ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [ YVES BOT ]
SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 9. jūlijā ( 1 )
Lieta C‑198/14
Valev Visnapuu
pret
Kihlakunnansyyttäjä (Helsinki),
Suomen valtio – Tullihallitus
(Helsingin hovioikeus (Somija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — LESD 34. un 110. pants — Akcīzes nodoklis par noteiktiem dzērienu iepakojumiem, uz kuriem neattiecas depozīta un individuālas nodošanas sistēma — LESD 34. un 37. pants — Valsts mazumtirdzniecības monopols — Prasība par mazumtirdzniecības atļaujas saņemšanu, lai uzņēmējs, kas atrodas citā dalībvalstī, varētu importēt alkoholiskos dzērienus, kuri ir paredzēti mazumtirdzniecībai valsts teritorijā”
1.
Somijā vides un sabiedrības veselības aizsardzību it īpaši garantē divi noteikumu kopumi.
2.
Pirmkārt, tiesiskais regulējums par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem no šā nodokļa maksājuma atbrīvo dzērienu iepakojumus, uz kuriem attiecas operatīvā nodošanas sistēma, ar kuru tiek nodrošināta dzērienu iepakojumu atkārtota izmantošana vai pārstrāde.
3.
Otrkārt, tiesiskais regulējums par alkoholu nosaka alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības monopolu valsts alkohola tirdzniecības uzņēmumam Alko Oy (turpmāk tekstā – “Alko”), kas paredz, ka noteiktu alkoholisko dzērienu, kuri paredzēti mazumtirdzniecībai, importēšanai ir jāsaņem mazumtirdzniecības atļauja.
4.
Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Helsingin hovioikeus (Helsinku Apelāciju tiesa, Somija) vaicā Tiesai, vai pirmais minētais tiesiskais regulējums ir kvalificējams, ņemot vērā LESD 34. vai 110. pantu, un vai otrais tiesiskais regulējums ir kvalificējams, ņemot vērā LESD 34. vai 37. pantu.
5.
Vēl iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai šie panti, kā arī 1. panta 1. punkts, 7. un 15. pants Direktīvā 94/62/EK ( 2 ) ir jāinterpretē kā tādi, kas ir pretrunā šādam tiesiskajam regulējumam.
6.
Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp V. Visnapuu, kas pārstāv European Investment Group OÜ (turpmāk tekstā – “EIG”), un Kihlakunnansyyttäjä (Helsinki) (Helsinku prokurors) un Suomen valtio – Tullihallitus (Somijas valsts – nodokļu administrācija), pirmkārt, par to, ka akcīzes nodoklis tiek piemērots alkoholisko dzērienu iepakojumiem, kuri neietilpst nodošanas sistēmā, un, otrkārt, par to, ka tiek pieprasīta mazumtirdzniecības atļauja šo alkoholisko dzērienu importēšanai un mazumtirdzniecībai.
7.
Šajos secinājumos es, pirmkārt, skaidrošu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka valsts tiesiskais regulējums, kāds tas tiek aplūkots pamatlietā, kurš noteiktus alkoholisko dzērienu iepakojumus atbrīvo no akcīzes nodokļa ar noteikumu, ka tie ir iekļauti nodošanas sistēmā, ir jāvērtē, ņemot vērā LESD 110. pantu, un tas ir uzskatāms par saderīgu ar šo 110. pantu un Direktīvas 94/62 1. panta 1. punktu, 7. un 15. pantu.
8.
Un, otrkārt, es pierādīšu, ka valsts tiesiskais regulējums, kāds tas tiek aplūkots pamatlietā, kas paredz mazumtirdzniecības monopolu un nosaka, ka noteiktu alkoholisko dzērienu, kuri paredzēti mazumtirdzniecībai, importēšanai ir jāsaņem mazumtirdzniecības atļauja, ir jāvērtē, ņemot vērā LESD 37. pantu, un ka pēdējais minētais šajā ziņā ir jāinterpretē kā tāds, kas nav pretrunā šādam tiesiskajam regulējumam, ar noteikumu, ka monopola organizācija un darbība tiek īstenotas tā, lai izslēgtu jebkāda veida diskrimināciju starp dalībvalstu pilsoņiem preču sagādes un tirdzniecības apstākļos, un tā, lai preču, kuras cēlušās no citām dalībvalstīm, tirdzniecība ne juridiski, ne faktiski nenotiku mazāk labvēlīgos apstākļos salīdzinājumā ar valsts izcelsmes precēm, kas valsts tiesai ir jāpārbauda.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Eiropas Savienības tiesības
1) Līgums par Eiropas Savienības darbību
9.
Saskaņā ar LESD 34. pantu “dalībvalstu starpā ir aizliegti importa kvantitatīvie ierobežojumi un citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību [ ( 3 )]”.
10.
LESD 37. panta 1. punktā ir noteikts, ka:
“Dalībvalstis pielāgo komerciālus valsts monopolus tā, lai attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem nepastāvētu nekāda dalībvalstu pilsoņu diskriminācija.
Šis pants attiecas uz visām iestādēm, ar kuru starpniecību dalībvalsts de iure vai de facto tieši vai netieši pārrauga, nosaka vai būtiski ietekmē dalībvalstu savstarpēju importu un eksportu. Šis pants attiecas arī uz tiem monopoliem, ko valsts ir deleģējusi trešām personām.”
11.
LESD 110. pants ir formulēts šādi:
“Dalībvalstis citu dalībvalstu ražojumiem tieši vai netieši neuzliek iekšējos nodokļus, kas lielāki par tiem, kas tieši vai netieši uzlikti līdzīgiem vietējiem ražojumiem.
Dalībvalstis turklāt neuzliek citu dalībvalstu ražojumiem tādus iekšējos nodokļus, kas netieši aizsargā citus ražojumus.”
2) Direktīva 94/62
12.
Saskaņā ar Direktīvas 94/62 1. panta 1. punktu:
“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot šobrīd atšķirīgos iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas pasākumus dažādās valstīs, lai, no vienas puses, novērstu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, un, no otras puses, garantētu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un izvairītos no tirdzniecību kavējošiem apstākļiem, kā arī no brīvas konkurences izkropļošanas vai ierobežošanas Kopienā.”
13.
Šīs direktīvas 7. pantā ar nosaukumu “Nodošanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmas” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tādu sistēmu izveidi, kas ietver:
a)
lietotā iepakojuma un/vai iepakojuma atkritumu [pieņemšanu un/vai] savākšanu no patērētāja, cita galīgā [gala] lietotāja vai no atkritumu plūsmas, lai tam piemērotu visatbilstīgākās atkritumu apsaimniekošanas iespējas;
b)
savāktā iepakojuma un/vai izlietotā iepakojuma atkārtotu lietošanu un reģenerāciju, ieskaitot pārstrādi,
lai sasniegtu šajā direktīvā paredzētos mērķus.
Šīm sistēmām jābūt atvērtām dalībai visiem atbilstīgo nozaru uzņēmējiem, kā arī kompetentām valsts iestādēm. Nediskriminējot tās piemēro arī importētajiem ražojumiem, tostarp sīki izstrādātus pasākumus un tarifus, ko piemēro par piekļuvi sistēmām [Nediskriminējot, tostarp arī attiecībā uz piekļuves kārtību sistēmām un iespējamiem tās tarifiem, tās piemēro arī importētajiem ražojumiem], un tām jābūt izstrādātām tā, lai neradītu šķēršļus tirdzniecībai vai brīvas konkurences izkropļojumus saskaņā ar Līgumu.
2. Pasākumi, uz ko attiecas 1. punkts, ietilpst politikā, kura attiecas uz visu iepakojumu un izlietoto iepakojumu, un jo īpaši ņem vērā prasības attiecībā uz patērētāju un vides veselības aizsardzību, drošumu un higiēnu [..].”
14.
Saskaņā ar minētās direktīvas 15. pantu ar nosaukumu “Ekonomiskie līdzekļi”:
“Rīkojoties saskaņā ar atbilstīgajiem Līguma noteikumiem, Padome paredz ekonomiskus līdzekļus, lai veicinātu šajā direktīvā paredzēto mērķu izpildi. Ja šādi pasākumi nav paredzēti, dalībvalstis var saskaņā ar Kopienas vides politikas pamatprincipiem, inter alia, saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu, kā arī atbilstīgi no Līguma izrietošajiem principiem, paredzēt pasākumus, lai īstenotu minētos mērķus.”
B – Somijas tiesības
1) Likums par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem
15.
Atbilstoši Likuma Nr. 1037/2004 par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem (Laki eräiden juomapakkausten valmisteverosta (1037/2004), turpmāk tekstā – “Likums par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem”) 5. pantam šī nodokļa apmērs ir 51 cents par katru iepakotās preces litru.
16.
Šā likuma 6. pantā ir noteikti gadījumi, kad preces ir atbrīvotas no akcīzes nodokļa. Tā 1. punkta 1) apakšpunktā ir noteikts, ka no nodokļa ir atbrīvoti dzērienu iepakojumi, kuri ietilpst operatīvas nodošanas sistēmā, kas paredzēta minētā likuma 3. panta pirmās daļas 2) punktā ( 4 ).
2) Alkohola likums
17.
Likuma Nr. 1143/1994 par alkoholu (alkoholilaki (1143/1994), turpmāk tekstā – “Alkohola likums”) 1. pantā ir precizēts, ka šā likuma mērķis ir novērst alkoholisko vielu negatīvo ietekmi uz sabiedrību, sabiedrisko dzīvi un veselību, kontrolējot alkohola patēriņu.
18.
Minētā likuma 8. panta ar nosaukumu “Alkoholisko dzērienu un etilspirta imports un etilspirta importa atļauja” pirmajā daļā ir noteikts:
“Bez īpašas atļaujas ir atļauts importēt alkoholiskos dzērienus, kas paredzēti personiskajam patēriņam vai komerciāliem vai profesionāliem nolūkiem. Importēšanas personīgam patēriņam sistēma ir precizēta 10. pantā. Tiem, kas alkoholiskos dzērienus importē komerciālos vai profesionālos nolūkos, to darbībai ir nepieciešama īpaša atļauja importēt alkoholiskos dzērienus, kāda ir paredzēta šajā likumā [..].”
19.
Alkohola likuma 13. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, izņemot šā likuma 14. pantā paredzētos izņēmumus, alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības monopols pieder Alko.
20.
Minētā likuma 14. panta par “mazumtirdzniecības atļauju” pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:
“Alkoholiskos dzērienus, kuri saražoti rūgšanas procesā un kuru sastāvā ir ne vairāk kā 4,7 tilp. % etilspirta, mazumtirdzniecībā drīkst tirgot ne tikai valsts uzņēmums, bet arī jebkura cita persona, kas ir saņēmusi kompetentās iestādes mazumtirdzniecības atļauju.
Alkoholiskos dzērienus, kuri saražoti rūgšanas procesā un kuru sastāvā ir ne vairāk par 13 tilp. % etilspirta, mazumtirdzniecībā drīkst tirgot valsts uzņēmums, kā arī jebkura persona, kam kompetentā iestāde ir atļāvusi ražot attiecīgo izstrādājumu, atbilstoši nosacījumiem, kurus paredz Sociālo lietu un veselības ministrija.”
II – Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
21.
No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka EIG, kuras juridiskā adrese ir Igaunijā, pārvalda interneta vietni , kur var iegādāties dažādu preču zīmju alkoholiskos dzērienus ar nelielu un lielu spirta saturu. Vienai daļai pircēju EIG nodrošina iegādāto alkoholisko dzērienu piegādi mājās.
22.
Netiek apstrīdēts, ka laikā no 2009. gada 24. jūnija līdz 18. augustam ( 5 )EIG, Somijā piegādājot alkoholiskos dzērienus, nav ievērojusi noteiktas saistības saskaņā ar Somijas tiesībām ( 6 ).
23.
Faktiski EIG nav samaksājusi ne EUR 23144,89 akcīzes nodokli par alkoholiskajiem dzērieniem, importējot šīs preces Somijā, ne EUR 5233,52 akcīzes nodokli par noteiktiem dzērienu iepakojumiem par uzglabāšanas vienībām. Pēdējais minētais akcīzes nodoklis ir jāmaksā, ja iepakojums nav iekļauts nodošanas sistēmā, kā tas ir dzērieniem, kuri tiek aplūkoti pamatlietā.
24.
Turklāt EIG pārstāvis V. Visnapuu alkoholiskos dzērienus importēja un daļai pircēju Somijā piegādāja uz mājām, lai gan viņam nebija mazumtirdzniecības atļaujas šādai importēšanai.
25.
Tādēļ Kihlakunnansyyttäjä (Helsinki) uzsāka tiesvedību pret V. Visnapuu par smagu krāpšanos ar nodokļiem un par Alkohola likuma pārkāpumu.
26.
Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa) ar 2012. gada 26. septembra spriedumu piesprieda V. Visnapuu brīvības atņemšanu uz astoņiem mēnešiem nosacīti un piesprieda samaksāt Soumen valti [Somijas valstij] EUR 28378,40, proti, nesamaksāto nodokļu summu ar nokavējuma procentiem.
27.
V. Visnapuu šo lēmumu pārsūdzēja. Viņš apgalvoja, pirmkārt, ka Likums par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem esot netieši diskriminējošs un ka tādējādi tas ir pretrunā LESD 110. pantam. Otrkārt, viņš norādīja, ka Alkohola likums, kurā ir noteikts, ka noteiktu alkoholisko dzērienu importēšanai ir nepieciešama mazumtirdzniecības atļauja, esot uzskatāms par kvantitatīvu importa ierobežojumu vai PLI un tādēļ esot pretrunā LESD 34. pantam. Turklāt viņš ir uzskatījis, ka uz to nav attiecināms neviens pamatojums atbilstoši LESD 36. pantam.
28.
Savukārt Kihlakunnansyyttäjä (Helsinki), kā arī Suomen valtio – Tullihallitus norādīja, ka ne Likums par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem, ne Alkohola likums neesot pretrunā Savienības tiesībām.
29.
Kihlakunnansyyttäjä (Helsinki) norādīja, ka Likums par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem esot jāvērtē, ņemot vērā vienīgi LESD 110. pantu, un tas arī ir saderīgs ar šo pantu. Savukārt par Alkohola likumu tā norāda, ka tas esot jāvērtē nevis atbilstīgi LESD 34. pantam, bet gan LESD 37. pantam.
30.
Šādos apstākļos Helsingin hovioikeus nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai [Likums] par akcīzes nodokli [noteiktiem] dzērienu iepakojumiem, ar kuru šāds nodoklis tiek ieturēts, ja iepakojums nav iekļauts nodošanas sistēmā, ir jāvērtē, ņemot vērā LESD 110. pantu, nevis LESD 34. pantu? Vai nodošanas sistēmai ir jābūt depozīta sistēmai, kurā dzērienu iepakotājs vai importētājs, rīkojoties viens pats vai Likumā par atkritumiem vai atbilstošos Ālandu salās spēkā esošos noteikumos paredzētā veidā, par dzērienu iepakojuma otrreizēju izmantošanu vai otrreizēju lietošanu rūpējas tādējādi, ka iepakojums tiek lietots atkārtoti vai izmantots kā izejviela?
2)
Ja uz pirmo jautājumu atbilde ir apstiprinoša, vai iepriekš minētais tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Direktīvas 94/62 1. panta 1. punktu, 7. pantu un 15. pantu, ja ņem vērā arī LESD 110. pantu?
3)
Ja uz pirmo jautājumu atbilde ir noliedzoša, vai iepriekš minētais tiesiskais regulējums ir saderīgs ar Direktīvas 94/62 1. panta 1. punktu, 7. pantu un 15. pantu, ja ņem vērā arī LESD 34. pantu?
4)
Ja uz trešo jautājumu atbilde ir noliedzoša, vai Somijas tiesiskais regulējums par dzērienu iepakojuma nodokli ir uzskatāms par pieļaujamu saskaņā ar LESD 36. pantu?
5)
Vai prasību par to, ka personai, kura alkoholiskos dzērienus izmanto komerciāliem nolūkiem, savai ar importējamiem alkoholiskiem dzērieniem saistītai darbībai ir vajadzīga īpaša mazumtirdzniecības atļauja, ja pircējs Somijā ar interneta starpniecību vai kā citādi ar attālinātas pārdošanas palīdzību ir iegādājies alkoholiskos dzērienus no pārdevēja, kurš darbojas citā dalībvalstī, un ja dzērienus pārdevējs piegādā uz Somiju, var uzskatīt par saistītu ar monopola pastāvēšanu vai monopola darbību, kas nozīmē, ka tai pretrunā nav LESD 34. panta noteikumi, bet tā ir jāvērtē LESD 37. panta kontekstā?
6)
Vai, ja uz piekto jautājumu atbilde ir apstiprinoša, prasība par atļauju ir saderīga ar nosacījumiem par komerciālu valsts monopolu saskaņā ar LESD 37. pantu?
7)
Ja uz piekto jautājumu atbilde ir noliedzoša un šādā gadījumā ir jāpiemēro LESD 34. pants, vai Somijas tiesiskais regulējums, ar kuru, pasūtot alkoholiskos dzērienus no ārvalstīm ar interneta starpniecību vai kā citādi ar attālinātas pārdošanas palīdzību, dzērienu imports personīgam patēriņam ir atļauts tikai tad, ja pasūtītājs pats vai no pārdevēja neatkarīga trešā persona importē alkoholiskos dzērienus [attiecīgajā dalībvalstī], un ar kuru pretējā gadījumā tiek pieprasīta importa atļauja saskaņā ar Alkohola likumu, ir ar 34. pantu nesaderīgs importa kvantitatīvais ierobežojums vai [PLI]?
8)
Vai gadījumā, ja atbilde uz septīto jautājumu ir apstiprinoša, šāds tiesiskais regulējums ir uzskatāms par pamatotu un samērīgu saistībā ar cilvēka veselības un dzīvības aizsardzību?”
III – Mana analīze
A – Ievada apsvērumi
31.
Iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz diviem atsevišķiem Somijas tiesiskajiem regulējumiem.
32.
Pirmie četri jautājumi attiecas uz Likumu par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem, bet piektais līdz astotais jautājums attiecas uz Alkohola likumu. Vispirms es kopā vērtēšu pirmo līdz ceturto jautājumu un pēc tam pāriešu pie piektā līdz astotā jautājuma.
33.
Lai gan šie divi tiesiskie regulējumi ir atšķirīgi, jāatzīmē, ka situācija, kura tiek aplūkota pamatlietā, joprojām paliek tā pati.
34.
Atgādinu, ka no lietas materiāliem izriet, ka V. Visnapuu esot internetā pārdevis alkoholiskos dzērienus un pēc tam tos piegādājis tieši pircējiem Somijā. Kā esmu to jau norādījis, V. Visnapuu šos faktus nav apstrīdējis, tāpēc tie ir uzskatāmi par konstatētiem faktiem. Vai šādos apstākļos V. Visnapuu ir uzskatāms par attālinātu pārdevēju, kurš īsteno importēšanu un ir nodarbojies ar dzērienu mazumtirdzniecību Somijā?
35.
No lietas materiāliem izriet, ka atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša.
36.
Faktiski, kā to savos rakstveida apsvērumos norāda Somijas valdība, ja attālināts pārdevējs, kāds ir V. Visnapuu, pats transportē un piegādā alkoholiskos dzērienus pircējam Somijā, atbilstoši Alkohola likumam ir uzskatāms, ka šis pārdevējs īsteno mazumtirdzniecību Somijā. Savukārt, ja īpašumtiesības uz šiem alkoholiskajiem dzērieniem tiek nodotas uz ārvalstīm, pēc kā pats pasūtījuma veicējs vai pārdevēja neatkarīgs pārvadātājs minētos alkoholiskos dzērienus piegādā Somijā, pārdošana ir uzskatāma par tādu, kas ir notikusi ārpus Somijas.
37.
No lietas materiāliem izriet, ka šāda Alkohola likuma interpretācija balstās uz Somijas iestāžu pieņemtām pamatnostādnēm un paziņojumiem. Tieši iesniedzējtiesa atsaucas uz šiem dokumentiem, savā lūgumā sniegt prejudiciālo nolēmumu izklāstot piemērojamos valsts tiesību aktus.
38.
Šajā gadījumā, manuprāt, risinājums nerada nekādas šaubas. Faktiski tāda veida materiālo vērtību, kādas iegādājās V. Visnapuu, gadījumā īpašuma nodošana, kad pārdošana reāli ir notikusi, īstenojas piegādes brīdī. Tā kā tā notika Somijā, tad juridiski neapšaubāma pārdošana notika Somijas teritorijā.
39.
No tā izriet, ka šajā gadījumā ir uzskatāms, ka V. Visnapuu ir īstenojis alkoholisko dzērienu importēšanu un mazumtirdzniecību.
40.
Tieši ņemot vērā šo situāciju, es veikšu iesniedzējtiesas iesniegto jautājumu analīzi.
B – Par pirmo līdz ceturto jautājumu
41.
Savos pirmajos četros jautājumos, kuri ir jāvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai uz valsts tiesisko regulējumu, kāds ir Likums par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem, kurā noteikts, ka šo nodokli iekasē tad, ja iepakojums neietilpst nodošanas sistēmā, attiecas LESD 110. panta piemērošanas joma vai LESD 34. panta piemērošanas joma un atbilstīgā gadījumā, vai šis tiesiskais regulējums ir saderīgs ar vienu vai otru no šiem pantiem.
42.
Tāpat iesniedzējtiesa vaicā Tiesai par šāda tiesiskā regulējuma saderību ar Direktīvas 94/62 1. panta 1. punktu, 7. un 15. pantu.
43.
Lai iesniedzējtiesai varētu sniegt noderīgu atbildi, es vispirms vērtēšu jautājumu par Likuma par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem būtību. Vai šis likums ir uzskatāms par kvantitatīvu ierobežojumu importam vai PLI atbilstīgi LESD 34. pantam, vai arī tas ir uzskatāms par “iekšējo nodokli”, piemērojot LESD 110. pantu?
44.
Otrkārt, es analizēšu jautājumu par to, vai minētais likums ir saderīgs ar atbilstīgajiem Direktīvas 94/62 noteikumiem un LESD 110. pantu.
1) Par LESD 34. panta un LESD 110. panta attiecīgajām piemērošanas jomām
45.
Vispirms es norādīšu, ka LESD ir trīs noteikumu kopumi, kuri aizliedz kavēt preču tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tie ir LESD 28. un 30. pants, LESD 34.–36. pants un LESD 110. pants ( 7 ).
46.
Iesniedzējtiesa neizvirzīja jautājumu par LESD 28. panta un 30. panta, kuri attiecas it īpaši uz muitas nodokļiem par importu un uz maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību, piemērojamību; arī rakstveida apsvērumos tas netika aplūkots.
47.
Lai atbilde būtu pilnīga, es īsumā izskaidrošu iemeslus, kādēļ es uzskatu, ka ir jāizslēdz šo noteikumu piemērojamība.
48.
Ir skaidrs, ka pamatlietā aplūkotais akcīzes nodoklis nav uzskatāms par muitas nodokli.
49.
Taču pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka tāda vienpusēji uzlikta finanšu nodeva, pat ļoti neliela neatkarīgi no tās nosaukuma un piemērošanas metodes, kas ir uzlikta precēm robežas šķērsošanas dēļ un kas nav muitas nodoklis parastā nozīmē, ir uzskatāma par maksājumu ar līdzīgu iedarbību LESD 28. un 30. panta nozīmē ( 8 ).
50.
No lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkotais akcīzes nodoklis tiek piemērots noteiktiem dzērienu iepakojumiem, kuri nav iekļauti Somijas nodošanas sistēmā. Citiem vārdiem sakot, atbrīvojums no akcīzes nodokļa attiecas tikai uz tiem dzērienu iepakojumiem, kuri ir iekļauti nodošanas sistēmā.
51.
Tādējādi strīdīgais maksājums par dzērienu iepakojumiem tiek iekasēts nevis tādēļ, ka tie ir šķērsojuši robežu, bet gan tādēļ, ka tie nav iekļauti nodošanas sistēmā. Šādos apstākļos akcīzes nodoklis, kurš paredzēts Likumā par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem, nav uzskatāms par maksājumu ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību.
52.
Tādēļ šajā gadījumā ir jāizslēdz LESD 28. un 30. panta piemērošana un atliek vien noteikt, vai piemērojami ir LESD 34. un 110. pants.
53.
Gan V. Visnapuu, gan Somijas valdība un Eiropas Komisija savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka Likumam par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem ir piemērojams nevis LESD 34. pants, bet gan LESD 110. pants ( 9 ).
54.
Es piekrītu šai nostājai.
55.
Šajā ziņā es konstatēju, ka LESD 34. pantā ir aizliegti jebkāda veida kvantitatīvi ierobežojumi importam, kā arī jebkāda veida PLI starp dalībvalstīm. Tiesa ir sniegusi paplašinātu interpretāciju jēdzienam PLI, uzskatot, ka tas ietver visus valsts pasākumus, kuri ir “uzskatāmi par tiešu vai netiešu, faktisku vai potenciālu traucēkli tirdzniecībai Kopienā” ( 10 ).
56.
Savukārt LESD 110. pants liedz citu dalībvalstu ražojumiem piemērot iekšējos valsts nodokļus, kuri ir lielāki par tiem, kādus piemēro līdzīgiem valsts ražojumiem, vai valsts nodokļus, kuri pēc būtības ir tādi, kas paredzēti, lai netieši aizsargātu citus ražojumus ( 11 ). Pretēji tam, kas ir paredzēts LESD 34. pantā, LESD 110. pants aizliedz nevis iekšējo aplikšanu ar nodokļiem, bet gan tās diskriminējošo vai aizsargājošo ietekmi, tāpēc pietiek vien novērst šādu diskriminējošu vai aizsargājošu ietekmi, lai tie būtu atbilstīgi 110. pantam ( 12 ).
57.
Es piebildīšu, ka valsts pasākumu, uz kuru attiecas LESD 34. pants, var pamatot ar vienu no iemesliem, kas ir minēti LESD 36. pantā un Tiesas judikatūrā, lai uz to neattiektos aizliegums. Savukārt, piemērojot LESD 110. pantu, šāds pamatojums nav paredzēts.
58.
No iepriekš minētajiem faktiem izriet, ka LESD 34. pants un LESD 110. pants ir acīmredzami atšķirīgi gan to piemērošanas jomas, gan to piemērošanas radīto seku ziņā.
59.
Šajā kontekstā nav pārsteidzoši, ka Tiesa ir konstatējusi, ka LESD 34. panta piemērošanas jomā neietilpst šķēršļi, uz kuriem attiecas citi īpaši LESD noteikumi, un ka šķēršļi nodokļu veidā vai ar muitas nodokļiem līdzīgu iedarbību, kas minēti LESD 28., 30. un 110. pantā, nav tādi, uz kuriem attiektos LESD 34. pantā minētie aizliegumi ( 13 ).
60.
Tāpēc LESD 110. pants, tāpat kā LESD 28. un 30. pants, ir uzskatāms par lex specialis, savukārt LESD 34. pants, kura iedarbības joma ir ļoti plaša, zināmā mērā pilda drošības tīkla lomu kā lex generalis ( 14 ). Turklāt attiecīgajam valsts pasākumam var būt piemērojams tikai viens no pantiem, proti, LESD 30., 34. vai 110. pants ( 15 ).
61.
Ņemot vērā iepriekš minētos secinājumus, vispirms ir jāvērtē, vai Likumam par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem ir piemērojams LESD 110. pants, un tikai gadījumā, ja atbilde ir noliedzoša, vai šim Likumam ir piemērojams LESD 34. pants ( 16 ).
62.
Tāpat kā Komisija, es uzskatu, ka pamatlietā aplūkotajam akcīzes nodoklim neapšaubāmi ir fiskāls raksturs. Faktiski es atgādinu, ka runa ir par akcīzes nodokli, kurš tiek maksāts Soumen valti par noteiktiem dzērienu iepakojumiem.
63.
Turklāt es atzīmēju, ka no lietas materiāliem izriet, ka šis akcīzes nodoklis ir piemērojams neatkarīgi no dzērienu iepakojumu izcelsmes vai paredzētā nolūka. Atcerēsimies, ka faktiski tas ir sistemātiski piemērojams noteikta veida dzērienu iepakojumiem atkarībā no objektīviem kritērijiem, proti, par iepakotā izstrādājuma litru un gadījumā, ja tas nav iekļauts nodošanas sistēmā.
64.
Tādējādi uz nodokli, kāds tiek aplūkots pamatlietā, kuru uzliek nevis tādēļ, ka tiek šķērsota dalībvalsts, kura to ieviesusi, robeža, bet gan tādēļ, ka prece, to laižot tirgū, nav iekļauta nodošanas sistēmā, turklāt to uzliek gan importētām precēm, gan precēm, kuras ir izgatavotas šajā valstī, manuprāt, attiecas vispārējais iekšējais nodokļu režīms, un tādēļ tas ir jāvērtē, ņemot vērā LESD 110. pantu ( 17 ).
65.
Tā kā es uzskatu, ka pamatlietā aplūkotais nodokļu pasākums ir jāvērtē, ņemot vērā LESD 110. pantu, tā vērtēšana, ņemot vērā LESD 34. pantu, nav nepieciešama.
2) Par Likuma par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem saderību ar LESD 110. pantu un Direktīvas 94/62 1. panta 1. punktu, 7. un 15. pantu
66.
Kā Komisija to ir pareizi norādījusi savos rakstveida apsvērumos, vispirms rodas cits jautājums. Vai Direktīvas 94/62 1. panta 1. punkts, 7. un 15. pants ir tikuši pilnībā saskaņoti tā, lai Likums par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem būtu jāvērtē, vienīgi ņemot vērā šos nosacījumus?
67.
Šis jautājums ir būtisks, ciktāl no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja nozarē ir veikta pilnīga saskaņošana Savienības līmenī, visi ar to saistītie valsts pasākumi ir jāvērtē, ņemot vērā šī saskaņošanas pasākuma noteikumus, nevis primāro tiesību normas ( 18 ).
68.
Es, tāpat kā Komisija, uzskatu, ka Direktīvas 94/62 saskaņošanas efekts dzērienu iepakojumu nodošanas sistēmas organizēšanas jomā joprojām ir ierobežots ( 19 ).
69.
Šajā ziņā es konstatēju, ka Tiesa ir uzskatījusi, ka “pretēji tam, kā ir ar marķēšanu un iepakojumu identifikāciju, un prasībām par to sastāvu un atkārtotu izmantojamību vai reģenerāciju atbilstoši Direktīvas 94/62 8.–11. pantam un II pielikumam, valstu sistēmu, kas paredzētas, lai veicinātu iepakojuma atkārtotu izmantošanu, organizēšana netiek pilnībā saskaņota” ( 20 ).
70.
Protams, ka Direktīvas 94/62 7. panta 1. punktā, pēc tam, kad ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai tiktu veidotas nodošanas, savākšanas un reģenerācijas sistēmas, tiek regulēta šādu sistēmu organizācija ( 21 ).
71.
Taču no šā noteikuma formulējuma izriet, ka dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība minēto sistēmu konkrētā organizēšanā. Faktiski vispārīgi ir paredzēts, ka šādas sistēmas nediskriminējošā veidā ir piemērojamas arī importētiem izstrādājumiem, tostarp saistībā ar paredzētajiem noteikumiem un tarifiem, kas varētu būt noteikti, lai piekļūtu sistēmām. Turklāt šis nosacījums skaidri atsaucas uz LESD, precizējot, ka nodošanas sistēmas ir jāparedz tā, lai izvairītos radīt šķēršļus tirdzniecībai vai kropļot konkurenci “atbilstoši Līgumam”.
72.
Direktīvas 94/62 15. pantā par “ekonomiskajiem līdzekļiem” dalībvalstīm ir atstāta būtiska rīcības brīvība šo instrumentu izvēlē. Faktiski 15. pantā ir noteikts, ka, ja saskaņošanas pasākumi nav paredzēti, dalībvalstis var saskaņā ar Savienības vides politikas pamatprincipiem, inter alia saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā”, kā arī atbilstīgi no LESD izrietošajiem principiem paredzēt pasākumus, lai īstenotu šīs direktīvas mērķus.
73.
Atgādinu, ka šīs direktīvas “mērķis ir saskaņot šobrīd atšķirīgos iepakojuma un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas pasākumus dažādās valstīs, lai, no vienas puses, novērstu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, tādējādi nodrošinot augsta līmeņa vides aizsardzību, un, no otras puses, garantētu iekšējā tirgus sekmīgu darbību un izvairītos no tirdzniecību kavējošiem apstākļiem, kā arī no brīvas konkurences izkropļošanas vai ierobežošanas Kopienā” ( 22 ).
74.
Šajā gadījumā, kā to precizē Somijas valdība, pamatlietā aplūkotais akcīzes nodoklis ticis pieņemts, pamatojoties uz Direktīvas 94/62 15. pantu, precīzāk, piemērojot principu “piesārņotājs maksā”.
75.
No iepriekš minētā izriet, ka, tā kā šīs direktīvas atbilstīgie nosacījumi nav tikuši pilnībā saskaņoti, valsts iepakojumu pārvaldības sistēma, kas balstās uz akcīzes nodokļa piemērošanu, kā tas ir pamatlietā, ir jāvērtē, ņemot vērā LESD 110. panta pirmo daļu ( 23 ).
76.
Šajā ziņā es konstatēju, ka LESD 110. panta mērķis ir nodrošināt preču brīvu apriti starp dalībvalstīm normālas konkurences apstākļos, novēršot jebkāda veida aizsardzību, kuras dēļ attiecībā uz citu dalībvalstu izcelsmes izstrādājumiem varētu tikt piemēroti diskriminējoši iekšējie nodokļi ( 24 ). Tādēļ šim dokumentam ir jāgarantē pilnīga iekšējo nodokļu neitralitāte attiecībā uz konkurenci starp valsts izstrādājumiem un importētajiem izstrādājumiem ( 25 ).
77.
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts nodokļu sistēmu var uzskatīt par saderīgu ar LESD 110. pantu, ja ir konstatēts, ka tā ir veidota tā, lai tiktu izslēgta jebkāda iespēja, ka importētajiem ražojumiem varētu būt uzlikts lielāks nodokļu slogs nekā valsts ražojumiem, tādējādi nodrošinot, ka tai nekādā gadījumā nav nekādas diskriminējošas ietekmes ( 26 ).
78.
Tiesa ir arī atzinusi, ka LESD 110. pants būtu jāinterpretē plaši, lai varētu ietvert visus nodokļu procesus, kas varētu tieši vai netieši apdraudēt vienlīdzīgu attieksmi pret valsts izstrādājumiem un importētajiem ražojumiem. Aizliegums, kas tajā paredzēts, ir jāpiemēro ik reizi, kad nodokļi ir tādi, kas attur citas dalībvalsts izcelsmes preču importu par labu valsts ražojumiem ( 27 ).
79.
Jākonstatē, ka formāli šāds nodokļu režīms, kas ieviests ar Likumu par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem, neparedz nošķirt dzērienu iepakojumus atkarībā no to izcelsmes.
80.
Faktiski no lietas materiāliem izriet, ka akcīzes nodoklis, kāds tiek aplūkots pamatlietā, par valsts un importētajiem ražojumiem ir jāmaksā, piemērojot vienus un tos pašus nosacījumus un atbilstoši vienai un tai pašai kārtībai. Atgādinu, ka šajā gadījumā par ikvienu dzēriena iepakojumu neatkarīgi no tā, vai tas ir importēts vai vietējais ražojums, ir jāmaksā vienāda nodokļu likme un ka atbrīvojums no šā nodokļa tiek piešķirts importētiem vai valsts iepakojumiem, ja tie ietilpst nodošanas sistēmā. Kā to savos rakstveida apsvērumos uzsver Somijas valdība, nosacījumi gan par akcīzes nodokļa, kāds tiek aplūkots pamatlietā, maksāšanu, gan par atbrīvojumu no akcīzes nodokļa ir vienādi ārvalstu un valsts uzņēmējiem.
81.
Es vēl piebildīšu, ka Somijas valdība tiesas sēdes laikā ir precizējusi, ka dzērienu iepakojumu, kuri nav iekļauti nodošanas sistēmā, savākšana, transportēšana, kā arī pārstrāde rada būtiskas izmaksas, kas saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā” ir jāuzņemas uzņēmējiem, kuri nolemj nepiedalīties nodošanas sistēmā. Šajā kontekstā akcīzes nodoklis tika ieviests kā pamudinājums, un Somijas valdība to noteica tādā līmenī, ļaujot gūt būtiskus ieņēmumus vides aizsardzībai ( 28 ).
82.
Tāpat kā Komisija, es uzskatu, ka akcīzes nodoklim kā pamudinošam instrumentam veikt pārstrādi, atkārtotu izmantošanu vai uzpildīšanu ir tādi paši iepriekš minētie mērķi kā Direktīvas 94/62 1. pantam, kas paredzēts, lai samazinātu izlietoto iepakojumu ietekmi uz vidi.
83.
Taču, lai gan tiešas diskriminācijas nosacījumi nav iestājušies, iekšējie nodokļi varētu būt netieši diskriminējoši to radīto seku dēļ ( 29 ).
84.
V. Visnapuu uzskata, ka akcīzes nodoklis, kāds tiek aplūkots pamatlietā, rada šādu netiešu diskrimināciju.
85.
Pirmkārt, pēc viņa domām, pastāvēja vairāki šķēršļi, kas liedza ārvalstu uzņēmējiem pievienoties nodošanas sistēmai, tāpēc strīdīgajā laikposmā EIG nebija iespējas pievienoties šai sistēmai.
86.
Starp minētajiem šķēršļiem it īpaši bija minams fakts, ka no visām pastāvošajām sistēmām tikai viena pieļāva ārvalstu uzņēmēju pievienošanos, kā arī tas, ka uz iepakojumiem bija jādrukā Somijas Eiropas preču kods (European Article Numbering, EAN) ( 30 ), kā dēļ būtu jāizgatavo īpašs iepakojums Somijas tirgum. Tiesas sēdes laikā V. Visnapuu uzsvēra, ka pievienošanās nodošanas sistēmai būtu neiespējama galvenokārt lielo izmaksu dēļ, kādas šāda pievienošanās radītu importētājiem ( 31 ). Tāpēc maziem vai vidējiem uzņēmējiem nebūtu ekonomiski izdevīgi pievienoties šādai sistēmai.
87.
Otrkārt, V. Visnapuu uzskata, ka pienācīgas sistēmas izveide ārvalstu uzņēmējam, kāds ir EIG, praktiski ir neiespējama, ņemot vērā noteikumus par minimālajām kvotām, sistēmas pareizu darbību un pierādījumiem par šo pareizo darbību.
88.
Tādējādi viņš uzskata, ka fakts, ka pievienošanās nodošanas sistēmai vai šādas sistēmas izveide importētājam neesot bijusi iespējama, kaut gan šāda pievienošanās ir nosacījums, lai varētu saņemt atbrīvojumu no akcīzes nodokļa, radīja sekas, ka šāds akcīzes nodoklis praktiski tika piemērots tikai importētajiem izstrādājumiem, un tādēļ tas esot pretrunā LESD 110. panta pirmajai daļai.
89.
Te jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka šajā gadījumā nosacījumi par pievienošanos nodošanas sistēmai vienādi tika piemēroti gan ārvalstu, gan valsts uzņēmējiem ( 32 ). Tādējādi mazam vai vidējam valsts uzņēmumam, tāpat kā importētājam, kāds bija V. Visnapuu, būtu jāizpilda vienādi nosacījumi par pievienošanos nodošanas sistēmai, tā ka, izlemjot pievienoties sistēmai, viņiem rastos vienādas pievienošanās izmaksas ( 33 ).
90.
No tā izriet, kā to pareizi norāda Somijas valdība, ka ārvalstu uzņēmējam un valsts uzņēmējam ir vienādas iespējas pievienoties nodošanas sistēmai vietējā līmenī, lai nevajadzētu maksāt akcīzes nodokli par dzērienu iepakojumiem.
91.
Attiecībā uz iespēju izveidot savu nodošanas sistēmu es arī nesaskatu, kādā veidā ārvalstu uzņēmējs, kāds ir V. Visnapuu, varētu atrasties neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar vietējo uzņēmēju, jo tiem abiem ir izvirzītas vienādas prasības.
92.
Manuprāt, iepriekš izklāstītie apsvērumi liecina par to, ka a priori nav konstatējama nekāda netieša diskriminācija saistībā ar nosacījumiem par pievienošanos nodošanas sistēmai vai par šādas sistēmas izveidi.
93.
Tas pats attiecas uz Likuma par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem, kurš saistīts ar dzērienu iepakojumu nodošanas sistēmu, saderību ar Direktīvas 94/62 7. pantu ( 34 ).
94.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka valsts tiesiskais regulējums – kā Likums par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem, ar kuru no maksājuma tiek atbrīvoti noteikti dzērienu iepakojumi ar nosacījumu, ka tie tiek iekļauti nodošanas sistēmā, – ir jāvērtē LESD 110. panta kontekstā. Šis un Direktīvas 94/62 1. panta 1. punkts, 7. un 15. pants ir jāinterpretē kā tādi, kas nav pretrunā šādam tiesiskajam regulējumam.
95.
Tā kā esmu noraidījis LESD 34. panta piemērojamību, nav nepieciešams atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto trešo un ceturto jautājumu.
C – Par piekto līdz astoto jautājumu
96.
Savā piektajā līdz astotajā jautājumā, kuri arī ir jāanalizē kopā, iesniedzējtiesa būtībā Tiesai jautā, vai situācijā, kad pircējs, veicot attālinātu pirkumu, Somijā ir iegādājies alkoholiskos dzērienus no pārdevēja, kurš darbojas citā dalībvalstī, kas nav Somijas Republika, un kurš nodrošina piegādi Somijā, tāds valsts pasākums, kāds izriet no Alkohola likuma 8. panta pirmās daļas un kurā noteikts, ka, lai veiktu alkoholisko dzērienu importēšanu komerciālām vajadzībām, ir jāsaņem īpaša atļauja, ir jāvērtē, ņemot vērā LESD 34. pantu vai 37. pantu, un attiecīgā gadījumā, vai šāds pasākums ir uzskatāms par saderīgu ar vienu vai otru no šiem pantiem.
97.
No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka iesniedzējtiesa Tiesai vaicā tieši par Alkohola likuma 8. panta pirmās daļas saderību ar LESD trešās daļas, II sadaļas 3. nodaļu, kas attiecas uz kvantitatīvu ierobežojumu starp dalībvalstīm aizliegumu ( 35 ).
98.
Es, tāpat kā valdības, kuras iestājušās lietā, uzskatu, ka situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, kur alkoholisko dzērienu importēšanas pamatojums bija šo dzērienu “mazumtirdzniecība”, Alkohola likuma 8. panta pirmās daļas saderības ar attiecīgajām Savienības tiesībām vērtējums ir jāveic, ņemot vērā arī šā likuma 13. un 14. pantu par attiecīgi alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības monopolu un prasību par atļaujas saņemšanu noteiktu alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecībai.
99.
Šajā ziņā, manuprāt, ir lietderīgi vispirms minēt šīs valsts tiesību normas, kādas tās izriet no lietas materiāliem.
1) Somijas alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības monopols un prasība par atļaujas saņemšanu noteiktu alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecībai
100.
Brīdī, kad Somijas Republika pievienojās Eiropas Savienībai, bija nepieciešams pielāgot tās valsts komerciālo monopolu saistībā ar alkoholiskajiem dzērieniem, lai tas būtu saskaņā ar Savienības tiesībām, proti, LESD 37. pantu ( 36 ).
101.
Somijas Republika piekrita atcelt savas ekskluzīvās tiesības uz importēšanu, eksportēšanu, ražošanu un vairumtirdzniecību ( 37 ), 1994. gada 8. decembrī pieņemot Alkohola likumu ( 38 ).
102.
Kopā lasot šā likuma 8. panta pirmo daļu un 13. pantu, izriet, ka Somijas monopoltiesības, kas pieder Alko, kurš pilnībā ir Somijas valsts īpašumā, attiecas vienīgi uz alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību.
103.
Jāatgādina, ka Alkohola likuma 13. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka Alko“pieder alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības monopols” ( 39 ). Piebildīšu, ka arī no šā likuma 36. panta pirmās daļas 1) punkta izriet, ka Alko uzdevums ir pārvaldīt mazumtirdzniecību, kuras monopols tam ir piešķirts saskaņā ar minēto likumu.
104.
Atgādināšu, ka Alkohola likuma 8. panta pirmās daļas pirmajā teikumā ir noteikts, ka “ir atļauts bez īpašas atļaujas importēt alkoholiskos dzērienus, kas paredzēti personīgajam patēriņam vai komerciāliem vai profesionāliem nolūkiem” ( 40 ). Tādējādi Alko nepieder nekāda veida ekskluzīvas tiesības uz importu.
105.
Tomēr īpašās situācijās, kāda, piemēram, manuprāt, ir pamatlietā aplūkotā situācija, alkoholisko dzērienu importam ir nepieciešama īpaša atļauja.
106.
Atgādinu, ka Alkohola likuma 8. panta pirmās daļas pēdējā teikumā ir noteikts, ka “tam, kurš alkoholiskos dzērienus izmanto komerciālām vai profesionālām vajadzībām, tā darbībai ir nepieciešama īpaša atļauja importēt alkoholiskos dzērienus, kas paredzēta šajā likumā” ( 41 ).
107.
Tādēļ gadījumā, ja, kā tas ir pamatlietā, attālināts pārdevējs, kurš atrodas Igaunijā, vēlas importēt alkoholiskos dzērienus, lai pārdotu tos pircējam, kurš atrodas Somijā, viņam saskaņā ar šo tiesību normu ir jāsaņem “īpaša atļauja”.
108.
Kā to savos rakstveida apsvērumos ir konstatējusi Zviedrijas valdība, nepieciešamās atļaujas veids ir atkarīgs no tā, kas notiek ar alkoholiskajiem dzērieniem pēc to importēšanas. Ja importētājs vēlas veikt vairumtirdzniecību, viņam ir jāsaņem vairumtirdzniecības atļauja. Ja, kā tas ir šajā gadījumā, viņš vēlas tos pārdot pircējam, viņam valsts kompetentajās iestādēs ir jāsaņem mazumtirdzniecības atļauja.
109.
No Alkohola likuma 14. panta izriet, ka šādu īpašo mazumtirdzniecības atļauju var saņemt nevis visiem alkoholiskajiem dzērieniem, bet gan tikai tiem, kuros ir neliels spirta saturs.
110.
Atgādinu, ka atbilstoši šā likuma 14. panta pirmajai daļai “alkoholiskos dzērienus, kuri saražoti rūgšanas procesā un kuru sastāvā ir ne vairāk kā 4,7 tilp. % etilspirta, mazumtirdzniecībā drīkst tirgot [..] jebkura cita persona, kas ir saņēmusi kompetentās iestādes mazumtirdzniecības atļauju”.
111.
Piebildīšu, ka atbilstoši minētā likuma 14. panta otrajai daļai alkoholiskos dzērienus, kuri saražoti rūgšanas procesā un kuru sastāvā ir ne vairāk par 13 tilp. % etilspirta, cita persona, kas nav Alko, mazumtirdzniecībā drīkst tirgot, ja šī persona ir saņēmusi atļauju izgatavot attiecīgo izstrādājumu, atbilstoši nosacījumiem, kurus izvirzījusi Sociālo lietu un veselības ministrija ( 42 ).
112.
Lasot kopā Alkohola likuma 8. panta pirmo daļu, 13. un 14. pantu, attālinātam pārdevējam, kāds ir V. Visnapuu, kurš atrodas Igaunijā un kurš vēlas Somijā mazumtirdzniecībā pārdot alkoholiskos dzērienus, ir nepieciešama mazumtirdzniecības atļauja, lai varētu importēt un pārdot pircējam Somijā alkoholiskos dzērienus, kuru sastāvā ir ne vairāk kā 4,7 tilp. % etilspirta.
113.
Attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem, kuros spirta saturs ir lielāks, attālināts pārdevējs, kāds ir V. Visnapuu, nevar saņemt nekādu atļauju, jo šādus dzērienus mazumtirdzniecībā drīkst pārdot vienīgi Alko.
114.
Vispirms jāsecina, ka tiesas sēdes laikā V. Visnapuu ir precizējis, ka visos alkoholiskajos dzērienos, kuri tiek aplūkoti pamatlietā, etilspirta saturs bija lielāks par 4,7 tilp. %, tāpēc tie bija nevis dzērieni, uz kuriem attiecas Alkohola likuma 14. panta pirmā daļa, bet gan tie, uz kuriem attiecas Somijas mazumtirdzniecības monopols, kas paredzēts šā likuma 13. pantā.
115.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai Alkohola likuma 8. panta pirmā daļa, 13. un 14. pants, ar kuriem Alko tiek piešķirtas ekskluzīvas mazumtirdzniecības tiesības un kuri nosaka, ka noteiktu alkoholisko dzērienu, kas ir paredzēti mazumtirdzniecībai, importēšanai ir nepieciešama īpaša mazumtirdzniecības atļauja, ir piemērojami saskaņā ar LESD 37. pantu vai LESD 34. pantu, un vajadzības gadījumā, vai šie noteikumi ir saderīgi ar vienu vai otru pantu.
2) Par LESD 37. panta piemērojamību
116.
Vai Alkohola likuma 8. panta pirmā daļa, 13. un 14. pants ietilpst LESD 34. vai 37. panta piemērošanas jomā?
117.
Jāsecina, ka LESD 37. panta piemērošanas jomas, salīdzinot ar LESD 34. panta piemērošanas jomu, noteikšana judikatūrā jau ir aplūkota, it īpaši spriedumos Franzén ( 43 ), kā arī Rosengren u.c. ( 44 ).
118.
Pirmajā minētajā spriedumā Tiesa ir izmantojusi atšķirīgu kritēriju, uzskatot, ka “ir jāizvērtē noteikumi par monopola pastāvēšanu un darbību, ņemot vērā [LESD] 37. panta noteikumus, kas īpaši ir piemērojams valsts komerciāla rakstura monopola ekskluzīvo tiesību izmantošanai” ( 45 ), un pēc tam tā norādīja, ka “savukārt citu valsts tiesību aktu noteikumu, kas nav saistīti ar monopola darbību, lai gan tie ietekmē pēdējo minēto, ietekme uz tirdzniecību Kopienā ir jāvērtē, ņemot vērā [LESD 34. pantu]” ( 46 ).
119.
Šāda nošķiršana balstījās uz iepriekšēju judikatūru, kurā Tiesa jau bija veikusi LESD 37. panta piemērošanas jomas noteikšanu. Es citēšu tikai trīs spriedumus.
120.
Tiesa savā spriedumā lietā Miritz ( 47 ) ir konstatējusi, ka, “tā kā kompensējošais nodoklis pēc savas ekonomijas un būtības ir saistīts ar Vācijas alkohola monopola sistēmu, atbilde [..] ir jāmeklē, ņemot vērā [LESD] 37. pantu, kurš īpaši attiecas uz valstu monopolu noteikumiem” ( 48 ).
121.
Tāpat savā spriedumā Rewe-Zentral ( 49 ) tā ir uzskatījusi, ka “[LESD] 37. pants ir noteikums, kas īpaši attiecas uz komerciāliem valsts monopoliem” ( 50 ), un ka “tāpēc šis noteikums nav piemērojams valsts tiesību normām, kuras nav saistītas ar valsts monopola specifiskās funkcijas pildīšanu, proti, tā ekskluzivitātes tiesībām, bet gan vispārīgi attiecas uz alkoholisko dzērienu ražošanu un komercializēšanu, neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav saistīta ar attiecīgo monopolu” ( 51 ).
122.
Un vēl savā spriedumā lietā Grandes distilleries Peureux ( 52 ) Tiesa ir precizējusi, ka “[LESD] 37. pantā paredzētie noteikumi attiecas vien [..] uz darbībām, kuras ir cieši saistītas ar attiecīgā monopola īpašās funkcijas īstenošanu, bet tie neattiecas uz valsts noteikumiem, kuri nav saistīti ar šīs īpašās funkcijas īstenošanu” ( 53 ).
123.
Ņemot vērā šos judikatūras risinājumus, joprojām pastāv zināma neskaidrība par LESD 37. panta piemērošanas jomas precīzu apjomu. Vai šīs normas piemērošanas joma ir jāierobežo līdz monopola īpašajai funkcijai, proti, tā ekskluzīvajām tiesībām? Vai minētais noteikums ir piemērojams valsts tiesību aktam, kurš stricto sensu pārsniedz monopolam piešķirto ekskluzīvo tiesību īstenošanu, taču kurš ir saistīts ar šā monopola pastāvēšanu un darbību, jo tas ir cieši saistīts ar monopolam piešķirtās īpašās funkcijas īstenošanu?
124.
Spriedums Franzén ( 54 ) šīs neskaidrības pilnībā neizkliedē, jo tajā ir paredzēts, ka LESD 37. panta piemērošanas jomā ietilpst valsts normas, kas izriet no tiesiskā regulējuma par importēšanu, kurš stricto sensu pārsniedz monopola īstenotās ekskluzīvās tiesības uz alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību ( 55 ).
125.
Atbildi uz šo jautājumu Tiesa pēc tam sniedza savā spriedumā Rosengren u.c. ( 56 ), kas attiecas uz Zviedrijas alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības monopolu.
126.
Šajā spriedumā Tiesa ir uzskatījusi, ka attiecīgais valsts pasākums, ar kuru principā aizliedz privātpersonām privāti importēt alkoholiskos dzērienus, “pats par sevi neregulē to, kā monopols īsteno savas ekskluzīvās tiesības uz [šo] dzērienu mazumtirdzniecību” ( 57 ). Tāpat Tiesa norāda, ka “tādēļ [š]āds pasākums, kas neattiecas uz to, kā monopols īsteno savu īpašo funkciju, nav uzskatāms par tādu, kas saistīts ar tā pastāvēšanu” ( 58 ).
127.
Tiesa vēl piebilda, ka “šāds aizlieguma pasākums patiesībā neregulē monopola darbību, jo tas neattiecas uz alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības noteikumiem” ( 59 ). Šajā ziņā tā ir precizējusi, ka “it īpaši tas nav paredzēts, ne lai pārvaldītu to, kā monopols atlasa izstrādājumus, ne tā pārdošanas tīklu, ne minētā monopola izplatīto izstrādājumu komercializāciju vai reklāmu” ( 60 ), pēc tam secinot, ka “šādos apstākļos šāds aizliegums nav uzskatāms par noteikumu, kas attiektos uz monopola pastāvēšanu vai darbību” ( 61 ).
128.
Tādēļ Tiesa LESD 37. panta piemērošanas jomu ir interpretējusi šauri, šo jomu ierobežojot līdz tiesiskajam regulējumam, kurš attiecas tieši uz ekskluzīvajām tiesībām, kādas ir piešķirtas monopolam.
129.
Šis risinājums, kāds izmantots spriedumā Rosengren u.c. ( 62 ), ir pretrunā ģenerāladvokātu A. Ticano un P. Mengoci secinājumiem lietā, kurā taisīts šis spriedums, un tas doktrīnā tiek kritizēts ( 63 ). Tomēr arī jaunākos spriedumos Tiesa minēto risinājumu ir apstiprinājusi ( 64 ).
130.
Ņemot vērā šo neseno judikatūru, ir jāpārbauda, vai Alkohola likuma 8. panta pirmā daļa, 13. un 14. pants ir uzskatāmi par noteikumiem par monopola pastāvēšanu vai darbību ( 65 ).
131.
Es, tāpat kā visas valdības, kuras ir iesaistījušās lietā, uzskatu, ka nav nekādu šaubu, ka noteikums, kas ir ietverts Alkohola likuma 13. pantā, ar kuru valsts monopolam tiek piešķirtas ekskluzīvas alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības tiesības, attiecas uz Somijas monopola, kurš tiek aplūkots pamatlietā, pašu pastāvēšanu, tāpēc ir skaidrs, ka uz to attiecas LESD 37. panta piemērošanas joma.
132.
Bet kā ir ar prasību saņemt atļauju importēt un mazumtirdzniecībā pārdot alkoholiskos dzērienus, kuros etilspirta daudzums nepārsniedz 4,7 tilp. %, kas paredzēta Alkohola likuma 8. panta pirmajā daļā un 14. pantā?
133.
Somijas un Norvēģijas valdības uzskata, ka šie noteikumi ir jāvērtē, ņemot vērā LESD 34. pantu, ciktāl uz alkoholiskajiem dzērieniem, kas paredzēti minētajos noteikumos, neattiecoties monopolam atzītā ekskluzivitāte.
134.
Es šādai argumentācijai nevaru piekrist. Es uzskatu, ka Alkohola likuma 8. panta pirmā daļa un 14. pants ir jāvērtē arī, ņemot vērā LESD 37. pantu, ciktāl tas attiecas uz Somijas monopola īpašās funkcijas īstenošanu.
135.
Attiecībā uz to, pirmkārt, es konstatēju, ka īpašā funkcija, kas piešķirta monopolam, kāds tiek aplūkots pamatlietā, ir rezervēt šim monopolam ekskluzivitāti, proti, alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības Somijā pārvaldību, izņemot alkoholiskos dzērienus, kuros etilspirta daudzums nepārsniedz 4,7 tilp. % un kuriem ir nepieciešama mazumtirdzniecības atļauja, kādu izsniedz Somijas kompetentā iestāde, kas jāsaņem ikvienai personai, kura vēlas šādus dzērienus importēt un pārdot mazumtirdzniecībā Somijā.
136.
Otrkārt, es uzskatu, ka situācija, kāda tiek aplūkota pamatlietā, ir īpaša un atšķiras no tām, kādas tiek aplūkotas iepriekšējā judikatūrā, it īpaši lietā, kurā taisīts spriedums Rosengren u.c. ( 66 ). Faktiski atšķirībā no tiesiskā regulējuma, kāds tiek aplūkots minētajā lietā, Alkohola likuma 8. panta pirmajā daļā un 14. pantā nav aizliegts attālinātiem tirgotājiem, kāds ir V. Visnapuu, importēt dzērienus, kuros alkohola daudzums nepārsniedz 4,7 tilp. %, bet gan ir noteikts, ka ir jāsaņem mazumtirdzniecības atļauja, “ja” šis attālinātais tirgotājs vēlas veikt mazumtirdzniecību Somijā.
137.
Kā to pareizi konstatē Zviedrijas valdība, atļaujas saņemšanai ir pakārtots nevis fakts, ka alkoholiskie dzērieni šķērso robežu, bet gan fakts, ka šie dzērieni tiek “tirgoti mazumtirdzniecībā”.
138.
Turklāt jānorāda, ka, lai gan Tiesa savā spriedumā Rosengren u.c. ( 67 ) ir uzskatījusi, ka, regulējot importu un tādēļ arī stadiju pirms mazumtirdzniecības, valsts pasākums, kāds tiek aplūkots lietā, kurā pieņemts minētais spriedums, neregulē to, kā monopols īsteno savas ekskluzivitātes tiesības, ir skaidrs, ka valsts tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, regulē mazumtirdzniecību, jo ir konstatēta cieša saikne ar Somijas monopolu, kurš darbojas tajā pašā mazumtirdzniecības tirgū.
139.
Treškārt, es uzskatu, ka šādai mazumtirdzniecības atļaujai nebūtu nekādas jēgas, ja nepastāvētu un nedarbotos šis monopols ( 68 ).
140.
Faktiski gadījumā, ja nepastāvētu alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības monopols, nebūtu nekādas jēgas pieprasīt mazumtirdzniecības atļauju vienīgi alkoholiskajiem dzērieniem, kuros etilspirta daudzums nepārsniedz 4,7 tilp. %.
141.
Savukārt gadījumā, ja, kā tas ir šajā lietā, mazumtirdzniecības ekskluzivitāte ir piešķirta valsts uzņēmumam, prasība par mazumtirdzniecības atļauju ir paredzēta, lai garantētu šā monopola īpašās funkcijas izpildi.
142.
Kas faktiski notiktu, ja situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, netiktu pieprasīta nekāda mazumtirdzniecības atļauja?
143.
EIG, kas reģistrēta citā dalībvalstī, varētu bez ierobežojumiem importēt un mazumtirdzniecībā pārdot Somijas patērētājiem jebkādus alkoholiskos dzērienus neatkarīgi no to spirta satura.
144.
Šādos apstākļos attālināts tirgotājs, kāds ir V. Visnapuu, varētu apiet un pat apdraudēt ar Alkohola likumu noteiktā monopola pastāvēšanu.
145.
No tā izriet, ka prasība par mazumtirdzniecības atļauju ļauj pārbaudīt, vai uz alkoholiskajiem dzērieniem, kuri tiek importēti un pārdoti mazumtirdzniecībā, neattiecas ekskluzīvās tiesības, kuras ir paredzētas valsts monopolam, un attiecīgi garantēt, lai šis monopols varētu īstenot savas ekskluzīvās tiesības nodarboties ar mazumtirdzniecību.
146.
Valsts pasākums, kurš attiecas uz to, kā monopols īsteno savu īpašo funkciju, ir jāuzlūko kā tāds, kurš ir saistīts ar pašu monopola pastāvēšanu ( 69 ).
147.
Tādēļ es uzskatu, ka šāda prasība saņemt atļauju ir ne vien cieši saistīta ar mazumtirdzniecības monopola īpašās funkcijas īstenošanu, bet arī attiecas uz to, kā šis monopols īsteno savu īpašo funkciju.
148.
Ceturtkārt, tāpat kā Zviedrijas valdība un Komisija, jāatzīmē, ka, piemērojot Alkohola likumu, Somijas patērētāji var iegādāties un importēt visa veida citu dalībvalstu izcelsmes alkoholiskos dzērienus ar nosacījumu, ka viņi izmanto no pārdevēja neatkarīga pārvadātāja pakalpojumus vai ka viņi paši organizē piegādi Somijas teritorijā un ka īpašumtiesības uz šiem alkoholiskajiem dzērieniem pircējam tiek nodotas pirms importēšanas Somijā.
149.
Tādējādi situācijā, kad Somijas patērētājs attālināti iegādātos alkoholiskos dzērienus un kad īpašumtiesības un riski saistībā ar šiem dzērieniem tiktu nodoti ārpus Somijas teritorijas, attālinātam tirgotājam, kāds ir V. Visnapuu, nebūtu vajadzīga nekāda atļauja, jo Somijas teritorijā nekāda mazumtirdzniecība nenotiktu.
150.
Ja mazumtirdzniecība nenotiek Somijas teritorijā, tad mazumtirdzniecības atļaujai nav nekādas jēgas, jo nepastāv nekāds monopola apiešanas risks.
151.
Manuprāt, tas atkal apliecina to, ka mazumtirdzniecības atļauja ir jāuzskata par tādu, kura attiecas uz īpašu funkciju, kas nodota Somijas monopolam un kas tam paredz iespēju pārvaldīt tādu alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību, kuros etilspirta daudzums pārsniedz 4,7 tilp. %.
152.
Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka gan Alkohola likuma 13. pants, gan šā likuma 8. panta pirmā daļa un 14. pants ir jāvērtē LESD 37. panta kontekstā.
3) Par saderību ar LESD 37. pantu
153.
Tiesa ir vairākkārt spriedusi, ka “gan no [LESD] 37. panta formulējuma, gan tā vietas Līguma sistēmā izriet, ka šā panta mērķis ir nodrošināt preču brīvas aprites pamatnoteikumu ievērošanu visā [iekšējā] tirgū, it īpaši atceļot kvantitatīvos ierobežojumus un [PLI] tirdzniecībā starp dalībvalstīm, un tādējādi saglabāt normālus konkurences apstākļus starp dalībvalstīm gadījumā, ja vienā vai otrā no šīm valstīm konkrēts produkts ir pakļauts komerciālam valsts monopolam” ( 70 ).
154.
Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “šajā pantā ir prasīts nevis pilnībā atcelt valstu komerciālos monopolus, bet gan tos pielāgot tā, lai būtu nodrošināts, lai sagādes un tirdzniecības apstākļos netiktu pieļauta nekāda veida diskriminācija starp dalībvalstu pilsoņiem” ( 71 ).
155.
Faktiski LESD 37. panta “mērķis ir saskaņot iespēju dalībvalstīm saglabāt noteiktus komerciālus monopolus, kuri paredzēti sabiedrisku interešu aizsardzībai, ar prasībām par [iekšējā] tirgus izveidi un darbību. Tajā paredzēts novērst šķēršļus preču brīvai apritei, tomēr izņemot apriti ierobežojošu ietekmi, kas ir attiecīgo monopolu pastāvēšanas neatņemama daļa” ( 72 ).
156.
Tādējādi LESD 37. pantā “ir noteikts, ka monopola organizācija un darbība tiek īstenotas tā, lai izslēgtu jebkāda veida diskrimināciju starp dalībvalstu pilsoņiem preču sagādes un tirdzniecības apstākļos, tā, lai preču, kuras cēlušās no citām dalībvalstīm, tirdzniecība ne juridiski, ne faktiski nenotiku mazāk labvēlīgos apstākļos salīdzinājumā ar valsts izcelsmes precēm un lai netiktu kropļota konkurence starp šīm dalībvalstīm” ( 73 ).
157.
Šajā gadījumā, pirmkārt, jāatgādina, tāpat kā to dara Somijas valdība, ka Alkohola likuma mērķis, kāds tas izriet no tā pirmā panta, ir novērst alkoholisko vielu negatīvo ietekmi uz sabiedrību, sabiedrisko dzīvi un veselību, kontrolējot alkohola patēriņu.
158.
Mazumtirdzniecībā alkohola patēriņa regulēšanu, pēc Somijas valdības domām, nodrošina Somijas monopols, un noteiktiem dzērieniem ar nelielu alkohola saturu to nodrošina mazumtirdzniecības atļaujas sistēma.
159.
Jāpiebilst, ka Zviedrijas valdība uzskata, ka pētījumi ir atklājuši, ka palielināta piekļuve alkoholiskajiem dzērieniem veicina arī to kopējā patēriņa palielinājumu. Tāpat šī valdība norāda, ka kopējais alkohola patēriņš un tā lietotāju skaits samazinās, ja alkoholiskos dzērienus ir grūti sagādāt.
160.
Šajā kontekstā nav apstrīdams, ka, īstenojot sabiedrības veselības aizsardzību pret alkohola nodarīto kaitējumu, Somijas mazumtirdzniecības monopolam un prasībai par mazumtirdzniecības atļauju ir sabiedrības interešu mērķi ( 74 ).
161.
Otrkārt, jāatzīmē, ka ne rakstveida apsvērumos, ne tiesas sēdes laikā nav ticis apgalvots, ka Somijas monopols būtu pretrunā LESD 37. pantā noteiktajām prasībām.
162.
Šajā ziņā es atkal uzskatu, ka no lietas materiāliem izriet, ka šā mazumtirdzniecības monopola organizācija un darbība neliedz tirgotājiem, kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs, pārdot alkoholiskos dzērienus patērētājiem Somijā ar noteikumu, ka šie patērētāji paši organizē transportēšanu uz Somiju. Turklāt gan vietējie uzņēmēji, gan ārvalstu uzņēmēji var alkoholiskos dzērienus pārdot valsts monopolam, kurš pēc tam tos pārdod patērētājiem Somijā.
163.
Tādējādi šajā gadījumā nekas neliecina par to, ka patērētāju pieprasījums pēc alkoholiskajiem dzērieniem nebūtu apmierināts, ne arī par to, ka attieksme pret importētajiem ražojumiem būtu mazāk labvēlīgāka salīdzinājumā ar vietējiem ražojumiem.
164.
Turklāt, tāpat kā Somijas valdība, es uzskatu, ka no lietas materiāliem izriet, ka neviens nav apgalvojis, ka mazumtirdzniecības atļaujas nosacījumi atbilstoši Alkohola likumam būtu diskriminējoši.
165.
Attiecībā uz to jānorāda, ka no šīs valdības rakstveida apsvērumiem izriet, ka mazumtirdzniecības atļauja ir jāsaņem gan vietējiem uzņēmējiem, kuri vēlas veikt mazumtirdzniecību, gan ārvalstu uzņēmējiem, kuri vēlas importēt un pārdot mazumtirdzniecībā alkoholiskos dzērienus, kuros etilspirta daudzums nepārsniedz 4,7 tilp. %, un tas attiecas gan uz Somijas ražojumiem, gan izstrādājumiem, kas ražoti citās dalībvalstīs.
166.
Tādējādi valsts noteikumiem par mazumtirdzniecības atļauju gan juridiski, gan faktiski būtu vienāda ietekme gan uz vietējo ražojumu, gan no citām dalībvalstīm importēto ražojumu pārdošanu, un tie vietējiem un ārvalstu uzņēmējiem būtu piemērojami bez jebkādas diskriminācijas.
167.
Turklāt jāpiebilst, ka, ja tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, kur alkoholiskie dzērieni tiek importēti no citas dalībvalsts, kas nav Somijas Republika, un kur pārdevējs tos piegādā pircējam Somijā, nekāda atļauja netiktu prasīta, mazumtirdzniecības atļauju sistēma varētu radīt diskriminējošas situācijas, ciktāl šāda atļauja būtu jāsaņem vienīgi vietējiem ražotajiem alkoholiskajiem dzērieniem.
168.
Lai gan visi iepriekš minētie apsvērumi liecina par to, ka ne monopola, ne mazumtirdzniecības atļauju likumība a priori netiek apšaubīta, tie nesniedz nekādu informāciju par šā monopola organizāciju un konkrētu darbību, un it īpaši par sistēmu, atbilstoši kurai monopols atlasa izstrādājumus, par monopola pārdošanas tīklu vai par alkoholisko dzērienu veicināšanu. Tieši pamatojoties uz šiem kritērijiem, Tiesa ir varējusi novērtēt normu par monopola darbību saderību ar LESD 37. pantu ( 75 ).
169.
Tāpēc valsts tiesai, ņemot vērā visus tās rīcībā esošos elementus, ir jānosaka, vai Somijas mazumtirdzniecības monopola organizācija un darbība ir diskriminējošas vai tādas, kas importētos izstrādājumiem nelabvēlīgi ietekmē.
170.
Visbeidzot jāpiebilst, ka Somijas valdība uzskata, ka mērķis aizsargāt sabiedrības veselību nav sasniedzams citādi, kā vien Somijā īstenoto mazumtirdzniecību pakārtojot prasībai par mazumtirdzniecības atļaujas saņemšanu vai Somijas monopola ekskluzīvajām tiesībām. Faktiski šī valdība ir norādījusi, ka, ja ārvalstu pārdevējs varētu pats pārdot izstrādājumus Somijas pircējam, rastos jauns alkoholisko dzērienu tirdzniecības kanāls, kas radītu konkurenci monopolam un pārdošanai ar atļauju, taču tas nebūtu pakļauts nekāda veida valsts kompetento iestāžu kontrolei.
171.
Attiecībā uz to Somijas valdība it īpaši norāda, ka atļauju sistēma ir nepieciešama, lai kontrolētu to, ka uzņēmumi, kuri ir saņēmuši tirdzniecības atļauju, ievēro noteikumus par alkoholisko dzērienu tirdzniecību ( 76 ).
172.
Jāatgādina arī, ka no lietas materiāliem izriet, ka patērētāji noteiktos apstākļos var alkoholiskos dzērienus pasūtīt un importēt no ārvalstu tirgotāja. Tātad Alkohola likums neaizliedz privātu importēšanu.
173.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Alkohola likuma 8. panta pirmā daļa, 13. un 14. pants ir uzskatāmi par tādiem, kuri ir nepieciešami un samērīgi ar sabiedriskās veselības aizsardzības mērķi.
174.
Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka LESD 37. pants šajā ziņā ir jāinterpretē kā tāds, kas nav pretrunā valsts tiesiskajam regulējumam, kāds ir Alkohola likums, ar nosacījumu, ka monopola organizācija un darbība tiek īstenotas tā, lai izslēgtu jebkāda veida diskrimināciju starp dalībvalstu pilsoņiem preču sagādes un tirdzniecības apstākļos, tā, lai preču, kuras cēlušās no citām dalībvalstīm, tirdzniecība ne juridiski, ne faktiski nenotiku mazāk labvēlīgos apstākļos salīdzinājumā ar vietējām precēm, kas valsts tiesai ir jāpārbauda.
175.
Tā kā esmu noraidījis LESD 34. panta piemērojamību, nav nepieciešams atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto septīto un astoto jautājumu.
IV – Secinājumi
176.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Helsingin hovioikeus jautājumiem atbildēt šādi:
1)
valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, saskaņā ar kuru no akcīzes nodokļa maksājuma atbrīvo noteiktus dzērienu iepakojumus ar nosacījumu, ka tie ietilpst nodošanas sistēmā, ir jāvērtē LESD 110. panta izpratnē.
LESD 110. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīvas 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu 1. panta 1. punkts, 7. un 15. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nav pretrunā šādam tiesiskajam regulējumam;
2)
valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, saskaņā ar kuru tiek paredzēts alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecības monopols un to importēšana mazumtirdzniecības nolūkos tiek pakārtota nosacījumam par mazumtirdzniecības atļaujas saņemšanu, ir jāvērtē, ņemot vērā LESD 37. pantu.
LESD 37. pants šajā ziņā ir jāinterpretē kā tāds, kas nav pretrunā šādam tiesiskajam regulējumam, ar nosacījumu, ka monopola organizācija un darbība tiek īstenotas tā, lai izslēgtu jebkāda veida diskrimināciju starp dalībvalstu pilsoņiem preču sagādes un tirdzniecības apstākļos, tā, lai preču, kuras cēlušās no citām dalībvalstīm, tirdzniecība ne juridiski, ne faktiski nenotiku mazāk labvēlīgos apstākļos salīdzinājumā ar vietējām precēm, kas valsts tiesai ir jāpārbauda.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīva par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (OV L 365, 10. lpp.).
( 3 ) Turpmāk tekstā – “PLI”.
( 4 ) Atbilstoši pēdējam minētajam noteikumam operatīvā nodošanas sistēma ir definēta kā depozīta sistēma, kurā dzērienu iepakotājs vai importētājs viens pats vai Likumā Nr. 1072/1993 par atkritumiem [jätelaki (1072/1993)] vai atbilstošos Ālandu salās spēkā esošos noteikumos paredzētā veidā par dzērienu iepakojuma otrreizēju izmantošanu vai pārstrādi rūpējas tādējādi, ka iepakojums tiek atkārtoti uzpildīts vai izmantots kā izejviela.
( 5 ) Turpmāk tekstā – “strīdīgais laikposms”.
( 6 ) Iesniedzējtiesas nolēmumā ir precizēts, ka strīdīgajā laikposmā EIG Somijā ir importējusi 4507,30 litrus alus, 1499,40 litrus sidra, 238,70 litrus vīna un 3452,30 litrus spirtoto dzērienu.
( 7 ) Skat. ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] secinājumus lietā De Danske Bilimportører (C‑383/01, EU:C:2003:116, 2. punkts).
( 8 ) Skat. spriedumus Brzeziński (C‑313/05, EU:C:2007:33, 22. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī Orgacom (C‑254/13, EU:C:2014:2251, 23. punkts).
( 9 ) Attiecībā uz to es norādu, pirmkārt, ka Zviedrijas un Norvēģijas valdības nav paudušas savu viedokli šajā jautājumā, otrkārt, ka V. Visnapuu uzskata, ka LESD 34. pants ir piemērojams vienīgi pakārtoti un, treškārt, Somijas valdība analizēs Likuma par akcīzes nodokli noteiktiem dzērienu iepakojumiem saderību ar LESD 34. pantu tad, ja Tiesa uzskatīs, ka tas ir piemērojams.
( 10 ) Skat. spriedumu Dassonville (8/74, EU:C:1974:82, 5. punkts).
( 11 ) Skat. spriedumus De Danske Bilimportører (C‑383/01, EU:C:2003:352, 36. punkts) un Brzeziński (C‑313/05, EU:C:2007:33, 27. punkts).
( 12 ) Skat. ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa secinājumus lietā De Danske Bilimportører (C‑383/01, EU:C:2003:116, 28. punkts).
( 13 ) Skat. spriedumus Lornoy u.c. (C‑17/91, EU:C:1992:514, 14. punkts), kā arī De Danske Bilimportører (C‑383/01, EU:C:2003:352, 32. punkts).
( 14 ) Skat. ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa secinājumus lietā De Danske Bilimportører (C‑383/01, EU:C:2003:116, 30. punkts).
( 15 ) Turpat. Šo secinājumu 32. punktā ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss ir uzskatījis, ka to atšķirīgo piemērošanas jomu dēļ attiecīgajam pasākumam var būt piemērojams tikai viens no šiem pantiem (šajā ziņā skat. ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumus lietā Brzeziński, C‑313/05, EU:C:2006:598, 31. un 32. punkts).
( 16 ) Turpat, 33. punkts.
( 17 ) Šajā ziņā skat. spriedumus De Danske Bilimportører (C‑383/01, EU:C:2003:352, 34. punkts) un Brzeziński (C‑313/05, EU:C:2007:33, 23. un 24. punkts), kā arī rīkojumu Kawala (C‑134/07, EU:C:2007:770, 26. punkts).
( 18 ) Skat. spriedumu Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz (C‑309/02, EU:C:2004:799, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 19 ) Šajā ziņā skat. Komisijas paziņojumu “Dzērienu iepakojumi, depozīta sistēmas un preču brīva aprite” (OV 2009, C 107, 1. lpp.).
( 20 ) Skat. spriedumus Komisija/Vācija (C‑463/01, EU:C:2004:797, 44. punkts), kā arī Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz (C‑309/02, EU:C:2004:799, 56. punkts).
( 21 ) Skat. spriedumu Komisija/Vācija (C‑463/01, EU:C:2004:797, 43. punkts).
( 22 ) Skat. Direktīvas 94/62 1. panta 1. punktu.
( 23 ) Jāatzīmē, ka lietā neviens fakts neliecina par to, ka akcīzes nodoklis par dzērienu iepakojumu radītu labvēlīgākus apstākļus konkurējošiem alkoholisko dzērienu iepakojumu valsts ražojumiem. Tāpēc pamatlietā aplūkotais akcīzes nodoklis nav vērtējams, ņemot vērā LESD 110. panta otro daļu.
( 24 ) Skat. spriedumus Stadtgemeinde Frohnleiten un Gemeindebetriebe Frohnleiten (C‑221/06, EU:C:2007:657, 30. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī Tatu (C‑402/09, EU:C:2011:219, 34. punkts).
( 25 ) Skat. spriedumus De Danske Bilimportører (C‑383/01, EU:C:2003:352, 37. punkts) un Tatu (C‑402/09, EU:C:2011:219, 35. punkts).
( 26 ) Skat. spriedumus Brzeziński (C‑313/05, EU:C:2007:33, 40. punkts); Stadtgemeinde Frohnleiten un Gemeindebetriebe Frohnleiten (C‑221/06, EU:C:2007:657, 50. punkts), kā arī Oil Trading Poland (C‑349/13, EU:C:2015:84, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 27 ) Skat. spriedumus Bergandi (252/86, EU:C:1988:112, 25. punkts), kā arī Stadtgemeinde Frohnleiten un Gemeindebetriebe Frohnleiten (C‑221/06, EU:C:2007:657, 40. punkts).
( 28 ) No Somijas valdības rakstveida apsvērumiem izriet, ka pārstrādes sistēma, kas balstās uz depozītu, praksē darbojas efektīvi. Tādējādi 2011. gadā pārstrādes apmērs bija aptuveni 97 % pirmo reizi lietotiem dzērienu iepakojumiem, savukārt atkārtoti lietotiem iepakojumiem tas bija aptuveni 96 % metālam, 91 % stiklam un 96 % politereftalāta etilēna (PET) tipa plastmasas materiāliem.
( 29 ) Skat. spriedumu Tatu (C‑402/09, EU:C:2011:21, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 30 ) Svītrkods, kas ļauj identificēt izstrādājumu.
( 31 ) Viņš norāda, ka maksa par pievienošanos Somijas nodošanas sistēmai ir ne mazāk kā EUR 3600 pārstrādājamām stikla pudelēm un EUR 6200 dzērienu kārbām. Tam vēl jāpieskaita maksa par kodu, kuru izmanto katram produktam, ko nodod sistēmā, maksa par depozītu un maksa par pārstrādi atkarībā no pārdotā apjoma.
( 32 ) Savos rakstveida apsvērumos Somijas valdība ir precizējusi, ka Suomen Palautuspakkaus Oy (turpmāk tekstā – “PALPA”) un tā filiāle Palpa Lasi Oy ir galvenie Somijas nodošanas sistēmas uzņēmēji un ka ar noteikumiem par pievienošanos PALPA nodošanas sistēmai un ar tarifiem var brīvi iepazīties angļu, somu un zviedru valodā PALPA interneta vietnē.
( 33 ) Jāatgādina, ka pievienošanās dzērienu iepakojumu nodošanas sistēmai nav obligāta. Faktiski uzņēmējs var izvēlēties maksāt akcīzes nodokli, nevis segt ar pievienošanos saistītās izmaksas.
( 34 ) Jāatgādina, ka saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punkta otro daļu valsts nodošanas sistēmas nediskriminējot, tostarp arī attiecībā uz piekļuves kārtību sistēmām un iespējamiem tās tarifiem, it īpaši ir jāpiemēro arī importētajiem ražojumiem un tām jābūt izstrādātām tā, lai neradītu šķēršļus tirdzniecībai vai brīvas konkurences izkropļojumus saskaņā ar Līgumu.
( 35 ) Trešajā nodaļā ir ietverts LESD 34.–37. pants.
( 36 ) Skat. 126. punktu 1995. gada XXV ziņojumā par konkurences politiku (COM(96) 126, galīgā redakcija).
( 37 ) Turpat.
( 38 ) Alkohola likums stājās spēkā 1995. gada 1. janvārī.
( 39 ) Slīpinājums mans.
( 40 ) Turpat.
( 41 ) Turpat.
( 42 ) Ņemot vērā lietas materiālus, jāatzīmē, ka noteikumi par tādu alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību, kuros etilspirta saturs nepārsniedz 13 tilp. %, netiek apspriesti, jo es uzskatu, ka tie nav saistīti ar pamatlietā aplūkoto situāciju.
( 43 ) C‑189/95, EU:C:1997:504.
( 44 ) C‑170/04, EU:C:2007:313.
( 45 ) Skat. spriedumu Franzén (C‑189/95, EU:C:1997:504, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 46 ) Turpat, 36. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 47 ) 91/75, EU:C:1976:23.
( 48 ) 5. punkts.
( 49 ) 120/78, EU:C:1979:42.
( 50 ) 7. punkts.
( 51 ) Turpat.
( 52 ) 86/78, EU:C:1979:64.
( 53 ) 35. punkts.
( 54 ) C‑189/95, EU:C:1997:504.
( 55 ) Skat. ģenerāladvokāta A. Ticano [A. Tizzano] secinājumus lietā Rosengren u.c. (C‑170/04, EU:C:2006:213, 41. punkts) un ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus lietā Rosengren u.c. (C‑170/04, EU:C:2006:747, 35. punkts.)
( 56 ) C‑170/04, EU:C:2007:313.
( 57 ) 21. punkts.
( 58 ) 22. punkts.
( 59 ) 24. punkts.
( 60 ) Turpat.
( 61 ) 26. punkts.
( 62 ) C‑170/04, EU:C:2007:313.
( 63 ) Skat. Bernard, E., “Monopole sur l’alcool et régime d’autorisation d’importation”, Revue Europe, Nr. 8, 2007. gada augusts, 207. kom. Darba autors it īpaši uzskata, ka “var vien pabrīnīties par lakonismu, ar kādu Kopienas Tiesa uz uzdoto jautājumu sniedz atbildi, kura neatbilst tās iepriekšējai judikatūrai un atšķiras arī no divu ģenerāladvokātu atbildēm”. Skat. it īpaši Johansson, M., “Rosengren – The ECJ makes a narrow interpretation of Franzén”, European Law Reporter, 7-8, 2007, 250. lpp.
( 64 ) Skat. spriedumus Komisija/Zviedrija (C‑186/05, EU:C:2007:571, 22. un 23. punkts), kā arī ANETT (C‑456/10, EU:C:2012:241, 21.–30. punkts).
( 65 ) Šajā ziņā skat. spriedumus Rosengren u.c. (C‑170/04, EU:C:2007:313, 19. punkts), kā arī ANETT (C‑456/10, EU:C:2012:241, 24. punkts).
( 66 ) C‑170/04, EU:C:2007:313.
( 67 ) Turpat.
( 68 ) Skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus lietā Rosengren u.c. (C‑170/04, EU:C:2006:747, 60. punkts).
( 69 ) A contrario skat. spriedumu ANETT (C‑456/10, EU:C:2012:241, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 70 ) Skat. spriedumu Franzén (C‑189/95, EU:C:1997:504, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 71 ) Turpat, 38. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 72 ) Turpat, 39. punkts.
( 73 ) Turpat, 40. punkts.
( 74 ) Šajā ziņā skat. spriedumu Franzén (C‑189/95, EU:C:1997:504, 41. punkts).
( 75 ) Skat. spriedumu Franzén (C‑189/95, EU:C:1997:504, 43.–66. punkts).
( 76 ) Šajos rakstveida apsvērumos šī valdība ir precizējusi, ka alkoholiskie dzērieni, kuros etilspirta daudzums nav lielāks par 4,7 tilp. %, atbilst īpašam tiesiskajam regulējumam. Patiesībā tos, piemēram, drīkst pārdot vienīgi laikā no 7.00 līdz 21.00. Tāpat ir aizliegts šos dzērienus pārdot personām, kas jaunākas par 18 gadiem, un personām, kuras atrodas reibuma stāvoklī.
Full & Egal Universal Law Academy