ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 4. jūnijā ( 1 )
Lieta C‑223/14
Tecom Mican SL,
José Arias Domínguez
(Juzgado de Primera Instancia n °7 de Las Palmas de Gran Canaria (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Regula (EK) Nr. 1393/2007 — Dokumentu izsniegšana — Ārpustiesas dokuments — Definīcija”
1.
Tiesa savā spriedumā Roda Golf & Beach Resort ( 2 ) lēma, ka “ārpustiesas dokuments”2000. gada 29. maija Padomes Regulas (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs ( 3 ) 16. panta izpratnē ir Savienības tiesību jēdziens ( 4 ). Tiesa arī uzskatīja, ka notāra sagatavots akts “pats par sevi” ir ārpustiesas dokuments ( 5 ).
2.
Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzdots jautājums, vai jēdzienu “ārpustiesas dokuments” Regulas Nr. 1393/2007 ( 6 ), ar kuru ir aizstāta Regula Nr. 1348/2000, 16. panta izpratnē var attiecināt arī uz privāttiesisku līgumu, un tāpēc Tiesa ir aicināta definēt šo jēdzienu.
3.
Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prasību veikt pārskatīšanu, kuru Juzgado de Primera Instancia no 7 de Las Palmas de Gran Canaria (Laspalmas de Grankanārijas pirmās instances tiesa Nr. 7, Spānija) cēla Tecom Mican SL ( 7 ) par šīs tiesas secretario judicial (tiesas sekretāra) atteikumu izsniegt MAN Diesel & Turbo SE ( 8 ) brīdinājuma vēstuli, pamatojoties uz to, ka tikai un vienīgi privāttiesisks dokuments neesot uzskatāms par ārpustiesas dokumentu.
4.
Šajos secinājumos es vispirms norādīšu, ka “ārpustiesas dokumenta” jēdziens Regulas Nr. 1393/2007 16. panta izpratnē attiecas uz valsts iestādes, amatpersonas vai citas personas, kas ir kompetenta saskaņā ar pārsūtītājas dalībvalsts tiesību aktiem, sagatavotu vai apliecinātu dokumentu, kā arī jebkuru dokumentu, kura pārsūtīšana tā adresātam ir vajadzīga, lai īstenotu, pierādītu vai aizsargātu tiesības.
5.
Es arī apgalvošu, ka katrā atsevišķā gadījumā, izvērtējot katra atsevišķa gadījuma īpašos apstākļus, nav jāpārbauda, vai dokumenta, kas atbilst vienam vai otram no šiem kritērijiem, pārsūtīšanai ir pārrobežu ietekme un vai tā ir vajadzīga pareizai iekšējā tirgus darbībai.
6.
Visbeidzot es izklāstīšu, ka adresātam jau izsniegts ārpustiesas dokuments var tikt izsniegts no jauna saskaņā ar Regulā Nr. 1393/2007 paredzētajiem noteikumiem, lai arī pirmā izsniegšana tika veikta saskaņā ar šo regulu.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Starptautiskās tiesības
7.
Hāgas 1965. gada 15. novembra Konvencijas par tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanu civillietās vai komerclietās ( 9 ) 17. pantā ir noteikts:
“Līgumslēdzēju valstu iestāžu vai tiesu ierēdņu sagatavotus ārpustiesas dokumentus var pārsūtīt izsniegšanas nolūkā citā līgumslēdzējā valstī saskaņā ar šajā konvencijā paredzētajiem veidiem un noteikumiem.”
B – Savienības tiesības
8.
Ar 1997. gada 26. maija aktu Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. pantu, sagatavoja Konvenciju par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs ( 10 ). 1997. gada konvencijas 16. pantā noteikts:
“Ārpustiesas dokumentus saskaņā ar šo konvenciju var pārsūtīt izsniegšanai citā dalībvalstī.”
9.
Lai arī 1997. gada konvencija nekad nestājās spēkā, jo pirms Amsterdamas līguma stāšanās spēkā dalībvalstis to nebija ratificējušas, tā lielā mērā ir Regulas Nr. 1348/2000 pamatā.
10.
Regulas Nr. 1348/2000 16. pantā tika pārņemts šāds 1997. konvencijas teksts:
“Ārpustiesas dokumentus var nosūtīt izsniegšanai citā dalībvalstī saskaņā ar šīs regulas noteikumiem.”
11.
Ar šīs regulas 17. panta b) punktu bija paredzēts izveidot to dokumentu glosāriju, kurus var izsniegt saskaņā ar šo regulu.
12.
Minētā regula tika aizstāta ar Regulu Nr. 1393/2007.
13.
Regulas Nr. 1393/2007 preambulas 2. un 6. apsvērumā ir noteikts:
“(2)
Pareiza iekšējā tirgus darbība ir saistīta ar vajadzību dalībvalstīm uzlabot un paātrināt izsniegšanai paredzētu tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu savstarpēju pārsūtīšanu.
[..]
(6)
Tiesvedības efektivitāte un ātrums civillietās prasa, lai dalībvalstu norādīto vietējo struktūru savstarpējā tiesas un ārpustiesas dokumentu pārsūtīšana būtu tieša un tajā izmantotu ātrus līdzekļus. [..]”
14.
Attiecībā uz vietējām struktūrām, kuras dalībvalstis izraugās, šīs regulas 2. pantā ir noteikts:
“1. Katra dalībvalsts izraugās valsts amatpersonas, iestādes vai citas personas [..], kuru kompetencē ir pārsūtīt tiesas vai ārpustiesas dokumentus izsniegšanai citā dalībvalstī [ ( 11 )].
2. Katra dalībvalsts izraugās valsts amatpersonas, iestādes vai citas personas [..], kuru kompetencē ir saņemt tiesas vai ārpustiesas dokumentus no citas dalībvalsts [ ( 12 )].
[..]”
15.
Saskaņā ar minētās regulas 23. panta 1. punktu Spānijas Karaliste kā pārsūtītājas valsts struktūru ir izraudzījusies tiesas sekretāru.
16.
Regulas Nr. 1393/2007 12.–15. pantā ir paredzēti “citi tiesas dokumentu pārsūtīšanas un izsniegšanas veidi”.
17.
Saskaņā ar šīs regulas 16. pantu:
“Ārpustiesas dokumentus saskaņā ar šo regulu var pārsūtīt izsniegšanai citā dalībvalstī.”
18.
Ar minēto regulu to dokumentu glosārija, kurus var izsniegt, izveide nav paredzēta.
19.
Saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 20. panta 1. punktu tai ir noteicošais spēks tostarp attiecībā uz Hāgas konvencijas noteikumiem.
II – Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
20.
2009. gada novembrī Tecom, kura juridiskā adrese ir Spānijā, un MAN Diesel, kura juridiskā adrese ir Vācijā, noslēdza komercaģenta līgumu, kuru MAN Diesel izbeidza 2012. gadā.
21.
Pēc [līgumattiecību] izbeigšanas Tecom sagatavoja brīdinājuma vēstuli, kurā tostarp tika prasīts samaksāt kompensāciju, kā arī summu par uzkrātajām un nesamaksātajām komisijām. Šajā vēstulē tika norādīts uz iespēju uzsākt tiesvedību, ja brīdinājuma vēstulē minētās prasības netiktu izpildītas, un minēts, ka līdzīga brīdinājuma vēstule, izmantojot notariālu aktu, jau bija tikusi nosūtīta MAN Diesel, to adresējot tās izpilddirektoram.
22.
2013. gada 19. novembrīTecom lūdza Juzgado de Primera Instancia no 7 de Las Palmas de Gran Canaria tiesas sekretāram ar Amtsgericht Augsburg (Augsburgas pirmās instances tiesa, Vācija) starpniecību veikt šīs brīdinājuma vēstules izsniegšanu MAN Diesel juridiskajā adresē atbilstoši Regulai Nr. 1393/2007.
23.
Tiesas sekretārs atteicās nosūtīt vēstuli, pamatojot to tādējādi, ka nenorisinājās tiesvedība, kas radītu vajadzību izmantot prasīto tiesisko palīdzību.
24.
Tecom pārsūdzēja šo atteikumu, apgalvojot, ka saskaņā ar spriedumu Roda Golf & Beach Resort ( 13 ), lai veiktu ārpustiesas dokumentu izsniegšanu, ar Regulas Nr. 1393/2007 16. pantu nav izvirzīta prasība par tiesvedības esamību.
25.
Ar 2013. gada 20. decembra rīkojumu tiesas sekretārs noraidīja šo pārsūdzību un apstiprināja apstrīdēto lēmumu, uzskatot, ka, lai arī Spānijas Karalistē nebija izstrādāts glosārijs, precizējot dokumentu veidus, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 1393/2007 16. pants, nav iespējams uzskatīt, ka jebkurš privāttiesisks akts varētu tikt izsniegts saskaņā ar šīs regulas noteikumiem. Tiesas sekretārs īpaši uzskatīja, ka “minētās regulas materiālajā piemērošanas jomā ietilpst tikai tie ārpustiesas dokumenti, kas atbilst norādītajām pazīmēm un kam ir oficiāls raksturs, proti, dokumenti, kas to iedabas vai oficiālā statusa dēļ rada konkrētas tiesiskas sekas”. Turklāt, viņaprāt, jebkura cita veida interpretācija izkropļotu “ārpustiesas dokumenta” jēdzienu Regulas Nr. 1393/2007 16. panta izpratnē, radot risku, ka valsts tiesas pat tiktu pārvērstas par “kurjerpasta dienestiem”, šajā ziņā atsaucoties uz formulējumu, kuru ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer] ir lietojis savos secinājumos lietā Roda Golf & Beach Resort (C‑14/08, EU:C:2009:134).
26.
2014. gada 2. janvārīTecom cēla prasību, lūdzot veikt šī rīkojuma pārskatīšanu, apgalvojot, ka tikai un vienīgi privāttiesisku dokumentu var kvalificēt kā “ārpustiesas dokumentu”, kuru var izsniegt saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 noteikumiem.
27.
Iesniedzējtiesa atgādina, ka saskaņā ar spriedumu Roda Golf & Beach Resort ( 14 ) ārpustiesas dokumenta jēdziens ir autonoms Savienības tiesību jēdziens. Tomēr tā uzskata, ka tā nevar interpretēt autonomu Savienības tiesību jēdzienu, ja nav neviena elementa, kas ļautu tai noteikt dokumenta iezīmes, kurām ir jāpiemīt dokumentam, lai to atzītu par ārpustiesas dokumentu.
28.
Turklāt iesniedzējtiesa jautā, vai ir ierobežojumi attiecībā uz Regulas Nr. 1393/2007 īstenošanu, pirmkārt, attiecībā uz notariālas izsniegšanas un tiesas veiktas brīdinājuma vēstules izsniegšanas pārklāšanos, otrkārt, attiecībā uz prasību ievērot regulas piemērošanas nosacījumu par pārrobežu sadarbības ietekmi un pareizu iekšējā tirgus darbību, kad ārpustiesas dokumenta mērķis ir nodrošināt efektīvu Savienības tiesībās un valsts tiesību aktos piešķirto subjektīvo tiesību īstenošanu.
29.
Ņemot vērā šos apsvērumus, Juzgado de Primera Instancia no 7 de Las Palmas de Gran Canaria ir uzdevusi šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai tikai un vienīgi privāttiesisku dokumentu var uzskatīt par “ārpustiesas dokumentu” [..] Regulas Nr. 1393/2007 16. panta izpratnē, neņemot vērā apstākli, ka to nav sagatavojusi tiesu sistēmai piederoša valsts iestāde vai amatpersona?
2)
Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai par ārpustiesas dokumentu var uzskatīt ikvienu privāttiesisku dokumentu, vai arī tam ir jāatbilst kādām konkrētām prasībām?
3)
Gadījumā, ja privāttiesisks dokuments atbilstu šādām prasībām, – vai Savienības pilsonis var lūgt tā izsniegšanu saskaņā ar [..] Regulas Nr. 1393/2007 16. pantā paredzēto procedūru, ja tas izsniegšanu jau ir veicis, izmantojot citu tiesu sistēmai piederošu valsts iestādi, piemēram, notāru?
4)
Visbeidzot, vai Regulas Nr. 1393/2007 16. panta mērķiem ir jāņem vērā, ka minētajai sadarbībai ir pārrobežu ietekme un tā ir vajadzīga pareizai iekšējā tirgus darbībai? Kādos gadījumos ir jāuzskata, ka sadarbība ir “starpvalstu mērogā un tā ir vajadzīga pareizai iekšējā tirgus darbībai?”
III – Analīze
A – Par pirmo un otro jautājumu
30.
Ar savu pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tikai un vienīgi privāttiesisku dokumentu, kuru nav sagatavojusi vai apstiprinājusi tiesu sistēmai piederoša valsts iestāde vai amatpersona, var uzskatīt par “ārpustiesas dokumentu” Regulas Nr. 1393/2007 16. panta izpratnē.
31.
Sākumā ir jānorāda, ka apzīmējumam “ārpustiesas” Savienības tiesībās nav sniegta definīcija, lai arī tas ir lietots virknē primāro tiesību normu ( 15 ). Turklāt šim apzīmētājam var būt dažādas nozīmes atkarībā no tā, kādu lietvārdu tas paskaidro. Tādējādi ir jākonstatē, ka ārpustiesas lēmuma jēdziens apzīmē nolēmumus, kas ir pieņemti, izmantojot alternatīvus strīdu risināšanas veidus, savukārt ārpustiesas dokumentu var skaidrot plašāk – ne tikai saistībā ar strīdu risināšanas procedūrām. Tāpēc, tā kā jēdzienam “ārpustiesas” ir vairākas nozīmes, jēdziena “ārpustiesas dokuments” analīzē ir jābalstās uz tā nozīmi Regulā Nr. 1393/2007.
32.
Lai noteiktu šī jēdziena saturu, sākumā ir jāsniedz vēsturisks pārskats.
33.
Dokumentu izsniegšanas sistēma ar centrālās iestādes starpniecību ir izveidota ar Hāgas konvenciju, kuras 17. pantā ir paredzēta “līgumslēdzēju valstu iestāžu vai tiesu ierēdņu sagatavotu ārpustiesas dokumentu” pārsūtīšana saskaņā ar šajā konvencijā paredzētajiem veidiem un nosacījumiem. Kā liecina tās sagatavošanas darbi, minētās konvencijas autori vēlējās izslēgt no tās piemērošanas jomas tīri privāttiesiskus dokumentus, atļaujot oficiālajai iestādei veikt pārsūtāmo dokumentu šķirošanu un kontroli ( 16 ).
34.
Tomēr Hāgas konvencijas par izsniegšanu praktiskajā rokasgrāmatā šī vēlme noteikt ierobežojumus netika pilnībā apstiprināta ( 17 ). Tajā ir norādīts, ka “ārpustiesas dokumenti atšķiras no tiesas dokumentiem, ciktāl tie nav tieši saistīti ar tiesvedību, un no tīri privāttiesiskiem dokumentiem, attiecībā uz kuriem ir vajadzīga iestādes vai amatpersonas iesaistīšanās” ( 18 ). Turklāt saskaņā ar šo rokasgrāmatu “ir vairāki ārpustiesas dokumentu veidi. Tādējādi ārpustiesas dokumenti 17. panta izpratnē ir paziņojumi veikt maksājumus, paziņojumi par īres līguma vai darba līguma izbeigšanu, vekseļa protesti un tirgojami dokumenti, ar nosacījumu, ka tos ir sagatavojusi iestāde vai tiesu izpildītājs” ( 19 ). Tomēr rokasgrāmatā ir dažas neskaidrības, jo turpinājumā tajā vispārēji ir norādīts, ka“ieruna pret laulības noslēgšanu, piekrišana adopcijai, paternitātes atzīšana arī ietilpst šajā kategorijā, ciktāl attiecībā uz tām ir jāievēro konkrētas formalitātes” ( 20 ). Pēc norādes, ka konkrētās sistēmās privātpersonas pašas paziņo konkrētus ārpustiesas dokumentus, kas rada identiskas tiesiskās sekas, rokasgrāmatā ir norādīts, ka, “lai arī bija vēlme no Konvencijas 17. panta izslēgt privātpersonu sagatavotus dokumentus [..], īpašā komisija iedrošināja centrālās iestādes izsniegt ārpustiesas dokumentus, kurus nav sagatavojušas iestādes vai amatpersonas, ja parasti saistībā ar šiem dokumentiem viņu valstī ir vajadzīga iestāžu iesaistīšanās” ( 21 ). Turklāt rokasgrāmatā ir precizēts, ka “tas, vai dokuments ir tiesas dokuments vai ārpustiesas dokuments, ir noteikts prasītājas valsts (pārsūtītājas valsts) tiesībās” ( 22 ), ciktāl “šīs valsts tiesībās ir noteiktas tās iestāžu vai amatpersonu pilnvaras sagatavot attiecīgo dokumentu” ( 23 ), precizējot, ka tiesas dokumentu un ārpustiesas dokumentu jēdziens ir jāinterpretē plaši ( 24 ).
35.
Lai gan balstīta uz Hāgas konvenciju, 1997. gada konvencija atšķiras no tās, jo tās piemērošanas jomā nav paredzēta tikai valsts iestāžu un amatpersonu sagatavotu ārpustiesas dokumentu pārsūtīšana. 1997. gada konvencijas skaidrojošajā ziņojumā ( 25 ) šajā ziņā ir precizēts, ka, lai arī nav iespējams sniegt precīzu ārpustiesas dokumentu definīciju, “var uzskatīt, ka tie ir tādi valsts amatpersonas sagatavoti dokumenti kā notariāls akts, tiesu izpildītāja akts, dalībvalsts oficiālas iestādes sagatavoti akti vai akti, kurus to iedabas un nozīmes dēļ var pārsūtīt un paziņot to saņēmējiem oficiālā ceļā” ( 26 ).
36.
Regulas Nr. 1348/2000 16. pantā ir pārņemts 1997. konvencijas 16. panta formulējums. Tomēr šajā regulā tika ieviests jauninājums, paredzot izveidot to dokumentu glosāriju, kurus var izsniegt saskaņā ar šo regulu. Glosārijā, kas bija ietverts Komisijas 2001. gada 25. septembra Lēmuma 2001/781/EK, ar ko apstiprina saņēmēju iestāžu rokasgrāmatu un to dokumentu glosāriju, kurus var izsniegt saskaņā ar Padomes Regulu Nr. 1348/2000 ( 27 ), kas ir grozīts ar Komisijas 2008. gada 8. aprīļa Lēmumu 2008/541/EK ( 28 ), II pielikumā, tika iekļauta dalībvalstu paziņotā informācija atbilstoši Regulas Nr. 1348/2000 17. panta b) apakšpunktam. Veicot šī pielikuma interpretāciju, atklājās, ka dalībvalstis šai informācijai bija piešķīrušas atšķirīgu formu un saturu. Dažas no tām tikai vispārīgi norādīja, ka ārpustiesas dokumenti var tikt izsniegti ( 29 ). Citas dalībvalstis, gluži pretēji, ārpustiesas dokumentu jēdzienu skaidri attiecināja tikai uz valsts iestāžu vai amatpersonu sagatavotajiem dokumentiem ( 30 ). Savukārt citas [dalībvalstis] paredzēja plašu definīciju, kurā varēja ietvert privāttiesiskus dokumentus ( 31 ). Visbeidzot, dažas dalībvalstis sastādīja detalizētu to dokumentu sarakstu, kurus, pēc to domām, varēja izsniegt, nenošķirot tiesas dokumentus no ārpustiesas dokumentiem ( 32 ).
37.
Regulas Nr. 1393/2007 16. pants pilnībā atbilst Regulas Nr. 1348/2000 16. pantam. Turpretī atšķirībā no šīs pēdējās regulas Regulā Nr. 1393/2007 nav paredzēta glosārija izveide.
38.
Šis vēsturiskais pārskats atklāj, ka dalībvalstīs ir divas atšķirīgas ārpustiesas dokumenta koncepcijas. Vienā no tām šāda dokumenta identificēšanas noteicošais kritērijs ir valsts iestādes vai amatpersonas iesaistīšanās. Savukārt otrajā koncepcijā ir atkāpe no kritērija attiecībā uz dokumenta autoru un ir noteikta saikne ar tiesību īstenošanu un aizsardzību. Ar šo valstu tiesību sistēmu neviendabīgumu pavisam droši ir skaidrojams tas, kāpēc starptautiskajos un Kopienu instrumentos attiecībā uz dokumentu civillietās un komerclietās pārsūtīšanu nav sniegta ārpustiesas dokumenta definīcija, izņemot Hāgas konvenciju, kuras šaurā pieeja vēlāk tomēr tika precizēta.
39.
Lai atbildētu uz jautājumu, vai tikai un vienīgi privāttiesisks dokuments var būt ārpustiesas dokuments, ir jāsniedz ne tikai šī akta negatīva definīcija, pretstatot to tiesas dokumentam, bet ir jāprecizē šāda dokumenta pozitīvās definīcijas elementi Regulas Nr. 1393/2007 16. panta izpratnē.
40.
Tiesā iesniegtajos rakstveida apsvērumos ir izklāstītas dažādas pieejas, kuras minēju iepriekš, aplūkojot vēsturisko attīstību.
41.
No vienas puses, Spānijas valdība uzskata, ka privāttiesisks dokuments nevar būt ārpustiesas dokuments, – vismaz Spānijā šī kvalifikācija ir attiecināma tikai uz amatpersonu, notāru un hipotēku reģistrētāju sagatavotajiem dokumentiem. Šī apgalvojuma atbalstam tā it īpaši apgalvo, ka Regulas Nr. 1393/2007 mērķis ir nodrošināt nevis jebkādu dokumentu pārsūtīšanu dažādās dalībvalstīs dzīvojošām privātpersonām, bet tikai tādu dokumentu pārsūtīšanu, kas ir iesniedzami tiesvedībā vai kas ir paredzēti, lai aizsargātu tiesības iespējamā tiesvedībā, un tādējādi tā secina, ka tiem vienmēr ir jābūt publiskiem aktiem tādā nozīmē, ka to autora identitātei, izsniegšanas datumam un saturam ir jābūt ar publisku ticamību.
42.
No otras puses, Tecom, Vācijas un Ungārijas valdība un Eiropas Komisija atbalsta plašāku definīciju, kas ir neatkarīga no dokumenta autora un kurā tādējādi ir ietverti arī privāttiesiski dokumenti. Tādējādi Vācijas valdība šajā ārpustiesas dokumentu kategorijā iekļauj privāttiesiskus dokumentus, “ciktāl ar to oficiālu paziņošanu var nodrošināt, izpildīt un aizstāvēt prasījumu civillietās un komerclietās”, turpretī Ungārijas valdība par “ārpustiesas dokumentu” ierosina kvalificēt jebkuru privāttiesisku dokumentu, kas “ir jānosūta adresātam, izmantojot izsniegšanas procedūru saskaņā ar Savienībā vai dalībvalstīs piemērojamām materiālo tiesību normām vai procedūrām civillietās vai komerclietās”. Kas attiecas uz Tecom un Komisiju, tad to kritērijs ir dokumenta iedaba un nozīme, kā tas ir norādīts 1997. gada konvencijas skaidrojošajā ziņojumā.
43.
Atsaucoties uz ģenerāladvokāta D. Ruisa-Harabo Kolomera noteiktajiem kritērijiem secinājumos lietā Roda Golf & Beach Resort ( 33 ), Portugāles valdība ieņem starppozīciju, kura tomēr nav pilnīgi skaidra un saskaņā ar kuru par ārpustiesas dokumentu var uzskatīt privāttiesisku aktu, ar nosacījumu, “ka ir notikusi iestādes iesaistīšanās vai ir pieņemts publisks akts”.
44.
Pirms izklāstu savu viedokli, sākumā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir paudusi savu nostāju par to, vai ārpustiesas dokumenta jēdzienam ir jāsniedz autonoma interpretācija. Lai arī vairākas valdības tajā apgalvoja, ka ārpustiesas dokumenta jēdziena saturs ir jānosaka, ņemot vērā katras dalībvalsts tiesības, Tiesa savā spriedumā Roda Golf & Beach Resort ( 34 ) norādīja, ka šis jēdziens ir jāuzskata par Savienības tiesību jēdzienu ( 35 ), ņemot vērā, pirmkārt, “dalībvalstu gribu iesakņot [pasākumus saistībā ar tiesu sadarbību civillietās, kuriem ir pārrobežu ietekme] Kopienu tiesiskajā kārtībā un tādējādi iedibināt principu, ka tie ir interpretējami autonomi ( 36 ), un, otrkārt, to, ka tika izvēlēta regulas forma, kas saskaņā ar Tiesas viedokli “norāda uz to, kādu nozīmi Kopienu likumdevējs piešķir Regulas Nr. 1348/2000 tiesību normas tiešai un vienveidīgai piemērošanai” ( 37 ).
45.
Atgādināšu, ka Tiesa šajā pašā spriedumā arī lēma, ka notāra sagatavots akts “pats par sevi” ir ārpustiesas dokuments. Turklāt tā sniedza papildu precizējumu, noraidot argumentu, saskaņā ar kuru ārpustiesas dokumenta jēdziena plaša izpratne radītu pārmērīgu slogu valstu tiesu resursiem, uzsverot, ka no Regulas Nr. 1348/2000 saistībā ar izsniegšanu izrietošie pienākumi nebūt katrā ziņā neattiecas uz valstu tiesām ( 38 ).
46.
Šie risinājumi, kas rasti, pamatojoties uz Regulu Nr. 1348/2000, manuprāt, ir pilnībā attiecināmi uz Regulu Nr. 1393/2007, it īpaši tāpēc, ka no tās ir svītrots izsniedzamo dokumentu glosārijs, kas varēja ļaut domāt, ka dalībvalstis saglabāja zināmu rīcības brīvību, nosakot ārpustiesas dokumentus.
47.
Tiesa tomēr nav norādījusi kritērijus, saskaņā ar kuriem ir jāvērtē, vai dokumentam piemīt “ārpustiesas dokumenta” iezīmes Savienības tiesību izpratnē. Savos secinājumos lietā Roda Golf & Beach Resort ( 39 ) ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers ierosināja trīs kritērijus, kurus viņš uzskatīja par kumulatīviem: tie ir, pirmkārt, dokumenta autors, kam ir jābūt valsts iestādei, otrkārt, dokumentu radītās tiesiskās sekas, kurām ir jābūt “īpašām un atšķirīgām”, un, treškārt, minimāla saikne starp dokumentu un tiesas iestādi, ko raksturo tas, ka dokumentam ir “[jāvar] pamatot prasījumu turpmākā [iespējamā] tiesvedībā” ( 40 ).
48.
Pirms precīzāk tiks izskatīti manis ierosinātie kritēriji, manuprāt, atkal ir jāaplūko problēmjautājumi saistībā ar plašāku vai šaurāku ārpustiesas dokumenta jēdziena definīciju, jo atšķirības šī jēdziena izpratnē, manuprāt, daļēji izriet no šo kritēriju tiešas uztveres neesamības.
49.
Sākumā ir jāuzsver, ka, lai arī “tiesu iestāžu sadarbībai būtu jābūt ne tikai tiesvedībās vien” ( 41 ), tomēr ārpustiesas dokumentu pārsūtīšanas mērķis ir pakārtots galvenajam mērķim uzlabot un paātrināt tiesas dokumentu pārsūtīšanu, kā to apliecina apstāklis, ka uz šiem dokumentiem attiecas tikai viens Regulas Nr. 1393/2007. pants. Iespējams, tas ir izskaidrojams ar to, ka tiesas dokumentu paziņošana to adresētam parasti notiek, ievērojot valsts tiesībās paredzētās īpašās formalitātes, kas var palēnināt vai sarežģīt tiesvedību, it īpaši, ja iesniegšana ir jāveic ārvalstīs un ja tiek apstrīdēta tās valsts suverenitāte, kurā šī iesniegšana ir jāveic. Tāpēc valstu tiesību aktu saskaņošana ir efektīvs līdzeklis, lai uzlabotu un paātrinātu šo dokumentu pārrobežu pārsūtīšanu. Turpretī ne vienmēr valstu tiesībās ārpustiesas dokumentu izsniegšanai tiek piemēroti tādi paši noteikumi kā tiesas dokumentu izsniegšanai. Ja to pārsūtīšana ir brīva, Regulā Nr. 1393/2007 paredzēto mehānismu izmantošana, manuprāt, nav faktors, kas veicina atvieglošanu vai paātrināšanu. Tomēr ar citu mērķi, kas ir saistīts ar pārsūtīšanas drošību, ar kuru ir jānodrošina gan prasītāja, gan adresāta interešu aizsardzība, var pamatot iespēju pārsūtīt šos dokumentus saskaņā ar Regulu Nr. 1393/2007.
50.
Ir jānorāda arī, ka, lai autonomi definētu ārpustiesas dokumentu, manuprāt, nav jāmeklē vismazākais kopsaucējs starp visām dalībvalstu tiesību tradīcijām, tādējādi ņemot vērā tikai tos kritērijus, kas visās valstu tiesībās pilnīgi pārklājas. Gluži pretēji, es uzskatu, ka, sniedzot šo definīciju, ir jābūt vispārējam mērķim, jo ar to drīzāk cenšas panākt, lai dalībvalstī par ārpustiesas dokumentiem atzīti dokumenti var tikt brīvi pārsūtīti citām dalībvalstīm.
51.
Šajā ziņā jautājums ir par to, vai ar ārpustiesas dokumenta definēšanu saistītās problēmas risinājums nebūtu jārod tāda principa piemērošanā, kas varētu izpausties kā pārsūtītājas valsts princips, saskaņā ar kuru saņēmējas dalībvalsts iestādēm būtu jānodrošina visu dokumentu, kurus pārsūtītāja valsts atzīst par ārpustiesas dokumentiem, pārsūtīšana. Tādējādi tiktu sasniegts Regulā Nr. 1393/2007 izvirzītais mērķis, jo ikviens dokuments, kas dalībvalstī ir kvalificēts kā “ārpustiesas” dokuments, brīvi un viegli varētu tikt pārsūtīts visā Savienībā. Tomēr, apstiprinot ārpustiesas dokumentu autonomo raksturu, spriedumā Roda Golf & Beach Resort ( 42 ) šāds risinājums, šķiet, ir noraidīts, kas, iespējams, ir trūkums, jo dalībvalstīm tiek piešķirta pārāk liela rīcības brīvība.
52.
Visbeidzot ir jānosaka tāda definīcija, kas būtu pietiekami plaša, lai tā aptvertu esošo koncepciju dažādību, un kas būtu pietiekami precīza, lai novērstu tiesisko nenoteiktību.
53.
Sākumā aplūkošu organisku kritēriju, kas ir balstīts uz tādas iestādes, kas nav tiesa, iesaistīšanos, kuras kompetencē ir sagatavot un apliecināt juridiskus aktus. Šī kritērija atbilstības pamatā ir pārsūtāmo dokumentu satura kontrole, ko veic dokumenta sagatavotāja vai apliecinātāja iestāde un kas atšķiras no kontroles, kuru veic pārsūtītājas un saņēmējas struktūras saskaņā ar Regulu Nr. 1393/2007. Šajā pēdējā kontrolē tiek pārbaudīts tikai tas, vai pārsūtāmais dokuments ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā un vai attiecībā uz pārsūtīšanu ir ievērotas ar šo regulu izvirzītās formas prasības.
54.
Es nedomāju, ka organiskā kritērija piemērošanas joma būtu jāsašaurina, ieviešot citas kumulatīvas prasības, kas it īpaši attiecas uz īpašām un atšķirīgām tiesiskām sekām, kuras radītu dokuments, iesaistoties valsts iestādei, vai uz apstākli, ka ar dokumentu tiktu pamatots prasījums iespējamā tiesvedībā. Manuprāt, spriedumā Roda Golf & Beach Resort ( 43 ) nospriežot, ka notāra sagatavots dokuments “pats par sevi” ir ārpustiesas dokuments, Tiesa šo viedokli netieši ir noraidījusi.
55.
Tomēr vai nav jāparedz cits – nevis kumulatīvs, bet alternatīvs – kritērijs, kas “ārpustiesas dokumenta” jēdzienu Regulas Nr. 1393/2007 16. panta izpratnē ļautu attiecināt uz privātpersonu sagatavotiem dokumentiem, kuru saturu tādējādi iepriekš nav apliecinājusi valsts iestāde?
56.
Šajā ziņā, manuprāt, nav iespējams noteikt, ko nozīmē ārpustiesas dokumenta jēdziens saskaņā ar tik pārejošu un slikti definētu kritēriju, kas ir balstīts uz dokumenta “nozīmi” un kas ir tik subjektīvs, ka varētu radīt tiesisku nenoteiktību, kas ir nesaderīga ar mērķi paātrināt un uzlabot dokumentu pārsūtīšanu, savukārt es sliecos domāt, ka mērķis nodrošināt pareizu iekšējā tirgus darbību pamato tāda objektīva kritērija noteikšanu, kas ārpustiesas dokumenta jēdzienu ļauj attiecināt arī uz konkrētiem juridiskiem aktiem, kurus nav sagatavojusi vai apliecinājusi valsts iestāde.
57.
Tomēr nav viegli noteikt nošķiršanas principu, kas ļauj ņemt vērā juridisko aktu dažādību, pilnībā ievērojot tiesiskās noteiktības principa prasības.
58.
Šķiet, kā kritēriju varētu noteikt to, vai attiecībā uz dokumenta izsniegšanu ir jāievēro formalitātes. Ja attiecībā uz dokumenta izsniegšanu būtu jāievēro īpašas pārsūtītājas dalībvalsts tiesībās paredzētas formalitātes, izsniegšanu varētu veikt ārvalstīs, izmantojot Regulā Nr. 1393/2007 paredzētos līdzekļus. Turpretī, ja nav noteikti ierobežojumi attiecībā uz paziņošanas veidu izvēles brīvību, šos pārsūtīšanas uz ārvalstīm līdzekļus nevarētu izmantot. Tomēr šis nošķiršanas kritērijs, manuprāt, nav apmierinošs, jo ar to ir uzlikts pienākums novērtēt katru atsevišķu aktu, atsaucoties uz sūtītājas valsts tiesību aktiem, lai noteiktu, vai, veicot paziņošanu, ir jāievēro īpašas formalitātes.
59.
Varbūt par meklēto kritēriju varētu kļūt tas, vai izsniegšana ir vajadzīga, lai nodrošinātu attiecīgā juridiskā dokumenta efektivitāti, kas beigu beigās nozīmētu nošķirt izsniedzamus dokumentus, proti, tos, kuru izsniegšana personai, kuru tie var ietekmēt, ir nosacījums to izpildei, un neizsniedzamus dokumentus ( 44 ).
60.
Pieņemot šo kritēriju, tiktu novērstas konceptuālas grūtības, tomēr tās netiktu atrisinātas, jo izsniedzamu un neizsniedzamu dokumentu nošķiršana pati par sevi ir sarežģīta. Tāpēc, manuprāt, ir jānorāda skaidrāks virziens, balstoties uz kritēriju, ar kuru ir ņemta vērā attiecīgā dokumenta pārsūtīšanas tā adresātam dabiska un tieša funkcija. Ārpustiesas dokumenta jēdziens Regulas Nr. 1393/2007 16. panta izpratnē būtu jāattiecina uz jebkuru dokumentu, kura pārsūtīšana tā adresātam ir vajadzīga, lai īstenotu, pierādītu un aizsargātu tiesības.
61.
Ar šādu paplašināšanu varētu nodrošināt tiesisko noteiktību, kas ir ļoti svarīga gan prasītājam, gan šo dokumentu adresātam, it īpaši pateicoties iespējai izmantot pārsūtīšanu starp pārsūtītājām struktūrām un struktūrām, kuru kompetencē ir saņemt dokumentus.
62.
Es nedomāju, ka ierosinātās nozīmes paplašināšanas dēļ palielinātos pieteikumu veikt pārsūtīšanu starp pārsūtītājām un saņēmējām struktūrām skaits, radot šīm struktūrām pārmērīgu darba slodzi, tādējādi padarot tās par pasta pakalpojumu sniedzējām. Nav jāaizmirst, ka prasītājam ir jāmaksā par Regulā Nr. 1393/2007 paredzētās pārsūtīšanas sistēmas izmantošanu un turklāt viņam ir pienākums ievērot konkrētas formalitātes, it īpaši attiecībā uz [dokumentu] tulkojumiem.
63.
Šī paplašināšana sniegtu priekšrocību, kas ļautu tādām personām kā Tecom, kurām, lai īstenotu savas tiesības, ir jāpaziņo dokuments tā adresātam, nodrošināt sev papildu garantijas, veicot darbību, kuru sarežģī apstāklis, ka dokuments ir jānosūta uz ārvalstīm.
64.
Šādu iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai uz pirmajiem diviem jautājumiem atbildēt, ka “ārpustiesas dokumenta” jēdziens Regulas Nr. 1393/2007 16. panta izpratnē attiecas uz valsts iestādes, amatpersonas vai citas personas, kas saskaņā ar sūtītājas dalībvalsts tiesību aktiem ir kompetenta šajā jomā, sagatavotu vai apliecinātu dokumentu, kā arī jebkuru dokumentu, kura pārsūtīšana tā adresātam ir vajadzīga, lai īstenotu, pierādītu vai aizsargātu tiesības.
B – Par ceturto jautājumu
65.
Tā kā ceturtais jautājums ir saistīts ar pirmo un otro jautājumu, es to analizēšu pirms trešā jautājuma izskatīšanas.
66.
Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Juzgado de Primera Instancia no 7 de Las Palmas de Gran Canaria ir šaubas par to, kā ir jāinterpretē nosacījumi attiecībā uz tiesu iestāžu pārrobežu sadarbības ietekmi un pareizu iekšējā tirgus darbību, kuras izriet no tā, ka sprieduma Roda Golf & Beach Resort ( 45 ) 56. punktā ir minēts, ka EKL 65. pantā paredzētā tiesu iestāžu sadarbība “var rasties gan notiekošā tiesvedībā, gan ārpus šādas procedūras, ja vien attiecīgā sadarbība notiek starpvalstu mērogā [tai ir pārrobežu ietekme] un ir vajadzīga iekšējā tirgus pareizai darbībai” ( 46 ).
67.
Tādējādi iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, lai noteiktu, ka uz aktu ir attiecināms “ārpustiesas dokumenta” jēdziens Regulas Nr. 1393/2007 16. panta izpratnē, ir jāpārbauda, vai šai dokumenta pārsūtīšanai ir pārrobežu ietekme un vai tā ir vajadzīga pareizai iekšējā tirgus darbībai.
68.
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nosacījums par tiesu iestāžu sadarbības pārrobežu ietekmi un pareizu iekšējā tirgus darbību ir juridiskais pamats, uz kura ir balstīta Regula Nr. 1393/2007.
69.
Saskaņā ar teleoloģiskās un sistemātiskās interpretācijas metodi šī regula ir jāinterpretē, ņemot vērā mērķus, kas ir izvirzīti, balstoties uz šo juridisko pamatu.
70.
Tomēr, nosakot Regulas Nr. 1393/2007 piemērošanas jomu attiecībā uz attiecīgajiem dokumentiem, nosacījumam par tiesu iestāžu sadarbības pārrobežu ietekmi, manuprāt, nav nozīmes, jo situācijām, kas tiek reglamentētas ar šo regulu, kuras mērķis ir tiesas vai ārpustiesas dokumenta pārsūtīšana no vienas dalībvalsts citā, neizbēgami ir pārrobežu raksturs, jo tajās ir iesaistītas divas dalībvalstis.
71.
Savukārt, lai noteiktu ārpustiesas dokumenta jēdziena saturu, ir jāņem vērā mērķis nodrošināt pareizu iekšējā tirgus darbību ( 47 ). Tomēr es piekrītu Vācijas valdības viedoklim, saskaņā ar kuru, ja ir konstatēts, ka attiecīgais dokuments pieder “ārpustiesas dokumentu” kategorijai Regulas Nr. 1393/2007 16. panta izpratnē, nav lietderīgi katrā atsevišķā gadījumā pamatot nepieciešamību pareizai iekšējā tirgus darbībai, lai nodrošinātu šī dokumenta izsniegšanu atbilstoši šajā regulā paredzētajiem noteikumiem.
72.
Tādējādi es uzskatu, ka uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka katrā atsevišķā gadījumā, izvērtējot katra atsevišķa gadījuma īpašos apstākļus, nav jāpārbauda, vai attiecīgā dokumenta pārsūtīšanai ir pārrobežu ietekme un tā ir vajadzīga pareizai iekšējā tirgus darbībai.
C – Par trešo jautājumu
73.
Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai adresātam jau izsniegtu ārpustiesas dokumentu var izsniegt no jauna saskaņā ar Regulā Nr. 1393/2007 paredzēto procedūru.
74.
Atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, nerada nekādas šaubas, ja pirmā izsniegšana netika veikta saskaņā ar Regulā Nr. 1393/2007 paredzētajiem noteikumiem.
75.
Šajā gadījumā ir absolūti nepieciešams atļaut veikt jaunu atbilstīgu izsniegšanu. Princips, saskaņā ar kuru, ja tiesas vai ārpustiesas dokumenta adresāta dzīvesvieta ir ārvalstī, dokumenta izsniegšana ir jāveic, izmantojot ar pašu Regulu Nr. 1393/2007 ieviestos līdzekļus ( 48 ), nozīmē, ka ir jādod iespēja prasītājam veikt izsniegšanu saskaņā ar šo regulu.
76.
Atbilde ir mazāk acīmredzama, ja pirmā izsniegšana tika veikta saskaņā ar Regulu Nr. 1393/2007. Kā ierosina Komisija, tā tas varētu būt pamatlietā, ja brīdinājuma vēstules izsniegšanu tās notariālajā formā varētu uzskatīt par tiešu izsniegšanu, izmantojot pasta pakalpojumus, kas paredzēta Regulas Nr. 1393/2007 14. pantā.
77.
Savā spriedumā Alder (C‑325/11, EU:C:2012:824) Tiesa ir konstatējusi, ka Regulā Nr. 1393/2007 nav iedibināta dažādo tajā paredzēto pārsūtīšanas veidu hierarhija ( 49 ). Manuprāt, vienīgi prasītājam ir jāizvēlas viens no viņam pieejamajiem veidiem – pēc viņa domām, vispiemērotākais – un jāizlemj, vai ir nepieciešams pēc pirmās veiktās pārsūtīšanas veikt jaunu pārsūtīšanu.
78.
Šajā ziņā, manuprāt, prasītājam var būt pamatoti iemesli veikt jaunu jau izsniegta dokumenta pārsūtīšanu, un nedz pārsūtītājām struktūrām, nedz saņēmējām struktūrām nav jāpārbauda šo iemeslu atbilstība saskaņā ar Regulu Nr. 1393/2007. Piemēram, iespējams, ka dokumenta izsniegšana nav notikusi valsts tiesībās tai noteiktajā termiņā.
79.
Turklāt nospriest citādi un it īpaši uzlikt pienākumu pārsūtītājām struktūrām un saņēmējām struktūrām veikt atbilstības kontroli nozīmētu uzlikt tām tādu atbildību, kuru tās pat nespētu uzņemties.
80.
Tādēļ es uzskatu, ka viens un tas pats dokuments secīgi var tikt izsniegts tādā pašā vai citādos veidos, un tāpēc uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka ārpustiesas dokuments, kas jau ir ticis izsniegts tā adresātam, var tikt izsniegts no jauna saskaņā ar Regulā Nr. 1393/2007 paredzētajiem noteikumiem, pat ja šī pirmā izsniegšana jau ir tikusi veikta saskaņā ar šo regulu.
IV – Secinājumi
81.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Juzgado de Primera Instancia no 7 de Las Palmas de Gran Canaria uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1)
jēdziens “ārpustiesas dokumenti” Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulas (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000, 16. panta izpratnē ir attiecināms uz valsts iestādes, amatpersonas vai citas personas, kas ir kompetenta saskaņā ar saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, sagatavotu vai apliecinātu dokumentu, kā arī jebkuru dokumentu, kura pārsūtīšana tā adresātam ir vajadzīga, lai īstenotu, pierādītu vai aizsargātu tiesības;
2)
katrā atsevišķā gadījumā izvērtējot katra atsevišķa gadījuma īpašos apstākļus, nav jāpārbauda, vai attiecīgā dokumenta pārsūtīšanai ir pārrobežu ietekme un tā ir vajadzīga pareizai iekšējā tirgus darbībai;
3)
ārpustiesas dokuments, kas jau ir ticis izsniegts adresātam, var tikt izsniegts no jauna saskaņā ar Regulā Nr. 1393/2007 paredzētajiem noteikumiem, pat ja pirmā izsniegšana tika veikta saskaņā ar šo regulu.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) C‑14/08, EU:C:2009:395.
( 3 ) OV L 160, 37. lpp.
( 4 ) Šī sprieduma 47. un 50. punkts.
( 5 ) Minētā sprieduma 58. punkts.
( 6 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regula par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000 (OV L 324, 79. lpp.).
( 7 ) Turpmāk tekstā – “Tecom”.
( 8 ) Turpmāk tekstā – “MAN Diesel”.
( 9 ) Turpmāk tekstā – “Hāgas konvencija”.
( 10 ) OV 1997, C 261, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “1997. gada konvencija”.
( 11 ) Turpmāk tekstā – “pārsūtītājas struktūras”.
( 12 ) Turpmāk tekstā – “saņēmējas struktūras”.
( 13 ) C‑14/08, EU:C:2009:395.
( 14 ) C‑14/08, EU:C:2009:395.
( 15 ) Skat. LESD 67. panta 4. punktu, kurā ir noteikts, ka Eiropas Savienība veicina tiesu iestāžu pieejamību, jo īpaši, piemērojot “tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu” savstarpējas atzīšanas principu civillietās; LESD 81. pantu, kurā ir paredzēts, ka Savienība izvērš tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, pamatojoties uz “tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu” savstarpējas atzīšanas principu, un ka Eiropas Parlaments un Padome, it īpaši tad, kad tas vajadzīgs pareizai iekšējā tirgus darbībai, paredz pasākumus, kuru mērķis ir “tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu” savstarpēja atzīšana un izpilde dalībvalstu starpā, kā arī tiesas un ārpustiesas dokumentu pārrobežu izsniegšana, un 5. protokola par Eiropas Investīciju bankas Statūtiem 11. panta 6. punktu, kurā ir noteikts, ka priekšsēdētājs vai – gadījumā, ja viņš to nevar – viens no priekšsēdētāja aizstājējiem pārstāv Banku “juridiskos un citos jautājumos”.
( 16 ) Skat. “Rapport de la commission spéciale présenté par M. Vasco Taborda Ferreira”, Conférence de La Haye de droit international privé – Actes et documents de la Dixième session – Tome III – Notification, Hāga, 1965, 74. lpp., 108. lpp. norādot, ka 17. panta “mērķis ir nodrošināt attiecīgajām personām ārpustiesas dokumentu pārsūtīšanas veidus, it īpaši centrālās iestādes veiktu pārsūtīšanu”, bet ka “konvenciju var piemērot tikai līgumslēdzēju valstu iestāžu vai amatpersonu sagatavotu dokumentu starptautiskai pārsūtīšanai”. Turklāt ir jāpiebilst, ka “pagaidu projektā nav atsauces uz privātpersonu sagatavotu dokumentu pārsūtīšanu. Tika nolemts, ka konvencija nav jāpiemēro, ja oficiāla iestāde, kas var veikt šķirošanu vai kontroli, sākotnēji nav sagatavojusi dokumentu”. Skat. arī “Rapport explicatif de M. V. Taborda Ferreira”, minēts iepriekš, 363. lpp., kurā ir precizēts, ka, “ja attiecīgajā valstī notārs nav atzīts par valsts amatpersonu, tika uzskatīts, ka šie dokumenti nevarēs tikt ņemti vērā, lai piemērotu konvenciju” (380. lpp.).
( 17 ) Manuel pratique sur le fonctionnement de la Convention Notification de La Haye, Bureau permanent de la Conférence de La Haye de droit international privé, 3. izd., Wilson & Lafleur, Monreāla, 2006.
( 18 ) 67. punkts, 87. lpp.
( 19 ) Turpat. Minētās rokasgrāmatas pārskatīšanas projektā, kuru 2014. gada maijā izstrādāja Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgais birojs, šim sarakstam ir pievienoti notariāli akti, uzaicinājumi uz mediācijas sēdi, kreditoru paziņojumi parādniekiem, testamenti, paziņojumi mantiniekiem nāves gadījumā, nolēmumi par uzturlīdzekļu maksājumiem bērniem un nolēmumi par laulāto šķirtību vai šķiršanu, kurus sagatavojusi administratīvā iestāde, tiesu izpildītāja akti, akti un dokumenti attiecībā uz tiesu izpildītāja veikto izpildi. Šo secinājumu izstrādes laikā šis pārskatīšanas projekts ir pieejams tīmekļa vietnē .
( 20 ) 67. punkts, 87. un 88. lpp.
( 21 ) 70. punkts, 88. un 89. lpp.
( 22 ) 68. punkts, 88. lpp.
( 23 ) Turpat.
( 24 ) 70. punkts, 88. lpp.
( 25 ) OV 1997, C 261, 26. lpp.
( 26 ) Skat. šī ziņojuma 1. panta 1. punkta ceturto daļu.
( 27 ) OV L 298, 1. lpp., un labojumi OV 2002, L 31, 88. lpp., un OV 2003, L 60, 3. lpp.
( 28 ) OV L 173, 17. lpp.
( 29 ) Šajā kategorijā ir Īrija (“Visi tiesas un ārpustiesas dokumenti jomās, kuras reglamentē regula”), Itālijas Republika (“ārpustiesas dokumenti kopumā”), Luksemburgas Lielhercogiste, kas skaidri atsaucās uz savām valsts tiesībām (“visi tiesas un ārpustiesas dokumenti, kas ir paredzēti Luksemburgas tiesību aktos civillietās un komerclietās”), Nīderlandes Karaliste (“tiesas un ārpustiesas dokumenti civillietās un komerclietās”) un Zviedrijas Karaliste (“Saskaņā ar regulu izsniedzamie dokumenti ir pieteikumi par lietas ierosināšanu, maksājuma rīkojumi, kā arī citi dokumenti, kurus var vai vajag izsniegt tiesvedībās un ārpustiesas procedūrās civillietās un komerclietās”).
( 30 ) Tas ir attiecināms uz Beļģijas Karalisti (“Sekretāru, prokuratūras, tiesu izpildītāju un notāru sagatavotie dokumenti”), Spānijas Karalisti (“izsniedzamie ārpustiesas dokumenti ir ne-tiesas dokumenti, ko sagatavojušas valsts iestādes, kurām saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem piekrīt veikt izsniegšanu”) un Francijas Republiku (“ārpustiesas dokumenti, kurus sagatavojušas iestādes un amatpersonas”).
( 31 ) Runa ir par Vācijas Federatīvo Republiku (“Ārpustiesas dokumenti ir dokumenti, kas ir izsniedzami, lai ārpus tiesvedības aizsargātu, īstenotu tiesības civillietās un komerclietās vai atteiktos no tām. Tie arī ir [notariāli akti]”), Austrijas Republiku (“var tikt izsniegti [..] ārpustiesas dokumenti, proti, dokumenti, kas ir paredzēti, lai aizsargātu, īstenotu vai aizstāvētu tiesības civillietās vai komerclietās, taču ārpus tiesvedības civilprasībā”), Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (“izsniedzami juridiski ne-tiesas dokumenti saistībā ar civillietām un komerclietām”).
( 32 ) Šo dalībvalstu vidū ir Grieķijas Republika, kuras sastādītajā sarakstā ir iekļauti tikai tiesas dokumenti, Portugāles Republika un Somijas Republika.
( 33 ) C‑14/08, EU:C:2009:134.
( 34 ) C‑14/08, EU:C:2009:395.
( 35 ) 47. un 50. punkts.
( 36 ) 48. punkts.
( 37 ) 49. punkts.
( 38 ) 59. punkts.
( 39 ) C‑14/08, EU:C:2009:134.
( 40 ) 93. punkts.
( 41 ) Spriedums Roda Golf & Beach Resort (C‑14/08, EU:C:2009:395, 56. punkts).
( 42 ) C‑14/08, EU:C:2009:395.
( 43 ) Turpat.
( 44 ) Par nošķiršanu attiecībā uz vienpusējiem juridiskiem aktiem skat. Flour, J., Aubert, J.‑L., un Savaux, E., Les obligations – 1. L’acte juridique, 14. izd., Dalloz, Parīze, 2010, 465. lpp., Nr. 494.
( 45 ) C‑14/08, EU:C:2009:395.
( 46 ) Mans izcēlums.
( 47 ) Skat. manu analīzi šo secinājumu 56. punktā.
( 48 ) Skat. spriedumu Alder (C‑325/11, EU:C:2012:824, 25. punkts).
( 49 ) Turpat (31. punkts).
Full & Egal Universal Law Academy