ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]
SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 3. septembrī ( 1 )
Lieta C‑155/14 P
Evonik Degussa GmbH ,
AlzChem AG , iepriekš – AlzChem Trostberg GmbH,iepriekš – AlzChem Hart GmbH
pret
Eiropas Komisiju
“Apelācija — Aizliegtas vienošanās — Kalcija karbīda pulvera un granulu, kā arī magnija granulu tirgi ievērojamā daļā EEZ — Cenu noteikšana, tirgu sadale un informācijas apmaiņa — Prezumpcija par izšķirošu ietekmi — Atspēkošana — Meitasuzņēmuma rīcība, kas ir pretrunā tā mātesuzņēmuma norādījumiem”
1.
Šīs lietas priekšmets ir apelācijas sūdzība, ko iesniegušas Evonik Degussa GmbH (turpmāk tekstā – “Degussa”) un AlzChem AG ( 2 ) (turpmāk tekstā – “AlzChem”) par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu Evonik Degussa un AlzChem/Komisija ( 3 ) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).
2.
Šajā lietā Tiesai atkal ir dota iespēja lemt par jautājumu par mātesuzņēmuma vainojamību tā meitasuzņēmuma pret konkurenci vērstajā rīcībā. Tiesai, konkrēti, ir lūgts sīkāk paskaidrot, ar kādiem nosacījumiem var atspēkot prezumpciju par izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu (turpmāk tekstā – “kapitālistiskā prezumpcija”), kuri judikatūrā izstrādāti mātesuzņēmuma vainojamībai konkurences tiesību normu pārkāpumos, ko izdarījis meitasuzņēmums, kurā tam pieder viss vai gandrīz viss kapitāls.
3.
Pamatjautājums, kas rodas šajā lietā, ir jautājums par to, vai kapitālistiskā prezumpcija ir atspēkota gadījumā, ja tiek iesniegti pierādījumi, ka 100 % apjomā piederošs meitasuzņēmums, kurš gandrīz tika cedēts, ir bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks, pilnībā nepakļaujoties tā mātesuzņēmumu dotajiem skaidrajiem un precīzajiem norādījumiem nepiedalīties šādās pret konkurenci vērstās darbībās. Papildus precizējumiem attiecībā uz nosacījumiem kapitālistiskās prezumpcijas atspēkošanai, Tiesa šajā lietā varētu arī sniegt paskaidrojumus par metodiku, kāda jāizmanto, analizējot šīs prezumpcijas atspēkošanai sniegtos pierādījumus un argumentus.
I – Tiesvedības priekšvēsture
4.
Ar 2009. gada 22. jūlija Lēmumu C(2009) 5791 ( 4 ), galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Eiropas Komisija ir konstatējusi, ka tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā izmantojamā kalcija karbīda un magnija galvenie piegādātāji ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu (jaunajā redakcijā – LESD 101. panta 1. punkts) un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 53. pantu, laikposmā no 2004. gada 22. aprīļa līdz 2007. gada 16. janvārim piedalīdamies vienotā un turpinātā pārkāpumā ( 5 ). Komisija bija sākusi procedūru, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, pēc pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda, ko iesniegusi Akzo Nobel NV saistībā ar paziņojumu par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu karteļu gadījumos (turpmāk tekstā – “paziņojums par iecietību”) ( 6 ). Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī ir iesniegušas pieteikumu iecietības programmas piemērošanai saistībā ar to pašu paziņojumu.
5.
Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir piedalījušās pārkāpumā četrus mēnešus ilgā laikposmā – no 2004. gada 22. aprīļa līdz 30. augustam ( 7 ). To atbildība par pārkāpumu ir konstatēta vienīgi tajā, ka SKW Stahl‑Technik GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “SKW”) ( 8 ) – kura minētajā laikposmā bija meitasuzņēmums, kas 100 % apjomā piederēja apelācijas sūdzības iesniedzējām – darbinieki bija tieši piedalījušies pārkāpumā ( 9 ). Apelācijas sūdzības iesniedzējas 2004. gada 30. augustā cedēja SKW [uzņēmumam] Arques Industrie AG, kas kļuva par Gigaset AG (turpmāk tekstā – “Gigaset”) ( 10 ), ar atpakaļejošu ekonomisko spēku no 2004. gada 1. janvāra.
6.
Dalības pārkāpumā dēļ Komisija apstrīdētā lēmuma 2. panta g) un h) punktā ir piemērojusi apelācijas sūdzības iesniedzējām, pirmkārt, naudas sodu EUR 1,04 miljonu apmērā, kas jāsamaksā solidāri ar SKW, un, otrkārt, naudas sodu EUR 3,64 miljonu apmērā, par kura samaksu tās norādītas kā solidāri atbildīgas.
7.
Minētajā lēmumā Komisija arī ir piemērojusi solidāru naudas sodu SKW un tās jaunajam mātesuzņēmumam Gigaset par to dalību pārkāpumā nākamajā laikposmā no 2004. gada 1. septembra līdz 2007. gada 16. janvārim.
II – Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
8.
Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 5. oktobrī, apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdza, galvenokārt, atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām, un, pakārtoti, samazināt tām noteiktā naudas soda apmēru un grozīt apstrīdēto lēmumu.
9.
Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa ir daļēji apmierinājusi prasību. Vispirms tā ir konstatējusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, recidīva dēļ palielinādama naudas sodu, kas piemērots AlzChem ( 11 ). Tad tā ir konstatējusi, ka, naudas soda apmēra samazināšanai izvēlēdamās mazāko pakāpi, kas ir paredzēta paziņojumā par iecietību ( 12 ), Komisija ir pārkāpusi šo paziņojumu ( 13 ). Pēc tam tā ir konstatējusi, ka, naudas soda aprēķināšanā izmantodama reizinātāju 0,5, kas atbilst sešu mēnešu dalībai pārkāpumā – lai gan apelācijas sūdzības iesniedzējas tajā piedalījās tikai četrus mēnešus –, Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu ( 14 ). Visbeidzot, tā ir konstatējusi, ka, aprēķinot SKW solidāro atbildību, neņemdama vērā iesaistīšanās tiesības, Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu ( 15 ). Pārējā daļā Vispārējā tiesa prasību ir noraidījusi.
10.
Šādos apstākļos Vispārējā tiesa vispirms ir atcēlusi apstrīdētā lēmuma 2. panta g) un h) punktu, ciktāl tie attiecās uz apelācijas sūdzības iesniedzējām.
11.
Tad pārsūdzētā sprieduma 287.–289. punktā, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa ir grozījusi naudas sodus, kas apelācijas sūdzības iesniedzējām bija noteikti par to dalību pārkāpumā, un ir piemērojusi šādus naudas sodus ( 16 ):
—
apelācijas sūdzības iesniedzējām solidāri: EUR 2,49 miljonu apmērā, precizējot, ka tiks uzskatīts, ka tās ir samaksājušas šo naudas sodu, ņemot vērā summas, ko ir samaksājusi SKW kā naudas sodu, kurš tai bija piemērots apstrīdētajā lēmumā, un
—
Degussa vienai pašai – EUR 1,24 miljonu apmērā.
III – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
12.
Savā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu:
—
atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tas ir nelabvēlīgs apelācijas sūdzības iesniedzējām, un atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl, tas uz tām attiecas;
—
pakārtoti, samazināt naudas sodus, kas tām ir piemēroti apstrīdētajā lēmumā, un, pakārtoti tam, grozīt apstrīdēto lēmumu tādējādi, ka SKW ir solidāri atbildīga par visiem apelācijas sūdzības iesniedzējām piemērotajiem naudas sodiem;
—
pakārtoti tam, atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un
—
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13.
Komisija lūdz Tiesu:
—
noraidīt apelācijas sūdzību un
—
piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.
14.
Lietas dalībnieki attiecīgi ir izklāstījuši savas nostājas rakstveidā un tiesas sēdē, kura notika 2015. gada 4. jūnijā.
IV – Analīze
15.
Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza piecus pamatus, no kuriem ceturtais un piektais pamats ir izvirzīti pakārtoti.
16.
Tomēr tiesas sēdē pēc kāda jautājuma apelācijas sūdzības iesniedzējas paziņoja, ka, ņemot vērā spriedumu, ko Tiesa pēc tam, kad tās bija iesniegušas prasību, ir pasludinājusi apvienotajās lietās Komisija u.c./Siemens Österreich u.c. ( 17 ), tās atsakās no otrā pamata ( 18 ).
A – Par pirmo pamatu, kas ir balstīts uz EKL 81. panta pārkāpumu, kā arī personiskās atbildības principa, nevainīguma prezumpcijas principa un vainojamības principa pārkāpumiem
1) Lietas dalībnieku argumenti
17.
Savā pirmajā pamatā, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 70.–119. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi EKL 81. pantu un personiskās atbildības, nevainīguma prezumpcijas un vainojamības principus, jo ir kļūdaini tās vainojusi to meitasuzņēmuma SKW pret konkurenci vērstajā rīcībā, lai gan saistībā ar šo pavisam īpašo gadījumu tām izņēmuma kārtā ir izdevies atspēkot kapitālistisko prezumpciju. Noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, Vispārējā tiesa esot piemērojusi kļūdainu kritēriju šīs prezumpcijas atspēkošanai un esot izvirzījusi pārāk augstas prasības, ignorējot šīs prezumpcijas atspēkojamo raksturu.
18.
Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 102.–107. punktā ir kļūdaini noraidījusi to argumentus, saskaņā ar kuriem apstāklis, ka SKW ir bijusi apstrīdētās aizliegtās vienošanās dalībniece, neievērodama to skaidros norādījumus nepiedalīties šāda veida darbībās, pierādot to, ka tās nav īstenojušas izšķirošu ietekmi uz SKW. Tādējādi, pirmkārt, “blēdīga meitasuzņēmuma” (“rogue subsidiary”) rīcība, kas ir klajā pretrunā ar mātesuzņēmuma norādījumiem, – kāda ir SKW rīcība šajā lietā – pierādot izšķirošas ietekmes neesamību un tādējādi skaidri atspēkojot kapitālistisko prezumpciju.
19.
Otrkārt, Vispārējās tiesas apsvērumos, kas ir ietverti pārsūdzētā sprieduma 106. un 107. punktā attiecībā uz ar zvērestu apliecinātajiem paziņojumiem, ko ir snieguši S. ( 19 ) un N. ( 20 ) ‐ faktu rašanās laikposmā attiecīgi AlzChem direktors (“Vorstand”) un SKW komercdirektors –, neesot ievērots EKL 81. panta noteiktais saukšanas pie atbildības apjoms. Lai vainotu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārkāpjošajā rīcībā, Vispārējā tiesa ir aprobežojusies ar hipotētisku ietekmi uz SKW, lai gan saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādai vainojamībai nepietiek ar iespēju īstenot izšķirošu ietekmi, bet ir nepieciešama šādas ietekmes faktiska īstenošana. Lai konstatētu izšķirošas ietekmes īstenošanu, vajadzētu ne tikai to, lai mātesuzņēmums dotu norādījumu, bet arī lai meitasuzņēmums to izpildītu. Tādējādi Vispārējā tiesa vainojamību pārkāpumā esot balstījusi uz objektīvu atbildību bez vainas, pārkāpdama personiskās atbildības, nevainīguma prezumpcijas un vainojamības principus.
20.
Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pārsūdzētā sprieduma 101. un 102. punktā ietverto analīzi, kurā – pamatojoties uz konstatējumu, ka saites, kas tās iepriekš vienoja ar SKW, 2004. gadā nekādi nav mainījušās, – Vispārējā tiesa ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu, saskaņā ar kuru 2004. gadā tās neīstenoja izšķirošu ietekmi uz SKW. Šajā vērtējumā esot divkārša kļūda. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot aprobežojusies ar SKW un apelācijas sūdzības iesniedzēju attiecību vērtējumu saistībā ar akciju un vadošā personāla sadalījumu, neanalizējot to, kā šīs attiecības konkrēti bija organizētas. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējām neesot jāpierāda nekādas izmaiņas savās saitēs ar SKW, jo tās nevienā brīdī neesot īstenojušas izšķirošu ietekmi uz šo meitasuzņēmumu.
21.
Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini noraidījusi to argumentu, kas balstīts uz to izšķirošās ietekmes neesamību attiecībā uz SKW, ņemot vērā, ka SKW vadīja savu darbību autonomi, ka tās saimnieciskā darbība nekad nebija ietilpusi to būtiskajās operatīvajās darbībās un ka tās kopš pirmās dienas nodarbojās ar SKW cedēšanu. It īpaši pārsūdzētā sprieduma 84.–87., 88. un 89., 95.–97. un 108.–113. punktā, lai vainotu tās pārkāpumā, Vispārējā tiesa esot balstījusies vienīgi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju iespējamo teorētisko ietekmi uz SKW; pārsūdzētā sprieduma 93., 94. un 98. punktā tā esot kļūdaini piemērojusi pierādīšanas pienākumu un 84.–87. punktā tā esot sagrozījusi pierādījumus.
22.
Komisija uzskata, ka apstāklis, ka mātesuzņēmums ir devis norādījumus, apstiprinot vispārējās hierarhiskās pakļautības attiecības ar meitasuzņēmumu un tādējādi – saišu esamību, kas pierāda ekonomiskas vienības pastāvēšanu. Norādījumu nepiedalīties aizliegtās vienošanās, kuras ir pretrunā konkurences noteikumiem, neievērošana neesot pietiekama kapitālistiskās prezumpcijas atspēkošanai. Esot runa tikai par vienreizēju pārkāpumu. Turklāt ekonomiskas vienības esamība esot kopējā vērtējuma rezultāts. Saskaņā ar Komisijas uzskatiem nekas neliedzot Vispārējai tiesai izdarīt secinājumus par pārkāpuma laikposmu, pamatojoties uz laikposmu pirms apstrīdētās rīcības, šajā gadījumā – laikposmu pirms 2004. gada 1. janvāra. Turklāt kapitālistisko prezumpciju apstiprinot daudzas papildu norādes un apsvērumi, kas nekādi neesot spekulatīvi.
2) Analīze
a) Ievada apsvērumi
23.
No pastāvīgās judikatūras izriet, ka par konkurences noteikumu pārkāpumu, ko ir izdarījis meitasuzņēmums, var vainot mātesuzņēmumu, ja, lai gan šis meitasuzņēmums ir atsevišķa juridiska persona, tas autonomi nenosaka savu rīcību tirgū, bet gan būtībā izpilda norādījumus, kurus tam dod mātesuzņēmums, it īpaši ņemot vērā ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saites, kādas pastāv starp šīm abām juridiskajām vienībām. Tā kā šādā situācijā mātesuzņēmums un meitasuzņēmums ietilpst vienā ekonomiskajā vienībā un tātad veido vienotu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, Komisija var pieņemt lēmumu, ar kuru naudas sodi tiek piemēroti mātesuzņēmumam, bez nepieciešamības konstatēt, cik lielā mērā tas personiski ir bijis iesaistīts pārkāpumā ( 21 ).
24.
Īpašajā gadījumā, kad mātesuzņēmumam pieder viss vai gandrīz viss tā meitasuzņēmuma, kurš izdarījis pārkāpumu, kapitāls, pastāv atspēkojama prezumpcija (kapitālistiskā prezumpcija), saskaņā ar kuru šis mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz savu meitasuzņēmumu ( 22 ).
25.
Šādos apstākļos pietiek, ka Komisija pierāda, ka viss vai gandrīz viss meitasuzņēmuma kapitāls pieder mātesuzņēmumam, lai prezumētu, ka tā īsteno izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma tirdzniecības politiku. Tad Komisija būs tiesīga uzskatīt mātesuzņēmumu par solidāri atbildīgu par tā meitasuzņēmumam piemērotā naudas soda samaksu, ja vien šis mātesuzņēmums, kuram jāatspēko šī prezumpcija, neiesniegs pietiekamus pierādījumus tam, ka tā meitasuzņēmums tirgū rīkojas autonomi ( 23 ).
26.
Lai atspēkotu kapitālistisko prezumpciju, mātesuzņēmumam ir jāiesniedz Savienības tiesai izvērtēšanai ikviens pierādījums attiecībā uz organizatoriskajām, ekonomiskajām un juridiskajām saitēm starp to un tā meitasuzņēmumu, kas pierāda, ka tie nav viena ekonomiska vienība ( 24 ). Lai konstatētu, vai meitasuzņēmums savu rīcību tirgū nosaka autonomi, ir jāņem vērā visi atbilstošie pierādījumi, kas attiecas uz saitēm, kādas vieno šo meitasuzņēmumu ar mātesuzņēmumu; šīs saites katrā gadījumā var atšķirties un tātad nevar tikt izsmeļoši uzskaitītas ( 25 ).
27.
Tādējādi, analizējot kapitālistiskās prezumpcijas atspēkošanai iesniegtos pierādījumus, Vispārējai tiesai ir jāizvērtē katrs pierādījums attiecībā uz organizatoriskajām, ekonomiskajām un juridiskajām saitēm starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu, ar ko var pierādīt, ka meitasuzņēmuma rīcība ir autonoma attiecībā pret tā mātesuzņēmumu un ka šie abi uzņēmumi nav viena ekonomiska vienība ( 26 ). Ja, aplūkojot individuāli, atsevišķi pierādījumi var nebūt pietiekami, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju, tad visi mātesuzņēmuma iesniegtie pierādījumi ir jāizvērtē kopumā, lai noteiktu, vai šis pierādījumu kopums ir pietiekams, lai prezumpciju atspēkotu ( 27 ). Šajā saistībā ir jāņem vērā sekas, kādas šīs starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu pastāvošās saites reālajā ekonomiskajā dzīvē atstāj uz faktisko rīcību tirgū ( 28 ).
28.
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apelācijas stadijā Tiesai nav vēlreiz jāpārbauda pierādījumu kopums un nav jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums ar savu vērtējumu. Tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumus, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, šos faktus novērtēt. Tomēr, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai izvērtējusi faktus, tad Tiesas kompetencē ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kādas Vispārējā tiesa ir paredzējusi ( 29 ).
29.
Tieši ņemot vērā šos principus, ir jāanalizē argumenti, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas, pamatojot apelācijas sūdzības pirmo pamatu, kurš attiecas vienīgi uz Vispārējās tiesas analīzi, kurā tā noraida argumentus, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas, lai atspēkotu kapitālistisko prezumpciju.
b) Par Vispārējās tiesas izmantoto “deduktīvo” metodiku
30.
Vispirms ir jāanalizē šo secinājumu 20. punktā minētais iebildums, ar kuru ir apstrīdēta pieeja, ko Vispārējā tiesa ir izraudzījusies pārsūdzētā sprieduma 101. un 102. punktā. Šis ir sākotnēja rakstura iebildums, jo ar to tiek apšaubīta metodika, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi pamatojumā, ar kuru ir noraidīti apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, ko tās ir izvirzījušas, lai atspēkotu kapitālistisko prezumpciju.
31.
Pirms tā sīki analizēja dažādus apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus saistībā ar kapitālistiskās prezumpcijas atspēkošanu, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā vispirms norādīja, ka tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzējas ir precizējušas, ka kopš SKW iegādāšanās 2001. gada februārī tās nekad nav īstenojušas izšķirošu ietekmi uz SKW, bet ka tas it īpaši attiecās uz laikposmu pēc 2004. gada 1. janvāra, kad tās koncentrējās uz sarunām par SKW pārdošanu ( 30 ).
32.
Balstoties uz šo premisu, Vispārējā tiesa ir veikusi apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzīto argumentu analīzi divos posmos.
33.
Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 79.–99. punktā Vispārējā tiesa ir vērtējusi šos argumentus attiecībā uz laikposmu pirms 2004. gada 1. janvāra. Pēc šī vērtējuma tā pārsūdzētā sprieduma 99. punktā ir secinājusi, ka nekas apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentos vai lietas materiālos nepierāda, ka pirms 2004. gada 1. janvāra tās nebūtu īstenojušas izšķirošu ietekmi uz SKW tirdzniecības politiku.
34.
Otrkārt, minētā sprieduma 101. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka no lietas materiāliem neizriet – un to nav apgalvojušas arī apelācijas sūdzības iesniedzējas –, ka organizatoriskās, ekonomiskās un juridiskās saites, kas tās iepriekš vienoja ar meitasuzņēmumu, 2004. gadā būtu jebkādā veidā mainījušās.
35.
Šādos apstākļos pārsūdzētā sprieduma 102. punktā, piemērojot, kā mēs to varētu saukt, “deduktīvo metodiku”, Vispārējā tiesa – tā kā nebija izmaiņu saitēs, kas vienoja SKW un apelācijas sūdzības iesniedzējas, – savus secinājumus attiecībā uz laikposmu pirms 2004. gada 1. janvāra ir attiecinājusi uz laikposmu pēc šīs dienas, kas ietvēra arī uz apelācijas sūdzības iesniedzējām attiecināmo pārkāpuma laikposmu no 2004. gada 22. aprīļa līdz 30. augustam – datumam, kad SKW tika galīgi pārdota Gigaset. Tajā pašā 102. punktā Vispārējā tiesa arī ir secinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojums, saskaņā ar kuru tās 2004. gadā neīstenoja izšķirošu ietekmi uz SKW, nevar tikt pieņemts.
36.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd pamatojumu, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētā sprieduma 101. un 102. punktā, un apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā saišu, kas tās vieno ar SKW, patieso dabu, un, otrkārt, ka, lai atspēkotu kapitālistisko prezumpciju, tām nekādi nebija jāpierāda, ka 2004. gadā ir notikušas izmaiņas organizatoriskajās, ekonomiskajās un juridiskajās saitēs, kas tās vienoja ar SKW.
37.
Šajā ziņā ir jāatgādina – kā izriet no šo secinājumu 23.–25. punktā minētās judikatūras –, ka mātesuzņēmuma vainošana meitasuzņēmuma izdarītā pārkāpumā ir balstīta uz apsvērumu, ka, ņemot vērā konkrēti ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saites, kādas pastāv starp šīm abām vienībām, tās pārkāpuma izdarīšanas brīdī veidoja vienu ekonomisku vienību un tādējādi vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē.
38.
Tādējādi, lai meitasuzņēmuma pārkāpjošajā rīcībā varētu vainot mātesuzņēmumu, ir nepieciešams, lai abas vienības veidotu vienu ekonomisko vienību pārkāpuma izdarīšanas brīdī, un tātad saites, kas vieno mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu, un šo saišu darbība ir jāanalizē attiecībā uz pārkāpuma laikposmu, lai noskaidrotu, vai laikā, kad notika pārkāpjošā rīcība, mātesuzņēmums faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi uz meitasuzņēmumu.
39.
No tāda paša viedokļa mātesuzņēmumu var vainot, piemērojot kapitālistisko prezumpciju – kas ir prezumpcija par izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu –, ja mātesuzņēmumam pārkāpuma laikposmā pieder viss (vai gandrīz viss) meitasuzņēmuma kapitāls ( 31 ). Tādēļ, lai atspēkotu šo prezumpciju, mātesuzņēmumam pierādījumi, kas pēc būtības ir pietiekami, lai pierādītu, ka mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums tobrīd neveidoja vienu ekonomisko vienību, ir jāiesniedz attiecībā uz pārkāpuma laikposmu, nevis attiecībā uz kādu citu laikposmu.
40.
No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka analīzei par izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu ir jāattiecas uz pārkāpuma laikposmu un ka tādējādi Komisijai un Vispārējai tiesai mātesuzņēmuma iesniegtie pierādījumi kapitālistiskās prezumpcijas atspēkošanai principā ir jāvērtē attiecībā uz šo laikposmu.
41.
Iepriekš izklāstītie apsvērumi tomēr neliedz Komisijai vai Vispārējai tiesai savā vērtējumā izmantot deduktīvā veida pamatojumu. Nav izslēgts, ka dažos īpašos gadījumos secinājumi attiecībā uz agrāku laikposmu var būt spēkā arī attiecībā uz vēlāku laikposmu.
42.
Tomēr, ja vēlas izmantot šo deduktīvo metodiku, manuprāt, ir jāievēro zināma piesardzība. Ar šādu pieeju nevar ignorēt faktu, ka mātesuzņēmuma izšķirošās ietekmes uz meitasuzņēmumu faktiskā īstenošana ir jāpārbauda attiecībā uz pārkāpuma laikposmu. No tā izriet, ka secinājumus par konkrētā brīdī starp šīm abām vienībām pastāvošajām organizatoriskajām, ekonomiskajām un juridiskajām saitēm nevar automātiski attiecināt uz citu laikposmu. Gluži pretēji, tie noteikti ir jāvērtē, ņemot vērā attiecīgā laikposma, proti, pārkāpuma laikposma, faktiskos apstākļus, kas ne vienmēr ir tādi paši, [kādi bijuši] agrākā laikposmā.
43.
Jākonstatē, ka šajā lietā faktiskie apstākļi, kas ir raksturīgi laikposmam pirms 2004. gada 1. janvāra un laikposmam pēc šīs dienas, kurš ietvēra pārkāpuma laikposmu, nebija vienādi. Kā vairākkārt ir norādījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas, laikposmā pēc 2004. gada 1. janvāra, atšķirībā no iepriekšējā laikposma, faktiskie apstākļi bija tādi, ka notika sarunas par SKW pārdošanu, ar kurām apelācijas sūdzības iesniedzējas bija pilnībā aizņemtas.
44.
Šādos apstākļos un, ņemot vērā šo secinājumu 41. un 42. punktā sniegtos apsvērumus, uzskatu, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi kļūdu, ja tā, piemērojot deduktīvo metodiku, attiecībā uz pārkāpuma izdarīšanas laikposmu būtu automātiski pārņēmusi secinājumus, ko tā bija izdarījusi, izmantodama “deduktīvo metodiku” attiecībā uz saitēm, kādas vienoja apelācijas sūdzības iesniedzējas un SKW laikposmā pirms 2004. gada 1. janvāra, neizvērtējot šīs saites saistībā ar minētajam pārkāpuma laikposmam raksturīgajiem faktiskajiem apstākļiem.
45.
Šajā ziņā vēlos piebilst, ka, lasot pārsūdzētā sprieduma 102. punkta pirmo teikumu, pirmajā acumirklī varētu šķist, ka pie secinājuma par apelācijas sūdzības iesniedzēju izšķirošās ietekmes uz SKW faktisku īstenošanu laikposmā pēc 2004. gada 1. janvāra Vispārējā tiesa ir nonākusi, vienīgi balstīdamās uz secinājumiem, ko tā ir izdarījusi šī paša sprieduma 101. punktā, spriežot “deduktīvi”.
46.
Tomēr es uzskatu, ka, lasot vienlaikus pārsūdzētā sprieduma 102.–107. punktu, ir iespējams uzskatīt, ka patiesībā tas tā nebija un ka Vispārējā tiesa savus secinājumus par apelācijas sūdzības iesniedzēju un SKW vienojušajām saitēm laikposmā pirms 2004. gada 1. janvāra ir analizējusi saistībā ar īpašajiem faktiskajiem apstākļiem, uz kuriem kā pārkāpuma laikposmam raksturīgiem ir norādījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas. No šiem punktiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir izskatījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus attiecībā uz organizatorisko, ekonomisko un juridisko saišu esamību situācijā, kādā SKW bija pārdošanas procesā, kas saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem bija radījis pilnvaru vakuumu, saistībā ar kuru SKW rīkojās, klaji pārkāpjot savu mātesuzņēmumu norādījumus.
47.
Visbeidzot man nākas konstatēt pretrunu, kas pastāv apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentos, kad, pirmkārt, tās apgalvo, ka nekad nav īstenojušas izšķirošu ietekmi uz SKW, bet, otrkārt, tās atsaucas uz “varas vakuumu”, kuru bija radījis SKW pārdošanas process, kas ļāvis SKW attiecīgi rīkoties.
48.
No izklāstītajiem apsvērumiem, manuprāt, izriet, ka šo secinājumu 20. punktā minētais iebildums attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 101. un 102. punktu ir jānoraida.
c) Par rīcību klajā pretrunā ar mātesuzņēmuma norādījumiem
49.
Kā nākamais ir jāanalizē apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildums, kas ir balstīts uz to, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, nekonstatēdama, ka meitasuzņēmuma rīcība, kas ir klajā pretrunā mātesuzņēmuma skaidriem norādījumiem nepiedalīties pret konkurenci vērstās darbībās, kāda šajā lietā ir SKW rīcība, pierādot izšķirošās ietekmes uz meitasuzņēmumu neesamību un tādējādi atspēkojot kapitālistisko prezumpciju. Apelācijas sūdzības iesniedzējas konkrēti vēršas pret pārsūdzētā sprieduma 106. un 107. punktā ietverto Vispārējās tiesas analīzi attiecībā uz šo secinājumu 19. punktā minētajiem S. un N. paziņojumiem un pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, vainojot pārkāpumā, ir aprobežojusies vienīgi ar hipotētiskas ietekmes konstatēšanu.
50.
Šajā lietā nav strīda par to, ka gan 2002., gan 2004. gadā apelācijas sūdzības iesniedzējas bija devušas SKW precīzu norādījumu nepiedalīties pret konkurenci vērstos nolīgumos attiecīgajā tirgū. Netiek apstrīdēts arī tas, ka SKW atbildīgās [amat]personas šo norādījumu ignorēja un ka tātad dalība aizliegtajā vienošanās, par kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas tika sodītas, notika, pārkāpjot šo skaidro un precīzo norādījumu.
51.
Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, pirmkārt, 90.–92. punktā ir paudusi uzskatu, ka tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir devušas šādu norādījumu, ir papildu norāde, kas apstiprina, ka tās ir īstenojušas izšķirošu ietekmi uz meitasuzņēmumu. Otrkārt, minētā sprieduma 106. un 107. punktā Vispārējā tiesa ir analizējusi iepriekš minētos S. un N. paziņojumus un paudusi uzskatu, ka tie nepierādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas 2004. gadā vairs neīstenoja izšķirošu ietekmi uz SKW.
52.
Šajā ziņā man vispirms ir jānorāda, ka apstāklis, ka mātesuzņēmums dod norādījumus meitasuzņēmumam, principā tiešām vispārīgi var būt norāde, kas var tikt ņemta vērā analīzē, nosakot izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu ( 32 ). Tomēr no šo secinājumu 23. un nākamajos punktos minētās judikatūras izriet, ka, pirmkārt, izšķirošās ietekmes īstenošanai ir jābūt faktiskai un, otrkārt, var uzskatīt, ka meitasuzņēmums autonomi nenosaka savu rīcību tirgū, ja tas būtībā izpilda norādījumus, kurus tam dod mātesuzņēmums. Tātad principā norādījumu izpilde nosaka to, ka tiek faktiski īstenota izšķirošā ietekme. Turklāt no šo secinājumu 27. punkta beigās sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka, analizējot mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu vienojošās saites, nav iespējams abstrahēties no to reālās rīcības.
53.
No iepriekš izklāstītā, manuprāt, var secināt, ka situācijā, kurā ir skaidrs, ka meitasuzņēmums acīmredzami nav ievērojis mātesuzņēmuma dotu precīzu un sīku norādījumu, vienkāršs apstāklis, ka šis norādījums ir ticis dots, nevar tikt kvalificēts kā norāde uz izšķirošas ietekmes faktisku īstenošanu, kā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi pārsūdzētā sprieduma 90.–92. punktā ( 33 ). Gluži pretēji, tas, ka norādījums nav ticis ievērots, manuprāt, ir pierādījums faktiskas izšķirošās ietekmes neesamībai.
54.
Ņemot to vērā, jautājums, kas ir izvirzīts apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumā, ir – vai ar to, ka meitasuzņēmums acīmredzami pārkāpj mātesuzņēmuma dotus skaidrus un precīzus norādījumus nepiedalīties pret konkurenci vērstās darbībās konkrētā tirgū, var atspēkot prezumpciju par izšķirošās ietekmes faktisku īstenošanu.
55.
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka spriedumā Schindler Holding u.c./Komisija ( 34 ) Tiesa ir atzinusi, ka norādījumu neveikt pret konkurenci vērstu komercpraksi – ko mātesuzņēmumi ir devuši saviem meitasuzņēmumiem – neievērošana saistībā ar “atbilstības programmām” (“compliance programs”) neliedz saukt mātesuzņēmumus pie atbildības par to meitasuzņēmuma izdarītiem aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem ( 35 ).
56.
Man tomēr ir jāpiebilst, ka šī lieta atšķiras no lietas, kurā ir taisīts minētais spriedums Schindler Holding u.c./Komisija. Atšķirībā no rīkojumiem, kas ir doti saistībā ar atbilstības programmu – kuras ietilpst vispārējā plānā, kura mērķis ir novērst uzņēmumā konkurences tiesību pārkāpumus –, norādījumi, ko šajā lietā ir devušas apelācijas sūdzības iesniedzējas 2002. gadā un it īpaši 2004. gadā, bija konkrēti un precīzi un attiecās uz rīcību precīzā tirgū ( 36 ). No tā izriet, ka šī judikatūra šajā gadījumā nebūt nav automātiski piemērojama.
57.
Šī lieta, manuprāt, atšķiras arī no gadījumiem, ko parasti sauc par “blēdīgu darbinieku” (“rogue employee”) [gadījumiem] – uz kuriem netieši atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzējas, kvalificējot SKW kā “blēdīgu meitasuzņēmumu” (“rogue subsidiary”) –, kuros Tiesa saskārās ar argumentu ar mērķi izvairīties no vainošanas pārkāpjošajā rīcībā, saskaņā ar kuru konkurences noteikumu pārkāpums bija attiecināms uz dažu, atsevišķi ņemtu (blēdīgu) individuālo darbinieku rīcību ( 37 ).
58.
Tomēr, lai gan starp “blēdīgu darbinieku” un “blēdīgu meitasuzņēmumu” var pastāvēt zināma analoģija ( 38 ), abas situācijas man nešķiet noteikti salīdzināmas. Tādējādi blēdīga darbinieka gadījumā uzņēmums tiek vainots darbībās, par kurām uzņēmuma galvenie vadītāji nav zinājuši, bet kuras, ņemot vērā, ka tās ir izdarījuši darbinieki, kas ir bijuši pilnvaroti rīkoties uzņēmuma uzdevumā, ir izdarītas to atbildības jomā ( 39 ). Savukārt jautājums par mātesuzņēmuma vainošanu “blēdīga meitasuzņēmuma” izdarītā pārkāpumā ir saistīts ar konkrētas juridiskās vienības vainošanu pārkāpjošās darbībās, ko ir izdarījusi cita juridiskā vienība. Šādai vainošanai judikatūrā ir izstrādāts konkrēts kritērijs, proti, izšķirošās ietekmes faktiska īstenošana, no kuras izriet ekonomiskas vienības esamība ( 40 ). Tikai tad, ja šis konkrētais kritērijs ir izpildīts, viena juridiskā vienība var tikt vainota citas juridiskās vienības pārkāpjošā rīcībā. Tādējādi šajā lietā aplūkotais gadījums ir jāanalizē saistībā ar šo kritēriju.
59.
Šajā ziņā ir jāatgādina – kā esmu norādījis šo secinājumu 26. un 27. punktā –, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru analīze, kuras mērķis ir noteikt, vai kapitālistiskā prezumpcija ir tikusi atspēkota, iepriekš nozīmē, ka tiek izvērtēts mātesuzņēmuma iesniegto pierādījumu kopums.
60.
Turklāt no šo secinājumu 23. punktā minētās judikatūras skaidri izriet, ka meitasuzņēmums autonomi nenosaka savu rīcību tirgū, ja tas būtībā izpilda norādījumus, kurus tam dod mātesuzņēmums ( 41 ). No tāda paša viedokļa Tiesa ir nesen apstiprinājusi, ka, lai pastāvētu izšķiroša ietekme, nav nepieciešams, lai meitasuzņēmums izpildītu visus sava mātesuzņēmuma norādījumus, ja vien doto norādījumu neievērošana nav parasta prakse; tas jāvērtē, ņemot vērā Vispārējās tiesas rīcībā esošo pierādījumu kopumu ( 42 ).
61.
Secinājums attiecībā uz ekonomiskas vienības pastāvēšanu starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu, kas pamato atbildības par otrā prettiesisku rīcību attiecināšanu uz pirmo, tādējādi iepriekš nenozīmē, ka meitasuzņēmums bez izņēmuma izpilda visus mātesuzņēmuma dotos norādījumus. Pietiek, ka meitasuzņēmums izpilda lielāko daļu minēto norādījumu ( 43 ). No tā izriet, ka mātesuzņēmuma dota sīka un konkrēta norādījuma neievērošana, pat ja šis norādījums nenoliedzami ir svarīgs, pati par sevi nevar pierādīt meitasuzņēmuma autonomiju tirgū un atspēkot kapitālistisko prezumpciju. Tikai tad, ja visu sniegto pierādījumu analīze pierāda, ka mātesuzņēmuma doto norādījumu neievērošana no meitasuzņēmuma puses ir notikusi regulāri, kapitālistisko prezumpciju var uzskatīt par atspēkotu.
62.
Šajā lietā Vispārējā tiesa nav konstatējusi, ka SKW vispārīgi nebūtu ievērojusi apelācijas sūdzības iesniedzēju dotos norādījumus, kas pierādītu, ka meitasuzņēmums būtu pavisam autonomi noteicis savu rīcību tirgū. Protams, nevar noliegt, ka SKW pieļautais norādījumu pārkāpums bija ievērojams un atbilda tās mātesuzņēmumu rīkojumu smagam pārkāpumam. Tomēr, lai gan šāds pārkāpums noteikti ir svarīgs apstāklis, kas ir jāņem vērā, izskatot pierādījumu, kas ir sniegti kapitālistiskās prezumpcijas atspēkošanai, kopumu, tas pats par sevi nav pietiekams, lai šo prezumpciju atspēkotu ( 44 ).
63.
Attiecībā uz konkrēto vērtējumu par šo secinājumu 19. punktā minētajiem paziņojumiem vēlos norādīt, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas nav norādījušas uz pierādījumu sagrozīšanu, Tiesai nav jāapšauba Vispārējās tiesas sniegtais vērtējums par šiem pierādījumiem, tāpat vērtība, kādu Vispārējā tiesa tiem ir piešķīrusi savā analīzē ( 45 ). Šajā ziņā vēlos vienīgi piebilst, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka šie paziņojumi nepierāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām vairs nebūtu bijusi izšķiroša ietekme uz to meitasuzņēmumu; tādējādi ar šiem paziņojumiem nevarēja atspēkot kapitālistisko prezumpciju, ar kuru bija pamatota apelācijas sūdzības iesniedzēju saukšana pie atbildības. Tātad, ja apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 106. punktā ietvertais pamatojums – kas vēl jo vairāk pierādot hipotētisku ietekmi – neesot pietiekams, lai pie atbildības sauktu apelācijas sūdzības iesniedzējas, tās rada sev kļūdainu skatījumu, jo, kā turklāt sīkāk ir izklāstīts šo secinājumu 70. un nākamajos punktos, apelācijas sūdzības iesniedzējas neņem vērā, ka to saukšana pie atbildības par pārkāpumu ir notikusi saskaņā ar kapitālistisko prezumpciju.
64.
No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka arī iebildums, kas ir balstīts uz to, ka meitasuzņēmuma rīcība, kas ir klajā pretrunā tā mātesuzņēmuma skaidrajiem norādījumiem, atspēkojot kapitālistisko prezumpciju, ir jānoraida.
d) Par to, vai Vispārējā tiesa ir piemērojusi pārāk ierobežojošu kritēriju, kas kapitālistisko prezumpciju padara neatspēkojamu
65.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir izmantojusi kļūdainu kritēriju, izvirzīdama pārāk augstas prasības kapitālistiskās prezumpcijas atspēkošanai, padarot šo atspēkošanu neiespējamu, pārkāpdama LESD 101. pantu, kā arī dažādus citus principus. It īpaši Vispārējā tiesa esot vainojusi tās pārkāpumā, pamatodamās uz hipotētisku ietekmi, lai gan tās esot pierādījušas, ka nekad nav faktiski īstenojušas izšķirošu ietekmi uz to meitasuzņēmumu. Šajā saistībā apelācijas sūdzības iesniedzējas min vairākus pārsūdzētā sprieduma punktus, kuros Vispārējā tiesa esot kļūdaini noraidījusi to argumentus, piemērodama šo kļūdaino kritēriju.
66.
Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka, lai gan apelācijas tiesvedībā Tiesai, izņemot sagrozīšanas gadījumu, nav atļauts apšaubīt faktu vērtējumu ( 46 ), tā toties var pārbaudīt faktu juridisko kvalifikāciju, ko ir veikusi Vispārējā tiesa; šī pārbaude saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ietver jautājumu, vai Vispārējā tiesa savā faktu un pierādījumu vērtējumā ir piemērojusi pareizus juridiskos kritērijus ( 47 ). Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti ir pieņemami vienīgi tiktāl, ciktāl tās norāda, ka Vispārējā tiesa vērtējumā par pierādījumiem, kas ir sniegti kapitālistiskās prezumpcijas atspēkošanai, ir piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju ( 48 ).
67.
Šajā lietā nav strīda par to, ka pārkāpuma laikposmā apelācijas sūdzības iesniedzējām tieši vai netieši piederēja viss SKW kapitāls, tādēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā varēja pamatoti piemērot kapitālistisko prezumpciju. Šajā lēmumā Komisija ir norādījusi uz atsevišķiem faktiskajiem apstākļiem, kas apstiprina šo prezumpciju, gan attiecībā uz AlzChem ( 49 ), gan attiecībā uz Degussa ( 50 ). Tāpat apstrīdētā lēmuma preambulas 237.–244. apsvērumā Komisija ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus, kuru mērķis ir atspēkot kapitālistisko prezumpciju ( 51 ).
68.
Pārsūdzētā sprieduma 70.–119. punktā Vispārējā tiesa ir analizējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus, tomēr nenošķirdama argumentus, kuru mērķis bija apstrīdēt papildu pierādījumus, kas, pēc Komisijas uzskatiem, apstiprināja kapitālistisko prezumpciju, un argumentus, kuru mērķis bija tieši atspēkot šo prezumpciju.
69.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot vairākkārt noraidījusi to argumentus, aprobežojoties ar izšķirošas ietekmes teorētisko iespējamību, lai gan izšķirošais jautājums esot jautājums, vai izšķirošā ietekme tika faktiski īstenota. Tādējādi savos argumentos apelācijas sūdzības iesniedzējas konkrēti norāda uz analīzi, ko Vispārējā tiesa sniegusi pārsūdzētā sprieduma 84.–87. punktā par SKW pienākumu sazināties ar AlzChem, 88. un 89. punktā par prasību pēc AlzChem piekrišanas attiecībā uz vairākiem SKW komerciālajiem lēmumiem, 95.–97. punktā par to, vai SKW ir pārdodama, kā arī 108.–113. punktā par SKW apgrozījuma atbilstību. Pamatojumā, kas ir sniegts attiecībā uz visiem šiem argumentiem, Vispārējā tiesa esot noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, pamatodamās uz to iespējamo teorētisko ietekmi uz SKW, bet Vispārējā tiesa neesot varējusi pierādīt, ka izšķirošā ietekme būtu faktiski īstenota.
70.
Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentos, manuprāt, nav ņemts vērā fakts, ka tās tika sauktas pie atbildības, pamatojoties uz kapitālistisko prezumpciju ( 52 ), un ka tādējādi atbilstoši šo secinājumu 26. un 27. punktā minētajai judikatūrai tām pašām bija jāsniedz pietiekami pierādījumi, ar kuriem var pierādīt, ka tās pārkāpuma laikposmā nav īstenojušas izšķirošu ietekmi uz SKW. Apelācijas sūdzības iesniedzējas balstās uz premisu – kas nav pierādīta –, ka tās esot pierādījušas, ka izšķirošā ietekme nav tikusi faktiski īstenota, un ka tātad nevar būt pietiekami, ka Vispārējā tiesa noraida to argumentus, pamatodamās vienīgi uz teorētisku ietekmi.
71.
Tādējādi skatījums, kādu ir izvēlējušās apelācijas sūdzības iesniedzējas, manuprāt, ir kļūdains. Tas īpaši acīmredzami izriet, piemēram, no tā, ka saistībā ar analīzi par prasību pēc AlzChem piekrišanas apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevarot pamatoties uz varbūtēju teorētisku ietekmi, noraidīdama argumentu, saskaņā ar kuru faktiskas ietekmes nav, vai no tā, ka tās, atsaucoties uz argumentu par SKW apgrozījuma atbilstību, norāda, ka Vispārējai tiesai esot “jāatspēko” arguments, saskaņā ar kuru faktiskas ietekmes nav bijis.
72.
Ja tiek piemērota kapitālistiskā prezumpcija, Vispārējai tiesai nav jāatbild uz mātesuzņēmuma izvirzītajiem argumentiem; [Vispārējā tiesa] pati pierāda, ka ir faktiski īstenota izšķiroša ietekme. Tieši pretēji, mātesuzņēmumam ir jāsniedz pietiekami pierādījumi, kuri apliecina, ka tā meitasuzņēmums rīkojas tirgū autonomi. Kā izriet no šo secinājumu 26. un 27. punktā minētās judikatūras, Vispārējai tiesai ir jāveic visu šo pierādījumu analīze, lai pārbaudītu, vai tie pierāda, ka, pretēji tam, kas tiek prezumēts saskaņā ar kapitālistisko prezumpciju, mātesuzņēmumam nebija faktiskas izšķirošas ietekmes uz meitasuzņēmumu.
73.
Konkrēti, attiecībā uz analīzi, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētā sprieduma 84.–87. punktā saistībā ar SKW pienākumu sazināties ar AlzChem, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka, no vienkārša saziņas pienākuma secinādama, ka pastāv faktiska ietekme, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus.
74.
Pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tikai tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains ( 53 ).
75.
Šajā ziņā man ir jānorāda, ka, pat atzīstot – kā to norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas –, ka pārsūdzētā sprieduma 87. punktā ietvertais pieņēmums, saskaņā ar kuru informācijas plūsmas dēļ, kāda pastāv starp AlzChem un SKW, pirmais minētais [uzņēmums] iejaucās, grozot otrā minētā [uzņēmuma] lēmumus, ir spekulatīvs secinājums, no judikatūras izriet, ka informācijas plūsma starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu un tātad, a fortiori, pienākums “sniegt ziņojumu”, kas izriet no SKW un Degussa atbildēm, kas ir minētas pārsūdzētā sprieduma 83. un 84. punktā, norāda uz to, ka tiek īstenota kontrole pār meitasuzņēmuma lēmumiem ( 54 ). No tā, manuprāt, izriet, ka Vispārējā tiesa nekādi nav sagrozījusi pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma 87. punktā apstiprinot Komisijas vērtējumu, kurš ir ietverts apstrīdētā lēmuma 229. apsvēruma trešajā ievilkumā, saskaņā ar kuru šīs saziņas esamība bija papildu norāde, kas apstiprina kapitālistisko prezumpciju.
76.
Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 93., 94. un 98. punktā ietverto pamatojumu apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini noteikusi pierādīšanas pienākumu kapitālistiskās prezumpcijas atspēkošanai. Apelācijas sūdzības iesniedzējām esot jāpierāda nevis tas, ka tām noteikti nebija izšķirošas ietekmes, bet gan vienīgi tas, ka konkrētajā gadījumā tās faktiski neīstenoja nekādu ietekmi. Tomēr šajā saistībā pietiek norādīt, ka Vispārējā tiesa šajā argumentā minētajos sprieduma punktos nekādi nav atspēkojusi pierādīšanas pienākumu, bet ir vienīgi paudusi viedokli, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie argumenti paši par sevi nav pietiekami, lai atspēkotu kapitālistisko prezumpciju, vai ka tiem nav nozīmes tās atspēkošanā.
77.
Visbeidzot attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Komisijas veiktā šīs prezumpcijas konkrētā piemērošana, ko ir apstiprinājusi Vispārējā tiesa, esot padarījusi to neatspēkojamu, pietiek atgādināt, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka fakts, ka ir grūti sniegt pretējus pierādījumus, kas ir nepieciešami, lai atspēkotu prezumpciju, pats par sevi nenozīmē, ka tā patiešām būtu neatspēkojama ( 55 ).
78.
Ņemot vērā visus šos apsvērumus, arī iebildums, ka Vispārējā tiesa esot piemērojusi pārāk ierobežojošu kritēriju, kas padara kapitālistisko prezumpciju neatspēkojamu, arī ir jānoraida. No tā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida pilnībā.
B – Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
1) Lietas dalībnieku argumenti
79.
Ar trešo pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 287.–289. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, to tiesības tikt uzklausītam, kā arī nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.
80.
Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 272.–275. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Komisija, aprēķinot SKW kopējo solidāro atbildību, kļūdaini nav ņēmusi vērā iesaistīšanās tiesības un tādējādi ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, kā arī principus, kas reglamentē solidāro naudas sodu noteikšanu. Otrkārt, kā izriet no vienlaikus taisītā sprieduma attiecībā uz SKW iesniegto prasību ( 56 ) un kā apelācijas sūdzības iesniedzējas bija norādījušas savā replikas rakstā, Komisijai ne tik nevajadzēja piemērot naudas soda samazinājumu par labu SKW saistībā ar paziņojumu par iecietību, jo apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtais pieteikums iecietības programmas piemērošanai neattiecās uz SKW un tā nebija iesniegusi pati savu pieteikumu iecietības programmas piemērošanai. Ja Komisija nebūtu pieļāvusi šīs kļūdas, naudas sodam, kas SKW tika piemērots par pārkāpuma pirmo daļu, vajadzētu būt ievērojami lielākam.
81.
Šādos apstākļos Vispārējā tiesa esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, nesamazinādama to naudas sodu, lai novērstu nelikumīgo nesamērīgumu starp apelācijas sūdzības iesniedzējām piemērotajiem naudas sodiem un naudas sodiem, kas tika piemēroti SKW, lai gan vienlaikus taisītajā spriedumā Gigaset/Komisija ( 57 ) līdzīgā situācijā tā bija samazinājusi naudas sodu Gigaset – jaunajam SKW mātesuzņēmumam, atzīstot, ka vienlīdzīgas attieksmes princips nosaka, ka tad, ja SKW uzliktā naudas soda apmērs netiek samazināts, ir jāsamazina Gigaset uzliktais naudas sods. Turklāt, neatbildot uz replikas rakstā izvirzītajiem argumentiem, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas neesot varējušas izvirzīt agrāk, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesības tikt uzklausītam un neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.
82.
Komisija apgalvo, ka šajā lietā vienlīdzīgas attieksmes princips nav pārkāpts. Minētais spriedums Gigaset/Komisija attiecoties uz citādu gadījumu. Argumenti attiecībā uz SKW naudas sodu esot ārpus tiesvedības pirmajā instancē priekšmeta; tas skaidri izrietot no pārsūdzētā sprieduma 266. punkta. Arguments, saskaņā ar kuru nevajadzējis piemērot [naudas soda] samazinājumu SKW saistībā ar iecietību, esot pretrunā argumentiem, kas bija izvirzīti pirmajā instancē, un turklāt esot novēloti un tātad nepieņemami. Pēc Komisijas uzskatiem, iespējams, kļūdainais SKW piemērotā naudas soda samazinājums saskaņā ar paziņojumu par iecietību katrā ziņā nevar pamatot naudas sodu samazinājumu apelācijas sūdzības iesniedzējām, kurām ir pamatoti piemērots šis paziņojums.
2) Analīze
83.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd naudas sodu, ko Vispārējā tiesa ir noteikusi, izmantodama savu neierobežoto kompetenci. Vispārējā tiesa esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu ar to, ka, pretēji tam, kā šī tiesa rīkojusies minētajā spriedumā Gigaset/Komisija, tā nav samazinājusi naudas sodus apelācijas sūdzības iesniedzējām, lai novērstu to nelikumīgo nesamērīgumu ar naudas sodu, kas tika piemērots SKW, kam vajadzējis būt lielākam divu kļūdu dēļ tā noteikšanā: neesot ņemtas vērā iesaistīšanās tiesības un esot piemērots neatbilstošs samazinājums saistībā ar paziņojumu par iecietību.
84.
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru neierobežotas kompetences īstenošana, nosakot naudas sodu apmēru, nedrīkst radīt diskrimināciju starp uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies nolīgumā, kas ir pretrunā LESD 101. panta 1. punktam ( 58 ). Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgās situācijās tiek piemēroti atšķirīgi noteikumi vai dažādās situācijās tiek piemēroti vienādi noteikumi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota ( 59 ).
85.
Vispirms ir jāanalizē Komisijas arguments, saskaņā ar kuru šis pamats esot ārpus tiesvedības pirmajā instancē priekšmeta, kas to padarot nepieņemamu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan no pastāvīgās judikatūras tiešām izriet, ka apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir vienīgi pārbaudīt, kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi tajā apspriestos prasības pamatus ( 60 ), tomēr no tās pašas judikatūras tāpat izriet, ka prasītājs ir tiesīgs iesniegt apelācijas sūdzību, Tiesā izvirzot pamatus, kuri ir radušies no paša pārsūdzētā sprieduma un kuru mērķis ir kritizēt tā pamatotību no tiesību viedokļa ( 61 ).
86.
Jākonstatē, ka šajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips attiecībā uz naudas sodiem, ko Vispārējā tiesa ir noteikusi pārsūdzētajā spriedumā, īstenodama savu neierobežoto kompetenci. Tādējādi šo pamatu jau tā rakstura dēļ neesot bijis iespējams izvirzīt pirmajā instancē ( 62 ). No tā izriet, ka šis pamats ir pieņemams.
87.
Tomēr ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti attiecas nevis uz apelācijas sūdzības iesniedzēju konkrēto situāciju, bet gan uz iespējamajiem pārkāpumiem, kas ir pieļauti, nosakot naudas sodu SKW. Ir pierādīts, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāsaskaņo ar principu, saskaņā ar kuru neviens savā labā nevar atsaukties uz pārkāpumu, kurš ir izdarīts cita labā ( 63 ), kas ir tiesiskuma principa sekas ( 64 ).
88.
Šādā skatījumā, pat pieņemot, ka situācijas, kādās attiecīgi ir Gigaset un apelācijas sūdzības iesniedzējas, ir salīdzināmas attiecībā uz naudas soda noteikšanu, Vispārējai tiesai īstenojot savu neierobežoto kompetenci, un, protams, bez iespējas šajā apelācijā apstrīdēt vērtējumu, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi šajā pašā spriedumā Gigaset/Komisija, uzskatu – katrā ziņā atbilstoši principam, saskaņā ar kuru neviens savā labā nevar atsaukties uz pārkāpumu, kurš ir izdarīts cita labā –, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas, konkrēti, lai panāktu naudas sodu samazināšanu, nevar par labu sev atsaukties uz iespējamiem pārkāpumiem vai kļūdām, kas ir pieļauti, nosakot SKW naudas sodu.
89.
Šādos apstākļos iebildumi, kas ir balstīti uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, manuprāt, nav efektīvi. Pat ja Vispārējā tiesa būtu izskatījusi replikas rakstā izvirzītos argumentus, saskaņā ar kuriem SKW nevajadzēja saņemt naudas soda samazinājumu saistībā ar iecietību, un pieņemot, ka šie argumenti, pretēji Komisijas apgalvojumiem, būtu pieņemami Vispārējā tiesā, apelācijas sūdzības iesniedzējas katrā ziņā nebūtu varējušas gūt labumu no pārkāpumiem, kas, iespējams, bija izdarīti par labu SKW, lai panāktu tām piemēroto naudas sodu samazinājumu.
90.
Visbeidzot, ciktāl šis pamats ir jāsaprot tādējādi, ka tajā ir norādīts uz samērīguma principa pārkāpumu, Vispārējai tiesai nosakot naudas sodu, pietiek atgādināt, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesai, apelācijā lemjot par tiesību jautājumiem, taisnīguma apsvērumu dēļ nav jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums ar savu vērtējumu, īstenojot savu neierobežoto varu, lemjot par apmēru naudas sodiem, kas uzņēmumiem ir piemēroti Savienības tiesību pārkāpuma dēļ ( 65 ). Nekas neliecina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām piemērotās sankcijas līmenis būtu ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas būtu nesamērīgs, un ka tādēļ būtu jākonstatē kļūda tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa pieļāvusi, nosakot neatbilstošu naudas soda apmēru.
91.
No visa iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats, manuprāt, ir jānoraida.
C – Par ceturto pamatu, kas ir izvirzīts pakārtoti, par tiesiskās noteiktības principa un principa nulla poena sine lege certa pārkāpumu, kā arī par Vispārējai tiesai noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
1) Lietas dalībnieku argumenti
92.
Ceturtajā pamatā, kas ir izvirzīts pakārtoti un kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 288. punktu, kā arī tā rezolutīvās daļas 2) punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu un principu nulla poena sine lege certa, kā arī neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētajā spriedumā nav pietiekami precizējusi, ka SKW veiktai samaksai esot divkāršas dzēšanas sekas, proti, ka tās sekas esot atbrīvojums no parāda gan tām, gan arī Gigaset, kas tāpat ir solidāri atbildīga par naudas soda samaksu kopā ar SKW. Ja SKW veiktajai samaksai nebūtu divkāršas dzēšanas seku, tad pārsūdzētais spriedums izraisītu pilnīgu tiesisko nenoteiktību. Komisijai esot brīvi jālemj, cik lielā mērā tā pieprasa šo samaksu attiecīgi no apelācijas sūdzības iesniedzējām un kādā – no Gigaset. Tas arī liedzot pieņemt nolēmumu valsts tiesai, kurā, iespējams, par to ir celta prasība.
93.
Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti ir jauns un tātad nepieņemams pamats. Šajā ziņā tam, ka kritizētais pamatojums izriet no tā, ka Vispārējā tiesa ir izmantojusi savu neierobežoto kompetenci, neesot nekādu seku, jo jautājums esot par tādu pārkāpumu, uz kuru varēja norādīt pirmajā instancē. Komisija norāda, ka šo kritizēto punktu Vispārējā tiesa ir paudusi pati pēc savas ierosmes, un tas ir labvēlīgs apelācijas sūdzības iesniedzējām; tas liek šaubīties par apelācijas sūdzības iesniedzēju ieinteresētību to apstrīdēt.
2) Analīze
94.
Ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd precizējumu, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi pārsūdzētā sprieduma 288. punkta beigās, kas atkārtots šī sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkta pirmajā ievilkumā, atbilstoši kuram “tiks uzskatīts, [ka Degussa] un AlzChem ir samaksājušas šo naudas sodu, ņemot vērā summas, ko ir samaksājusi SKW [..] kā naudas sodu, kas tai bija piemērots [..] [apstrīdētā lēmuma] 2. panta f) un g) punktā”.
95.
Komisija apstrīd šī pamata kā jauna pamata pieņemamību, kas apelācijas tiesvedībā nav pieņemams. Šajā ziņā vēlos minēt – kā Komisija pati norāda –, ka jautājums ir par pamatu, kas ir radies no paša pārsūdzētā sprieduma, kurā tiek apstrīdēts punkts, ko Vispārējā tiesa ir paudusi pēc savas ierosmes, īstenojot savu neierobežoto kompetenci. Šādos apstākļos atbilstoši šo secinājumu 85. punktā minētajai judikatūrai, manuprāt, to nevar uzskatīt par jaunu un tādēļ nevar uzskatīt par nepieņemamu pamatu ( 66 ).
96.
Tāpat vēlos norādīt – kā tas izriet no iepriekšējā šo secinājumu punkta –, ka sprieduma daļās, kas veido apstrīdēšanas priekšmetu saistībā ar šo pamatu, ir skaidri paredzētas dzēšanas sekas par labu apelācijas sūdzības iesniedzējām attiecībā uz summām, ko SKW ir samaksājusi kā naudas sodu, kas tai ir piemērots ar apstrīdēto lēmumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu mērķis ir panākt, lai Tiesa konstatētu Vispārējās tiesas kļūdu tajā, ka tā nav paziņojusi, ka šādai samaksai būs divkāršas dzēšanas sekas. Tā kā SKW veiktajiem maksājumiem jau ir atbrīvojuma sekas attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām attiecībā uz naudas soda daļu, par kuru tās ir solidāri atbildīgas kopā ar SKW, tad šī pamata rezultātā būtībā tiek prasīts, lai Tiesa atzītu šo maksājumu dzēšanas sekas attiecībā pret Gigaset.
97.
Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka prasītājam ir interese iesniegt apelāciju, ja apelācijas iznākums var radīt labumu lietas dalībniekam, kas to ir ierosinājis ( 67 ).
98.
Tā kā no pārsūdzētā sprieduma teksta ir skaidrs, ka jebkurš maksājums, ko SKW veic kā attiecīgā naudas soda samaksu, atbrīvo apelācijas sūdzības iesniedzējas no naudas soda daļas, par kuru tās ir solidāri atbildīgas kopā ar SKW, ņemot vērā samaksātās summas, apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar gūt nekādu labumu no šī pamata iespējamās pieņemšanas, atzīstot SKW maksājumiem dzēšanas sekas attiecībā uz Gigaset.
99.
Tādējādi šis pamats ir jāatzīst par nepieņemamu.
D – Par piekto pamatu, kas ir izvirzīts pakārtoti, par EKL 81. panta un Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta pārkāpumu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa un tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
1) Lietas dalībnieku argumenti
100.
Piektajā pamatā, kas ir izvirzīts pakārtoti un kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 288. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi EKL 81. panta, Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta, vienlīdzīgas attieksmes principa un tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā no naudas soda daļas, kas SKW maksājuma gadījumā tiktu atzīta par samaksātu, ir atskaitījusi apelācijas sūdzības iesniedzējām piešķirto samazinājumu saistībā ar paziņojumu par iecietību. Kā apelācijas sūdzības iesniedzējas ir norādījušas saistībā ar savu trešo pamatu, tās apgalvo, ka to pieteikums iecietības programmas piemērošanai neattiecās uz SKW – ko tās esot norādījušas savā replikā Vispārējā tiesā. Ja nebūtu šī saistībā ar paziņojumu par iecietību piemērotā nelikumīgā samazinājuma SKW noteiktajam naudas soda apmēram, tad naudas soda daļai, attiecībā uz kuru SKW veiktajai samaksai ir atbrīvojuma sekas, esot bijis jābūt lielākai. Tai esot bijis jāatbilst EUR 3,47 miljoniem, nevis EUR 2,49 miljoniem. Tādējādi tās lūdz Tiesu noteikt SKW samaksai atbrīvojuma sekas attiecībā uz Degussa EUR 3,47 miljonu apmērā.
101.
Komisija norāda, ka SKW un apelācijas sūdzības iesniedzēju solidārā atbildība nevar pārsniegt solidāro parādu. Turklāt tā norāda, ka naudas sods, kas tika piemērots Degussa saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 289. punktu un tā rezolutīvās daļas 2) punkta otro ievilkumu (proti, EUR 1,24 miljoni), esot noteikts šai sabiedrībai vienai pašai, nevis uz to attiecoties solidārās atbildības mehānisms. Visbeidzot tā norāda, ka visa apelācijas sūdzības iesniedzēju un SKW solidārā atbildība EUR 2,49 miljonu apmērā nenozīmē, ka SKW būtu guvusi labumu no apelācijas sūdzības iesniedzēju pieteikuma iecietības programmas piemērošanai.
2) Analīze
102.
Piektajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai vairākus tiesību pārkāpumus, jo tā nav palielinājusi SKW solidāro atbildību, no jauna nosakot naudas sodu, īstenodama savu neierobežoto kompetenci. Nosakot šo naudas sodu, Vispārējā tiesa neesot labojusi to, ka Komisija par labu SKW bija kļūdaini ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegto pieteikumu iecietības programmas piemērošanai – pieteikumu, kurš uz SKW neattiecās.
103.
Tādējādi SKW veiktās samaksas atbrīvojuma sekām attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām būtu jāatbilst nevis EUR 2,49 miljoniem, kā tas ir noteikts pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkta pirmajā ievilkumā, bet gan tām vajadzētu atbilst EUR 3,47 miljoniem. Tātad šīm atbrīvojuma sekām daļēji bija jāattiecas arī uz naudas sodu, kas tika piemērots Degussa, EUR 1,24 miljonu apmērā, kurš ir paredzēts minētā pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkta otrajā ievilkumā.
104.
Ir acīmredzams, ka šāds pamats nevar tikt pieņemts.
105.
Pat bez nepieciešamības aplūkot jautājumu, vai Tiesa apelācijā var palielināt solidārās atbildības apjomu un tātad palielināt naudas soda apmēru trešajai personai, kāda šajā lietā ir SKW, pietiek norādīt – kā uzsver Komisija –, ka SKW atbildība nevar pārsniegt apmēru, kāds ir naudas sodam, kas tai solidāri ar tās mātesuzņēmumiem ir piemērots par konstatēto pārkāpumu. Šo apmēru Vispārējā tiesa ir noteikusi – [tie ir] EUR 2,49 miljoni.
106.
Nekādā gadījumā nevar likt SKW pat daļēji samaksāt naudas sodu EUR 1,24 miljonu apmērā, kas ir paredzēts pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkta otrajā ievilkumā. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 271. un 289. punkta, šis naudas sods ir ticis piemērots vienīgi Degussa recidīva dēļ. Tātad šis naudas sods ir [piemērots] Degussa vienai pašai un uz to neattiecas solidārā atbildība. Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējai tiesai nevar pārmest nevienu kļūdu tiesību piemērošanā vai tiesību pārkāpumu par to, ka tā, no jauna noteikdama naudas sodu, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, lai aptvertu Degussa naudas sodu, nav palielinājusi SKW solidāro atbildību.
107.
Tādējādi arī piektais pamats ir jānoraida.
108.
No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka, manuprāt, apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.
V – Par tiesāšanās izdevumiem
109.
Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.
110.
Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
111.
Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tām spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējām segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
VI – Secinājumi
112.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu:
—
apelācijas sūdzību noraidīt un
—
Evonik Degussa GmbH, kā arī AlzChem AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) Iepriekš – AlzChem Trostberg GmbH, iepriekš – AlzChem Hart GmbH.
( 3 ) T‑391/09, EU:T:2014:22.
( 4 ) Lēmums par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.396 – Tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā izmantojamais kalcija karbīds un reaģenti, kuru sastāvā ir magnijs).
( 5 ) Pārkāpuma priekšmets bija tirgu sadale, kvotu noteikšana, klientu sadale, cenu noteikšana un apmaiņa ar sensitīvu komercinformāciju attiecībā uz cenām, klientiem un pārdošanas apjomiem Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ), izņemot Spānijas Karalisti, Īriju, Portugāles Republiku, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti.
( 6 ) OV 2002, C 45, 3. lpp.
( 7 ) Skat. apstrīdētā lēmuma 1. panta f) punktu.
( 8 ) Skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 226. un 227. apsvērumu.
( 9 ) Skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 227., 228. un 235. apsvērumu.
( 10 ) Skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 29. apsvērumu.
( 11 ) Pārsūdzētā sprieduma 149.–157. punkts.
( 12 ) Skat. šo secinājumu 6. zemsvītras piezīmi.
( 13 ) Pārsūdzētā sprieduma 211. punkts.
( 14 ) Pārsūdzētā sprieduma 227.–236. punkts.
( 15 ) Pārsūdzētā sprieduma 272.–275. punkts.
( 16 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktu.
( 17 ) No C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256.
( 18 ) Otrais pamats, kas ir balstīts uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, attiecās uz apelācijas sūdzības iesniedzēju Vispārējā tiesā izvirzītajiem argumentiem, kas ir pamatoti ar spriedumu, kuru Vispārējā tiesa pasludinājusi apvienotajās lietās Siemens Österreich un VA Tech Transmission & Distribution u.c./Komisija (no T‑122/07 līdz T‑124/07, EU:T:2011:70). Šis Vispārējās tiesas spriedums tomēr ir atcelts ar Tiesas spriedumu, kurš ir minēts šo secinājumu iepriekšējā zemsvītras piezīmē.
( 19 ) No šī prasības pieteikumam Vispārējā tiesā pievienotā paziņojuma, uz kuru tā ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 91. un 102. punktā, izriet, ka S. ir apgalvojis turpmāko: “2003./2004. gadā, kad kalcija karbīda piegādātājiem bija jāsaskaras ar cenu krišanos un ievērojamu izmaksu pieaugumu, īpaši attiecībā uz koksu, es teicu [L.] [SKW vienīgajam vadītājam (“Geschäftsführer”)] apmēram šādi: “Pat ja šajā grūtajā situācijā konkurenti mums izteiktu vēlēšanos slēgt nolīgumus, mēs to nedarīsim. Un jūs arī ne. Es vēlos absolūtu skaidrību šajā jautājumā. Es lūdzu [L.] nodot šo norādījumu saviem darbiniekiem. [L.] un viņa darbinieki bija pilnībā informēti par manu norādījumu ievērot konkurences tiesības.””
( 20 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 105. un 107. punktu.
( 21 ) Spriedums Komisija/Stichting Administratiekantoor Portielje (C‑440/11 P, EU:C:2013:514, 38. un 39. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
( 22 ) Turpat (40. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 23 ) Turpat (41. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 24 ) Spriedums General Química u.c./Komisija (C‑90/09 P, EU:C:2011:21, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 25 ) Spriedumi Elf Aquitaine/Komisija (C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 58. punkts), kā arī Schindler Holding u.c./Komisija (C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 26 ) Spriedums General Química u.c./Komisija (C‑90/09 P, EU:C:2011:21, 76. punkts).
( 27 ) Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta J. Mazaka [J. Mazák] apsvērumus 36. punktā viņa secinājumos lietā General Química u.c./Komisija (C‑90/09 P, EU:C:2010:517), kā arī sprieduma General Química u.c./Komisija (C‑90/09 P, EU:C:2011:21) 109. punktu.
( 28 ) Šajā ziņā skat. 72. punktu ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumos lietā Komisija/Stichting Administratiekantoor Portielje (C‑440/11 P, EU:C:2012:763).
( 29 ) Skat. tostarp spriedumus General Motors/Komisija (C‑551/03 P, EU:C:2006:229, 51. punkts); Evonik Degussa/Komisija (C‑266/06 P, EU:C:2008:295, 72. punkts), kā arī Schindler Holding u.c./Komisija (C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 115. un 159. punkts).
( 30 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 78. punktu.
( 31 ) Šajā ziņā skat. 146. punktu ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumos apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c. (C‑628/10 P un C‑14/11 P, EU:C:2012:11).
( 32 ) Šajā ziņā attiecībā uz mātesuzņēmuma savam meitasuzņēmumam dotu pavēli ievērot konkurences noteikumus skat. ģenerāladvokāta J. Mazaka apsvērumus 40. punktā viņa secinājumos lietā General Química u.c./Komisija (C‑90/09 P, EU:C:2010:517).
( 33 ) Protams, pārsūdzētā sprieduma 92. punktā Vispārējā tiesa savā secinājumā ir vienīgi norādījusi uz 2002. gadā doto norādījumu un uz īstenošanu “šajā laikposmā”, jo šis punkts attiecās uz analīzi par laikposmu pirms 2004. gada 1. janvāra. Tomēr, kā jau norādīju šo secinājumu 33.–35. punktā, piemērojot to, ko es definēju kā “deduktīvo metodiku”, ar šo papildu norādi tika pamatoti secinājumi, kuri attiecināti arī uz vēlāku laikposmu, kas ietver pārkāpuma laikposmu.
( 34 ) C‑501/11 P, EU:C:2013:522.
( 35 ) Turpat (113. punkts). Šajā ziņā skat. arī 93.–100. punktu ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumos lietā Schindler Holding u.c./Komisija (C‑501/11 P, EU:C:2013:248), kā arī 102. punktu ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumos apvienotajās lietās Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce (C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2014:2439).
( 36 ) Skat. šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmē pārņemto paziņojumu.
( 37 ) Tiesa ir pastāvīgi noraidījusi šo argumentu, atzīstot, ka Savienības tiesībās paredzētā aizliegto vienošanos aizlieguma piemērošanai pietiek ar vienas personas, kura ir pilnvarota rīkoties uzņēmuma uzdevumā, darbību, lai pārkāpjošajā rīcībā vainotu uzņēmumu, un nav nepieciešams, lai būtu rīkojušies vai pat par rīcību zinājuši attiecīgā uzņēmuma partneri vai galvenie vadītāji. Skat. spriedumus Musique Diffusion française u.c./Komisija (no 100/80 līdz 103/80, EU:C:1983:158, 97. punkts), kā arī Slovenská sporiteľňa (C‑68/12, EU:C:2013:71, 25. punkts).
( 38 ) Būtu pat iespējams sev jautāt, vai tad, ja mātesuzņēmums 100 % apjomā kontrolē meitasuzņēmumu, meitasuzņēmuma darbinieks nevarētu tikt uzskatīts par grupas darbinieku un tādējādi pielīdzināts mātesuzņēmuma darbiniekam.
( 39 ) Šajā ziņā skat. 129.–131. punktu ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumos lietā Schindler Holding u.c./Komisija (C‑501/11 P, EU:C:2013:248).
( 40 ) Skat. šo secinājumu 23.–25. punktu.
( 41 ) Šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus apvienotajās lietās Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce (C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2014:2439, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 42 ) Skat. spriedumu Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce (C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416, 96. un 97. punkts).
( 43 ) Šajā ziņā skat. apsvērumus, kas ir ietverti 100. un 101. punktā ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumos apvienotajās lietās Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce (C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2014:2439), uz kuriem Tiesa ir skaidri norādījusi sprieduma Fresh Del Monte Produce/Komisija un Komisija/Fresh Del Monte Produce (C‑293/13 P un C‑294/13 P, EU:C:2015:416) 96. punktā.
( 44 ) Attiecībā uz tiesas sēdē sniegto norādi uz spriedumu BMW Belgium u.c./Komisija (32/78, no 36/78 līdz 82/78, EU:C:1979:191) Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 114.–117. punktā ir noraidījusi argumentu, kas ir pamatots ar minēto spriedumu, atzīstot, ka tas attiecās uz citādu faktisko situāciju. Apelācijas sūdzības iesniedzējas nav sniegušas nevienu pierādījumu, ar ko šāds vērtējums varētu tikt apstrīdēts.
( 45 ) Skat. šo secinājumu 28. punktu un tajā minēto judikatūru, kā arī spriedumu General Química u.c./Komisija (C‑90/09 P, EU:C:2011:21, 73. punkts).
( 46 ) Skat. šo secinājumu 28. punktu un to 29. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
( 47 ) Skat. tostarp spriedumu Komisija/Stichting Administratiekantoor Portielje (C‑440/11 P, EU:C:2013:514, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 48 ) Šajā ziņā skat. arī spriedumu FLSmidth/Komisija (C‑238/12 P, EU:C:2014:284, 21. punkts).
( 49 ) Skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 229. apsvērumu.
( 50 ) Skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 236. apsvērumu.
( 51 ) Skat. arī apstrīdētā lēmuma preambulas 233. apsvērumu. Jautājums it īpaši bija par argumentu, saskaņā ar kuru SKW bija pārdota ar atpakaļejošu spēku no 2004. gada 1. janvāra, argumentu, kas ir balstīts uz dalību aizliegtajā vienošanās, klaji pārkāpjot skaidros norādījumus, un argumentu attiecībā uz Degussa pielīdzināšanu finanšu investoram.
( 52 ) Ne no viena apstrīdētā lēmuma punkta nevar secināt, ka Komisija, izmantojot tā saukto “dubultā pamata” metodi, būtu vēlējusies atteikties turpināt piemērot vienīgo prezumpciju par izšķirošo ietekmi. Šajā ziņā skat. spriedumu Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c. (C‑628/10 P un C‑14/11 P, EU:C:2012:479, 50. punkts). Tātad saukšana pie atbildības ir tikusi pamatota ar kapitālistisko prezumpciju, un norādītie papildu pierādījumi tikai apstiprinot šo prezumpciju.
( 53 ) Skat. tostarp rīkojumu The Sunrider Corporation/ITSB (C‑142/14 P, EU:C:2015:371, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 54 ) Šajā ziņā skat. spriedumu General Química u.c./Komisija (C‑90/09 P, EU:C:2011:21, 107. punkts). Lai atspēkotu kapitālistisko prezumpciju, ja pastāv šāda informācijas plūsma, kas var to apstiprināt, manuprāt, mātesuzņēmumam ir jāsniedz pierādījumi, kas ir pietiekami, lai pierādītu informācijas, ar ko ir notikusi apmaiņa, nenozīmīgumu [šajā jautājumā].
( 55 ) Skat. tostarp spriedumus FLSmidth/Komisija (C‑238/12 P, EU:C:2014:284, 28. punkts), Komisija/Stichting Administratiekantoor Portielje (C‑440/11 P, EU:C:2013:514, 71. punkts), kā arī Eni/Komisija (C‑508/11 P, EU:C:2013:289, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 56 ) Spriedums SKW Stahl‑Metallurgie Holding un SKW Stahl‑Metallurgie/Komisija (T‑384/09, EU:T:2014:27, 240. punkts).
( 57 ) T‑395/09, EU:T:2014:23, 181.–186. punkts.
( 58 ) Spriedumi Komisija u.c./Siemens Österreich u.c. (no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 105. punkts), kā arī Quinn Barlo u.c./Komisija (C‑70/12 P, EU:C:2013:351, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 59 ) Spriedums Komisija u.c./Siemens Österreich u.c. (no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 106. punkts).
( 60 ) Šajā ziņā skat. spriedumu Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c. (C‑628/10 P un C‑14/11 P, EU:C:2012:479, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 61 ) Spriedumi Komisija u.c./Siemens Österreich u.c. (no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 102. punkts), kā arī Areva u.c./Komisija (C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 118. un 170. punkts).
( 62 ) Skat. spriedumu Komisija u.c./Siemens Österreich u.c. (no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 104. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī apsvērumus, kas ietverti 141. un 142. punktā manos secinājumos šajās apvienotajās lietās (no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2013:578).
( 63 ) Spriedumi The Rank Group (C‑259/10 un C‑260/10, EU:C:2011:719, 62. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī Solvay/Komisija (C‑455/11 P, EU:C:2013:796, 109. punkts). Šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumus lietā Total Marketing Services/Komisija (C‑634/13 P, EU:C:2015:208, 92. punkts).
( 64 ) Šajā ziņā skat. 61. punktu ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumos apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c. (C‑628/10 P un C‑14/11 P, EU:C:2012:11).
( 65 ) Spriedumi E.ON Energie/Komisija (C‑89/11, EU:C:2012:738, 125. un 126. punkts), kā arī Komisija u.c./Siemens Österreich u.c. (no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 111. punkts).
( 66 ) Šajā ziņā nevaru nenorādīt uz zināmu pretrunu Komisijas argumentos; tajos, pirmkārt, ir apliecināts, ka kritizēto punktu Vispārējā tiesa esot paudusi pati pēc savas ierosmes, bet, otrkārt, ir apgalvots, ka jautājums esot par pārkāpumu, uz ko bijis iespējams norādīt pirmajā instancē.
( 67 ) Skat. tostarp spriedumus Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija (C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 22. un 23. punkts), kā arī Ferrero/ITSB (C‑552/09 P, EU:C:2011:177, 39. punkts).
Full & Egal Universal Law Academy