2.3.2015
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 73/43
Prasība, kas celta 2014. gada 30. decembrī – Spānija/Komisija
(Lieta T-841/14)
(2015/C 073/55)
Tiesvedības valoda – spāņu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Spānijas Karaliste (pārstāvis – A. Gavela Llopis, Abogado del Estado)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasītājas prasījumi:
—
atcelt Komisijas dienestu 2014. gada 21. oktobra vēstulē noteiktos procentus;
—
pakārtoti, atzīt, ka nedrīkst piemērot 11. panta 2. un 3. punktā paredzēto palielinājumu;
—
neraugoties uz to, vai iepriekšējie prasījumi tiks atzīti, pakārtoti pirmajam prasījumam kā sākuma datumu kavējuma naudai katrā ziņā noteikt 2004. gada 20. janvāri, t.i. otrā mēneša pirmo darba dienu, skaitot no 2003. gada 27. novembra, kad, kā apgalvots, tika konstatēts parāds, kas atbilst visiem tranzīta sūtījumiem, uz kuriem attiecas šī procedūra, vai vismaz attiecībā uz procentiem par muitas parādu par trīs pēdējiem tranzīta sūtījumiem, un
—
piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Šī prasība ir celta par Komisijas 2014. gada 21. oktobra vēstulē Ares (2014) 3486706 (BUDG/B/02/MTC/IB) ietverto lēmumu, ar kuru tika piemērots Padomes 2000. gada 22. maija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 130, 1. lpp.), 11. pants.
Šis prasības pieteikums ir balstīts uz Nīderlandes iestāžu pārbaudi saistībā ar 26 tranzīta sūtījumiem, kuri laikā no 1994. gada aprīļa līdz novembrim tika nosūtīti no tās muitas un Kopienas muitas teritoriju saskaņā ar muitas deklarāciju pameta no Spānijas muitas, kas atrodas Algeciras. Nīderlandes muitas iestāžu skatījumā aplūkotās preces nav bijušas pakļautas muitas kontrolei, jo tās nav izvestas no Savienības muitas teritorijas. Tādēļ iestādes par astoņām tranzīta sūtījumu muitas deklarācijām sagatavoja jaunu ziņojumu, kurā tās apšauba zīmoga un parakstu dokumentos, kuri kalpo par pierādījumu šīm darbībām, autentiskumu.
Savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus.
1.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1150/2000 11. pants, to lasot kopā ar 9. panta 1. punktu, 10. panta 1 punkta otro daļu, 6. panta 3. punktu un 2. pantu, jo Komisija šo tiesību normu esot piemērojusi apstākļiem, kuri šajā tiesību normā neesot paredzēti.
—
šajā lietā esot runa par muitas parādu nevis 6. panta 3. punkta a) apakšpunkta, bet gan 6. panta 3. punkta b) apakšpunkta nozīmē.
2.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka, piemērojot Regulas Nr. 1150/2000 11. panta 2. un 3. punktu, ir pārkāpts samērīguma un tiesiskās drošības princips.
—
šajā saistībā tiek apgalvots, ka kavējuma naudas palielināšana minētās regulas 11. panta 2. un 3. punktā neesot paredzēta, lai izlīdzinātu maksājuma kavējuma rezultātā radītos zaudējumus, bet gan tā ir paredzēta kā soda nauda, un, tā kā attiecīgajai dalībvalstij nav bijis zināms par novēloti izpildīto pienākumu, tad soda naudu nevar piemērot.
3.
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 3. punkts attiecībā uz kavējuma naudas noteikšanas datumu, kurā muitas parāds ir bijis jānosaka, un tādējādi neatbilstoši ir noteikts sākuma datums, no kura kavējuma nauda ir jāpiemēro; runa ir par tiesā izskatāmiem jautājumiem, kurus katrā ziņā varot konstatēt tikai ar tiesas nolēmumu.
Full & Egal Universal Law Academy