2.3.2015
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 73/14
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2014. gada 19. novembra rīkojumu lietā T-430/14 Mirelta Ingatlanhasznosító Kft./Eiropas Komisija un Eiropas ombuds 2014. gada 11. decembrī iesniedza Mirelta Ingatlanhasznosító Kft.
(Lieta C-576/14 P)
(2015/C 073/20)
Tiesvedības valoda – ungāru
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Mirelta Ingatlanhasznosító Kft. (pārstāvis – K. D. Pap, advokāts)
Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija un Eiropas ombuds
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
—
atcelt pārsūdzēto rīkojumu un lietu nodot atpakaļ Vispārējai tiesai.
Pamati un galvenie argumenti
Galvenais pamats: Vispārējās tiesas veikta kļūdaina apelācijas sūdzības iesniedzējas prasības interpretācija
Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi un pārformulējusi tās prasības prasījumus, un esot arī kļūdaini interpretējusi to pamatojumu, uzskatīdama, ka prasība esot celta tāpēc, ka “Komisija atteikusies uzsākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi”.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tās prasība bija vērsta uz to, lai Vispārējā tiesa “ uzliktu Eiropas Komisijai pienākumu īstenot procedūru atbilstoši Savienības tiesībām, garantējot šo tiesību efektivitāti ”.
Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību pret Komisiju, uzskatīdama, ka acīmredzamais tās tiesību uz taisnīgu procesu pārkāpums ir izraisījis Savienības Pamattiesību hartā tai garantēto pamattiesību pārkāpumu. Pēc tās domām, Komisija tai liegusi ne vien tiesības uz taisnīgu procesu, bet arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, īstenodama procesu, kas nav bijis taisnīgs, veikdama Savienības tiesībām neatbilstošu analīzi un nenodrošinādama šo tiesību (it īpaši minētās Pamattiesību hartas) efektivitāti.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējās tiesas veiktā tās prasības interpretācija nozīmē, ka atbilstoši Savienības tiesībām attiecībā pret to veicamā procesa tiešas sekas ir, ka gadījumā, ja tiek veikts objektīvs vērtējums šo tiesību gaismā, Komisijai ir pienākums īstenot procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja savukārt nevar pieprasīt.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja savukārt uzskata, ka no Pamattiesību hartas tiesību normām, kurām ir tāds pats saistošs spēks kā Līgumiem, izriet, ka vienīgi pēc taisnīga novērtējuma veikšanas Komisija, balstīdamās uz judikatūru, var novērtēt, vai ir uzsākama procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi. Tādējādi taisnīgs process ir pamatprasība, un Komisija var īstenot savu novērtējuma brīvību – kas, pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, nevar sniegties tik tālu, ka netiek ievērotas pamattiesības – tikai pēc taisnīga procesa, jo citādi, kā tas ir šajā lietā, var rasties situācija, kad nav nekā, ko novērtēt.
Pakārtots pamats: Savienības tiesībās nav paredzēta Komisijas rīcības brīvība piešķirt atbrīvojumu no dalībvalstu pienākuma piemērot atvasinātās tiesības un regulu, un vēl jo mazāk – netiešā veidā.
Vispārējās tiesas viedoklis par Komisijas rīcības brīvību, kas pausts [rīkojuma] motīvu daļas 6. punktā no vairākiem viedokļiem pārkāpj imperatīvas un viennozīmīgas Līgumu tiesību normas, uz kurām līdz ar to nevar attiekties Komisijas rīcības brīvība, un apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Komisijas rīcības brīvība nevar attiekties arī uz pienākumu nodrošināt Savienības Pamattiesību hartā atzīto pamattiesību ievērošanu.
Savā prasībā apelācijas sūdzības iesniedzēja ne reizi neesot iebildusi pret Komisijas rīcības brīvību, bet gan patiesībā pārmet to, ka Komisijai nav bijusi iespēja savu rīcības brīvību īstenot atbilstoši Vispārējās tiesas minētajai pastāvīgajai judikatūrai, jo par rīcības brīvības izmantošanu var runāt tikai tad, ja pati novērtēšana ir taisnīga un ir kaut kas, ko var saprātīgi novērtēt.
Līgumā, kuram ir augstāks spēks nekā judikatūrai, paredzēts, ka Komisijai ir pienākums nodrošināt Savienības tiesību efektivitāti.
Šajā konkrētajā gadījumā vērtēšanu veikušais Savienības pārstāvis (Savienības struktūra) apelācijas sūdzības iesniedzējai liedza pamattiesības, Komisijas vietā pats iepriekš un veidā, kas nav taisnīgs, veicot novērtēšanu un pieņemot lēmumu par jautājumiem, uz kuriem ka tādiem rīcības brīvība nemaz nevar attiekties, proti, tā vietā, lai izmantotu novērtēšanas iespēju, pārstāvis, balstīdamies uz kļūdainiem faktiem, pats izlēma apelācijas sūdzības iesniedzējas lietu.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka ne valsts tiesa, ne Eiropas Komisija nevar novērtēt, vai tad, ja tiek piemērots LESD 101. pants, ir vai nav piemērojama Padomes Regula (EK) Nr. 1/2003 par minētā panta piemērošanu, un Komisija nevar konstatēt arī, vai atteikums piemērot Savienības regulu (acīmredzama nepiemērošana) ir pielīdzināms tam, ka tā ir piemērota“citādā veidā”. Šāda konstatācija jau pati par sevi pierāda apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesību uz taisnīgu procesu pārkāpumu, kā rezultātā tai ir liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un likumīgu tiesu.
Full & Egal Universal Law Academy