ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA
[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 3. septembrī ( 1 )
Lieta C‑440/14 P
National Iranian Oil Company (NIOC)
pret
Padomi
“Apelācija — Ierobežojoši pasākumi pret Irānu — Personu un organizāciju, kurām ir piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana, saraksts — Apelācijas sūdzības prasītāja nosaukuma iekļaušana — Juridiskais pamats — LESD 215. pants — LESD 291. panta 2. punkts — Iebilde par prettiesiskumu — Interese celt prasību”
1.
Šī apelācijas sūdzība ir vērsta pret Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru ir noraidīta prasība atzīt par prettiesisku NIOC iekļaušanu to personu un organizāciju sarakstā, kuru līdzekļi ir tikuši iesaldēti, ņemot vērā [šīs organizācijas] sniegto atbalstu valdībai, attiecībā pret kuru Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pieņemto rezolūciju ietvaros ir noteikti ierobežojoši pasākumi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja – Irānas valsts uzņēmums, kas darbojas naftas un dabasgāzes sektorā, – apstrīd pret to noteikto ierobežojošo pasākumu, formulējot sešus prasības pamatus, ar kuriem tā būtībā iebilst, pirmkārt, pret nepareizu juridisko pamatu, kas ir ļāvis Padomei pieņemt noteikumu, saskaņā ar kuru tai ticis piemērots minētais pasākums, un, otrkārt, pret [šā pasākuma] piemērošanai izmantotā kritērija neprecizitāti un nekonkrētību.
2.
Šajā kontekstā Tiesai ir iespēja precizēt, ar kādiem nosacījumiem ierobežojoša pasākuma apstrīdēšanas gadījumā var atsaukties uz procesuāliem trūkumiem vai trešo personu tiesību aizskārumu, lai izvirzītu iebildi par vispārpiemērojamas tiesību normas, uz kuru pamatojas šis pasākums, prettiesiskumu.
3.
Tiesai arī tiek sniegta iespēja izvērst savu sākuma stadijā esošo judikatūru saistībā ar LESD 291. pantā noteiktajām īstenošanas pilnvarām, šajā gadījumā – pretstatā pilnvarām, kas ar LESD 215. pantu ir piešķirtas Padomei.
I – Priekšvēsture un atbilstošās tiesību normas
4.
Ar 2010. gada 9. jūnija Rezolūciju 1929 (2010) Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome paplašināja savās rezolūcijās 1737 (2006), 1747 (2007) un 1803 (2008) noteikto ierobežojošo pasākumu apjomu, paredzot papildu ierobežojošus pasākumus pret Irānas Islāma Republiku.
5.
2010. gada 17. jūnijā Eiropas Padome aicināja Eiropas Savienības Padomi noteikt nepieciešamos pasākumus, lai ieviestu praksē Rezolūcijā 1929 (2010) noteiktos un citus papildu pasākumus, ar mērķi sarunu veidā sniegt atbildi uz bažām, ko izraisījusi Irānas īstenotā ar tās kodolprogrammu un ballistisko programmu saistīto tehnoloģiju attīstīšana.
6.
Padome 2010. gada 26. jūlijā pieņēma Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP ( 2 ). Šā lēmuma II pielikumā ir minēti personu un vienību – izņemot tās, kas noteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros, – vārdi un nosaukumi, kuru līdzekļi un saimnieciskie resursi ir tikuši iesaldēti.
7.
Šis lēmums tika grozīts ar 2012. gada 23. janvāra Lēmumu 2012/35/KĀDP ( 3 ), kura preambulas 13. apsvērumā ir norādīts, ka “ieceļošanas aizliegums, kā arī līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana būtu jāpiemēro vēl citām personām un struktūrām, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, radot tai iespēju veikt ar kodolieroču izplatīšanu saistītas darbības vai kodolieroču nogādes sistēmu izstrādi, jo īpaši personām un struktūrām, kas sniedz finansiālu, loģistikas vai materiālu atbalstu Irānas valdībai”.
8.
Saskaņā ar Lēmuma 2012/35 1. panta 7. punkta a) apakšpunkta ii) daļu Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktam ir pievienojams c) apakšpunkts, kurā paredzēts iesaldēt “citu I pielikumā neietvertu personu un struktūru, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, un ar tām saistītu personu un struktūru, kā uzskaitīts II pielikumā”, līdzekļus.
9.
2012. gada 23. martā Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 267/2012 ( 4 ), kuras 23. panta 2. punktā ir paredzēts iesaldēt IX pielikumā minēto personu, vienību vai struktūru līdzekļus, kuras ir apzinātas kā tādas, kas “d) ir citas personas, vienības vai struktūras, kas sniedz atbalstu, piemēram, materiālu atbalstu, loģistikas vai finansiālu atbalstu, Irānas valdībai, un personas un vienības, kas ir saistītas ar tām”.
10.
Saskaņā ar šīs pašas regulas 46. panta 2. punktu, “ja Padome izlemj uz fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru attiecināt 23. panta 2. un 3. punktā minētos pasākumus, tā attiecīgi groza IX pielikumu”.
11.
2012. gada 15. oktobrī Padome pieņēma Lēmumu 2012/635/KĀDP ( 5 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura preambulas 16. apsvērumā ir norādīts, ka “Lēmuma 2010/413/KĀDP II pielikumā iekļautajā to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, būtu jāiekļauj arī citas personas un vienības, jo īpaši vienības, kuras ir Irānas valsts īpašumā un kuras darbojas naftas un gāzes nozarē, tā kā tās nodrošina būtisku ienākumu avotu Irānas valdībai”.
12.
Ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 8. punkta a) apakšpunktu tika grozīts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkts, iekļaujot to personu sarakstā, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, “citas I pielikumā neietvertas personas un struktūras, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, un vienības, kuras ir to īpašumā vai kontrolē, vai ar tām saistītas personas un struktūras, kā uzskaitīts II pielikumā”.
13.
Ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu apelācijas sūdzības iesniedzējas nosaukums tika iekļauts Lēmuma 2010/413 II pielikuma 1. tabulā ar nosaukumu “Personas un vienības, kuras ir iesaistītas kodolprogrammas vai ballistisko raķešu programmas darbībās, un personas un vienības, kuras atbalsta Irānas valdību”, pievienojot ierakstam šādu piezīmi: “Valstij piederoša un valsts vadīta vienība, kas sniedz finanšu resursus Irānas valdībai. Naftas ministrs ir NIOC valdes direktors, un Naftas ministra vietnieks ir NIOC rīkotājdirektors”.
14.
2012. gada 15. oktobrī Padome pieņēma arī Īstenošanas regulu (ES) Nr. 945/2012 (turpmāk tekstā – “apstrīdētā īstenošanas regula”) ( 6 ), ar kuru īsteno Regulu Nr. 267/2012.
15.
Ar apstrīdētās īstenošanas regulas 1. pantu apelācijas sūdzības iesniedzējas vārds ir iekļauts Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma tabulā, kurā ir ietvertas “personas un vienības, kas iesaistītas kodolprogrammas vai ballistisko raķešu programmas darbībās, un personas un vienības, kuras atbalsta Irānas valdību”, papildinot šo ierakstu ar šādu piezīmi: “Valstij piederoša un valsts vadīta vienība, kas sniedz finanšu resursus Irānas valdībai. Naftas ministrs ir NIOC valdes direktors, un Naftas ministra vietnieks ir NIOC rīkotājdirektors”.
16.
2012. gada 16. oktobrī apstrīdētais lēmums un apstrīdētā īstenošanas regula tika paziņoti apelācijas sūdzības iesniedzējai, kura 2012. gada 26. decembrī apstrīdēja savu iekļaušanu [sarakstā], lūdzot Padomi pārskatīt tās lēmumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza arī nodot tās rīcībā visus lietas materiālus, pamatojoties uz kuriem tikuši pieņemti apstrīdētais lēmums un apstrīdētā īstenošanas regula, tostarp pierādījumus, uz kuriem balstījās lēmums par tās iekļaušanu [sarakstā], kā arī norādīt dalībvalstis, kuras bija to ierosinājušas.
17.
2013. gada 12. marta vēstulē Padome nosūtīja apelācijas sūdzības iesniedzējai: a) četru dalībvalstu ierosinājumus par tās iekļaušanu [sarakstā]; b) “CONEM” (Tuvie Austrumi/Persijas līča reģions) darba grupas 2012. gada 9. oktobra sanāksmes protokolu; c) Padomes Ģenerālsekretariāta 2012. gada 11. un 12. oktobra piezīmes Pastāvīgo pārstāvju komitejai (Coreper)/Padomei un Coreper2012. gada 12. oktobra piezīmes Padomei.
18.
Padome neizpauda, kuras valstis ir ierosinājuma autores, bet norādīja, ka tas ir ticis pieņemts vienprātīgi.
19.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā iesniedza prasību atcelt apstrīdēto lēmumu un apstrīdēto īstenošanas regulu, atsaucoties uz pamatojuma neesamību, juridiskā pamata neesamību, prettiesiskumu, kļūdām tiesību piemērošanā, faktos un vērtējumā, tiesību uz aizstāvību, uz labu pārvaldību un uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpšanu, kā arī samērīguma principa un tiesību uz īpašumu pārkāpumu.
20.
Ar 2014. gada 16. jūlija spriedumu Vispārējā tiesa prasību noraidīja ( 7 ).
II – Vispārējās tiesas spriedums
21.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos prasības pamatus Vispārējā tiesa apkopoja sešos pamatos. Attiecībā uz pirmo prasības pamatu (pamatojuma neesamība, jo neesot norādīts juridiskais pamats), kas izvērtēts pārsūdzētā sprieduma 39.–44. punktā, Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka ar apstrīdētajā īstenošanas regulā ietverto atsauci uz Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktu ir izpildīts pienākums norādīt juridisko pamatu, kas ļāva Padomei šo pasākumu noteikt.
22.
Šķietamo juridiskā pamata neesamību, kas minēta otrajā prasības pamatā, Vispārējā tiesa ir izanalizējusi pārsūdzētā sprieduma 46.–86. punktā, kurā ir izvērtēta minētā Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkta atbilstība LESD 215. pantam un 291. panta 2. punktam, secinot, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākumi varēja tikt noteikti, pamatojoties uz pēdējo minēto tiesību normu, un ka konkrētajā gadījumā bija izpildīti nepieciešamie nosacījumi attiecībā uz Padomei piešķirtajām īstenošanas pilnvarām.
23.
Trešajam prasības pamatam, kurā ir iztirzāts Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkta prettiesiskums, ir veltīts pārsūdzētā sprieduma 90.–132. punkts, kuros secīgi ir pierādīts, ka nav pārkāptas ne tiesiskas valsts vērtības, ne tiesības uz īpašumu, ne arī samērīguma princips, un ka nav pamata apgalvojumam par neatbilstību strīdīgā kritērija formulējumā piemērojamajā tiesiskajā regulējumā.
24.
Ceturtais prasības pamats, kurā Vispārējā tiesa apkopoja apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītās kļūdas tiesību piemērošanā, faktos un vērtējumā, tika noraidīts, pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma 134.–148. punktā minētajiem iemesliem. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējai Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nav tikusi pieļauta kļūda nedz Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācijā, nedz kļūda faktos, norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir Irānas valsts vadīta vienība, nedz kļūda vērtējumā, secinot, ka, tieši pamatojoties uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir Irānas valsts vadīta vienība, tā sniedz finanšu resursus Irānas valdībai.
25.
Piektajā prasības pamatā tika apkopoti pārmetumi saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un tiesību uz aizstāvību, uz labu pārvaldību un uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, kurus Tiesa atspēkoja pārsūdzētā sprieduma 151.–166. punktā, dažos gadījumos tāpēc, ka runa bija par jau noraidītu prasības pamatu atkārtošanos, bet citos gadījumos tāpēc, ka tika konstatēts, ka elementi, kas pamatoja apelācijas sūdzības iesniedzējas iekļaušanu apstrīdētajos sarakstos, ir skaidri formulēti apstrīdētajos tiesību aktos un balstās uz pietiekamu pamatojumu.
26.
Sestais un pēdējais prasības pamats attiecās uz iespējamo samērīguma principa un tiesību uz īpašumu pārkāpumu. Pārsūdzētā sprieduma 173.–177. punktā ir paskaidrots, ka ar šo pārmetumu tiek atkārtoti jau noraidīti iebildumi un ka apstrīdēto pasākumu nesamērīgums nevar tikt pamatots, atsaucoties uz notikumiem, kas ir notikuši pēc šo pasākumu noteikšanas.
III – Apelācijas sūdzība un tiesvedība Tiesā
27.
Apelācijas sūdzībā ir formulēti seši pamati, pret kuru atzīšanu to apsvērumu rakstos izklāstīto iemeslu dēļ iebilst Padome un Komisija.
28.
NIOC, Padome un Komisija piedalījās 2015. gada 28. aprīļa tiesas sēdē, kurā Tiesa aicināja tās izteikties par šādiem jautājumiem: a) LESD 291. panta 2. punktā minēto LES 24. un 26. panta iespējamo nozīmi saistībā ar Padomes īstenošanas pilnvarām; b) Regulas (ES) Nr. 961/2010 ( 8 ) preambulas 15. apsvēruma, kas attiecas uz Padomes pilnvarām grozīt sarakstus, iespējamo nozīmi saistībā ar šo strīdu; c) iespējamo ietekmi, kāda ir apstāklim, ka ar Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktu Padomei piešķirtās pilnvaras ir ierosinājusi Komisija un Augstais pārstāvis, ņemot vērā, ka 2014. gada 4. februāra spriedumā Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome ( 9 ) Vispārējā tiesa ir izdarījusi atrunu, ka prasītāja būtībā būtu tiesīga izvirzīt pamatu par Eiropas Parlamenta prerogatīvu pārkāpumu; d) ņemot vērā spriedumu Wöhrmann un Lütticke/Komisija ( 10 ), nepieciešamību atsaukties uz trešo personu pamattiesībām, lai aizstāvētu apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses LESD 277. panta kontekstā.
A – Apelācijas sūdzības pamati un Padomes atbilde
1) Pirmais apelācijas sūdzības pamats
29.
NIOC iesākumā apgalvo, ka Regulā Nr. 267/2012 nav pienācīgi norādīts juridiskais pamats, kas pilnvaro Padomi pieņemt apstrīdēto īstenošanas regulu, jo minētās regulas 46. panta 2. punktā nav noteikts, kādai ir jābūt tās IX pielikuma grozījumu juridiskajai formai. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka, atsaucoties uz šo tiesību normu, apstrīdētajā īstenošanas regulā ir precīzi norādīts juridiskais pamats.
30.
Savukārt Padome, tāpat kā Vispārējā tiesa, uzskata, ka Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktā ietvertais pilnvarojums ir atbilstošs apstrīdētās īstenošanas regulas juridiskais pamats un ka līdz ar to ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, kas noteikts LESD 296. pantā, kura pirmajā daļā ietvertā norāde “kāda veida akti ir jāpieņem” esot interpretējama tādējādi, ka par juridisko pamatu var būt tikai noteikumi, ar kuriem viena vai vairākas iestādes ir pilnvarotas rīkoties konkrētā jomā, precizējot, kāda ir procedūra attiecīgo aktu pieņemšanai, bez nepieciešamības konkrēti noteikt šo aktu juridisko formu.
2) Otrais apelācijas sūdzības pamats
31.
Šī pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka saskaņā ar Tiesas 2012. gada 19. jūlija spriedumu ( 11 ) LESD 215. panta 2. punkts ir vienīgais iespējamais juridiskais pamats individuālu ierobežojošu pasākumu noteikšanai.
32.
Padome iebilst, norādot, ka šīs lietas gadījumā atsaucei uz minēto spriedumu nav nozīmes, jo minētajā lietā jautājums bija par to, vai ierobežojoši pasākumi cīņā pret terorismu ir jānosaka, pamatojoties uz LESD 75. pantu, vai arī tos var noteikt, balstoties uz LESD 215. panta 2. punktu, Tiesai atzīstot par pareizu otro alternatīvu. Saistībā ar pārējo Padome norāda, ka atbilde uz šo jautājumu ir ietverta pārsūdzētā sprieduma 54. punktā.
33.
Otrajā pamata daļā prasītāja, atkal pamatojoties uz minēto spriedumu Parlaments/Komisija, apgalvo, ka LESD 215. pantā un 291. pantā (īstenošanas akti) minētās procedūras ir savstarpēji nesaderīgas.
34.
Padome atkārtoti norāda, ka atsaucei uz šo spriedumu nav nozīmes, uzskatot, ka būtu nepieļaujami, ja abu procedūru vienāda izmantošana nozīmētu, ka personas un vienības, attiecībā pret kurām ierobežojoši pasākumi ir noteikti saskaņā ar LESD 215. pantu, varētu izmantot garantiju (kas saistīta ar prasību, lai tiesību akts, saskaņā ar kuru ir noteikti minētie pasākumi, pamatotos uz Augstā pārstāvja un Komisijas kopīgu priekšlikumu), kuru nevar izmantot personas, pasākumi pret kurām ir noteikti, pamatojoties uz aktu, kas pieņemts saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu. Tas tā esot tāpēc, ka atšķirības starp procedūrām ir paredzētas ne tik daudz tālab, lai piešķirtu garantijas attiecīgo aktu adresātiem, bet gan tālab, lai garantētu iniciatīvas tiesības, kas Līgumos ir piešķirtas Komisijai un Augstajam pārstāvim.
35.
Pamata trešā daļa, kas izvirzīta pakārtoti, attiecas uz iemesliem, kuri liegtu piemērot LESD 291. pantu, [apelācijas sūdzības iesniedzējai] apgalvojot, ka LESD 291. panta 2. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas sniedz Padomei juridisko pamatu papildus tam, kas noteikts LESD 215. pantā, lai noteiktu ierobežojošos pasākumus. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda divus iemeslus, kuri liedzot piemērot LESD 291. panta 2. punktu. Pirmkārt, šajā noteikumā esot paredzēts izņēmums no šā panta 1. punktā noteiktā principa par dalībvalstīm piešķirtām īstenošanas pilnvarām un tādējādi tas esot interpretējams šauri. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja nepiekrīt pārsūdzētā sprieduma 55. punktā paustajam apgalvojumam, saskaņā ar kuru LESD 215. pantā paredzētā procedūra varot izrādīties nepiemērota vienkāršu īstenošanas pasākumu noteikšanai un LESD 291. panta 2. punkts atspoguļojot Līguma autoru vēlmi paredzēt efektīvāku īstenošanas procedūru, kas atbilstu īstenojamo pasākumu veidam.
36.
Padome uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nepareizi interpretē pārsūdzētā sprieduma 55. punktu, izdarot secinājumu, ka LESD 291. panta 2. punkta izmantošana var tikt pamatota ar efektivitātes iemesliem. Katrā ziņā Vispārējās tiesas šajā punktā paustie argumenti ir sniegti tikai pilnības labad un tādējādi ir neiedarbīgi šīs apelācijas sūdzības kontekstā. Turklāt Padome noraida NIOC apgalvojumu par to, ka LESD 291. panta 2. punkts ir traktējams kā izņēmums no šā panta 1. punktā noteiktā principa par dalībvalstīm piešķirtām īstenošanas pilnvarām.
3) Pakārtoti izvirzītais trešais apelācijas sūdzības pamats
37.
Pakārtoti, gadījumā, ja tiktu atzīts, ka, nosakot individuālus ierobežojošus pasākumus, ir jābalstās uz LESD 291. panta 2. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trešo pamatu, kas iedalāms divās daļās, atkārtoti norādot uz LESD 291. panta nepiemērotību apstrīdētās īstenošanas regulas pieņemšanai, apgalvojot, ka saskaņā ar LESD 215. pantu noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem, ņemot vērā, ka tie paši ir īstenošanas pasākumi, nav nepieciešami nekādi izpildes pasākumi. To apstiprinot Regulas Nr. 267/2012 pielikumā ietvertais saraksts, kas pieņemts, pamatojoties uz LESD 215. pantu.
38.
Trešā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja, minot divus LESD 291. panta 2. punktā paredzētos gadījumus, apgalvo, pirmkārt, ka Regulai Nr. 267/2012 nav saistības ar LES 24. un 26. pantu – vēl jo vairāk ņemot vērā, ka Lēmums 2012/35 ir pieņemts, pamatojoties uz LES 29. pantu, – un, otrkārt, ka LESD 291. panta izmantošana šajā gadījumā nav uzskatāma par “attiecīgi pamatotu”.
39.
Padome, pretēji NIOC, uzskata, ka pienākums pamatot īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu ir tikai LESD 296. pantā ietvertā vispārīgā pienākuma norādīt pamatojumu izpausme.
40.
Šā apelācijas sūdzības pamata otrajā daļā tiek apstrīdēts, ka Regulas Nr. 267/2012 preambulas 28. apsvērums un 23. panta 2. punkts pamato, kā uzskata Vispārējā tiesa, to, ka ierobežojošie pasākumi iekļaujas Padomes īstenošanas pilnvarās saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu.
41.
Padome aizstāv Vispārējās tiesas sniegto interpretāciju, atsaucoties vēl arī uz Regulas Nr. 267/2012 preambulas 11. un nākamajiem apsvērumiem.
4) Pakārtoti izvirzītais ceturtais apelācijas sūdzības pamats
42.
Arī pakārtoti, t.i., gadījumā, ja tiktu atzīts LESD 291. panta izmantošanas tiesiskums, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka ar Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktu Padomei ir piešķirtas pilnvaras īstenot šīs regulas 23. panta 2. un 3. punkta noteikumus, kas ir pietiekami, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu saistībā ar juridiskā pamata norādīšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Regulā Nr. 267/2012 nav ietverta neviena atsauce uz LESD 291. pantu, kas automātiski liek atsaukties uz LESD 215. panta 2. punktu.
43.
Padome norāda, ka Vispārējā tiesa ir balstījusies uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru juridiskā pamata nenorādīšana automātiski nenozīmē pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ievērojot, ka šajā gadījumā nav nekādu šaubu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktu Padomei ir īstenošanas pilnvaras individuālu ierobežojošu pasākumu jomā.
5) Pakārtoti izvirzītais piektais apelācijas sūdzības pamats
44.
Tāpat pakārtoti tiek norādīts, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vēl vienu kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot, ka Padome, neizdarot atsauci uz LESD 291. pantu, nav pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu.
45.
Padome aprobežojas ar to, ka vēlreiz atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru norādei uz juridisko pamatu nav obligāti jābūt tiešai.
6) Sestais apelācijas sūdzības pamats
46.
Šī pamata pirmajā daļā tiek norādīts uz kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējai tiesai nospriežot, ka Padomei piešķirtā novērtējuma brīvība nav nedz patvaļīga, nedz diskrecionāra, kas ir secinājums, kuru [Vispārējā tiesa] ir izdarījusi, “pārrakstot” Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktu.
47.
Padome nepiekrīt tam, ka Vispārējā tiesa būtu “pārrakstījusi” attiecīgo noteikumu, minot iemeslus, kuru dēļ, pēc Padomes domām, pārsūdzētais spriedums nevar tikt interpretēts tā, kā to piedāvā NIOC.
48.
Otrajā šī pamata daļā tiek pārmests, ka, “pārrakstot” Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktu, esot pārkāptas tiesības uz aizstāvību.
49.
Savukārt Padome atbalsta nostāju, ka Vispārējā tiesa nav pārrakstījusi šajā tiesību normā ietverto kritēriju.
50.
Visbeidzot, trešajā šī pamata daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nonākusi pretrunā sev, no vienas puses, apgalvojot, ka strīdīgais kritērijs attiecas tikai uz tiem atbalsta veidiem, kuri to kvantitatīvās vai kvalitatīvās nozīmes dēļ veicina Irānas kodolieroču darbību veikšanu (pārsūdzētā sprieduma 119. punkts), bet, no otras puses – ka šis kritērijs attiecas uz visa veida atbalstu, kas, pat ja tas nav tieši vai netieši saistīts ar kodolieroču izplatīšanu, tā kvantitatīvās vai kvalitatīvās nozīmes dēļ tomēr to veicina (pārsūdzētā sprieduma 140. punkts).
51.
Padome tajā nesaskata pretrunas, uzskatot, ka pārsūdzētā sprieduma 140. punktā Vispārējā tiesa ir sniegusi savas 119.–121. punktā norādītās argumentācijas kopsavilkumu.
B – Komisijas nostāja
52.
Komisija piedalījās lietas izskatīšanā, sniedzot kopīgu atbildi uz pirmajiem pieciem apelācijas sūdzības pamatiem. Pēc tās domām, tiesību norma, kas būtu atbilstošs pamats apstrīdētās īstenošanas regulas pieņemšanai, ir LESD 215. pants, nevis LESD 291. pants, jo likumdevēja akts, ar kuru tiek piešķirtas īstenošanas pilnvaras, neatspoguļo Regulas Nr. 267/2012 mērķi, proti, noteikt ierobežojošus pasākumus pret Irānu. Šajā ziņā Komisija norāda, ka ir daudzas regulas, ar kurām Komisijai ir piešķirtas īstenošanas pilnvaras, bet nevienā no tām kā juridiskais pamats nav norādīts LESD 291. pants.
53.
Turklāt Komisija uzskata, ka LESD 291. panta noteikumi var tikt piemēroti arī ierobežojošu pasākumu jomā, šajā ziņā norādot, ka Komisijas pastāvīgā prakse attiecībā uz kopīgiem priekšlikumiem, kas pieņemti saskaņā ar LESD 215. pantu, izpaužas kā ierosinājumi pieņemt īstenošanas aktus, lai grozītu pielikumus, tostarp tos, kuri attiecas uz personu, kurām ir piemērota līdzekļu iesaldēšana, sarakstiem.
54.
Attiecībā uz sesto apelācijas sūdzības pamatu Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkts ir jāaplūko kontekstā, ņemot vērā piemērojamo tiesību normu kopumu, kā to, pēc Komisijas domām, ir darījusi Vispārējā tiesa, attiecīgi secinot, ka strīdīgais kritērijs attiecas tikai uz personām vai struktūrām, kuras Irānas valdībai sniedz “kvantitatīvi vai kvalitatīvi nozīmīgu” atbalstu, kā tas ir apelācijas sūdzības iesniedzējas gadījumā.
C – Lietas dalībnieku prasījumi
55.
NIOC savas apelācijas sūdzības beigās lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, apmierināt tās tiesvedībā Vispārējā tiesā izvirzītos prasījumus un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
56.
Padome un Komisija lūdz apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV – Vērtējums
A – Ievads
57.
NIOC ir Irānas valsts uzņēmums, kas darbojas naftas un dabasgāzes sektorā. Tās līdzekļi tika iesaldēti 2012. gada 15. oktobrī, pamatojoties uz apstrīdēto lēmumu un apstrīdēto īstenošanas regulu.
58.
Piemērotie kritēriji iekļaušanai to personu un vienību sarakstā, kuru līdzekļi tiek iesaldēti, laika gaitā ir mainījušies. Iesākumā tika noteikts kritērijs, lai [persona] būtu piedalījusies vai būtu tieši saistīta ar Irānas kodoldarbībām ( 12 ), kurš pirmo reizi tika paplašināts 2010. gadā ( 13 ) un saistībā ar mūs interesējošo lietu vēlreiz tika paplašināts 2012. gadā, pieņemot Regulu Nr. 267/2012, kuras 23. panta 2. punktā ir paredzēts iesaldēt IX pielikumā minēto personu, vienību un struktūru līdzekļus, kuras ir apzinātas kā tādas, kas “d) ir citas personas, vienības vai struktūras, kas sniedz atbalstu, piemēram, materiālu atbalstu, loģistikas vai finansiālu atbalstu, Irānas valdībai, un personas un vienības, kas ir saistītas ar tām”.
59.
Savukārt Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktā ir noteikts, ka, “ja Padome izlemj uz fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru attiecināt 23. panta 2. un 3. punktā minētos pasākumus, tā attiecīgi groza IX pielikumu” minētajā regulā.
60.
NIOC cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu un apstrīdēto īstenošanas regulu, kā arī atzīt, ka Regula Nr. 267/2012 nav piemērojama šajā lietā. Tā kā Vispārējā tiesa tās prasību noraidīja, apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību, formulējot sešus pamatus, kurus, pēc manām domām, kas šajā ziņā saskan ar Komisijas viedokli, var apvienot divos pamatos, kuri ir saistīti attiecīgi ar apstrīdētās īstenošanas regulas juridisko pamatu (pirmais līdz piektais apelācijas sūdzības pamats) un [sarakstā] iekļaušanas kritērija paplašināšanas, kas veikta Lēmumā 2012/35 un Regulā Nr. 267/2012, tiesiskumu (sestais apelācijas sūdzības pamats).
B – Par apelācijas sūdzības pamatu pieņemamību
61.
Kā norādīts 28. punktā, tiesas sēdē Tiesa aicināja lietas dalībniekus atbildēt uz vairākiem jautājumiem, divi no kuriem attiecās uz iespēju, ka NIOC ir nepieciešamā interese, lai izvirzītu šos apelācijas sūdzības pamatus, kas veido iebildes par Regulas Nr. 267/2012 prettiesiskumu. Tiesas sēdē it īpaši tika diskutēts par to, vai par pamatu var tikt izvirzīti: a) Komisijas un Augstā pārstāvja priekšlikuma [iesniegšanas] pilnvaru pārkāpums un b) trešo personu pamattiesību aizskārums.
62.
Attiecībā uz pirmo jautājumu, proti, iespējamību izvirzīt par pamatu Komisijas un Augstā pārstāvja priekšlikuma [iesniegšanas] pilnvaru iespējamo pārkāpumu, Padome norādīja, ka iespējamā kļūda juridiskā pamata norādīšanā varētu ietekmēt vienīgi līdzsvaru Savienības iestāžu starpā, jo attiecīgi LESD 291. pantā un LESD 215. pantā paredzēto procedūru atšķirības pamats ir rodams konkrētā Padomes, Komisijas un Augstā pārstāvja ārlietās pozīciju definēšanā, kas neradītu nekādas sekas saistībā ar individuālo tiesību garantijām.
63.
Runājot par iespēju atsaukties uz trešo personu tiesībām, Padome apgalvoja, ka, ciktāl NIOC veiktā [sarakstā] iekļaušanas kritērija tiesiskuma apstrīdēšana balstās uz argumentu, ka, ņemot vērā Savienības likumdevēja noteiktā kritērija formulējumu, tā piemērošana aizskartu trešo personu tiesības, tas, ko NIOC ar savu prasību vēlas panākt, faktiski būtu tiesību normu, pret kuru tiesiskumu tā ceļ iebildes, abstraktas kontroles īstenošana.
64.
Manuprāt, neviens no apelācijas sūdzības pamatiem nav atzīstams par nepieņemamu.
1) Par NIOC interesi atsaukties uz Regulas Nr. 267/2012 prettiesiskumu
65.
NIOC interese – un līdz ar to tās likumīgās tiesības izvirzīt konkrētus pamatus, uz kuriem tā balsta savu apelācijas sūdzību, – ir jāvērtē, ņemot vērā iedarbību, kāda varētu būt Regulas Nr. 267/2012 atzīšanai par prettiesisku uz apstrīdētā lēmuma un apstrīdētās īstenošanas regulas spēkā esamību. Īsāk sakot – ja tās prettiesiskums ietekmētu to [lēmuma un īstenošanas regulas] spēkā esamību, NIOC būtu tiesības apelācijas kārtībā iesniegt iebildes par prettiesiskumu. Tā tas būtu neatkarīgi no pamatiem, uz kuriem balstās šis prettiesiskums. Šajā gadījumā ir svarīgi – gan tad, ja runa būtu par formālu vai procesuālu prettiesiskumu, gan tad, ja prettiesiskuma pamats būtu saistīts ar attiecīgās tiesību normas saturu, – ka NIOC būtu tiesības atsaukties uz prettiesiskumu, kas, tam apstiprinoties, nozīmētu to noteikumu un tiesību aktu nepiemērojamību, kuri to ietekmē tik tieši un nepastarpināti kā apstrīdētie ierobežojošie pasākumi.
66.
Rakstot to izcēlumā, esmu vēlējies izcelt terminu “nepiemērojamība”, jo, stingri ņemot, runa ir vienīgi par to. LESD 277. pantā nepārprotami ir noteikts, ka “jebkura puse tiesvedībā, kurā izskata [..] vispārējas piemērošanas pasākumus, var [vērsties] Eiropas Savienības Tiesā, [lai] pierādītu šo pasākumu nepiemērojamību”. Nepiemērojamībai ir jāpamatojas uz “[LESD] 263. panta otrajā daļā norādītajiem iemesliem”, proti, uz prettiesiskuma iemesliem. Tomēr šie prettiesiskuma iemesli LESD 277. panta gadījumā neizpaužas kā attiecīgās tiesību normas spēkā neesamība vai prettiesiskums, bet tikai kā tās nepiemērojamība ad casum ( 14 ) .
67.
Saskaņā ar Tiesas judikatūru nav iespējams regulas tiesiskumu apstrīdēt netieši tiesvedībā par lēmumiem, kuri nav šīs regulas īstenošanas pasākumi ( 15 ). Tomēr šajā gadījumā tiesvedībā apstrīdēto tiesību normu spēkā esamība ir tieši atkarīga no Regulas Nr. 267/2012, līdz ar to šī situācija nav tāda, kāda tā bija lietā Padome/Chvatal u.c., kurā tika izslēgtas Tiesas ierēdņu tiesības iesniegt iebildes saistībā ar regulas prettiesiskumu, kuras piemērošanas jomā ietilpa tikai Eiropas Parlaments un kura, pat atzīstot to par prettiesisku, tātad nevarētu noderēt par juridisko pamatu prasītāju izvirzītajiem prasījumiem ( 16 ) .
68.
Ir taisnība, kā Tiesa lietas dalībniekiem paskaidroja, ka lietā Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome Vispārējā tiesa ir izdarījusi atrunu saistībā ar iespēju, ka “prasītāja [banka, kuras akcionāre ir trešā valsts] būtu tiesīga izvirzīt pamatu būtībā par Parlamenta prerogatīvu pārkāpumu” ( 17 ). Tomēr šo iespēju Tiesa loģiski apstiprina strīdos, kuros diskusija par juridiskā pamata, uz kuru balstās apstrīdētās tiesību normas, atbilstību galu galā ietver sevī starpinstitucionālā līdzsvara problēmu, kam principā nav saistības ar personas, kura apstrīd minēto tiesību normu piemērojamību, “subjektīvo interesi” ( 18 ).
69.
Subjektīvā interese, kas ir būtiska LESD 277. panta kontekstā, ir saistīta vienīgi ar tiesību normas, uz kuru attiecas prettiesiskuma iemesli, nepiemērošanu, tādējādi, kā jau minēju, uz LESD 277. pantā definēto nepiemērojamību var atsaukties, pamatojoties uz “[LESD] 263. panta otrajā daļā norādītajiem iemesliem”, proti, “kompetences trūkumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem, Līgumu vai jebkuru ar to piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumiem, kā arī sakarā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu”. Būtībā runa ir tieši par to – ne tik daudz par tiesību normas, saistībā ar kuru tiek iesniegta iebilde par prettiesiskumu, atzīšanu par spēkā neesošu, bet gan par tās nepiemērošanu prasītāja gadījumā, pamatojoties uz prettiesiskumu.
70.
Šajā gadījumā ir skaidrs, ka, ja Regula Nr. 267/2012, tās 46. panta 2. punktā paredzētajā veidā piešķirot Padomei pilnvaras grozīt tās IX pielikumu, izrādītos prettiesiska, tā sekas būtu tādas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas iekļaušanai minētajā pielikumā ietvertajā sarakstā trūktu atbilstoša juridiskā pamata, kas būtu trūkums, kura sekas varētu būt vienīgi šīs regulas nepiemērošana attiecībā uz šo lietu un rezultātā – lēmuma par NIOC iekļaušanu minētajā sarakstā atcelšana.
71.
Jāatzīst, kā to jau ir norādījusi Padome, ka atšķirība starp LESD 215. pantu un LESD 291. panta 2. punktu kā juridisko pamatu var tikt reducēta uz atšķirībām procedūrās, kuru pamats galu galā ir rodams vēlmē galvenokārt garantēt iniciatīvas tiesības Komisijai un Augstajam pārstāvim. Tomēr tas nenozīmē, ka izvēle par labu vienam vai otram juridiskajam pamatam ir būtiska vienīgi saistībā ar iespējamo institucionālā līdzsvara izjaukšanu, kuru ar LESD ir mēģināts novērst, ieviešot šīs divas regulatīvās procedūras.
72.
Nav šaubu, ka LESD 291. panta 2. punktā paredzētās procedūras izmantošana gadījumā, kad atbilstīgi LESD ir jārīkojas saskaņā ar LESD 215. pantu, nozīmētu, ka Regula Nr. 267/2012 ir prettiesiska un līdz ar to nav piemērojama apelācijas sūdzības iesniedzējas gadījumā, kas savukārt liktu atzīt par spēkā neesošu lēmumu, pamatojoties uz kuru tā tika iekļauta apstrīdētajā sarakstā. Runājot par interesi, Komisijas un Augstā pārstāvja interese pamatojas uz to, lai Regula Nr. 267/2012 atbilstu Līgumu noteikumiem, savukārt NIOC interese ir, lai šī regula tieši tās prettiesiskuma dēļ šajā gadījumā netiku piemērota. Faktiski tieši šī pēdējā interese ir būtiska LESD 277. panta kontekstā, tādējādi vienīgi tā ir jāņem vērā, izvērtējot apelācijas sūdzības pamatu, kas saistīti ar minētās regulas prettiesiskumu, pieņemamību.
2) Par NIOC interesi atsaukties uz kritērija, kas piemērots tās iekļaušanai apstrīdētajā sarakstā, prettiesiskumu
73.
Attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, kas pamatojas uz iespējamo atsaukšanos uz trešo personu interesēm un tiesībām, proti, uz iekļaušanas apstrīdētajā sarakstā kritērija materiālo saturu, kuru apstrīd NIOC, manuprāt, ir skaidrs, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja galu galā atsaucas pati uz savām interesēm un tiesībām. Būtībā NIOC neatsaucas vispārīgi uz Irānas pilsoņu interesēm, bet gan, pamatojoties uz savu pašas kā sabiedrības, kura ir iekļauta apstrīdētajā sarakstā, interesi, sūdzas, ka tās iekļaušana pamatojas uz tāda kritērija piemērošanu, saskaņā ar kuru varētu tikt iekļauts jebkurš.
74.
Šādi traktējot, jautājums nav tik daudz par apelācijas sūdzības pamata pieņemamību, cik par tā pamatojumu pēc būtības. Proti, runa ir par iemesliem, kādi prasītājai varētu būt, lai apgalvotu, ka Vispārējā tiesa ir “pārrakstījusi” Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteikto kritēriju, tādējādi, pēc prasītājas domām, sagrozot tā būtību, kas galu galā esot padarīt iespējamu jebkura Irānas indivīda vai organizācijas iekļaušanu sarakstā.
75.
Tādējādi uzskatu, ka visi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie apelācijas sūdzības pamati ir atzīstami par pieņemamiem.
C – Par dažādiem apelācijas sūdzības pamatiem
1) Ievads
76.
Kā norādīts iepriekš 60. punktā, sešus apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos apelācijas sūdzības pamatus pēc to satura var apkopot divos blokos – vienā, kas attiecas uz apstrīdētās īstenošanas regulas juridisko pamatu (pirmais līdz piektais apelācijas sūdzības pamats), un otrā – kas saistīts ar sesto apelācijas sūdzības pamatu, kurā tiek apstrīdēts NIOC iekļaušanai sarakstā piemērotā kritērija tiesiskums. Turklāt trīs no šiem pamatiem ir formulēti kā galvenie (pirmais, otrais un sestais), bet pārējie trīs (trešais, ceturtais un piektais) – pakārtoti, tikai gadījumā, ja Tiesa būtu vienisprātis ar Vispārējo tiesu, uzskatot, ka atbilstošais juridiskais pamats šajā lietā ir LESD 291. pants.
77.
Saistībā ar apstrīdētās īstenošanas regulas juridisko pamatu NIOC uzskata, ka Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktā, pirmkārt, būtu bijusi jānorāda Padomes lēmuma, ar kuru groza pielikumu, kurā ir iekļauts personu, kurām piemēro līdzekļu iesaldēšanu, saraksts, juridiskā forma (pirmais apelācijas sūdzības pamats, ar ko tiek celta iebilde par Regulas Nr. 267/2012 prettiesiskumu). Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja pauž viedokli, ka attiecīgajiem pasākumiem bija jāpamatojas uz LESD 215. panta 2. punktu ( 19 ), nevis uz LESD 291. pantu ( 20 ) (otrais apelācijas sūdzības pamats, kas vērsts pret apstrīdēto īstenošanas regulu un kurā arī ir ietverta iebilde par Regulas Nr. 267/2012 prettiesiskumu).
78.
Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja pakārtoti norāda, ka, lai LESD 291. panta izmantošana būtu likumīga, to būtu vajadzējis pamatot (trešais apelācijas sūdzības pamats, kurā norādīts uz LESD 291. panta neatbilstību, un ceturtais un piektais pamats, kuros arī ir ietverta iebilde par Regulas Nr. 267/2012 prettiesiskumu).
79.
Attiecībā uz piemērotā kritērija tiesiskumu (sestais apelācijas sūdzības pamats) apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tā definīcija tiesību aktā ir pārāk vispārīga un nenoteikta un ka, lai to piemērotu šajā gadījumā, Vispārējai tiesai faktiski ir nācies to “pārrakstīt”.
2) Pirmais apelācijas sūdzības pamats – juridiskā pamata norādīšana
80.
Pirmais apelācijas sūdzības pamats, kas izvirzīts pret Regulu Nr. 267/2012, ir saistīts ar to, ka tās 46. panta 2. punktā nav norādīta lēmumu, ar kuriem groza tās IX pielikumu, [juridiskā] forma, kas liedzot šim noteikumam noderēt par apstrīdētās īstenošanas regulas juridisko pamatu.
81.
Būtībā šis noteikums aprobežojas ar to, ka tajā paredzēts, ka, “ja Padome izlemj uz fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru attiecināt 23. panta 2. un 3. punktā minētos pasākumus, tā attiecīgi groza IX pielikumu”.
82.
Kā norāda NIOC, šī norādes neesamība pieļauj divas juridiskās formas: a) lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar LESD 215. pantu, un b) īstenošanas regulu saskaņā ar LESD 291. pantu. Forma, kas galu galā tika izvēlēta mūs interesējošajā gadījumā, bija īstenošanas regula, un tās pamatā ir ideja, ka Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkts varētu tieši attiekties uz LESD 291. pantā noteikto procedūru.
83.
Šāda Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkta interpretācija, manuprāt, nebūt nav nepamatota, jo tajā noteiktās Padomes pilnvaras jau bija ietvertas citās tiesību normās, kas pieņemtas pret Irānu noteikto ierobežojošo pasākumu politikas ietvaros.
84.
Šajā ziņā var minēt Regulu (EK) Nr. 423/2007 ( 21 ) un Regulu Nr. 961/2010. Piemēram, Regulas Nr. 423/2007 15. panta 2. punktā bija noteikts, ka “Padome ar kvalificētu balsu vairākumu izveido, pārskata un groza 7. panta 2. punktā minēto personu, vienību un struktūru sarakstu, turklāt pilnīgā saskaņā ar Padomes veiktajiem konstatējumiem attiecībā uz Kopējās nostājas 2007/140/KĀDP II pielikumu. V pielikumā iekļauto sarakstu regulāri un ne retāk kā reizi 12 mēnešos pārskata”.
85.
Savukārt Regulas Nr. 961/2010 36. panta 2. punktā bija noteikts, ka, “ja Padome nolemj piemērot fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai 16. panta 2. punktā minētos pasākumus, tā attiecīgi groza VIII pielikumu”.
86.
Turklāt abos gadījumos likumdevējs bija pamatojis šo īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei. Regulas Nr. 423/2007. gadījumā pamatojums bija ietverts tās preambulas 6. apsvērumā, kas bija izteikts šādi: “Attiecībā uz procedūru, kā izstrādāt un grozīt šīs regulas 7. panta 2. punktā minēto sarakstu, Padomei pašai būtu jāīsteno atbilstīgās īstenošanas pilnvaras, ņemot vērā ANDPR 1737 (2006) mērķus, jo īpaši, lai ierobežotu to, ka Irāna izstrādā tehnoloģijas savas kodolprogrammas un raķešu programmas atbalstam, kā arī ar kodolieroču izplatīšanu saistītas darbības, ko veic personas un vienības, kas atbalsta minētās programmas”.
87.
Savukārt Regulā Nr. 961/2010 minētais pamatojums bija ietverts tās preambulas 15. apsvērumā, saskaņā ar kuru, “ņemot vērā īpašo apdraudējumu, ko starptautiskajam mieram un drošībai rada Irāna un par ko liecina arvien pieaugošās bažas par tās kodolprogrammu, kā Eiropadome uzsvēra 2010. gada 17. jūnijā, un lai nodrošinātu saskaņu ar Lēmuma 2010/413/KĀDP I un II pielikuma grozīšanas un pārskatīšanas procesu, pilnvaras grozīt šīs regulas VII un VIII pielikumā iekļauto sarakstu būtu jāīsteno Padomei”.
88.
Attiecībā uz Regulu Nr. 267/2012 jānorāda, ka pēc tiesas sēdes Vispārējā tiesā ( 22 )Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ( 23 ) tika publicēts kļūdu labojums, ar kuru tika iekļauts 27.a apsvērums, kas ir izteikts šādi:
“Ņemot vērā īpašo apdraudējumu, ko starptautiskajam mieram un drošībai rada Irānas kodolprogramma, un lai nodrošinātu saskaņu ar Lēmuma 2010/413/KĀDP I un II pielikuma grozīšanas un pārskatīšanas procesu, pilnvaras grozīt šīs regulas VII un VIII pielikumā iekļauto sarakstu būtu jāīsteno Padomei.”
89.
Vēl pēc tam, 2014. gada 22. jūlijā ( 24 ), šis jaunais apsvērums tika labots, nosakot, ka “pilnvaras grozīt šīs regulas VIII un IX pielikumā iekļauto sarakstu būtu jāīsteno Padomei”.
90.
Manuprāt, Regula Nr. 267/2012 ir jāskata ierobežojošo pasākumu, ko Savienība ir noteikusi pret Irānu, kopuma kontekstā, kurš veido jēgas vienību, kas konkrētajā gadījumā pienācīgi sekmē mērķi, ko vēlas sasniegt ar pienākumu norādīt pamatojumu, kas ir pamatā pienākumam norādīt ikviena akta, kas rada tiesiskas sekas, juridisko pamatu.
91.
Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “EKL 253. pantā [LESD 296. pantā] noteiktais pienākums norādīt pamatojumu nozīmē, ka visos tajā minētajos tiesību aktos tiek norādīti apsvērumi, kuru dēļ iestāde šos aktus ir pieņēmusi, tādā veidā, lai Tiesa varētu īstenot pārbaudi un lai dalībvalstis un ieinteresētās trešās personas varētu noskaidrot apstākļus, kādos Kopienu iestādes ir piemērojušas Līgumu” ( 25 ).
92.
Atbilstoši šai pieejai “pienākums norādīt akta juridisko pamatu attiecas uz pienākumu norādīt pamatojumu” ( 26 ), tāpat kā “no prasības par tiesisko drošību izriet, ka jebkurš akts, ar ko paredzēts radīt tiesiskas sekas, iegūst saistošu spēku no Kopienu tiesību normas, kas ir skaidri jānorāda kā juridiskais pamats un kas nosaka juridisko formu, kādā akts ir jāpieņem” ( 27 ).
93.
Iekļaujoties noteikumos, kas pieņemti pret Irānu, Regula Nr. 267/2012 nav atrauta no pamatojumiem, kuri ir iepriekš pieņemto regulu pamatā. Tajā pat laikā katra no minētajām regulām ir stājusies spēkā, atceļot iepriekšējo, šajā gadījumā – Regulai Nr. 267/2012 atceļot Regulu Nr. 961/2010.
94.
Manuprāt, tomēr, tieši ņemot vērā materiālo nepārtrauktību, kas raksturo visas šīs regulas, formālā atcelšana, kas notikusi saskaņā ar Regulu Nr. 267/2012, nenozīmē, ka pamatojums, uz kuru skaidri balstās Regula Nr. 961/2010 – un vēl pirms tam Regula Nr. 423/2007 – netieši nevarētu pamatot arī Regulu Nr. 267/2012.
95.
Ciktāl šajā regulā Padomei ir piešķirtas tās pašas īstenošanas pilnvaras, kas tai bija piešķirtas iepriekšējās regulās, var secināt, ka, trūkstot skaidram pamatojumam saistībā ar konkrēto aspektu, pamatojums šo pilnvaru piešķiršanai netieši ir tāds pats, kāds tas skaidri bija noteikts iepriekšējās regulās. Tātad – kaut arī tikai netieši – ir izpildīts LESD 296. pantā noteiktais pienākums norādīt pamatojumu, kas, kā jau minēju, noder tam, “lai Tiesa varētu īstenot pārbaudi un lai dalībvalstis un ieinteresētās trešās personas varētu noskaidrot apstākļus, kādos Kopienu iestādes ir piemērojušas Līgumu” ( 28 ).
96.
Tādējādi uzskatu, ka Regulā Nr. 267/2012 ir norādīts pietiekams pamatojums saistībā ar Padomei piešķirtajām pilnvarām, lai tā varētu grozīt apstrīdēto sarakstu, un minētās pilnvaras ir tās, kas paredzētas LESD 291. panta 2. punktā. Tas, manuprāt, izriet no fakta, ka pirms Regulas Nr. 267/2012 spēkā esošajās regulās bija norādīts, ka, grozot sarakstus, Padomei būtu “jāīsteno atbilstīgās īstenošanas pilnvaras” ( 29 ) (Regulas Nr. 423/2007 preambulas 6. apsvērums), uzsverot nepieciešamību “nodrošināt[..] saskaņu ar [citu sarakstu] grozīšanas un pārskatīšanas procesu” ( 30 ) (Regulas Nr. 961/2010 preambulas 15. apsvērums), uzreiz atsaucot atmiņā LESD 291. panta formulējumu, kurā Savienības iestādēm ir piešķirtas īstenošanas pilnvaras šā panta 2. punktā paredzētajā veidā.
97.
Cits jautājums ir par to, vai, šādi rīkojoties, Regulā Nr. 267/2012 ir ievēroti Līgumu noteikumi, kas ir aspekts, kurš tiks analizēts turpinājumā. Tomēr attiecībā uz pirmo apelācijas sūdzības pamatu ir jāsecina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav pamata apgalvot, ka Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktā nav noteikta lēmuma, ar kuru groza tās IX pielikumu, juridiskā forma. Lai gan tā ir noteikta nevis tieši, bet netieši, tomēr iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ ar to pietiek. Kad šo esam noskaidrojuši, turpinājumā ir jāizvērtē, vai atbilstošais juridiskais pamats minētā pielikuma grozīšanai tiešām bija LESD 291. panta 2. punkts.
98.
Tādēļ iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms.
3) Otrais apelācijas sūdzības pamats – atbilstošais juridiskais pamats apstrīdētās īstenošanas regulas pieņemšanai
99.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd, ka atbilstošais juridiskais pamats Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma grozīšanai ir LESD 291. panta 2. punkts, uzskatot, ka tas varēja būt vienīgi LESD 215. pants. Pirmajā pamata daļā tā apgalvo, ka saskaņā ar spriedumu Parlaments/Komisija ( 31 ) LESD 215. panta 2. punkts ir vienīgais iespējamais juridiskais pamats individuālu ierobežojošu pasākumu noteikšanai. Otrajā pamata daļā, arī pamatojoties uz minēto spriedumu Parlaments/Komisija, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka LESD 215. pantā un LESD 291. pantā paredzētās procedūras ir savstarpēji nesaderīgas. Visbeidzot, trešajā pamata daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pakārtoti izklāsta iemeslus, kuri, pēc tās domām, liedz šajā gadījumā piemērot LESD 291. pantu.
100.
Uzskatu, ka visas trīs šī pamata daļas var tikt iztirzātas kopā, jo, neraugoties uz dažādajām perspektīvām, tos vieno jautājums par atbilstošo juridisko pamatu apstrīdētās īstenošanas regulas pieņemšanai.
101.
Pirms tiks izvērtēts šis jautājums, manuprāt, ir jāuzsver, ka strīds starp pusēm ir saistīts konkrēti ar to, vai LESD 291. panta 2. punkts ir atbilstošs, lai noderētu par juridisko pamatu tiesību normai, kuras juridiskais pamats, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, var būt vienīgi LESD 215. pants. Šādi traktējot, ir skaidrs, ka runa šajā gadījumā nav par tā saukto “atvasināto juridisko pamatu” izmantošanu, proti, par likumdošanas tehniku, kura paredz izveidot regulatīvo procedūru ad hoc, kura atšķiras no Līgumos noteiktajām procedūrām un kuru Tiesa ir noraidījusi savā 2008. gada 6. maija spriedumā Parlaments/Padome ( 32 ). Šeit apstrīdētās procedūras ir tikai primāro tiesību procedūras, un līdz ar to jautājums, kas jānoskaidro, ir, kura no tām bija obligāti jāievēro, lai grozītu Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumu.
102.
Pati Regula Nr. 267/2012 ir pieņemta, balstoties uz LESD 215. panta juridisko pamatu. Šajā ziņā likumdevējs ir stingri ievērojis principu, ka “LESD 215. panta 2. punkta mērķis ir būt par Savienības noteiktu ierobežojošo pasākumu, tajā skaitā pasākumu cīņai ar terorismu, juridisko pamatu attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām vai nevalstiskām grupām un struktūrām, ja lēmums noteikt šos pasākumus izriet no tās rīcības KĀDP ietvaros” ( 33 ). Tādējādi jautājums ir par to, vai nevis pašas Regulas Nr. 267/2012 grozīšanu vai atcelšanu kopumā, bet konkrēti tās IX pielikuma grozīšanu un vienīgi nolūkā “uz fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru attiecināt 23. panta 2. un 3. punktā minētos pasākumus”, – kā tas noteikts tās 46. panta 2. punktā – var veikt, vienīgi pamatojoties uz LESD 215. panta 1. punktā paredzēto procedūru.
103.
Lai gan LESD 215. pantā ir paredzēta īpaša procedūra, lai noteiktu pasākumus, kas nepieciešami, lai daļēji vai pilnīgi pārtrauktu vai mazinātu ekonomikas un finanšu sakarus ar vienu vai vairākām trešām valstīm atbilstoši KĀDP lēmumam, ir jāņem vērā, ka saskaņā ar LES 40. panta pirmo daļu “kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošana neietekmē iestāžu veikto procedūru un iestādēm piešķirto pilnvaru piemērošanu, kas paredzētas Līgumos, lai īstenotu Savienības kompetenci, kas minēta [LESD] 3. līdz 6. pantā”. Tādējādi – un atbilstīgi pārsūdzētā sprieduma 54. punktam – nevar apgalvot, ka ar regulu, kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 215. pantu, nevarētu tikt piešķirtas īstenošanas pilnvaras Komisijai vai Padomei LESD 291. panta 2. punktā noteiktajos apstākļos.
104.
Iepriekš minētais pilnībā saskan ar nostāju, ko Tiesa ir apstiprinājusi iepriekš minētā sprieduma Parlaments/Komisija 65. punktā, nosakot, ka “LESD 215. panta 2. punkta mērķis ir būt par Savienības noteiktu ierobežojošo pasākumu [..] juridisko pamatu attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām vai nevalstiskām grupām un struktūrām, ja lēmums noteikt šos pasākumus izriet no tās rīcības KĀDP ietvaros”. Tas tā ir tādēļ, ka viena lieta ir noteikt pasākumus un to personu un struktūru loku, uz kurām šie pasākumi attiecas (kas ir jautājums, saistībā ar kuru vienīgie iespējamie lēmumi ir tie, kas pieņemti, pamatojoties uz LESD 215. pantu), bet cita lieta – konkrēti noteikt attiecīgās personas un struktūras, ja tas izpaužas vienīgi kā īstenošanas akts, proti, akts, ar kuru vienīgi tiek piemēroti principi un kritēriji, kas ietverti saskaņā ar LESD 215. pantu pieņemtā noteikumā.
105.
Tā kā pašā LESD 215. pantā skaidri nav izslēgta šāda iespēja, būtībā, piemērojot LES 40. panta pirmajā daļā noteikto principu, nekas neliedz ievērot Līgumos paredzētās kopējās procedūras, it īpaši LESD 291. pantā noteikto [procedūru] gadījumā, kad runa ir par īstenošanas pilnvaru piešķiršanu iestādēm.
106.
Par Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma grozīšanu, iekļaujot personu vai vienību to subjektu sarakstā, kuru līdzekļi ir iesaldēti, obligāti būtu jālemj saskaņā ar LESD 215. pantā paredzēto procedūru, ja pašā Regulā Nr. 267/2012 nebūtu precīzi un detalizēti noteikti kritēriji, kas piemērojami, lai iekļautu personu vai vienību minētajā sarakstā. Tomēr Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktā Padomei noteiktās pilnvaras nepiešķir šai iestādei neierobežotu rīcības brīvību, lemjot par kādas personas iekļaušanu [sarakstā], bet nosaka, ka Padomei ir jāievēro Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punktā paredzētie kritēriji.
107.
Pamatojoties uz šiem kritērijiem, Padome [sarakstā] var iekļaut tikai personas, kuras “ir apzinātas kā tādas, kas a) piedalās ar kodolieroču izplatīšanu saistītās Irānas darbībās vai Irānas veiktā kodolieroču piegādes sistēmu izstrādē, ir tieši saistītas ar tām vai sniedz tām atbalstu, tostarp iesaistoties aizliegtu preču un tehnoloģiju iepirkumos, vai ir apzinātas kā tādas, kas pieder šādai personai, vienībai vai struktūrai vai ko tās kontrolē, tostarp ar nelikumīgiem līdzekļiem, vai kas rīkojas to vārdā vai uzdevumā; b) būdamas fiziskas vai juridiskas personas, vienības vai struktūras, ir palīdzējušas sarakstā iekļautai personai, vienībai vai struktūrai apiet vai pārkāpt šīs regulas noteikumus, Padomes Lēmumu 2010/413/KĀDP vai ANODPR 1737 (2006), ANODPR 1747 (2007), ANODPR 1803 (2008) un ANODPR 1929 (2010); c) ir Islāma revolucionāro gvardu korpusa loceklis vai juridiska persona, vienība vai struktūra, kas pieder vai kuru kontrolē Islāma revolucionāro gvardu korpuss vai viens vai vairāki tā locekļi, vai fiziskas vai juridiskas personas, kas rīkojas to vārdā; d) ir citas personas, vienības vai struktūras, kas sniedz atbalstu, piemēram, materiālu atbalstu, loģistikas vai finansiālu atbalstu, Irānas valdībai, un personas un vienības, kas ir saistītas ar tām; e) ir juridiska persona, vienība vai struktūra, kas pieder Irānas Islāma Republikas kuģniecības uzņēmumam (IRISL) vai ko tas kontrolē” ( 34 ).
108.
Manuprāt, Regula Nr. 267/2012 šajā ziņā ir pietiekami precīza, lai noderētu par atbilstošu ietvaru īstenošanas pilnvaru realizēšanai, proti, lai pilnvarotu – vienalga, Komisiju vai Padomi – aktualizēt IX pielikuma sarakstu, pamatojoties uz īstenošanas regulām saskaņā ar LESD 291. pantu ( 35 ). Jāņem vērā pārsūdzētā Vispārējās tiesas sprieduma 55. punktā minētais arguments, saskaņā ar kuru LESD 291. panta 2. punktā paredzētā procedūra padara iespējamu “efektīvāku īstenošanu, kas ir pielāgota īstenojamā pasākuma veidam un katras iestādes spējai rīkoties”.
109.
Tādējādi uzskatu, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms, jo LESD 291. panta 2. punkts, manuprāt, ir atbilstošs juridiskais pamats, lai grozītu Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumu.
4) Pakārtoti izvirzītais trešais apelācijas sūdzības pamats – par LESD 291. panta 2. punktā paredzēto nosacījumu izpildi
110.
Pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka katrā ziņā nav izpildīti LESD 291. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi, lai piešķirtu Padomei apstrīdētās īstenošanas pilnvaras.
111.
Tādējādi tagad ir jāatbild uz jautājumu, vai, ņemot vērā, ka LESD 291. panta 2. punkts ir atbilstošais juridiskais pamats apstrīdētās īstenošanas regulas pieņemšanai, ir ievēroti šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi, lai Padomei tiktu piešķirtas attiecīgās pilnvaras.
112.
Saskaņā ar LESD 291. panta 1. punktu dalībvalstis pieņem “visus tiesību aktus, kas vajadzīgi, lai īstenotu juridiski saistošos Savienības aktus” ( 36 ). Tomēr, pamatojoties uz šā panta 2. punktu, “ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi [šo] aktu īstenošanai, šie akti piešķir Komisijai vai, īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos un [LES] 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos, Padomei īstenošanas pilnvaras”.
113.
Kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 59. punktā, Padome ir apgalvojusi, ka tā ir likumīgi uzņēmusies Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. un 3. punktā paredzētās īstenošanas pilnvaras, jo “runa bija par attiecīgi [pienācīgi] pamatotu gadījumu”. Tādējādi no diviem gadījumiem, kuros saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu īstenošanas pilnvaras var tikt piešķirtas Padomei, nevis Komisijai, Regulas Nr. 267/2012 likumdevējs ir pamatojies uz pirmo no tiem, izslēdzot LES 24. un 26. pantā paredzētos gadījumus, kuri, pēc Komisijas un apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, neatbilst lietas apstākļiem.
114.
Es, gluži pretēji, pievienojoties Padomes tiesas sēdē paustajai nostājai, uzskatu, ka LESD 291. panta 2. punktā Padomei ir piešķirtas īstenošanas pilnvaras saistībā ar lēmumiem, kas pieņemti KĀDP ietvaros, tā ka atsauce uz “[LES] 24. un 26. pantā paredzētajiem gadījumiem” ietver arī Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma grozīšanu, proti, tāda reglamentējoša akta grozīšanu, kas ir pieņemts, pamatojoties uz LESD 215. pantu, ņemot vērā, ka runa ir par “lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar [LESD] V sadaļas 2. nodaļu”.
115.
Šāda LESD 291. panta 2. punkta sistēmas interpretācija, manuprāt, labāk atbilst attiecīgajām Padomes un Komisijas pozīcijām KĀDP ietvaros, kur Komisijas loma ir pakārtota Padomei, kurai, kā to apstiprina Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 63. punktā ( 37 ), šajā jomā ir galvenā loma. Tomēr, kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 64. punktā, tas automātiski nenozīmē, ka īstenošanas pilnvaru piešķiršana Komisijai KĀDP ietvaros principā ir aizliegta, bet drīzāk to, ka šai Komisijas pilnvarošanai ir jābūt “attiecīgi pamatotai”, piemēram, ņemot vērā, ka īstenošana, kā tas ir iepriekš aplūkotajā Regulas Nr. 267/2012 45. panta gadījumā, attiecas tikai uz tehniskiem vai to realizācijā tik stingri nosacītiem jautājumiem, ka [Komisija] nevar brīvi rīkoties pēc saviem ieskatiem.
116.
Tādējādi, pamatojoties uz principu, ka Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktā noteiktās īstenošanas pilnvaras attiecas uz KĀDP ietvaros pieņemtu tiesību normu, iestādei, kura ir pilnvarota to īstenot, būtu jābūt Padomei, līdz ar to nav vajadzības “attiecīgi pamatot” īstenošanas pilnvaru piešķiršanu Padomei, kas citos gadījumos, proti, ārpus KĀDP ietvariem, būtu nepieciešams.
117.
Ciktāl Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Padomei piešķirtās īstenošanas pilnvaras iekļaujas “attiecīgi pamatotos gadījumos”, nevis “[LES] 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos”, pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Tomēr jāatceras, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, “ja [Vispārējās] tiesas sprieduma pamatojumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet rezolutīvā daļa šķiet balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāds pārkāpums nevar izraisīt minētā sprieduma atcelšanu un pamatojums ir jāaizstāj” ( 38 ).
118.
Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma rezolutīvā daļa bez grūtībām var tikt pamatota, piemērojot attiecībā uz šo lietu LESD 291. panta 2. punktu tajā aspektā, kurā šis noteikums attiecas uz LES 24. un 26. pantā paredzētajiem gadījumiem, jo šī lieta, kā jau iepriekš minēts, attiecas uz šādiem gadījumiem, līdz ar to norādītā kļūda tiesību piemērošanā nevar būt iemesls pārsūdzētā sprieduma atcelšanai.
119.
Ņemot vērā iepriekš teikto, uzskatu, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms.
5) Ceturtais un piektais apelācijas sūdzības pamats
120.
Ņemot vērā iemeslus, kuri pamato ierosinājumu noraidīt pirmo apelācijas sūdzības pamatu ( 39 ), uzskatu, ka tāpat ir noraidāmi arī ceturtais un piektais apelācijas sūdzības pamats, kuros apelācijas sūdzības iesniedzēja pakārtoti apgalvo, ka nav atbilstoši izpildīts pienākums norādīt apstrīdētās īstenošanas regulas juridisko pamatu un pamatot tā izvēli.
6) Sestais apelācijas sūdzības pamats – par [sarakstā] iekļaušanas kritērija tiesiskumu un tā interpretāciju, ko Vispārējā tiesa veikusi pārsūdzētajā spriedumā
121.
Būtībā NIOC sūdzas, ka Padomes izmantotais kritērijs ļauj patvaļīgi sodīt jebkuru Irānas nodokļu maksātāju, ierēdni vai advokātu, pamatojies uz to, ka tie kaut kādā veidā palīdz vai sniedz finansiālu atbalstu Irānas valstij. Ņemot vērā, ka Vispārējā tiesa šo argumentu ir noraidījusi, norādot, ka šis kritērijs attiecas tikai uz tiem atbalsta veidiem, kuri to kvantitatīvās vai kvalitatīvās nozīmes dēļ ( 40 ) veicina Irānas kodolieroču darbību veikšanu, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir “pārrakstījusi” minēto kritēriju.
122.
Kā jau, izvērtējot šā apelācijas sūdzības pamata iespējamo nepieņemamību ( 41 ), iepriekš norādīju, neuzskatu, ka, to izvirzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu atsaukusies uz trešo personu interesēm un tiesībām vai vēlas, lai Tiesa veiktu tiesību normas, saistībā ar kuru tā ceļ iebildi par prettiesiskumu, pārbaudi in abstracto. Faktiski NIOC apstrīd sekas, kādas attiecībā uz to ir radījusi attiecīgā kritērija piemērošana, un tādējādi, nebūt nepieprasot pārbaudi in abstracto, tā tikai izrāda leģitīmu interesi, lai tiktu izvērtēts in concreto tās gadījumā piemērotā kritērija tiesiskums.
123.
Pirmajā no trim daļām, kurās ir formulēts šis apelācijas sūdzības pamats, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka Padomei piešķirtā novērtējuma brīvība saistībā ar Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteikto iekļaušanas kritēriju nav nedz patvaļīga, nedz diskrecionāra un nodrošina pietiekamu paredzamību. Saskaņā ar pirmo pamata daļu šādu secinājumu Vispārējā tiesa, pēc NIOC domām, varēja izdarīt, tikai veicot tādu Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkta interpretāciju, kura, būdama pretrunā tā tekstam un jēgai, nozīmē šā noteikuma “pārrakstīšanu”. Otrajā šā apelācijas sūdzības pamata daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka šādi ir pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, jo no šīs “pārrakstīšanas” izrietošais kritērijs brīdī, kad tā pārsūdzēja savu iekļaušanu apstrīdētajā sarakstā, tai nebija zināms. Visbeidzot, trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 119. un 140. punktā Vispārējā tiesa ir nonākusi pretrunā pati sev, no vienas puses, apgalvojot, ka strīdīgais kritērijs attiecas uz tiem atbalsta veidiem, kuri veicina Irānas kodolieroču darbību veikšanu, bet, no otras puses, – ka tas attiecas uz atbalstu, kam nav tiešas vai netiešas saiknes ar minētajām darbībām.
124.
Runājot par pirmo šīs apelācijas sūdzības pamata daļu, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Padomei ir plaša rīcības brīvība, nosakot vispārīgos kritērijus to personu iekļaušanai sarakstos, uz kurām attiecināmi ierobežojošie pasākumi ( 42 ). Vispārējā tiesa to ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 107. punktā, vienlaikus norādot, ka, lai gan tas nozīmē zināmus ierobežojumus attiecībā uz kontroli, ko veic tiesa, izvērtējot lietderīguma apsvērumus, uz kuriem minētie pasākumi pamatojas, tomēr nevar noliegt, ka “Savienības tiesām ir jānodrošina principā pilnīga Savienības tiesību aktu tiesiskuma kontrole no pamattiesību viedokļa” ( 43 ).
125.
Manuprāt, Vispārējā tiesa ir veikusi pilnīgu apstrīdēto noteikumu izvērtējumu, turklāt rezultātā izdarot pareizu secinājumu.
126.
Es varu piekrist apelācijas sūdzības iesniedzējai, ka Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteiktais iekļaušanas kritērijs ir atklāti vispārīgs un nenoteikts. Tomēr tas, ko NIOC dēvē par Vispārējās tiesas īstenoto tiesību normas “pārrakstīšanu”, ir tikai šīs tiesību normas interpretācija atbilstoši Savienības primāro tiesību prasībām, it īpaši Hartā garantētajām pamattiesībām. Šāda interpretācija, manuprāt, ir pareiza.
127.
Proti, Vispārējās tiesas veiktā interpretācija nevar tikt kvalificēta kā “pārrakstīšana”, ja ar to saprot, kā apgalvo NIOC, jauna kritērija izveidošanu, kas atšķiras no tā, ko likumdevējs ir noteicis attiecīgajā tiesību normā. Manuprāt, Vispārējā tiesa attiecīgajā tiesību normā nav ieviesusi kritēriju, kas atšķirtos no tā, kas izriet no pašas tiesību normas teksta. Tiesa, ja tā varētu izteikties, nav radījusi tiesību normu, kura jau nepastāvētu pašā tās tekstā, bet gan ir šo normu interpretējusi tā, ka, darot to atbilstoši Savienības tiesībām, no tiesību normas formulējuma izriet kritērijs attiecībā uz iekļaušanu apstrīdētajā sarakstā, kas atbilst visām ar tiesiskās noteiktības principu un tiesiskas valsts garantijām saistītajām prasībām.
128.
Protams, jebkura “atbilstīgas interpretācijas” veikšana, ņemot vērā tiesiskās noteiktības principu un ievērojot likumdevēja gribu, pieprasa ne tikai kvalificētu interpretēšanu, bet arī pirmām kārtām skaidri atzīt, ka attiecīgā tiesību norma var tikt uzskatīta par atbilstošu tiesību sistēmai tikai tad, ja, pārsniedzot tās konkrēto formulējumu – bet nekādā gadījumā nenonākot ar to pretrunā –, ir iespējams noteikt tās jēgu, kas ir saderīga ar to normu prasībām, kurām tā ir pakļauta.
129.
Šajā gadījumā Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punkta c) apakšpunkta un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkta formulējums ietver sevī atklāti vispārīgu un nenoteiktu kritēriju, kurš tomēr, nenonākot pretrunā noteikuma tekstam, var saskanēt ar Savienības tiesībām, ja vien tiek atbilstoši interpretēts, proti, ja, pārsniedzot tā formulējumu, tam tiek noteikts saturs, kas atbilst konkrētības un noteiktības prasībām, kuras šajā gadījumā ir saistītas ar apelācijas sūdzības iesniedzējas pamattiesību ievērošanu.
130.
Būtībā tieši tā ir rīkojusies Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā. Manuprāt, būtu bijis vēlams, lai Vispārējā tiesa būtu skaidri norādījusi, ka tās interpretācija ir bijusi kvalificēta hermeneitiska procesa, kas raksturo ikvienu atbilstošu interpretāciju, rezultāts. Katrā ziņā tās sprieduma pamatojums ir pietiekami argumentēts, izsmeļošs un pārliecinošs, lai, piemērojot to attiecībā uz konkrēto strīdu, tiktu sasniegts Savienības tiesībām atbilstīgs rezultāts.
131.
Šajā ziņā es varu tikai atkārtot pārsūdzētā Vispārējās tiesas sprieduma 118. punktā minētos apsvērumus, kurā tā norāda, ka apstrīdētais kritērijs iekļaujas tiesiskajā ietvarā, kuru skaidri nosaka mērķi, kurus vēlas sasniegt ar noteikumiem, kas regulē ierobežojošos pasākumus pret Irānu, tādējādi minētais kritērijs ir interpretējams tieši šajā kontekstā. Šajā ziņā ir jāpiemin Lēmums 2012/35/KĀDP, kura preambulas 13. apsvērumā ir norādīts, ka “ieceļošanas aizliegums, kā arī līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana būtu jāpiemēro vēl citām personām un struktūrām, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, radot tai iespēju veikt ar kodolieroču izplatīšanu saistītas darbības vai kodolieroču nogādes sistēmu izstrādi, jo īpaši personām un struktūrām, kas sniedz finansiālu, loģistikas vai materiālu atbalstu Irānas valdībai” ( 44 ). Turklāt Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir precizēts, ka runa var būt par “materiālu, loģistikas vai finansiālu” atbalstu.
132.
Tādējādi, kā jau tas norādīts pārsūdzētā sprieduma 119. punktā, runa ir nevis par jebkāda veida atbalstu, bet tikai par tādu, kas tā “kvantitatīvās vai kvalitatīvās nozīmes dēļ” veicina Irānas kodolieroču darbību veikšanu. Šis apgalvojums, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja šā apelācijas sūdzības pamata trešajā daļā, nav pretrunā pārsūdzētā sprieduma 140. punktam, kurā tikai ir precizēts, ka šim atbalstam nav skaidri jāattiecas uz kodolieroču izplatīšanu kā tādu, bet pietiek ar materiāla, loģistikas vai finansiāla atbalsta sniegšanu Irānas valdībai, kas tai ļauj turpināt minēto kodolieroču izplatīšanu.
133.
Tādējādi – pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, – uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir nevis “pārrakstījusi” Regulā Nr. 267/2012 noteiktos kritērijus, bet gan ir aprobežojusies vien ar to piemērošanu strīdīgajā gadījumā, pamatojoties uz to interpretāciju atbilstīgi Savienības primārajām tiesībām un tiesiskajam kontekstam, kurā šie kritēriji iegūst savu konkrēto un precīzo jēgu.
134.
Līdz ar to neuzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo materiālajā ziņā tās veiktās apstrīdētās tiesību normas interpretācijas rezultātā ir izdarīts tiesībām atbilstīgs secinājums, kurš nevar tikt uzskatīts par nepamatotu vai patvaļīgu, jo nav šaubu, ka NIOC, kas ir valsts naftas uzņēmums, kura valdes direktors ir Irānas naftas ministrs, bet rīkotājdirektors – naftas ministra vietnieks, var sniegt būtisku finansiālu atbalstu Irānas valdībai, tādējādi nodrošinot tai kvantitatīvi nozīmīgu materiālo un finansiālo atbalstu kodolieroču darbību veikšanai, ko šī valdība atbalsta, kas ir jautājums, par kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nevēlējās plaši izteikties.
135.
Līdz ar to uzskatu, ka faktiski piemērotais kritērijs, ciktāl tas var tikt interpretēts atbilstoši Savienības tiesībām, nav tik neprecīzs un nenoteikts, lai ļautu IX pielikuma sarakstā iekļaut jebkuru personu, un tā piemērošana attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju nevar tikt uzskatīta par nepamatotu vai neparastu Savienības tiesību aktu, kuri attiecas uz līdzekļu iesaldēšanu, kontekstā. No tā izriet, ka tā piemērošana šajā gadījumā nevarēja liegt apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju aizstāvēties, par ko tā sūdzas.
136.
Ņemot vērā visu iepriekš teikto, uzskatu, ka arī sestais un pēdējais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms.
V – Tiesāšanās izdevumi
137.
Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, ierosinu Tiesai nospriest, ka NIOC ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi.
138.
Saskaņā ar šī paša reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Komisijai būtu jāsedz savi tiesāšanās izdevumi pašai.
VI – Secinājumi
139.
Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai nospriest šādi:
—
prasību noraidīt;
—
NIOC atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
—
Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
( 1 ) Oriģinālvaloda – spāņu.
( 2 ) OV L 195, 39. lpp.
( 3 ) OV L 19, 22. lpp.
( 4 ) Regula par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu un Regulas (ES) Nr. 961/2010 atcelšanu (OV L 88, 1. lpp.).
( 5 ) OV L 282, 58. lpp.
( 6 ) OV L 282, 16. lpp.
( 7 ) National Iranian Oil Company/Padome (T‑578/12, EU:T:2014:678). Turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”.
( 8 ) Padomes 2010. gada 25. oktobra Regula, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu [..] Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.).
( 9 ) T‑174/12 un T‑80/13, EU:T:2014:52, 161. un 162. punkts.
( 10 ) Apvienotās lietas 31/62 un 33/62, EU:C:1962:49, 979. lpp.
( 11 ) Parlaments/Komisija (C‑130/10, EU:C:2012:472, 65. punkts).
( 12 ) Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.) 7. panta 2. punkts.
( 13 ) Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punkts.
( 14 ) Šajā ziņā skat. jau spriedumu Wöhrmann un Lütticke/Komisija (31/62 un 33/62, EU:C:1962:49, 979. lpp.).
( 15 ) Lieta Padome/Chvatal u.c. (C‑432/98 P un C‑433/98 P, EU:C:2000:545, 28.–33. punkts).
( 16 ) Padome/Chvatal u.c. (C‑432/98 P un C‑433/98 P, EU:C:2000:545, 31. punkts).
( 17 ) T‑174/12 un T‑80/13, EU:T:2014:52, 162. punkts.
( 18 ) Lieta Beļģija/Komisija (C‑110/03, EU:C:2005:223, 76.–80. punkts).
( 19 ) LESD 215. panta 2. punkts: “Ja tas paredzēts kādā lēmumā, kas pieņemts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību V sadaļas 2. nodaļu, Padome saskaņā ar 1. pantā paredzēto procedūru var pieņemt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām un nevalstiskām grupām vai struktūrām.”
1. punktā paredzētajā procedūrā ir noteikts, ka pasākumus paredz Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšlikuma.
( 20 ) Noteikums, kas piešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai “vai, īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos un Līguma par Eiropas Savienību 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos, Padomei”.
( 21 ) Padomes 2007. gada 19. aprīļaRegula par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.).
( 22 ) 2014. gada 6. martā.
( 23 ) OV 2014, L 93, 85. lpp.
( 24 ) OV 2014, L 216, 5. lpp.
( 25 ) Lieta Komisija/Padome (C‑370/07, EU:C:2009:590, 37. punkts).
( 26 ) Lieta Komisija/Padome (C‑370/07, EU:C:2009:590, 38. punkts).
( 27 ) Lieta Komisija/Padome (C‑370/07, EU:C:2009:590, 39. punkts).
( 28 ) Lieta Komisija/Padome (C‑370/07, EU:C:2009:590, 37. punkts).
( 29 ) Izcēlums mans.
( 30 ) Izcēlums mans.
( 31 ) Lieta C‑130/10, EU:C:2012:472.
( 32 ) Lieta C‑133/06, EU:C:2008:257. Šajā ziņā skat. Masson, F., “Les conditions de validité des bases juridiques dérivées à la suite de l’arrêt du 6 mai 2008”, Cahiers de Droit Européen, 44. sējums, 2008, 157.–173. lpp. Garzón Clariana, G., “Los actos delegados en el sistema de fuentes de Derecho de la Unión Europea”, Revista de Derecho Comunitario Europeo, Nr. 37, 2010, 721.–759. lpp. (734.–738. lpp.). Navarro Batista, N., “Bases jurídicas derivadas, delegación legislativa y poder de ejecución: el equilibrio institucional en la sentencia del TJUE de 6 de mayo de 2008, Parlamento Europeo c. Consejo”, Revista General de Derecho Europeo, 18, 2009.
( 33 ) Parlaments/Komisija, C‑130/10, EU:C:2012:472, 65. punkts.
( 34 ) Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkts.
( 35 ) Tas pats sakāms arī par Regulas Nr. 267/2012 II pielikuma, kas attiecas uz precēm un tehnoloģijām, kam piemēro ierobežojošos pasākumus, grozīšanu, kura saskaņā ar šīs regulas 45. panta a) punktu ir uzticēta Komisijai, kura veic minētos grozījumus, “pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes vai Sankciju komitejas konstatējumiem vai pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju”.
( 36 ) Tas ir neapstrīdams princips, ka Savienības normu faktisko īstenošanu parasti veic dalībvalstis (saistībā ar visu skat. Jacqué, J. P., Droit institutionnel de l’Union européenne, 6. izd., Dalloz, Parīze, 2010, marginālijās, 581.–584. lpp.). Galvenais noteikums, kurā ir apstiprināts, ka īstenošanas pilnvaras ir dalībvalstīm, ir LES 4. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru “dalībvalstis veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem”. Par īstenošanas kompetences sadali Savienībā skat. Fuentetaja Pastor, J.Á., “Actos delegados, actos de ejecución y distribución de competencias ejecutivas en la Unión Europea”, no: Revista Española de Derecho Administrativo, Nr. 149, 2011, 55.–89. (57.–63.) lpp.
( 37 ) Šajā ziņā skat. Ruffert, M., “Art. 291 AEUV”, no: Callies, Ch., Ruffert, M., EUV/AEUV Kommentar, C. H. Beck, Minhene, 4. izd., 2011, 10. marginālija.
( 38 ) Apvienotās lietas Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija (C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 118. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 39 ) Šo secinājumu 80.–97. punkts.
( 40 ) Pārsūdzētā sprieduma 119. punkts.
( 41 ) Šo secinājumu 73. un 74. punkts.
( 42 ) Saistībā ar visu skat. Tiesas virspalātas nesenos spriedumus Anbouba/Padome (C‑605/13 P, EU:C:2015:248, 41. punkts) un Anbouba/Padome (C‑630/13 P, EU:C:2015:247, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
( 43 ) Pārsūdzētā sprieduma 108. punkts.
( 44 ) Izcēlums mans.
Full & Egal Universal Law Academy