15.9.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 315/35
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2014. gada 28. marta spriedumu lietā T-117/10 Itālijas Republika/Komisija 2014. gada 9. jūnijā iesniedza Itālijas Republika
(Lieta C-280/14 P)
2014/C 315/57
Tiesvedības valoda – itāļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Itālijas Republika (pārstāvji – G. Palmieri un P. Gentili, avvocato dello Stato)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 28. maija spriedumu lietā T-117/10 par prasību, ko Itālijas valdība atbilstoši LESD 263. un 264. pantam bija cēlusi ar mērķi atcelt 2009. gada 23. decembrī paziņoto Eiropas Komisijas 2009. gada 22. decembra Lēmumu C(2009) 10350, ar kuru samazināta Eiropas Reģionālā attīstības fonda finanšu palīdzība, kura Itālijai piešķirta darbības programmai POR Puglia 2000.–2006. gadam saistībā ar mērķi Nr. 1;
—
līdz ar to atbilstoši Tiesas Statūtu 61. pantam pēc būtības atcelt iepriekš minēto Eiropas Komisijas lēmumu un piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Itālijas Republika ir izvirzījusi šādus pamatus:
Pirmais pamats: sacīkstes principa pārkāpums un pamatojuma trūkums
Vispārējā tiesa pēc to kopīgas izskatīšanas ir noraidījusi pirmos divus prasības pamatus, kas attiecās uz iebildumiem, kurus Komisija bija izvirzījusi attiecībā uz pirmā un otrā līmeņa pārbaudēm. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka abi šie jautājumi tomēr bija atšķirīgi, jo katra no tiem pamatā bija atsevišķs iebildums par pārbaužu efektivitāti un uzticamību. Apstrīdētajā lēmumā dažādie apgalvojumi, kas bija izvirzīti saistībā ar reģionālajām pārbaudēm, bija klasificēti kā “iebildumi”, pamatojoties uz kuriem tika izdarīts vienots un galīgs secinājums par reģionālo pārbaužu neuzticamību un kaitējuma risku Savienības budžetam, kas pamatoja vienotas likmes korekcijas 10 % apmērā piemērošanu. Līdz ar to dažādie “iebildumi” bija jāizskata atsevišķi, ciktāl iespējamā viena vai vairāku šo iebildumu izslēgšana vai samazināšana atspoguļojās uz visu kopumu. Tādējādi nediferencētā un kopējā pieeja, ko attiecībā uz tik dažādajiem argumentiem bija piemērojusi Vispārējā tiesa, liedza atbilstoši izvērtēt Itālijas valdības izvirzītos faktiskos un tiesību jautājumus un ir arī uzskatāma par acīmredzamu pamatojuma trūkumu: šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa nav pienācīgi detalizēti izskaidrojusi, kādēļ tā ir atzinusi dažādos izvirzītos iebildumus par nepamatotiem.
Otrais pamats: Regulas Nr. 1260/9 (1) 39. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 3. punkta pārkāpums; Regulas Nr. 438/2001 (2) 4. panta pārkāpums; pierādīšanas pienākumu reglamentējošo principu pārkāpums; faktu vērtējuma neprecizitāte attiecībā pret tiem faktiem, kas izriet no Vispārējai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem; Vispārējā tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšana
Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi neapstrīdētos faktus un pierādījumus, kas izriet no lietas materiāliem, it īpaši to, ka Itālijas iestādes ir vienu pēc otra izvērtējušas Komisijas auditoru formulētos apsvērumus par deviņu pirmā līmeņa pārbaužu konkrētajiem trūkumiem. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējai tiesai vajadzēja atzīt, ka apstrīdētais lēmums ir kļūdains daļā, kas attiecās uz šīm deviņām pārbaudēm, un tā rezultātā tai vajadzēja apmierināt tos pamatus, kuros Itālijas valdība bija apgalvojusi, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1260/1999 39. panta 2. un 3. punktu, ciktāl tā bija pieņēmusi lēmumu par vienotas likmes korekciju 10 % apmērā, lai gan atlases veidā veiktajās pirmā līmeņa pārbaudēs netika konstatēti nekādi pārkāpumi un (pat ja tiktu saglabāti citi pārkāpumi) tas noteikti ir bijis pārmērīgi, ņemot vērā iepriekš minētajā 39. pantā paredzēto samērīguma noteikumu.
Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā lietas materiālos ietverto informāciju attiecībā uz to faktu rekonstrukciju, kas attiecās uz pārbaužu norisi, jo tā nav ņēmusi vērā 2009. gadā veikto pirmā un otrā līmeņa pārbaužu reālo kvantitatīvo (robežvērtība, par kuru bija panākta vienošanās ar Komisiju) un kvalitatīvo attīstību.
Visbeidzot Vispārējā tiesa esot sagrozījusi neapstrīdētos faktus un pierādījumus, kas izrietēja no lietas materiāliem, un ir pārkāpusi iepriekš minētos pantus, ciktāl tā bija atzinusi apstrīdēto lēmumu par pamatotu, pamatojoties uz to, ka Itālijas iestādes neesot pierādījušas maksātājiestādes progresu.
Trešais pamats: Regulas Nr. 1260/1999 39. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 39. panta 3. punkta, kā arī Regulas Nr. 438/2001 10. panta pārkāpums; pierādīšanas pienākumu reglamentējošo principu pārkāpums; faktu vērtējuma neprecizitāte attiecībā pret tiem faktiem, kas izriet no Vispārējai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem; Vispārējā tiesā iesniegto pierādījumu sagrozīšana
Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējās tiesas apgalvojumu pamatā ir pilnībā abstrakta reālās faktiskās situācijas saistībā ar otrā līmeņa pārbaužu norisi un sadalījumu rekonstrukcija. Vispārējai tiesai esot bijis jāatceļ lēmuma daļu attiecībā uz analīzi, ko Komisija bija veikusi saistībā ar otrā līmeņa pārbaudēm un to neuzticamību; šī analīze pilnīgi visos aspektos nav pamatota ar derīgiem pierādījumiem attiecībā uz faktiska riska ERAF pastāvēšanu un tā apmēru.
(1) Padomes 1999. gada 21. jūnija Regula (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.).
(2) Komisijas 2001. gada 2. marta Regula (EK) Nr. 438/2001, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz vadības un kontroles sistēmām, ko piemēro no struktūrfondiem piešķirtajai palīdzībai (OV L 63, 21. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy