EUR-Lex -  62014CN0415 - LV

3.11.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 388/5

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2014. gada 26. jūnija spriedumu lietā T-564/10 Quimité un de Mello/Komisija 2014. gada 2. septembrī iesniedza Quimité – Comércio e Indústria Química, SA un José de Mello – Sociedade Gestora de Participações Sociais, SA

(Lieta C-415/14 P)

2014/C 388/07

Tiesvedības valoda – portugāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Quimité – Comércio e Indústria Química, SA un José de Mello – Sociedade Gestora de Participações Sociais, SA (pārstāvis – J. Calheiros, advokāts)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:

—

atbilstoši LESD 256. panta 1. punkta otrajai daļai atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 26. jūnija spriedumu lietā T–564/10, ar kuru tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju celto prasību pret Eiropas Komisiju, kurā tiek prasīts atcelt Komisijas lēmumu, kuru tās grāmatvedis pieņēmis ar 2010. gada 8. oktobra vēstuli, ciktāl tajā ir izvirzīta prasība, lai atbilstoši Regulas (EK, Euratom) Nr. 2343/2002 (1) 85. pantam prasīto finanšu garantiju sniegtu banka, kas ir saņēmusi ilgtermiņa “AA” reitingu, un ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējiem piespriests segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

—

pēc pārsūdzētā sprieduma atcelšanas apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumus pirmajā instancē un tādējādi daļēji atcelt Komisijas lēmumu, kuru tās grāmatvedis pieņēmis ar 2010. gada 8. oktobra vēstuli, ciktāl tajā ir izvirzīta prasība, lai atbilstoši Regulas (EK) Nr. 2342/2002 85. pantam prasīto finanšu garantiju sniegtu banka, kas ir saņēmusi ilgtermiņa “AA” reitingu;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza divus pamatus:

1.

Pirmais pamats: kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, noraidot kā nepamatotu apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, ko tie bija izvirzījuši Vispārējā tiesā celtās prasības pamatojumam, par Komisijas 2010. gada 8. oktobra lēmuma pamatojuma neesamību, ciktāl tajā bija izvirzīta prasība, lai finanšu garantiju sniegtu banka, kas ir saņēmusi ilgtermiņa “AA” reitingu.

—

Pārsūdzētajā spriedumā atzīts, ka 2010. gada 8. oktobra lēmumā nav skaidri pamatota prasība par garantiju sniedzošās bankas reitingu. Tomēr tiek apgalvots, ka Komisijas argumentācija izriet no pašas šīs prasības.

—

Atbilstoši LESD 296. pantam visiem tiesību aktiem, ieskaitot lēmumus, ir obligāti jāsniedz pamatojums.

—

Komisijas “argumentācijas pamatam” ir jāizriet no lēmuma pamatojuma, nevis no paša apstrīdētā tiesību akta.

—

Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka “Savienības finansiālo interešu aizsardzība”, kas veidojot Komisijas “argumentācijas pamatu”, varētu tikt atbilstoši nodrošināta ar bankas garantiju, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēji piedāvāja Komisijai adresētajā 2010. gada 3. septembra vēstulē.

—

Turklāt 2010. gadā, kad Komisija izvirzīja šo prasību, jau bija pilnībā neatbilstoši kā vienīgo kritēriju bankas garantijas sniegšanai izvirzīt tās reitingu, un tādējādi šis objektīvi strīdīgais kritērijs prasīja spēcīgāku, skaidrāku un skaidri izteiktu pamatojumu.

—

Tāpat tas, ka maksājuma termiņa pagarinājums tiek piešķirts, īstenojot rīcības brīvību, paaugstina prasītā pamatojuma līmeni salīdzinājumā ar pamatojuma līmeni, kas tiek prasīts attiecībā uz saistošās kompetences izmatošanu.

—

Jāpiebilst, ka lēmumā nav arī ietverta nekāda atsauce uz nevienu Savienības tiesību normu, kas varētu būt šādas prasības pamatā.

—

Tā kā, kā atzīts pārsūdzētajā spriedumā, Komisijas 2010. gada 8. oktobra lēmumā nav ietverts nekāds skaidri izteikts prasības par garantiju sniedzošās bankas reitingu pamatojums, pārsūdzētajā spriedumā pieļauta kļūda, ciktāl tajā uzskatīts, ka apstrīdētajā tiesību aktā nav pieļauta pamatojuma neesamība, kā Vispārējā tiesā celtajā prasībā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji.

2.

Otrais pamats: kļūda tiesību piemērošanā attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, ciktāl ar to ir noraidīts apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, ko tie bija izvirzījuši Vispārējā tiesā celtās prasības pamatojumam, par Līguma pārkāpumu, proti, samērīguma principa pārkāpumu.

—

No Regulas Nr. 2342/2002 85. panta izriet, ka, ja ir izpildītas šajā pantā paredzētās prasības un nosacījumi, personai, kura pieņem lēmumu Savienības vārdā (šajā gadījumā – grāmatvedim), ir jāizskata attiecīgā uzņēmuma iesniegtais pieprasījums par maksājuma termiņa pagarināšanu un tas jāpiešķir, ja ir izpildītas šajā pantā paredzētās tiesiskās prasības un nosacījumi tā piešķiršanai.

—

Saskaņā ar Regulas Nr. 2342/2002 85. pantu Komisijas grāmatvedim piešķirtā plašā “rīcības brīvība” izpaužas, novērtējot attiecīgā uzņēmuma iesniegto pieprasījumu par maksājuma termiņa pagarināšanu un to piešķirot, un neattiecas uz bankas garantijas veidu, kuru Komisijas grāmatvedis uzskata par pieņemamu, un tādējādi, pārbaudot apstrīdēto tiesību aktu, nav pietiekami pārliecināties, vai tas ir acīmredzami nepiemērots izvirzīto mērķu sasniegšanai, kā kļūdaini apgalvots pārsūdzētajā spriedumā.

—

Kredītiestādes sniegta garantija pēc pirmā pieprasījuma atbilstoši Komisijas prasītajam modelim ir piemērots un atbilstošs veids, kā garantēt maksājamo summu samaksu. Tādējādi Portugāles tiesību sistēmā kopumā – un vispārīgi pārējo Eiropas Savienības valstu sistēmās – visdažādākajiem mērķiem tiek akceptēta bankas garantijas sniegšana, tostarp, lai apturētu tiesas nolēmumu izpildi un it īpaši – lai apturētu valsts tiesās Komisijas iespējami prasītu tūlītēju izpildi saistībā ar nesamaksātā naudas soda nomaksu.

—

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzēju piedāvāto garantiju, kuru Komisija nepieņēma, būtu izsniegusi Banco Comercial Português, SA, kas ir kredītiestāde ar sēdekli Eiropas Savienībā un uz kuru attiecas pašu Kopienas iestāžu noteiktie uzraudzības un konsolidācijas noteikumi. Tādējādi šķiet, ka nekas nepamato to, ka, lai aizstāvētu Kopienu tiesības, minētajai bankai tiek liegta iespēja sniegt garantiju un tiek prasīts, lai to sniedz banka, kas ir saņēmusi ilgtermiņa “AA” reitingu.

—

Turklāt ir vispārzināma pašreizējā situācija, ka Portugāles banku reitingu ir ietekmējušas Portugāles Republikas reitinga izmaiņas. Tādējādi neviena banka, kuras sēdeklis ir Portugālē, neizpilda Komisijas lēmumā prasītā reitinga (ilgtermiņa “AA”) kritērijus. Šis apstāklis ir minēts pārsūdzētā sprieduma sadaļā “Fakti”, taču nav ņemts vērā minētā sprieduma pamatojumā.

—

Tādējādi ar Komisijas lēmumu nav izpildīta nepieciešamības prasība kura ir samērīguma principa būtisks aspekts), jo no visiem iespējamiem pasākumiem Komisija izvēlējas tādu, kurš tā brīža apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēju interesēm kaitēja visvairāk.

—

Līdz ar to pastāv skaidrs samērīguma trūkums starp Komisijas izvirzīto prasību (garantija, kuru sniedz Eiropas banka, kas ir saņēmusi ilgtermiņa “AA” reitingu) un sasniedzamo mērķi (Komisijas tiesību uz maksājamo summu iekasēšanu aizsardzība), un tādējādi pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda, ciktāl tajā nospriests, ka ar apstrīdēto tiesību aktu nav pārkāpts samērīguma princips.

(1)  Komisijas 2002. gada 23. decembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 357, 1. lpp.).

Full & Egal Universal Law Academy