7.7.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 212/11
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2014. gada 23. janvāra spriedumu lietā T-221/12 The Sunrider Corporation/Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) 2014. gada 24. martā iesniedza The Sunrider Corporation
(Lieta C-142/14)
2014/C 212/12
Tiesvedības valoda – angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: The Sunrider Corporation (pārstāvji – N. Dontas, K. Markakis, Δικηγόροι)
Otrs lietas dalībnieks: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atzīt apelācijas sūdzību par nepieņemamu;
—
daļēji atcelt pārsūdzēto Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2014. gada 23. janvāra spriedumu lietā T-221/12, ciktāl ar to tika noraidīts prasītājas 2012. gada 25. maijā celtās prasības otrais pamats (Regulas Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (1) 75. panta otrā teikuma un 76. panta 1. punkta otrā teikuma pārkāpums) un trešais pamats (Regulas Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums);
—
nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai attiecībā uz prasītājas 2012. gada 25. maija prasības otro un trešo pamatu un jaunai Regulas Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanai;
—
piespriest ITSB atlīdzināt prasītājai šajā apelācijas tiesvedībā Eiropas Savienības Tiesā radušos tiesāšanās izdevumus;
—
piespriest ITSB atlīdzināt prasītājai pirmās instances tiesvedībā Eiropas Savienības Vispārējā tiesā radušos tiesāšanās izdevumus un
—
piespriest ITSB atlīdzināt prasītājai administratīvajā procesā ITSB Apelāciju ceturtajā padomē saistībā ar lietu R 2401/2010–4 radušos nepieciešamos tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Direktīvas 2001/83/EK (2) 1. panta 2. punktu un Regulas (EK) Nr. 726/2004 (3) 2. panta 1. punktu saistībā ar jēdziena “[izmantošanai] ārstniecībā” definīciju un apjomu. Vispārējā tiesa esot pārsniegusi savu kompetenci, radot jaunas juridiskas definīcijas, proti, radot preces “izmantošanai ārstniecībā plašā nozīmē” definīciju un neesot ņēmusi vērā jau ar ES tiesību aktiem noteiktās piemērojamās juridiskās definīcijas.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi prasītājas tiesības tikt uzklausītai, jo tā esot nepamatoti balstījusies uz “plaši zināmu faktu”, kam piemītot izšķiroša nozīme strīda iznākumā. Vispārējā tiesa esot pārkāpusi prasītājas tiesības tikt uzklausītai, pārsūdzētā sprieduma 77. punktā nospriežot, ka attiecībā uz konkrēto faktu piemērojams jēdziens “plaši zināms fakts”, nepamatojot savu secinājumu ne ar vienu lietas materiāliem pievienotu pierādījumu un nesniedzot nekādu pamatojumu, kādēļ attiecīgais fakts juridiski kvalificēts kā “plaši zināms”.
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, jo (a) tā neesot pietiekami pārbaudījusi un izvērtējusi uztura bagātinātāju uz augu bāzes līdzību ar 32. klasē skaidri uzskaitītajām precēm, konkrēti neizvērtējot, vai pastāv jebkāda līdzība starp uztura bagātinātāju uz augu bāzes un pārējām 32. klasē ietilpstošām precēm; (b) tā esot sagrozījusi apstrīdētā lēmuma saturu un attiecībā uz “konkrēto sabiedrības daļu” esot aizstājusi Apelāciju padomes vērtējumu un pamatojumu ar savu un (c) tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārbaudot un izvērtējot konkrēto preču līdzības individuālus faktorus/kritērijus, tostarp attiecībā uz (i) jēdziena “[izmantošanai] ārstniecībā” interpretāciju un piemērošanu kā tādu, kas raksturo uztura bagātinātāju uz augu bāzes izmantošanas pamatmērķi, (ii) juridisku prasību par to, lai “lielākā daļa” konkrēto preču ražotāju būtu tie vieni un paši, (iii) kritēriju/tiesību normu, kas izmantota preču salīdzināšanā, (iv) prasības otrā pamata noraidīšanu kā tādu, kuram nav nozīmes, (v) “aizstājamības” faktora neizvērtēšanu un (vi) salīdzināto preču raksturīpašību neizvērtēšanu.
(1) Padomes 2009. gada 26. februāra Regula (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.).
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīva 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 67. lpp.).
(3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regula (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (OV L 136, 1. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy