16.6.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 184/19
Prasība, kas celta 2014. gada 11. aprīlī – Eiropas Komisija/Grieķijas Republika
(Lieta C-180/14)
2014/C 184/23
Tiesvedības valoda – grieķu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji – M. Patakia un M. van Beek)
Atbildētāja: Grieķijas Republika
Prasītājas prasījumi:
—
atzīt, ka, neparedzot un/vai nepiemērojot maksimālo darba laiku, kas nedēļā nepārsniedz 48 stundas, un nenodrošinot ne minimālo ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmu, ne arī kompensējošu atpūtas laikposmu tūlīt pēc nostrādātajām stundām, par kurām pienākas kompensācija, Grieķijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir noteikti Direktīvas 2003/88/EK (1) 3., 5. un 6. pantā;
—
piespriest Grieķijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
1.
Direktīvā 2003/88 ir ietverti vienoti minimālie standarti darba laika organizēšanai, lai aizsargātu darba ņēmēju veselību un drošību, paredzot maksimālo vidējā nedēļas darba laika robežu (6. pants) un minimālo ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmu (tās pašas direktīvas 3., 5. un 6. pants).
2.
Grieķija direktīvu valsts tiesībās arī attiecībā uz ārstiem, kas ir nodarbināti valsts veselības aprūpes iestādēs, ir transponējusi ar Republikas prezidenta Dekrētu Nr. 88/1999. Attiecībā uz ārstiem stažieriem Grieķija direktīvu transponēja ar Republikas prezidenta Dekrētu Nr. 76/2005.
3.
Tomēr pēc tam Grieķija pieņēma virkni likumdošanas pasākumu, ar ko tika atcelta transponējošo tiesību aktu piemērošana attiecībā uz valsts veselības aprūpes iestāžu štata ārstiem un ārstiem stažieriem.
4.
Turklāt no sūdzībām, ko Komisijai iesniegušas desmit dažādas Grieķijas ārstu federācijas, izriet, ka šie darbinieki, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, kā arī praksē bija spiesti strādāt vidēji no 60 līdz 72 stundām nedēļā (štata ārsti) un no 71 līdz 93 stundām (ārsti stažieri). Regulāri savā darba vietā tiem nepārtraukti bija jāstrādā līdz pat 32 stundām.
5.
Pēc tam tika noslēgts darba koplīgums un tika pieņemti Likumi Nr. 37542009 un Nr. 3868/2010, kuros tika pārņemti minētā koplīguma noteikumi. Valsts likumā joprojām nebija noteikta faktiska maksimālā darba laika robeža, cik ilgi minētajiem darbiniekiem var būt pienākums strādāt, ciktāl papildus parastajai pienākumu izpildei tajā ir paredzēts, ka “valsts veselības aprūpes sistēmas slimnīcu ārsti, universitāšu ārsti un ārsti stažieri nodrošina dežūras, kuras ir nepieciešamas slimnīcu un veselības aprūpes centru pienācīgai darbībai”.
6.
Turklāt, lai šie noteikumi būtu piemērojami arī praksē, netiek garantēts minimālais ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposms, jo, pirmkārt, par darba laiku tiek atzītas ne visu veidu dežūras un, otrkārt, nav paredzēti līdzvērtīgi kompensējoši atpūtas laikposmi, kas ir jāpiešķir tūlīt pēc papildu darba laika, par kuru pienākas kompensācija.
7.
Iepriekš minētie tiesību akti un prakse būtiski atšķiras no direktīvajā paredzētajām minimālajām prasībām un veido Direktīvas 2003/88 3., 5. un 6. panta pārkāpumu.
(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9.–19. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy