14.7.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 223/20
Prasība, kas celta 2014. gada 24. aprīlī – Luksemburga/Komisija
(Lieta T-258/14)
2014/C 223/24
Tiesvedības valoda – franču
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Luksemburgas Lielhercogiste (pārstāvji – L. Delvaux, pārstāvis, kuram palīdz P.-E. Partsch, A. Steichen, D. Waelbroeck, advokāti, un D. Slater, solicitor)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasītājas prasījumi:
—
atzīt šo prasību par pieņemamu un pamatotu;
—
atcelt Komisijas 2014. gada 24. marta lēmumu, ar kuru Luksemburgai noteikts pienākums sniegt informāciju saistībā ar iepriekšēju lēmumu nodokļu jomā pieņemšanas praksi;
—
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Ar šo prasību prasītāja lūdz atcelt Komisijas lēmumu C (2014) 1986, galīgā redakcija, ar kuru tā prasītājai saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 (1) 10. panta 3. punktu nosaka pienākumu iesniegt iepriekšēju lēmumu pilnīgu sarakstu, kuri 2010., 2011. un 2012. gadā adresēti Luksemburgas uzņēmumiem, kuri ietilpst uzņēmumu grupā vai juridiskā struktūrā, kurā iesaistīts viens vai vairāki uzņēmumi, kuru atrašanās vieta ir ārpus Luksemburgas Lielhercogistes.
Prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus.
1.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots Regulas Nr. 659/1999 10. panta un tiesību uz aizstāvību pārkāpums, ciktāl Komisijas rīcībā nebija minimālās informācijas, kas vajadzīga, lai pamatotu rīkojumā ietvertos informācijas pieprasījumus, lai gan tās izmeklēšanas pilnvaras esot pakļautas iepriekšējai, pietiekami uz faktiem balstītas un objektīvas informācijas esamībai, kas ļautu rasties saprātīgām šaubām attiecībā uz pārkāpuma esamību. Prasītāja norāda, ka Komisija tādējādi īsteno īstu “izziņas informācijas pieprasījumu”, kas ir nesaderīgs ar tās tiesībām uz aizstāvību.
2.
Ar otro pamatu tiek apgalvots samērīguma principa pārkāpums, ciktāl i) nepastāvot saistība starp informāciju, kas jau bija Komisijas rīcībā, un prasītājai pieprasītās informācijas raksturu un apjomu un ii) rīkojums par informācijas sniegšanu esot pārsniedzis robežas, kas būtu piemērotas un nepieciešamas Komisijas sasniedzamo mērķu īstenošanā.
3.
Trešais pamats esot saistīts ar pienākuma norādīt pietiekamu pamatojumu pārkāpumu, jo Komisija nav ne izklāstījusi iemeslus, kas pamatotu apstrīdēto rīkojumu, ne skaidri norādījusi pieņēmumus, kurus tā plāno pārbaudīt.
4.
Ar ceturto pamatu tiek apgalvots LES 4. un 5. panta pārkāpums un dalībvalstu kompetences tiešo nodokļu jomā neievērošana.
(1) Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.)
Full & Egal Universal Law Academy