15.5.2017
LV
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis
C 151/9
Tiesas (otrā palāta) 2017. gada 15. marta spriedums (College van Beroep voor het Bedrijfsleven – Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu) – Tele2 (Netherlands) BV, Ziggo BV, Vodafone Libertel BV/Autoriteit Consument en Markt (ACM)
(Lieta C-536/15) (1)
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Elektronisko komunikāciju tīkli un pakalpojumi - Direktīva 2002/22/EK - 25. panta 2. punkts - Telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumi - Direktīva 2002/58/EK - 12. pants - Abonentu saraksti - Personas datu par abonentiem nodošana saistībā ar telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanu - Abonenta piekrišana - Izšķiršana atkarībā no dalībvalsts, kurā tiek sniegti publiski pieejami telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumi - Nediskriminācijas princips)
(2017/C 151/12)
Tiesvedības valoda – holandiešu
Iesniedzējtiesa
College van Beroep voor het Bedrijfsleven
Pamatlietas puses
Prasītājas: Tele2 (Netherlands) BV, Ziggo BV, Vodafone Libertel BV
Atbildētāja: Autoriteit Consument en Markt (ACM)
Piedaloties: European Directory Assistance NV
Rezolutīvā daļa:
1)
Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, 25. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā pantā ietvertais jēdziens “pieprasījumi” ietver arī citā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā ir reģistrēti uzņēmumi, kuri abonentiem piešķir telefona numurus, reģistrēta uzņēmuma pieprasījumu, kurš lūdz atbilstošu informāciju, kas ir šo uzņēmumu rīcībā, publiski pieejamu telefona uzziņu dienestu pakalpojumu un publiski pieejamu telefona abonentu sarakstu pakalpojumu sniegšanai šajā dalībvalstī un/vai citās dalībvalstīs;
2)
Direktīvas 2002/22, kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 2009/136, 25. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka uzņēmums, kurš abonentiem piešķir telefona numurus un kuram saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir pienākums no saviem abonentiem saņemt piekrišanu izmantot to datus, lai sniegtu telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumus, šo pieprasījumu formulē tādējādi, ka minētie abonenti savu piekrišanu par šo izmantošanu dod atšķirīgi atkarībā no dalībvalsts, kurā uzņēmumi, kuriem šī informācija ir jālūdz, sniedz šos pakalpojumus.
(1) OV C 27, 25.1.2016.
Full & Egal Universal Law Academy