10.11.2014
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 395/60
Prasība, kas celta 2014. gada 22. septembrī – Itālija/Komisija
(Lieta T-686/14)
2014/C 395/73
Tiesvedības valoda – itāļu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Itālijas Republika (pārstāvji – G. Galluzzo, avvocato dello Stato, un G. Palmieri, pārstāve)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasītājas prasījumi:
—
atcelt daļā, kas ir šīs prasības priekšmets, Eiropas Komisijas 2014. gada 9. jūlija Īstenošanas lēmumu C(2014) 4479, izziņots 2014. gada 10. jūlijā, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļu, uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), ciktāl tas attiecas uz Itāliju;
—
atcelt vienotas likmes finanšu korekciju saistībā ar valsts atbalstu tomātu pārstrādei 2009. finanšu gadā par kopējo summu EUR 1 3 99 293,78 apmērā;
—
atcelt una tantum finanšu korekciju saistībā ar pārkāpumu, proti, “informācijas neesamību par veiktajām atgūšanas darbībām”, par kopējo summu EUR 2 3 62 005,73 apmērā;
—
atcelt una tantum finanšu korekciju saistībā ar pārkāpumu, proti, “norāžu neesamību III pielikumā”, par kopējo summu EUR 1 4 60 976,88 apmērā.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus.
1.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauts būtisku formu pārkāpums (EKL 253. pants), jo nav norādīts pamatojums un ir pārkāpts samērīguma princips.
—
Attiecībā uz vienotas likmes finanšu korekciju saistībā ar valsts atbalstu tomātu pārstrādei 2009. finanšu gadā Itālija norāda, ka esot pārkāpts Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 209, 1. lpp.) 31. pants un Komisijas 2003. gada 29. augusta Regulas (EK) Nr. 1535/2003, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/96 attiecībā uz atbalsta programmu augļu un dārzeņu pārstrādes produktiem (OV L 218, 14. lpp.), 28. un 31. pants. Šī pamata ietvaros prasītāja apstrīd finanšu korekciju piemērošanu, kas izdarīta ar apstrīdēto lēmumu 5 % apmērā no attiecinātajiem izdevumiem, un norāda, ka šīs korekcijas tika veiktas, neraugoties uz pierādījumiem par jebkādu aprēķināmu finansiālu zaudējumu neesamību.
—
Turklāt prasītāja apstrīd šīs korekcijas aprēķināšanu, ciktāl tā esot aprēķināta nesamērīgi un acīmredzami neloģiski, jo tās summa ir būtiski lielāka nekā iespējamais zaudējums, kurš varēja izrietēt no rīcības, kurā vainojamas Itālijas valsts iestādes.
2.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot sagrozīti faktiskie apstākļi un pārkāptas būtiskas formas prasības (EKL 253. pants), jo neesot norādīts pamatojums.
—
Šis pamats attiecas uz noteikto finanšu korekciju, jo Itālija neesot norādījusi iz kļūdu EUR 1 4 60 976,88 apmērā, kura, iespējams, ir pieļauta Komisijas 2006. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 885/2006, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru un citu struktūru akreditāciju un ELGF un ELFLA grāmatojumu noskaidrošanu, III pielikumā paredzētajā tabulā. Šajā ziņā Itālijas valdība norāda, ka tas, ka izmaksātais valsts atbalsts nav prettiesisks, tika pierādīts ar dokumentiem, līdz ar nebija vajadzības izdarīt atzīmi III pielikumā paredzētajā tabulā.
3.
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts samērīguma princips.
—
Šajā ziņā prasītāja norāda, ka finanšu korekcija saistībā ar pārkāpumu – “norāžu neesamību III pielikumā” – attiecībā uz visu valsts atbalstu kopā, ko pamato tas, ka neesot nosūtīti dokumenti, šķiet būtiski lielāka par iespējamo zaudējumu, kāds varēja rasties no rīcības, kurā vainojamas Itālijas valsts iestādes.
4.
Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 3. punkts, res judicata princips, Regulas (EK) Nr. 1290/2005 32. panta 8. punkta b) apakšpunkts un samērīguma princips.
—
Šis pamats attiecas uz korekciju, kas tika noteikta tāpēc, ka Itālija nebija sniegusi informāciju par tās veiktajām darbībām saistībā ar EUR 2 3 62 005,73 atgūšanu. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka Komisija esot nepamatoti uzskatījusi, ka tai ir pilnvaras pieņemt lēmumu, kas ir pārāks par šajā lietā pieņemto tiesas nolēmumu, ar ko šī priekšrocība esot atzīta par likumīgu. Turklāt Itālijas valdība esot dokumentējusi krimināllietu tiesas tiesneša rīkojuma, ar kuru valsts atbalsta saņēmējs tika attaisnots, nosūtīšanu. Šie apstākļi pierāda, ka nebija iemesla sākt atbalsta atgūšanu un līdz ar to, ka visa informācija bija iesniegta. Turklāt šī korekcija saistībā ar valsts atbalstu šķiet būtiski lielāka nekā iespējamie zaudējumi, kurus varēja radīt rīcība, kurā vainojamas Itālijas valsts iestādes.
Full & Egal Universal Law Academy