VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (astotā palāta)
2014. gada 11. novembrī ( *1 )
“Prasība atcelt tiesību aktu — Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu un Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības reforma — Nelabvēlīgāka kārtība jautājumā par ceļa izdevumu vienotas likmes maksājumu un ikgadējā atvaļinājuma pagarināšanu ar papildu atvaļinājuma dienām par ceļā pavadīto laiku — Individuālas skaršanas neesamība — Ārpuslīgumiskā atbildība — Cēloņsakarība — Prasība, kas daļēji ir acīmredzami nepieņemama un daļēji ir acīmredzami juridiski nepamatota”
Lieta T‑20/14
Huynh Duong Vi Nguyen , Eiropas Savienības Padomes ierēdne, ar dzīvesvietu Woluwe-Saint-Lambert (Beļģija), ko pārstāv M. Velardo, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Parlamentu, ko pārstāv L. Visaggio un E. Taneva, pārstāvji,
un
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bauer un A. Bisch, pārstāvji,
atbildētāji,
par prasību, pirmkārt, saskaņā ar LESD 263. pantu atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulas (ES, Euratom) Nr. 1023/2013, ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 287, 15. lpp.), 1. panta 65. punkta b) apakšpunktu un 67. punkta d) apakšpunktu, jo ar šīm normām tiesības uz ikgadējo ceļa izdevumu atmaksu un šim ceļojumam nepieciešamais laiks tiek sasaistīti ar ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, un, otrkārt, atlīdzināt zaudējumus atbilstoši LESD 340. pantam, lai tiktu atlīdzināti prasītājas ciestie apgalvotie materiālie zaudējumi un morālais kaitējums.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] (referente) un K. Veters [C. Wetter],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1
Regulas Nr. 31 (EEK)/11 (EAEK), ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienas Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV 1962, 45, 1385. lpp.), līdz 2013. gada 31. decembrī piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “līdz 2013. gada 31. decembrim piemērojamie Civildienesta noteikumi”), VII pielikuma 4. pantā bija paredzēts:
“1. Ekspatriācijas pabalstu izmaksā 16 % apmērā no kopējās ierēdnim izmaksātās pamatalgas, apgādnieka pabalsta un apgādājamā bērna pabalsta summas:
a)
ierēdņiem:
—
kuri nav un nekad nav bijuši tās valsts pilsoņi, kuras teritorijā atrodas vieta, kur viņi strādā, un
—
kuri piecus gadus, kas beidzas sešus mēnešus līdz viņa dienesta attiecību uzsākšanai, pastāvīgi nedzīvoja vai pamatā nebija nodarbināti šīs valsts Eiropas teritorijā. Piemērojot šo noteikumu, neņem vērā apstākļus, kas rodas darba rezultātā, kas veikts kādas citas valsts vai kādas starptautiskās organizācijas labā;
b)
ierēdņiem, kuri ir vai ir bijuši tās valsts pilsoņi, kuras teritorijā atrodas vieta, kur viņi strādā, bet kuri 10 gadus, kas beidzas ar dienesta attiecību uzsākšanas dienu, pastāvīgi dzīvoja ārpus šīs valsts Eiropas teritorijas tādu iemeslu dēļ, kas nav dienesta pienākumu veikšana kādas valsts vai kādas starptautiskās organizācijas labā.
[..]
2. Ierēdnis, kurš nav un nekad nav bijis tās valsts pilsonis, kuras teritorijā viņš strādā, un kurš neatbilst 1. punktā minētajiem nosacījumiem, ir tiesīgs uz ārvalstnieka pabalstu, kas vienāds ar vienu ceturtdaļu no ekspatriācijas pabalsta.
[..]”
2
Līdz 2013. gada 31. decembrim piemērojamo Civildienesta noteikumu VII pielikuma 7. pantā bija paredzēts:
“1. Ierēdnis ir tiesīgs saņemt savu, sava laulātā un savu apgādājamo, kuri faktiski dzīvo viņa apgādībā, ceļa izdevumu atlīdzinājumu:
a)
uzsākot dienesta attiecības – no vietas, kur viņš iecelts amatā, līdz viņa dienesta vietai;
b)
dienesta attiecības pārtraucot Civildienesta noteikumu 47. panta nozīmē – no vietas, kur viņš strādā, uz turpmāk 3. punktā noteikto izcelsmes vietu;
c)
par katru pārcelšanu, kas saistīta ar vietas maiņu, kur viņš strādā.
Ierēdņa nāves gadījumā viņa atraitne un apgādājamie ir tiesīgi saņemt ceļa izdevumu atlīdzinājumu ar tādiem pašiem nosacījumiem.
Ceļa izdevumos ietilpst arī biļešu rezervēšanas, bagāžas pārvadāšanas izmaksas un, vajadzības gadījumā, arī viesnīcas izdevumi, kuri nenovēršami ir radušies.
2. Atlīdzinājuma aprēķināšanas pamatā ir pirmās klases braukšanas maksa pa visīsāko un visekonomiskāko maršrutu pa dzelzceļu, kas savieno dienesta vietu ar amatā iecelšanas vai izcelsmes vietu.
Ja pirmajā daļā minētā maršruta garums pārsniedz 500 km un gadījumos, kad pa parasto maršrutu jāšķērso jūra, attiecīgajam ierēdnim, uzrādot biļetes, ir tiesības saņemt ceļa izdevumu atlīdzinājumu par lidojumu biznesa vai līdzvērtīgā klasē. Ja izmanto iepriekš neminētus transportlīdzekļus, atlīdzinājumu aprēķina, pamatojoties uz brauciena izmaksu pa dzelzceļu, izņemot guļamvagonu. Ja šādā veidā atlīdzinājumu nevar aprēķināt, izdevumu atlīdzināšanas noteikumus nosaka ar īpašu iecēlējinstitūcijas lēmumu.
3. Ierēdņa izcelsmes vietu, viņam stājoties amatā, nosaka, ņemot vērā vietu, kur viņu iecēla amatā vai viņa interešu centru. Šādi noteiktu izcelsmes vietu var mainīt ar īpašu iecēlējinstitūcijas lēmumu gan ierēdņa dienesta laikā, gan ierēdnim dienestu atstājot. Tomēr ierēdņa dienesta laikā šādu lēmumu pieņem tikai izņēmuma gadījumā, ja viņš iesniedzis attiecīgus apstiprinošus pierādījumus.”
3
Līdz 2013. gada 31. decembrim piemērojamo Civildienesta noteikumu VII pielikuma 8. pantā bija noteikts:
“1. Katru kalendāro gadu ierēdņi ir tiesīgi saņemt summu, kas ir vienāda ar ceļa izdevumiem no dienesta vietas līdz 7. pantā definētajai izcelsmes vietai pašam, bet gadījumos, kad viņi ir tiesīgi saņemt apgādnieka pabalstu, arī par laulāto un apgādājamiem 2. panta nozīmē.
[..]
2. Vienotas likmes maksājumu aprēķina, par pamatu ņemot atlīdzību par attālumu kilometros no ierēdņa dienesta vietas līdz amatā iecelšanas vai izcelsmes vietai; šādu attālumu aprēķina saskaņā ar 7. panta 2. punkta pirmajā daļā noteikto metodi.
Attāluma atlīdzība ir:EUR 0 par kilometru, ja attālums ir no0 līdz 200 kmEUR 0,3790 par kilometru, ja attālums ir no201 līdz 1000 kmEUR 0,6316 par kilometru, ja attālums ir no1001 līdz 2000 kmEUR 0,3790 par kilometru, ja attālums ir no2001 līdz 3000 kmEUR 0,1262 par kilometru, ja attālums ir no3001 līdz 4000 kmEUR 0,0609 par kilometru, ja attālums ir no4001 līdz 10000 kmEUR 0 par kilometru, ja attālums pārsniedz10000 km.
Iepriekš norādītajai atlīdzībai par attālumu pievieno vienotas likmes piemaksu:
[..]
—
EUR 378,93, ja ar vilcienu veikta brauciena attālums starp darba vietu un izcelsmes vietu ir vienāds ar vai pārsniedz 1450 km,
[..]
4.
Iepriekšējie noteikumi attiecas uz ierēdņiem, kuru dienesta vieta atrodas dalībvalstu teritorijās. [..]
Šos ceļa izdevumus atmaksā kā vienotas likmes maksājumu, par pamatu ņemot lidojuma izmaksas klasē, kas ir nākamā augstākā pēc ekonomiskās klases.”
4
Līdz 2013. gada 31. decembrim piemērojamo Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pantā bija noteikts:
“Iepriekš 1. iedaļā minētajam [ikgadējam] atvaļinājuma ilgumam pieskaita ceļā pavadīto laiku, ko, pamatojoties uz attālumu pa dzelzceļu starp atvaļinājuma vietu un dienesta vietu, aprēķina šādi:
50 līdz 250 km: viena diena ceļojumam turp un atpakaļ,
251 līdz 600 km: divas dienas ceļojumam turp un atpakaļ,
601 līdz 900 km: trīs dienas ceļojumam turp un atpakaļ,
901 līdz 1400 km: četras dienas ceļojumam turp un atpakaļ,
1401 līdz 2000 km: piecas dienas ceļojumam turp un atpakaļ,
vairāk nekā 2000 km: sešas dienas ceļojumam turp un atpakaļ.
Šajā pantā ikgadējā atvaļinājuma gadījumā atvaļinājuma vieta ir izcelsmes vieta.
Iepriekšējie noteikumi attiecas uz ierēdņiem, kuru dienesta vieta atrodas dalībvalstu teritorijās. [..]
[..]”
5
Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Regulas (ES, Euratom) Nr. 1023/2013, ar ko groza Eiropas Savienības Civildienesta noteikumus un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 287, 15. lpp.), 1. panta 67. punktā ir noteikts:
“Noteikumu VII pielikumu groza šādi:
[..]
d)
pielikuma 8. pantu aizstāj ar šādu:
“8. pants
1. Ierēdņi, kas ir tiesīgi saņemt ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, ņemot vērā 2. punktā noteikto ierobežojumu, katru kalendāro gadu ir tiesīgi saņemt vienotas likmes maksājumu, kas atbilst ceļa izdevumiem no dienesta vietas līdz 7. pantā definētajai izcelsmes vietai pašiem, bet gadījumos, kad viņi ir tiesīgi saņemt apgādnieka pabalstu, arī par laulāto un apgādājamiem 2. panta nozīmē.
[..]
2. Vienotas likmes maksājumu aprēķina, par pamatu ņemot piemaksu par ģeogrāfisko attālumu kilometros no ierēdņa dienesta vietas līdz izcelsmes vietai.
Ja 7. pantā definētā izcelsmes vieta atrodas ārpus Savienības dalībvalstu teritorijām, kā arī ārpus tām valstīm un teritorijām, kas uzskaitītas Līguma par Eiropas Savienības darbību II pielikumā, un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstu teritorijām, vienotās likmes maksājumam par pamatu izmanto piemaksu par ģeogrāfisko attālumu kilometros no ierēdņa dienesta vietas līdz tās dalībvalsts galvaspilsētai, kuras pilsonis viņš ir. Ierēdņi, kuru izcelsmes vieta atrodas ārpus Savienības dalībvalstu teritorijām, kā arī ārpus tām valstīm un teritorijām, kas uzskaitītas Līguma par Eiropas Savienības darbību II pielikumā, un ārpus Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstu teritorijām un kuri nav kādas dalībvalsts pilsoņi, nav tiesīgi saņemt vienotas likmes maksājumu.
Piemaksa par attālumu ir:
EUR 0 par kilometru,
ja attālums ir no 0 līdz 200 km
EUR 0,3790 par kilometru,
ja attālums ir no 201 līdz 1000 km
EUR 0,6316 par kilometru,
ja attālums ir no 1001 līdz 2000 km
EUR 0,3790 par kilometru,
ja attālums ir no 2001 līdz 3000 km
EUR 0,1262 par kilometru,
ja attālums ir no 3001 līdz 4000 km
EUR 0,0609 par kilometru,
ja attālums ir no 4001 līdz 10 000 km
EUR 0 par kilometru,
ja attālums pārsniedz 10 000 km.
Iepriekš norādītajai piemaksai par attālumu pievieno vienotas likmes piemaksu šādā apmērā:
—
EUR 189,48, ja ģeogrāfiskais attālums starp dienesta vietu un izcelsmes vietu ir no 600 km līdz 1200 km;
—
EUR 378,93, ja ģeogrāfiskais attālums starp dienesta vietu un izcelsmes vietu pārsniedz 1200 km.
Iepriekš minētās piemaksas par attālumu un vienotas likmes piemaksas pārskata katru gadu tādā pašā mērā kā atalgojumu.
[..]
4. Šā panta 1., 2. un 3. punkts attiecas uz ierēdņiem, kuru dienesta vieta atrodas dalībvalstu teritorijās. [..]
Vienotās likmes maksājuma pamatā ir lidojuma izmaksas ekonomiskajā klasē.””
6
Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 65. punktā ir paredzēts:
“Noteikumu V pielikumu groza šādi:
[..]
b)
pielikuma 7. pantu aizstāj ar šādu:
“Ierēdņi, kuri ir tiesīgi saņemt ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu, ir tiesīgi katru gadu saņemt divarpus dienu ilgu papildatvaļinājumu, lai apmeklētu savu izcelsmes valsti.
Pirmā daļa attiecas uz ierēdņiem, kuru dienesta vieta atrodas dalībvalstu teritorijās. Ja dienesta vieta ir ārpus šīm teritorijām, atvaļinājuma laiku izcelsmes valsts apmeklēšanai nosaka ar īpašu lēmumu, ņemot vērā konkrētās vajadzības.””
7
Atbilstoši Regulas Nr. 1023/2013 3. panta 2. punktam šos noteikumus piemēro no 2014. gada 1. janvāra.
8
Pieņemot darbā Huynh Duong Vi Nguyen, viņas izcelsmes vieta tika noteikta Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis). Ņemot vērā, ka viņai ir Beļģijas pilsonība un ka viņas dienesta vieta ir Briselē (Beļģijā), viņa neatbilda nosacījumiem ekspatriācijas pabalsta saņemšanai, kas paredzēti līdz 2013. gada 31. decembrim piemērojamo Civildienesta noteikumu 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Viņa arī neatbilda nosacījumiem, kas noteikti šo pašu noteikumu 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā, lai saņemtu šo pabalstu. Ņemot vērā viņas pilsonību un dienesta vietu, viņai nebija tiesību arī uz ārvalstnieka pabalstu, kas paredzēts līdz 2013. gada 31. decembrim piemērojamo Civildienesta noteikumu 4. panta 2. punktā. Savukārt viņai bija tiesības saņemt ceļa izdevumu no dienesta vietas līdz izcelsmes vietai atmaksu, kas paredzēta līdz 2013. gada 31. decembrim piemērojamo Civildienesta noteikumu VII pielikuma 8. pantā, kā arī [papildu atvaļinājuma dienas] par ceļā pavadīto laiku, kas paredzētas šo pašu noteikumu V pielikuma 7. pantā. Tādējādi viņa no dienestā stāšanās dienas 2009. gada 1. jūnijā ik gadu saņēma summu EUR 4835,53 apmērā kā ceļa izdevumu atlīdzību par viņu pašu, viņas laulāto un viņu bērnu, kā arī sešas papildu atvaļinājuma dienas par ceļā pavadīto laiku.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
9
Prasītāja šo tiesvedību uzsāka ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2014. gada 8. janvārī.
10
Ar 2014. gada 26. un 27. martā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtajiem dokumentiem Eiropas Savienības Padome un Eiropas Parlaments iesniedza atsevišķas iebildes par nepieņemamību saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu.
11
2014. gada 12. maijā prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Padomes un Parlamenta iebildēm par nepieņemamību.
12
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai tās prasībā ir šādi:
—
atcelt Regulas Nr. 1023/2013 normas, ar kurām tiek grozīts Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pants un VII pielikuma 8. pants, piesaistot samaksu par ceļa izdevumiem un ceļā pavadīto laiku ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstam;
—
piespriest Padomei un Parlamentam viņai izmaksāt summu EUR 169 051,96 apmērā par materiāliem zaudējumiem, kā arī summu EUR 40 000 apmērā par morālo kaitējumu, kurai pieskaitīti nokavējuma un kompensācijas procenti ar likmi 6,75 %;
—
piespriest Padomei un Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
13
Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
noraidīt prasību kā nepieņemamu;
—
piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14
Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
—
noraidīt prasību kā nepieņemamu;
—
piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
15
Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 16. aprīlī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.
Juridiskais pamatojums
16
Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam, ja kāds lietas dalībnieks to pieprasa, Vispārējā tiesa var lemt par pieņemamību, neaplūkojot lietu pēc būtības. Atbilstoši šī paša panta 3. punktam pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Vispārējā tiesa nelemj citādi. Turklāt atbilstoši Reglamenta 111. pantam, ja prasības izskatīšana acīmredzami nav Vispārējās tiesas kompetencē vai ja prasības pieteikums ir acīmredzami nepieņemams vai acīmredzami juridiski nepamatots, Vispārējā tiesa, neveicot tālākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.
17
Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli tai ir pietiekami skaidri un ka nav vajadzības uzsākt mutvārdu procesu.
18
Ar šo prasību prasītāja, AST II pakāpes ierēdne, kas ir nodarbināta Padomes direkcijas “Komunikācija un pārskatāmība” nodaļā “Mēdiji/preses dienests”, lūdz, pirmkārt, būtībā atcelt Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 65. punkta b) apakšpunktu, kā arī šīs pašas regulas 1. panta 67. punkta d) apakšpunktu (turpmāk tekstā – “apstrīdētās normas”), jo ar šīm normām tiesības uz ikgadējo ceļa izdevumu atmaksu un šī ceļojuma ilgumu tiekot piesaistītas tiesībām saņemt ekspatriācijas un ārvalstnieka pabalstu, un, otrkārt, atlīdzināt zaudējumus par materiāliem zaudējumiem un morālo kaitējumu, ko tā esot cietusi apstrīdēto normu pieņemšanas dēļ.
19
Savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītāja norāda piecus pamatus par, pirmkārt, darbinieku tiesību uz informāciju un konsultācijām, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. pantā, pārkāpumu, otrkārt, iegūto tiesību saglabāšanas principa “intertemporālo tiesību” jomā un tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, treškārt, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, ceturtkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un, piektkārt, samērīguma principa pārkāpumu.
20
Savas prasības par zaudējumu atlīdzību pamatojumam prasītāja norāda, ka pastāv cēloņsakarība starp apstrīdētajām normām un viņai radušos materiālo zaudējumu, jo viņai netika atlīdzināti ceļa izdevumi un kompensētas dienas par ceļā pavadīto laiku par tiem dienesta gadiem, kuri viņai vēl bija jānostrādā līdz pensijai. Tāpat viņa norāda, ka ceļa izdevumu neatmaksāšana un ceļā pavadītā laika nekompensēšana viņai ir izraisījusi morālu kaitējumu, jo tika apgrūtināta viņas emocionālās saiknes ar izcelsmes vietu uzturēšana.
21
Gan Parlaments, gan Padome norāda, ka prasība atcelt tiesību aktu, kā arī prasība par zaudējumu atlīdzību nav pieņemamas.
Par prasību atcelt tiesību aktu
22
Parlaments un Padome apstrīd, ka prasītājai būtu tiesības celt prasību. Parlaments turklāt norāda, ka šai pēdējai minētajai katrā ziņā neesot intereses celt prasību pret jauno Civildienesta noteikumu VII pielikuma 8. panta 1. punktu.
23
Attiecībā uz tiesībām celt prasību Padome apgalvo, ka apstrīdētās normas prasītāju neietekmē tieši, jo tikai iecēlējinstitūcijas (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”) individuāli lēmumi, kas pieņemti kā, piemēram, algas lapa, kurā ceļa izdevumu atlīdzība ir atcelta, vai individuāls lēmums par atvaļinājuma dienu skaitu, ko piešķir par ceļā pavadīto laiku, būtiski mainītu prasītājas tiesisko situāciju un galīgi noteiktu iestādes nostāju pret viņu.
24
Turklāt Parlaments un Padome uzskata, ka apstrīdētās normas neietekmē prasītāju arī individuāli. Būtībā tie apgalvo, ka apstrīdētajām normām ir vispārējs raksturs un tās jāpiemēro visiem ierēdņiem, kas ir vai objektīvi nākotnē būs tādā pat tiesiskā un faktiskā situācijā kā prasītāja.
25
Šajā sakarā jāatgādina, ka Regula Nr. 1023/2013, pamatojoties uz LESD 336. pantu, tika pieņemta saskaņā ar vienkāršo likumdošanas procedūru. Līdz ar to jākonstatē, ka apstrīdētās normas ietilpst vispārpiemērojamu leģislatīvu aktu kategorijā, attiecībā uz kuriem LESD 263. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka prasība atcelt šādus aktus jāiesniedz fiziskai vai juridiskai personai ar nosacījumu, ka tās ir tieši un individuāli skāris šis akts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, Krājums, EU:C:2013:625, 56.–60. punkts).
26
Tātad šajā lietā ir jāpārbauda, vai prasītāja atbilst nosacījumiem par to, ka apstrīdētās normas to skar tieši un individuāli.
27
Šajā sakarā jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai fiziskas un juridiskas personas var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja apstrīdētais akts tās skar dažu tām specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura tās raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu, un tādēļ tās individuāli izceļ līdzīgi adresātam (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, Krājums, EU:C:1963:17; 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑298/00 P, Krājums, EU:C:2004:240, 36. punkts; 2011. gada 9. jūnijs, Comitato “Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, Krājums, EU:C:2011:368, 52. punkts, un Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, minēts 25. punktā, EU:C:2013:625, 72. punkts).
28
Prasītāja apgalvo, ka individuālas skaršanas nosacījums šajā lietā ir izpildīts divas reizes. Faktiski viņa varot pamatot individuālo skaršanu ar katra ierēdņa tiesībām piedalīties procedūrās, kuras paredzētas, lai mainītu Civildienesta noteikumus, pamatojoties uz Pamattiesību hartas 27. pantu, kā arī ar apstrīdēto normu ietekmi uz viņu, proti, tūlītēju un noteiktu ceļa izdevumu atmaksas un ceļā pavadītā laika kompensācijas zudumu.
29
Turklāt viņa norāda, ka atteikums atzīt individuālo skaršanu šajā prasībā nozīmē, ka ir jāizmanto Civildienesta noteikumu 90. pantā paredzētā pirmstiesas procedūra, lai varētu celt prasību pret iecēlējinstitūcijas individuāliem izpildlēmumiem atbilstoši LESD 270. pantam. Taču prasītāja uzskata, ka tas būtu viņas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību aizskārums.
30
Taču šie argumenti jānoraida.
31
Saistībā ar prasītājas argumentu par to, ka katram ierēdnim no Pamattiesību hartas 27. panta izriet tiesības piedalīties procedūrās, ir jāatgādina, ka tas, ka persona tā vai citādi iestājas Eiropas Savienības tiesību akta pieņemšanas procesā, var šo personu izcelt individuāli attiecībā uz konkrēto tiesību aktu tikai tad, ja piemērojamais Savienības tiesiskais regulējums tai piešķir noteiktas procesuālās garantijas. Taču gadījumā, ja spēkā ir tiesību norma, kas nosaka pretējo, ne vispārpiemērojamu aktu izstrādāšanas procesā, ne arī pašos šajos aktos, pamatojoties uz vispārīgiem Savienības tiesību principiem, tādiem kā tiesības tikt uzklausītam, nav paredzēta skarto personu piedalīšanās, jo tiek uzskatīts, ka to intereses pārstāv politiskās varas institūcijas, kas ir kompetentas pieņemt šos aktus (spriedums, 2010. gada 2. marts, Arcelor/Parlaments un Padome, T‑16/04, Krājums, EU:T:2010:54, 119. punkts).
32
Šajā lietā ir jākonstatē, ka nekādas procesuālās tiesības individuāliem Savienības iestāžu personāla darbiniekiem nav paredzētas nedz LESD 336. pantā, pamatojoties uz kuru tika pieņemtas apstrīdētās normas, nedz Civildienesta noteikumu 10. pantā, nedz arī Pamattiesību hartas 27. pantā.
33
Šajā sakarā jānorāda, ka, lai gan darbinieku tiesības uz informāciju un konsultācijām un tiesības uz kolektīvām sarunām un kolektīvo rīcību, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. un 28. pantā, kā tas izriet no 2013. gada 19. septembra sprieduma Komisija/Strack, (pārskatīšana, C‑579/12 RX‑II, Krājums, EU:C:2013:570), ir piemērojamas attiecībās starp Savienības iestādēm un to personālu, to izmantošana ir iespējama tikai tajos gadījumos un ar tiem nosacījumiem, kas paredzēti Savienības tiesībās, saskaņā ar šajās normās noteikto.
34
Tādējādi attiecībā uz Savienības ierēdņiem līdz 2013. gada 31. decembrim piemērojamo Civildienesta noteikumu 10. panta pirmajā un otrajā daļā bija paredzēta konsultēšanās ar ierēdņiem caur apvienoto institūciju – Civildienesta noteikumu komiteju –, kuru veido vienāds skaits Savienības iestāžu un to personāla komiteju pārstāvju, par visiem Komisijas priekšlikumiem saistībā ar Civildienesta noteikumu pārskatīšanu. Turklāt šo pašu Civildienesta noteikumu 10.b panta otrajā daļā bija paredzēts, ka 10. pantā minētos Komisijas priekšlikumus var apspriest ar pārstāvētajām arodbiedrībām un personāla apvienībām.
35
Savukārt līdz 2013. gada 31. decembrim piemērojamajos Civildienesta noteikumos nebija paredzētas nekādas individuālas ierēdņu tiesības piedalīties noteikumu pārskatīšanā.
36
Prasītājas arguments, ka šajā lietā arodbiedrību dalība netika ievērota, ir ne vien vienkāršs apgalvojums, kura pamatojumam prasītāja nenorāda nevienu pierādījumu, bet tas ir arī neefektīvs, jo apgalvotais arodbiedrību organizāciju procesuālo tiesību pārkāpums Civildienesta noteikumu pārskatīšanas procedūrā katrā ziņā neietekmētu prasītājas procesuālo tiesību esamību.
37
No tā izriet, ka prasītāja nevar argumentācijai izmantot Pamattiesību hartas 27. un 28. pantu, lai apgalvotu, ka apstrīdētās normas viņu skar individuāli.
38
Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka apstrīdētās normas to skarot individuāli tādēļ, ka tām ir noteikta un tūlītēja ietekme uz viņas juridisko situāciju, ir jānorāda, ka šāds arguments, kā pareizi norādīja Parlaments un Padome, pierāda nevis, ka prasītāja ir skarta individuāli, bet gan, ka tā ir skarta tieši.
39
Tomēr prasītāja savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību precizē, ka tas, ka viņa ir skarta individuāli, izrietot no apstākļa, ka viņa pieder ierobežotai personu grupai, 30 ierēdņiem, attiecībā uz kuriem apstrīdētajām normām esot noteikta un tūlītēja ietekme, tām atņemot iespēju izmantot iegūtās tiesības, proti, tiesības uz ceļa izdevumu atmaksu un ceļā pavadītā laika kompensāciju. Faktiski prasītāja uzskata, ka šie ierēdņi ir vienīgie, kas līdz šim ir saņēmuši ceļa izdevumu atmaksu un ceļā pavadītā laika kompensāciju, vienlaikus nesaņemot ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu. Tagad ar apstrīdētajām normām šīs tiesības tiekot piesaistītas ārvalstnieka vai ekspatriācijas pabalstam, bet ar tām arī tiekot atceltas ierobežotās personu grupas iegūtās tiesības. Prasītāja uzskata, ka neviena cita persona, bet tikai tās, kas pieder šai grupai, nākotnē nevar būt tādā pat tiesiskā un faktiskā situācijā, jo ierēdņi, kas pieņemti darbā pēc 2014. gada 1. janvāra, vairs nevar iegūt šādas tiesības, ja tiem nav tiesību saņemt ekspatriācijas vai ārvalstnieka pabalstu.
40
Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, ja apstrīdētais tiesību akts skar personu grupu, kas ir identificēta vai identificējama akta pieņemšanas brīdī, atkarībā no šīs grupas locekļus raksturojošajiem kritērijiem šis akts var šīs personas skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota uzņēmēju loka (skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, Sahlstedt u.c./Komisija, C‑326/06 P, Krājums, EU:C:2009:243, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
41
Turklāt judikatūra ļauj uzskatīt, ka tiesību akts skar ierobežotam uzņēmēju lokam piederošu personu individuāli tad, ja ar šo aktu tiek grozītas šīs personas iepriekš, pirms tā pieņemšanas iegūtās tiesības (skat. rīkojumu, 2009. gada 17. februāris, Galileo Lebensmittel/Komisija, C‑483/07 P, Krājums, EU:C:2009:95, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
42
Tomēr šajā lietā ir jānorāda, ka prasītāja nav paskaidrojusi tiesisko un faktisko situāciju, nedz arī to ierēdņu identitāti, kas esot viņas situācijai analoģiskā situācijā. Viņa ir tikai precizējusi, ka viņa var sniegt vairāk informācijas, ja Vispārējā tiesa to uzskatīs par nepieciešamu, un lūdz Vispārējo tiesu šajā sakarā uzdot jautājumus Parlamentam un Padomei.
43
Taču tā ir prasītāja, kurai savā celtajā prasībā pret vispārpiemērojamu tiesību aktu ar leģislatīvu raksturu, kā tas ir šajā lietā, jāpierāda, ka tas atbilst LESD 263. pantā noteiktajam nosacījumam par tiešo skaršanu.
44
Šajā ziņā, tā kā viņa norāda savu piederību ierobežotam ierēdņu lokam, kas ir viņas situācijai analoģiskā tiesiskā un faktiskā situācijā, viņai ir jāsniedz pierādījumi par to.
45
Turklāt, pat ja izrādītos, ka prasītāja faktiski pieder ierobežotam ierēdņu lokam, kuriem ar apstrīdētajām tiesību normām tiek liegts saņemt ceļa izdevumu atmaksu un ceļā pavadītā laika kompensāciju, kā to netieši, šķiet, atzīst Padome, ir jākonstatē, ka šis apstāklis neizriet no tikai šo ierēdņu jau iegūto tiesību atcelšanas.
46
Faktiski, pretēji prasītājas norādītajam, ierēdņiem, kuriem nav tiesību saņemt ekspatriācijas vai ārvalstnieku pabalstu, nepastāv iegūtas tiesības uz ceļa izdevumu atmaksu un uz ceļā pavadītā laika kompensāciju. Kā izriet no līdz 2013. gada 31. decembrim piemērojamo Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. panta un to pašu Civildienesta noteikumu VII pielikuma 8. panta, tiesības saņemt ceļa izdevumu atmaksu un ceļā pavadītā laika kompensāciju neatkarīgi no ekspatriācijas un ārvalstnieku pabalsta faktiski bija visu Savienības ierēdņu tiesības.
47
Parlamenta un Padomes izvēles – ar apstrīdētajām tiesību normām sasaistīt šīs tiesības ar ekspatriācijas un ārvalstnieku pabalstu – rezultātā prasītājai šīs tiesības tika liegtas tās viņas tiesiskās un faktiskās situācijas dēļ, kurā viņa, tāpat kā citi ierēdņi, ir pašlaik. Turklāt pretēji prasītājas apgalvotajam nevar tikt izslēgts, ka citi ierēdņi nākotnē būs tādā pašā situācijā kā viņa. Piemēram, tas var skart ierēdņus, kuri zaudē savu ekspatriācijas pabalstu pēc pārcelšanas citā darbā uz savas pilsonības dalībvalsts teritoriju un kuri neatbilst Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. panta 2. punktā noteiktajiem nosacījumiem, lai saņemtu ārvalstnieka pabalstu. Tātad tiem tiks liegta ceļa izdevumu atmaksa un ceļā pavadītā laika kompensācija.
48
Taču atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai iespēja apstrīdētā pasākuma noteikšanas brīdī vairāk vai mazāk precīzi noteikt to personu skaitu vai pat identitāti, uz kurām attieksies pasākums, nekādā gadījumā nenozīmē, ka šis pasākums tās skar individuāli, ja ir skaidrs, ka šis pasākums ir piemērojams objektīvām tiesiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā (skat. spriedumu, Arcelor/Parlaments un Padome, minēts 31. punktā, EU:T:2010:54, 106. punkts un tajā minētā judikatūra).
49
No tā izriet, ka apstrīdētās tiesību normas prasītāju neskar individuāli.
50
Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar prasītājas argumentu, kurš balstās uz to, ka, ja netiks atzīts, ka šajā prasībā apstrīdētās tiesību normas viņu skar individuāli, viņa būs spiesta izmantot Civildienesta noteikumu 90. pantā paredzēto pirmstiesas procedūru, bet tas būtu viņas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpums.
51
Prasītājas arguments pamatojas uz Parlamenta un Padomes apstrīdētu premisu, ka nedz viņas algas lapa par 2014. gada jūliju, nedz izraksts par piešķirtajām atvaļinājuma dienām par ceļā pavadīto laiku, kas parādās Padomes informātikas sistēmā atvaļinājuma pārvaldei, nav nelabvēlīgi akti un tātad atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. pantam viņa par tiem varot celt prasību Savienības tiesā tikai pēc šo pašu Civildienesta noteikumu 90. pantā paredzētās pirmstiesas procedūras beigām.
52
Taču jāatgādina, ka, pirmkārt, šajā lietā Vispārējai tiesai ir iesniegta nevis prasība atcelt tiesību aktu par iespējamajiem Padomes tiešajiem vai netiešajiem lēmumiem, ar ko īsteno Civildienesta noteikumu V pielikuma 7. pantu un VII pielikuma 8. pantu attiecībā uz prasītāju, bet gan prasība atcelt tiesību normas, ar ko groza šos Civildienesta noteikumus. Jautājums par to, vai apstrīdētās tiesību normas prasītāju skar individuāli un, tātad, vai šī prasība ir pieņemama, nav atkarīgs no hipotētiskas prasības pret iecēlējinstitūcijas individuāliem lēmumiem attiecībā uz prasītāju, kuri prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī katrā ziņā vēl nebija pieņemti, pieņemamības.
53
Otrkārt, tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 256. pantu, kā arī Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 1. pantu un piemērojot Civildienesta noteikumu 91. pantu, Civildienesta tiesa ir kompetenta pirmajā instancē izskatīt strīdus starp Savienību un tās darbiniekiem atbilstoši LESD 270. pantam. Līdz ar to Vispārējā tiesa tādas prasības atcelt tiesību aktu ietvaros, ko iesniedzis ierēdnis par Civildienesta noteikumu normu atbilstoši LESD 263. pantam, nevar spriest par šī paša ierēdņa celtās prasības pret algas lapu vai pret atvaļinājuma dienu izrakstu pieņemamību, jo tas ir Civildienesta tiesas kompetencē.
54
Tātad prasības, ko prasītāja celtu pret individuāliem iecēlējinstitūcijas lēmumiem, ar ko īsteno apstrīdētās tiesību normas, pieņemamības nosacījumiem nav nozīmes, pārbaudot šīs prasības pieņemamību, un līdz ar to ar tiem nevar tikt kliedēts, ka šajā lietā prasītāja nav individuāli skarta.
55
Tā kā tiesību akta, kuru tiek lūgts atcelt, tiešas un individuālas skaršanas nosacījumi ir kumulatīvi, no tā izriet, ka nav jāpārbauda, vai šajā lietā apstrīdētās tiesību normas skar prasītāju tieši, jo tā nav pierādījusi savas tiesības celt prasību pret šīm normām.
56
Tādējādi prasītājas prasība atcelt apstrīdētās tiesību normas ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama un nav jāpārbauda, vai pastāv prasītājas interese celt prasību pret Regulas Nr. 1023/2013 1. panta 65. punkta b) apakšpunktu un 67. punkta d) apakšpunktu.
Par prasību par zaudējumu atlīdzību
57
Vispirms jānorāda, ka, lai gan prasītāja ir Padomes ierēdne, tās prasījumi par zaudējumu atlīdzību neattiecas uz šo iestādi kā uz iestādi, no kuras viņa ir atkarīga, bet gan uz Parlamentu un Padomi kā uz Regulas Nr. 1023/2013 līdzautoriem, kas, pēc prasītājas uzskata, ir bijis viņas ciestā zaudējuma pamatā.
58
Tāpat jānorāda, ka prasītāja par savu prasījumu par zaudējumu atlīdzību pamatu norāda LESD 268. un 340. pantu, nevis LESD 270. pantu.
59
Šajos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka tā ir kompetenta izskatīt prasītājas prasījumus par zaudējumu atlīdzību.
60
Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskā atbildība par tās iestāžu nelikumīgu rīcību LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir pakļauta vairākiem kumulatīviem nosacījumiem, proti, iestādēm pārmestajai rīcībai jābūt nelikumīgai, zaudējumiem ir patiesi jāpastāv un ir jāpastāv cēloņsakarībai starp attiecīgo rīcību un norādītajiem zaudējumiem (spriedumi, 1982. gada 29. septembris, Oleifici Mediterranei/EEK, 26/81, Krājums, EU:C:1982:318, 16. punkts, un 2005. gada 14. decembris, Beamglow/Parlaments u.c., T‑383/00, Krājums, EU:T:2005:453, 95. punkts).
61
Ja nav izpildīts viens no trim nosacījumiem, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, prasība par zaudējumu atlīdzību ir noraidāma, neizvērtējot, vai abi pārējie nosacījumi ir izpildīti (šajā ziņā skat. spriedumus, 1994. gada 15. septembris, KYDEP/Padome un Komisija, C‑146/91, Krājums, EU:C:1994:329, 81. punkts, un 2002. gada 20. februāris, Förde- Reederei/Padome un Komisija, T‑170/00, Krājums, EU:T:2002:34, 37. punkts). Turklāt Savienības tiesai šie nosacījumi nav jāizvērtē noteiktā kārtībā (spriedums, 1999. gada 9. septembris, Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, Krājums, EU:C:1999:402, 13. punkts).
62
Attiecībā uz nosacījumu par cēloņsakarības pastāvēšanu starp norādīto rīcību un radītajiem zaudējumiem judikatūrā tiek pieprasīta faktiska, skaidra un tieša saikne starp attiecīgās iestādes izdarīto kļūdu un apgalvotajiem zaudējumiem, saikne, kura ir jāpierāda prasītājai. Turklāt apgalvotajiem zaudējumiem pietiekami skaidri jāizriet no pārmestās rīcības, un tai jābūt noteicošajam zaudējumu cēlonim (skat. rīkojumu, 2012. gada 4. jūnijs, Azienda Agricola Bracesco/Komisija, T‑440/09, EU:T:2012:269, 37. un 38. punkts un tajos minētā judikatūra).
63
Šajā lietā no prasītājas argumentācijas izriet, ka tā uzskata, ka Regulas Nr. 1023/2013 normas, uz kuru prettiesiskumu viņa norāda savā prasībā atcelt tiesību aktu, ir pamatā viņas apgalvoti ciestajiem gan materiālajiem, gan nemateriālajiem zaudējumiem.
64
Taču jākonstatē, ka nepastāv tieša un noteikta sakarība starp šīm normām un apgalvotajiem zaudējumiem, jo tie šajā gadījumā var izrietēt tikai no iestādes, kurai pieder prasītāja, proti, Padomes, lēmuma piešķirt viņai mazāk atvaļinājuma dienu par ceļā pavadīto laiku par tām, kuras iepriekš tika piešķirtas saskaņā ar līdz 2013. gada 31. decembrim piemērojamajiem Civildienesta noteikumiem, un atteikt atmaksāt ikgadējos ceļa izdevumus, piemērojot šīs normas.
65
Līdz ar to nosacījums saistībā ar cēloņsakarības pastāvēšanu starp apgalvoto Parlamenta un Padomes kā apstrīdētā tiesību akta līdzautoriem rīcību un norādītajiem zaudējumiem acīmredzot nav izpildīts.
66
No tā izriet, ka prasītājas prasījumi par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida kā acīmredzami nepamatoti.
67
Tātad šī prasība ir jānoraida kā daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota.
68
Šajos apstākļos nav jālemj par Komisijas 2014. gada 16. aprīlī iesniegto pieteikumu par iestāšanos lietā Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.
Par tiesāšanās izdevumiem
69
Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Parlamentam un Padomei, atbilstoši to prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
izdod rīkojumu:
1)
prasību noraidīt;
2)
Huynh Duong Vi Nguyen sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;
3)
nav jālemj par Eiropas Komisijas pieteikumu par iestāšanos lietā.
Izdots Luksemburgā, 2014. gada 11. novembrī
Sekretārs
E. Coulon
Priekšsēdētājs
D. Gratsias
( *1 ) Tiesvedības valoda – franču.
Full & Egal Universal Law Academy