ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA [PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 24. septembrī ( 1 )
Lieta C‑292/14
Elliniko Dimosio
pret
Stefanos Stroumpoulis ,
Nikolaos Koumpanos ,
Panagiotis Renieris ,
Charalampos Renieris ,
Ioannis Zacharias ,
Dimitrios Lazarou ,
Apostolos Chatzisotiriou
(Symvoulio tis Epikrateias (Grieķija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Darbinieku aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā — ANO Jūras tiesību konvencija — Romas Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām — Direktīva 80/987/EEK — Uzņēmums, kura juridiskā adrese ir trešās valsts teritorijā, bet uzņēmējdarbības veikšanas vieta atrodas dalībvalstī, kurā tas ir atzīts par maksātnespējīgu — Darbinieku aizsardzības līmenis saistībā ar nesamaksātajiem prasījumiem — Līdzvērtīga aizsardzība”
1.
Šajā lietā Tiesai tiek izvirzīts jautājums, vai dalībvalstij ir jāuzņemas atbildība par saistībām, kuras izriet no Direktīvas 80/987/EEK ( 2 ), gadījumā, ja darbiniekus par jūrniekiem ir nolīgusi sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir trešās valsts teritorijā, bet uzņēmējdarbības veikšanas vieta atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā un kuru šīs dalībvalsts tiesa saskaņā ar tās tiesībām ir atzinusi par maksātnespējīgu.
2.
Lai atrisinātu šo jautājumu, vispirms ir jānosaka, vai šīs lietas apstākļos Savienības tiesībām ir jāpiekāpjas tādiem diviem nozīmīgiem starptautisko tiesību instrumentiem kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija ( 3 ) un Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām ( 4 ). Pamatojoties uz savu nostāju, uzskatu, ka, ņemot vērā šo starptautisko instrumentu specifisko raksturu un tos pareizi interpretējot, pamata tiesvedībā Direktīva 80/987 ir prioritāri piemērojama.
3.
Runājot par Symvoulio tis Epikrateias [Valsts padomes] uzdoto jautājumu pēc būtības, secināšu, ka šīs lietas apstākļos ir izpildīti Direktīvā 80/987 paredzētie nosacījumi, lai dalībvalsts sniegtu darbiniekiem šajā direktīvā garantēto aizsardzību, neuzskatot par “līdzvērtīgu aizsardzību” valsts tiesību normu, kura attiecas tikai uz šīs dalībvalsts jūrniekiem, kuri, strādājot uz kuģa, kas kuģo ar Grieķijas karogu, vai uz ārvalstu kuģa, kurš ir noslēdzis līgumu ar Naftiko Apomachiko Tameio (Jūrnieku pensiju fonds, turpmāk tekstā – “NAT”), ir tikuši pamesti ārvalstīs.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija
4.
Saskaņā ar UNCLOS 91. panta 1. punktu “katra valsts nosaka noteikumus, uz kādiem tā piešķir savu valstisko piederību kuģiem, reģistrē kuģus savā teritorijā un piešķir tiesības kuģot ar savu karogu. Kuģiem ir tās valsts piederība, ar kuras karogu tiem ir tiesības kuģot. Starp valsti un kuģi jāpastāv reālai saiknei”.
5.
UNCLOS 92. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “kuģis kuģo tikai ar vienas valsts karogu un, izņemot īpašus gadījumus, kuri ir tieši paredzēti starptautiskajos līgumos vai šajā Konvencijā, pakļaujas tās ekskluzīvajai jurisdikcijai atklātajā jūrā. Kuģis nedrīkst mainīt savu karogu kuģojuma laikā vai stāvot pirms ieejas ostā, izņemot gadījumus, kad notiek reāla īpašuma tiesību pāreja vai reģistrācijas izmaiņas”.
6.
UNCLOS 94. pantā ir noteikts, ka:
“1. Katra valsts efektīvi realizē jurisdikciju un kontroli pār kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, administratīvajos, tehniskajos un sociālajos jautājumos.
2. Katra valsts, it sevišķi:
[..]
b)
uzņemas jurisdikciju saskaņā ar saviem iekšējiem likumiem pār katru kuģi, kurš kuģo ar tās karogu, un tā kapteini, virsniekiem un apkalpi attiecībā uz administratīviem, tehniskiem un sociāliem jautājumiem, kas attiecas uz kuģi.
[..]”
7.
Saskaņā ar UNCLOS 218. panta 1. punktu, “ja kuģis brīvprātīgi atrodas kādas valsts ostā vai pie kāda piekrastes termināla, šī valsts var uzsākt izmeklēšanu un, kad tas ir ar pierādījumiem attaisnojams, ierosināt tiesvedību attiecībā uz jebkādu noplūdi no šī kuģa ārpus šīs valsts iekšējiem ūdeņiem, teritoriālās jūras vai ekskluzīvās ekonomiskās zonas, par piemērojamo starptautisko normu un standartu, ko ir noteikusi kompetenta starptautiska organizācija vai vispārēja diplomātiska konference, pārkāpumu”.
8.
Saskaņā ar UNCLOS 220. panta 1. punktu, “kad kuģis brīvprātīgi atrodas kādas valsts ostā vai pie piekrastes termināla, šī valsts var saskaņā ar 7. nodaļu ierosināt tiesvedību attiecībā uz jebkādu likumu un noteikumu, kas pieņemti saskaņā ar šo Konvenciju, vai starptautisko normu un standartu par jūras vides piesārņošanas no kuģiem novēršanu, mazināšanu un kontrolēšanu pārkāpumu, ja šāds pārkāpums izdarīts šīs valsts teritoriālajā jūrā vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā”.
B – Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām
9.
Saskaņā ar Romas konvencijas 3. panta 1. punktu “līgumu reglamentē tiesību akti, kurus izvēlas puses”.
10.
Romas konvencijas 6. pantā ir noteikts:
“1. Neatkarīgi no 3. panta pušu izdarīta tiesību aktu izvēle darba līgumā neliedz darbiniekam to imperatīvo tiesību normu aizsardzību, kas būtu piemērojamas saskaņā ar 2. punktu, ja nav izdarīta izvēle.
2. Neatkarīgi no 4. panta darba līgumu, ja nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu, reglamentē:
a)
tās valsts tiesību akti, kurā darbinieks parasti veic savu līguma izpildes darbu, pat gadījumā, ja viņš uz laiku ir nodarbināts citā valstī, vai
b)
ja darbinieks parasti neveic savu darbu kādā vienā valstī – tās profesionālās darbības atrašanās vietas valsts, kurā darbinieks tika nolīgts, tiesību akti,
ja vien no visiem lietas apstākļiem neizriet, ka līgums ir ciešāk saistīts ar citu valsti, tādā gadījumā līgumu reglamentē šīs citas valsts tiesību akti.”
11.
Romas konvencijas 10. pantā ir noteikts:
“1. Tiesību akti, ko piemēro līgumam saskaņā ar šīs konvencijas 3. līdz 6. un 12. pantu, konkrēti reglamentē:
a)
tulkošanu;
b)
izpildi;
c)
līguma laušanas sekas, tostarp zaudējumu apmēra novērtēšanu, ciktāl tas noteikts tiesību normās, tiesas pilnvaru, kas tai piešķirtas ar procesuālajām tiesībām, robežās;
d)
dažādus saistību izbeigšanas veidus, rīcības priekšrakstus un ierobežojumus;
e)
sekas līguma atzīšanai par spēkā neesošu.”
C – Savienības tiesības
12.
Ņemot vērā lietas apstākļus, ir jābalstās uz Direktīvu 80/987, redakcijā, kas bija spēkā pirms grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2002/74/EK ( 5 ) un ko vēlāk aizstājusi Direktīva 2008/94/EK ( 6 ).
13.
Direktīvas 80/987 preambulas pirmajos četros apsvērumos ir noteikts:
“tā kā ir jāparedz darbinieku aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā, jo īpaši, lai garantētu, ka apmierina to prasījumus attiecībā uz darba samaksu, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību Kopienā;
tā kā starp dalībvalstīm vēl joprojām šajā ziņā pastāv atšķirības attiecībā uz darbinieku aizsardzības pakāpi; tā kā būtu jācenšas samazināt minētās atšķirības, jo tās var tieši iespaidot kopējā tirgus darbību;
tā kā tādēļ šajā jomā būtu jāveicina likumu tuvināšana, vienlaikus turpinot uzlabošanu Līguma 117. panta nozīmē;
tā kā sakarā ar ģeogrāfisko novietojumu un pašreizējo nodarbinātības struktūru šajā apgabalā darba tirgus Grenlandē būtiski atšķiras no darba tirgus citos Kopienas apgabalos.”
14.
Direktīvas 1. pantā ir paredzēts:
“1. Šī direktīva attiecas uz tām darbinieku prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām.
2. Dalībvalstis izņēmuma kārtā drīkst neattiecināt šo direktīvu uz dažu kategoriju darbinieku prasījumiem, pamatojoties uz īpašiem darbinieku darba līgumiem vai darba attiecībām vai pastāvot cita veida garantijām, kas darbiniekiem nodrošina līdzvērtīgu aizsardzību tai, kura izriet no šīs direktīvas.
Darbinieku kategorijas, kas minētas pirmajā daļā, ir uzskaitītas pielikumā.
3. Šī direktīva neattiecas uz Grenlandi. Ja minētajā reģionā nodarbinātības struktūras attīstās, tad šo izņēmumu pārskata.”
15.
Direktīvas 80/987 2. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Šajā direktīvā darba devēju uzskata par maksātnespējīgu, ja:
a)
ir iesniegts pieprasījums sākt attiecīgās dalībvalsts normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētu procesu saistībā ar darba devēja mantu, lai kopīgi apmierinātu kreditoru prasījumus, dodot iespēju ņemt vērā prasījumus, kas minēti 1. panta 1. punktā,
b)
kompetentā iestāde saskaņā ar minētajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem ir:
—
vai nu nolēmusi sākt procesu,
—
vai noteikusi, ka darba devēja uzņēmums ir slēgts galīgi un ka pieejamā manta nav pietiekama, lai garantētu procesa sākšanu.
2. Šī direktīva neierobežo valstu tiesību aktos definētos terminus “darba ņēmējs”, “darba devējs”, “darba samaksa”, “iegūtās tiesības” un “iegūstamās tiesības”.”
16.
Direktīvas 80/987 3. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka [..] iestādes, kas dod galvojumu, garantē to, ka apmierina darbinieku prasījumus attiecībā uz darba samaksu atbilstīgi darba līgumiem vai darba attiecībām un darba samaksu par laikposmu pirms norādītā datuma.”
17.
Saskaņā ar direktīvas 5. pantu:
“Dalībvalstis paredz sīki izstrādātus noteikumus iestāžu, kas dod galvojumu, organizēšanai, finansēšanai un darbībai, jo īpaši ievērojot šādus principus:
a)
iestāžu aktīvi ir neatkarīgi no darba devēju apgrozāmā kapitāla, un tos neskar maksātnespējas procedūras;
b)
darba devēji piedalās finansēšanā, ja vien to pilnīgi nenodrošina valsts iestādes;
c)
iestāžu atbildība nedrīkst būt atkarīga no tā, vai ir izpildīti pienākumi piedalīties finansēšanā.”
18.
Saskaņā ar Direktīvas 80/987 6. pantu “dalībvalstis var paredzēt, ka 3., 4. un 5. pants neattiecas uz maksājumiem saskaņā ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām vai arī uzņēmumu vai starpuzņēmumu papildu pensiju programmām, kas nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām”.
19.
Direktīvas 7. pantā ir paredzēts, ka “dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja darba devējs pirms savas maksātnespējas atzīšanas nav veicis obligātās iemaksas darba ņēmēju apdrošināšanas institūcijām saskaņā ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām, tad tas nelabvēlīgi neskar darba ņēmēju tiesības uz pabalstiem no šīm apdrošināšanas institūcijām, ciktāl darba ņēmēju iemaksas bija atskaitītas no izmaksātās atlīdzības”.
D – Valsts tiesības
20.
Direktīva 80/987 Grieķijas tiesību sistēmā sākotnēji tika transponēta ar Likumu Nr. 1172/1981, bet pēc tam ar Likumu Nr. 1836/1989 un Prezidenta Dekrētu Nr. 1/1990, kas tika izdots, pamatojoties uz minētā likuma normām.
21.
Likuma Nr. 1220/1981, ar kuru papildina un groza tiesību aktus attiecībā uz Pirejas ostas pārvaldes iestādi, 29. pantā bija paredzēts, ka gadījumā, ja ārvalstīs tiek pamesti Grieķijas jūrnieki, kas strādājuši uz kuģiem, kuri kuģo ar Grieķijas karogu, vai uz kuģiem, kuri kuģo ar ārvalstu karogu, un kas ir noslēguši līgumu ar NAT, viņiem tiek nodrošināta repatriācija un no NAT tiek izmaksāts atalgojums līdz pat trīs mēnešalgu apmērā.
II – Fakti
22.
1994. gada 14. jūlijā atbildētāji pamatlietā, kas dzīvo Grieķijā, šajā dalībvalstī noslēdza darba līgumu ar sabiedrību, kuras juridiskā adrese bija Maltā, kas tobrīd bija trešā valsts, lai strādātu uz kruīza kuģa, kas bija šīs sabiedrības īpašums un kuģoja ar Maltas karogu.
23.
Līgumi tika noslēgti, lai nomātu kuģi 1994. gada vasaras sezonā. Šajos līgumos bija ietverts noteikums, saskaņā ar kuru viņiem bija piemērojamas Maltas tiesības kā kuģa karoga valsts tiesības. Kuģa noma tomēr tika atcelta, un atbildētājiem netika izmaksātas atbilstošas atlīdzības; šī iemesla dēļ viņi 1994. gada 15. decembrī lūdza izbeigt darba līgumu.
24.
Ņemot vērā vairākus rīkojumus par mantas apķīlāšanu, kuģis tika apturēts Pirejas ostā un aizturēts līdz 1995. gada 7. jūnijam, kad tika veikta tā izsole.
25.
Pēc tam atbildētāji izvirzīja savus leģitīmos prasījumus, kas izrietēja no darba līgumiem (darba samaksa un pabalsti no 1994. gada 14. jūlija līdz 1994. gada 15. decembrim, kā arī atlaišanas pabalsts), un lūdza viņus atzīt par privileģētiem kreditoriem. Tomēr atbildīgā iestāde viņu prasījumus neiekļāva attiecīgajā sarakstā, jo neuzskatīja tos par privileģētiem kreditoriem saskaņā ar Maltas likumu.
26.
Vienlaikus minētie jūrnieki vērsās ar prasību Μonomeles Protodikeio Peiraios (Pirejas Pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) minētā jautājuma atrisināšanai. Minētā tiesa viņu prasību apmierināja un nolēma, ka viņiem ir tiesības uz atbilstošām summām, kam ir pieskaitīti likumīgie procenti no 1994. gada 16. decembra. Turklāt tā atzina, ka kuģa karogs ir izdevīguma karogs.
27.
Pa to laiku tika pasludināta uzņēmuma kuģa īpašnieka maksātnespēja un ar tiesas lēmumu tika noteikta maksātnespējas procedūras slēgšana aktīvu nepietiekamības dēļ.
28.
Tad atbildētāji cēla prasību Dioikitiko Protodikeio Athinon (Atēnu Administratīvā tiesa), lūdzot Grieķijas valstij noteikt pienākumu samaksāt kompensāciju, ko civillietu tiesnesis viņiem ir piešķīris. Šīs prasības pamatojumam viņi apgalvoja, ka valsts, pārkāpjot Direktīvu 80/987, nav pieņēmusi noteikumus, lai darba devēja maksātnespējas gadījumā nodrošinātu nesamaksātos prasījumus, kas rodas no to darbinieku līgumiem, kuri strādā uz jūras kuģiem.
29.
Pirmās instances administratīvā tiesa, atzīstot, ka Direktīvas 80/987 noteikumi neattiecas uz prasījumiem, ko nav samaksājis maksātnespējīgs darba devējs un kas rodas no līgumiem par darbu jūrniecībā, kurus ir noslēguši grieķu jūrnieki – jūras kuģa apkalpes locekļi, kas strādā uz kuģa, kurš kuģo ar ārvalstu karogu –, un atzīstot, ka konkrētajā gadījumā nav pierādīts, ka karogs bija izdevīgais karogs, prasību noraidīja.
30.
Atbildētāji pamatlietā cēla prasību Dioikitiko Efeteio Athinon (Atēnu Administratīvā apelācijas tiesa), kura apmierināja apelācijas sūdzību, ko par minēto spriedumu bija iesnieguši atbildētāji, uzskatot par pierādītu, ka sabiedrība, kam piederēja kuģis, veica uzņēmējdarbību Grieķijā, proti, valstī, kurā atradās tās faktiskā uzņēmējdarbības veikšanas vieta (konkrēti, Pireja) un ar kuru tai bija konkrēta saikne, un ka tādējādi Maltas karogs, ar kuru kuģoja minētais kuģis, bija izdevīgais karogs.
31.
Apelācijas tiesa turklāt atzina, ka atbildētāji iekļaujas Direktīvas 80/987 piemērošanas jomā un ka Grieķijas likumdevējam bija jātransponē šī direktīva valsts tiesībās, saskaņā ar to pieņemot noteikumus, jo valsts likumā nebija paredzēta aizsardzība, kas būtu līdzvērtīga direktīvā paredzētajai aizsardzībai.
32.
Rezultātā Dioikitiko Efeteio Athinon atzina, ka Grieķijas valstij ir pienākums izmaksāt atbildētājiem nenokārtotos darba samaksas prasījumus.
33.
Grieķijas valdība iesniedza kasācijas sūdzību Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome). Neapstrīdot Dioikitiko Efeteio Athinon lēmumu saistībā ar sabiedrības, kam piederēja kuģis, uzņēmējdarbības veikšanas vietu un izdevīgo karogu, Grieķijas valdība iebilda pret prasību, uzskatot, ka Direktīvas 80/987 pielikuma II punkta A apakšpunktā minētie “jūras kuģu apkalpes locekļi” ir tikai kuģu, kas kuģo ar Grieķijas karogu, apkalpes locekļi un nekādā gadījumā kuģu, kas, pat būdami saistīti ar Grieķiju, bet attiecībā uz kuriem nav noslēgts līgums ar NAT, kuģo ar izdevīgo karogu, apkalpes locekļi.
34.
Turklāt Grieķijas valdība nepiekrīt otrās instances tiesas vērtējumam arī tajā ziņā, ka Grieķijas tiesību normas, kas tiek piemērotas jūras kuģu apkalpes locekļiem, nenodrošinot tiem aizsardzību, kas būtu līdzvērtīga tai, kāda ir prasīta Direktīvā 80/987.
35.
Uzskatot, ka Grieķijas valdības kasācijas sūdzībā izvirzītie argumenti rada jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, kas ir jāatrisina Tiesai, Symvoulio tis Epikrateias iesniedza prejudiciālā nolēmuma lūgumu.
III – Prejudiciālais jautājums
36.
Tiesā 2014. gada 13. jūnijā reģistrētais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir formulēts šādi:
“1)
Vai atbilstoši Padomes Direktīvas 80/987/EEK noteikumiem kādas dalībvalsts jūrnieki, kas ir strādājuši uz kuģa, kurš kuģo ar trešās valsts, nevis kādas Eiropas Savienības dalībvalsts karogu, saistībā ar nesamaksātajiem prasījumiem, kas viņiem ir attiecībā pret kuģa īpašnieku uzņēmumu – kura juridiskā adrese ir trešās valsts teritorijā, bet uzņēmējdarbības veikšanas vieta atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā un kuru, ņemot vērā šo pēdējo minēto vietu, šīs dalībvalsts tiesa saskaņā ar tās tiesībām ir atzinusi par maksātnespējīgu –, var saņemt minētās direktīvas sniegto aizsardzību, ņemot vērā tās mērķi un neatkarīgi no tā, ka darba līgumus reglamentē trešās valsts tiesības un ka dalībvalsts nevar prasīt kuģa īpašniekam, kurš nav pakļauts tās tiesību sistēmai, veikt iemaksas iestādes, kas dod galvojumu, finansēšanai?
2)
Vai atbilstoši Padomes Direktīvas 80/987/EEK noteikumiem par līdzvērtīgu aizsardzību ir jāuzskata tas, ka Naftiko Apomachiko Tameio (NAT) ne ilgāk kā trīs mēnešus Grieķijas jūrniekiem, kuri strādā uz kuģa, kas kuģo ar Grieķijas karogu, vai uz ārvalstu kuģa, kurš ir noslēdzis līgumu ar NAT, maksā Likuma Nr. 1220/1981 29. pantā paredzēto pamatalgu un piemaksas, kas ir noteiktas attiecīgajos koplīgumos, ja šāda samaksa minētajā pantā ir paredzēta tikai gadījumā, ja minētie jūrnieki ir tikuši pamesti ārvalstīs?”
IV – Tiesvedība Tiesā. Lietas dalībnieku argumenti
37.
Grieķijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus un piedalījušās tiesas sēdē.
A – Par pirmo jautājumu
38.
Komisija uzskata, ka saskaņā ar Direktīvas 80/987 1. panta 1. punktu un 2. panta 1. punktu kritērijs, kurš nosaka direktīvas 3. pantā paredzēto saistību esamību, ir dalībvalsts kompetence izskatīt uzņēmēja maksātnespējas procesa lietu, kas ir jautājums, kurš, ņemot vērā pamatlietas faktu norises laiku, – proti, pirms Regulas (EK) Nr. 1346/2000 ( 7 ) stāšanās spēkā – ir jāskata, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem.
39.
Tomēr Komisija atgādina, ka saskaņā ar judikatūru, ja maksātnespējas process ir uzsākts vienā dalībvalstī, bet darba devējs veic uzņēmējdarbību arī citā dalībvalstī, kurā ir tikuši nodarbināti darbinieki, tad otrās dalībvalsts iestāde, kas dod galvojumu, ir atbildīga par to prasījumu samaksu, kas izriet no Direktīvas 80/987,.
40.
Komisija uzskata, ka, lai noteiktu, vai Direktīva 80/987 ir piemērojama šajā strīdā, nav jāņem vērā ne tiesību akti, kas piemērojami darba līgumiem, ne UNCLOS noteikumi.
41.
Pēc tās domām, tiesību akti, kas piemērojami darba līgumiem, nav jāņem vērā, jo saskaņā ar Romas konvencijas 10. pantu tā reglamentē tikai privātattiecības starp darba devēju un darbinieku, bet ar Direktīvu 80/987 darbiniekiem piešķirtās tiesības ir likumīgās tiesības, kas izriet no darba devēja maksātnespējas un ir noteiktas valstij, kurā ir uzsākts maksātnespējas process.
42.
Savukārt UNCLOS šajā gadījumā neesot būtiska, jo, neatkarīgi no tās 94. pantā paredzētā noteikuma, tās 218. un 220. pantā kuģi ir pakļauti tās valsts suverenitātei, kuras ostā tie atrodas, kam pievienojas apstāklis, ka principi attiecībā uz karogu un valsts ostu nav atkarīgi no sabiedrības, kam pieder kuģis, juridiskās adreses. Ņemot vērā saikni, kāda pastāv starp lietas apstākļiem un Grieķijas valsti, kurā tika uzsākts un īstenots maksātnespējas process, Komisija uzskata, ka jūras tiesību noteikumi neietekmē Direktīvas 80/987 piemērošanu.
43.
Savukārt Grieķijas valdība uzskata, ka fakts, ka sabiedrības uzņēmējdarbības veikšanas vieta atradās Grieķijā un ka tā tika atzīta par maksātnespējīgu šajā dalībvalstī, nenozīmē, ka ir piemērojama Direktīvā 80/987 noteiktā aizsardzība. Šajā ziņā Grieķijas valdība norāda, ka Savienības tiesību piemērošanas joma parasti neietver trešās valstis, ko šajā gadījumā apstiprina Direktīvas 80/987 1. pantā paredzētais izņēmums attiecībā uz Grenlandi un Tiesas judikatūra, kas iedibināta lietās Mosbaek ( 8 ) un Poulsen un Diva Navigation ( 9 ). Turklāt Grieķijas valdība uzskata, ka noteicošais apstāklis ir tas, ka darba attiecībām ir piemērojamas Maltas tiesības, kā arī tas, ka saskaņā ar Direktīvu 80/987 darba devēji piedalās iestādes, kas dod galvojumu, finansēšanā, kas ir pienākums, kura izpildi dalībvalstis nevarētu nodrošināt to kuģu īpašnieku gadījumā, kuri nekuģo ar šo valstu karogu. Visbeidzot, Grieķijas valdība uzskata, ka citāda interpretācija nozīmētu, ka dalībvalstu iestādēm, kas dod galvojumu, būtu jāsedz trešo valstu valstspiederīgo, kas ir nodarbināti uz kuģa, kurš kuģo ar trešo valstu karogu, prasījumi attiecībā uz darba algas samaksu.
44.
Itālijas valdība piekrīt Grieķijas valdības nostājai. Pēc tās domām, vienīgais kritērijs, kas ir svarīgs saistībā ar Direktīvas 80/987 piemērošanu, ir darba izpildīšanas vieta, un no Savienības tiesību aktiem izriet, ka likumdevējs aplūko situāciju, kad uzņēmējs veic uzņēmējdarbību divās dalībvalstīs, izslēdzot gadījumus, kuros runa ir tikai par trešo valsti. Turklāt Direktīvas 80/987 preambulas pirmie divi apsvērumi, kuros ir atsauce uz “Kopienu” un “kopējo tirgu”, šķietami apstiprina, ka direktīvā noteiktās garantijas mērķis ir likt dalībvalstij uzņemties finansiālo slogu par maksātnespējīga darba devēja darbinieku prasījumiem, lai nodrošinātu sociālo interešu ievērošanu un dalībvalstu ekonomisko līdzsvaru, tādējādi to darbinieku gadījumā, kuri ir strādājuši trešās valstīs vai pie trešo valstu darba devējiem, minētajai garantijai nebūtu jēgas. Visbeidzot, Itālijas valdība uzskata, ka garantijas piešķiršana kopējas priekšrocības veidā, nepastāvot nekādam atgriezeniskam ieguldījumam, varētu radīt risku dalībvalstu finansiālajai kapacitātei.
B – Par otro jautājumu
45.
Komisija atsaucas uz spriedumu lietā Komisija/Grieķija ( 10 ), kurā Tiesa secināja, ka par “līdzvērtīgu” Direktīvas 80/987 1. panta 2. punkta nozīmē ir uzskatāma tikai aizsardzība, kura darbiniekiem nodrošina šajā direktīvā noteiktās būtiskās garantijas. Komisija uzskata, ka Likuma Nr. 1220/1981 29. pants nenodrošina šādu aizsardzību, jo tas attiecas tikai uz darbiniekiem, kuri ir tikuši pamesti ārvalstīs.
46.
Turpretim Grieķijas valdība uzskata, ka valsts tiesību norma nodrošina līdzvērtīgu aizsardzību, jo NAT pārvaldītais fonds atbilst visiem Direktīvā 80/987, it īpaši tās 3. un 5. pantā, paredzētajiem nosacījumiem. To apstiprinot fakts, ka 1993. gadā Komisiju apmierināja paskaidrojumi, kas tolaik tika sniegti saistībā ar valsts tiesību aktu pielāgošanu Direktīvai 80/987 pēc tam, kad tika pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Grieķija.
V – Vērtējums
A – Par pirmo jautājumu
47.
Lai atbildētu uz pirmo Symvoulio tis Epikrateias uzdoto jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, vai nav starptautisko tiesību normatīvo noteikumu, kuri tādos apstākļos kā pamatlietā būtu piemērojami prioritāri salīdzinājumā ar Direktīvu 80/987.
48.
Tā tas būtu UNCLOS gadījumā, – tās 92. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “atklātajā jūrā” kuģi “pakļaujas [karoga valsts] ekskluzīvajai jurisdikcijai”, 94. panta 2. punkta b) apakšpunktā nosakot, ka karoga valsts uzņemas jurisdikciju saskaņā ar saviem iekšējiem likumiem “pār [..] kapteini, virsniekiem un apkalpi attiecībā uz administratīviem, tehniskiem un sociāliem jautājumiem, kas attiecas uz kuģi”. Šajā lietā kuģis, uz kura tika pildīti darba pienākumi, kuģoja ar Maltas karogu, tādējādi saskaņā ar UNCLOS jurisdikcija attiecībā uz “sociāliem jautājumiem” bija jāuzņemas šai (tobrīd) trešajai valstij.
49.
Otrkārt, saistībā ar darba attiecībām minētajā lietā bija piemērojami Maltas tiesību akti, jo Romas konvencijas 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka tiesību akti, ko piemēro darba līgumam, reglamentē “[saistību] izpildi”.
50.
Tomēr uzskatu, ka, ņemot vērā specifiskuma principu, var tikt secināts, ka šajā lietā Direktīva 80/987 ir piemērojama prioritāri.
51.
Pirmkārt, tāpēc, ka šīs direktīvas konkrētais mērķis ir “darbinieku aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā” (preambulas pirmais apsvērums), kas pamato to, ka direktīvā dalībvalstīm ir noteikts pienākums izveidot garantijas mehānismu attiecībā uz darbiniekiem nesamaksātajiem prasījumiem to darba devēja maksātnespējas gadījumā. Šis aizsargājošais mērķis ir nepārprotami saistīts ar tiesiskajām attiecībām starp darbinieku un darba devēju, proti, ar darba līguma, bet tas neattiecas uz šā līguma disciplīnu, regulējumu vai sistēmu, tas ir, uz jautājumiem, kuri ir tipisks darba līguma priekšmets un kurus šajā gadījumā saskaņā ar Romas konvenciju reglamentē Maltas tiesību akti.
52.
Otrkārt, uzskatu, ka Direktīvas 80/987 piemērošanai nebūtu jāpiekāpjas UNCLOS priekšā tad, ja tajā dalībvalstīm noteiktā garantija nav saistīta ar kuģu vai jūras telpas tiesisko regulējumu, kas ir jomas, kurās starptautisko tiesību nozīme dabiski samazinās, kas savukārt pamato jurisdikcijas piešķiršanu karoga valstij UNCLOS definētajā veidā ( 11 ).
53.
It īpaši ir jānorāda, ka UNCLOS 92. panta 1. punktā ir paredzēts, ka kuģi pakļaujas karoga valsts ekskluzīvajai jurisdikcijai “atklātajā jūrā”. Tādējādi ekskluzīvā jurisdikcija neattiecas uz visiem aspektiem. UNCLOS 94. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka karoga valsts uzņemas jurisdikciju saskaņā ar saviem iekšējiem likumiem “pār [..] kapteini, virsniekiem un apkalpi attiecībā uz administratīviem, tehniskiem un sociāliem jautājumiem, kas attiecas uz kuģi”. Šī ir kompetence, kura nav pakļauta teritoriālam ierobežojumam, tomēr būtu pārspīlēti apgalvot, ka no tā katrā ziņā izriet, ka karoga valstij ir ekskluzīva jurisdikcija attiecībā uz visu darba attiecību kopumu vai – vēl jo vairāk – kompetence nodrošināt valsts aizsardzību darbiniekiem to darba devēja maksātnespējas gadījumā.
54.
Ņemot vērā iepriekš teikto, tagad, pamatojoties uz Symvoulio tis Epikrateias pirmo jautājumu, ir jānosaka, vai attiecīgie darbinieki pamatlietā iekļaujas Direktīvas 80/987 piemērošanas jomā.
55.
Saskaņā ar Direktīvas 80/987 1. panta 1. punktu šī direktīva “attiecas uz tām darbinieku prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem [..], kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām”. Savukārt direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka “darba devēju uzskata par maksātnespējīgu”, ja ir iesniegts pieprasījums vai ir pieņemts lēmums sākt attiecīgās dalībvalsts normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētu maksātnespējas procesu.
56.
Tādējādi no abiem šiem noteikumiem izriet, ka Direktīva 80/987 attiecas uz darbiniekiem, pret kuru darba devējiem saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem tiek īstenots maksātnespējas process. Tieši šāda situācija ir pamatlietā, jo uzņēmumu, kurš bija nolīdzis darbā jūrniekus, Grieķijas tiesa saskaņā ar Grieķijas tiesību aktiem atzina par maksātnespējīgu. Grieķijas tiesu jurisdikcija izrietēja no fakta, ka darba devēja uzņēmējdarbības veikšanas vieta atradās Grieķijā, kas ir apstāklis, kuru iesniedzējtiesa, [pamatojoties] uz Dioikitiko Efeteio Athinon izvērtējumu apelācijas spriedumā, neapšauba.
57.
Tādējādi, manuprāt, ir divi galvenie faktori, kuri uz pirmo jautājumu liek atbildēt apstiprinoši. Pirmkārt, tas ir fakts, ka darba devēju par maksātnespējīgu ir atzinusi dalībvalsts tiesa saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, iepriekš konstatējot, ka darba devēja uzņēmējdarbības veikšanas vieta atrodas šajā dalībvalstī. Otrkārt, tas ir Direktīvas 80/987 sociālais mērķis.
58.
Direktīvā 80/987 noteiktā aizsardzība ir jānodrošina “iestādēm, kas dod galvojumu” un kuras finansē – “ja vien to pilnīgi nenodrošina valsts iestādes” (5. panta [b)] apakšpunkts) – darba devēji, veicot iemaksas. Šajā lietā maksātnespējīgais darba devējs, ņemot vērā, ka tas bija reģistrēts trešā valstī, nav piedalījies Grieķijas iestādes, kas dod galvojumu, proti, NAT, finansēšanā.
59.
Tomēr direktīvas 5. panta c) apakšpunktā ir noteikts, ka “iestāžu atbildība nedrīkst būt atkarīga no tā, vai ir izpildīti pienākumi piedalīties finansēšanā” ( 12 ). Tā tas ir tāpēc, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt “vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka [..] iestādes, kas dod galvojumu, garantē to, ka apmierina darbinieku prasījumus attiecībā uz darba samaksu” ( 13 ), un paredzēt “sīki izstrādātus noteikumus iestāžu, kas dod galvojumu, organizēšanai, finansēšanai un darbībai” ( 14 ).
60.
Tā kā ir konstatēts un netiek apšaubīts, ka maksātnespējīgā darba devēja uzņēmējdarbības veikšanas vieta atradās Grieķijā, var tikt apgalvots, kā to ir atzinusi Dioikitiko Efeteio Athinon, ka Grieķija bija atbildīga par to, lai darba devējs izpildītu pienākumu, kas ir jāizpilda ikvienam darba devējam, kurš ir reģistrēts vai veic uzņēmējdarbību Grieķijā, tostarp pienākumu piedalīties iestādes, kas dod galvojumu, finansēšanā. Šā pienākuma neizpilde nedrīkst izvērsties par kaitējumu darbiniekiem, kurus skar darba devēja maksātnespēja un kuru aizsardzība saskaņā ar direktīvas 5. panta c) apakšpunktu ir jānodrošina iestādei, kas dod galvojumu, “neatkarīgi no tā, vai ir izpildīti pienākumi piedalīties [tās] finansēšanā”. Tādējādi noteikti nav jāpastāv atbilstībai starp tiesībām uz atlīdzinājumu un iemaksu pienākuma izpildi, jo minētās tiesības ir atkarīgas tikai no tā, vai ir izpildīts Direktīvas 80/987 1. panta 1. punktā paredzētais nosacījums, proti, vai pastāv darbinieku prasījumi pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem, kuri izriet no darba līgumiem.
61.
Tādējādi, izdarot pirmo starpposma secinājumu, uzskatu, ka uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīva 80/987 ir piemērojama attiecībā uz jūrniekiem, kuri ir tikuši nolīgti darbā uz kuģa, kurš kuģo ar trešās valsts karogu, nesamaksātajiem prasījumiem, kas viņiem ir attiecībā pret uzņēmumu, kura juridiskā adrese ir trešās valsts teritorijā, bet uzņēmējdarbības veikšanas vieta atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā un kuru, ņemot vērā šo pēdējo minēto vietu, šīs dalībvalsts tiesa saskaņā ar tās tiesībām ir atzinusi par maksātnespējīgu; šajā ziņā nav nozīmes tam, ka darba līgumus reglamentē trešās valsts tiesības un ka darba devējs nav veicis iemaksas attiecīgās dalībvalsts iestādes, kas dod galvojumu, finansēšanai.
B – Par otro jautājumu
62.
Otrajā jautājumā Symvoulio tis Epikrateias jautā, vai atbilstoši Direktīvas 80/987 1. panta 2. punktam par “līdzvērtīgu aizsardzību” ir uzskatāma garantija, kas attiecas tikai uz šīs dalībvalsts jūrniekiem, kuri, strādājot uz kuģa, kas kuģo ar Grieķijas karogu, vai uz ārvalstu kuģa, kurš ir noslēdzis līgumu ar NAT, ir tikuši pamesti ārvalstīs.
63.
Kad esam noskaidrojuši, ka Direktīva 80/987 attiecas uz darbiniekiem, kuri ir tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, ir jāizvērtē, kā to piedāvā iesniedzējtiesa, vai Grieķijas tiesībās paredzētā aizsardzība attiecībā uz jūrniekiem, kuri ir Likumā Nr. 1220/1981 paredzētajā situācijā, ir aizsardzība, kas ir “līdzvērtīga” tai, kas garantēta Direktīvā 80/987.
64.
Kā norāda iesniedzējtiesa, attiecīgā valsts tiesību norma tikai garantē, ka gadījumā, ja ārvalstīs tiek pamesti Grieķijas jūrnieki, kas strādājuši uz kuģiem, kuri kuģo ar Grieķijas karogu, vai uz kuģiem, kas kuģo ar ārvalstu karogu, un kas ir noslēguši līgumu ar NAT, viņiem tiek izmaksāta darba koplīgumā noteiktā pamatalga un piemaksas trīs mēnešu apmērā. Tādējādi rodas jautājums, vai, šādi ierobežojot Direktīvas 80/987 piemērošanas jomu, valsts likumdevējs ir pareizi izpildījis pienākumu transponēt šo direktīvu valsts tiesībās.
65.
Direktīvas 80/987 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tā “attiecas uz tām darbinieku prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām”. Savukārt šā panta 2. punktā dalībvalstīm ir ļauts “izņēmuma kārtā”“neattiecināt šo direktīvu uz dažu kategoriju darbinieku prasījumiem”. Šis izņēmums var tikt noteikts, “pamatojoties uz īpašiem darbinieku darba līgumiem vai darba attiecībām vai pastāvot cita veida garantijām, kas darbiniekiem nodrošina līdzvērtīgu aizsardzību tai, kura izriet no šīs direktīvas”. Darbinieku kategorijas, kas ir izslēgtas no Direktīvas 80/987 piemērošanas jomas, ir minētas tās pielikumā.
66.
Grieķijas gadījumā darbinieku kategorija, kas, pamatojoties uz īpašiem darbinieku darba līgumiem, saskaņā ar direktīvas pielikuma I punktu ir izslēgta [no tās piemērošanas jomas], ir “zvejas kuģa kapteinis un komandas locekļi, ja tie saņem atlīdzību kā peļņas vai kuģa bruto izpeļņas daļu”. Savukārt darbinieki, kuri ir izslēgti tāpēc, ka uz tiem attiecas cita veida galvojums, saskaņā ar direktīvas pielikuma II punktu ir “jūras kuģu apkalpes locekļi”.
67.
Tādējādi runa ir par izņēmumiem, kuri attiecas tikai uz darbinieku kategorijām, bet nekādā ziņā uz apstākļiem, kuros darbiniekiem darba devēja maksātnespējas gadījumā nav samaksāti to prasījumi attiecībā uz darba samaksu. Direktīvā 80/987 noteiktā aizsardzība attiecas uz darbinieku prasījumiem pret maksātnespējīgu darba devēju, neparedzot nekādus citus izņēmumus kā vien tos, kas noteikti tās 1. panta 2. punktā, līdz ar to par atbilstīgu direktīvas mērķim nevar tikt uzskatīta valsts tiesību norma, kura ietver tādus nosacījumus kā Likuma Nr. 1220/1981 29. pants, saskaņā ar kuru aizsardzība attiecas uz ārvalstīs pamestiem Grieķijas jūrniekiem, kas strādājuši uz kuģiem, kuri kuģo ar Grieķijas karogu, vai uz kuģiem, kas kuģo ar ārvalstu karogu, un kas ir noslēguši līgumu ar NAT.
68.
Tādējādi, manuprāt, ir skaidrs, ka aizsardzība, kas valsts tiesību normā nodrošināta noteiktiem darbiniekiem – tās valstspiederīgajiem – tik īpašā situācijā, kā iepriekš aprakstīts, nevar tikt uzskatīta par “līdzvērtīgu” tai, kas ir garantēta Direktīvā 80/987 attiecībā uz prasījumiem, kas nav izpildīti attiecībā pret darbiniekiem saistībā ar darba samaksu to darba devēja maksātnespējas gadījumā, neparedzot citus izņēmumus kā vien tos, kas ir skaidri noteikti direktīvā. Līdz ar to atliek tikai atgādināt Tiesas judikatūru, uz kuru atsaucās Komisija, saskaņā ar kuru “gan no Direktīvas [80/987] mērķa, proti, nodrošināt visiem darbiniekiem minimālo aizsardzību, gan no tās 1. panta 2. punktā paredzētās atkāpes izņēmuma rakstura izriet, ka atbilstīgi šim noteikumam par “līdzvērtīgu” ir uzskatāma tikai aizsardzība, kura, pat ja tā iekļaujas tiesību normā, kuras nosacījumi atšķiras no direktīvā noteiktajiem, nodrošina darbiniekiem tajā definētās būtiskās garantijas” ( 15 ).
69.
Tādējādi, izdarot otro starpposma secinājumu, ierosinu Tiesai uz otro uzdoto jautājumu atbildēt tā, ka Likuma Nr. 1220/1981 29. pantā paredzētais atbalsts nav uzskatāms par “līdzvērtīgu aizsardzību” Direktīvas 80/987 1. panta 2. punkta nozīmē.
VI – Secinājumi
70.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1)
Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīva 80/987/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā ir piemērojama attiecībā uz dalībvalsts jūrniekiem, kuri ir tikuši nolīgti darbā uz kuģa, kurš kuģo ar trešās valsts karogu, nesamaksātajiem prasījumiem pret uzņēmumu, kura juridiskā adrese ir trešās valsts teritorijā, bet uzņēmējdarbības veikšanas vieta atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā un kuru, ņemot vērā šo pēdējo minēto vietu, šīs dalībvalsts tiesa saskaņā ar tās tiesībām ir atzinusi par maksātnespējīgu; šajā ziņā nav nozīmes tam, ka darba līgumus reglamentē trešās valsts tiesības un ka darba devējs nav veicis iemaksas attiecīgās dalībvalsts iestādes, kas dod galvojumu, finansēšanai.
2)
Likuma Nr. 1220/1981 29. pantā paredzētais atbalsts nav uzskatāms par “līdzvērtīgu aizsardzību” Direktīvas 80/987 1. panta 2. punkta nozīmē.
( 1 ) Oriģinālvaloda – spāņu.
( 2 ) Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīva par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 23. lpp.).
( 3 ) Parakstīta Montegobejā (Jamaika) 1982. gada 10. decembrī, stājusies spēkā 1994. gada 16. novembrī, Maltas Republika to ir ratificējusi 1993. gada 20. maijā un Grieķijas Republika – 1995. gada 21. jūlijā, Eiropas Kopienas vārdā tā ir apstiprināta ar Padomes 1998. gada 23. marta Lēmumu 98/392/EK (OV L 179, 1. lpp.), turpmāk tekstā – “UNCLOS”.
( 4 ) Atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV L 266, 1. lpp.). Turpmāk tekstā – “Romas konvencija”.
( 5 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīva (OV L 270, 1. lpp.).
( 6 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīva par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (Kodificēta versija) (OV L 283, 36. lpp.).
( 7 ) Padomes 2000. gada 29. maija Regula par maksātnespējas procedūrām (OV L 160, 1. lpp.).
( 8 ) Lieta C‑117/96, EU:C:1997:415.
( 9 ) Lieta C‑286/90, EU:C:1992:453.
( 10 ) Lieta C‑53/88, EU:C:1990:380.
( 11 ) Tas izskaidro, kāpēc spriedumā Poulsen un Diva Navigation (C‑286/90, EU:C:1992:453) Tiesa šajā lietā apstrīdēto Savienības tiesību interpretāciju pakļāva nosacījumam, ka tām ir jāatbilst starptautiskajām tiesībām.
( 12 ) Izcēlums mans.
( 13 ) Direktīvas 80/987 3. panta 1. punkts.
( 14 ) Direktīvas 80/987 5. pants.
( 15 ) Lieta Komisija/Grieķija, C‑53/88, EU:C:1990:380, 19. punkts.
Full & Egal Universal Law Academy