ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 11. jūnijā ( 1 )
Lieta C‑408/14
Aliny Wojciechowski
pret
Office national des pensions (ONP)
(Tribunal du travail de Bruxelles (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Eiropas Savienības pensionētais ierēdnis — Tiesības uz pensiju — Vienas karjeras vienības princips — Tiesību uz pensiju uzkrāšana — Lojālas sadarbības princips — Eiropas Savienības Pamattiesību harta”
1.
Šajā lietā iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā ir interpretējams lojālas sadarbības starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm princips un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 34. panta 1. punkts. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp A. Wojciechowski, bijušo Savienības ierēdni, un Beļģijas Office national des pensions (ONP) [Valsts pensiju biroju] (turpmāk tekstā – “ONP”) par minētās iestādes atteikumu piešķirt attiecīgajai personai vecuma pensiju.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
2.
Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu, kas pieņemti ar Padomes 1968. gada 29. februāra Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68, ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, kā arī paredz īpašus Komisijas ierēdņiem uz laiku piemērojamus pasākumus ( 2 ), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES, Εuratom) Nr. 1080/2010 ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), VIII pielikuma “Pensiju programma” 11. panta 2. punktā ir noteikts:
“Ierēdnis, kurš uzsāk dienestu Savienībā pēc:
[..]
darbības nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā,
ir tiesīgs pēc štata ierēdņa statusa iegūšanas, bet pirms tiesību iegūšanas saņemt izdienas pensiju Civildienesta noteikumu 77. panta nozīmē, iemaksāt Savienībai izdienas pensijas tiesību, kas iegūtas, pamatojoties uz šādu darbu vai statusu, kapitāla vērtību, kas atjaunināta līdz faktiskajam pārskaitījuma datumam.
[..]”
B – Beļģijas tiesības
3.
Karaļa 1967. gada 24. oktobra Dekrēta Nr. 50 par darba ņēmēju izdienas pensiju un apgādnieka zaudējuma pensiju ( 4 ), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts Nr. 50”), 10.a panta ( 5 ) pirmajā un ceturtajā daļā ir norādīts:
“Ja darba ņēmējs ir tiesīgs saņemt vecuma pensiju atbilstoši šim dekrētam un vecuma pensiju vai priekšrocību atbilstoši vienai vai vairākām citām sistēmām un ja daļu, kas izsaka katras šādas pensijas apmēru, kopums pārsniedz vienu vienību, profesionālā karjera, kas tiek ņemta vērā, lai aprēķinātu vecuma pensiju, tiek samazināta par tik gadiem, cik nepieciešams, lai minēto kopumu samazinātu līdz vienai vienībai.
[..]
Šā panta piemērošanai ar “citu sistēmu” saprot jebkādu citu Beļģijas sistēmu vecuma pensijas un apgādnieka zaudējuma pensijas jomā, izņemot pašnodarbināto personu sistēmu, un jebkādu analoģisku ārvalsts sistēmu vai sistēmu, kas ir piemērojama starptautisko publisko tiesību iestāžu personālam.”
4.
Saskaņā ar 3. pantu Karaļa 1983. gada 14. oktobra Dekrētā, ar ko īsteno Karaļa 1967. gada 24. oktobra Dekrēta Nr. 50 par darba ņēmēju izdienas pensiju un apgādnieka zaudējuma pensiju 10.a pantu ( 6 ) (turpmāk tekstā – “Karaļa 1983. gada 14. oktobra dekrēts”), gadu skaits, kas jāatskaita saskaņā ar iepriekš minēto 10.a pantu, nevar pārsniegt 15 gadus, nedz arī rezultātu, kas noapaļots līdz augstākajai vienībai, ko aprēķina, dalot starpību starp konvertējamo summu ( 7 ) un vienreizējo maksājumu ( 8 ) ar summu, kas ir vienāda ar 10 % no minētā vienreizējā maksājuma.
5.
Profesionālās karjeras samazinājums prioritāri skar gadus, kas sniedz neizdevīgākas tiesības uz pensiju ( 9 ).
II – Fakti pamatlietā un prejudiciālais jautājums
6.
No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Beļģijas pilsone A. Wojciechowski strādāja kā darba ņēmēja Beļģijā no 1965. līdz 1977. gadam un pēc tam kā ierēdne Eiropas Komisijā no 1977. gada 17. oktobra līdz 2011. gada 30. novembrim.
7.
2012. gada maijā ONP pēc savas ierosmes pārbaudīja A. Wojciechowski, kura 2013. gada 26. aprīlī sasniedza Beļģijas tiesību aktos paredzēto pensijas vecumu (65 gadi), tiesības saņemt darba ņēmēja vecuma pensiju.
8.
Pirmajā informācijas veidlapā, kas aizpildīta 2012. gada 21. maijā, prasītāja paziņoja par savu darba ņēmēja profesionālo karjeru Beļģijā no 1965. līdz 1977. gadam un norādīja, ka kopš 2011. gada 1. decembra saņem pensiju no Komisijas. Viņa arī precizēja, ka pēc šī datuma vairs nav veikusi nekādu profesionālu darbību.
9.
2012. gada 12. jūnija vēstulē ONP jautāja Komisijai, vai A. Wojciechowski atbilst nosacījumiem, lai saņemtu vecuma pensiju Savienības sistēmā. 2012. gada 17. augusta vēstulē Komisija informēja ONP, ka tā atbilstoši savai administratīvajai praksei ir sniegusi atbildi prasītājai.
10.
Ar 2012. gada 24. augusta vēstuli A. Wojciechowski iesniedza ONP Komisijas izsniegto izziņu, kurā apstiprināts, ka viņa kopš 2011. gada 1. decembra no Komisijas saņem pensiju, kas ir aprēķināta, pamatojoties uz viņas veiktajām iemaksām Kopienas pensiju sistēmā laika periodā no 1977. gada 17. oktobra līdz 2011. gada 30. novembrim. Viņa nepaziņoja ONP šīs pensijas apmēru. A. Wojciechowski šajā pašā vēstulē arī apstiprināja ONP, ka viņa nav izmantojusi tiesības, ko paredz Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkts, iemaksāt Savienībai izdienas pensijas tiesību, kas iegūtas pamatojoties uz šādu darbu, kapitāla vērtību.
11.
Ar 2012. gada 11. septembra lēmumu, atsaucoties uz Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pantu, ONP norādīja prasītājai, ka:
“Jums līdztekus Jūsu profesionālajai karjerai ir bijusi karjera citā sistēmā (publiskā dienestā, starptautiskā organizācijā). Tomēr Jūs nevarat, summējot pensiju sistēmas, pārsniegt vienu karjeras vienību, kas nozīmē to, ka Jūsu kopējā karjera nevar pārsniegt 45 gadus. [..] Jūsu profesionālā karjera ir jāsamazina par 10 gadiem. [..]”
12.
No šī lēmuma izriet, ka ONP uzskatīja, ka A. Wojciechowski bija uzkrājusi 13/45 daļas par darba ņēmējas profesionālo karjeru un 45/45 daļas par profesionālu darbību citā sistēmā. Piemērojot spēkā esošos aprēķina noteikumus, tas secināja, ka prasītājai bija tiesības par savu darba ņēmēja profesionālo karjeru Beļģijā saņemt vecuma pensiju EUR 83,05 apmērā, kas atbilst darba ņēmēja profesionālās karjeras 3/45 daļām ( 10 ).
13.
ONP2012. gada 13. novembra elektroniskajā vēstulē A. Wojciechowski precizēja, ka, nezinot Komisijas maksātās pensijas summu, tas uzskatīja, ka pēc 35 darba gadiem minētajā iestādē daļa, kas atbilstu vērā ņemamās pensijas apjomam, lai piemērotu minēto 10.a pantu, bija vienāda ar 70/70 daļām vai 45/45 daļām – pieņemot, ka par katru nostrādāto gadu Eiropas Savienības ierēdnim, kurš uzsācis dienestu pirms 2004. gada 1. maija, pensiju fondā tiek uzkrāti 2 % gadā, par pamatu ņemot pēdējo darba algu, un ka procentuāli maksimālā summa, ko tas var saņemt, ir līdz 70 % no viņa pēdējās pamatalgas, – un ka tādējādi viena karjeras vienība bija pārsniegta par 13 gadiem.
14.
Attiecībā uz aprēķinu par pensijas samazinājumu, ko piemēro saistībā ar šo pārsniegumu, ONP tajā pašā elektroniskajā vēstulē norādīja, ka, kolīdz citā sistēmā saņemtās pensijas summa nav zināma, veicot šo aprēķinu, par pamatu tiek ņemta no citas sistēmas konvertēta summa, kura, ja nav pierādīts pretējais, “ir vienāda 2,5 reizēm vienreizējā maksājuma [EUR] 6506,98 apmērā ar indeksu 138,01” ( 11 ). ONP uzskata, ka no iepriekš minētā izriet, ka vērā nevar tikt ņemts neviens gads darba ņēmējas statusā, pretēji tam, kas bija norādīts 2012. gada 11. septembra lēmumā. ONP nepaziņoja prasītājai jaunu lēmumu, bet no 2013. gada jūlija pārtrauca viņai izmaksāt pensiju.
15.
Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2012. gada 11. decembrī, A. Wojciechowski lūdza Tribunal du travail de Bruxelles [Briseles darba lietu tiesu] (Beļģija) atcelt 2012. gada 11. decembra lēmumu, kā arī piespriest ONP tai piešķirt vecuma pensiju, kas noteikta 13/45 daļu apmērā, proti, aptuveni EUR 367,07 mēnesī ( 12 ). Savas prasības atbalstam A. Wojciechowski tostarp norāda, ka, ja Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā ( 13 ), vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ( 14 ) būtu piemērojama viņas situācijai, no iepriekš minētā saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 15 ) izrietētu, ka ONP nedrīkst piemērot, lai aprēķinātu viņas pensiju Beļģijā, minēto karjeras vienības principu. Viņa arī uzskata, ka ONP ir pieļāvis kļūdu, jo viņas profesionālā karjera iestādēs ilga 34 gadus un 11 mēnešus, proti, 35 gadus, nevis 45 gadus. Šajā nolūkā viņa jautā, uz kādu juridisko pamatu balstoties ONP ir teorētiski noteicis viņas no Eiropas Savienības saņemtās pensijas summu.
16.
ONP apgalvo, ka, tā kā Savienības iestāžu izmaksātajām pensijām nepiemēro Savienības tiesību aktus attiecībā uz summēšanu, Regulas Nr. 1408/71 un Nr. 883/2004 nav piemērojamas. Beļģijas Cour de cassation [Kasācijas tiesa] arī esot atzinusi vienas karjeras vienības principa konstitucionalitāti, un ONP uzskata, ka ir piemērojis piesardzības principu, piemērojot Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pantu, balstoties uz teorētiskiem aprēķiniem, jo Komisija nav sniegusi prasīto informāciju.
17.
Iesniedzējtiesa precizē, ka vienas karjeras vienības princips konkretizē darba ņēmēju pensiju sistēmas pakārtoto raksturu attiecībā pret citām sistēmām un paredz, ka visas atzītās karjeras, izņemot pašnodarbinātā karjeru, tiek pieskaitītas darba ņēmēja karjerai un ka, kolīdz daļu kopums, kas norāda katras pensijas lielumu, pārsniedz limitu, profesionālā karjera, ko ņem vērā, aprēķinot darba ņēmēja vecuma pensiju, tiek samazināta par tik gadiem, cik ir nepieciešams, lai samazinātu minēto kopējo vienību. Tādējādi, kā to 2011. gada 20. septembra spriedumā nolēma Beļģijas Konstitucionālā tiesa, minētā 10.a panta mērķis ir nodrošināt, lai pret visiem darba ņēmējiem ar jauktu profesionālo karjeru izturētos vienlīdzīgi, vienlaikus īstenojot mērķi par izdevumu kontroli pensiju nozarē.
18.
Pēc tam, kad Tribunal du travail de Bruxelles bija konstatējusi, ka sistēma, ko Komisijas pastāvīgajiem darbiniekiem piemēro kā sistēmu, kas piemērojama starptautisko publisko tiesību iestāžu personālam, ir noteikta Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pantā un ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru, A. Wojciechowski nevar atsaukties uz LESD 45. un 48. pantu, nedz arī Regulām Nr. 1408/71 vai Nr. 883/2004, tā citē garus izvilkumus no Cour du travail de Bruxelles lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā, kurā taisīts spriedums Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54). Kaut arī tā uzskata, ka minētā nolēmuma pamatojums nav tieši izmantojams šajā tiesvedībā, jo attiecīgie Beļģijas tiesiskie regulējumi ir atšķirīgi, un ka spriedumā My (C‑293/03, EU:C:2004:821) pieņemtais risinājums arī nav tieši izmantojams lietā, kas tai ir jāizskata, tā tomēr uzskata, ka Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pants varētu apgrūtināt zināmu darba stāžu sasniegušu ierēdņu, Beļģijas pilsoņu, nodarbināšanu Savienības iestādēs.
19.
Šādos apstākļos Tribunal du travail de Bruxelles nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai lojālas sadarbības principam un LES 4. panta 3. punktam, no vienas puses, un [Hartas] 34. panta 1. punktam, no otras puses, ir pretrunā tas, ka dalībvalsts samazina vai pat atsaka vecuma pensiju, kas pienākas darba ņēmējam atbilstoši saskaņā ar šīs dalībvalsts likumu pabeigtajam sniegumam, ja šajā dalībvalstī un Eiropas iestādē nostrādāto karjeras gadu kopējais skaits pārsniedz vienu karjeras vienību 45 gadu apmērā, kas paredzēta [Karaļa dekrēta Nr. 50] 10.a pantā?”
III – Tiesvedība Tiesā
20.
Beļģijas valdība un Komisija šajā lietā iesniedza rakstveida apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta otrā daļai. Pēc tam, kad A. Wojciechowski bija atteikusies iesniegt rakstveida apsvērumus, viņa lūdza sasaukt tiesas sēdi. Minētais lūgums tika apmierināts saskaņā ar Tiesas Reglamenta 76. panta 3. punktu.
21.
Ar 2015. gada 13. marta rīkojumu Tiesa apmierināja A. Wojciechowski lūgumu par juridiskās palīdzības piešķiršanu.
22.
A. Wojciechowski, kā arī Beļģijas valdība un Komisija tika uzklausītas 2015. gada 7. maija tiesas sēdē.
IV – Par prejudiciālo jautājumu
A – Par Tiesas kompetenci un prejudiciālā jautājuma pieņemamību
1) Par Tiesas kompetenci
a) Beļģijas valdības argumenti
23.
Beļģijas valdība galvenokārt apstrīd Tiesas kompetenci izskatīt prejudiciālo jautājumu, jo pamatlietai nav nekādas saiknes ar Savienības tiesībām. Pirmkārt, A. Wojciechowski situācija esot pilnībā vietēja mēroga situācija, uz kuru neattiecas nedz primāro tiesību normas par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, nedz Regula Nr. 1408/71 vai Nr. 883/2004. Otrkārt, pamatlieta neattiecas uz vecuma pensijas atteikumu vai samazinājumu, kuru prasītāja var pieprasīt par savu karjeru Savienības iestādēs, nedz arī uz ONP atteikumu, lai noteiktu Beļģijas sistēmas vecuma pensiju, ņemt vērā karjeras gadus, kas nostrādāti vienā iestādē, jo minētā karjera, tieši pretēji, ir tikusi ņemta vērā. LES 4. panta 3. punktā noteiktais lojālas sadarbības princips, kas nosaka savstarpējas saistības starp Savienību un tās dalībvalstīm, nav piemērojams šajā lietā, kuru nevar salīdzināt ar lietu, kurā taisīts spriedums Komisija/Beļģija (137/80, EU:C:1981:237), nedz ar lietu, kurā taisīts spriedums My (C‑293/03, EU:C:2004:821).
24.
Visbeidzot Beļģijas valdība uzskata, ka Hartas 34. pants arī nav piemērojams šajā lietā, ciktāl, no vienas puses, minētā norma rada vienkāršu principu, nevis tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē un, no otras puses, Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pantu nevar uzskatīt par tādu tiesību normu, kas īsteno Savienības tiesības.
b) Analīze
25.
Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas Savienības ierēdnis ir darba ņēmējs atbilstoši LESD 45. panta 1. punktam, ar nosacījumu, ka tas izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos ( 16 ). Šajā nolūkā Tiesa ir precizējusi, ka darbības laikposms starptautiskā iestādē, piemēram, Eiropas Savienības iestādē, nav pielīdzināms laikposmam, kas īstenots citas dalībvalsts civildienestā, un tādēļ tas nav uzskatāms par tādu, kas pats par sevi radītu saikni ar kādu no situācijām, kādas ir paredzētas minētajā Līguma noteikumā ( 17 ).
26.
Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un lietas materiāliem izriet, ka Beļģijas pilsone A. Wojciechowski vienmēr ir dzīvojusi un strādājusi Beļģijā ( 18 ) vispirms kā darba ņēmēja privātajā sektorā, tad – Komisijas dienestā. Viņa nekad savā profesionālajā karjerā nebija ieguvusi migrējoša darba ņēmēja statusu. Tāpēc viņas situācijai, kura nepārtraukti risinājusies vietējā mērogā, nav piemērojams LESD 45. panta 1. punkts ( 19 ).
27.
Turklāt, kā to pareizi ir norādījusi iesniedzējtiesa un Beļģijas valdība, A. Wojciechowski situācijai laikā, kad viņa bija nodarbināta Komisijas dienestā, nav piemērojama arī Regula Nr. 1408/71 vai Regula Nr. 883/2004. Tiesa attiecībā uz to ir precizējusi, ka “[Savienības] ierēdņi nav uzskatāmi par darbiniekiem Regulas Nr. 1408/71 izpratnē, jo uz viņiem neattiecas valsts tiesību akti par sociālo nodrošinājumu, kā tas ir prasīts minētās regulas 2. panta 1. punktā, kurā ir definēta tās piemērojamības personām joma” ( 20 ).
28.
No Tiesas judikatūras arī izriet, ka ierēdņa situācijai Savienības tiesības nav piemērojamas tikai tāpēc vien, ka ar to pašreiz vai iepriekš ir pastāvējusi nodarbinātības saikne ( 21 ).
29.
Tādējādi tas, ka A. Wojciechowski ir pensionēta ierēdne, neļauj automātiski secināt, ka pastāv saikne ar Savienības tiesībām. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka, lai arī šajā nolūkā viņai ir piemērojami Civildienesta noteikumi, proti, tiesību akts, “kas uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojams visās dalībvalstīs” ( 22 ), kas saista dalībvalstis, “ciktāl to sadarbība ir nepieciešama tā īstenošanai” ( 23 ), tomēr ir skaidrs, ka neviena to norma tieši neregulē pamatlietā pastāvošo faktisko situāciju.
30.
It īpaši ne no vienas Civildienesta noteikumu normas nevar izsecināt aizliegumu dalībvalstīm ņemt vērā Savienības pensiju, kas bijušajam Savienības ierēdnim pienākas, piemērojot valsts tiesību normu, kas rada tiesības uz pensiju, kuras minētais ierēdnis varētu pieprasīt saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem, augšējās robežas noteikšanu. Savukārt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesības neietekmē dalībvalstu kompetenci to sociālā nodrošinājuma sistēmu organizēšanā un ka, lai arī taisnība, ka izmantojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības ( 24 ), tomēr, nepastāvot saskaņošanai Savienības līmenī, katras dalībvalsts tiesību aktos ir jānosaka, pirmkārt, nosacījumi par tiesībām vai pienākumiem iesaistīties sociālā nodrošinājuma sistēmā un, otrkārt, nosacījumi, kas sniedz tiesības saņemt pabalstus ( 25 ).
31.
Protams, var apgalvot, ka Beļģijas tiesiskais regulējums ietekmē iespēju pārskaitīt tiesības uz pensiju, kas paredzētas Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktā, ciktāl, ja šī iespēja nav izmantota, tiesības uz pensiju, kas iegūtas Beļģijas pensiju sistēmā pirms stāšanās Savienības dienestā, var tikt zaudētas, tādējādi de facto transformējot šo iespēju pienākumā, pārkāpjot minētās normas skaidro formulējumu. Tomēr pamatlietā A. Wojciechowski sūdzas par to, ka Beļģijas sistēmā viņai netika atzīta nekāda vecuma pensija par periodiem, kad viņa veica iemaksas šajā sistēmā, bet nesūdzas par šķērsli pārskaitījuma mehānisma darbībā, kas paredzēts attiecīgajā Civildienesta noteikumu normā, kuras mērķis ir tikai ļaut kapitālu, kas pārstāv valsts sistēmā iegūtās tiesības uz pensiju, konvertēt gados Savienības pensiju sistēmā, no kuras A. Wojciechowski turklāt ir skaidri atteikusies.
32.
Tomēr ir jāuzsver, ka ar uzdotā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa jautā par to, kā prasītājas situācijai pamatlietā būtu piemērojama Tiesas judikatūra, kas pasludināta ar spriedumiem Komisija/Beļģija (137/80, EU:C:1981:237) un My (C‑293/03, EU:C:2004:821) un nesen apstiprināta spriedumā Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54), saskaņā ar kuru lojālas sadarbības un palīdzības pienākums, kas dalībvalstīm ir pret Savienību un kas izteikts pienākumā atbilstoši EKL 10. pantam (tagad LES 4. panta 3. punkts), veicināt tās mērķu sasniegšanu ir pretrunā tādam valsts tiesiskajam regulējumam, kurš var atturēt veikt profesionālu darbību Savienības iestādē, tai apgrūtinot valsts ierēdņu nodarbināšanu ( 26 ).
33.
Iesniedzējtiesa uzskata, ka ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu un tā piemērošanu, ko ONP veica A. Wojciechowski gadījumā, var tikt pārkāpts minētais lojālas sadarbības un palīdzības pienākums, kā Tiesa to ir interpretējusi un piemērojusi šajā judikatūrā.
34.
Šādos apstākļos man nešķiet apstrīdama Tiesas kompetence atbildēt uz šo prejudiciālā jautājuma daļu. Šāda kompetence ir netieši apstiprināta spriedumā Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54), kurā Tiesa atbildēja uz līdzīgu Cour du travail de Bruxelles uzdotu jautājumu par Beļģijas tiesiskā regulējuma attiecībā uz bezdarbnieka pabalstiem piemērošanu tiesvedībā starp ONP un bijušo Savienības līgumdarbinieku, kura situācijā, gluži tāpat kā A. Wojciechowski situācijā, nebija citas saiknes ar Savienības tiesībām ( 27 ).
35.
Beļģijas valdības arguments par to, ka pamatlieta nelīdzinās lietām, kurās tika taisīti spriedumi Komisija/Beļģija (137/80, EU:C:1981:237) un My (C‑293/03, EU:C:2004:821), tādējādi, ka Tiesas noteiktie principi šajos spriedumos neesot piemērojami A. Wojciechowski situācijā, attiecas uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pēc būtības un tādējādi nevar ietekmēt Tiesas kompetenci atbildēt uz to.
36.
Attiecībā uz prejudiciālā jautājuma otro daļu par Hartas 34. panta interpretāciju, es uzskatu, ka, ja nav citas saiknes ar Savienības tiesībām, Hartas piemērošanu un attiecīgi Tiesas kompetenci atbildēt uz šo jautājuma daļu nevarētu konstatēt tikai tad, ja 32. punktā minētā Tiesas judikatūra būtu piemērojama A. Wojciechowski situācijai ( 28 ).
2) Par prejudiciālā jautājuma pieņemamību
37.
Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu sevi par kompetentu, Beļģijas valdība apstrīd uzdotā jautājuma pieņemamību, kas, tāsprāt, ir pilnībā hipotētisks, jo iesniedzējtiesa vēršanos Tiesā ir pamatojusi ar praksē nepārbaudītu pieņēmumu, kurš neatbilst pamatlietai, saskaņā ar kuru Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pants “varētu apgrūtināt zināmu darba stāžu sasniegušu ierēdņu, Beļģijas pilsoņu, nodarbināšanu Eiropas Kopienā”.
38.
Šajā ziņā es tikai norādīšu, ka 32. punktā minētā judikatūra pamatā ir balstīta konstatējumā, ka pastāv risks kavēt Savienību izpildīt tās uzdevumu, ņemot vērā tādu valsts tiesisko regulējumu piemērošanu, kas var atturēt noteiktas darba ņēmēju kategorijas no strādāšanas Eiropas civildienestā. Izsakot Beļģijas valdības apstrīdēto pieņēmumu, iesniedzējtiesa nebūt neiekļauj pamata lietā kādu svešu elementu, bet tikai vēlas noskaidrot un jautā Tiesai, vai pamatlietas apstākļos pastāv minētais risks, un – par nosacījumiem, kas vajadzīgi, lai piemērotu iepriekš minēto judikatūru.
B – Par lietas būtību
1) Par prejudiciālā jautājuma pirmo daļu: lojālas sadarbības princips
39.
Ar sava prejudiciālā jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai lojālas sadarbības princips ir pretrunā tam, ka dalībvalsts samazina vai pat atsaka darba ņēmējam pienākošos vecuma pensiju saskaņā ar pakalpojumiem, kas sniegti atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību aktiem, ja kopējie karjeras gadi, kas nostrādāti šajā valstī un Eiropas iestādēs, pārsniedz valsts tiesību aktos noteikto vienu karjeras vienību.
a) Tiesai iesniegtie apsvērumi
40.
Beļģijas valdība apgalvo, ka uz iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma daļu par LES 4. panta 3. punkta interpretāciju ir jāatbild noliedzoši. Minētā valdība uzskata, ka lojālas sadarbības princips, kā Tiesa to interpretējusi 32. punktā minētajos spriedumos, nav piemērojams pamatlietā, kas neskar valsts iestāžu atteikumu ņemt vērā darba ņēmēja karjeras gadus Savienībā, lai noteiktu tā vecuma pensiju Beļģijas sistēmā. A. Wojciechowski gadījumā šī karjera ir tikusi ņemta vērā. Tomēr LES 4. panta 3. punktā esot noteikts savstarpējs lojālas sadarbības pienākums starp Savienību un dalībvalstīm.
41.
Beļģijas valdība turklāt apgalvo, ka, pat ja pieņemtu, ka pamatlietā ir piemērojams lojālas sadarbības princips, Beļģijas tiesību aktos paredzētais noteikums par vienu karjeras vienību nevarētu to pārkāpt. Šajā nolūkā minētā valdība norāda, ka šis princips nevar radīt priekšrocības tādām personām, kuras bijušas darba ņēmēji, pirms pabeigušas pilnu karjeru kā ierēdņi Savienībā, salīdzinājumā ar citiem darba ņēmējiem, it īpaši tiem, kas nostrādājuši jauktu karjeru. Noteikums par vienu karjeras vienību balstoties leģitīmā pamatā par izdevumu kontroli pensiju sektorā un principā par darba ņēmēju, kas nostrādājuši jauktu karjeru, vienlīdzību. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesības neietekmē dalībvalstu kompetenci organizēt to sociālā nodrošinājuma sistēmas un tām ir pienākums, ja nav veikta saskaņošana Savienības līmenī, pieņemt nosacījumus par tiesībām vai pienākumu iesaistīties sociālā nodrošinājuma sistēmā, kā arī nosacījumus, kas sniedz tiesības uz pabalstiem.
42.
Komisija norāda, ka, ja Regula Nr. 883/2004 būtu piemērojama pamatlietā, Beļģijas iestādes nebūtu varējušas piemērot noteikumu par vienu karjeras vienību A. Wojciechowski, jo ar to būtu ticis pārkāpts princips par dažādu apdrošināšanas laikposmu apvienošanu un tas būtu bijis pretrunā nepārklāšanās noteikumu garam, kas ir paredzēti minētajā regulā ( 29 ). Komisija uzskata, ka līdzīgs risinājums ir nepieciešams attiecībā uz lojālas sadarbības pienākumu, kas Beļģijas Karalistei jāievēro saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu. Šajā nolūkā Komisija, pirmkārt, norāda, ka noteikums par vienu karjeras vienību var traucēt un tādējādi atturēt veikt profesionālu darbību Savienības iestādē, ciktāl, pieņemot darbu šādā iestādē, minētais darba ņēmējs zaudēs aizsardzību pret Beļģijas tiesību aktos noteikto nepārklāšanās noteikumu, kuru nevarētu izmantot pret viņu, ja viņš būtu izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos citā dalībvalstī. Otrkārt, tā uzsver, ka no judikatūras izriet, ka mērķis Savienības iestādēs pieņemt darbā kvalificētu personālu, kas ir mērķis, kura īstenošanā dalībvalstis atbalsta Savienību saskaņā ar lojālas sadarbības principu, rada būtisku Tiesas judikatūras principu, proti, principu, atbilstoši kuram personas, kura strādājusi valsts dienestā dalībvalstī, tiesības uz sociālo nodrošinājumu nedrīkstētu ciest tāpēc, ka tā ir strādājusi Eiropas iestādēs. Komisija uzskata, ka atšķirības, kas pastāv starp pamatlietu un lietu, kurā tika taisīts spriedums My (C‑293/03, EU:C:2004:821), neļauj izdarīt secinājumus, kas atšķirtos no Tiesas secinājumiem šajā spriedumā. Turklāt Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a panta piemērošana šajā lietā nozīmētu to, ka A. Wojciechowski zaudētu savas Beļģijas pensiju sistēmā iemaksātās sociālās iemaksas.
43.
Tiesas sēdē Komisija vēlāk precizēja savu nostāju, norādot, ka Savienības ierēdņa situācija ir jāpielīdzina migrējoša darba ņēmēja situācijai, pat ja tas nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos. Judikatūru, kas norādīta 32. punktā, Tiesa esot izstrādājusi, lai apietu iespējamos šķēršļus piemērot Savienības ierēdņiem principus, kas izriet no Līguma noteikumiem par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.
44.
Balstoties tostarp uz spriedumu Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54), kā arī uz ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumiem lietā Časta (C‑166/12, EU:C:2013:443), A. Wojciechowski tiesas sēdē apgalvoja, ka LES 4. panta 3. punkts saistībā ar Civildienesta noteikumiem nosaka principu, saskaņā ar kuru ir jāgarantē tādu sociālo pabalstu nepārtrauktība, kas uzkrāti ar Savienības ierēdņa valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā veiktajām iemaksām.
b) Analīze
45.
Uzreiz būtu jānoraida Beļģijas valdības arguments, kas balstīts lojālas sadarbības principa savstarpējā raksturā. Ja es pareizi saprotu šo argumentu, minētā valdība uzskata, ka saskaņā ar šādu savstarpējību nevar apstrīdēt vienlaikus to, ka dalībvalsts nav ņēmusi vērā darba ņēmēja nodarbinātības laikposmu Savienības iestādē, lai noteiktu tā sociālās tiesības saskaņā ar valsts sistēmu, kā lietās, kurās tika taisīti spriedumi My (C‑293/03, EU:C:2004:821) un Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54), un to, ka tā to ir ņēmusi vērā, kā pamatlietā.
46.
Noteikti nav apstrīdams tas, ka LES 4. panta 3. punktā paredzētais lojālas sadarbības princips, kā īpaši ir norādīts šīs tiesību normas pirmajā daļā ( 30 ), ietver savstarpējas palīdzības pienākumu starp Savienību un tās dalībvalstīm. No tā izriet, ka šā principa pārkāpums var notikt, ja nav nodrošināts šāds savstarpīgums, jo īpaši, ja sadarbības pienākums vienpusēji gulstas uz dalībvalstīm, vai arī tad, ja šā pienākuma saturs ir noteikts tā, lai iejauktos dalībvalstīm rezervētajās kompetencēs.
47.
Tomēr pamatlietas kontekstā tas tā nav.
48.
Šajā ziņā es norādu, no vienas puses, ka 32. punktā minētā judikatūra principā attiecas uz jebkuru valsts tiesisko regulējumu vai praksi, kas, nenodrošinot to darba ņēmēju sociālo tiesību nepārtrauktību, kuri daļu savas karjeras ir nostrādājuši Savienības iestādē, var atturēt no stāšanās tās dienestā un attiecīgi padarīt grūtāku Savienības personāla pieņemšanu darbā. Tā kā šāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse tiek novērtēta vienīgi atbilstoši tās ietekmei, no tā izriet, ka minētā judikatūra var skart gan dalībvalsts iestāžu atteikumu ņemt vērā periodus, kurus darba ņēmējs kā ierēdnis nostrādājis Savienības iestādē, lai iegūtu tiesības, kas noteiktas minētās valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, gan arī, kā tas ir A. Wojciechowski gadījumā, šo pašu periodu ņemšanu vērā, lai samazinātu vai pat atceltu tiesības, kuras darba ņēmējs ir ieguvis saskaņā ar minēto sistēmu ( 31 ). Šāds secinājums izriet no 32. punktā minētās judikatūras pamatā esošās loģikas, un to nevar uzskatīt par pretēju lojālas sadarbības principa savstarpējam raksturam.
49.
No otras puses, lai arī ir taisnība, kā to norāda Beļģijas valdība, ka Savienības tiesības neietekmē dalībvalstu kompetenci organizēt to sociālā nodrošinājuma sistēmas un, ja Savienības līmenī nav veikta saskaņošana, katras dalībvalsts tiesību aktos ir jānosaka apstākļi pabalstu piešķiršanai sociālā nodrošinājuma jomā, tomēr īstenojot šo kompetenci dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības ( 32 ), tostarp principi, ko Tiesa 32. punktā minētajā judikatūrā ir izsecinājusi no lojālas sadarbības principa saistībā ar Civildienesta noteikumiem.
50.
Tāpat mani nepārliecina Komisijas arguments, saskaņā ar kuru ir jānodrošina paralēlisms starp risinājumiem, kas rodas, no vienas puses, no Līguma noteikumu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas un, no otras puses, no 32. punktā minētās Tiesas judikatūras par lojālas sadarbības principa piemērošanu ( 33 ).
51.
Pirmkārt, kā to tiesas sēdē pamatoti norādīja Beļģijas valdība, spriedumā My (C‑293/03, EU:C:2004:821, 42. punkts) Tiesa skaidri norādīja, ka darba periods starptautiskas organizācijas dienestā, piemēram, Savienības dienestā, piemērojot LESD 45. pantu, nevar tikt pielīdzināts periodam, kas nostrādāts citas dalībvalsts dienestā, tādējādi skaidri nodalot migrējoša darba ņēmēja situāciju no tāda ierēdņa situācijas, kurš nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.
52.
Otrkārt, kā es to izklāstīju 27. punktā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka uz Savienības ierēdņu situāciju nav attiecināmas regulas, kas pieņemtas, pamatojoties uz LESD 48. pantu, lai koordinētu dalībvalstu tiesību aktus sociālā nodrošinājuma jomā, arī tad, ja minētie ierēdņi ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.
53.
Treškārt, kā Tiesa ir precizējusi spriedumos Komisija/Luksemburga (315/85, EU:C:1987:569, 21. punkts) un Časta (C‑166/12, EU:C:2013:792, 30. punkts) attiecībā uz Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, to normas neparedz saskaņot vai koordinēt dažādus valsts noteikumus pensiju jomā.
54.
Ceturtkārt, nosakot principu, saskaņā ar kuru dalībvalsts, kas pieņem tiesisko regulējumu, kurš var atturēt veikt profesionālu darbību Savienības iestādē, pārkāpj lojālas sadarbības pienākumu, interpretējot to apvienojumā ar Civildienesta noteikumu normām, 32. punktā minētā judikatūra ir vērsta uz to, lai novērstu šķēršļus, ko šādi valsts tiesiskie regulējumi var radīt Savienības personāla pieņemšanai darbā atbilstoši mērķim, kas noteikts Civildienesta noteikumu 27. panta pirmajā daļā ( 34 ). Tādējādi, ņemot vērā tās jēgu, minētās judikatūras piemērošanā nevar neņemt vērā pārbaudi, kuras mērķis ir noteikt, vai attiecīgais tiesiskais regulējums tiešām var “apgrūtināt” šādu nodarbināšanu ( 35 ).
55.
Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda, vai attiecīgais tiesiskais regulējums pamatlietā var atturēt no profesionālas darbības veikšanas Savienības iestādē 32. punktā minētās judikatūras izpratnē.
56.
Šajā nolūkā jāatgādina, ka Tiesa jau ir nolēmusi, ka lojālas sadarbības principam apvienojumā ar Civildienesta noteikumu normām ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurš var apgrūtināt zināmu darba stāžu sasniegušu darba ņēmēju nodarbināšanu Savienības iestādēs ( 36 ), kā arī tāds valsts tiesiskais regulējums, kurš var kavēt pagaidu darbinieku pieņemšanu darbā kādā no šīm iestādēm ( 37 ).
57.
Pamatlietās, kurās pieņemti šie nolēmumi, darba laika periodi Savienības iestāžu dienestā nebija ņemti vērā, lai sniegtu tiesības uz attiecīgās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstiem, uz kuriem attiecīgajai personai būtu tiesības, ja šajos periodos tā būtu bijusi piesaistīta minētajai sistēmai. Savukārt mūs interesējošā prejudiciālā nolēmuma procedūrā, aprēķinot prasītājas pamatlietā Beļģijas izdienas pensiju, viņas karjera Savienībā bija ņemta vērā. Šis apstāklis tomēr nepamato atšķirīgu risinājumu, ja šāda vērā ņemšana izraisa tādu pašu rezultātu samazināt vai pat atcelt tiesības uz pensiju, kas A. Wojciechowski pienāktos no Beļģijas sistēmas, ja viņa nebūtu strādājusi Savienības iestādē.
58.
Izredzes zaudēt šādas priekšrocības principā var atturēt darba ņēmēju, kas sasniedzis zināmu darba stāžu Beļģijas pensiju sistēmā, pieņemt darbu Savienības iestādē vai likt tam atstāt dienestu, kurā tas strādā, pirms viņš tajā nostrādājis pilnu karjeru. Tādējādi attiecīgajā tiesiskajā regulējumā pamatlietā nav ņemts vērā lojālas sadarbības princips apvienojumā ar Civildienesta noteikumu normām, tāpat kā tiesiskajos regulējumos, par kuriem bija runa lietās, kurās tika taisīts spriedums My (C‑293/03, EU:C:2004:821) un rīkojums Ricci un Pisaneschi (C‑286/09 un C‑287/09, EU:C:2010:420).
59.
Tomēr ir jāatzīmē, ka ne jau Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pantā paredzētā vienas karjeras vienības noteikuma piemērošana izraisīja visu to tiesību uz pensiju zaudējumu, uz kurām A. Wojciechowski būtu varējusi pretendēt, ja viņa būtu palikusi piesaistīta Beļģijas darba ņēmēju sistēmai attiecībā uz visu savu karjeru, bet gan drīzāk tas bija veids kā ONP aprēķināja to daļu, kas izsaka Savienības pensijas lielumu, pielīdzinot 35 gadus ilgu karjeru Savienības iestādē pilnai karjerai (45/45 daļas) Beļģijas sistēmā. Prasītājas pamatlietā tiesības uz pensiju saskaņā ar Beļģijas sistēmu vispār nebūtu ietekmētas, ja ONP būtu pieņēmis, ka 35 gadi, ko tā nostrādāja Komisijas dienestā, ir līdzvērtīgi 35/45 daļām, un tādējādi būtu secinājis, ka viņas kopējā karjera ir 48/45 daļas, pārsniedzot vienu karjeras vienību tikai par 3 gadiem. No tā izriet, ka lojālas sadarbības principu apvienojumā ar Civildienesta noteikumiem nepārkāpj noteikums par vienu karjeras vienību, bet to pārkāpj Beļģijas iestāžu izmantotā metode, lai aprēķinātu atbilstību starp Beļģijas pensiju un Savienības pensiju.
60.
Tiesas sēdē Beļģijas valdība it īpaši norādīja, ka ierēdnis, kurš stājas Savienības dienestā, atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktam ir tiesīgs pēc štata ierēdņa statusa iegūšanas, bet pirms tiesību saņemt izdienas pensiju iegūšanas Civildienesta noteikumu 77. panta izpratnē iemaksāt Savienībai izdienas pensijas tiesību, kas iegūtas, pamatojoties uz savu iepriekšējo darbību, kapitāla vērtību, kas atjaunināta līdz faktiskajam pārskaitījuma datumam. Minētā valdība uzskata, ka tas, ka A. Wojciechowski neizmantoja šo iespēju, izraisīja to, ka viņa zaudēja savas tiesības uz pensiju atbilstoši Beļģijas sistēmai.
61.
Šajā ziņā ir taisnība, kā to uzsver arī Beļģijas valdība, ka spriedumā Komisija/Beļģija (137/80, EU:C:1981:237) Tiesa precizēja, ka, attiecībā uz ierēdņiem nosakot tiesību uz pensiju pārskaitījumu sistēmu, ar iepriekš minēto Civildienesta noteikumu VIII pielikumā ietverto normu “ir paredzēts atvieglot pāreju no valsts privātā vai publiskā nodarbinātības sektora uz Kopienu administrāciju un tādējādi garantēt Kopienām labākas iespējas izvēlēties kvalificētu personālu ar atbilstošu profesionālo pieredzi” ( 38 ). Tomēr šādas iespējas izmantošana ļauj tikai iemaksu periodus valsts sistēmā konvertēt gados Savienības pensiju sistēmā. No tā izriet, ka gadījumā, ja ierēdnis, kas tāpat kā prasītāja pamatlietā, ir valsts pensiju sistēmā veicis iemaksas par ievērojamu skaitu gadu, pirms pabeidzis pilnu karjeru Savienības iestādē, šāds pārskaitījums, protams, sniedz tam priekšrocības ātrāk sasniegt savas Savienības izdienas pensijas maksimālo apmēru, tomēr tam liedz iespēju papildus šai pensijai saņemt pensiju no valsts sistēmas, pamatojoties uz iemaksām, ko tas veicis valsts sistēmā. Tomēr, lai arī tā ļauj atvieglot pāreju no valsts darba uz Savienības darbu, šāda pārskaitījuma iespēja tomēr neizslēdz trūkumus, kas rodas šādam ierēdnim, piemērojot tiesisko regulējumu pamatlietā. Turklāt, kā tiesas sēdē pareizi norādīja Komisija, Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punkts paredz vienkāršu iespēju par labu ierēdnim un šīs iespējas neizmantošanu nevar saistīt ar to tiesību zaudēšanu, kuras ierēdnis ir ieguvis pēc valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā veiktajām iemaksām.
62.
Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, es uzskatu, ka uz Tribunal du travail de Bruxelles uzdoto prejudiciālo jautājumu, ciktāl tas attiecas uz LES 4. panta 3. punktu, ir jāatbild tādējādi, ka šī norma, lasot to apvienojumā ar Civildienesta noteikumu normām, nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka vecuma pensija, kas darba ņēmējam pienākas saskaņā ar atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību aktiem veiktajām iemaksām, tiek samazināta vai pat atcelta, ja šī darba ņēmēja karjeras gadu kopums minētajā dalībvalstī un kā Eiropas ierēdnim, kurš norīkots dienestā šajā pašā dalībvalstī, pārsniedz vienu karjeras vienību, ciktāl, ņemot vērā tās daļas aprēķina metodi, kas izsaka Savienības maksājamās pensijas lielumu, šāds samazinājums ir lielāks par to, kas būtu ticis piemērots, ja minētā darba ņēmēja karjera kopumā būtu veikta kā darba ņēmējam attiecīgajā dalībvalstī.
63.
Attiecībā uz Komisijas iebildumu par prasītājas pamatlietā iespēju attiecībā pret Beļģijas iestādēm atsaukties uz pienākumu, kas dalībvalstīm izriet no lojālas sadarbības principa apvienojumā ar Civildienesta noteikumu normām, atvieglot Savienības uzdevuma izpildi, piemērojot to tiesisko regulējumu sociālā nodrošinājuma jomā, neatturēt no profesionālās darbības veikšanas vienā no šīm iestādēm, jānorāda, ka spriedumos My (C‑293/03, EU:C:2004:821) un Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54) Tiesa netieši atzina, ka šāds pienākums var radīt tiešas tiesiskas sekas attiecībās starp dalībvalstīm un to subjektiem. Attiecībā uz pārējo es atsaucos uz 26. zemsvītras piezīmi savos secinājumos lietā Melchior (C‑647/13, EU:C:2014:2301).
2) Par prejudiciālā jautājuma otro daļu: Hartas 34. pants
64.
Ņemot vērā manis ieteikto atbildi uz prejudiciālo jautājumu, ciktāl tas attiecas uz lojālas sadarbības principu, arī šā jautājuma vērtēšana, ņemot vērā Hartas 34. panta 1. punktu, šķiet nelietderīga.
65.
Turklāt, ja Tiesa, pretēji tam, kas ir ierosināts šajos secinājumos, uzskatītu, ka šis princips pamatlietā nav piemērojams, arī Harta nebūtu piemērojama. Būtībā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras regulē ar Savienības tiesībām, taču ne ārpus šādām situācijām ( 39 ). Kā Tiesa to ir precizējusi spriedumā Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105), nevar pastāvēt tādi gadījumi, kas attiektos uz Savienības tiesībām bez iepriekš minēto pamattiesību piemērošanas. Tādēļ Savienības tiesību piemērojamība nozīmē arī Hartā garantēto pamattiesību piemērošanu ( 40 ). Turpretī, ja tiesiskā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, Tiesas kompetencē nav to izskatīt, un attiecīgā gadījumā ar tām Hartas normām, uz kurām ir izdarīta atsauce, atsevišķi nevar pamatot šo kompetenci ( 41 ). Šajā gadījumā ir skaidrs, ka ar valsts tiesību aktiem pamatlietā, definējot darba ņēmēju izdienas pensijas pabalstu aprēķināšanas noteikumus, netiek īstenots Savienības atvasināto tiesību akts. Turklāt no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka A. Wojciechowski tiesiskā situācija ir tīri iekšēja un uz to tieši neattiecas nekādas Civildienesta noteikumu normas ( 42 ). No iepriekš minētā izriet, ka tikai tādā gadījumā, ja Tiesa, kā es to esmu ierosinājis, uzskatītu, ka LES 4. panta 3. punkts, lasot to apvienojumā ar Civildienesta noteikumu normām, ir piemērojams pamatlietā, A. Wojciechowski situāciju reglamentētu Savienības tiesības un tāpēc būtu piemērojama Harta.
66.
Visbeidzot gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, kā to apgalvo Komisija, ka uz minēto pantu, lai arī tas ir piemērojams pamatlietā, A. Wojciechowski nevar atsaukties tiesā, no sprieduma Association de médiation sociale (C‑176/12, EU:C:2014:2) izriet, ka Harta vienalga būtu piemērojama ( 43 ). Tomēr es atgādinu, ka šajā pašā spriedumā Tiesa, pretēji tās nolemtajam spriedumā Kücükdeveci (C‑555/07, EU:C:2010:21) attiecībā uz Hartas 21. panta 1. punktā noteikto nediskriminācijas principu vecuma dēļ, uzskatīja, ka uz Hartas 27. pantu tiesā atsevišķi atsaukties nevar, jo tas pilnībā var stāties spēkā tikai pēc tam, kad ir precizēts Savienības tiesību vai valsts tiesību normās.
67.
Attiecībā uz lietas būtību es atsaucos mutatis mutandis uz apsvērumiem, kas izklāstīti manu secinājumu lietā Melchior (C‑647/13, EU:C:2014:2301) 60.–62. punktā. Neapšaubot dalībvalstu iespējas, īstenojot to kompetenci, organizēt savas sociālā nodrošinājuma sistēmas, paredzēt mehānismus pabalstu griestu noteikšanai vai noteikumus par pabalstu nepārklāšanos, valsts tiesiskais regulējums, kas tādās situācijās kā pamatlietā ļauj atcelt tiesības uz pensiju, ko darba ņēmējs ieguvis, balstoties uz tā valsts sistēmā veiktajām iemaksām, tikai tāpēc, ka viņš ir nostrādājis pilnu karjeru Savienības iestādē, kas tam sniedz tiesības saņemt Savienības pensiju par periodu, kas atšķiras no perioda, kura laikā tas veicis iemaksas valsts sistēmā, man nešķiet saderīgs ar Hartas 34. pantā noteiktajiem principiem.
V – Secinājumi
68.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Tribunal du travail de Bruxelles uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
LES 4. panta 3. punkts, lasot to apvienojumā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumiem, kas pieņemti ar Padomes 1968. gada 29. februāra Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68, ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, kā arī paredz īpašus Komisijas ierēdņiem uz laiku piemērojamus pasākumus, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES, Εuratom) Nr. 1080/2010, nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka vecuma pensija, kas darba ņēmējam pienākas saskaņā ar atbilstoši šīs dalībvalsts tiesību aktiem veiktajām iemaksām, tiek samazināta vai pat atcelta, ja šī darba ņēmēja karjeras gadu kopums minētajā dalībvalstī un kā Eiropas ierēdnim, kurš norīkots dienestā šajā pašā dalībvalstī, pārsniedz vienu karjeras vienību, ciktāl, ņemot vērā tās daļas aprēķina metodi, kas izsaka Eiropas Savienības izmaksājamās pensijas lielumu, šāds samazinājums ir lielāks par to, kas būtu ticis piemērots, ja minētais darba ņēmējs būtu nostrādājis visu karjeru kā darba ņēmējs attiecīgajā dalībvalstī.
( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.
( 2 ) OV L 56, 1. lpp.
( 3 ) OV L 311, 1. lpp., un kļūdu labojums – OV 2012, L 144, 48. lpp.
( 4 ) 1967. gada 27. oktobraMoniteur belge, 11246. lpp.
( 5 ) Iekļauts ar Karaļa 1983. gada 29. augusta Dekrēta Nr. 205, ar ko groza tiesību aktus attiecībā uz sociālā sektora pensijām (1983. gada 6. septembraMoniteur belge, 11096. lpp.), 2. pantu.
( 6 ) 1983. gada 27. oktobraMoniteur belge, 13650. lpp.
( 7 ) Saskaņā ar Karaļa 1983. gada 14. oktobra dekrēta 1. panta b) punktu konvertējamo summu veido, reizinot pensiju, kas piešķirta citā sistēmā, ar apgriezto daļu, kas noteikta Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a panta otrajā daļā, proti, apgriezto daļu, kas izsaka pensijas, kura saņemta citā sistēmā, lielumu. Ja šīs pensijas apmērs nav zināms, konvertējamā summa saskaņā ar vispārpieņemtu administratīvo praksi, ja vien nav pierādīts pretējais, ir vienāda ar 2,5 reizēm no vienreizējā maksājuma.
( 8 ) Ar vienreizējo maksājumu saprot 75 % no pārvērtētas strādnieka amatam fiksētas atlīdzības, kas ņemta vērā par vienu gadu pirms 1955. gada 1. janvāra (Karaļa 1983. gada 14. oktobra dekrēta 1. panta c) punkts).
( 9 ) Karaļa 1983. gada 14. oktobra dekrēta 10.a panta pirmā daļa un 3. panta ceturtā daļa.
( 10 ) No lietas materiāliem izriet, ka 2006. un 2007. gadā pēc A. Wojciechowski lūguma dažādi Beļģijas informācijas pakalpojumu dienesti aplēsa, ka, ja netiktu piemērots Karaļa dekrēta Nr. 50 10.a pants, viņai pienāktos pensija aptuveni EUR 200 apmērā.
( 11 ) Piemērojot Karaļa 1983. gada 14. oktobra dekrētu.
( 12 ) A. Wojciechowski arī iesniedza pretprasību, lai saņemtu kompensāciju par zaudējumiem, kas novērtēti ar 10/45 daļām no viņas pensijas, sākot no tās piešķiršanas brīža, un 13/45 daļām, sākot no 2013. gada jūlija, ko radījusi ONP kļūdainā rīcība.
( 13 ) OV 1971, L 149, 2. lpp.
( 14 ) OV L 166, 1. lpp.
( 15 ) Viņa balstās it īpaši uz spriedumiem Lustig (C‑244/97, EU:C:1998:619, 30. un 31. punkts), Larsy (C‑118/00, EU:C:2001:368), Tomaszewska (C‑440/09, EU:C:2011:114, 30. un 31. punkts), kā arī Bourgès‑Maunoury un Heintz (C‑558/10, EU:C:2012:418, 33. punkts).
( 16 ) Skat. it īpaši spriedumus Echternach un Moritz (389/87 un 390/87, EU:C:1989:130, 11. punkts), Schmid (C‑310/91, EU:C:1993:221, 20. punkts) un Ferlini (C‑411/98, EU:C:2000:530, 42. punkts).
( 17 ) Skat. spriedumu My (C‑293/03, EU:C:2004:821, 42. punkts).
( 18 ) Tiesas sēdē A. Wojciechowski pārstāvis ziņoja par viņas norīkošanu darbā Luksemburgā pirmajos divos Komisijā nostrādātajos gados. Tā kā šis fakts nav atspoguļots iesniedzējtiesas norādītajā lietas faktisko apstākļu izklāstā un tas arī neizriet no valsts lietas materiāliem, Tiesa to nevar ņemt vērā savā atbildē uz prejudiciālo jautājumu.
( 19 ) Skat. spriedumu Uecker un Jacquet (C‑64/96 un C‑65/96, EU:C:1997:285, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 20 ) Skat. spriedumus Ferlini (C‑411/98, EU:C:2000:530, 41. punkts) un My (C‑293/03, EU:C:2004:821, 35. punkts), kā arī rīkojumu Ricci un Pisaneschi (C‑286/09 un C‑287/09, EU:C:2010:420, 26. punkts).
( 21 ) Šajā ziņā skat. spriedumu Johannes (C‑430/97, EU:C:1999:293, 26.–29. punkts). Šajā gadījumā bija jānosaka, vai EK līguma 6. pantā noteiktais jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums nepieļauj to, ka dalībvalsts tiesības, kurās ir reglamentētas Kopienas ierēdņa un viņa bijušās laulātās šķiršanās sekas, izraisa to, ka pilsonības dēļ minētajam ierēdnim ir lielākas izmaksas nekā ierēdnim, kurš atrodas līdzīgā situācijā, bet kuram ir cita pilsonība. Tiesa pēc tam, kad tā bija atgādinājusi, ka šāds aizliegums aprobežojas ar Līguma piemērošanas jomu, secināja, ka nedz starptautisko privāto tiesību valsts normas, kas nosaka valsts materiālās tiesības, kuras piemērojamas attiecībā uz laulāto šķiršanās sekām, nedz arī valstu normas civiltiesību jomā, kas materiāltiesiski regulē šīs sekas, neietilpst šajā jomā. Tiesa tomēr neatzina, ka tā nebūtu kompetenta atbildēt uz prejudiciālo jautājumu, tomēr atbildēja uz to noliedzoši.
( 22 ) Skat. Regulas Nr. 259/68 11. pantu.
( 23 ) Skat. it īpaši spriedumus Komisija/Beļģija (137/80, EU:C:1981:237, 8. punkts) un Kristiansen (C‑92/02, EU:C:2003:652, 32. punkts).
( 24 ) Skat. it īpaši spriedumu Komisija/Portugāle (C‑255/09, EU:C:2011:695, 47.–49. punkts un tajos minētā judikatūra).
( 25 ) Skat. tostarp spriedumu Kristiansen (C‑92/02, EU:C:2003:652, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 26 ) Šajā ziņā skat. spriedumu Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54, 26. punkts).
( 27 ) Šajā ziņā skat. manus secinājumus šajā lietā (C‑647/13, EU:C:2014:2301,15. un nākamie punkti).
( 28 ) Šajā ziņā vēlos atsaukties uz 57.–59. punktu savos secinājumos lietā Melchior (C‑647/13, EU:C:2014:2301).
( 29 ) Komisija balstās tostarp uz spriedumu Larsy (C‑118/00, EU:C:2001:368).
( 30 ) Šī daļa ir jauninājums, salīdzinot ar EKL 10. pantu. Šīs normas un iepriekš EK līguma 5. panta ietekmē Tiesa jau ir atzinusi pienākuma par lojālu sadarbību starp dalībvalstīm un Savienības iestādēm savstarpējo raksturu. Šajā ziņā skat. rīkojumu Zwartveld u.c. (C‑2/88 IMM, EU:C:1990:440, 17.–21. punkts), spriedumus First un Franex (C‑275/00, EU:C:2002:711, 49. punkts), Īrija/Komisija (C‑339/00, EU:C:2003:545, 71. punkts), kā arī Vācija/Komisija (C‑344/01, EU:C:2004:121, 79.–81. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta A. Ticano [A. Tizzano] secinājumus lietā Īrija/Komisija (C‑339/00, EU:C:2003:70, 73. punkts).
( 31 ) Beļģijas valdība nevar pamatot savu argumentu ar spriedumu Časta (C‑166/12, EU:C:2013:792), kas tostarp attiecās uz sadarbības principa interpretāciju apvienojumā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 11. panta 2. punktu, un it īpaši tā 36. punktu, kurā Tiesa apstiprināja, ka vienīgi gadījumā, ja tāda kapitāla aprēķina nosacījumi, kas sniedz tiesības uz pensiju, kura iegūta valsts pensiju sistēmā, ko pārskaita uz Savienības sistēmu, balstoties uz minēto pantu, “ievērojami atšķiras no valsts pensiju sistēmas būtības, principiem un noteikumiem, radot ierēdnim labvēlīgu vai nelabvēlīgu stāvokli, attiecīgās dalībvalsts tiesiskais regulējums var radīt LESD 45. pantā garantētās darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķērsli vai būt pretrunā LES 4. panta 3. punktā paredzētajiem pienākumiem” (mans izcēlums). Papildus grūtībām saprast apgalvojumu, saskaņā ar kuru tādas aprēķina metodes piemērošana, kas sniedz priekšrocības darba ņēmējam, tam pārejot Savienības dienestā, var radīt šķērsli brīvai pārvietošanai vai tikt uzskatīta par pretēju lojālas sadarbības principam, man nešķiet, ka šis punkts varētu tikt lasīts, kā to vēlas minētā valdība, kā atsauce uz lojālas sadarbības pienākuma, kas noteikts LES 4. panta 3. punktā, savstarpējo raksturu un ierobežojumu 32. punktā minētās judikatūras piemērošanai. Patiesībā minētās judikatūras nozīme šajā spriedumā tika noraidīta, jo nebija pierādījumu par aprēķina metodes diskriminējošo raksturu, ko paredz valsts tiesību akti par sliktu Savienības ierēdņiem (it īpaši bez iepriekš minētā 36. punkta skat. 38. punktu spriedumā Časta, C‑166/12, EU:C:2013:792).
( 32 ) Šajā ziņā skat. it īpaši spriedumus Kristiansen (C‑92/02, EU:C:2003:652, 31. punkts), Elchinov (C‑173/09, EU:C:2010:581, 40. punkts) un Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54, 21. punkts).
( 33 ) Es tomēr norādu, ka šāda argumenta izmantošanai būtu nenoliedzama priekšrocība pielīdzināt tāda Savienības ierēdņa situāciju, kurš bijis norīkots dienestā citā dalībvalstī, nevis savas izcelsmes valstī, tāda ierēdņa situācijai, kurš nekad nav atstājis šo valsti.
( 34 ) Saskaņā ar šo noteikumu “iecelšana amatā ir virzīta uz to, lai iestāde saņemtu pakalpojumus, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodprātīgākie ierēdņi, kas iecelti amatā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un izraudzīti no Savienības dalībvalstu pilsoņiem”.
( 35 ) Visbeidzot skat. spriedumu Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54, 27. punkts).
( 36 ) Ciktāl, piemērojot šo tiesisko regulējumu, darba ņēmējs, kurš iepriekš bijis piesaistīts valsts pensiju sistēmai, pieņemot darbu Savienības iestādē, riskētu zaudēt iespēju saņemt saskaņā ar šo sistēmu piešķirto vecuma pabalstu, uz kuru tam būtu tiesības, ja tas nebūtu pieņēmis šo darbu, skat. spriedumu My (C‑293/03, EU:C:2004:821, 45.–48. punkts) un rīkojumu Ricci un Pisaneschi (C‑286/09 un C‑287/09, EU:C:2010:420, 28.–34. punkts).
( 37 ) Skat. spriedumu Melchior (C‑647/13, EU:C:2015:54, 27. punkts). Savukārt spriedumā Thitier (C‑333/88, EU:C:1990:131, 16. punkts) Tiesa nosprieda, ka valsts tiesību aktos paredzētās nodokļu priekšrocības, no kuras nevarēja gūt labumu Kopienas darbinieki un ierēdņi, zaudēšana var atturēt no stāšanās Kopienas iestāžu dienestā vai dienesta turpināšanas un attiecīgi ietekmēt minēto iestāžu darbu. Tāpat manos secinājumos lietā Gysen (C‑449/06, EU:C:2007:663, 54.–61. punkts) es izslēdzu šādu preventīvu ietekmi attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram valsts iestādes, kuras kompetencē ir izmaksāt ģimenes pabalstus par pašnodarbinātas personas apgādībā esošiem bērniem, aprēķinot pabalstu apmērus, neņem vērā šīs pašnodarbinātās personas bērnu, par kuru tiek saņemti ģimenes pabalsti, pamatojoties uz Civildienesta noteikumiem, lai noteiktu šīs pašnodarbinātās personas pārējo bērnu pakāpes, kuras atbilstoši šim valsts tiesiskajam regulējumam ietekmē par šiem bērniem izmaksājamo ģimenes pabalstu apmēru.
( 38 ) Skat. 11. punktu.
( 39 ) Skat. spriedumu Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 19. punkts). Skat. arī spriedumu Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281, 33. punkts).
( 40 ) Skat. spriedumus Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 21. punkts) un Pfleger u.c. (C‑390/12, EU:C:2014:281, 34. punkts).
( 41 ) Skat. spriedumu Åkerberg Fransson (C‑617/10, EU:C:2013:105, 22. punkts).
( 42 ) Skat. 26.–31. punktu.
( 43 ) Skatīt minētā sprieduma 30.–41. punktu.
Full & Egal Universal Law Academy