19.1.2015
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 16/45
Prasība, kas celta 2014. gada 21. novembrī – Musso/Parlaments
(Lieta T-772/14)
(2015/C 016/69)
Tiesvedības valoda – franču
Lietas dalībnieki
Prasītājs: François Musso (Ajaccio, Francija) (pārstāvis – A. Gross, advokāts)
Atbildētājs: Eiropas Parlaments
Prasītāja prasījumi:
—
pieņemt šo prasību un atzīt par pamatotu;
—
atcelt 2014. gada 22. septembra lēmumu:
—
galvenokārt, pamatojoties uz principa par saprātīgu termiņu neievērošanu, kas atbilstošā gadījumā ietekmē tiesību uz aizstāvību īstenošanu;
—
alternatīvi, pamatojoties uz procesuālu pārkāpumu, kas izriet no tā, ka prasījums neesot pareizs un droša rakstura;
—
pakārtoti, izdot rīkojumu par šīs prasības apvienošanu ar 2014. gada 8. augusta prasību lietā Musso/Eiropas Parlaments (reģistrācijas Nr. 633447, lieta Nr. T-589/14);
—
papildus pakārtoti, atcelt 2014. gada 22. septembra lēmumu, kurš ir saistīts un izriet no 2014. gada 26. jūnija lēmuma, kuru savukārt tika prasīts atcelt 2014. gada 8. augusta prasībā (Musso/Eiropas Parlaments, reģistrācijas Nr. 633447, lietas Nr. T-589/14);
—
pamatojoties uz formālu pārkāpumu, jo 2014. gada 26. jūnija lēmumu neparakstīja priekšsēdētājs;
—
alternatīvi, pamatojoties uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo 1996. gada 17. jūlija lēmums, uz kura pamata tika pieņemts 2014. gada 26. jūnija lēmums, netika publicēts;
—
alternatīvi, pamatojoties uz 2014. gada 26. jūnija lēmuma nepietiekamu pamatojumu;
—
alternatīvi, pamatojoties uz principa par saprātīgu termiņu pārkāpumu, kas ietekmē tiesību uz aizstāvību īstenošanu;
—
alternatīvi, pamatojoties uz principa par iegūtajām tiesībām pārkāpumu;
—
saglābāt prasītājam visas pārējās prasījumu tiesības, tiesību aizsardzības līdzekļus, prasības pamatus un rīcības iespējas;
—
piespriest atbildētājam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītājs izvirza astoņus pamatus.
1.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērots princips par saprātīgu termiņu, tādējādi ietekmējot prasītāja tiesības uz aizstāvību, jo 2014. gada 22. septembra lēmums, proti, apstrīdētais paziņojums par parādu, esot ticis pieņemts divpadsmit gadus pēc tam, kad Parlaments bija konstatējis savas prasījuma tiesības pret prasītāju.
2.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauts formāls pārkāpums apstrīdētajā paziņojumā par parādu, jo Parlamenta prasījums neesot ne drošs, ne pareizs Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 (1) 81. panta izpratnē un turklāt nav pārbaudāms.
3.
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauts formāls pārkāpums 2014. gada 26. jūnija lēmumā, kā rezultātā tika sagatavots apstrīdētais paziņojums par parādu, jo minēto lēmumu neesot parakstījis Parlamenta priekšsēdētājs saskaņā ar Eiropas Parlamenta Iekšējo reglamentu.
4.
Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas prasītāja tiesības uz aizstāvību, jo 1996. gada 17. jūlija lēmums, kas bija iepriekš minētā 2014. gada 26. jūnija lēmuma pamatā, netika publicēts, pārkāpjot Eiropas Parlamenta Iekšējā reglamenta 28. pantu.
5.
Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka nav ievērots sacīkstes princips.
6.
Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētajā 2014. gada 26. jūnija lēmumā neesot norādīts pietiekams pamatojums.
7.
Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērots princips par saprātīgu termiņu, jo Parlaments esot uzsācis piedziņas procedūru pret prasītāju tikai pēc astoņiem gadiem.
8.
Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērots princips par iegūtajām tiesībām, jo ar 2014. gada 26. jūnija lēmumu, pēc kura tika sagatavots apstrīdētais paziņojums par parādu, esot tikušas apšaubītas tiesības uz pensiju, kādas prasītājs bija ieguvis 1994. gada 3. augustā.
(1) Komisijas 2012. gada 29. oktobra Deleģētā regula (ES) Nr. 1268/2012 par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (OV L 362, 1. lpp.).
Full & Egal Universal Law Academy