1.12.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 431/9
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2014. gada 26. jūnija spriedumu lietā T-372/11 Basic AG Lebensmittelhandel/Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) 2014. gada 20. augustā iesniedza Basic AG Lebensmittelhandel
(Lieta C-400/14 P)
(2014/C 431/15)
Tiesvedības valoda – angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Basic AG Lebensmittelhandel (pārstāvji – D. Altenburg, T. Haug, advokāti)
Citi lietas dalībnieki: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi), Repsol YPF, SA
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt Eiropas Savienības Tiesas (Vispārējās tiesas) 2014. gada 26. jūnija spriedumu lietā T-372/11 un nosūtīt lietu Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai;
—
piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Vispārējās tiesas veikto “izplatīšanas pakalpojumu” definīcijas interpretāciju, kura no juridiskā pamatojuma viedokļa ir pirmais aplūkojamais jautājums pirms pakalpojumu salīdzināšanas. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa savam vēlākam sajaukšanas iespējas starp attiecīgajām preču zīmēm novērtējumam kā juridisko pamatu ir izmantojusi kļūdainu uztveri.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka EKT galvenais uzdevums ir veikt vienveidīgu attiecīgo pakalpojumu jēdziena un apjoma (spriedumi lietā C-418/02 Praktiker, 33. punkts; apvienotajās lietās no C-414/99 līdz C-416/99 Zino Davidoff un Levi Strauss, 42. un 43. punkts) un 2012. gada 19. jūnija sprieduma lietā C-307/10 “IP-Translator” interpretāciju, saskaņā ar kuru “precēm un pakalpojumiem, lai tie varētu pildīt preču zīmes kā izcelsmes norādes funkciju, ir jābūt objektīvi definējamiem”, un lūdz EKT sniegt “pietiekami precīzu un skaidru”“pakalpojumu izplatīšanas” definīciju.
Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, “izplatīšanas” pakalpojumam ir ļoti šaurs apjoms un tajā ir ietvertas šādas darbības: “transports; iepakošana un preču uzglabāšana”, bet nav ietverti “mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības” pakalpojumi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt norāda, ka Tiesa spriedumā lietā “Praktiker” ir paskaidrojusi, ka “mazumtirdzniecības” (35. klase) – atšķirībā no 39. klasē ietilpstošajiem pakalpojumiem – mērķis ir preču pārdošana patērētājiem, turpretī apelācijas sūdzības iesniedzējas darbība aptver “inter alia, tirdzniecībā piedāvāto preču sortimenta izvēli un dažādu tādu pakalpojumu piedāvāšanu, kuru mērķis ir mudināt patērētāju noslēgt darījumu ar attiecīgo pārdevēju, nevis ar tā konkurentu”.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas skatījumā nevar neņemt vērā vispārēju “izplatīšanas” klasificēšanu Nicas [Nolīguma] 39. klasē, jo EST spriedumā lietā “Praktiker” skaidri ir pamatojusi savu argumentāciju, atsaucoties uz paskaidrojuma piezīmi saistībā ar 35. klasi Nicas [Nolīgumā] (C-418/02, 36. punkts).
Tādēļ Vispārējās tiesas nolēmums ir jāatceļ un jānosūta tai atpakaļ atkārtotai izskatīšanai.
Full & Egal Universal Law Academy