19.5.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 151/9
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2014. gada 7. februāra rīkojumu lietā T-492/12 Sven A. von Storch u.c./Eiropas Centrālā banka 2013. gada 10. decembrī iesniedza Sven A. von Storch u.c.
(Lieta C-64/14 P)
2014/C 151/11
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Sven A. von Storch u.c. (pārstāvji – M.C. Kerber, advokāts, un B. von Storch, advokāte)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Centrālā banka
Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:
—
atcelt Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 10. decembra rīkojumu lietā T-492/12;
—
apmierināt 2012. gada 11. novembra prasības pieteikumā izvirzītos apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumus un
—
piespriest Eiropas Centrālajai bankai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši Tiesas Reglamenta 122. panta 1. punktam.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 10. decembra rīkojumā lietā T-492/12 ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā šādu iemeslu dēļ:
1.
Tā kā ECB 2012. gada 6. septembra lēmumi par vairākām tehniskām iezīmēm saistībā ar Eurosistēmas tiešajiem monetārajiem darījumiem otrreizējos valdības obligāciju tirgos un par papildu pasākumiem attiecībā uz nodrošinājuma pieejamības saglabāšanu darījuma partneriem, lai tiem nodrošinātu piekļuvi Eurosistēmas likviditāti palielinošajām operācijām, kā arī
—
pakārtoti – ECB 2012. gada 10. oktobra Pamatnostādnes 2012/641/ES, ar ko groza Pamatnostādnes ECB/2012/18 par papildu pagaidu pasākumiem attiecībā uz Eurosistēmas refinansēšanas operācijām un nodrošinājuma atbilstību (ECB/2012/23) (1), rada tiesiskas sekas, attiecīgie lēmumi varot būt prasības priekšmets. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saistībā ar LESD 19. pantu tiesību akta saistošais raksturs ir nosakāms, ņemot vērā tā mērķi.
2.
Apstrīdētie lēmumi esot tieši un individuāli skāruši apelācijas sūdzības iesniedzējus, kaut arī tie nav tieši adresēti apelācijas sūdzības iesniedzējiem.
3.
2013. gada 10. decembra rīkojumā esot pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa esot akceptējusi ECB argumentāciju, saskaņā ar kuru attiecīgie lēmumi nekādi neesot ietekmējuši pilsoņu juridisko situāciju. Tāpat Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka šiem lēmumiem faktiski bija plaša ietekme uz vērtspapīru tirgiem, un it īpaši uz valsts parādzīmju izdošanu, un ka tieši to ECB bija vēlējusies.
4.
2013. gada 10. decembra rīkojumā esot pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa esot pakārtojusi apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības celt prasību nosacījumam par ECB faktisku darbību vai pat nosacījumam par vēlāk veiktām konkrētākām darbībām, par ko apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā lietā nevarēja zināt, nemaz nerunājot par praktisko neiespējamību atcelt vērtspapīru iegādi.
5.
2013. gada 10. decembra rīkojumā esot pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa esot liegusi apelācijas sūdzības iesniedzējiem tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā. It īpaši iespējai veikt netiešu tiesību aktu pārbaudi, pamatojoties uz LESD 277. pantu, uz kuru bija atsaukusies Vispārējā tiesa, katrā ziņā neesot tādas pašas tiesiskās sekas, kā saskaņā ar LESD 263. panta 4. punktu celtai prasībai.
(1) OV L 284, 14. lpp.
Full & Egal Universal Law Academy