26.5.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 159/16
Prasība, kas celta 2014. gada 21. martā – Eiropas Komisija/Vācijas Federatīvā Republika
(Lieta C-137/14)
2014/C 159/23
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji – C. Hermes, G. Wilms)
Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika
Prasītājas prasījumi:
Prasītāja lūdz Tiesu atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi tai Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (1) (turpmāk tekstā –“IVN direktīva”) 11. pantā un Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīvas 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (2) (turpmāk tekstā – “RI direktīva”) 25. pantā paredzētos pienākumus, jo
—
tā IVN direktīvas normas neuzskata par subjektīvo tiesību avotu un tādējādi lielā mērā izslēdz to īstenošanu indivīdiem (Verwaltungsgerichtsordnung [Administratīvo tiesu reglamenta] 113. panta 1. punkts);
—
lēmumu atcelšana procesuālu pārkāpumu dēļ ir iespējama vienīgi gadījumā, kad nav veikts nepieciešamais ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) vai nav veikta iepriekšējā pārbaude (Likuma par tiesību aizsardzības līdzekļiem vides lietās (Umwelt-Rechtsbehelfsgesetz; turpmāk tekstā – “UmwRG”) 4. panta 1. punkts) un gadījumā, kad prasītājs pierāda procesuālā pārkāpuma un lēmuma rezultāta cēlonisko sakaru (Administratīvā procesa likuma [Verwaltungsverfahrensgesetz turpmāk tekstā – “VwVfG”) 46. pants) un ir skarta prasītāja tiesiskā situācija;
—
tiesības celt prasību un tiesā veicamās pārbaudes apjoms ir ierobežots ar iebildumiem, kuri tikuši izvirzīti jau tiem paredzētajā termiņā administratīvajā procedūrā, kā rezultātā pieņemts lēmums (UmwRG 2. panta 3. punkts un VwVfG 73. panta 6. punkts) un
—
tiesvedībās, kas uzsāktas pēc 2005. gada 25. jūnija un pabeigtas pirms 2011. gada 12. maija, tiesības celt prasību vides piesārņošanas saistībā ir aprobežotas ar tiesību normām, kuras ir pamatā indivīdu tiesībām (UmwRG 2. panta 1. punkts, lasot kopā ar tā 5. panta 1. punktu);
—
tiesvedībās, kas uzsāktas pēc 2005. gada 25. jūnija un pabeigtas pirms 2011. gada 12. maija, pārsūdzību saistībā ar vides piesārņošanu pārbaudes tiesā apjoms ir aprobežots ar tiesību normām, kuras ir pamatā indivīdu tiesībām (UmwRG vecās redakcijas 2. panta 1. punkts, lasot kopā ar tā 5. panta 1. punktu);
—
pirms 2005. gada 25. jūnija uzsāktām administratīvajām procedūrām nepiemēro UmwRG (UmwRG 5. panta 1. punkts).
Pamati un galvenie argumenti
Tiek izvirzīti šādi prasības pamati:
Atbildētāja hronoloģiskā un saturiskā aspektā neesot izpildījusi lojālas sadarbības pienākumu. Šādi tai esot bijuši nepieciešami vairāk kā 18 mēneši, lai mēģinātu izpildīt Tiesas 2011. gada 11. maija spriedumā lietā C-115/09 (3) noteikto. Saturiskā ziņā atbildētājas pieņemtais tiesiskais regulējums esot nepietiekams un pretrunā kā iepriekš minētajai judikatūrai, tā arī Tiesas spriedumam lietā Altrip (4).
Federatīvā Republika indivīdu tiesiskajā aizsardzībā pārbaudes tiesā apjomu joprojām aprobežo ar pārbaudi, vai ir izpildītas normas, kurās paredzētas subjektīvās tiesības atbilstoši tā sauktajai aizsardzības normu teorijai. Turpmāki ierobežojumi attiecas kā uz indivīdu, tā arī uz apvienību tiesību aizsardzību. Šādi ar UmwRG lēmumu par atļaujās piešķiršanu atcelšana tiek pieļauta tikai tad, ja nav veikts ietekmes uz vidi novērtējums, tomēr ne gadījumā, ja tas ir veikts nepilnīgi.
Turklāt Vācijā privātpersonas apstrīdētu lēmumu par ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā pieļauti procesuāli pārkāpumi, atcelt var tikai tad, ja prasītājs konkrēti pierāda, ka, neesot minētajam procesuālajam pārkāpumam, rezultāts būtu citāds un šis pārkāpums ietekmē prasītāja materiāltiesisko situāciju.
Arī apvienības iebildumus tiesvedības ietvaros celt nevar, ja vien tie nav izvirzīti jau administratīvajā procedūrā. Visbeidzot UmwRG jaunā redakcija un atbilstošā Vācijas tiesu prakse būtiskos aspektos neatbilst IVN direktīvai, kā to Tiesa konkrētāk ir norādījusi spriedumos lietās Trianel un Altrip.
Turklāt no UmwRG piemērošanas laikā ir izslēgtas procedūras, kuras tikušas uzsāktas vēl pirms direktīvas stāšanās spēkā.
Šie ievērojamie ierobežojumi ir pretrunā IVN direktīvas mērķim nodrošināt plašu tiesību aizsardzību saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 2. un 3. punktu.
(1) OV 2012, L 26, 1. lpp.
(2) OV L 334, 17. lpp.
(3) Spriedums lietā BUND, C-115/09, EU:C:2011:289
(4) Spriedums lietā Altrip, C-72/12, EU:C:2013:712
Full & Egal Universal Law Academy