TIESAS RĪKOJUMS (astotā palāta)
2014. gada 6. novembrī ( *1 )
“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punkts — Acīmredzama nepieņemamība — Pietiekamu precizējumu par faktiskajiem apstākļiem un iemesliem, kas pamato atbildes uz prejudiciālo jautājumu vajadzību, neesamība”
Lieta C‑366/14
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Budapesti XX., XXI. és XXIII. kerületi bíróság (Ungārija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 11. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 28. jūlijā, tiesvedībā
Herrenknecht AG
pret
Hév-Sugár kft .
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: K. Toadere [C. Toader] (referente), kas pilda astotās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund],
ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu lemt, izdodot motivētu rīkojumu atbilstoši Tiesas Reglamenta 53. panta 2 punktam,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 23. panta 1. punktu un Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV L 266, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas konvencija”), 3. panta 1. punktu.
2
Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Herrenknecht AG (turpmāk tekstā –“Herrenknecht”), kas ir Vācijā dibināta sabiedrība, un Hév-Sugár kft (turpmāk tekstā – “Hév-Sugár”), kas ir Ungārijā dibināta sabiedrība, par nomas maksas samaksu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3
Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Ja puses, no kurām vienai vai vairākām domicils ir kādā dalībvalstī, vienojas par kādas dalībvalsts tiesu(‑ām), kurai(‑ām) piekritīgi visi strīdi, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, jurisdikcija ir šai tiesai vai tiesām. Tā ir izņēmuma jurisdikcija, ja vien puses nav vienojušās citādi. Šāda vienošanās, kas piešķir jurisdikciju, ir:
a)
rakstiski vai mutiski ar apliecinājumu rakstiski; vai
b)
tādā formā, kas atbilst pušu starpā izveidotajai praksei; vai
c)
starptautiskajā tirdzniecībā vai komercdarbībā – tādā formā, kas atbilst praksei, par ko puses zina vai par ko pusēm būtu vajadzējis zināt, un ko šādā tirdzniecībā vai komercdarbībā iesaistītās attiecīgā līguma veida līgumslēdzējas puses plaši pazīst un regulāri ievēro.”
4
Romas konvencijas 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Līgumu reglamentē tiesību akti, kurus izvēlas puses. Izvēlei ir jābūt skaidri izteiktai vai pietiekami skaidri paustai līguma noteikumos vai pēc lietas apstākļiem. Puses pēc savas izvēles var izvēlēties tiesību aktus, kas piemērojami visam līgumam vai tikai tā daļai.”
Ungārijas tiesības
5
Piemērojamajās valsts tiesību normās būtībā ir pārņemtas Savienības tiesību normas.
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
6
No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2008. gada 11. jūlijāHerrenknecht kā iznomātājs un Hév-Sugár kā nomnieks noslēdza jauktu pirkuma un īres līgumu, saskaņā ar kuru pirmā sabiedrība otrajai sabiedrībai nodeva nomā celtniecības tehniku tuneļu rakšanas darbu veikšanai. Šajā līgumā bija paredzēts arī, ka pēc nomas perioda beigām Herrenknecht iekārtas, kas bija līguma priekšmets, pārdos Hév-Sugár.
7
Šim līgumam bija pievienoti pieci pielikumi, kas attiecās uz dažādiem līguma aspektiem un saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju ietvēra klauzulas, ar kurām strīda gadījuma jurisdikcija tika piešķirta vai nu šķīrējtiesnešiem, kā izriet no šī līguma 1. pielikuma, vai vispārējās jurisdikcijas tiesām, kā izriet no šī līguma 2. un 4. pielikuma. Šajā pēdējā gadījumā bija paredzēts, ka strīda gadījumā prasītāja var izvēlēties kādu no norādītajām Vācijas vai Ungārijas tiesām.
8
Tāpat strīda gadījumā attiecīgā līguma 1. pielikumā par preču piegādi kā piemērojamās tiesības bija noteiktas Vācijas tiesības, savukārt šī līguma 2. un 4. pielikumā par attiecīgi personāla nodrošināšanu un vispārējiem nomas noteikumiem kā piemērojamās tiesības bija noteiktas Šveices tiesības.
9
Herrenknecht celtās prasības par nomas samaksu ietvaros iesniedzējtiesa, uzskatīdama, ka puses savā līgumā paredzējušas klauzulas ar atšķirīgu saturu attiecībā uz kompetentajām tiesām, pēc savas ierosmes pārbaudīja savu jurisdikciju.
10
Tā, apstiprinādama, ka tai Ungārijā ir vispārēja teritoriāla jurisdikcija pamatlietas izspriešanai, šī tiesa izvirza jautājumu, vai tai vai citai tiesai, kas norādīta starp pusēm noteiktajās klauzulās par jurisdikcijas noteikšanu, ir starptautiskā izņēmuma jurisdikcija atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punktam un vai Herrenknecht bija tiesības brīvi izvēlēties kādu no attiecīgajā līgumā norādītajām tiesām.
11
Turklāt tā šaubās par to, kādas ir šajā gadījumā piemērojamās tiesības, ņemot vērā Romas konvencijas 3. panta 1. punktu un to, ka līgumslēdzējas puses dažādos attiecīgā līguma pielikumos kā piemērojamās tiesības ir paredzējušas gan Vācijas, gan Šveices tiesības.
12
Šādos apstākļos Budapesti XX., XXI. és XXIII. kerületi bíróság nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Kā ir interpretējams Regulas Nr. 44/2001 23. panta 1. punkts attiecībā uz to, kurai tiesai ir izņēmuma jurisdikcija, gadījumā, ja līgumslēdzējas puses – strīda dalībnieces līguma vispārīgajos noteikumos ir piešķīrušas vairākām tiesām jurisdikciju izskatīt saistībā ar minēto līgumu radušos strīdus; turklāt, vai prasītājam ir tiesības brīvi izvēlēties tiesu no norādītajām tiesām, kurām ir ekskluzīva jurisdikcija, un tiesām, kuru jurisdikcija ir fakultatīva, un vai attiecīgi var tikt secināts, ka tiesai, kas izskata lietu, ir starptautiska izņēmuma jurisdikcija?
2)
Kā ir interpretējams Romas konvencijas 3. panta 1. punkts attiecībā uz to, kādas valsts materiālo tiesību normas ir piemērojamas, izvērtējot līgumu, ja līgumslēdzējas puses līguma vispārīgajos noteikumos kā līgumam piemērojamos tiesību aktus ir noteikušas vairāku dalībvalstu tiesību aktus, un kuri no šiem tiesību aktiem ir piemērojami šādā gadījumā?”
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
13
Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 53. panta 2. punktu, ja Tiesas kompetencē acīmredzami nav izskatīt lietu vai ja pieteikums vai prasības pieteikums ir acīmredzami nepieņemams, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, neveicot tālākas procesuālās darbības, jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.
14
Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas (šajā ziņā skat. spriedumus Geistbeck, C‑509/10, EU:C:2012:416, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Impacto Azul, C‑186/12, EU:C:2013:412, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
15
Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nepieciešamība sniegt valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju prasa, lai valsts tiesa izklāstītu lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuriem attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz paskaidrotu šo jautājumu pamatā esošos faktu pieņēmumus. Turklāt iesniedzējtiesas lēmumā ir jābūt norādītiem precīziem iemesliem, kas valsts tiesai ir likuši šaubīties par Savienības tiesību interpretāciju un uzskatīt par nepieciešamu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu (spriedums Mulders, C‑548/11, EU:C:2013:249, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
16
Šīs prasības par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir skaidri izklāstītas Reglamenta 94. pantā un atspoguļotas arī Eiropas Savienības Tiesas Ieteikumos valsts tiesām saistībā ar prejudiciālās tiesvedības ierosināšanu (OV 2012, C 338, 1. lpp.). No šo ieteikumu 22. punkta it īpaši izriet, ka lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu “jābūt pietiekami pilnīgam un tam ir jāietver visa nozīmīgā informācija, lai ļautu Tiesai, kā arī personām, kas ir tiesīgas iesniegt apsvērumus, labi saprast pamatlietas faktiskos un tiesiskos apstākļus” (šajā ziņā skat. rīkojumu D’Aniello u.c., C‑89/13, EU:C:2014:299, 20. punkts).
17
Šajā ziņā jāuzsver, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertā informācija ir paredzēta ne tikai tam, lai Tiesai ļautu sniegt noderīgas atbildes, bet arī, lai dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām dotu iespēju iesniegt savus apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam. Tiesai, ņemot vērā, ka saskaņā ar šo tiesību normu ieinteresētajām personām tiek paziņoti vienīgi lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ir jānodrošina šīs iespējas saglabāšana (skat. rīkojumus Adiamix, C‑368/12, EU:C:2013:257, 24. punkts, un Mlamali, C‑257/13, EU:C:2013:763, 24. punkts).
18
Šajā gadījumā jāatzīst, ka lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu acīmredzami neatbilst šī rīkojuma 15. un 16. punktā atgādinātajām prasībām.
19
Vispirms, lai gan iesniedzējtiesa pamatlietas strīda priekšmetu definē kā “prasību par nomas maksas samaksu”, tā tomēr nesniedz faktus, uz kuriem balstīti abi jautājumi. It īpaši tā nenorāda, ka pastāv iespējama saistība starp šī strīda priekšmetu un līgumā, par kuru ir runa pamatlietā, vai kādā no tā pielikumiem ietvertu īpašu klauzulu.
20
Ja šāda saikne būtu tikusi identificēta, piemēram, ar līguma, par kuru ir runa pamatlietā, 2. vai 4 pielikumu, – kas ir pieņēmums, kurš tomēr nevar tikt izdarīts, pamatojoties uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu –, iesniedzējtiesai būtu jurisdikcija atbilstoši principam par pušu gribas autonomijas atzīšanu attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanu un vienīgās piemērojamās tiesības būtu Šveices tiesības.
21
Turpinot, trūkst arī skaidra precizējuma par to, ka puses, iespējams, apstrīd iesniedzējtiesas jurisdikciju, – tā vienīgi norāda uz savas jurisdikcijas pārbaudi pēc savas ierosmes. Šāds precizējums būtu it īpaši bijis noderīgs, lai apstiprinātu līguma klauzulās par jurisdikcijas noteikšanu vai piemērojamo tiesību noteikšanu izteikto pušu gribu.
22
Visbeidzot un ņemot vērā šos apsvērumus, iesniedzējtiesa pietiekami skaidri un precīzi neizklāsta iemeslus, kas tai liek šaubīties par Savienības tiesību interpretāciju.
23
Šādos apstākļos Tiesai nav iespējams sniegt noderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem un šajā tiesvedības posmā, piemērojot Reglamenta 53. panta 2. punktu, jāatzīst, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir acīmredzami nepieņemams.
Par tiesāšanās izdevumiem
24
Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
Ar Budapesti XX., XXI. és XXIII. kerületi bíróság (Ungārija) 2014. gada 11. jūlija lēmumu iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu (lieta C‑366/14) ir acīmredzami nepieņemams.
[Paraksti]
( *1 ) Tiesvedības valoda – ungāru.
Full & Egal Universal Law Academy