamību saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu Savienības tiesā.

75.

Pirmām kārtām, lai prasība tiesā, it īpaši prasība par zaudējumu atlīdzību, varētu pamatot prasītāja interesi celt prasību, ne vienmēr ir nepieciešams, lai šī prasība jau būtu celta brīdī, kad Savienības tiesā tiek celta prasība atcelt tiesību aktu. Tomēr ir nepieciešams, lai minētajā brīdī šādas prasības ierosināšana nebūtu tīri hipotētiska, bet gan lai pastāvētu pierādīta varbūtība, ka šāda prasība tiks celta. Ir ticis uzskatīts, ka apstāklis, ka šī prasība tiek celta tiesvedības gaitā, materializē šādu pierādītu varbūtību.

76.

Otrām kārtām, ir nepieciešams, lai pastāvētu tieša saikne starp apstrīdētā Savienības akta iespējamo atcelšanu un prasību (it īpaši, prasību par zaudējumu atlīdzību), uz kuru sniegta norāde, lai pamatotu to, ka pastāv interese celt prasību, lai panāktu šī akta atcelšanu. Šī tiešā saikne paredz, ka apstrīdētā akta atcelšana ir nepieciešama, lai tiktu ietekmēts prasītāja tiesiskais stāvoklis saistībā ar norādīto prasību tiesā. Kā esmu minējis šo secinājumu 29. punktā, prasītājam ir jāpierāda, ka pastāv šī tiešā saikne, kāda ir starp Savienības akta iespējamo atcelšanu un ietekmi uz prasītāja tiesisko stāvokli.

77.

Trešām kārtām, ir jākonstatē, ka nevienā no aplūkotajām lietām Savienības tiesa nav pievērsusies analīzei (vēl jo mazāk, sīkai analīzei) par iespējamību, ka prasība, uz kuru norādīts, tiks apmierināta, lai atzītu interesi celt prasību, un tā tas bijis, neraugoties uz apstākli, ka šī prasība ir (potenciāli) tikusi celta pašā Savienības tiesā vai valsts tiesā. Nevienā no šīm lietām Savienības tiesas nav noliegušas to, ka pastāv interese celt prasību, pamatojoties uz analīzi pēc būtības attiecībā uz iespējamību, ka norādītā prasība varētu tikt apmierināta.

78.

Jautājums par to, cik liela ir varbūtības pakāpe, ka valsts tiesā celtā prasība tiks apmierināta, kas prasītājam būtu jāpierāda, lai pierādītu savu interesi celt prasību, un ar to saistītais jautājums par vērtējumu, kas būtu jāsniedz Savienības tiesai, ir delikāti jautājumi. Tiem nepieciešama dažādu vajadzību izsvēršana: pirmkārt, [izsverot] vajadzību, ka Savienības tiesā netiek iesniegti tīri teorētiski jautājumi, kuru atrisināšana nevar izraisīt tiesiskas sekas, un, otrkārt, vajadzību ievērot Savienības tiesas un valstu tiesu attiecīgās kompetences jomas.

79.

Šajā aspektā, lai gan Savienības tiesai, protams, ir jāpārbauda, vai prasītājs ir pierādījis, ka pastāv kaut vai iespējama reāla interese [tiesību akta] atcelšanā, kas lūgta prasībā valsts tiesās, tai toties nav [pienākuma] – un tā arī nevar – valsts tiesas vietā lemt par šīs prasības pamatotību, kā Komisija pati ir pareizi norādījusi.

80.

Šajos apstākļos, ņemot vērā šo secinājumu 67.–73. punktā veikto judikatūras analīzi, uzskatu – ja prasītājs ir pierādījis, ka prasība, uz kuru norādīts, pamatojot tā interesi celt prasību, nav hipotētiska, kā arī to, ka pastāv tieša saikne starp apstrīdētā Savienības akta iespējamo atcelšanu un ietekmi uz prasītāja tiesisko stāvokli saistībā ar minēto prasību, tad ar to vajadzētu pietikt, lai pamatotu tā interesi celt prasību, izņemot gadījumus, kad šī prasība ir bijusi samākslota vai fiktīva vai arī tā ir bijusi acīmredzama nereālistiska. Vērtējums par iespējamību, vai valsts tiesā ierosinātā prasība tiks apmierināta, pat ja šis vērtējums ir kopsavilkuma veidā, neizbēgami ietver šādas prasības izskatīšanu pēc būtības, pamatojoties uz valsts tiesībām. Šāda analīze, manuprāt, nav jāveic Savienības tiesai.

81.

Šajā ziņā vēl ir jāpiemin, ka – atbilstoši tam, ko norādījusi Komisija – prasības atcelt tiesību aktu iespējamā noraidīšana intereses celt prasību neesamības dēļ patiešām neskar iespējamību [prasītājam] apstrīdēt Savienības akta, kas ir minētās prasības priekšmets, spēkā esamību ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja vēlāk izrādās, ka šī akta tiesiskumu valsts tiesa var uzskatīt par noteicošo, lemjot par šajā tiesā izskatāmo prasību. Šis apstāklis, starp citu, ir minēts judikatūrā ( 47 ). Tomēr šī iespēja nekādi nemaina faktu, ka prasītājam, kuram ir radusies un pastāvoša interese celt prasību, kā tā definēta judikatūrā ( 48 ), kā arī kuram ir tiesības celt prasību, ir jābūt iespējai vērsties pret tiesību aktu Savienības tiesās.

– Piemērošana šajā lietā

82.

Tātad, tieši ņemot vērā šos principus, ir jāanalizē apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie iebildumi attiecībā uz apstrīdēto rīkojumu. Tādējādi ir jāpārbauda, vai – kā uzskatījusi Vispārējā tiesa – strīdīgā lēmuma atcelšana nebūtu sniegusi apelācijas sūdzības iesniedzējām nekādas priekšrocības saistībā ar prasību atlīdzināt zaudējumus, kas celta Tribunal de commerce de Paris, un tādējādi tām nav bijusi interese celt prasību attiecībā pret šo lēmumu.

83.

Šajā ziņā vispirms ir jānoraida arguments, ko izvirzījusi Komisija (un kas minēts apstrīdētā rīkojuma 41. punktā), saskaņā ar kuru šī prasība esot bijusi novēlota. Lai gan prasība par zaudējumu atlīdzību pret grupu Sernam un Geodis vēl nebija celta [brīdī], kad Vispārējā tiesā tika ierosināta prasība atcelt tiesību aktu, kā esmu norādījis iepriekš, šis apstāklis saskaņā ar judikatūru nav izšķirošs. Šajā lietā savukārt ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas savā pieteikumā par lietas ierosināšanu tiešām ir minējušas šādu prasību. Šī prasība pēc tam ir materializējusies tiesvedības gaitā, tām ceļot prasību par atbildību Tribunal de commerce de Paris. Šajos apstākļos domāju, ka nevar uzskatīt, ka prasības celšanas brīdī Vispārējā tiesā šai prasībai bija tīri hipotētisks raksturs ( 49 ). Turklāt, lai gan prasība par zaudējumu atlīdzību pret grupu Sernam tiešām varēja tikt celta agrāk, prasība par zaudējumu atlīdzību pret Geodis tomēr nevarēja tikt celta, pirms tā bija ieguvusi grupas Sernam aktīvus; tas noteikti varēja notikt pēc strīdīgā lēmuma [pieņemšanas], kā Vispārējā tiesa pati ir norādījusi apstrīdētā rīkojuma 44. punktā.

84.

Tāpat, tā kā prasība par zaudējumu atlīdzību, kas celta Tribunal de commerce de Paris, solidāri attiecās uz grupu Sernam un Geodis, Vispārējā tiesa ir nošķīrusi zaudējumus, ko apelācijas sūdzības iesniedzējām, iespējams, nodarījusi grupa Sernam, un zaudējumus, ko tām, iespējams, nodarījusi Geodis.

85.

Attiecībā uz, pirmām kārtām, iespējamo zaudējumu atlīdzību, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējām nodarījusi grupa Sernam labumu dēļ, kas izriet no valsts atbalsta piešķiršanas, es piekrītu Vispārējās tiesas analīzei, kas izklāstīta apstrīdētā rīkojuma 43. punktā, saskaņā ar kuru strīdīgā lēmuma atcelšana šajā ziņā nevar dot apelācijas sūdzības iesniedzējām nekādas priekšrocības. Lēmumā Sernam 2 un lēmumā Sernam 3 jau bija konstatēts, ka grupa Sernam bija saņēmusi prettiesisku un nesaderīgu atbalstu, un tādējādi [šie lēmumi] jau varēja būt pamats prasībai par zaudējumu atlīdzību pret grupu Sernam. Strīdīgais lēmums savukārt attiecas vienīgi uz jautājumu par to, vai pastāv saimnieciskā pēctecība starp grupu Sernam un Geodis. Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka uz to nevar atsaukties, pamatojot iespējamo grupas Sernam atbildību. Strīdīgā lēmuma atcelšanai šajā ziņā nebūtu nekādu seku. Citiem vārdiem sakot, nav nekādas tiešas saiknes starp strīdīgā lēmuma atcelšanu un prasību par zaudējumu atlīdzību pret grupu Sernam ( 50 ).

86.

Attiecībā uz, otrām kārtām, iespējamo zaudējumu, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējām nodarījusi Geodis, atlīdzību, Vispārējā tiesa ir izslēgusi, ka Geodis varētu būt atbildīga par apelācijas sūdzības iesniedzēju slikto finansiālo stāvokli un to likvidāciju ( 51 ). Pēc tam Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, ka saskaņā ar valsts tiesībām Geodis teorētiski varētu tikt saukta pie atbildības par iespējamiem zaudējumiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzējām nodarījusi grupa Sernam, tādēļ vien, ka Geodis ir pārņēmusi atsevišķus tās aktīvus ( 52 ). Visbeidzot, tā ir uzskatījusi, ka, tā kā sabiedrības Mory kopš savas likvidācijas ir izbeigušas jebkādu saimniecisko darbību, tām nevarēja tikt nodarīti zaudējumi, ko izraisījusi Geodis.

87.

Manuprāt, šie Vispārējās tiesas konstatējumi ir tuvi – un pat, vismaz daļēji, ir saistīti – ar vērtējumu pēc būtības valsts tiesā izskatīšanā esošajai prasībai; Savienības tiesai šāds vērtējums nav jāveic, kā esmu norādījis šo secinājumu 80. punktā. Pamatjautājums, nosakot, vai apelācijas sūdzības iesniedzējām ir vai nav interese celt prasību, nav jautājums par to, vai Geodis ir vai nav atbildīga par zaudējumiem, kas, iespējams, nodarīti apelācijas sūdzības iesniedzējām; tas jānosaka valsts tiesai.

88.

Kad ir konstatēts, ka prasība nav acīmredzami nereālistiska ( 53 ), atbilstošais jautājums drīzāk ir par to, kā izvērtēt, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas ir juridiski pietiekami pierādījušas tiešas saiknes esamību starp iespējamo strīdīgā lēmuma atcelšanu un prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celta pret Geodis un uz kuru norādīts, pamatojot to interesi celt prasību, tādējādi, ka strīdīgā lēmuma atcelšana var radīt priekšrocību apelācijas sūdzības iesniedzējām saistībā ar minēto prasību. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza divus argumentus.

89.

Vispirms, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru prasība pret Geodis esot leģitīma tādēļ, ka Geodis esot atbildīga par lēmuma Sernam 1 nepiemērošanu, neatkarīgi no jautājuma par šī argumenta pieņemamību ir jākonstatē, ka tas attiecas uz faktu, kas konstatēts lēmumā Sernam 2 un kas uz strīdīgo lēmumu neattiecas. Tātad šis arguments nevar radīt nekādu saikni starp iespējamo strīdīgā lēmuma atcelšanu un prasību par zaudējumu atlīdzību. Tādējādi šis arguments nav atbilstīgs.

90.

Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka, ja tiktu atzīts, ka Geodis ir faktiskā nesaderīgā atbalsta saņēmēja, tad to kā faktisko saņēmēju vajadzētu uzskatīt par parādnieci attiecībā uz pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti sabiedrībām Mory, solidāri ar pārējiem saņēmējiem un tā piešķīrējiem. Šī doma ir kodols prasībai, kas celta Tribunal de commerce de Paris, kurā apelācijas sūdzības iesniedzējas ir lūgušas valsts tiesai nospriest, ka, saņemot nesaderīgo valsts atbalstu, Geodis (un pārējie vēlākie saņēmēji un tā piešķīrējs) ir izdarījusi pārkāpumu un ir jāuzskata par atbildīgu par šī pārkāpuma radītajiem zaudējumiem.

91.

Šajā ziņā jau vairākkārt ir norādīts, ka strīdīgajā lēmumā Komisija, nepieļaujot saimnieciskās pēctecības esamību starp grupu Sernam un Geodis, ir konstatējusi, ka nevar tikt uzskatīts, ka Geodis, pārņemdama grupas Sernam aktīvus, būtu saņēmusi atbalstu, kas piešķirts šai grupai. Bez nepieciešamības analizēt šīs prasības pamatojumu valsts tiesībās uzskatu, ka šis secinājums, kas ietverts strīdīgajā lēmumā, var apdraudēt prasību, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas cēlušas attiecībā pret Geodis, jo šis secinājums atceļ premisu, ar ko šī prasība ir pamatota, proti, ka Geodis var tikt uzskatīta par grupai Sernam piešķirtā valsts atbalsta saņēmēju. Turklāt, kā esmu norādījis šo secinājumu 49.–51. punktā, šis lēmums valsts tiesai ir saistošs.

92.

No tā izriet, ka strīdīgā lēmuma atcelšana var radīt sekas saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celta Tribunal de commerce de Paris. Tādējādi, manuprāt, šīs prasības esamība var pamatot apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību attiecībā pret strīdīgo lēmumu. Tātad Vispārējā tiesa, noliegdama, ka pastāv šāda uz minēto prasību balstīta interese, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

93.

Visbeidzot apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka to interesei celt prasību pamatojums esot rodams arī apstāklī, ka, ja lēmums tiktu atcelts, tās varētu Tribunal de commerce de Paris izvērst papildargumentu, kas balstīts uz teoriju par nepamatotu iedzīvošanos ( 54 ). Komisija uzskata, ka jautājums ir par jaunu argumentu, kas izvirzīts pirmo reizi un kas tādējādi apelācijā ir nepieņemams.

94.

Neiedziļinoties jautājumā, ko man jau ir bijusi iespēja atzīt par “delikātu” ( 55 ), par nošķīrumu starp jaunu (pieņemamu) argumentu un jaunu (nepieņemamu) pamatu, šeit pietiek atgādināt, ka saskaņā ar judikatūru lietas dalībnieks principā nevar pirmo reizi Tiesā izvirzīt tādu pamatu, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā. Tomēr jauns arguments, kas ir tikai Vispārējā tiesā minēto argumentu iztirzājums vai paplašinājums, nav jauns pamats, bet ir jāuzskata par pieļaujamu iepriekšējā tiesvedības stadijā jau izvirzīta pamata papildinājumu, un tādējādi tas ir pieņemams ( 56 ).

95.

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējas, atbildēdamas uz iebildi par nepieņemamību, ko Komisija izvirzījusi Vispārējā tiesā, ir apgalvojušas, ka tām ir interese celt prasību attiecībā pret strīdīgo lēmumu tiešās ietekmes dēļ, kāda šim lēmumam esot uz prasību par zaudējumu atlīdzību, ko tās cēlušas Tribunal de commerce de Paris. Nav strīda par to, ka pirmajā instancē tās nevienā brīdī nav minējušas teoriju par nepamatotu iedzīvošanos.

96.

Tā kā nav nepieciešams pārbaudīt, vai šādas prasības celšana valsts tiesā tajā ir pieņemama saistībā ar izskatāmo prasību, vēlos norādīt, ka prasībai, kas balstīta uz nepamatotu iedzīvošanos, ir cits juridiskais pamats nekā prasībai par zaudējumu atlīdzību.

97.

Pēc manām domām, nevar uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie argumenti – saskaņā ar kuriem to ieinteresētība tajā, lai strīdīgais lēmums tiktu atcelts, varot būt balstīta uz citu prasību, nevis prasību, uz kādu tās norādījušas pirmajā instancē, – būtu ietverti pamatā, kas jau izvirzīts Vispārējā tiesā. No tā izriet, ka šādi argumenti ir jauns pamats, pamatojoties uz kuru nav iespējams izvērtēt Vispārējās tiesas veiktās analīzes tiesiskumu. Tādējādi šie argumenti apelācijā nav pieņemami.

98.

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka apelācijas otrā daļa ir jāapmierina un ka tādējādi apstrīdētais rīkojums ir jāatceļ.

2) Par pirmā pamata pirmo un ceturto daļu: par ieinteresētās personas statusu un par strīdīgā lēmuma raksturu

99.

Pirmā pamata pirmā un ceturtā daļa, manuprāt, ir jāanalizē kopā, jo atsevišķas daļas no argumentiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas šajās daļās, daļēji pārklājas, it īpaši attiecībā uz jautājumu par strīdīgā lēmuma kvalifikāciju. Abās šajās daļās apelācijas sūdzības iesniedzējas aplūko attiecīgi apstrīdētā rīkojuma 29.–35. un 55.–58. punktu un norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā un vairākus apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesību pārkāpumus.

a) Apstrīdētais rīkojums

100.

Apstrīdētā rīkojuma 29.–35. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, saskaņā ar kuru vienas no tām piedalīšanās administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts lēmums Sernam 3, tām esot piešķīrusi interesi celt prasību attiecībā pret strīdīgo lēmumu. Vispārējā tiesa vispirms ir norādījusi, ka ar šo argumentu, šķiet, drīzāk ir mēģināts pierādīt tiesības celt prasību, nevis interesi celt prasību. Pēc tam Vispārējā tiesa ir paudusi uzskatu, ka saskaņā ar judikatūru, lai pierādītu savas tiesības celt prasību, apelācijas sūdzības iesniedzējām vajadzējis pierādīt, ka strīdīgais lēmums var būtiski ietekmēt to stāvokli tirgū; tas nebūtu bijis iespējams, jo sabiedrības Mory kopš to likvidācijas procesa sākšanas vairs nedarbojās. Visbeidzot, Vispārējā tiesa, norādīdama uz valsts atbalsta kontroles procedūras vispārējo sistēmu un it īpaši 14. pantu Regulā (EK) Nr. 659/1999 ( 57 ), kvalificēja strīdīgo lēmumu kā lēmumu, kas attiecas uz sīkiem noteikumiem par prettiesiska un nesaderīga atbalsta atgūšanu – uz jautājumu, kurš attiecoties vienīgi uz Komisiju un attiecīgo dalībvalsti.

101.

Apstrīdētā rīkojuma 55.–58. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi argumentu, saskaņā ar kuru ar strīdīgo lēmumu Komisija esot netieši izvairījusies no iespējas sākt formālu izmeklēšanas procedūru, tādējādi liedzot apelācijas sūdzības iesniedzējām izmantot procesuālās tiesības iestāties lietā, lai sniegtu apsvērumus. Vispārējā tiesa šajā ziņā ir nospriedusi, pirmkārt, ka tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzējas vēlējās, lai Komisija sāktu formālu izmeklēšanas procedūru, tām vajadzēja vērsties Komisijā, nevis apstrīdēt lēmumu, kas – tā kā tas bija vērsts uz attiecībām jautājumā par prettiesiskā un nesaderīgā atbalsta atgūšanas noteikumiem – attiecās tikai uz attiecībām starp Komisiju un ieinteresēto dalībvalsti. Otrkārt, pēc Vispārējās tiesas uzskatiem, strīdīgajā lēmumā Komisija neesot lēmusi par iespējamā atbalsta esamību un saderību, pamatojoties uz LESD 108. pantu, bet esot vienīgi atbildējusi uz Francijas iestāžu uzdoto jautājumu par to, vai pienākums atmaksāt atbalstu, kas grupai Sernam bija uzlikts ar lēmumu Sernam 2, netiks attiecināts uz tās iespējamām pārņēmējām – Geodis un BMV.

b) Lietas dalībnieku argumenti

i) Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti

102.

Sava pirmā pamata pirmajā daļā, kas attiecas uz apstrīdētā rīkojuma 29.–35. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, pirmām kārtām, ka Vispārējā tiesa ir nonākusi pretrunā pati ar sevi, jo ir pamatojusies uz judikatūru, saskaņā ar kuru prasītājam vienmēr ir jāpierāda, ka lēmums par valsts atbalsta saderību var ietekmēt tā stāvokli tirgū, lai apstrīdētu intereses celt prasību esamību, lai gan pēc tam Komisija ir paudusi uzskatu, ka Komisija strīdīgajā lēmumā nav lēmusi par iespējamā atbalsta esamību un saderību ar LESD 108. pantu.

103.

Otrām kārtām, ar pieeju, [kāda ir] Vispārējai tiesai, kura no Regulas Nr. 659/1999 14. panta ir secinājusi, ka jautājums par nesaderīgā atbalsta atgūšanas noteikumiem attiecas vienīgi uz Komisiju un dalībvalsti, kura ir ieinteresēta atgūšanā, principā netiktu pieļauts, ka lietas dalībniekam, izņemot šo dalībvalsti, ir interese celt prasību attiecībā pret lēmumu par atbalsta atgūšanas noteikumiem. Tomēr šī pieeja būtu pretrunā LESD 263. panta ceturtās daļas normām, saskaņā ar kurām prasību par lēmumu var celt jebkura persona, kuru šis lēmums skar tieši un individuāli.

104.

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa saglabājot sajukumu attiecībā uz strīdīgā lēmuma kvalifikāciju, lai varētu neuzsvērt to, cik atšķirīga ir šī pieeja salīdzinājumā ar pieeju, kāda izraudzīta spriedumā Ryanair/Komisija ( 58 ), kas attiecās uz tādu pašu situāciju, kāda aplūkota strīdīgajā lēmumā.

105.

Sava pirmā pamata ceturtajā daļā, kas attiecas uz apstrīdētā rīkojuma 55.–58. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas vispirms uzsver, ka, pretēji tam, ko liek saprast Vispārējā tiesa, no lietas materiāliem izriet, ka tās tiešām bija vērsušās Komisijā, [norādot uz] risku, ka ar to, ka Geodis pārņem grupas Sernam aktīvus, notiek prettiesiskā atbalsta jauna nodošana, un tātad – uz riskiem, ka lēmums Sernam 3 tiks apiets. Pieņemot strīdīgo lēmumu, Komisija esot izvairījusies sākt padziļinātas pārbaudes procedūru attiecībā uz lēmuma Sernam 3 ļaunprātīgu piemērošanu un tādējādi esot aizskārusi apelācijas sūdzības iesniedzēju procesuālās tiesības, liedzot tām tiesības sniegt apsvērumus par apstākļiem, kādos notikusi aktīvu, uz kuriem attiecies prettiesiskais atbalsts, nodošana Geodis. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, šī situācija pilnībā atbilstot situācijai, kāda analizēta lietā Ryanair/Komisija ( 59 ). Tāpat kā šajā minētajā lietā, apelācijas sūdzības iesniedzējām ar strīdīgo lēmumu esot liegta iespēja panākt, ka tiek veikta padziļināta pārbaude, pat ja šāda pārbaude šajā lietā attiektos nevis uz jaunu atbalstu, bet gan uz lēmuma Sernam 3 ļaunprātīgu piemērošanu.

106.

Tad apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Komisijas veikto strīdīgā lēmuma kvalifikāciju par sui generis lēmumu un pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir izvairījusies lemt par individuālo ietekmi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, lai izvairītos no jautājuma par šo kvalifikāciju. Tās apstrīd arī strīdīgā lēmuma kvalifikāciju – apstrīdētā rīkojuma 33. punktā – par lēmumu par valsts atbalsta atgūšanas noteikumiem. Ar strīdīgo lēmumu uzdotais jautājums esot nevis jautājums par to, vai Geodis ir piešķirts jauns atbalsts, bet gan par to, vai ar apstākļiem, kādos Geodis vajadzēja pārņemt Sernam aktīvus, ir notikusi lēmuma Sernam 3 pareiza piemērošana (jo saimnieciskās pēctecības neesamība ietver to, ka neturpinās valsts atbalsta saņemšana) vai, pretēji, šī lēmuma ļaunprātīga piemērošana (proti, apiešana, ko veikušas Francijas iestādes). Esot iespējams apvienot Regulas Nr. 659/1999 14. un 16. pantu un kvalificēt nesaderīga atbalsta atgūšanas noteikumu kā atgūšanas pienākuma apiešanu un tātad kā ļaunprātīgu piemērošanu minētās regulas 16. panta izpratnē.

107.

Visbeidzot, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, pamatojums, ko Vispārējā tiesa izraudzījusies, lai atļautu tām, lai gan tās ir likvidācijas procesā, iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam saistībā ar prasību, ko SNCF cēlusi attiecībā pret lēmumu Sernam 3 ( 60 ), apliecina apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību saistībā ar šo tiesvedību attiecībā uz lēmumu, kas ir lēmuma Sernam 3 papildinājums.

ii) Komisijas argumenti

108.

Attiecībā uz pirmo un ceturto daļu Komisija vispirms norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti ir saistīti ar to tiesībām celt prasību, nevis ar to interesi celt prasību. Tādējādi ar šiem argumentiem nevarot pierādīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām būtu interese celt prasību attiecībā pret strīdīgo lēmumu. Tas vēl jo vairāk tā esot attiecībā uz pirmo daļu, jo nav tā, ka ieinteresētās personas statuss atbilstoši pirmajiem lēmumiem noteikti izraisītu ieinteresētās personas statusu saistībā ar vēlāku lēmumu, jo turklāt uzņēmēja stāvoklis laika gaitā var tikt mainīts. Attiecībā uz ceturto daļu Komisija abstrahējas no sabiedrību Mory likvidācijas procesa sākšanas, kas notikusi, pirms tās iesniedza prasību atcelt tiesību aktu. Tā kā šīs sabiedrības pat vairs nav Sernam konkurentes un tā kā tās nav Geodis konkurentes, tad, saskaņā ar Komisijas viedokli, ir grūti saprast, kādu labumu apelācijas sūdzības iesniedzējām varētu sniegt iespējamais spriedums, ar ko tiktu atcelts strīdīgais lēmums.

109.

Tāpat ieinteresētās personas statusam esot nozīme tikai tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasītu atcelt lēmumu, kas pieņemts iepriekšējās izskatīšanas stadijas rezultātā, ar kuru Komisija būtu izlēmusi neizvirzīt iebildumus attiecībā uz paziņotu pasākumu. Strīdīgais lēmums nav šāds lēmums. Komisija jau esot pieņēmusi galīgo lēmumu – lēmumu Sernam 3, kurā tā ir lēmusi par atbalsta, kas izmaksāts Sernam, esamību, par šī atbalsta nesaderību un par tā atgūšanu. Strīdīgais lēmums patiesībā ietilpstot regulējumā par lojālu sadarbību starp dalībvalsti un Komisiju saistībā ar atgūšanas noteikumiem. Parasti jautājumi, kas ir līdzīgi Francijas iestāžu uzdotajam jautājumam, tiekot izskatīti ar vienkāršu vēstuļu apmaiņu starp Komisijas dienestiem un valsts iestādēm.

110.

Visbeidzot, ja vajadzētu uzskatīt, ka strīdīgais lēmums nav vienkārša lojālas sadarbības procesa izpausme, tad tas varētu tikt pielīdzināts vienīgi galīgam lēmumam. Šajā lietā tas noteikti tiktu piesaistīts lēmumam Sernam 3, kas ir galīgs lēmums un kuram [strīdīgais lēmums] zināmā mērā būtu pakārtots un tiešs papildinājums. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējām vajadzētu pierādīt, ka to konkurences stāvokli būtiski ietekmē strīdīgais lēmums, nevis tikai to, ka ir pārkāptas to procesuālās tiesības.

111.

Šajā ziņā šī lieta atšķiroties no lietas Ryanair/Komisija ( 61 ). Pretēji minētajai lietai, šajā lietā Komisija neesot tikusi aicināta lemt par paredzētās nodošanas atbalsta raksturu, jo īpašuma nodošanā darbojusies privāto [tiesību] persona, kurā valsts vairs nebija akcionāre, un Komisija neesot lēmusi par to, vai ieguvējs ir vai nav rīkojies kā privāts komersants tirgus ekonomikā. Bez tam arī strīdīgais lēmums nevarot tikt pielīdzināts lēmumam, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999 16. pantu.

c) Analīze

112.

Gan apstrīdētajā rīkojumā, gan apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentos par abām attiecīgajām daļām ir jaukti argumenti attiecībā uz tiesībām celt prasību un jautājumu attiecībā uz pierādījumiem par intereses celt prasību esamību. Esmu jau izklāstījis, ka jautājums ir par nošķirtiem pieņemamības nosacījumiem ( 62 ).

113.

Šajos apstākļos ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa prasību ir atzinusi par nepieņemamu apelācijas sūdzības iesniedzēju intereses celt prasību neesamības dēļ ( 63 ) un ka šīs prasības pirmais pamats ir balstīts uz kļūdām tiesību piemērošanā attiecībā uz konstatējumu par intereses celt prasību neesamību. Tādēļ iebildumi, kas izvirzīti abās šeit analizētajās daļās, ir jāanalizē no intereses celt prasību aspekta.

i) Par pirmo daļu

114.

Pirmā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Vispārējās tiesas secinājumu, saskaņā ar kuru ieinteresētās personas statuss, kāds vienai no tām bija administratīvā procesa gaitā, kura rezultātā tika pieņemts lēmums Sernam 3, nepamato to interesi celt prasību attiecībā pret strīdīgo lēmumu.

115.

Neatkarīgi no Vispārējās tiesas pamatojuma, kas izklāstīts apstrīdētā rīkojuma 31.–33. punktā, lai pamatotu šo secinājumu, – pamatojuma, kas, pirmkārt, attiecas uz tiesībām celt prasību un, otrkārt, manuprāt, ietver kļūdainus apgalvojumus, pie kuriem atgriezīšos turpmāk, – es uzskatu, ka pašā secinājumā, pie kāda nonākusi Vispārējā tiesa, nav pieļauta kļūda.

116.

Lai gan valsts atbalsta jomā ieinteresētās personas statuss procedūrā, kura beigusies ar lēmuma pieņemšanu, var būt atbilstīgs apstāklis, lai pierādītu tiesības celt prasību ( 64 ), tas pats par sevi ne vienmēr ietver ieinteresētību tajā, ka tiek atcelts lēmums, kas pieņemts minētās procedūras beigās, vēl jo mazāk tajā, ka tiek atcelts lēmums, kas, pat ja ir saistīts ar pirmo lēmumu, ir citāds lēmums. Kā esmu norādījis šo secinājumu 28. punktā, lai pierādītu interesi celt prasību, ir nepieciešams pierādīt, ka pati apstrīdētā akta atcelšana var sniegt prasītājam labumu. Tikai apstāklis, ka administratīvajā procesā [personai] ir bijis ieinteresētās personas statuss, pats par sevi nenozīmē, ka atcelšana [šai personai] sniegs šādu priekšrocību.

117.

Šajā aspektā apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, kas minēts šo secinājumu 102. punktā un ir balstīts uz iespējamo pretrunu Vispārējās tiesas pamatojumā, manuprāt, ir neefektīvs tiktāl, ciktāl judikatūra, kuru Vispārējā tiesa minējusi apstrīdētā rīkojuma 31. punktā, attiecas uz tiesībām celt prasību, nevis interesi celt prasību. Tādējādi, pat pieņemot, ka Vispārējās tiesas pamatojumā ir pretruna, tā nekādi neietekmētu tās izdarīto secinājumu, kurš ir pareizs. Arī argumenti, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas smeļas no sprieduma Ryanair/Komisija ( 65 ), man šķiet neefektīvi saistībā ar pirmo daļu. Izklāsts, kas šajā spriedumā veltīts prasības atcelt tiesību aktu pieņemamībai, attiecas uz tiesībām celt prasību, nevis uz interesi celt prasību. Tomēr, atzīstot Ryanair prasību par pieņemamu, gan Vispārējā tiesa, gan Tiesa ir netieši atzinušas, ka Ryanair ir interese celt prasību, un tādējādi iespējamā līdzība starp šīm lietām varētu būt atbilstīga. Atgriezīšos pie šī jautājuma turpmāk, kad analizēšu ceturto daļu, kurā pievērsīšos arī šo secinājumu 103. punktā minētajam argumentam, uz kuru atbildot jāizskata jautājums par strīdīgā lēmuma kvalifikāciju ( 66 ).

118.

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka, manuprāt, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

ii) Par ceturto daļu

119.

Pirmā pamata ceturtajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Vispārējās tiesas analīzi, kurā tā ir noliegusi to interesi celt prasību attiecībā pret strīdīgo lēmumu, noraidīdama apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, kas balstīts uz to, ka ar šo lēmumu Komisija ir netieši noraidījusi iespējamību sākt formālu izmeklēšanas procedūru, tādējādi liedzot tām izmantot procesuālās tiesības iestāties lietā, lai darītu zināmus savus apsvērumus. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī apstrīd Komisijas veikto strīdīgā lēmuma kvalifikāciju par “sui generis” lēmumu ( 67 ), kā arī Vispārējās tiesas veikto kvalifikāciju par lēmumu par valsts atbalsta atgūšanas noteikumiem, kurš attiecas vienīgi uz Komisiju un ieinteresēto dalībvalsti ( 68 ).

120.

Ja strīdīgais lēmums tiešām būtu jākvalificē kā lēmums, ar ko nolemts nesākt formālu izmeklēšanas procedūru, kā to uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējas, tad tā atcelšana varētu radīt tām iespēju – ar nosacījumu, ka tām ir šādas tiesības kā ieinteresētajām personām, kas ir cits jautājums, ‐ piedalīties iespējamā formālā izmeklēšanas procedūrā. Tādā gadījumā strīdīgā lēmuma atcelšana tādējādi varētu vismaz potenciāli sniegt labumu apelācijas sūdzības iesniedzējām, proti, atjaunot to procesuālās tiesības. Šajā gadījumā tātad nevar izslēgt, ka tām varētu būt interese celt prasību attiecībā pret strīdīgo lēmumu.

121.

Tātad rodas jautājums par strīdīgā lēmuma juridisko kvalifikāciju.

– Lēmumi attiecībā uz saimniecisko pēctecību un judikatūra

122.

Tāda veida lēmums, kāds ir strīdīgais lēmums, kurš attiecas tikai uz jautājumu par saimnieciskās pēctecības esamību, ja vien nekļūdos, judikatūrā vēl nav analizēts. Toties ir vairāki gadījumi, kuros šo jautājumu ir aplūkojusi Komisija ( 69 ).

123.

Lietā Seleco, kurā taisīts spriedums Itālija un SIM 2 Multimedia/Komisija ( 70 ), Komisija ir konstatējusi, ka pastāv saimnieciskā pēctecība starp nesaderīgā valsts atbalsta saņēmēju (šajā lietā – Seleco SpA) un šīs sabiedrības aktīvu pārņēmēju (Multimedia). Tas tika konstatēts saistībā ar lēmumu ( 71 ), ar ko konstatēta nesaderīga valsts atbalsta esamība, kurš pieņemts pēc formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam ( 72 ).

124.

Arī lietā Olympic Airlines ( 73 ) Komisija ir konstatējusi, ka pastāv saimnieciskā pēctecība starp atbalsta, kas agrākā lēmumā (kurš datēts ar 2002. gadu) ( 74 ) atzīts par prettiesisku un nesaderīgu, saņēmēju un tā aktīvu pārņēmēju. Tāpat kā lietā Seleco, tas tika konstatēts saistībā ar lēmumu, kas pieņemts pēc formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas ( 75 ). Tomēr šajā pašā lēmumā Komisija cita starpā bija konstatējusi, ka aktīvu pārņēmējam ir piešķirts jauns valsts atbalsts ( 76 ). Tieši saistībā ar analīzi par šī jaunā valsts atbalsta esamību par labu aktīvu pārņēmējam tika konstatēta saimnieciskās pēctecības esamība. Šajā pašā saistībā Komisija bija secinājusi, ka jaunā, nodalītā juridiskā vienība, kura bija pārņēmusi bijušā saņēmēja aktīvus, bija izveidota atgūšanas pienākuma apiešanai, lai izvairītos no atbalsta, kas 2002. gada lēmumā atzīts par prettiesisku un nesaderīgu, atgūšanas ( 77 ).

125.

Vēl ir jānorāda, ka šajā lietā jautājums par pienākuma atgūt atbalstu iespējamo apiešanu, izmantojot juridisku veidojumu, bija aplūkots lēmumā par procedūras sākšanu ( 78 ) saistībā ar analīzi par citiem pasākumiem, kuri varēja būt valsts atbalsts. Šajā lēmumā Komisija bija paudusi viedokli, ka tai ir lielas šaubas tādēļ, ka pastāvēja iespēja, ka sabiedrības, kura bija pārņēmusi aktīvus, izveide pati par sevi bija valsts atbalsts ( 79 ).

126.

Tāpat jautājums par saimnieciskās pēctecības esamību radās lietā Alitalia, kurā tika taisīti Vispārējās tiesas un Tiesas spriedumi Ryanair/Komisija ( 80 ), uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas vairākkārt norādījušas.

127.

Šajā minētajā lietā pirmajā lēmumā ( 81 ), kas pieņemts formālās izmeklēšanas procedūras rezultātā, Komisija bija konstatējusi, ka pastāv nesaderīgs atbalsts par labu Alitalia, pieprasīdama to no Alitalia atgūt. Tad otrā lēmumā ( 82 ), kas pieņemts tajā pašā dienā, kad pirmais lēmums, Komisija pēc Itālijas iestāžu paziņojuma bija pārbaudījusi pasākumu attiecībā uz Alitalia aktīvu pārdošanu. Šajā saistībā tā bija konstatējusi, pirmkārt, ka procedūras, kas tika ievērota šo aktīvu nodošanai, rezultātā netika piešķirts atbalsts ieguvējiem ( 83 ) un, otrkārt, ka minēto aktīvu nodošana saskaņā ar šo procedūru nenozīmē saimniecisko pēctecību starp Alitalia un tās aktīvu ieguvējiem ( 84 ). Komisija no tā secināja, ka paziņotais pasākums, kurš grozīts ar saistībām, ko uzņēmušās Itālijas iestādes, nav atbalsts, ja šīs saistības tiek pilnībā izpildītas.

128.

Saņēmusi jautājumu par to, vai ir pieņemama Ryanair – Alitalia konkurentes – celtā prasība gan attiecībā uz pirmo, gan otro lēmumu, Vispārējā tiesa pauda viedokli, ka otrais apstrīdētais lēmums ir lēmums, kas pieņemts iepriekšējās izskatīšanas stadijas rezultātā atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 4. panta 2. punktam, ar ko Komisija bija konstatējusi, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, un ka ar šo lēmumu Komisija ir netieši atteikusies sākt formālo izmeklēšanas procedūru ( 85 ). Šo vērtējumu (netieši) apelācijas instancē ir apstiprinājusi Tiesa ( 86 ).

129.

Lieta Larko ( 87 ) attiecas uz sabiedrības Larko, kurā kontrole pieder Grieķijas valstij, privatizāciju. Pēc Grieķijas iestāžu paziņojuma Komisija ir konstatējusi, ka šīs privatizācijas noteikumi, ko paredzējušas Grieķijas iestādes, un, konkrēti, atsevišķu šīs sabiedrības aktīvu pārdošanas struktūra nav valsts atbalsts. Tajā pašā lēmumā Komisija arī ir konstatējusi, ka aktīvu pārdošana saskaņā ar šiem noteikumiem neizraisa saimniecisko pēctecību ar aktīvu topošo pārņēmēju, un tādējādi, ja procedūrā, ko Komisija sākusi attiecībā uz atsevišķiem pasākumiem, kas veikti par labu Larko, tiktu pieņemts negatīvs lēmums, iespējamais atgūšanas pienākums neattiektos uz pārņēmēju. Šajā lēmumā Komisija ir skaidri kvalificējusi daļu, kura attiecas uz saimniecisko pēctecību, par “sui generis” lēmumu, tieši tāpat kā tā darījusi strīdīgajā lēmumā ( 88 ).

130.

Lēmumā Airport Handling ( 89 ) Komisija savukārt ir izskatījusi jautājumu par saimnieciskās pēctecības esamību saistībā ar lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam ( 90 ). Šis lēmums tika pieņemts pēc lēmuma, ar ko konstatēta nesaderīga atbalsta piešķiršana Sea Handling ( 91 ). Itālijas iestādes bija lūgušas Komisijai apstiprināt, pirmkārt, ka procedūra, kas sākta Sea Handling aktīvu pārdošanai un jaunas sabiedrības (Airport Handling), kura ieguvusi šos aktīvus, izveidei, neizraisa saimniecisko pēctecību, kuras sekas būtu pienākuma atgūt nesaderīgo atbalstu no Airport Handling pāreja. Otrkārt, Itālijas iestādes bija lūgušas Komisijai apstiprināt, ka Airport Handling kapitalizācija (izmantojot investīcijas EUR 25 miljonu apmērā) nav valsts atbalsts. Komisija, kurai bija aizdomas, ka attiecīgie pasākumi ir valsts atbalsts, sāka formālo izmeklēšanas procedūru.

131.

Šis ieskats lēmumos attiecībā uz saimniecisko pēctecību starp atbalsta saņēmēju un tā aktīvu ieguvēju ļauj izdarīt dažus secinājumus.

132.

Pirmkārt, konstatējums par saimnieciskās pēctecības esamību vai neesamību var iekļauties dažādos kontekstos. Piemēram, kā lietā Seleco, tas var būt saistīts ar tiesību normām attiecībā uz tāda atbalsta atgūšanu, kurš par nesaderīgu atzīts galīgā lēmumā, kas pieņemts formālās izmeklēšanas procedūras rezultātā. Tomēr, kā lietā Olympic Airlines, tas var arī sakrist ar analīzi par atbalsta esamību, ja darījums, kurā ietilpst aktīvu pārdošana, pats par sevi var būt atbalsts ( 92 ). Visbeidzot, kā lietā Ryanair/Komisija, tas, vienlaikus palikdams no tās nošķirts, var būt saistīts ar analīzi par jauna atbalsta esamību ( 93 ). No tā izriet, ka vērtējums par juridisko būtību, kāda ir lēmumam par konstatējumu attiecībā uz saimnieciskās pēctecības esamību vai neesamību, var tikt sniegts vienīgi katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā apstākļus, par kādiem šī analīze tiek veikta.

133.

Otrkārt, konstatējums par saimnieciskās pēctecības esamību vai neesamību starp valsts atbalsta saņēmēju un tā aktīvu pārņēmēju katrā ziņā vienmēr paredz lēmumu, ar ko konstatēta minētā atbalsta nesaderība; tas jāatgūst no saņēmēja ( 94 ). Konstatējuma par saimnieciskās pēctecības esamību vai neesamību mērķis ir pārbaudīt, vai uz pārņemtajiem aktīviem turpina vai neturpina attiekties atbalsts, kurš atzīts par nesaderīgu un kurš piešķirts atsavinātājam, kas no tā guvis labumu. Tātad tas noteikti tiek konstatēts, un tas ir cieši saistīts ar pasākuma, kas veido atbalstu, atzīšanu par nesaderīgu.

– Par strīdīgā lēmuma kvalifikāciju

134.

Šajā lietā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu pēc Francijas iestāžu ierosmes, kuras lūdza šo iestādi apstiprināt, ka ar atsevišķiem nosacījumiem pienākums atmaksāt valsts atbalstu, kas grupai Sernam bija uzlikts ar lēmumu Sernam 3, netiks attiecināts uz grupu Geodis un BMV sabiedrībām gadījumā, ja tās pārņems grupas Sernam aktīvus.

135.

Minētajā lēmumā, izklāstījusi apstākļus, kādos tas notiek, Komisija vispirms sniedz sīku aprakstu par abiem piedāvājumiem, kā arī saistībām, ko uzņēmusies Francijas Republika ( 95 ). Tad, kvalificējusi minēto lēmumu kā “sui generis” lēmumu, kas pamatots ar lojālas sadarbības pienākumu starp Komisiju un dalībvalstīm, tā precizē, ka šis lēmums attiecas tikai uz jautājumu par saimniecisko pēctecību un ka tas neskar – tāpat tajā netiek iepriekš izlemts jautājums par – vērtējumu par iegūšanu attiecībā uz LESD 107. panta 1. punktu ( 96 ). Komisija visbeidzot pievēršas vērtējumam ar mērķi noteikt, vai attiecīgā aktīvu nodošana ļautu konstatēt saimniecisko pēctecību starp grupu Sernam un potenciālajiem ieguvējiem ( 97 ). Šajā nolūkā tā aplūko pārdošanas priekšmetu, nodošanas cenu, jauno īpašnieku un akcionāru neatkarību, brīdi, kad nodošana notiek, kā arī šī darījuma saimniecisko loģiku un secina, ka nav saimnieciskās pēctecības un tātad atgūšanas pienākuma attiecībā pret aktīvu ieguvējiem ( 98 ).

136.

Tādējādi jākonstatē, ka strīdīgais lēmums attiecas tikai uz jautājumu par saimnieciskās pēctecības esamību vai neesamību starp, pirmkārt, grupu Sernam un, otrkārt, Geodis un BMV. Tātad tas ir īpašs lēmums, kas nav tieši pielīdzināms nevienam no lēmumiem, kas analizēti šo secinājumu 123.–130. punktā. Šajā ziņā lietas dalībnieki pauž dažādas domas attiecībā uz šī lēmuma juridisko būtību.

137.

Pirmām kārtām, mani nepārliecina pieeja, ko izraudzījusies Komisija un pārņēmusi Vispārējā tiesa un saskaņā ar kuru strīdīgais lēmums attiecoties tikai uz atbalsta, kas atzīts par nesaderīgu, atgūšanas noteikumiem un tātad esot saistīts vienīgi ar lojālu sadarbību starp attiecīgo dalībvalsti un Komisiju.

138.

Kad Komisijai tiesas sēdē tika par to jautāts, tā pati atzina, ka lēmums attiecībā uz saimniecisko pēctecību attiecas ne tikai uz nesaderīgā atbalsta atgūšanas noteikumiem, bet gan arī uz priekšrocības, kura izriet no šī atbalsta piešķiršanas, nodošanu. Tātad šāds lēmums attiecas uz individuāla atbalsta, kas atzīts par nesaderīgu, saņēmēju, proti, uzņēmumu, kurš gūst labumu no šī atbalsta (vai arī to negūst, atkarībā no tā, vai tam ir saimnieciskā pēctecība vai tādas nav). No tā izriet, ka jautājums ir par lēmumu, kas attiecas uz atbalstu, kas pats par sevi ir individuāls savā “subjektīvajā dimensijā”, nevis vienīgi uz noteikumiem par tā atgūšanu. Citiem vārdiem sakot, šāda lēmuma mērķis ir, izvērtējot vairākus elementus, pārbaudīt, vai aktīvu ieguvējs ir jāuzskata par atbalsta, kas jau atzīts par nesaderīgu, saņēmēju vai nav.

139.

Tāpat, manuprāt, vēl nepārliecinošāka ir nostāja, ko var secināt, lasot apstrīdētā rīkojuma 33.–56. punktu, un ko Komisija ir paredzējusi tiesas sēdē; saskaņā ar to tiktāl, ciktāl šis lēmums attiecas tikai uz jautājumu par atbalsta atgūšanu – jautājumu, kas attiecoties vienīgi uz Komisiju un ieinteresēto dalībvalsti –, trešās personas, piemēram, konkurenti, pat nevarot to apstrīdēt. Šajā ziņā pievienojos apelācijas sūdzības iesniedzēju viedoklim, saskaņā ar kuru šāda pieeja ir acīmredzamā pretrunā LESD 263. panta ceturtajai daļai. Tiktāl, ciktāl šāds lēmums ir apstrīdams tiesību akts ( 99 ) un ciktāl trešajai personai ir interese celt prasību un tiesības celt prasību, tai ir jābūt iespējai vērsties pret šādu lēmumu Savienības tiesā.

140.

Otrām kārtām, arguments, ko izvirzījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas un kas balstīts uz Regulas Nr. 659/1999 16. pantu, man nešķiet atbilstīgs. Šī norma attiecas uz atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu, proti, kā izriet no Regulas Nr. 659/1999 1. panta g) punkta, situāciju, kurā saņēmējs izmanto atbalstu, pārkāpjot lēmumu neizvirzīt iebildumus, pozitīvu lēmumu vai nosacītu lēmumu ( 100 ). Jākonstatē, ka lēmums Sernam 3 neietilpst nevienā no šīm trim lēmumu kategorijām, bet pats šis lēmums ir lēmums par atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu, kurā grupai Sernam izmaksātais atbalsts atzīts par prettiesisku un nesaderīgu. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar pamatoties uz minēto tiesību normu, lai apgalvotu, ka notikusi par nesaderīgu atzītā atbalsta ļaunprātīga izmantošana.

141.

Trešām kārtām, ir jāanalizē apelācijas sūdzības iesniedzēju paustā doma, saskaņā ar kuru strīdīgais lēmums ir lēmums, kas pielīdzināms netiešam lēmumam nesākt padziļinātas pārbaudes procedūru.

142.

Šajā ziņā man jāatzīst, ka atsevišķi argumenti varētu liecināt par labu šādai pieejai. Tādējādi varētu uzskatīt, ka individuāla atbalsta saņēmēja maiņa ir grozījums, kas ir tik būtisks, ka izraisa jaunu atbalstu ( 101 ), par kuru jāveic jauna pārbaude par saderību. Šajā gadījumā procesuālu analoģiju, iespējams, varētu pamatot ar faktu, ka apstrīdētais lēmums kā lēmums neizvirzīt iebildumus tika pieņemts pēc Francijas iestāžu paziņojuma.

143.

Tomēr, kā esmu norādījis šo secinājumu 133. punktā, lēmums par saimniecisko pēctecību, kāds ir strīdīgais lēmums, nozīmē, ka vismaz potenciāli ( 102 ) pastāv negatīvs lēmums atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 7. panta 5. punktam vai, kā šajā lietā, – lēmums, ar kuru konstatēta atbalsta ļaunprātīga izmantošana, no kā izriet nesaderīgā atbalsta atgūšanas pienākums. Tas saistīts ar to, ka atbalsts, kas jau atzīts par nesaderīgu, iespējams, pēc attiecīgo aktīvu pārdošanas tiek nodots jaunam saņēmējam. Tā kā atbalsts, kas ir jāatgūst, jau ir atzīts par nesaderīgu, tad, manuprāt, tas neļauj veikt jaunu analīzi attiecībā uz tā paša atbalsta saderību, kuras rezultātā varētu tikt pieņemts lēmums, kurā secināts, ka tas ir saderīgs. Citiem vārdiem sakot, ar lēmumu par saimniecisko pēctecību nekādā ziņā nevar tikt apstrīdēts lēmums, ar kuru attiecīgais atbalsts atzīts par nesaderīgu un ar kuru uzdots to atgūt.

144.

Vēl viens jautājums ir jautājums par to, vai, veicot aktīvu ieguves darījumu, ieguvēji saņem jaunu valsts atbalstu. Šis jautājums, kas ir analizēts otrā lēmuma pirmajā daļā lietā Ryanair/Komisija ( 103 ), tomēr ir skaidri izslēgts apstrīdētajā lēmumā, kura 54. punktā Komisija skaidri norādījusi, ka šajā lēmumā nav iepriekš izlemts jautājums par šo ieguldījumu vērtējumu saistībā ar LESD 107. pantu. Starp citu, tieši tā ir būtiskā atšķirība starp apstrīdēto lēmumu lietā Ryanair/Komisija – ko Vispārējā tiesa kvalificēja kā lēmumu neizvirzīt iebildumus – un [šo] strīdīgo lēmumu. Otrais lēmums, kas pieņemts lietā Ryanair/Komisija, ietvēra analīzi par Itālijas iestāžu paziņotu pasākumu, lai noteiktu, vai šis pasākums ir jauns valsts atbalsts vai nav ( 104 ).

145.

Turklāt strīdīgais lēmums atšķiras no lēmumiem, kas pieņemti lietā Olympic Airlines, jo strīdīgajā lēmumā analīze par saimniecisko pēctecību ir pilnīgi neatkarīga un nekādi nesakrīt ar analīzi par jauna atbalsta, kas piešķirts grupas Sernam pārņēmējiem, esamību – kā tas ir minētajos lēmumos.

146.

Šajos apstākļos, tā kā strīdīgajā lēmumā nav analīzes par jauna atbalsta pārņēmējiem esamību, es sliecos par labu risinājumam, saskaņā ar kuru šis lēmums vairāk līdzinās situācijai, kāda ir lēmumā, kas pieņemts lietā Seleco. Šajā minētajā lietā jautājums par saimniecisko pēctecību tika atrisināts ar galīgu lēmumu, kurā konstatēta atbalsta nesaderība, kā jautājums attiecībā uz atbalsta, kas atzīts par nesaderīgu, nākamo saņēmēju, no kura šis atbalsts būtu jāatgūst. Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka Komisija procesuālajos rakstos pati ir apliecinājusi, ka tad, ja tā būtu zinājusi par šo gadījumu un aktīvu pārņemšanas noteikumiem, kas analizēti apstrīdētajā lēmumā, tā būtu varējusi izlemt šo jautājumu lēmumā Sernam 3.

147.

Ņemot vērā šo analīzi, tiecos uzskatīt, ka strīdīgais lēmums ir lēmums par iespējamo atbalsta, ko Komisija lēmumā Sernam 3 jau atzinusi par nesaderīgu, nodošanu jaunam saņēmējam, no kura šis atbalsts, iespējams, būtu jāatgūst. Tādējādi [strīdīgais lēmums] ir ar lēmumu Sernam 3 saistīts un to papildinošs lēmums, kura mērķis ir papildināt tā saturu ( 105 ), ņemot vērā jaunus faktus, kas radušies pēc lēmuma Sernam 3 pieņemšanas ( 106 ).

148.

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildums par Vispārējās tiesas kļūdu tiesību piemērošanā, tai atsakoties atzīt apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību, nekvalificējot strīdīgo lēmumu kā lēmumu, ar ko nolemts nesākt padziļinātas pārbaudes procedūru, ir jānoraida.

149.

Ņemt vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka gan pirmā pamata pirmā, gan ceturtā daļa ir jānoraida.

3) Par pirmā pamata trešo daļu: Superga Invest interese celt prasību

150.

Ar pirmā pamata trešo daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā apstrīdētā rīkojuma 52. un 53. punktā esot noliegusi Superga Invest interesi celt prasību, neievērodama to, ka šī interese celt prasību izriet no sabiedrību Mory – kurām Superga Invest ir galvenā akcionāre – intereses celt prasību. Pirmkārt, Superga Invest, tāpat kā minētās sabiedrības, skarot sekas, ko radījuši zaudējumi, kas nodarīti, desmit gadus izmaksājot nesaderīgu atbalstu Sernam, un tādējādi Superga Invest, tāpat kā sabiedrībām Mory, esot interese celt prasību, lai saņemtu šo zaudējumu atlīdzību. Otrkārt, šai sabiedrībai [Superga Invest] arī esot interese celt prasību visās prasībās, kuru mērķis ir panākt, ka Geodis tiek izraudzīta par lēmumā Sernam 3 aplūkotā nesaderīgā atbalsta pārņēmēju un pašreizējo saņēmēju un tai solidāri ar šī atbalsta iepriekšējiem saņēmējiem un SNCF ir jāatbild par zaudējumiem, ko šis atbalsts izraisījis.

151.

Komisija apgalvo, ka šī daļa nav efektīva, jo sabiedrībām Mory pašām nav intereses celt prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

152.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka nav apstrīdēts tas, ka Superga Invest ir sabiedrību Mory galvenais akcionārs un kopā ar tām ir cēlusi prasību par zaudējumu atlīdzību Tribunal de commerce de Paris, lai saņemtu no grupas Sernam un no Geodis atlīdzību par zaudējumiem, ko šīs sabiedrības tām esot nodarījušas konkurences priekšrocību dēļ, ko tās guvušas tādēļ, ka tām piešķirts nesaderīgais atbalsts.

153.

Šo secinājumu 92. punktā esmu secinājis, ka strīdīgā lēmuma atcelšana varētu radīt sekas saistībā ar šo prasību valsts tiesā un ka tādējādi šīs prasības esamība var pamatot interesi celt prasību attiecībā pret strīdīgo lēmumu. Šis secinājums ir attiecināms arī uz Superga Invest, kurai tādējādi ir interese celt prasību attiecībā pret minēto lēmumu.

154.

No tā izriet, ka, secinādama, ka Superga Invest nav intereses celt prasību, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un ka tādējādi arī pirmā pamata trešā daļa ir jāapmierina.

4) Secinājumi par pirmo pamatu

155.

Tā kā pirmā pamata otrā un trešā daļa, manuprāt, ir jāapmierina, tad no tā izriet, ka apstrīdētais rīkojums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tajā ir paziņots, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nav intereses celt prasību attiecībā pret strīdīgo lēmumu.

C – Par otro pamatu par LESD 263. panta ceturtās daļas pārkāpumu

156.

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, atteikdamās konstatēt, ka strīdīgais lēmums tās skar tieši un individuāli, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi LESD 263. panta ceturto daļu. Apstrīdētajā rīkojumā patiesībā no intereses celt prasību viedokļa esot aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar individuālo ietekmi. Ņemot vērā spriedumu Ryanair/Komisija ( 107 ), neesot nekādu šaubu, ka strīdīgais lēmums individuāli skar apelācijas sūdzības iesniedzējas. Ja tiktu atzīta individuāla ietekme uz apelācijas sūdzības iesniedzējām un tiktu apstrīdēta to interese celt prasību, tad rastos acīmredzama pretruna, jo ar pašu individuālo ietekmi pietiek, lai pamatotu interesi celt prasību.

157.

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izskatījusi jautājumu par tiesībām celt prasību, jo to izskatīt neesot bijis nepieciešams, lai secinātu, ka prasība ir nepieņemama intereses celt prasību neesamības dēļ. Tad, ja Vispārējā tiesa, neraugoties ne uz ko, ir sīki atbildējusi uz argumentiem, kuri drīzāk attiecas uz tiesībām celt prasību, nevis uz apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību, tā esot šīs atbildes sniegusi piesardzīgi, visai pakārtotā veidā, pēc tam, kad bija norādījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas turpina jaukt šos abus jēdzienus.

158.

Otrais pamats ir balstīts uz premisu, saskaņā ar kuru, ja prasītājam ir tiesības celt prasību atcelt Savienības tiesību aktu, tad tam automātiski ir interese celt prasību. Šo secinājumu 23.–30. punktā esmu norādījis, ka tiesības celt prasību un interese celt prasību ir divi nošķirti pieņemamības nosacījumi. Tādējādi premisa, uz ko balstīts otrais pamats, ir kļūdaina.

159.

Ja, kā jau esmu norādījis iepriekš, Vispārējā tiesa atsevišķos apstrīdētā rīkojuma punktos, atbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem, tiešām ir jaukusi argumentus attiecībā uz interesi celt prasību un tiesībām celt prasību, tad tomēr ir acīmredzams, ka minētajā rīkojumā Vispārējā tiesa nav tieši aplūkojusi jautājumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesībām celt prasību. No Vispārējās tiesas viedokļa tas nebija nepieciešams, jo tā ir secinājusi, ka prasība katrā ziņā ir nepieņemama intereses celt prasību neesamības dēļ ( 108 ).

160.

Tomēr, tā kā Vispārējās tiesas secinājums par apelācijas sūdzības iesniedzēju intereses celt prasību neesamību, manuprāt, ir kļūdains ‐ kā esmu minējis saistībā ar analīzi par pirmā pamata otro un trešo daļu ‐, tad no tā izriet, ka Vispārējai tiesai vajadzēja analizēt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības celt prasību. Tādējādi, tā kā Vispārējā tiesa to nav veikusi, tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Šajos apstākļos arī otrais pamats ir jāapmierina.

D – Secinājumi par apelācijas sūdzību

161.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto analīzi, ierosinu Tiesai apmierināt apelācijas sūdzību un atcelt apstrīdēto rīkojumu.

V – Par prasības pirmajā instancē pieņemamību

162.

Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja apelācija ir pamatota, Tiesa var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

163.

Šajā lietā uzskatu, ka, ja Tiesa šajā tiesvedības stadijā nespēj pēc būtības pieņemt nolēmumu attiecībā uz Vispārējā tiesā celto prasību, tai tomēr ir pietiekami pierādījumi, lai taisītu spriedumu jautājumā par minētās prasības attiecībā pret strīdīgo lēmumu pieņemamību.

164.

Pirmkārt, ja Tiesa nolemj ņemt vērā manu ierosinājumu, tad apelācijas sūdzības iesniedzēju interese celt prasību ir jāuzskata par pierādītu.

165.

Otrkārt, pēc mutvārdu procesa, kas starp lietas dalībniekiem notika Vispārējā tiesā, kā arī Tiesā saistībā ar apelāciju – kurā viens no Tiesā izvirzītajiem pamatiem attiecās uz tiesībām celt prasību ‐, uzskatu, ka Tiesai ir visi nepieciešamie pierādījumi, lai taisītu spriedumu jautājumā par apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesībām celt prasību ( 109 ).

166.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 263. panta ceturtajā daļā ir paredzēti divi gadījumi, kuros fiziskai vai juridiskai personai ir atzītas tiesības celt prasību par Savienības aktu, kura adresāte tā nav. Pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, attiecīgā persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas neietver īstenošanas pasākumus, ja tas šo personu skar tieši ( 110 ). Tā kā strīdīgais lēmums ir adresēts Francijas Republikai, ir jāpārbauda, vai kāds no abiem gadījumiem attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām.

167.

Pirmām kārtām, uzreiz ir jāizslēdz, ka tām varētu būt tiesības celt prasību, kas būtu pamatota ar otro gadījumu, jo strīdīgais lēmums nav reglamentējošs akts atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai, tā kā strīdīgais lēmums nav vispārpiemērojams ( 111 ).

168.

Tādējādi ir jāpārbauda, vai apelācijas sūdzības iesniedzējas strīdīgais lēmums skar tieši un individuāli.

169.

Šajā ziņā, ņemot vērā – kā esmu norādījis šo secinājumu 147. punktā –, ka strīdīgais lēmums pievienojas lēmumam Sernam 3 kā ar to saistīts un to papildinošs lēmums un ka tā mērķis, ņemot vērā jaunus faktus, kas radušies pēc lēmuma Sernam 3 pieņemšanas, ir papildināt tā saturu, ir jāuzskata, ka tam ir tāda pati juridiskā būtība un tātad arī pieņemamības nosacījumi. It īpaši, šo secinājumu 138. un 147. punktā esmu paudis viedokli, ka strīdīgais lēmums ir lēmums, kas attiecas uz vērtējumu par atbalsta, kurš agrākā lēmumā jau atzīts par nesaderīgu, “subjektīvo dimensiju” un kurā Komisija vērtē iespējamību, ka šis atbalsts tiek nodots jaunam saņēmējam, no kura to, iespējams, vajadzēs atgūt.

170.

Šajā lietā savā prasībā Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzējas ir ne tikai norādījušas uz Komisijas kompetences neesamību un šī lēmuma juridiskā pamata neesamību, bet ir arī apstrīdējušas tā vērtējuma pamatotību, ko Komisija sniegusi, lai noteiktu, vai Sernam aktīvu ieguvēji ir vai nav jāuzskata par atbalsta, kurš lēmumā Sernam 3 atzīts par nesaderīgu, saņēmējiem.

171.

Šajos apstākļos jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru citi tiesību subjekti, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka tie ir individuāli skarti, tikai tad, ja šis lēmums tos ietekmē tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tos atšķir no visām citām personām, un tad, ja visi šie faktori tos individualizē tieši tāpat, kā tie individualizētu šāda lēmuma adresātu ( 112 ).

172.

Konkrētāk, attiecībā uz valsts atbalsta jomu, apstrīdot pamatotību lēmumam par atbalsta vērtējumu, kurš pieņemts, pamatojoties uz LESD 108. panta 3. punktu vai formālās izmeklēšanas procedūras rezultātā, tiek uzskatīts, ka minētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējas skar individuāli tad, ja atbalsts, kas ir attiecīgā lēmuma priekšmets, būtiski ietekmē to stāvokli tirgū. Šajā ziņā, konkrēti, ir atzīts, ka Komisijas lēmums, ar ko tiek slēgta formāla izmeklēšanas procedūra, līdzās labuma guvējam uzņēmumam individuāli skar tā konkurējošos uzņēmumus, kuri aktīvi piedalījušies šajā procedūrā, ja vien atbalsta pasākums, kas ir strīdīgā lēmuma priekšmets, būtiski ietekmē to stāvokli tirgū ( 113 ).

173.

Ņemot vērā šo secinājumu 169. un 170. punktā izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka šī judikatūra ir attiecināma uz prasības atcelt tādu lēmumu, kāds ir strīdīgais lēmums, pieņemamību.

174.

Jākonstatē, ka prasības celšanas brīdī Vispārējā tiesā, proti, 2012. gada 17. decembrī, sabiedrības Mory jau bija likvidācijas procesā kopš 2012. gada 10. jūlija. Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa apstrīdētā rīkojuma 32. punktā ir konstatējusi, ka, tā kā sabiedrības Mory kopš likvidācijas procesa sākšanas vairs nedarbojās tirgū, tās nevar uzskatīt, ka to stāvokli tirgū būtiski ietekmētu nesaderīgā atbalsta, kas ir strīdīgā lēmuma priekšmets, iespējamā nodošana jaunam saņēmējam. Šis secinājums, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas nevienā brīdī nav apstrīdējušas, lai gan Komisija to ir vairākkārt minējusi savā atbildē uz apelāciju, ietilpst Vispārējās tiesas suverēnajā vērtējumā par faktiem ( 114 ). Attiecībā uz Superga Invest apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas Vispārējās tiesas fakta konstatējumu, kas ietverts apstrīdētā rīkojuma 52. punktā un saskaņā ar kuru Superga Invest nedarbojas pasta nozarē un tādējādi tā nevar tikt kvalificēta kā konkurente.

175.

Šajos apstākļos neviena no apelācijas sūdzības iesniedzējām nevar norādīt, ka tās stāvokli tirgū būtiski ietekmētu atbalsts, kas iepriekš atzīts par nesaderīgu lēmumā Sernam 3 un kura iespējamā nodošana jaunam saņēmējam ir strīdīgā lēmuma priekšmets. No tā izriet, ka tās neatbilst nosacījumam par individuālo ietekmi un ka tātad to prasība, manuprāt, ir jāatzīst par nepieņemamu.

VI – Par tiesāšanās izdevumiem

176.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tad Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

177.

Atbilstoši minētā reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši tā paša reglamenta 184. panta 1. punktam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

178.

Šajā gadījumā jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju prasība apelācijas instancē ir apmierināta, bet ka to prasība pirmajā instancē ir atzīta par nepieņemamu. Tomēr apelācijā apelācijas sūdzības iesniedzējas nav prasījušas piespriest otram lietas dalībniekam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Šajos apstākļos domāju, ka ir jāpiespriež katram lietas dalībniekam pašam segt savus tiesāšanās izdevumus šajā apelācijā. Kas attiecas uz tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē, tos atlīdzinās apelācijas sūdzības iesniedzējas.

VII – Secinājumi

179.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu:

—

atcelt Vispārējās tiesas rīkojumu Mory u.c./Komisija (T‑545/12, EU:T:2013:607);

—

Mory SA, Mory Team un Superga Invest prasību atcelt Eiropas Komisijas 2012. gada 4. aprīļa Lēmumu C(2012) 2401 final attiecībā uz grupas Sernam aktīvu pārņemšanu tās sanācijas procesā noraidīt kā nepieņemamu;

—

katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar apelācijas tiesvedību;

—

Mory SA, Mory Team un Superga Invest atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar tiesvedību Vispārējā tiesā.

( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( 2 ) T‑545/12, EU:T:2013:607.

( 3 ) C(2012) 2401 final.

( 4 ) Lēmums par valsts atbalstu NN 122/2000 (ex NJ 140/2000) (OV 2001, C 268, 15. lpp.).

( 5 ) 2004. gada 20. oktobra Lēmums 2006/367/EK par valsts atbalstu, ko daļēji īstenojusi Francija par labu uzņēmumam Sernam (OV 2006, L 140, 1. lpp.).

( 6 ) Lēmums par [procedūras] sākšanu, publicēts OV 2009, C 4, 5. lpp.

( 7 ) Lēmums 2012/398/ES par Valsts atbalstu [Nr.] SA.12522 (C 37/08) - Francija - Lēmuma “Sernam 2” piemērošana (OV L 195, 19. lpp.). Par šo lēmumu ir prasība atcelt tiesību aktu, ko cēlusi SNCF un kas ir izskatīšanā Vispārējā tiesā (rīkojums SNCF/Komisija, T‑242/12, EU:T:2014:313).

( 8 ) Strīdīgā lēmuma 51. punkts.

( 9 ) Strīdīgā lēmuma 54. punkts.

( 10 ) Skat. strīdīgā lēmuma 114. punktu un V daļu, kuras nosaukums ir “Secinājumi”.

( 11 ) Apstrīdētā rīkojuma 26.–28. punkts.

( 12 ) Apstrīdētā rīkojuma 29.–35. punkts. Minētajā rīkojumā Vispārējā tiesa atsaucas uz lēmumu Sernam 2, bet patiesībā apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments bija balstīts uz dalību administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts lēmums Sernam 3.

( 13 ) Apstrīdētā rīkojuma 36.–51. punkts.

( 14 ) Apstrīdētā rīkojuma 52.–54. punkts.

( 15 ) Apstrīdētā rīkojuma 55.–58. punkts.

( 16 ) Skat., piemēram, spriedumus Francija u.c./Komisija (C‑68/94 un C‑30/95, EU:C:1998:148, 48.–58. un 74. punkts), kā arī Stichting Woonpunt u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 26.–31., 42.–64. un 67.–75. punkts).

( 17 ) Skat. spriedumus Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 57. punkts) un Telefónica/Komisija (C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 19. punkts).

( 18 ) Skat. it īpaši spriedumus ACEA/Komisija (C‑319/09 P, EU:C:2011:857, 67. punkts) un Stichting Woonlinie u.c./Komisija (C‑133/12 P, EU:C:2014:105, 54. punkts).

( 19 ) Šāds intereses celt prasību raksturojums ir apstiprināts, pirmkārt, atsevišķu Savienības oficiālo valodu saturā, piemēram, vācu valodā, kurā interese celt prasību apzīmēta ar terminu “Rechtsschutzbedurfnis” vai “Rechtschutzinteresse” (burtiski – “vajadzība pēc tiesiskās aizsardzības” vai “tiesiskās aizsardzības interese”), un, otrkārt, Tiesas judikatūrā, kurā runāts par “esošu un pastāvošu interesi, kurai nepieciešama tiesiska aizsardzība” (skat. spriedumu Planet/Komisija, C‑564/13 P, EU:C:2015:124, 28. un 34. punkts).

( 20 ) Šis uzskats par intereses celt prasību nosacījuma mērķi atspoguļojas formulējumā, ko Vispārējā tiesa vairākkārt izmantojusi savā judikatūrā, saskaņā ar kuru interesei celt prasību ir jāpastāv pareizas tiesvedības interesēs. Šis mērķis ir vairākkārt minēts Vispārējās tiesas judikatūrā. Skat. tostarp spriedumu Lior/Komisija un Komisija/Lior (T‑192/01 un T‑245/04, EU:T:2009:365, 247. punkts) un rīkojumu Talanton/Komisija (T‑165/13, EU:T:2014:1027, 34. punkts).

( 21 ) Rīkojums S./Komisija (206/89 R, EU:C:1989:333, 8. punkts).

( 22 ) Spriedums Cañas/Komisija (C‑269/12 P, EU:C:2013:415, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 23 ) Skat. tostarp spriedumu Planet/Komisija (C‑564/13 P, EU:C:2015:124, 34. punkts).

( 24 ) Skat. spriedumus Stroghili/Revīzijas palāta (204/85, EU:C:1987:21, 11. punkts); Komisija/Koninklijke FrieslandCampina (C‑519/07 P, EU:C:2009:556, 65. punkts) un Planet/Komisija (C‑564/13 P, EU:C:2015:124, 36. punkts), kā arī rīkojumu Komisija/Provincia di Imperia (C‑183/08 P, EU:C:2009:136, 26. punkts).

( 25 ) Spriedums Cañas/Komisija (C‑269/12 P, EU:C:2013:415, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 26 ) Tomēr šiem diviem jēdzieniem nenoliedzami var būt saskares punkti, it īpaši saistībā ar nosacījumu par tiešo ietekmi, kā tā definēta judikatūrā.

( 27 ) Skat., piemēram, spriedumu Société pour l’exportation des Sucres/Komisija (88/76, EU:C:1977:61, 13.–19. punkts). Atsevišķās lietās judikatūrā ar atsevišķiem nosacījumiem prasība par Komisijas lēmumu, ar ko atbalsta pasākums ir kvalificēts kā pilnībā saderīgs ar kopējo tirgu, kuru cēlis atbalsta saņēmējs, kuru tātad minētais lēmums skar tieši un individuāli, ir atzīta par nepieņemamu, jo nepastāv interese celt prasību. Skat. spriedumus Nuove Industrie Molisane/Komisija (T‑212/00, EU:T:2002:21, konkrēti 38. punkts) un Sniace/Komisija (T‑141/03, EU:T:2005:129, 62. punkts). Tas, ka lēmums ir labvēlīgs prasītājam (kuru tas skar tieši un individuāli), ne vienmēr nozīmē, ka prasītājam nav intereses celt prasību. Ir iespējams, ka minētā lēmuma pamatojums rada saistošas tiesiskās sekas, kas var ietekmēt prasītāja intereses. Šajā ziņā skat. spriedumu Coca‑Cola/Komisija (T‑125/97 un T‑127/97, EU:T:2000:84, 79. punkts), kas attiecās uz prasību atcelt tiesību aktu, ko bija iesniedzis labuma guvējs no lēmuma, ar ko koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu.

( 28 ) Skat. šo secinājumu 28. punktu un tajā minēto judikatūru.

( 29 ) Skat., piemēram, rīkojumu Lech‑Stahlwerke/Komisija (C‑111/99 P, EU:C:2001:58, it īpaši 19. punkts) un šo secinājumu 44. zemsvītras piezīmi.

( 30 ) Šajā 2013. gada 14. novembra vēstulē Tribunal administratif de Paris tiesnesis referents, kas bija atbildīgs par lietu, jautāja apelācijas sūdzības iesniedzējām, vai pēc tam, kad Komisija ir pieņēmusi lēmumu Sernam 3, tās vēlas atstāt spēkā savu prasību.

( 31 ) Šajā ziņā skat. spriedumu Mediaset (C‑69/13, EU:C:2014:71, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 32 ) Šajā ziņā skat. 24. un 25. punktu spriedumā Mediaset (C‑69/13, EU:C:2014:71), kurš attiecās uz Komisijas nostāju, ko tā paudusi vēstulēs par apmēru, kādā no atsevišķa saņēmēja ir atgūstams atbalsts.

( 33 ) Skat. judikatūru, kas minēta šo secinājumu 24. zemsvītras piezīmē. Savā pastāvīgajā judikatūrā Vispārējā tiesa precizē šo raksturojumu un prasa, lai tad, ja interese, uz kuru atsaucas prasītājs, attiecas uz tiesisko situāciju nākotnē, prasītājs pierādītu, ka aizskārums šajā situācijā turpmāk ir konkrēts, un ka tādējādi prasītājs nevar atsaukties uz nekonkrētām situācijām nākotnē, lai pamatotu savu interesi prasīt atcelt apstrīdēto aktu. Šajā ziņā skat. tostarp spriedumu Sniace/Komisija (T‑141/03, EU:T:2005:129, 26. punkts). Ja vien nekļūdos, Tiesa nekad nav pārņēmusi šo formulējumu. Apstrīdētais rīkojums ir skaidri pamatots ar šo Vispārējās tiesas judikatūru (skat. apstrīdētā rīkojuma 27. punktu).

( 34 ) Šajā ziņā skat. Tiesas spriedumus Könecke Fleischwarenfabrik/Komisija (76/79, EU:C:1980:68, 9. punkts); Francija u.c./Komisija (C‑68/94 un C‑30/95, EU:C:1998:148, 74. punkts); Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 64. punkts); Tiesas rīkojumu Komisija/Provincia di Imperia (C‑183/08 P, EU:C:2009:136, 30. punkts) un Vispārējās tiesas spriedumus Shanghai Excell M&E Enterprise un Shanghai Adeptech Precision/Padome (T‑299/05, EU:T:2009:72, 53.–55. punkts) un Éditions Odile Jacob/Komisija (T‑471/11, EU:T:2014:739, 44. punkts, pašlaik apelācijas instancē).

( 35 ) Spriedums Abdulrahim/Padome un Komisija (C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 65. punkts).

( 36 ) T‑269/03, EU:T:2009:211.

( 37 ) Šajā lietā Vispārējā tiesa ir pamatojusi savu secinājumu attiecībā uz prasības par zaudējumu atlīdzību tīri hipotētisko raksturu, pirmkārt, ar to, ka šāda prasība joprojām nav tikusi celta vairākus gadus pēc tam, kad iespējamie zaudējumi ir nodarīti, otrkārt, ar to, ka tiesas sēdē prasītāja pati bija atzinusi šo tīri hipotētisko raksturu un, treškārt, ar to, ka prasītāja bija norādījusi, ka tās akcionāri nebija to pilnvarojuši celt šādu prasību, pat ja tiktu apmierināta tās celtā prasība atcelt tiesību aktu (skat. 45.–47. punktu spriedumā Socratec/Komisija, kas minēts iepriekšējā zemsvītras piezīmē).

( 38 ) T‑141/03, EU:T:2005:129.

( 39 ) T‑136/05, EU:T:2007:295.

( 40 ) Šajā otrajā lietu kategorijā līdzās lietām Sniace/Komisija un Salvat père & fils u.c./Komisija, kuras minētas divās iepriekšējās zemsvītras piezīmēs, ietilpst lietas, kurās taisīts spriedums TV2/Danmark u.c./Komisija (T‑309/04, T‑317/04, T‑329/04 un T‑336/04, EU:T:2008:457, it īpaši 67.–82. punkts) un izdots rīkojums Schutzgemeinschaft Milch und Milcherzeugnisse/Komisija (T‑113/11, EU:T:2014:756, it īpaši skat. 32.–34. punktu).

( 41 ) Spriedumi Sniace/Komisija (T‑141/03, EU:T:2005:129, 28. punkts); Salvat père & fils u.c./Komisija (T‑136/05, EU:T:2007:295, 43. punkts) un TV2/Danmark u.c./Komisija (T‑309/04, T‑317/04, T‑329/04 un T‑336/04, EU:T:2008:457, 79. punkts).

( 42 ) T‑309/04, T‑317/04, T‑329/04 un T‑336/04, EU:T:2008:457, 79.–81. punkts.

( 43 ) C‑111/99 P, EU:C:2001:58.

( 44 ) Šajā lietā prasītāja bija apstrīdējusi Komisijas lēmumu, kurā par aizliegtu valsts atbalstu bija atzīti finanšu atbalsta projekti, saistībā ar kuriem Bavārijas federālā zeme bija uzņēmusies saistības samaksāt prasītājai DEM 20 miljonus. Tiesa noraidīja Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kas balstīta uz intereses celt prasību neesamību pēc tam, kad minētā federālā zeme atteicās no pārstrukturēšanas plāniem, norādot, ka “nav izslēgts, ka kompetenta valsts tiesa varētu piespriest Bavārijas federālajai zemei [..] samaksāt [prasītājai] summu DEM 20 miljonu apmērā” (skat. 19. punktu rīkojumā Lech‑Stahlwerke/Komisija).

( 45 ) T‑28/02, EU:T:2005:357.

( 46 ) Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskatīja – tas, ka valsts tiesa, kurā iesniegta prasība par zaudējumu atlīdzību, ir ņēmusi vērā Komisijas vērtējumu attiecībā uz LESD 101. panta piemērojamību, ir nejaušs apstāklis un tātad tas ir vērsts uz nākotni un hipotētisks (47.–51. punkts). Tāpat spriedumā NBV un NVB/Komisija (T‑138/89, EU:T:1992:95) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka valsts tiesas vērtējums, kas atšķiras no Komisijas vērtējuma attiecībā uz LESD 101. pantā paredzēto nosacījumu par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir nejaušs apstāklis (skat. 33. punktu; tomēr šajā lietā šķiet, ka Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz iespējamu prasību, ko ierosinājušas trešās personas).

( 47 ) Skat., piemēram, spriedumus NBV un NVB/Komisija (T‑138/89, EU:T:1992:95, 33. punkts); Sniace/Komisija (T‑141/03, EU:T:2005:129, 40. punkts) un rīkojumu First Data u.c./Komisija (T‑28/02, EU:T:2005:357, 51. punkts).

( 48 ) Skat. šo secinājumu 28. un 29. punktu.

( 49 ) Bet neviens pierādījums lietas materiālos nevar pamatot Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru prasība esot samākslota, jo tā esot celta tikai tāpēc, lai atbildētu uz Komisijas iebildi par nepieņemamību.

( 50 ) Skat. šo secinājumu 76. punktu.

( 51 ) Apstrīdētā rīkojuma 44.–46. punkts.

( 52 ) Apstrīdētā rīkojuma 47. punkts.

( 53 ) Skat. šo secinājumu 80. punktu.

( 54 ) Šajā lietā, pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju uzskatiem, tās esot kļuvušas nabagas, jo esot zaudējušas lielu darījumu apjomu tādēļ, ka Sernam palicis tirgū, pateicoties nesaderīgajam atbalstam, un Geodis esot kļuvusi bagāta tām par sliktu, jo pārņēmusi Sernam darbību, saņēmusi prettiesisko atbalstu un, attiecīgi, tā darījumu apjomu.

( 55 ) Skat. manus secinājumus apvienotajās lietās Areva u.c./Komisija (C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2013:579, 110.–116. punkts un tajos minētā judikatūra). Šajā pašā sakarībā es arī biju norādījis, ka iebildums, kas balstīts uz juridiskā pamata, kas atšķiras no juridiskā pamata, uz kādu balstīti Vispārējā tiesā izvirzītie pamati, ir jāuzskata par jaunu pamatu, kurš tādējādi jāatzīst par nepieņemamu, bet iebildums, kas pausts, pamatojot Vispārējā tiesā jau izvirzītu pamatu, var būt pieņemams arguments (skat. it īpaši 112. un 113. punktu un tajos minēto judikatūru).

( 56 ) Skat. judikatūru, kas minēta 110.–116. punktā manos secinājumos apvienotajās lietās Areva u.c./Komisija (C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2013:579).

( 57 ) Padomes 1999. gada 22. marta Regula, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).

( 58 ) T‑123/09, EU:T:2012:164; Tiesa šo spriedumu ir apstiprinājusi (C‑287/12 P, EU:C:2013:395).

( 59 ) Skat. šo secinājumu 58. zemsvītras piezīmi.

( 60 ) Rīkojums SNCF/Komisija (T‑242/12, EU:T:2014:313).

( 61 ) Skat. šo secinājumu 58. zemsvītras piezīmi.

( 62 ) Skat. šo secinājumu 23.–30. punktu.

( 63 ) Skat. apstrīdētā rīkojuma 59. punktu.

( 64 ) It īpaši attiecībā uz lēmumiem neizvirzīt iebildumus, kas pamatoti ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu. Skat. spriedumus Cook/Komisija (C‑198/91, EU:C:1993:197, 23. punkts); Matra/Komisija (C‑225/91, EU:C:1993:239, 17. punkts) un Komisija/Kronoply un Kronotex (C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 47. un 48. punkts un tajos minētā judikatūra).

( 65 ) Skat. šo secinājumu 58. zemsvītras piezīmi.

( 66 ) Skat. attiecīgi šo secinājumu 126.–128. punktu, 144. punktu un 139. punktu.

( 67 ) Skat. strīdīgā lēmuma 51. punktu.

( 68 ) Skat. apstrīdētā rīkojuma 33. un 56. punktu.

( 69 ) Jānorāda, ka šobrīd Vispārējā tiesā izskatīšanā ir vairākas lietas attiecībā uz lēmumiem, kuros Komisija ir analizējusi saimnieciskās pēctecības esamību starp valsts atbalsta saņēmēju un tā aktīvu pārņēmēju. Vēlos atsaukties konkrēti, pirmkārt, uz lietām Larko/Komisija (T‑412/14) un Larymnis Larko/Komisija (T‑576/14), kuras attiecas uz Grieķijas Republikai adresēto Komisijas 2014. gada 27. marta lēmumu (SG‑Greffe (2014) D/4621/28/03/2014) par valsts atbalstu, kas piešķirts akciju sabiedrībai “Geniki Metalleftiki kai Metallourgiki Anonimi Eteria NEA LARKO” (JAUNĀ LARKO), un, otrkārt, uz lietām Itālija/Komisija (T‑673/14); SEA/Komisija (T‑674/14) un Airport Handling/Komisija (T‑688/14), kuras visas attiecas uz Komisijas 2014. gada 9. jūlija Lēmumu C(2014) 4537 final, kas paziņots 2014. gada 10. jūlijā, par sabiedrības Airport Handling SpA izveidi, ko veic sabiedrība SEA SpA. Es, protams, nevaru izteikties par šīm izskatīšanā esošajām lietām, bet es tās tik un tā ņemšu vērā savā analīzē.

( 70 ) C‑328/99 un C‑399/00, EU:C:2003:252.

( 71 ) Komisijas 1999. gada 2. jūnija Lēmums 2000/536/EK par valsts atbalstu, ko Itālija piešķīrusi Seleco SpA (OV 2000, L 227, 24. lpp.; it īpaši skat. konkrēti 116.–120. punktu). Iepriekšējā zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā Tiesa ir daļēji atcēlusi šo lēmumu pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes dēļ.

( 72 ) Agrāk EKL 88. panta 2. punkts.

( 73 ) Šajā lietā Savienības tiesa ir taisījusi vairākus spriedumus. Šajā gadījumā uz mums attiecas, pirmkārt, spriedums Grieķija u.c./Komisija (T‑415/05, T‑416/05 un T‑423/05, EU:T:2010:386) saistībā ar prasību atcelt Komisijas 2005. gada 14. septembra Lēmumu C(2005) 2706, galīgā redakcija, par valsts atbalstu Olympiaki Aeroporia Ypiresies AE (C 11/2004 (ex NN 4/2003) – Olympiaki Aeroporia – Pārstrukturēšana un privatizācija) un, otrkārt, spriedums Komisija/Grieķija (C-415/03, EU:C:2005:287) saistībā ar prasību pret Grieķijas Republiku sakarā ar to, ka nav izpildīts pienākums atgūt atbalstu, kas atzīts par prettiesisku un nesaderīgu Komisijas 2002. gada 11. decembra Lēmumā 2003/372/EK attiecībā uz atbalstu, ko Grieķija piešķīrusi Olympic Airways (OV 2003, L 132, 1. lpp.).

( 74 ) Lēmums 2003/372 (skat. iepriekšējo zemsvītras piezīmi).

( 75 ) Lēmums C(2005) 2706, galīgā redakcija (skat. 73. zemsvītras piezīmi).

( 76 ) Turpat, 1. pants.

( 77 ) Skat. 178.–183. punktu Lēmumā C(2005) 2706, galīgā redakcija.

( 78 ) Komisijas 2004. gada 16. marta lēmums, valsts atbalsts C 11/04 - Olympic Airways (OV C 192, 2. lpp.).

( 79 ) Turklāt tajā pašā saistībā Komisija bija minējusi, ka ir sākusi pārkāpuma procesu, par ko tika taisīts spriedums Komisija/Grieķija (C‑415/03, EU:C:2005:287), kurā Tiesa ir konstatējusi, ka jautājums tiešām ir par darījumu, kura mērķis ir apiet atbalsta atgūšanu (skat. minētā sprieduma 33. un 34. punktu).

( 80 ) C‑123/09, EU:C:2012:164, un C‑287/12, EU:C:2013:395.

( 81 ) Komisijas 2008. gada 12. novembra Lēmums 2009/155/EK par 300 miljonu euro aizdevumu, ko Itālija piešķīrusi sabiedrībai Alitalia Nr. C 26/08 (ex NN 31/08) (OV 2009, L 52, 3. lpp.).

( 82 ) Komisijas 2008. gada 12. novembra Lēmums C(2008) 6745, galīgā redakcija, kuras priekšmets ir valsts atbalsts N 510/2008 – Itālija – Aviosabiedrības Alitalia aktīvu pārdošana.

( 83 ) Lēmums C(2008) 6745, galīgā redakcija, 92.–127. punkts.

( 84 ) Lēmums C(2008) 6745, galīgā redakcija, 128.–151. punkts.

( 85 ) 68. punkts Vispārējās tiesas spriedumā (T‑123/09, EU:T:2012:164).

( 86 ) Skat. 54.–62. punktu Tiesas spriedumā (C‑287/12 P, EU:C:2013:395).

( 87 ) Skat. norādes šo secinājumu 69. zemsvītras piezīmē.

( 88 ) Skat. minētā lēmuma 47. punktu.

( 89 ) Skat. norādes šo secinājumu 69. zemsvītras piezīmē.

( 90 ) Skat. 26. punktu rīkojumā Airport Handling/Komisija (T‑688/14 R, EU:T:2014:1010).

( 91 ) 2012. gada 19. decembra Lēmums C(2013) 1668.

( 92 ) Līdzīga pirmajā acu uzmentienā šķiet arī lieta Airport Holding.

( 93 ) Lietā Ryanair šī analīze bija ietverta lēmumā nesākt formālo izmeklēšanas procedūru.

( 94 ) Lietā Larko Komisija vēl nebija pieņēmusi lēmumu par atbalsta nesaderību, un tādējādi konstatējumam par saimnieciskās pēctecības neesamību bija preventīvs raksturs “tad, ja” Komisija pieņemtu šādu lēmumu.

( 95 ) Strīdīgā lēmuma 14.–50. punkts.

( 96 ) Strīdīgā lēmuma 54. punkts.

( 97 ) Skat. strīdīgā lēmuma 60. punktu.

( 98 ) Strīdīgā lēmuma 62.–107. punkts.

( 99 ) Šajā nolūkā lēmumam jārada saistošas tiesiskās sekas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko stāvokli; skat. tostarp spriedumu Deutsche Post/Komisija (C‑77/12 P, EU:C:2013:695, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 100 ) Skat. attiecīgi Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu un 7. panta 3. un 4. punktu.

( 101 ) Šajā nolūkā varbūt būtu iespējams atsaukties uz “izmaiņu esošajā atbalstā” definīciju atbilstoši 1. panta c) punktam, kas paredzēts 4. panta 1. punktā Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulā (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Regulu Nr. 659/1999 (OV L 140, 1. lpp., un labojums OV L 286, 3. lpp.), saskaņā ar kuru “izmaiņas esošajā atbalstā ir jebkādas pārmaiņas, izņemot pilnībā formāla vai administratīva rakstura izmaiņas, kas nevar ietekmēt novērtējumu par atbalsta pasākuma saderību ar kopējo tirgu”.

( 102 ) Skat. šo secinājumu 94. zemsvītras piezīmi.

( 103 ) Skat. šo secinājumu 82. zemsvītras piezīmē minētā lēmuma 92.–127. punktu.

( 104 ) Tiktāl, ciktāl šī dalībvalsts nodeva tai piederošas sabiedrības aktīvus, radās jautājums par to, vai šī valsts īpašuma pārdošana varēja ietvert atbalsta elementu. Šajā lietā aktīvu pārdošana notiek starp privātu sabiedrību (pārdevēju) un sabiedrību, kas (no jauna) kļuvusi par publisko tiesību sabiedrības (SNCF) meitasuzņēmumu.

( 105 ) Šajā ziņā skat. spriedumu Mediaset (C‑69/13, EU:C:2014:71, 27. punkts).

( 106 ) Pēc analoģijas skat. 51. un 52. punktu spriedumā HGA u.c./Komisija (no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, EU:C:2013:387), kas tomēr attiecas uz lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru. Šajā spriedumā Tiesa arī ir uzskatījusi, ka apstāklis, ka dokumentos, kas reglamentē procedūru valsts atbalsta jomā, nav skaidri paredzēta iespēja pieņemt šāda veida lēmumu, neliedz Komisijai pieņemt lēmumu paplašināt formālo izmeklēšanas procedūru, ja lēmums par [tās] sākšanu bijis pamatots ar nepilnīgiem faktiem, tomēr ar nosacījumu, ka ar šo paplašināšanu netiek aizskartas ieinteresēto personu procesuālās tiesības.

( 107 ) T‑123/09, EU:T:2012:164.

( 108 ) Skat. apstrīdētā rīkojuma 109. punktu.

( 109 ) Šāds risinājums, pirmkārt, ir jāizvēlas, ievērojot procesuālās ekonomijas principu, un, otrkārt, ar šo risinājumu netiek pārkāptas lietas dalībnieku tiesības uz aizstāvību, jo tie ir varējuši debatēt par tiesībām celt prasību gan pirmajā instancē, gan saistībā ar apelāciju.

( 110 ) Spriedums Stichting Woonpunt u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 44. punkts).

( 111 ) Skat. spriedumu Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 51., 60. un 61. punkts). Saskaņā ar judikatūru akts ir vispārpiemērojams, ja tas piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un ja tas rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārēji un abstrakti definētām personu kategorijām. Skat. spriedumu AJD Tuna (C‑221/09, EU:C:2011:153, 51. punkts).

( 112 ) Skat., konkrēti, spriedumus Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17, 197., 223. lpp.); Spānija/Lenzing (C‑525/04 P, EU:C:2007:698, 30. punkts) un Stichting Woonpunt u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 57. punkts).

( 113 ) Spriedums Sniace/Komisija (C‑260/05 P, EU:C:2007:700, 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra).

( 114 ) Spriedums Sniace/Komisija (C‑260/05 P, EU:C:2007:700, 60. punkts).

Full & Egal Universal Law Academy