1.12.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 431/12
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2014. gada 3. septembrī iesniedza Commissione Tributaria Regionale di Mestre-Venezia (Itālija) – Fratelli De Pra SpA, SAIV SpA/Agenzia Entrate – Direzione Provinciale Ufficio Controlli Belluno, Agenzia Entrate – Direzione Provinciale Ufficio Controlli Vicenza
(Lieta C-416/14)
(2014/C 431/19)
Tiesvedības valoda – itāļu
Iesniedzējtiesa
Commissione Tributaria Regionale di Mestre-Venezia
Pamatlietas puses
Prasītājas: Fratelli De Pra SpA, SAIV SpA
Atbildētāji: Agenzia Entrate – Direzione Provinciale Ufficio Controlli Belluno, Agenzia Entrate – Direzione Provinciale Ufficio Controlli Vicenza
Prejudiciālie jautājumi
1)
Vai, runājot par zemes mobilo radiokomunikāciju terminālaprīkojumu, ar Kopienu tiesībām (Direktīva 1999/5 (1), kā arī Direktīvas 2002/19 (2), 2002/20 (3), 2002/21 (4) un 2002/22 (5)) ir saderīgs turpmāk minētais valsts tiesiskais regulējums:
—
Dekrētlikuma Nr. 4/2014, kas vēlāk pārveidots par Likumu Nr. 50/2014, 2. panta 4. punkts;
—
Leģislatīvā dekrēta Nr. 259/2003 160. pants;
—
Republikas Prezidenta dekrētam Nr. 641/1972 pievienotās tabulas 21. pants;
kurā, pielīdzinot terminālaprīkojumu radiostacijai, lietotājam ir paredzēts pienākums saņemt vispārēju atļauju, kā arī īpašu licenci attiecībā uz radiostaciju, uzskatot šīs darbības par nodokļa iekasējamības gadījumu?
Līdz ar to, runājot konkrēti par terminālaprīkojuma izmantošanu, vai Itālijas prakse paredzēt lietotājiem pienākumu saņemt vispārēju atļauju un licenci attiecībā uz radiostaciju ir saderīga ar Kopienu tiesībām, ciktāl laišana tirgū, terminālaprīkojuma brīva aprite un nodošana ekspluatācijā jau ir detalizēti reglamentēta Savienības tiesību avotos (Direktīva 1999/5), kuros nav paredzēta nekāda vispārēja atļauja un/vai licence?
Valsts tiesiskajā regulējumā vispārējā atļauja un licence ir paredzētas, neraugoties uz to, ka:
—
vispārējā atļauja ir pasākums, kas ietekmē nevis terminālaprīkojuma lietotāju, bet gan uzņēmumus, kuri vēlas nodrošināt elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumus (atļauju izsniegšanas direktīvas 2002/20 1.–3. pants);
—
koncesija ir paredzēta individuālu tiesību izmantot radio frekvences un tiesību izmantot numurus piešķiršanai, kas acīmredzami nav saistītas ar terminālaprīkojuma izmantošanu;
—
Kopienu tiesību aktos nav paredzēts nekāds pienākums saņemt vispārēju atļauju vai licenci attiecībā uz terminālaprīkojumu;
—
Direktīvas 1999/5 8. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis “neaizliedz, neierobežo un netraucē to ierīču laišanu tirgū un nodošanu ekspluatācijā savā teritorijā, kurām ir [..] CE marķējums”;
—
pastāv materiālas un normatīvas atšķirības un neatbilstība starp radiostaciju un zemes mobilo radiokomunikāciju terminālaprīkojumu.
2)
Vai ar Kopienu tiesībām (Direktīva 1999/5 un Direktīva 2002/20, it īpaši tās 20. pants) ir saderīgs šāds valsts tiesiskais regulējums:
—
Dekrētlikuma Nr. 4/2014, kas vēlāk pārveidots par Likumu Nr. 50/2014, 2. panta 4. punkts;
—
Leģislatīvā dekrēta Nr. 259/2003 160. pants;
—
Republikas Prezidenta dekrētam Nr. 641/1972 pievienotās tabulas 21. pants;
—
Ministra dekrēta Nr. 33/1990 3. pants,
pamatojoties uz kuru
—
Direktīvas 2002/22 20. pantā minētais līgums – kas noslēgts starp pārvaldītāju un lietotāju un kam ir jāreglamentē komercattiecības starp patērētājiem vai galalietotājiem un vienu vai vairākiem uzņēmumiem, kas nodrošina savienojumu un attiecīgos pakalpojumus – “pats par sevi”, nepastāvot nekādai valsts administrācijas intervencei, darbībai vai uzraudzībai, arī var būt vispārējai atļaujai un/vai licencei attiecībā uz radiostaciju līdzvērtīgs dokuments;
—
līgumā ir jābūt ietvertām arī norādēm par terminālaprīkojuma veidu un atbilstošo sertifikāciju (kas nav paredzēts Direktīvas 1999/5 8. pantā)?
3)
Vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgi Dekrētlikuma Nr. 4/2014, kas vēlāk pārveidots par Likumu Nr. 50/2014, 2. panta 4. punktā apvienojumā ar Leģislatīvā dekrēta Nr. 259/2003 160. pantu un Republikas Prezidenta dekrētam Nr. 641/1972 pievienotās tabulas 21. pantu paredzētie noteikumi, kuros ir noteikts, ka tikai vienai konkrētai lietotāju kategorijai, kas formāli tiek apzīmēti kā abonementi, ir pienākums saņemt vispārēju atļauju un atbilstošu licenci attiecībā uz radiostaciju, kamēr nekāda vispārēja atļauja vai licence netiek prasīta personām, kas izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumus, pamatojoties uz līgumu, tikai tādēļ vien, ka līgumam ir cits nosaukums (priekšapmaksas vai kartes papildināšanas pakalpojums)?
4)
Vai Direktīvas 1999/5 8. pants pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā Dekrētlikuma Nr. 4/2014, kas vēlāk pārveidots par Likumu Nr. 50/2014, 2. panta 4. punkts, kā arī Leģislatīvā dekrēta Nr. 259/2003 160. pants un Republikas Prezidenta dekrētam Nr. 641/1972 pievienotās tabulas 21. pants, kurā ir paredzēta:
—
administratīva darbība, kuras mērķis ir vispārējas atļaujas un licences attiecībā uz radiostaciju izsniegšana,
—
nodokļa par valdības piešķirtu koncesiju samaksa saistībā ar šo darbību,
ciktāl tā ir rīcība, kas var tikt uzskatīta par terminālaprīkojuma nodošanas ekspluatācijā, izmantošanas un brīvas aprites ierobežojumu?
(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 9. marta Direktīva 1999/5/EK par radioiekārtām un telekomunikāciju termināla iekārtām un to atbilstības savstarpējo atzīšanu (OV L 91, 10. lpp.).
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) (OV L 108, 7. lpp.).
(3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (OV L 108, 21. lpp.).
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.).
(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 51. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy